Par ieslodzīto nodarbinātības jomas reformēšanu

Cietumi šobrīd nepilda savu uzdevumu – nenotiek ieslodzīto labošanās un, lai situāciju mainītu, nepieciešama izlēmīga rīcība. Tādēļ plānots veikt vērienīgas reformas ieslodzīto nodarbinātības jomā, kuru mērķis ir panākt visu darba spējīgo un tiesīgo ieslodzīto nodarbināšanu – par to žurnālistus 18.jūnija preses konferencē informēja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Ar laiku prasība strādāt ieslodzītajiem varētu kļūt obligāta, pieļāva ministrs.

Līdz šim ieslodzīto nodarbinātības jautājumi valstiskā līmenī nav tikuši risināti, tādēļ pēc soda izciešanas bijušie ieslodzītie nereti nav spējīgi iekļauties sabiedrībā un izdara atkārtotus noziegumus. Ieslodzīto nodarbināšana tikusi organizēta, pateicoties uzņēmīgu cietumu priekšnieku un atsevišķu komersantu iniciatīvai.

Šobrīd tiek nodarbināta tikai aptuveni trešā daļa ieslodzīto. Kā būtiskāko aspektu G.Bērziņš uzsvēra nepieciešamību ieslodzītos ieinteresēt un motivēt strādāt. Viens no šķēršļiem, kas līdz šim ir kavējis nodarbinātības attīstību cietumos, ir noteiktie ieturējumi no ieslodzīto darba samaksas, kurus Satversmes tiesa 14.jūnijā atzina par neatbilstošiem Satversmei. Šo atvilkumu rezultātā ieslodzītie līdz šim saņēma tik mazu samaksu, ka tā neradīja motivāciju strādāt. Pēc nepieciešamo normatīvo aktu grozīšanas ministrs sagaida, ka gada laikā nodarbinātība cietumos varētu dubultoties. Savukārt visu darba spējīgo un tiesīgo ieslodzīto nodarbināšanu plānots panākt šīs valdības pilnvaru laikā.

Ja ieslodzītie tiek nodarbināti, tie iegūst profesionālas iemaņas un darba pieredzi, kas ir būtiski faktori, lai pēc atbrīvošanas spētu veiksmīgi integrēties sabiedrībā. Turklāt, ja ieslodzītais strādā, tas pats daļēji spēj atpelnīt savas uzturēšanas izmaksas, tādējādi ietaupot nodokļu maksātāju naudu. Strādājot ieslodzītais iegūst arī līdzekļus, lai atlīdzinātu tā nodarītos zaudējumus vai nepieciešamības gadījumā maksātu uzturlīdzekļus saviem bērniem.

Tāpat nepieciešams pārskatīt ieslodzītā darba samaksas izmantošanas kārtību, lai paredzētu prasību veidot uzkrājumus, kuri ieslodzītajam tiek izmaksāti, to atbrīvojot. Šos līdzekļus bijušais ieslodzītais varēs izmantot, lai segtu tā izdevumus pirmajās brīvības dienās, tādējādi novēršot atkārtota nozieguma izdarīšanas risku.

Savukārt, ja ieslodzītie netiek nodarbināti, tie brīvības atņemšanas laiku pavada bezdarbībā un zaudē darba un sociālās iemaņas, kas palielina recidīva risku, jo, iznākot brīvībā, tie nespēj iekļauties sabiedrībā.

Lai īstenotu šo mērķi, Tieslietu ministrija drīzumā pabeigs darbu pie notiesāto personu nodarbinātības koncepcijas izstrādes, kā arī izveidos darba grupu, kura strādās pie nepieciešamo tiesību aktu grozījumu sagatavošanas. 

“No komersantu puses interese ir liela. Esmu runājis ar komersantiem, kas izteikuši piedāvājumus ieslodzītos cietumos apmācīt un nodarbināt, kā arī dot tiem darbu pēc atbrīvošanas. Šādiem komersantiem tiks dota priekšroka,” uzsvēra G.Bērziņš.

Nākamais reformu solis ir cietumu skaita optimizācija. Jau šobrīd ir skaidrs, ka 15 ieslodzījuma vietas ir par daudz un atsevišķi cietumi tiks slēgti.

Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļa