Par darbaspēka trūkuma problēmas risinājumiem

Latvijas darba tirgus atvēršana tādu valstu kā Baltkrievijas, Moldovas, Ukrainas vai citu trešo valstu pilsoņiem nav nepieciešama, uzskata tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, tādēļ jāsaglabā uz iekšējā darba tirgus aizsardzību vērsta politika un būtiskas izmaiņas normatīvajos aktos nav nepieciešamas. 

“Uzskatu, ka Latvijas attīstība nav balstīta uz mazkvalificētu viesstrādnieku pieplūdumu no Austrumiem. Latvija ir ES dalībvalsts, un ES pastāv brīva darbaspēka kustība, tādēļ jādomā, kā piesaistīt Latvijas darba tirgum citu ES valstu pilsoņus, kuri ir gatavi apgūt latviešu valodu un respektēt mūsu kultūru un tradīcijas, turklāt mūsu mērķis ir kvalificēta darbaspēka piesaiste, kas spēj radīt pievienoto vērtību,” norāda tieslietu ministrs. 

“Darbaspēka imports ir vienkāršākais darbaspēka trūkuma problēmas risinājums, bet tas ir saistīts ar vairākām negatīvām sociālām un ekonomiskām sekām, tādēļ es uzskatu, ka jāmeklē arī citi veidi, kā to risināt. Jādomā par emigrācijā strādājošo Latvijas pilsoņu aicināšanu atgriezties dzimtenē, kā arī jāmeklē neizmantotais potenciāls,” uzskata G.Bērziņš. 

“Tieslietu jomā šāds neizmantotais potenciāls ir ieslodzīto personu nodarbināšana. Šobrīd Latvijas cietumos atrodas vairāk nekā 6500 personu, no kurām strādā tikai aptuveni trešā daļa. Mans mērķis ir nodarbinātības veicināšana cietumos, un jāpanāk visu darba spējīgo un tiesīgo ieslodzīto nodarbināšana. Ar dažādu materiālās un nemateriālās motivācijas līdzekļu palīdzību, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, tiks radīti apstākļi, kuros ieslodzītie ir ieinteresēti strādāt un mācīties, jo nestrādāt tiem ir neizdevīgi. Līdzīgā kārtā aicinu arī citus valdības locekļus meklēt šādus risinājumus,” tā G.Bērziņš.

Iekšlietu ministrijas sagatavotā Koncepcija par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā paredz divus risinājuma variantus. Abi varianti paredz saglabāt uz iekšējā darba tirgus aizsardzību vērstu politiku un esošās uzturēšanās un darba atļauju saņemšanas procedūras vienkāršošanu, taču pirmais variants neparedz būtiskas izmaiņas esošajos normatīvajos aktos, kamēr otrajā variantā paredzēts izstrādāt kritērijus trešo valstu viesstrādnieku atvieglotai uzņemšanai būtiska darbaspēka trūkuma gadījumā.