14.jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā

Uzrunu nolasa Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda

Valsts prezidente konferencei “1941.gada 14.jūnijā deportēto bērnu piemiņai” Rīgas Latviešu biedrības namā 14.jūnijā:

Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie politiski represētie, viņu ģimenes locekļi, cienījamie konferences dalībnieki!

Pildot Valsts prezidenta pienākumus, es šodien atrodos ārpus Latvijas, tāpēc diemžēl nevaru būt kopā ar jums. Vēlos atzīmēt, ka 1941.gada 14.jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tā ir diena, kad pirms 66 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu – pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju.

Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem.

Šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā piecus tūkstošus ģimeņu. Vēsturnieku jaunākie pētījumi liecina, ka deportēti tika 15 443 cilvēki. Padomju režīms brutāli vērsās ne vien pret pieaugušajiem, bet arī bērniem. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Dokumenti liecina, ka jaunākais izsūtītais bija Arvīds Baumanis, kurš piedzima 1941.gada 14.jūnijā dzelzceļa vagonā Stendes stacijā. Viņš nomira izsūtījumā 1942.gada 4.aprīlī.

Deportēja ne vien latviešus, bet arī nacionālo minoritāšu pārstāvjus: ebrejus, krievus, vāciešus, poļus. Mēs Latvijā šo masu deportāciju kvalificējam kā genocīdu, tas ir noziegumu pret cilvēci. Deportācijas struktūranalīze liecina, ka no katriem 10 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem aptuveni četri gāja bojā ieslodzījuma vietās vai nometinājumā. Pavisam no 14.jūnijā izsūtītajiem nomira 6081 cilvēks, tas ir 39,43% no kopskaita. Tā ir briesmīga statistika.

Daudzi deportētie, kuri izdzīvoja, guva grūtas un neārstējamas slimības, viņu dzīve, veselība un karjera bija sagrauta. No izsūtījuma atgriezušies cilvēki ļoti ilgus gadus bija pakļauti dažāda veida diskriminācijai. Viņiem netika atdots atņemtais īpašums, viņiem bija problēmas iegūt izglītību, ieņemt atbildīgu amatu. Deportētie padomju režīmā jutās kā otrās vai trešās kategorijas cilvēki, kuru tiesības bija ierobežotas un pret kuriem vara allaž izturējās ar aizdomām.

Pētot padomju režīma vēsturi Latvijā, redzams, ka 1941.gada 14.jūnija deportācija nebija kaut kāda spontāna akcija. Tā bija labi izplānota un ilgstoši gatavota operācija. Pati deportācijas ideja nāca no Maskavas, jo staļiniskais režīms šādas represijas jau iepriekš bija vērsis arī pret citām tautām. Bet šajos noziegumos bija iesaistīti arī latvieši. Redzama vieta tajos bija tā laika Latvijas kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam, iekšlietu ministram un tautā populārajam rakstniekam Vilim Lācim, čekistam Alfonam Novikam, Jānim Cinim, Vikentijam Latkovskim u.c.

Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem. Staļiniskā režīma terors vispirms tika vērsts pret sabiedrības politisko un ekonomisko eliti, inteliģenci. Deportācija vissmagāk skāra kultūras un izglītības darbiniekus, neatkarīgās Latvijas politiķus, uzņēmējus, diplomātus, virsniekus u.c.

Mācot bērniem skolā Latvijas vēsturi, skaidrojot to plašai sabiedrībai kā pašu valstī, tā ārzemēs, mums ir jārunā par šiem traģiskajiem notikumiem, tos nedrīkst aizmirst, jo tie skāra lielu mūsu tautas daļu. Tā nav tikai represēto problēma, tā ir visas Latvijas tautas un valsts problēma.

Lai varētu droši raudzīties nākotnē, mums skaidri jāzina, kas ar mums notika nesenajā pagātnē. Tas ir liels ieguvums pēc neatkarības atjaunošanas, tiesības pašiem pētīt, izprast un izskaidrot savu vēsturi. Mums visiem kopā jāstrādā tā, lai nekad nekas līdzīgs vairs uz mūsu zemes neatkārtotos, kad cilvēks tika vajāts par to, ka viņš bija lojāls pret Latvijas valsti, tās ideāliem, bija šīs valsts patriots.

Noslēgumā atļaujiet izteikt pateicību Latvijas Politiski represēto apvienībai, fondam “Sibīrijas bērni”, visiem tiem, kuri ir atbalstījuši 14.jūnija atceres pasākumu organizēšanu un norisi.

Par komunistiskā terora upuru piemiņu Sanktpēterburgā

14.jūnijā Latvijas ģenerālkonsule Iveta Sers kopā ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāju Ingu Liepu un Latviešu biedrību Sanktpēterburgā pārstāvjiem pulcējās Ļevašovas memoriālajā kapsētā, lai godinātu komunistiskā terora upuru piemiņu. 

“Šodien, komunisma upuru piemiņas dienā, mēs pieminam represiju upurus un pārdomājam traģiskās vēstures lappuses. Tomēr šī ir arī apņēmības un cerību caurstrāvota diena, jo katram no mums ir iespējas nodrošināt, lai līdzīgi notikumi vairs neatkārtotos,” sacīja Latvijas ģenerālkonsule.

Piemiņas brīdim memoriālajā kapsētā sekoja ekumēniskais dievkalpojums Sanktpēterburgas Svētās Marijas baznīcā. Dievkalpojumu vadīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kristīgo konfesiju mācītāji. Dievkalpojumā piedalījās Sanktpēterburgā dzīvojošie baltieši, kā arī pilsētā akreditētā diplomātiskā korpusa pārstāvji.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

Par komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzskata, ka Eiropas Savienības (ES) līmenī jāveicina diskusija par komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem, tādēļ G.Bērziņš paudis aktīvu atbalstu ES Tieslietu Padomes iniciatīvai organizēt īpašu šai tematikai veltītu konferenci. 

“Es uzskatu, ja starptautiski tiek nosodīts nacistiskais režīms, nepareizi būtu aizmirst komunistisko režīmu, jo tā pastrādātie noziegumi pret cilvēci, it īpaši pret Baltijas valstu tautām, ir tikpat nosodāmi. Šī konference, kurai būtu jānotiek Briselē, vairos mūsu Eiropas kolēģu izpratni par Baltijas valstu vēstures traģiskajiem notikumiem, un es ceru, ka tas būs būtisks solis uz priekšu, lai panāktu starptautisku komunistiskā režīma pastrādāto noziegumu nosodījumu,” uzskata tieslietu ministrs.

Diskusijas par nacistiskā režīma un komunistiskā režīma pastrādāto noziegumu nosodīšanu izraisījušās, diskutējot par Padomes ietvarlēmuma projektu par rasisma un ksenofobijas apkarošanu. Projekta šābrīža redakcija paredz valstīm noteikt kriminālatbildību personām, kuras publiski attaisno, noliedz vai banalizē kara noziegumus, noziegumus pret mieru un noziegumus pret cilvēci, ko veicis nacistiskais režīms Otrā pasaules kara laikā. Latvija uzskata: ja tiek ietverta atsauce uz Otrā pasaules kara laika agresora noziegumiem, nepareizi būtu noklusēt par otru agresoru – komunistiski totalitāro režīmu.

Lai kolēģiem no citām ES dalībvalstīm skaidrotu Latvijas vēsturi, G.Bērziņš ES dalībvalstu tieslietu ministriem nosūtījis vēstuli, kurā tiek skaidrota Latvijas nostāja šajos jautājumos, kā arī grāmatu “Latvijas Okupācijas muzejs: Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas (1940–1941)” angļu un franču valodā. 

“Eiropas iedzīvotāji piedzīvoja abu šo režīmu noziegumus pret cilvēci, un tie abi prasīja milzīgus cilvēku upurus. Šo noziegumu sekas jūtamas ikdienā, un tie skāruši gandrīz ikvienu ģimeni Baltijas valstīs. Latvijas sabiedrība ar dziļu neizpratni uztvertu vienotās Eiropas ideju, ja ES saistošā tiesību aktā šo noziegumu attaisnošana vai noliegšana netiktu vērtēta vienādi. Latvijas krimināllikums neparedz kriminālatbildību par genocīda noliegšanu vai attaisnošanu. Ja šāda atbildība ir jāievieš, taču tikai par nacistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem, tas ne tikai noliegs vēsturisku patiesību, bet arī diskriminēs lielu daļu ES pilsoņu, jo tādējādi veidotos dažāda attieksme pret Otrā pasaules kara upuriem,” sacīts vēstulē.

Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļa