Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Miholapa pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 31.maijā pasludināja spriedumu lietā “Miholapa pret Latviju”. Atsaucoties uz konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzējās tiesai, ka Latvijas tiesas, iztiesājot pret viņu celtās prasības, nav nodrošinājušas taisnīgu procesu, laikus informējot viņu par tiesas sēdes datumu, tādējādi pārkāpjot pušu vienlīdzības principu.

Ar piecām balsīm pret divām tiesa atzina, ka ir noticis konvencijas pārkāpums. Tiesa konstatēja, ka Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa, izskatot civillietu, kurā iesniedzēja bija atbildētāja, nav izrādījusi pienācīgu rūpību, lai laikus informētu iesniedzēju par tiesas sēdes datumu. Tiesa uzskatīja, ka Zemgales priekšpilsētas tiesas rīcībā bija nepieciešamā informācija par iesniedzējas jaunās dzīvesvietas adresi, taču Latvijas tiesa šajā jautājumā ir izrādījusi pārmērīgu formālismu.

Iesniedzēja nebija iesniegusi tiesai prasību par taisnīgu zaudējumu atlīdzību, līdz ar to tiesa iesniedzējai par konstatēto pārkāpumu kompensāciju nepiesprieda.

Saskaņā ar konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā.

Fakti

Iesniedzēja Raisa Miholapa ir Latvijas nepilsone, dzimusi 1953.gadā. Līdz 1997.gada 12.maijam iesniedzējai bija izveidojies ievērojams dzīvokļa komunālo maksājumu parāds, tāpēc 1997.gada 12.maijā, kad bija stājies spēkā tiesas spriedums, saskaņā ar kuru no iesniedzējas bija piedzenams komunālo maksājumu parāds, iesniedzējai piederošais dzīvoklis tika pārdots publiskajā izsolē. Dzīvokli savā īpašumā ieguva S.B. 1997.gada 3.jūnijā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa apstiprināja izsoles rezultātus un S.B. tika ierakstīta Zemesgrāmatā kā jaunā dzīvokļa īpašniece. Tomēr iesniedzēja labprātīgi dzīvokli neatbrīvoja un turpināja tajā dzīvot, nemaksājot arī komunālos maksājumus. 1998.gada 17.februārī S.B. Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā iesniedza prasību pret iesniedzēju par dzīvokļa lietošanas tiesību izbeigšanu. 1998.gada 21.augustā tiesu izpildītājs veica iesniedzējas piespiedu izlikšanu no dzīvokļa. Pēc izlikšanas no dzīvokļa iesniedzēja pārcēlās uz citu dzīvesvietu, neinformējot nevienu, tai skaitā tiesu, par savas jaunās dzīvesvietas adresi.

1998.gada 24.augustā S.B. Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā iesniedza prasību pret iesniedzēju par zaudējumu atlīdzināšanu, kas bija radušies sakarā ar iesniedzējas nelikumīgo uzturēšanos dzīvoklī. Prasībai pievienojās arī dzīvokļu īpašnieku kooperatīvs “Pleskodāle”, kas sniedza iesniedzējai komunālos pakalpojumus.

No 1998.gada septembra līdz decembrim Zemgales priekšpilsētas tiesa centās sazināties ar iesniedzēju, uz pēdējo zināmo dzīvesvietu nosūtot vairākas tiesas pavēstes ar aicinājumu uz trijām tiesas sēdēm. Visas pavēstes tika atsūtītas atpakaļ ar paziņojumu, ka iesniedzēja ir mainījusi dzīvesvietu un viņas jaunā dzīvesvieta nav zināma. Iesniedzējas neierašanās dēļ visas trīs tiesas sēdes tika atliktas.

1998.gada 29.decembrī iesniedzēja rakstiski vērsās Zemgales priekšpilsētas tiesā, kurā informēja par valsts nodevas nomaksu civillietā par dzīvokļa lietošanas tiesību izbeigšanu, kā arī centās attaisnot valsts nodevas nomaksas termiņa nokavējumu. Vēstules rekvizītos bija norādīta arī iesniedzējas jaunā adrese.

1999.gada 5.janvārī Zemgales priekšpilsētas tiesa rakstiski atbildēja iesniedzējai, ka viņas sniegtais attaisnojums valsts nodevas nomaksas termiņa nokavējumam ir neattaisnojošs.

1999.gada 7.janvārī Zemgales priekšpilsētas tiesa ievietoja sludinājumu oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, aicinot iesniedzēju uz tiesas sēdi 1999.gada 14.janvārī. Uz šo tiesas sēdi iesniedzēja neieradās. Tāpat uz tiesas sēdi nebija ieradušies S.B. un dzīvokļu īpašnieku kooperatīva “Pleskodāle” pārstāvis, kas bija lūguši izskatīt lietu bez viņiem. Attiecīgi Zemgales priekšpilsētas tiesa apmierināja S.B. un dzīvokļu īpašnieku kooperatīva “Pleskodāle” prasības pret iesniedzēju. Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kurā sūdzējās, ka nebija saņēmusi paziņojumu par pret viņu celto prasību, kā arī pretējo pušu prasības pieteikumus. Iesniedzēja atsaucās arī uz Zemgales priekšpilsētas tiesas 1999.gada 5.janvāra vēstuli saistībā ar valsts nodevas laicīgu nenomaksāšanu, uzskatot, ka Zemgales priekšpilsētas tiesai bija zināma viņas jaunā adrese. Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas rīcības sēdē noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību kā neatbilstošu kasācijas sūdzības prasībām, nevirzot lietu izskatīšanai uz tiesas sēdi.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments