1993.gada 13.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācija informācijai. Lūdzu rezultātu. 95 deputāti.

Bērziņa kungs, par procedūru? Lūdzu.

I.Bērziņš: Ņemot vērā to, ka Millera kungs ir apspriests gan Tautas frontes frakcijā, gan frakcijā “Satversme”, gan arī Lauku frakcijā, viņš šajās frakcijās ir atbildējis uz jautājumiem, un ņemot vērā to, ka mums šodien diezgan daudz ko vajadzētu izdarīt, es ieteiktu laika ziņā ierobežot šo pirmo jautājumu, kas ir šodien ar balsojumu noteikts pulksten 10.00. Es te domāju lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas rūpniecības ministram”. Šajā gadījumā es runāju gan savā, gan frakcijas “Satversme” vadītāja vārdā.

Ierosinu šādus ierobežojumus. Ziņotājam cik es saprotu, tas būs Berķa kungs, kopā ar viņam adresētajiem jautājumiem, ja tādi būs, – pusstunda, Millera kungam adresētajiem jautājumiem – pusstunda un debatēm – pusstunda. Tādā veidā pulksten 11.30 pirms starpbrīža būtu skaidra situācija. Starpbrīdī frakcijas varētu vēlreiz apspriesties, jo pretējā gadījumā Tautas frontes frakcijai vajadzēs ņemt speciālu starpbrīdi. Pulksten 12.00, ja tas būs nepieciešams, mēs varētu balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Es varbūt vienu precizējumu. Debašu laiku, kas tiek atvēlēts atsevišķiem runātājiem, arī vajadzētu tādā gadījumā ierobežot ar piecām minūtēm.

Priekšēdētājs: Cupruna kungs, lūdzu!

I.Cupruns: Ņemot vērā iepriekš izteiktos argumentus, ierosinu vispār neko neapspriest, jo visur viss ir spriests ilgi un dikti. Vajag nobalsot, un punkts.

Priekšsēdētājs: Vairs priekšlikumu par procedūru nav? Godmaņa kungs, lūdzu!

Kamēr Godmaņa kungs dodas uz tribīni, es gribētu teikt, ka jūs man pat neļāvāt izteikt domu, kad mēs sākām apspriest šo jautājumu. Mēs tiešām sākam apspriest 12.dokumentu – lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas rūpniecības ministram”. Visi viedokļi tika izteikti par procedūru. Nekas vēl pagaidām nav pārkāpts no procedūras viedokļa.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj, es arī negribētu pārkāpt, bet uzskatu, ka jautājums ir ļoti nopietns ne tikai valdībai. Vienkārši nobalsot, domāju, nebūtu pareizi. Ir taču zināma procedūra, kā tas līdz tam tika arī šeit proponēts. Frakcijās tas gan ir apspriests un tur ir pieņemti politiski lēmumi, bet ne visi deputāti ir frakciju locekļi, ir daudzi neatkarīgie deputāti. Tā kā ir izvirzīts jautājums par neuzticības izteikšanu valdības loceklim, viņam reglamenta ietvaros vajadzētu dot vārdu, pēc tam izteiktos attiecīgā frakcija, kas pieprasa ministra demisiju, un tad būtu debates. Jautājums ir nopietns. Domāju, ka to nevar tā vienkārši un elementāri likt uz balsošanu kā procedūras jautājumu.

Priekšsēdētājs: Ir divi ierosinājumi. Kolēģi, lūdzu uzmanību! Par pašu jautājuma apspriešanu vai neapspriešanu mums būs jābalso. Ja vairākums iestāsies par apspriešanu, tad, protams, balsosim par šīs apspriešanas reglamentu jeb procedūru. Birkava kungs šeit man klusi saka priekšā – faktiski tas jums būtu pie mikrofona jāsaka –, ka par Cupruna kunga priekšlikumu balsot nevaram, jo tas ir pret mūsu reglamentu.

I.Cupruns: Godātie kolēģi! Mans priekšlikums ir vienkārši saudzējošs. Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir ārkārtīgi grūti pieņemt lēmumu par neuzticības izteikšanu ministram. Rezultāts būs akurāt tāds pats, kāds tas būtu bijis, tūdaļ balsojot. Vienkārši mēs divas stundas nepurināsim ne visai tīru veļu. Bez šaubām, es varu atsaukt savu priekšlikumu, ja tas neatbilst reglamentam. Kaut gan tā būtu bijis pareizāk.

Priekšsēdētājs: Es sapratu, ka jūs atsaucāt. Paldies. Birkava kungs nebrāķē, viņš tikai aicina ievērot reglamentu. Tad viens balsojums atkrīt.

Tagad par apspriešanas procedūru. Es nolasu priekšlikumu, un jūs uzklausiet, lūdzu. Ierosināts balsot par šādu procedūru. Lauku frakcijas ziņojumam un Lauku frakcijas ziņotājam adresētajiem jautājumiem – pusstundu. Ministra uzrunai un viņam adresētajiem jautājumiem – pusstundu. Debatēm – pusstundu. Reglaments debatēs – piecas minūtes. Balsošana pulksten 12.00. Kaut gan, vai vajadzēja nolikt, ka tieši 12.00? Jo mēs varam gan agrāk, gan vēlāk. Jūs uzstājat par pulksten 12.00? Nē. Tad par to netiek balsots.

Par visu pārējo balsojam. 30 minūtes ziņojumam un atbildēm, Millera kunga ziņojumam un atbildēm – 30 minūtes un debatēm – 30 minūtes, 5 minūtes – debatēm. Lūdzu rezultātu. 76 – par, 7 pret, atturas – 5. Kārtība un procedūra, kādā mēs izskatām šo jautājumu, apstiprināta.

Vārds ziņojumam.

A.Berķis: Godātie deputāti! Mēs patiešām dzīvojam interesantā laikā un dīvainā valstī. Gluži kā Latīņamerikā, kur cigaretes tirgo vārtu telpās, bet valsts veikalos pārdod kontrabandas spirtu. Valsts pati līdz ar to atsakās no akcīzes ienākumiem. Valstij piederošā rūpnīca “Latbiofarm” visas sabiedrības acu priekšā ražo narkotiskās vielas un maldinošā iesaiņojumā ved tās pārdot uz pašu Eiropas sirdi. Visas pasaules cilvēki televīzijas ekrānos redz, kā Interpola ierēdņi atklāj visu laiku vislielāko sintētisko narkotisko vielu sūtījumu. Palīdzību un izpratni lūdzošā Latvija, ar visas Eiropas valstu morālo atbalstu neatkarību atguvusī Latvija sūta indi savu labvēļu tautām. Kā mūsu sabiedrība, kā mūsu valdība, kā mūsu deputāti to uztver? Pat šajā augstajā namā skan runas, ka amfetamīns jau nemaz neesot īsta narkotiska viela, ka savi cilvēki, paldies Dievam, neesot cietuši, ka kādam Latvijas nelabvēlim, lūk, paticis izraisīt šo skandālu. It kā kāds nelabvēlis būtu bāzis šo narkotiku kastēs un sūtījis uz Vāciju. Skan runas, ka, ierosinādama izteikt neuzticību rūpniecības un enerģētikas ministram Aivaram Milleram, Lauku frakcija, lūk, taisot politiskas spēles. Tā, godātie kungi, var attaisnot visu. Arī opijs, arī morfīns ir medikamenti. Kādreiz Latvijā tos ražoja, tos lieto ārstniecībā, nu, tad varbūt tirgosim morfīnu vārtu rūmēs…

Par politiskajām spēlēm. Redziet, mēs pašreiz esam trūcīga valsts, bet dažas pasaulē ļoti augstu vērtētas lietas mums tomēr bija. Tās bija mūsu brīvības alkas, mūsu drosme, mūsu savaldība barikāžu dienās, mūsu godīgas valsts slava, mūsu gods, kura dēļ mums bija gatavas palīdzēt citas valstis. Un nu ir negods. Un ir pasaulē sen zināms paņēmiens, kā šo negodu nomazgāt. Tā ir demisija. Kad par šo negodu paziņoja pasaulei, mēs, lauku deputāti, savā vientiesībā gaidījām, ka tāda demisija arī sekos. Kad tā nesekoja, mēs nācām ar šo priekšlikumu.

Anglijā kara ministrs Profjūmo savā laikā papriecājās ar skaistu prostitūtu, par savu naudu papriecājās. Varbūt ar daudzām, kā saka Bojāra kungs. Un bija spiests aiziet no amata, jo Anglijā, lūk, ir tāda paraža. Vācijas ekonomikas ministrs nesen uz ministrijas veidlapas uzrakstīja ieteikumu dažām firmām pirkt sava radinieka fabrikā ražotās preces un bija spiests aiziet. Tādas ir Vācijas tradīcijas.

Jūs sakāt – Millera kungs pats neražoja narkotikas, bet viņš iecēla “Latbiofarm” direktora krēslā Ilmāru Penki. Varbūt tomēr prasīsim atbildēt par šo neizdevušos izvēli un par kontroles trūkumu. Vai arī rīkosimies kā Panamā, kur Amerikas Savienotajām Valstīm bija jāizceļ desants un jāsaņem gūstā premjerministrs, lai to beidzot varētu nosēdināt uz apsūdzēto krēsla par šo pašu grēku, par to, ka pati valsts bija iesaistījusies narkotisko vielu kontrabandā. Starp citu, nesen avīzēs bija paziņojums, ka šī prāva iet vaļā un ka šim premjerministram tiesas spriedums ir pasludināts.

Es negribu vairāk neko zīlēt par Olaines notikumiem, tur vēl ir ļoti dīvainas lietas. Piemēram, strādnieki mēnešiem nesaņēma algu, rūpnīca ieprasījās to bezizejas stāvoklī nonākušo uzņēmumu sarakstā, kas prasa mainīt vienu Krievijas rubli pret vienu Latvijas rubli, jo citādi ir bankrots, taisīja histēriju Latvijas Bankā, bet, lūk, Penkes kunga krāsnī vien atrada ārzemju valūtas žūksni, ar ko pietiktu parādu nosegšanai. Pavisam narkotikas saražotas par summu, kas pārsniedz, šķiet, Latvijas gada budžetu. Kādi kontrasti! Turklāt izrādās, ka “Latbiofarm” direktors Ilmārs Penke ir bijis viens no Rīgas Komercbankas dibinātājiem. 1991.gada jūlijā rūpnīcas vārdā viņš iegādājies akcijas par vienu miljonu rubļu, bet gadu vēlāk kopā ar vēl četriem “Latbiofarm” vadošajiem darbiniekiem daļu no šīm akcijām atpircis sev.

Un vēl man ļoti dīvaina šķiet bezbēdība, ar kādu Penkes kungs ir iesaistījies narkotiku tirdzniecībā. Jūs iedomājieties – sūtīt amfetamīnu uz Vāciju rūpnīcas iesaiņojumā, kaut arī viltotā iesaiņojumā, un cerēt, ka vainīgo nesadzīs rokā. Tas ir neaptverami. Tāds vientiesis nemūžam nevarētu izkulties līdz direktora krēslam. Tas gan drīzāk liek domāt par ļoti vareniem aizbildņiem, uz kuriem Penkes kungs droši vien paļāvās, vai arī par ļoti ilgu nesodītu darbību šajā jomā. Bet to lai izmeklē tiesa, lai noskaidro, vai Millera kungs varēja zināt par šo lietu vai nevarēja zināt.

Mēs gribam noņemt šo domu, ka Lauku frakcija šī iemesla dēļ vien būtu pieprasījusi viņa demisiju. Tas nav tādēļ. Mums ir arī daudzas citas lietas. Lasot presi, mēs uzzinājām, ka frakcija “Satversme” un Tautas frontes frakcija uzmanības centrā izvirzījusi citu lietu – līgumu par slēgtas akciju sabiedrības “Lasam” dibināšanu ar ļoti interesantu akciju sadalījumu. Kā jūs zināt, tur 49 procenti akciju pieder Krievijai, 51 procents – Latvijai, bet no tām pieci procenti privātfirmai “Software House Riga” un pieci procenti – kopuzņēmumam “Lat West East”. Bet, tā kā “Lat West East” faktiski ir Kuibiševas “Ņeftjetorg” filiāle Latvijā un jebkurā laikā var nostāties Krievijas pusē, iznāk, ka Latvija kontroli pār naftas vadu var jebkurā laikā zaudēt. Divas Augstākās padomes komisijas – Arhitektūras un celtniecības komisija un Rūpniecības komisija – šo darījumu juridisko risinājumu uzskata par korektu. Lai tas paliek šo komisiju ziņā! Lauku frakcija un Lauksaimniecības komisija nav bijusi klāt pie šīs izmeklēšanas, bet mūsu un tagad arī visu jūsu rīcībā ir dokuments par diviem agrāk veiktiem darījumiem, kuru izpildījumā arī ir saskatāms līdzīgs rokraksts. Tas ir Valsts kontroles materiāls par pārbaudēm divos Rūpniecības ministrijai pakļautajos uzņēmumos – valsts uzņēmumā “Latvijas autoserviss” un Dundagas valsts mežrūpniecības saimniecībā. Kontroles atzinums, ja jūs atradīsit šo dokumentu, ir tāds, ka rūpniecības un enerģētikas ministra vietnieks, Millera kunga tuvākais padotais – Gunārs Koemecs nelikumīgi ir iznomājis valsts uzņēmuma “Latvijas autoserviss” kompleksa “Berģi” pamatlīdzekļus ar izpirkšanas tiesībām sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “Almalana”. Šo nomas līgumu Koemeca kungs 1992.gada 25.martā sagatavojis un noslēdzis vienpersoniski, neiepazīstinot ar to savas ministrijas ekonomistus, juristus un kontrolierus. Ir noslēdzis uz 33 gadiem. Un visus šos 33 gadus, neskatoties uz to, ka paredzama inflācija, neskatoties uz to, ka droši vien rubli mainīs pret latu, nomas maksa ir 600 000 rubļu gadā. Tātad, lai kāda būtu inflācija, 600 000 rubļu gadā un cauri. Un pat šī summa tiek ieskaitīta nevis budžetā vai privatizācijas fondos, bet uzņēmuma peļņā kā izpirkuma maksa. Pēc 11 gadiem viss komplekss “Berģi” līdz ar to būs jau sabiedrības “Almalana” īpašums. Tad kāpēc vēl tā tālāko 22 gadu noma?

Vēl cits “Latvijas autoservisa” īpašums, ja ticam Valsts kontrolei, ar paša ministra Aivara Millera 1992.gada 1.decembra pavēli nodots sabiedrībai “Atbalss”. Un ko mēs redzam? Gan “Atbalss” ģenerāldirektors, gan “Almalanas” dibinātājs ir viena un tā pati persona, kas – kāda sakritība – vienlaikus ir arī pats “Latvijas autoservisa” ģenerāldirektors Jevgeņijs Ivanovs. Ja tas nav nelikumīgs darījums, tad vajadzēja rakstīt skaidri un gaiši, ka Rūpniecības un enerģētikas ministrija uzdāvina “Latvijas autoservisu” tā ģenerāldirektoram Jevgeņijam Ivanovam kā cilvēkam, kas šo īpašumu apsaimniekos labāk nekā valsts. Var jau iziet arī uz tādu darījumu. Tādā gadījumā darīsim tā un nepūlēsimies aizmālēt sabiedrībai acis. Vai arī te ir viens no tiem gadījumiem, kad dīvainā kārtā valsts uzņēmums viena direktora vadībā nīkuļo un peļņu nenes, bet, tiklīdz to par lētu naudu vai par velti šim direktoram atdod, šis uzņēmums strādās labi. Tādi paradoksi arī ir redzēti.

Tieši tāds izskatās arī nākamais gadījums, ko ir izmeklējusi Valsts kontrole. Tas saistīts ar Dundagas mežrūpniecības saimniecību, kuru Lauksaimniecības komisijas uzdevumā Valsts kontrole pārbaudīja pagājušā gada jūlijā. Tieši tas pats rokraksts. Dundagas valsts mežrūpniecības saimniecība iet dibenā, kokmateriālu sagatavošanas apjoms nemitīgi samazinās. Tajā pašā laikā ar Rūpniecības un enerģētikas ministrijas svētību valsts mežrūpniecības saimniecības tehnika – visas šīs kokvedējas mašīnas – tiek nodotas nomā privātpersonām vai par lētu naudu it kā pārdotas zemniekiem. Bet zemnieki tūlīt šīs mašīnas iznomā atpakaļ mežrūpniecības saimniecībai. Valsts kontrole secinājusi, ka tas bijis vajadzīgs, lai pirms varbūtējās mežrūpsaimniecības privatizācijas valsts pamatfondi tiktu mākslīgi samazināti un lai tos varētu lētāk nopirkt.

Un vēl otra lieta. Izrādās, ka no trim firmas “Wood products” dibinātājiem tikai viens ir ar kādu kapitālu tajā iestājies. Tā ir Dundagas mežniecība. Pārējie tur ir piegājuši klāt. Un vēl interesanti, ka arī tie paši nedaudzie mežrūpniecības saimniecības sagatavotie materiāli par lētām cenām – par daudz lētākām nekā citur Latvijā – tajā pašā rajonā tiek pārdoti privātuzņēmējiem, kuri tūlīt par daudz dārgāku naudu šos materiālus realizē tiem, kam šie kokmateriāli vajadzīgi.

Millera kungs ir centīgi pūlējies savus ierēdņus aizstāvēt. Rakstījis vēstules gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, gan Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim, ka likumpārkāpumi šeit nav konstatēti. Millera kungs arī nav izpildījis Valsts kontroles prasību sodīt valsts īpašuma izsaimniekošanas vaininiekus, proti, atlaist no darba mežrūpniecības saimniecības direktoru un sodīt savas ministrijas ierēdņus. Par to Valsts kontrole, starp citu, ir ziņojusi arī Augstākās padomes Rūpniecības komisijas priekšsēdētājam.

Tomēr arī šos gadījumus, ko varētu diplomātiski dēvēt par nemākulīgu privatizāciju, mēs neuzskatītu par pietiekami smagiem, lai pieprasītu Millera kunga demisiju. Faktiski daudz vairāk mūs satrauc fakts, ka Rūpniecības ministrijas sistēmā vēl ir ārkārtīgi maz privatizācijas mēģinājumu, ka oficiālā privatizācija ne tikai nav īsti sākta, bet nav arī sagatavota, ka rūpniecības uzņēmumos nav apzināts, kas tad tur ir un kā tur vairs nav. Jo mēs zinām, ka pēc tam, kad šajos uzņēmumos strādāja dažādi kooperatīvi, tur daudz kas ir pazudis, daudz kas no tā, kas bija izdevīgs, ir aizgājis, un palicis tas, kas nevienam nav vajadzīgs. Var gadīties, ka tad, kad šīs komisijas sāks strādāt un privatizācija varēs sākties, tur būs palikušas tikai sienas ko privatizēt. Tieši tas piesaista Lauksaimniecības komisijas uzmanību, ka lauki, kur privatizācija iet ar visādām grūtībām, ar visādām sāpēm un skandāliem, būs vienīgā vieta, kur šī privatizācija ir pavirzījusies uz priekšu, bet rūpniecības jomā tā nav kustējusies uz priekšu. Un līdz ar to arī rodas tā disonanse, ka visa valsts nevar tikt nekur uz priekšu.

Nu, labi, pieņemsim, privatizācija ir nopietna lieta. Tur karstu putru nevar strēbt, būsim piesardzīgi, nesteigsimies. Bet kā tad ir veicies ar rūpniecības pārprofilēšanu? Atcerieties, 1991.gadā visos rūpniecības uzņēmumos bija milzīga peļņa. Cenas bija atbrīvotas. Katrs lika savam ražojumam tādu cenu, kādu likt nebija kauns. Piemēram, tekstilkombināts “Saule” tādā veidā savu peļņu palielināja 11 reizes. Un nu ir pie bankrota. Kur tad ir palikuši šie ieņemtie miljardi? Vai kāds ir sagādājis izejvielu rezerves? Vai kāds ir pārgājis uz citu, cilvēkiem vajadzīgu un pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju? Rīgas elektromašīnu rūpnīca, piemēram, joprojām ražo 30 gadus vecu apaļās veļas mašīnas modeli. Ražo, strādā. Mēnesī ražo tik, cik agrāk divās dienās. Turklāt tā pati produkcija guļ noliktavās. Protams, kurš gan to pirks, ja ir daudz citādu mazgājamo mašīnu ar automātisku režīmu. Tāpēc arī saprotams tas stāvoklis, ka šobrīd noliktavās guļ rūpniecības preces (šie skaitļi mainās) par 11 miljardiem rubļu. Un apmēram tāds pats ir arī valsts kredīts rūpniecības uzņēmumiem. Ja vien Latvijas Banka ļautos, varētu ticēt, ka šie parādi būtu divas un trīs reizes lielāki. Un noliktavās gulētu divas un trīs reizes vairāk produkcijas, jo čikiem nav piekrišanas un tos nepirks.

Tajā pašā laikā rūpniecības preču veikali ir pustukši, tur nav pat mājturībai vajadzīgu priekšmetu. Bet Tērbatas un Dzirnavu ielas stūrī jūs varat redzēt, ka veikalā tirgo no Polijas atvestus kokapstrādes darbgaldus. Tirgo par dolāriem. Un pērk šos darbgaldus, bet tie ir tādi darbgaldi, kurus varētu tepat Latvijā katrā normālā rūpnīcā izgatavot. Bet pārprofilējušies mūsu uzņēmumi nav.

Par bankas kredītiem. Mēs, lauksaimnieki, Millera kungs, neesam aizmirsuši jūsu uzstāšanos Latvijas televīzijā iepriekšējās valdības atskaites priekšvakarā. Jūs toreiz teicāt: “Vissliktāk ir ar valsts investīciju un kredītu sistēmu, jo kredīti iet uz lauksaimniecību un tur nav tādas atdeves, kāda būtu no maziem rūpniecības objektiem.” Bet lauksaimniecības uzņēmumiem, tieši lauksaimniecības uzņēmumiem, tas ir, statūtsabiedrībām un zemnieku saimniecībām, šis kredīts bija 600 miljoni rubļu. Turpretī jūsu rūpniecības uzņēmumiem tobrīd, ja nemaldos, kādi 12 miljardi rubļu. Tad jājautā, kāpēc jūs no šiem 12 miljardiem neiedevāt kādu nieku saviem mazajiem uzņēmumiem? Kāpēc vēl jums jārunā par tiem nieka 600 miljoniem, kas bija piešķirti lauksaimniecībai? Jā, es atkārtoju, no tīri lietišķa viedokļa šāda jūsu nostāja mums šķiet bīstama. Es paskatījos “Dienas Biznesā”, kur bija publicēti mūsu veiksmīgākie uzņēmumi, uzņēmumi, kas dod vislielākos ieņēmumus. Kas tad ir šie uzņēmumi? Trīs ceturtdaļas no tiem ir rūpnīcas, kas pārstrādā lauksaimniecības un mežsaimniecības izejvielas. Trīs ceturtdaļas. Tātad faktiski mūsu rūpniecība jau tagad pārtiek vienīgi no vietējām izejvielām, no lauksaimniecības izejvielām, kā tam arī jābūt. Un jūs sakāt, ka nevajag subsidēt šo izejvielu ražotājus. Tad no kā jūs iztiksiet, Millera kungs?

Šī ir ekonomiska kategorija. Atšķirībā no narkotiku ražošanas, kas varbūt ir morāla kategorija. Un es saku, ka šī kategorija varbūt ir bīstamāka.

Vakar Lauku frakcijas sēdē Latgales novada deputāti jums jautāja, kāpēc Jelgavas linu fabrika vairs nepieņem pārstrādāšanai Latvijas linus. Mēs kādreiz runājām par to, ka lini ir tie, kas glābs zemnieku. Lūk, Jelgavas rūpnīca nepieņem. Jūs sākāt mums stāstīt, ka linu ražošana jāpārkārto, jāiepērk ārzemēs sēklas un tā tālāk. Bet deputāti jums jautāja, kāpēc jūs neņemat pretī tos linus, kas jau ir saražoti? Kāpēc jūs faktiski iznīcināt Latvijas linu audzētājus? Es jau nemaz nerunāju par vilnu. Latvijas aitu vilnai jau sen nav noieta rūpniecībā. Ja nebūtu daiļamata meistaru, ja nebūtu to sievu, kas mājās sēž un ada, mēs savas aitas vispār varētu kaut nost.

Jā, vēl var piemetināt par ādām, protams. Arī ādu ģērēšana mums ir pārtraukta. “Kosmoss” faktiski stāv. Es, piemēram, būdams mednieks, skatos ar nožēlu uz tām ādu kaudzēm, kuras guļ mūsu medību mājas kaktā un kuras nav kur likt. Arī šīs dzīvnieku ādas pārdod uz ārzemēm, pārdod kā izejvielu. Latvijā to apstrādi nevar nokārtot.

Par koksni, par mūsu zeltu. Vēl pirms šā parlamenta, vēl Breša kunga vadītās valdības laikā sākās sarunas ar ārzemēm, ka neatliekami jāceļ celulozes fabrika. Tobrīd likās, nu jau esam tik tālu, ka šī fabrika pēc pāris gadiem būs. Tagad rit jau ceturtais gads no tā laika, kāds pusotrs miljons kubikmetru papīrmalkas jau būs aizvests un pārdots Zviedrijā par nieka naudu, jo savai fabrikai vēl nav tapis pat pirmprojekts. Jūs pat nevarat pateikt, kurš šo fabriku cels un vai būs viena vai kādas divas, trīs vai vairāk fabrikas ar mazāku jaudu. Kaut gan koksnes pārstrādes jomā Rūpniecības ministrija un jūs, Millera kungs, esat ideālā situācijā. Es nupat iepazinos ar Meža ministrijas sagatavotajiem diviem bieziem sējumiem par Latvijas mežiem, par koksnes ražu 40 gadus uz priekšu, par sugām, par sortimentiem. Jūs varat zināt, kas nonāks jūsu rīcībā, uz ko balstīties, kādas mašīnas būs vajadzīgas. Pretprogrammas nav. Mēs to nezinām. Jūs vismaz tā vakar apgalvojāt, ka koksnes izmantošanas koncepcijas nav, ka nav vispār rūpniecības koncepcijas, ka šī koncepcija gan ir, bet tādā stāvoklī, ka bez Godmaņa kunga ziņas to vēl deputātiem nevar rādīt. Kaut gan jau iepriekšējās atskaites laikā jūs par šo koncepciju runājāt un to solījāt.

Pagājušajā valdības atskaitē jūsu galvenais arguments uz visiem pārmetumiem bija tāds, ka nav ārzemju investīciju, ka bez tām rūpniecībā neko nevar iesākt. Tagad ar Starptautiskā valūtas fonda svētību šādi līdzekļi mums ir iedoti. Bet, ja koncepcijas nav, tad taču jums nebūs iespējams izlemt, kur šos miljardus novirzīt. Mēs pat nevaram īsti pateikt, kuras rūpnīcas mums būtu jātaisa ciet un kuras jāuztur, pat piemaksājot, ja tās būs vajadzīgas. Nav tādas koncepcijas.

Mēs, Millera kungs, jums varam izteikt vēl daudzus citus pārmetumus, ko minējām arī vakar. Piemēram, nav izstrādāts siltuma tarifu ekonomiskais pamatojums. Tie iedzīvotāji, kas iegādājušies gāzes skaitītājus, ir konstatējuši, ka par tādu pašu gāzes patēriņu viņiem tagad ir jāmaksā tikai puse no summas, kas bija noteikta pēc aptuvenajiem aprēķiniem. Zemnieki saka, ka “Latvijas nafta” tā arī nepiegādāja zemniekiem ziemāju sējai iedalīto degvielu, kaut arī nauda bija par to pārskaitīta, un tā tālāk.

Tātad jūs jūtat, mēs nepavisam negribam aprobežoties ar narkotiku lietu. Mūsu galvenais pārmetums ir tāds, ka Rūpniecības ministrija ir zaudējusi laiku, nav pārprofilējusies, nav sagatavojusies privatizēšanai, tai nav darbības programmas. Mēs daudz ko saprotam. Mums atliek lūgt piedošanu, Millera kungs, ka tā nasta, ko jums pirms pusotra gada uzticējām, jums ir izrādījusies pārlieku smaga. Piedodiet.

Priekšsēdētājs: Jautājumi. Lūdzu. Jautā deputāts Rāzna, pēc tam – Eglājs, pēc tam – Mucenieks. Deputāt Rāzna, lūdzu, jautājiet!

A.Berķis: Nāc šurp. Ak, Millera kungam bija.

Priekšsēdētājs: Līgotņa kungs. Kam adresējat jautājumus? Jums jāprecizē tomēr. Eglāja kungs arī? Lūdzu.

V.Eglājs: Varbūt es pārklausījos. Jūs teicāt, ka Millera kungs ir iecēlis direktora amatā Penki. Vai tas tā tiešām ir? Vai jums ir tādas ziņas?

A.Berķis: Man ir pretjautājums. Vai rūpniecības ministrs atbild par tiem direktoriem, kas ir iecelti?

V.Eglājs: Es gribēju zināt, vai es pārklausījos, kad jūs teicāt, ka Millera kungs iecēlis Penki šajā rūpnīcā par direktoru?

A.Berķis: Jā, es tā teicu.

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs, tagad jautājat jūs. Lūdzu.

V.Mucenieks: Jūsu uzstāšanās pirmā daļa izklausījās pēc priekšvēlēšanu runas. Kampaņa ir sākta labi, es novēlu jums sekmes arī turpmāk.

Bet mans jautājums ir tāds. Jūs runājāt par rūpniecības lietām un par to, lai rūpniecība atrisina lauksaimniecības problēmas. Bet ir tādas lauksaimniecības problēmas, kur šīs ministrijas iejaukšanās nebūtu vajadzīga. Pēdējos gados pilsētām nepārtraukti tiek piegādāts piens, kas ir saindēts ar ziepjzālēm un citu ķīmiju. Vai šajā sakarībā tiks izteikta neuzticība arī lauksaimniecības ministram?

A.Berķis: Nu, es vismaz…

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, lūdzu!

A.Berķis: Vispirms par vēlēšanu kampaņu. Es uz to, kas attiecas uz politiskajām spēlēm, man šķiet, atbildēju. Ja jums liekas, ka valsts var nodarboties ar narkotiku kontrabandu un ka par to nav jāuztraucas, tad tā ir jūsu lieta. Es to neuzskatu par priekšvēlēšanu kampaņu.

Par Rūpniecības ministrijas un Lauksaimniecības ministrijas attiecībām. Lauksaimniecības ministrija jau faktiski ir pārņēmusi savā ziņā visu, ko Rūpniecības ministrija neizdarīja. Pārņēmusi lauksaimniecības mašīnu ražošanu un arī pārtikas produktu pārstrādi. Lauksaimniecības ministrija ir bijusi spiesta kļūt pēc iespējas neatkarīga.

Par saindēto pienu. Mēs, protams, neatbalstām netīra piena ražošanu, bet es domāju, ka šis piens, kas daudzos gadījumos ir ar mazgājamo līdzekļu piejaukumu, vismaz nav atzīts par narkotisko vielu.

V.Mucenieks: Paldies. Tātad var turpināt tādā pašā garā.

A.Berķis: Es vēl varu jums, Mucenieka kungs, atbildēt arī tā, ka tieši tāpēc tiek veikta šī lauku pārkārtošana un tieši tāpēc mēs iestājamies par zemnieku saimniecībām, ka esam sapratuši: kolektīvajās lielsaimniecībās ar to bezatbildīgajiem cilvēkiem no šīs problēmas nevar izbēgt.

Priekšsēdētājs: Lucāna kungs, pēc tam – Cālīša kungs.

J.Lucāns: Berķa kungs, protams, tie fakti, kurus jūs minējāt, ir dramatiski. Es domāju, ka tā ir tikai viena maza daļiņa no visa, kas faktiski valstī notiek, tomēr man gribētos dzirdēt dziļākus cēloņus, kas izraisa šo stāvokli.

A.Berķis: Es domāju, ka pirmām kārtām tika zaudēts laiks jau pašā sākumā. Es, piemēram, uzskatu, ka daudzus rūpnīcu direktorus, kuri pretojās un kuri, kā mēs zinājām, bija Interfrontes pusē, tūlīt pēc augusta notikumiem vajadzēja nomainīt, bet tas netika darīts. Mēs zaudējām laiku, jo cerējām, ka šiem cilvēkiem ir sakari Krievijā, ka viņi daudz ko nokārtos. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs zaudējām laiku, kāpēc daudz ko nevar izdarīt un kāpēc ir tā iekšējā pretestība.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Cālītis, pēc tam – Buka.

I.Cālītis: Berķa kungs, vai jums neliekas, ka jūsu uzstāšanās mazliet atgādināja kaut ko pārmantotu no vecajiem, labajiem laikiem pēdiņās, kad par jebkuru pārkāpumu un jebkuru nodarījumu tika meklēts vainīgais, un tad vienalga – kam, bet galvai bija jāripo. Es nebūt neuzskatu, ka Millera kungs ir labākais rūpniecības ministrs, bet nesaskatu tādu īstu konsekvenci jūsu nostājā, jo, runājot par rūpniecības precēm noliktavās, rodas jautājums, vai lauksaimniecības produkcija arī neatrodas saldētavās. Attiecībā uz privatizāciju jūs apgalvojāt, ka rūpniecībā privatizācija notiek gausi un ar pārkāpumiem, bet vai nav arī jautājums par to, kā notiek privatizācija lauksaimniecības uzņēmumos un šajās paju sabiedrībās?

A.Berķis: Atbildot uz jautājumu par privatizāciju paju sabiedrībās, varu teikt, ka nav nevienas paju sabiedrības, kā jūs zināt, kuru privatizācija nebūtu skārusi. Nav tādu paju sabiedrību! Es varu atkārtot to, ko jau teicu, ka tā ir vienīgā joma, kur privatizācija ir notikusi. Varbūt daudzos gadījumos ar pūlēm un nelikumīgi, tur ir daudz kas iebilstams, bet tā ir notikusi un tur būs atdeve. Tā ir tiesa, ka lauksaimniecības preces “guļ” noliktavās, bet visas šīs preces ir vajadzīgas. Tā lielā mērā ir rūpniecības vaina, kas pirmā pacēla savas cenas tā, ka lauksaimniecība, sekodama rūpniecībai, nonāca tādā stāvoklī, ka šos pārtikas produktus cilvēki vairs nespēj nopirkt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Trīsdesmit minūtes. Mūsu reglaments.

Millera kungs, jums vārds. Es atvainojos Bukas kungam, bet 30 minūtes ir pagājušas.

A.Millers, rūpniecības un enerģētikas ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vispirms es pieskaršos tiem jautājumiem, par kuriem tika runāts, – tātad par šo narkotisko vielu preparātu ražošanu Latvijā. Kā jau es detalizēti paskaidroju tajās frakcijās, kurās es runāju, šādas tabletes principā tika ražotas arī iepriekš, tās tika ražotas legāli. Šo tablešu ražošanai bija nepieciešams saņemt licenci no Veselības aizsardzības ministrijas. Visiem pārējiem preparātiem, kuri tika ražoti šajā uzņēmumā (to skaits ir 81), licences bija, bet šā preparāta ražošanai licences no Veselības aizsardzības departamenta nebija. Tātad tas viennozīmīgi ir kvalificējams kā likuma pārkāpums no šā aspekta. No kriminālā aspekta secinājumu lai izdara tiesībsargāšanas institūcijas un konstatē, vai tur ir kriminālpārkāpumi vai nav. Es domāju, ka ir priekšlaicīgi par šiem jautājumiem runāt.

Attiecībā uz naftas vadu un tā ekspluatāciju esmu daudz runājis. Naftas produktu vads ir 329 kilometru garumā pa Latvijas un Lietuvas teritoriju. Lietuva mums bija uzticējusi šā īpašuma pārvaldīšanu. Taču šis īpašums netika ekspluatēts, jo Krievijas pusē naftas vads tika noslēgts. Vairāk nekā trīs mēnešus ilga pārrunas ar Krievijas pusi par to, kādā veidā mēs varētu panākt naftas produktu vada atvēršanu un kā organizēt naftas produktu vada ekspluatāciju. Šis naftas produktu vads mums budžetā ienesa vidēji 100–300 tūkstošus dolāru mēnesī, tāpēc tas ir ļoti būtisks mūsu ekonomikā, visā mūsu tautsaimniecībā. Tā ka tika meklēti risinājumi.

Es uzskatu, ka ne ministrija, ne personiski es neesmu pārsniedzis savas kompetences ietvarus, parakstot gan šo līgumu par akciju sabiedrības izveidošanu, gan arī pirms tam parakstot nodomu protokolu par to, kādā veidā mēs rīkosimies, lai atvērtu šo naftas vadu. Manuprāt, jo ātrāk tas tiks atvērts, jo labāk. Principā visa darbība ir veicama trīs posmos. Pirmais posms bija šis nodomu protokols, kas tika parakstīts, otrais posms ir akciju sabiedrības izveidošana, trešajā posmā acīmredzot tiks slēgti trīs līgumi. Viens līgums būs ar Latvijas valsts uzņēmumu, kas šobrīd ir šā valsts īpašuma apsaimniekotājs, par īpašuma izmantošanu, otrs līgums tika slēgts ar Lietuvas Republikas attiecīgo uzņēmumu, kas saņems par šo ekspluatāciju nomas naudu, un trešais līgums tiks slēgts ar Krievijas uzņēmumu, kurš nodarbojas ar naftas produktu transportu un kurš nodos mūsu rīcībā šos naftas produktus, lai mēs tos pa savu uzņēmumu bilancē esošo cauruļvadu nogādātu līdz Ventspilij.

Tā kā līdz šim Latvijas intereses nekur nav aizskartas, es atzīstu, ka tās nebija pietiekami skaidri formulētas nodomu protokolā, bet tajā posmā nebija iespējams tās pietiekami skaidri formulēt, taču ir viennozīmīgi skaidrs, ka nekur Latvijas intereses šajā jautājumā netiks pārkāptas.

Attiecībā uz citiem runātāju pārmetumiem man es gribētu paskaidrot, ka tie materiāli, kuri attiecas uz Dundagu, deputātiem tiks izdalīti. Es nezinu, vai tas ir izdarīts. Pirmām kārtām es gribētu teikt, ka mēs saņēmām informāciju no Valsts kontroles par šo gadījumu, ministrija iesūdzēja šo uzņēmumu Saimnieciskajā tiesā un lūdza atzīt par spēkā neesošu. Tiesa, cik es zinu, notiks februāra pirmajās dienās.

Otrām kārtām es gribētu atzīmēt to, ka tolaik, kad mašīnas tika pārdotas šai zemnieku saimniecībai, saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas un normatīvajiem aktiem uzņēmumam bija tiesības bez saskaņošanas ar ministriju pārdot lauku saimniecībām tehniku. Tātad arī šobrīd šim uzņēmumam ir tiesības, bet ir nepieciešams rīkot izsoli un visu pārējo. Tajā laikā šāda privilēģija bija tikai lauksaimniecības uzņēmumiem. Bet, ja nebūtu šādas privilēģijas, šī pārdošana būtu jāsaskaņo ar ministriju. Tāpēc es neuzskatu, ka ministrijas darbinieki ir vainīgi, lai gan Valsts kontrole raksta, ka ministrijas darbinieki ir vainīgi, ka netika rīkota izsole.

Attiecībā uz cenām, par kādām valsts īpašums iegāja šajā kopuzņēmumā, es arī joprojām uzskatu, ka tās tika noteiktas pareizi, jo tās ir cenas, kādas tobrīd bija šim īpašumam. To, ka cenas nebija pareizi noteiktas tam īpašumam, kas nāca klāt šajā kopuzņēmumā (tāpēc mēs to arī iesūdzējām tiesā), es ceru, tiesa atzīs, kā arī to, ka šis uzņēmums ir neveiksmīgi izveidots, un likvidēs to.

Attiecībā uz jautājumu par “Latvijas autoservisa” nodošanu nomā un Koemeca kunga parakstīto līgumu. Tiklīdz tika saņemta informācija no Valsts kontroles, šis jautājums tika izskatīts ministrijā un izdota ministrijas pavēle par šā līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Turklāt tika uzdots pārskatīt visus nomas līgumus, kādi ir slēgti šajā uzņēmumā. To ir apmēram 70, termiņš bija 1.janvāris, diemžēl līdz 1.janvārim to nepaguva izdarīt, tāpēc termiņu nācās pagarināt līdz 20.janvārim, taču šie līgumi tiks pārskatīti. Es uzskatu, ka šajos jautājumos ministrija ir rīkojusies un reaģējusi atbilstoši tai informācijai, kāda tika saņemta no Valsts kontroles.

Šajā pavēlē viennozīmīgi tika atzīts, ka līgums ir noslēgts nelikumīgi un tās tēzes, kādas tur ir ierakstītas, Koemeca kungam nebija tiesību parakstīt.

Kāpēc tas varēja notikt? Acīmredzot zināma ietekme ir faktam, ka ministrijā šis ir vienīgais departaments ar zināmām patstāvīgām tiesībām attiecībā uz to, ko drīkst darīt. Acīmredzot, pamatojoties uz to, šis nomas līgums netika saskaņots ar citām ministrijas institūcijām. Koemeca kungam tika uz to norādīts. Tā ka šo jautājumu varētu skatīt pēc tam, kad būs skaidrība par manu personisko statusu nākotnē.

Es gan atzīmēšu, ka iepriekšējais runātājs minēja daudz dažādu aplamību par apaļajām veļasmašīnām un tā tālāk. Tās veļasmašīnas jau vairāk nekā gadu uzņēmums neražo, informācija ir stipri novecojusi. Uzkrājumi, kādi ir uzņēmumam, veidojas sakarā ar to, ka šobrīd visur tiek prasīta priekšapmaksa. Visiem mūsu uzņēmumiem ir dots uzdevums prasīt priekšapmaksu. Tāpēc gatavā produkcija tiek nosūtīta tikai tad, kad ir saņemta maksa. Taču izgatavot produkciju sāk pēc tam, kad ir noslēgts līgums. Ja samaksa tiek veikta apmēram divu mēnešu laikā, tad viena mēneša produkcijas apjoms uzņēmumā varētu uzkrāties, un tie uzkrājumi, kādi reāli šobrīd ir, vidēji tam atbilst. Ir atsevišķi uzņēmumi, kuros šie uzkrājumi ir lielāki, tas attiecas uz ķīmisko rūpniecību, taču republikā kopumā uzkrājumi ir viena mēneša produkcijas apjomā.

Kas attiecas uz pārmetumiem par celulozes kombinātu, tad šis jautājums ļoti cieši saistīts arī ar pašvaldībām. Tika izveidota valsts komisija, kurā tika iesaistīti gan pašvaldību pārstāvji, gan šās nozares speciālisti, un nolemts, ka mēs viennozīmīgi gribam tādu un vienīgi tādu celulozes kombinātu. Šāds celulozes kombināts, kādu koleģiāli pieņēma speciālisti un pašvaldību pārstāvji, maksā 1,3 miljardus rubļu. Ministrija ir izmisīgi pūlējusies dabūt šo kredītu visās pasaules malās – no Taivānas līdz Kanādai. Pagājušajā nedēļā saņēmām atteikumu no Kanādas, kurā tika paziņots, ka šādu projektu Kanādas valdība neatbalstīs un nekādus kredītus mums nedos. Es arī šodien pastāvu uz to, ka rūpniecību pārstrukturēt bez nopietniem kredītiem no ārvalstīm nebūs iespējams, jo kredīti, kādus šobrīd piešķir Latvijas Banka, ir par tādiem procentiem, ka tos kredītus nav iespējams investīcijās ielikt un rūpniecībā izmantot ražošanas attīstībai. Pamatos ir izstrādāta programma visām nozarēm, arī mežu produkcijas pārstrādes attīstībai, šobrīd ir sagatavoti konkrēti projekti, un nav tiesa, ka šādas programmas nav.

Turklāt ir jāatzīmē vēl tas, ka programmas, ko mēs līdz šim izstrādājām un sagatavojām, ārzemju speciālisti diemžēl neatzīst, jo mums nebija tādas prakses, ka mēs varētu šādas programmas iesniegt ārzemju bankām un tās uz šādu programmu pamata mums dotu kredītus. Tāpēc tika noslēgts līgums ar Somijas firmu, kas mums palīdz izstrādāt programmu, kā mums vajadzētu attīstīties, turklāt arī ministrijai ir atsevišķi investīciju projekti, kuri ir saskaņoti ar attiecīgajiem uzņēmumiem. Acīmredzot pie šā jautājuma ir jāstrādā tālāk. Ir arī izstrādāta programma par mežu attīstību, konkrēti projekti investīcijām. Runājot par celulozes kombinātu, es varu pateikt, ka līdz šim brīdim projekts nav guvis atbalstu ārzemēs un tāpēc kredītu mums neviens nesola.

Tuvākajā laikā ar to tiks iepazīstināta izveidotā komisija, un es ceru, ka tā vai nu mainīs savu lēmumu par tieši šāda kombināta nepieciešamību, vai arī mēs turpināsim meklēt kredītus.

Man pārmeta par ziemāju sēju un runāja par kredītiem rūpniecībai 12 miljardu apmērā. Tas ir tuvu mūsu iepriekšējā pusgada budžetam. Es gribētu teikt, ka šis skaitlis ir visai pārspīlēts. Jūs paši labi zināt, ka gan Apvienotā budžeta komisija, gan arī Augstākā padome vienmēr ir uzskatījusi, ka rūpniecības attīstībai no budžeta neviens rublis nav jāiedala. Tā tas bija pagājušajā gadā, un tā tas ir arī šajā gadā. Tie daži miljoni, kas tika iedalīti, bija paredzēti ekoloģiski nepieciešamo objektu celtniecības pabeigšanai. Ražošanas attīstībai kā tādai divu gadu laikā nav iedalīts ne rublis.

Kas attiecas uz ziemāju sēju, tad es cienījamiem deputātiem gribētu vēlreiz atgādināt, ka šobrīd kopējais parāds par naftas produktiem, ko ir saņēmuši tikai lauksaimnieki, ir pusotra miljarda. Tajā skaitā 592 miljoni rubļu ir tā summa, ko lauksaimnieki varēja saņemt, iemaksājot 1,93 par ekspluatācijas izdevumiem “Latvijas naftai”, par 582 miljoniem tika izsniegta dīzeļdegviela rudens darbiem. Pēc mana rīkojuma šī izsniegšana tika pārtraukta 1.novembrī, uzskatot, ka rudens darbi 1.novembrī ir beigušies. Turklāt par benzīnu un pārējiem naftas produktiem lauksaimniecības uzņēmumi un individuālie ražotāji “Latvijas naftai” šobrīd ir parādā 397 miljonus rubļu. Tātad kopējais parāds, ko varētu uzskatīt par valdības un šo uzņēmumu kredītu lauksaimniekiem, ir pusotra miljarda rubļu. Tāpēc runāt par 600 miljoniem vien Berķa kungam nebūtu korekti.

Attiecībā uz lauksaimniecības mašīnu ražošanu, ko ir pārņēmusi Lauksaimniecības ministrija, jāteic, ka Lauksaimniecības ministrija turpina ražot lauksaimniecības mašīnas tajos uzņēmumos, kas bija tās ietekmes sfērā un kas līdz tam nodarbojās ar lauksaimniecības mašīnu remontu. Turklāt es gribētu atzīmēt, ka, atšķirībā no Lauksaimniecības ministrijas, Rūpniecības ministrijai nav institūtu, kas varētu izprojektēt šādas lauksaimniecības mašīnas, kā arī nav tāda departamenta, kāds ir Lauksaimniecības ministrijai, kurš var nodarboties ar šo pasūtījumu izvietošanu uzņēmumos. Rūpniecības ministrijas pārziņā ir seši uzņēmumi, kas ražo lauksaimniecības mašīnas, turklāt ir ar visām problēmām, ar kādām tie no vissavienības pakļautības nonāca mūsu republikas pakļautībā. Tā ka situācija te nav mainījusies.

Attiecībā uz darba līgumu ar Penki es gribētu vēlreiz atgādināt situāciju, kāda bija apmēram pirms pusotra gada, kad es vēl biju ministra vietnieks. Tolaik es no šīs pašas tribīnes aicināju jūs izveidot lielajos uzņēmumos padomes un ierosināju to iestrādāt likumā “Par valsts uzņēmumu”. Tad būtu izveidota koleģiāla institūcija, kas kontrolētu direktoru darbību. Ar pārliecinošu vairākumu deputāti toreiz šādu tēzi likumā neiestrādāja, tā tika izsvītrota, kaut gan ministrijas priekšlikumos tā bija ietverta. Es uzskatu, ka tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc direktoram bija iespējams veikt šādu darbību.

Vai tika parakstīts līgums ar Penki? Jā, līgums tika parakstīts. Ministrija to parakstīja ar šā uzņēmuma direktoru tāpat kā ar visu pārējo uzņēmumu direktoriem. Un, ja kādam tobrīd bija kāda informācija, bet viņš neziņoja, ka Penkes kandidatūra neatbilst direktora amatam, tad es dziļi nožēloju to. Man personiski un arī maniem kolēģiem ministrijā tad, kad tika slēgts līgums ar bijušo direktoru Penki, nekādas informācijas nebija, tāpēc šis darba līgums tika noslēgts. Taču Penke šajā uzņēmumā strādāja jau ilgi pirms tam, un viņš nav tas, kuru es kaut kādu īpašu iemeslu dēļ būtu šajā amatā iecēlis.

Tas īsumā ir viss, ko es gribētu teikt, atbildot uz jūsu jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Kide, pēc tam deputāti Kinna, Rāzna, Freimanis.

E.Kide: Man ir divi jautājumi, Millera kungs. Pirmais: vakar, tas ir, pirmdien, jūs Apvienotajā budžeta komisijā sniedzāt pārskatu par to, ka Rūpniecības ministrija ar visiem saviem uzņēmumiem nekādi nespēj papildināt budžetu un nomaksāt budžetam parādus. Jūsu rūpniecības uzņēmumiem ir lieli nodokļu parādi. Mēs tā arī neredzējām, kā šie uzņēmumi varētu papildināt budžetu. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka jūsu ministrija privatizē uzņēmumus par ļoti lētu naudu, piemērojot nomu ar izpirkuma tiesībām. Piemēram, tas pats uzņēmums Berģos – par pieciem miljoniem, un nomas maksa gadā – 125 tūkstoši. Turklāt pat neieliekot šo mazo naudiņu budžetā, bet ieskaitot uzņēmuma peļņā! Es tūdaļ beigšu, gribu tikai minēt tādu piemēru. “Gaujas” veikalā viens virtuves stūrītis maksā miljonu. Tātad viss Berģu uzņēmums ir iznomāts par pieciem virtuves stūrīšiem. Viens dīvāns šajā veikalā maksā 125 tūkstošus. Tātad uzņēmums ir iznomāts uz 33 gadiem par vienu dīvānu gadā. Bet budžetā nav naudas! Kā jūs vērtējat šādu budžeta nepapildināšanas iespēju? Un ar kādu mieru jūs šo lietu uzņemat?

A.Millers: Es jau paskaidroju, ka tad, kad šī informācija tika saņemta, līgums ar ministrijas pavēli tika anulēts un šobrīd visi 70 līgumi, kurus autoserviss noslēdzis ar sīkajām filiālēm, tiek analizēti.

E.Kide: Tad man ir otrs jautājums, kas izriet no tā paša. Mani interesē, kādēļ jums nav nekādas informācijas par šīm lietām? Pirmām kārtām jau par narkotikām. Pirmdien Apvienotajā budžeta komisijā es pats uzdevu jautājumu par līdzekļu izsaimniekošanu. Jūs teicāt, ka man nav informācijas no revīzijas komisijām. Bet arī jūs reaģējat tikai vai nu uz kontroles faktiem, vai uz informāciju no ārpuses. Sakiet, kā tas tā var notikt jūsu ministrijas iekšienē? Jūs taču parakstāt šos dokumentus, bet neko tur neredzat un nereaģējat uz iekšējo informāciju.

A.Millers: Es vēlreiz paskaidroju. Visa informācija ministrijā tiek izmantota, izskatīta un analizēta. Un, ja nepieciešams, arī pārbaudīta. Šajā gadījumā es varētu pie jums griezties ar pretjautājumu. Ja jums ir šāda informācija, kāpēc jūs to laikus nesniedzat Rūpniecības ministrijai, lai mēs to varētu izskatīt? Visa informācija tiek pārbaudīta. Un informācija nāk ne tikai no ārpuses, tā nāk arī no ministrijas pārvaldēm, no darbiniekiem, no uzņēmumiem. Tā informācija, kura jums ir par uzņēmumu darbu, jau nav vienīgā.

E.Kide: Jūsu vietnieks taču parakstīja. Tātad viņš redzēja, ko paraksta, kādus materiālus.

Un pēdējais jautājums: jūs 1.decembrī parakstījāt nomas līgumu ar to pašu direktoru, par kuru te tika runāts. Bet mēs tikai vakar otrajā lasījumā pieņēmām likumu “Par nomu un valsts īpašuma izpārdošanu”. Bet jūs jau 1.decembrī uzņēmumu pārdevāt par tādu cenu!

A.Millers: Nevienu nomas līgumu par īpašuma pārdošanu es neesmu parakstījis. Es noliedzu to.

E.Kide: Šeit tā rakstīts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna. Pēc tam – deputāts Rāzna.

J.Kinna: Millera kungs, un tomēr mums būs jāpierod pie domas, ka prese ir ceturtā vara. Un, ja mani atmiņa neviļ, tieši to pašu, ko Valsts kontrole saka par autoservisu “Berģi”, rakstīja laikraksts “Diena” 1992.gada novembra pirmajā dekādē. Pagājuši divi mēneši. Vai jūs mums šodien varat pateikt, ka Koemeca kungs ir atbrīvots no darba un Ivanovs arī vairs nav autoservisa ģenerāldirektors?

A.Millers: Pavēle par šā nomas līguma atzīšanu par spēkā neesošu bija izdota jau pirms tam, kad parādījās visi tie raksti avīzēs. Publikācijas parādījās pēc tam, kad informācija no Valsts kontroles nonāca ministrijā un šis līgums tika anulēts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rāzna, lūdzu!

A.Millers: Un šī pavēle tika nosūtīta Valsts kontrolei.

Priekšsēdētājs: Pēc tam – deputāts Freimanis.

S.Rāzna: Godātais Millera kungs! Manā skatījumā, valsts uzņēmums ir tieši tā vieta, kur valdība var realizēt savu ekonomisko politiku iekšējā tirgus nodrošināšanai ar vajadzīgajām precēm un produkciju. Vakardien pēc jūsu uzstāšanās mūsu komisijā man radās doma, ka Rūpniecības ministrija ir bezspēcīga uzņēmumu priekšā un neko ietekmēt nevar. To pierāda Olaines lieta.

Man ir jautājums: vai Rūpniecības ministrija izmanto savas iespējas un vai ir doti pasūtījumi konkrēti mašīnbūvei, lauksaimniecības mašīnu ražošanai un tā tālāk, un, ja ir doti tādi pasūtījumi, vai jūs varat nosaukt, kādas mašīnas rūpnīcās tiek ražotas?

A.Millers: Jā. Kas attiecas uz lauksaimniecības mašīnbūvi, tad šādi pasūtījumi tika doti. Mēs strādājām kopā gan ar Lauksaimniecības mašīnbūves departamentu, kas ir Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā, gan arī individuāli ar uzņēmējiem, centāmies risināt jautājumus tādā veidā, lai komplektējošos mezglus, kurus līdz šim ražoja bijušajā Padomju Savienībā, būtu iespējams ražot uz vietas un lai varētu pilnībā nokomplektēt lauksaimniecības mašīnas.

Kas attiecas uz pasūtījumiem, tad jautājums droši vien ir vērtējams divējādi. Acīmredzot derētu ieskatīties pagājušā gada budžetā un šā gada budžetā. Vajadzētu paskatīties, cik daudz valsts pasūtījumu tur ietverts. Valsts pasūtījumiem ir atvēlēta naudiņa, bet reāli mēs patlaban esam saskārušies ar to, ka mēs gan uzņēmējiem esam devuši uzdevumu, arī valsts pasūtījumu, lai viņi ražotu konkrētu produkciju, turklāt ne tikai lauksaimniecības vajadzībām, bet izrādās, ka beigās mēs ar šiem uzņēmumiem nevaram norēķināties. Mēs esam nonākuši situācijā, ka uzņēmums spiests bankrotēt, jo valsts ir pasūtījusi savām vajadzībām produkciju, bet nespēj ar uzņēmumu norēķināties. Tā ka jautājums šajā aspektā ir skatāms saistībā ar valsts finansiālajām iespējām. Lauksaimnieki, samaksājot iepriekš, nekādus pasūtījumus rūpnīcām līdz šim nav devuši. Ja ir samaksāts, rūpnīcas šos pasūtījumus izpilda.

Kas attiecas uz valsts iespēju nodrošināt iekšējo tirgu ar precēm, es gribētu atzīmēt, ka uzņēmumam ir pietiekami plašas iespējas pašam izvēlēties, ko ražot un kas būtu ekonomiski izdevīgāk. Pretējā gadījumā, ja uzņēmumam tiek dots pasūtījums, tas uzreiz izvirza jautājumu par to, cik liels būs tirgus un kas parakstīs garantijas par tirgus pirktspējas nodrošināšanu, par to, ka šīs preces tiks izpirktas. Tātad jautājums nav tik vienkāršs kā vecos laikos, kad varēja caur partijas komiteju uzdot tam un tam uzņēmumam to un to saražot. Tirgus attiecības ir iestājušās arī šajā jomā. Jautājums par vietējā tirgus nodrošināšanu ir pietiekami komplicēts.

S.Rāzna: Bet noiets jau ir milzīgi plašs. Tieši lauksaimniecības mašīnām, man liekas, ir neierobežots noiets.

A.Millers: Es jums varētu nosaukt piemērus, kad lauksaimnieki pasūtījuši mašīnas un pēc tam tās nav izpirkuši. Tai pašā Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā un arī citās rūpnīcās, kuru pamatprodukcija nav lauksaimniecības mašīnu ražošana. Tā ka jautājums nav tik vienkāršs.

S.Rāzna: Paldies.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, pēc tam – deputāts Vaivads.

J.Freimanis: Cienījamais Millera kungs! Olaines lieta jau ir ne tikai nelikumība, bet liels nesmukums. Ņemot vērā to, ka ķīmiskā rūpniecība ir ļoti specifiska, sakiet, vai jums ministrijas struktūrā bija kāds cilvēks, kura dienesta pienākums bija zināt to, kas notiek cehā, jo es pieļauju, ka to, kas notiek Penkes kunga kabinetā, jūs personiski varējāt arī nezināt. Bet vai jūsu struktūrā bija cilvēks, kura dienesta pienākums bija zināt, kas notiek cehā?

A.Millers: Cienījamo profesor, pirmām kārtām, acīmredzot tas ķīmijas komplekss, kāds Latvijā ir radīts, un arī farmācijas komplekss zināmā mērā ir pateicību parādā mūsu ķīmiķiem, daļēji droši vien arī jums. Viņi šo kompleksu savā laikā izprojektēja un radīja, un es to esmu saņēmis tikai lietošanā.

Otrām kārtām, par to, kas notiek konkrēti katrā rūpnīcas cehā. Es vēršu cienījamo deputātu uzmanību uz to, ka šobrīd tur tiek ražots 81 preparāts. Visiem preparātiem ir legāli saņemtas Veselības aizsardzības ministrijas atļaujas. Katra preparāta ražošanā ir vidēji 10 līdz 30 sintezēšanas operācijas. Cilvēks, kas ienācis no malas, noteikti nevar zināt, kas šobrīd kurā vietā tiek sintezēts. Tas tehniski nav iespējams, tāpēc visas pārbaudes tiek veiktas pēc galaprodukta. Šo pārbaužu veikšanai ar valdības lēmumu ir izveidota Valsts kontroles komiteja, kas kontrolēs gan narkotiskās vielas saturošas produkcijas ražošanu, gan arī to, kādā veidā un kādā kvalitātē šī produkcija nonāk līdz patērētājam, kuram tā ir nepieciešama. Šāda ražošana republikā būs arī turpmāk.

Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, lūdzu! Pēc tam – deputāts Koroševskis.

J.Vaivads: Mēs te visu laiku runājam par jums kā par rūpniecības ministru, bet jūs esat arī enerģētikas ministrs. Man ir tāds jautājums. “Latvenergo”, kas mums skaitās elektrības pārdevējs, ir monopolists, “Latvenergo” nosaka arī cenas, kaut gan, man liekas, ka tās būtu jānosaka valdībai. Un valdība cenas noteikti apstiprina. Visās pasaules valstīs valsts pakalpojumu tarifu noteikšana ir ļoti sarežģīta procedūra.

Man ir jautājums: kāda procedūra elektroenerģijas tarifu noteikšanā ir pie mums? Un cik tā ir pamatota, ņemot vērā, ka “Latvenergo”, kā jūs zināt, izvērsies par vienu no lielākajiem sponsoriem visdažādākajās jomās?

A.Millers: Šobrīd pastāvošā cenu noteikšanas kārtība ir šāda: tiek izskatīta uzņēmuma “Latvenergo” bilance par konkrēto laika posmu, un diemžēl tikai tad, es pasvītroju, tikai tad, ja šī bilance ir negatīva, ir iespējams izskatīt valdībā lēmumu par to, kādas ir cenas “Latvenergo” saražotajai produkcijai. “Latvenergo” tarifus un cenas nosaka valdība. Valdība nosaka ne tikai vidējo elektroenerģijas cenu, bet arī sadalījumu pa vairākām patērētāju grupām. Kā jūs zināt, diference starp lētāko enerģijas cenu, kāda tiek noteikta budžeta iestādēm, tas ir, 1,60 rubļi, un dārgāko – pāri par pieciem rubļiem, šī diference ir turpat pie 5,5 rubļiem. Tas ir vairāk nekā trīs reizes. Arī šīs atšķirības starp patērētāju grupām nosaka valdība.

Kā būs nākotnē? Ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi priekšlikumu par valsts tarifu komisijas izveidošanu. Komisijā ietilps ne tikai ražotāji un ministriju speciālisti, bet arī cilvēki, kas pārstāv patērētāju intereses. Šis projekts valdības sēdē tika noraidīts. Acīmredzot tas tiks izskatīts vēlāk. Tiks izstrādāta arī koncepcija par to, ar kādiem jautājumiem nodarbosies Monopoldarbības uzraudzības komiteja, kuru vada cienījamā Rudušas kundze. Tā ka šis jautājums noteikti ir ne tikai šā uzņēmuma jautājums. Tas, manuprāt, ir mūsu sistēmas infrastruktūras jautājums. Un tas viennozīmīgi ir valsts kontrolē. Tarifus nosaka valdība.

Priekšsēdētājs: Koroševska kungs, pēc tam – Dobelis.

P.Koroševskis: Ministra kungs, redzot to, ka viena no nozarēm Latvijā iznīkst lielā mērā tāpēc, ka vienīgā rūpnīca, kas pārstrādā linšķiedru, ir Jelgavas uzņēmums, kurš atrodas jūsu valdījumā un šobrīd nepārstrādā nekādas kvalitātes linus, vai jūs esat sprieduši savā ministrijā, kas tiks darīts, vai ir iespējams kaut ko darīt, lai tiešām linšķiedru varētu pārstrādāt?

A.Millers: Pārrunājot ar uzņēmuma vadītāju problēmas, kādas šajā nozarē ir, tāda informācija netika saņemta un šis jautājums tādā aspektā, ka uzņēmums nepieņem gatavo produkciju, netika izskatīts. Līdzko atbrīvošos no nepieciešamības piedalīties šajās sēdēšanās, tas būs viens no pirmajiem jautājumiem, ko es izskatīšu. Apsolu, ka informēšu jūs par to, kādi būs rezultāti sarunām ar direktoru šajā jautājumā. Šobrīd man nav informācijas no direktora, kādu iemeslu dēļ netiek strādāts. Varbūt, ka tie ir energoresursi vai kādi citi iemesli, es neesmu lietas kursā, jo es tikai vakar pēcpusdienā no jums saņēmu informāciju par to, ka ir šāda problēma.

Priekšsēdētājs: Dobelis, un, ja laiks atļaus, tad Buka.

J.Dobelis: Millera kungs, man ir jautājums par kadru politiku. Vai jūs varētu nosaukt aptuveni to skaitli, kurš rādītu, cik uzņēmumos, kur vadība ir darbojusies naidīgi pret Latviju, ir nomainīta vadība?

A.Millers: Ziniet, vecajos laikos bija tādas jaukas filmas, kur uz šautenes vai uz sienas vilka tādas strīpiņas. Šādas darbības es personiski neesmu veicis, un šādas uzskaites man nav. Un kopējo skaitli es paziņot nevaru. Taču tur, kur ministrija ir uzskatījusi par nepieciešamu nomainīt direktorus, viņi ir nomainīti. Ja mēs rēķinām pēc strādājošo skaita, tad pusotra gada laikā, kopš es par šiem jautājumiem atbildu, rūpniecības uzņēmumu vadītāji nomainījušies aptuveni par 75 procentiem strādājošo.

Priekšsēdētājs: Diemžēl laiks. Bukas kungs nevar uzdot jautājumus.

Sākam debates. Man ir oficiāls saraksts. Es nevaru personiski mainīt nedz laiku, nedz reglamentu, tāpēc debates pirmais uzsāk Dobeļa kungs. Saraksts ir šāds: Dobelis, Buls, Godmanis, Bresis, Felss, Lucāns, Biķis, Koroševskis, Buķele, Kiršteins, Gulbis, Kurdjumovs, Blumbergs. Bukas kunga šeit nav. Ja vēlaties, jūs varat pieteikties debatēs, Bukas kungs!

Lūdzu, Dobeļa kungs! Piecas minūtes. Tāds ir mūsu reglaments.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, es domāju, mums tiešām ir iestājies brīnišķīgs laiks, kā jūs dzirdējāt. Es to nosauktu par lielo ķēzīšanās ēru. Šodien atraisās jaunas spējas tiem cilvēkiem, kuriem agrāk ar to drosmi bija tā pavājāk, kuri ļoti cītīgi kalpoja iepriekšējai varai, darīja visu, ko tā viņiem toreiz lika. Šodien tie ir lielākie kritiķi, lielākie korupcijas meklētāji un lielākie cīnītāji par taisnību. Man personiski ir ierosinājums. Var būt, ka plenārsēde var par to nobalsot. Nodibināsim nopelniem bagātākā ķēzītāja titulu. Dažus kandidātus es jau varētu nosaukt.

Tieši šādā kontekstā es gribētu runāt arī par šo jautājumu, jo man liekas, ka šodien ir daudz vieglāk noņemt cilvēku no darba, atcelt no amata, pašam nekādu mehānismu mūsu tautsaimniecības attīstībai nepiedāvājot. Un ar to apmierināties. Mans risinājums ir bijis, es esmu cīnījies par taisnību.

Man nav nekādu īpašu simpātiju, ne antipātiju pret Millera kungu, bet man ir pretīgi, ka mēs te tagad nodarbosimies ar kaut kāda atsevišķa grēkāža meklēšanu, tam krausim visu virsū, un cits mums nekas kontekstā neinteresē. Uzskatu, ka tas, ko mēs izdarījām ar Kalniņa kungu, bija viena no lielākajām cūcībām, kādu es te – Augstākajā padomē – esmu pieredzējis. Izvēlējāmies visvājāko locekli Ministru padomē. Kopā ar interfrontiešiem daži drosminieki vareni nobalsoja par Kalniņa kunga noņemšanu. Un kas ir iegūts ar to? Cik tālu mēs esam šodien pavirzījušies uz priekšu? Necik. Domāju, ka tieši otrādi. Ja kāds šeit uzskata, ka viņš ir vīrietis (diemžēl man liekas, daudzi ir kļuvuši vidējā dzimuma pārstāvji), tad viņš tomēr rīkosies citādi.

Mani vairāk interesē pavisam cits jautājums, ja runājam par rūpniecības attīstību. Mani interesē tas kopējais darbs, kas ir iecerēts Augstākās padomes Rūpniecības komisijai un Rūpniecības ministrijai tajos nožēlojamajos dažos mēnešos, ko mums atvēlējis mūsu pilnvaru laiks. Un par to diemžēl es te šodien nedzirdēju nekā. Absolūti nekā. Šis arguments priekš manis ir pietiekami stiprs, lai es neizgāztu savas dusmas uz vienu atsevišķu ministru. Vai tiešām mums nav skaidrs, ka Ministru padome ir vienots mehānisms, kurš vienoti skar visu tautsaimniecību. Ar kaut kādu lāpīšanas politiku, šodien izraujot vienu ministru, kurš nav ne daudz labāks, ne daudz sliktāks par tiem visiem pārējiem, mēs neko labu neizdarīsim. Kaut ko sliktu mēs ar to gan varam izdarīt. Mēs vēl sabojāsim to darbu, kas tiek veikts. Es tomēr ticu, ka tur cilvēki vēl kaut ko mēģina izdarīt, jo man ir arī fakti, kas to var pierādīt. Diemžēl laika ir par maz.

Protams, es saprotu, ka šodien ar šādām domām, ar šāda veida pieeju jautājuma risināšanai popularitāti tautā tā grūtāk būs iemantot. To tēlu sabiedrībā šodien ir vieglāk veidot ar vareniem uzbrukumiem, ar niknu cīņu par taisnību, iztēlojot sevi par vienīgo latviešu tautas aizstāvi vai vienīgo Latvijas valsts interešu aizstāvi. Ar to, ka mēs par otru pasakām kaut ko labi riebīgu un ka visi tam notic, ar tādiem lētiem paņēmieniem un ar tādiem uzbrukumiem es tomēr izvairos nodarboties. Tāpēc es personiski nebalsošu par Millera kunga atcelšanu. Es ceru, ka tas, kas šodien ir noticis, viņam nāks par labu. Ja viņš paliks šajā amatā, viņš tomēr uzlabos to, ko var uzlabot, bet tad ir jābūt konstruktīvai sarunai, nevis tāda veida uzbrukumiem, kādus es dzirdu šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies, Dobeļa kungs, es jums tomēr esmu spiests izteikt piezīmi par dažiem nekorektiem izteicieniem, it sevišķi vīriešu kārtas deputātu gandrīz vai noniecināšanu.

Lūdzu, deputāts Buls. Pēc tam – Godmanis.

A.Buls: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Ar šā gada 4.janvāri pēc premjera rīkojuma es pārņēmu valsts uzņēmuma “Latbiofarm” vadību uz trim mēnešiem. Galvenais uzdevums man ir pabeigt privatizāciju, kuru mēs kopā ar Penki, Kuļikovu un dažiem citiem vadošajiem darbiniekiem aktīvi esam gatavojuši un aizsākuši jau pagājušā gada vasarā. Tā kā runa ir par uzņēmuma privatizāciju ar ārzemju kapitāla piedalīšanos, esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš tieši kontaktējas ar ārzemju investoriem. Tāpēc arī man bija nepieciešams pārņemt šo uzņēmumu un pabeigt privatizāciju, lai varētu ar ārzemniekiem nesaraut šīs saites. Protams, līdztekus šim uzdevumam man pašreiz ir jāveic visi gan operatīvie, gan arī plānojamie darbi, kas saistās ar valsts uzņēmumu.

Gribētu jums pastāstīt, ko pa šo nedēļu esmu noskaidrojis attiecībā uz konkrēto jautājumu. 3,4 metilēndioksīda dioksīnfenomīna hlorhidrāts – tāds ir preparāts, ko avīzēs un citur sauc par amfitamīnu. Tiesa gan, tas ir no fenamīngrupas, un amfitamīna sinonīms ir arī fenamīns. Manā rīcībā pašreiz ir Ženēvas konvencija, kurā amfitamīns, kā arī fenamīns, kas ir mūsu ražotajā preparātā (es saku mūsu, jo pašreiz pārstāvu rūpnīcu), ir iekļauti narkotisko vielu un narkotisko ārstniecības līdzekļu sarakstā. Šis saraksts paredz noteikt kontroli, bet neaizliedz ražot.

Pašreiz Latvija darbojas saskaņā ar bijušās PSRS sarakstu, kuras nosaukums ir */“Narkotisko vielu un narkotisko ārstniecības līdzekļu saraksts”/. Saraksts ir samērā vecs, bet 1987.gadā 8.decembrī PSRS veselības aizsardzības ministrs ar savu pavēli šo sarakstu ir papildinājis. Un pavēle skan tā: */“Par narkotisko vielu un narkotisko ārstniecības līdzekļu saraksta papildināšanu”/.

Lūk, šajā papildinājumā ir iekļauts 3,4 metilēndioksīda amfitamīns, saīsināti – MDA. Rūpnīcā tas tika ražots ar nosaukumu DOFA, bet tabletēs – ar saīsinātu nosaukumu MDF. MD – tas nozīmē metilēndioksīds un F – fenamīns, kuru pie mums lieto amfitamīna vietā. Preparāts tika ražots pilnīgi legāli, ceturtais cehs to sintezēja. Rūpnīcā ir reglaments, un atbilstoši tam preparāts pilnīgi legāli tika radīts un ražots kā jebkurš cits preparāts. Tas tika izgatavots apmēram septiņus vai astoņus gadus. Es to ļoti labi atceros. Kad es aktīvi strādāju rūpnīcā, plānoju un kalkulēju metilbenzilketonu – arī ar narkotiskām vielām, uz kuru bija atļauja un attiecīga PSRS narkokomitejas kvota. Toreiz to sūtīja uz Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu, kur tas pārtapa par attiecīgu narkotiku, kas kaut kur tika pārdota. Pašreiz mūsu filiāle “Farmācija” ražo fentalīnu – spēcīgu narkotiku, kas ir paredzēta operācijām. Šis narkozes līdzeklis tiek ražots pulvera veidā un pārdots tālāk ampulēšanai Ukrainā. Patiesībā šī ražošana rūpnīcā ir normāls process.

Problēma sākas tur, kur sākas kontrakts. Kontraktu es pašreiz nevarēju atrast, jo to ir izņēmusi policija, starp citu – policija ir izņēmusi daudz dokumentu. Par tiem, kuri ir atrasti, es runāšu, par tiem, kuru man nav, es nerunāšu, jo no vārdiem es nevaru jums neko ne apgalvot, ne noliegt, man vajadzīgs dokuments. Tātad kontrakta nav, bet, cik es zinu no dokumentiem, no tiem diviem maksāšanas uzdevumiem, kas ir pārskaitīti, kontrakts tika slēgts... (Skan signāls.)

Priekšsēdētājs: Pabeidziet, lūdzu, domu, bet laiks ir piecas minūtes.

Vienu sekundīti! Par procedūru, Bela kungs?

A.Bels: Es lūdzu pielikt laiku, jo tā ir vērtīga profesionāla uzziņa.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Kāds ir jūsu priekšlikums, cik laika pielikt?

A.Buls: Tātad īsi par kontraktu. Kontrakts ir slēgts ar firmu
“W and Co”, tas ir Bratislavā, Slovākijā. Un šis kontrakts man nav pieejams, jo tas ir izņemts. Šis kontrakts ir noslēgts nevis par MDF, bet par remantadīnu. Jau kontraktā ir meli. Lūk, šā remantadīna – 15 miljonu tablešu – ražošana sākās jūlijā. Jūlija beigās pirmā partija bija sintezēta, pēc tam uzreiz notika arī tabletēšana. Ar 1.decembri beidzās preces nosūtīšana attiecīgajai firmai. Taču ne pašai firmai Bratislavā, bet pēc firmas norādījuma ar lidmašīnām uz Vāciju – uz Frankfurti pie Mainas. Aizsūtītas sešas partijas. No 27.jūlija līdz 1.decembrim – kopskaitā 15 miljoni tablešu. Samaksa – 176 000 ASV dolāru – saņemta tikai par pirmajām divām partijām. Tātad runām par kaut kādiem 150 miljoniem nav pamata. Ir 176 000 dolāru, kas ienākuši rūpnīcas kontā. Turklāt daļēji tas bija barterdarījums. Lai ražotu šo MDF, bija vajadzīgs no šīs firmas saņemt izejvielu – izosafrolu un ūdeņraža pārskābi. Attiecīgi atrēķinot šā barterdarījuma naudu, 176 000 ir tīrā summa. No tās apmēram puse tika konvertēta, lai par septembri samaksātu cilvēkiem neizmaksāto algu. Man te saka, ka nav samaksāta alga. Pagājušajā nedēļā es lielu daļu samaksāju par novembri. Šodien es samaksāju par decembri pilnu algu visiem strādājošajiem. Atradām iespēju to izdarīt no pēdējām naudām, kas pašreiz mums ir. Bet, patiesību sakot, visi konti ir tukši.

Tagad, lūk, šā kontrakta nav. Pats kontrakts tika noslēgts par remantadīnu. Kā var domāt, tā bija maskēšanās, jo attiecībā uz šo fenamīnu nebija ne atļaujas, ne kvotas.

Par kontroli. Izrādās, tehniskā kontrole pirmajām divām tablešu partijām kvalitātes sertifikātu izrakstīja un iesniedza vadībai, cik es saprotu, Kuļikova kungam, bet tas nekur tālāk neaizgāja un vēlāk arī netika prasīts. Kontrole pēc tam visām pārējām tablešu partijām nemaz to kvalitātes sertifikātu nerakstīja. Arī par pulvera sintēzes rezultātu sertifikāti tika rakstīti, taču – pēc pašu izpratnes vērtējot, jo no pasūtītāja nebija saņemti nekādi tehniskie noteikumi un nekādi norādījumi, kā kontrolēt un noteikt kvalitāti. Paši kontrolieri ķīmiķi, cik prata, tik vērtēja un uz tā pamata arī rakstīja sertifikātu.

Tāda pašreiz ir situācija rūpnīcā. Vērtējiet paši. Attiecībā uz nomenklatūru. Pagājušajā gadā Rūpniecības ministrija nomenklatūru un apjomus uzņēmumiem neapstiprināja. Domāju, ka pašreiz zāļu kontrole ir jāveic Farmakoloģijas un farmakopejas komitejai, kas ir nodibināta Veselības aizsardzības ministrijā. Latvijai steidzīgi jāiestājas Starptautiskajā narkotisko vielu kontroles asociācijā, lai dabūtu kvotas, jo līdz 1991.gada 30.decembrim mēs darbojāmies saskaņā ar PSRS Narkotisko vielu komitejas kvotām. Bet tagad mums vajadzīgas savas. Tāpēc Latvijai ir jābūt šīs asociācijas loceklei, lai mēs varētu strādāt ar visām tām narkotiskajām vielām, kuras ir vajadzīgas, piemēram, narkozēm. Mēs spējam tādas ražot, un mēs ražosim, tikai vajag nokārtot šo jautājumu, lai ražošana būtu legāla un lai dabūtu attiecīgās kvotas.

Priekšsēdētājs: Pirms starpbrīža – Bērziņa kungs par procedūru.

I.Bērziņš: Es, protams, atbalstu iepriekšējo procedūru, par ko mēs bijām nobalsojuši, bet es gribētu šobrīd aicināt LTF frakcijas pārstāvjus sapulcēties mūsu parastajā telpā, lai mums nebūtu pēc tam jāņem speciāls starpbrīdis pēc pēdējās uzstāšanās un lai mēs varētu vienoties par balsojumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Starpbrīdis līdz 12.00.

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas, turpinām! Mēs debatēm esam veltījuši 15 minūtes. Vēl 15 ir atlikušas. Tāpēc runās Godmanis, pēc tam – Bresis, tā kā šeit ir iesniegts. Felsa kungs frakcijas vārdā teiks galavārdu.

Lūdzu, Godmaņa kungs! Piecas minūtes.

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es centīšos piecās minūtēs pateikt to, ko es gribētu. Pirmkārt, kas attiecas uz jautājumu, kurš tiek inkriminēts ministram. Domāju, viņš pietiekami objektīvi šeit atspoguļoja situāciju. Nelaime ir viena. Nelaime ir tajā apstāklī, ka vēl arvien, kā mēs pārliecinājāmies vakar frakcijā, kontrolējošās organizācijas kavējas izvērst savu darbu attiecībā uz ražojošajām organizācijām. Ja darbojas PSRS Medicīnas ministrijas instrukcija, vai tagad tās vietā nevarēja radīt Latvijā šādu instrukciju? To vajadzēja darīt Veselības aizsardzības ministrijai vai Labklājības ministrijai. Tas tika izdarīts tikai tad, kad atklāja šo te faktu. Tas vienkārši parāda, ka kontrolējošās institūcijas nepilda savu funkciju. Es to nevaru attiecināt uz ražojošo sfēru. Tā ka es šeit pilnībā noņemu apvainojumus no Millera kunga.

Otrkārt, kas attiecas uz vadu. Mani šeit interesē tīri valstiska pieeja. Mēs izmēģinājām pilnīgi visus variantus. Pats svarīgākais, es uzskatu, Millera kunga darbībā ir tas, ka Millera kungs, ņemot vērā to, ka iepriekšējā Enerģētikas ministrija ilgi un dikti vilcinājās šos naftas vadus pārņemt vispār, uzdrošinājās ar pavēli tos pārņemt. Pēc tam mēs tikai valdībā šo pavēli apstiprinājām, kaut gan faktiski procedūra ir tāda, ka valdība ir tā, kas sadala ministrijām īpašumu un pēc tam attiecīgi pārņem valsts īpašumā, pildot Augstākās padomes lēmumu. Tieši Millera kunga aktīvā darbība parādīja, ka cīņa par īpašumu Latvijā ir smaga, jo tā uzreiz saistās ar ekonomiskām sankcijām no Krievijas puses. Un, lūk, šīs sankcijas ir. Vads ir ciet, un tagad tiek meklēti risinājumi.

Ministrs savas kompetences ietvaros ir pilnīgi tiesīgs risināt šos jautājumus. Un, ja kāds nesaprot, ko nozīmē īpašuma došana nomā, ko nozīmē naftas vada ekspluatācija, ko nozīmē dividende visos šajos trijos gadījumos, tad tā ir ekonomiskās izglītības problēma.

Treškārt. Šis punkts jau ir nopietnāks. Tā ir mūžsenā problēma starp rūpniecību un lauksaimniecību Latvijā. Šī problēma pastāv tāpēc, ka faktiski lauksaimniecība Latvijā tika sagrauta, bet tagad ar milzīgām pūlēm tiek atjaunota. Privatizācija tur noris visstraujāk, šai ziņā es varu piekrist Berķa kungam. Bet jāņem vērā, ka rūpniecība šeit ir mākslīga. Tā neatbilst, godīgi sakot, Latvijas iekšējām potencēm ne energoresursu, ne darbaspēka, ne arī citu faktoru ziņā. Tajā pašā laikā neslēpsim galvu smiltīs kā strausi un nedomāsim, ka mēs no šīs rūpniecības elementāri atbrīvosimies. Pietiek tikai minēt, ka 45 procentus no nacionālā produkta faktiski dod rūpniecība. Tad uzreiz aizies visas pensijas un tā tālāk. Tas ir pilnīgi skaidrs. Rūpniecību vienkārši likvidēt vai uzskatīt, ka rūpniecība nav nekas, – tā ir tukša lieta. Tā var rīkoties cilvēki, kas neko nesaprot no ekonomikas.

Nākamais. Teikšu pavisam īsi. Te es minēšu konkrētas personas no Lauku frakcijas. Es jau ilgu laiku vēroju, ka tiek veikta konstanta darbība, lai grautu Latvijas valdības darbu tieši priekšvēlēšanu periodā. Ir visiem skaidrs, ka priekšvēlēšanu periodā valdībai šā vai tā objektīvi un subjektīvi jāuzņemas pietiekami liela atbildība, lai to lietu normāli novadītu līdz vēlēšanām.

Par enerģētiku. Jā, šeit ir problēma. Šeit ir šie parādi. Starp citu, lieli lauksaimnieku parādi, un tikai pēc Millera kunga iniciatīvas valdība pieņēma lēmumu divreiz kreditēt zemniekus, bet ar to ir par maz. Viņi prasīs trešo kredītu dīzeļdegvielai un tā tālāk.

Ir arī kļūdas. Tās ir lauksaimniecības un rūpniecības kooperācijas kļūdas. Un tomēr ir personas, kas nepārtraukti grauj valdības darbu. Kā šādu personu es nosaucu Jāni Kinnu – cilvēku, kurš izvirzīja nesagatavotu jautājumu par valdības atskaiti, zinot, ka valdības atskaitei ir vajadzīgs lielāks laiks. Man šeit ir Rūpniecības un enerģētikas ministrijas atskaite. Pēc nedēļas vai divām šīs atskaites pabeigsim visās ministrijās. Šis kungs ierosināja šo atskaiti, bet pats viņš neatrada par iespējamu šeit piedalīties. Ar šā kunga vistiešāko atbalstu tika arī izgāzts ekonomisko reformu ministra kandidāts. Mēs tagad esam atraduši jaunu. Paskatīsimies, kā viņš rīkosies tagad. Sagraujot Ekonomisko reformu ministriju, rodas zināmas problēmas ar privatizāciju. Rūpniecībā no 366 uzņēmumiem 190 ir iesnieguši privatizācijas projektus, un lielākā tiesa pretendē uz nomu ar izpirkumu.

Man tiešām jāsaka, Kides kungam taisnība, tāds dokuments nav likumīgs, bet tāds ir vienīgi dokuments par Berģiem. Tas attiecas arī uz Koemeca kungu, ja viņš ir rīkojies tādā veidā. Millers to nomas līgumu ir automātiski anulējis, viņš ir izdarījis visu, kas nepieciešams. Un attiecīgās konsekvences valdības sēdē tiks izskatītas.

Trešais. Uzskatu, ka Kinnas kungs savā darbībā šeit piekopj tādu ļoti interesantu politiku. Tā vietā, lai iedziļinātos lauksaimniecības lietās...

Priekšsēdētājs: Minūte.

I.Godmanis: Beidzu. Pēdējais teikums. Tā vietā, lai iedziļinātos lauksaimniecības problēmās, viņš lielākoties orientē Lauku frakcijas pārstāvjus uz vienpusēju rīcību. Un šī vienpusējā rīcība ir viennozīmīgi vērsta pret valdību. Tā nav vērsta tik daudz pret Milleru, cik pret mani. Uzskatu, ka tas viss ir normāli. Katrs deputāts to var darīt. Tikai katram deputātam, to darot, ir jāuzņemas atbildība un jāzina, ka vēlēšanas ir viena lieta un otra lieta ir valsts darbs, kas vajadzīgs arī pirms vēlēšanām. Domāju, ka Kinnas kungs ir pēdējais, kas domā par to darbu, kas jādara līdz vēlēšanām.

Jebkurā gadījumā es aicinātu deputātus Millera kungu atstāt amatā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bresis, lūdzu! Un pēc tam – Felss.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Vēlētos šodien uzdot trīs jautājumus. Un pirmais no tiem būtu tas, kāpēc es šīs izrādes laikā jūtos tik neērti. Uz šo jautājumu man pašam gribas arī atbildēt. Gluži vienkārši tāpēc, ka tas man atgādina tos laikus, kad rīkojās tā: ja ministra kungs nebija nodrošinājis, lai visās fermās izslauc govis, viņu pasauca uz attiecīgo vietu un pateica “paldies”. Citreiz vēl atņēma attiecīgo dokumentu. Ja kādā uzņēmumā uzsprāga katls, tad arī atrada vainīgo. Un to darīja ne jau tieslietu institūcijas, ne jau juridiskie lietpratēji, bet gan attiecīgie politiķi. Tāpēc es gribētu uzreiz norobežoties no tā, ka cienījamais pirmais ziņotājs mēģināja neskaitāmas reizes runāt visu lauksaimnieku vārdā. Es nebūt negribētu tam piekrist. Arī es sevi kaut kādā veidā uzskatu par lauksaimnieku. Un šādiem politiskiem procesiem piebiedroties nevēlos. Tāpēc, manā uztverē, būtu pareizāk, ja mēs skaidri un gaiši runātu savu partiju vārdā, nevis uzņemtos atbildību par visiem lauksaimniekiem.

Otrs jautājums ir par to Millera kunga gadījumu, par Koemeca kunga gadījumu. Varbūt te varētu nosaukt arī Ivanova, Petrova un daudzus citus gadījumus, kuri saistīti ar privatizāciju, kuri saistīti varbūt ar citiem valsts īpašuma pārvaldes procesiem. Un tad man ir jājautā cienījamam Berķa kungam, kurš tomēr ir liels speciālists lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un daudzos citos tautsaimniecības jautājumos. Sakiet, lūdzu, vai tad jūs nezināt, ka pēc sistēmas, kuru mēs paši esam iedibinājuši, ne Millera kungs, ne Koemeca kungs, ne citi kungi nemaz citādi strādāt nevar? Vai tad jūs nezināt, ka mums nav vienotas privatizācijas institūcijas, kura novērtētu privatizējamās valsts mantas vērtību un nepieļautu izsaimniekošanu? No šīs tribīnes mēs esam neskaitāmas reizes par to runājuši. Mums nav arī valsts institūcijas, kas pārvalda valsts īpašumu. Tāpēc nebrīnīsimies, ka valsts uzņēmumos notiek tas, kas tur notiek. Būtība jau nav šajos uzvārdos. Būtība ir sistēmā, kuru mēs esam iedibinājuši.

Trešais jautājums. Vai tad, cienījamie kolēģi, visi lauksaimniecības jautājumi ir izskatīti, ka mums, šoreiz es lietošu šo terminu “lauksaimniekiem”, jāķeras pie rūpniecības problēmu risināšanas? Vai tad tiešām lauksaimniekiem jau ir atdoti tie daudzie miljardi, ko viņi nav saņēmuši par savu produkciju? Vai lauksaimniekiem ir atrisināti kredītu jautājumi? Vai beigu beigās Lauksaimniecības komisija un Lauku frakcija ir panākušas vairāku mūsu pašu Augstākās padomes lēmumu izpildi lauksaimniecībā? Diemžēl ne. Tādā gadījumā es rodu atbildi uz šodien izvirzīto jautājumu. Tas nav nekas cits, kā mēģinājums sabiedrības uzmanību no daudzajiem lauksaimniecībā neatrisinātajiem jautājumiem novirzīt uz pavisam citu sfēru, uz pavisam citiem vainīgajiem, lai mazāk tiktu runāts par pašu neatrisinātajām problēmām, bet lai šo nelaimes sakni ievadītu citā sfērā.

Un otrs. Uzskatu, ka tas tomēr ir klaji izteikts politisks process, nekas vairāk. Un tas absolūti neko neatrisina. Neatrisina nevienu ekonomisku jautājumu, bet viss šis farss atbilst tikai atsevišķu politiķu mērķiem. Tāpēc es norobežojos no šāda lēmuma un nekādā gadījumā nevaru balsot par to.

Priekšsēdētājs: Frakcijas galavārds. Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Cienījamie kolēģi! Manuprāt, jautājums, par kuru mēs šobrīd diskutējam, šeit ir skaidrs. Un skaidrs tas daudziem ir bijis diezgan sen. Neatkarīgi no tā, kādi vēl jautājumi no šīs tribīnes tiks apspriesti un izvirzīti, jebkurā gadījumā, ja tie būs vairāk vai mazāk saistīti ar kādas partijas, grupas vai politiska strāvojuma interesēm, varēs pateikt: “Redzi, viņi gatavojas vēlēšanām. Sākusies priekšvēlēšanu cīņa.” Vadoties pēc šādas koncepcijas, draugi mīļie, ko tad mēs te vairs diskutēsim. Varbūt palabosim kādus kodeksus un vēl kaut ko. Un ne par ko praktisku un arī par personālām saistībām nerunāsim.

Neatkarīgi no tā, vai nāk vēlēšanas vai ne, uzskatu, ka, grib to vai negrib kāda partija vai kāda persona, ir jārunā vēl par vienu jautājumu – par bankas politiku. Jo tā, manā subjektīvā skatījumā, nav viennozīmīgi vērtējama. Ja mēs neizdarīsim secinājumus šajā laukā līdz vēlēšanām, kamēr mēs te atradīsimies, tad acīmredzot daudzi jautājumi Latvijā var iestrēgt pārāk dziļi. Un Saeima, lai arī kāda tā būs, diezin vai varēs atrast optimālo variantu, kas republikai ir vairāk vajadzīgs.

Šeit nav runa tikai par to, ka mēs gribam šodien izskatīt Millera jautājumu kontekstā ar šo nelaimīgo “Latbiofarm”. Kas attiecas tieši uz Olaini, nu, protams, nebija jābūt pravietim, lai secinātu ne tikai ministra vai ministrijas darbinieka līmenī, ka “Liepājas metalurgā” vai Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā analoga situācija diezin vai varētu rasties. Ir varbūt republikā dažas rūpnīcas, par kurām būtu jāpadomā vispārējā haosa apstākļos par to, ka ir iespējams kaut kur, kaut kādās struktūrās sākt šādu nelikumīgu darbošanos. Droši vien ne jau “Latbiofarm” ir vienīgais uzņēmums, kur kaut kas tamlīdzīgs notiek.

Bet jautājums ir par ko citu. Kā iepriekšējais runātājs teica, šī ekonomiskā situācija, kurā mēs esam, nav viennozīmīgi vērtējama. Visādā ziņā tā ir ļoti sarežģīta. Bet tad tik tiešām izvirzās jautājums – kas šajā situācijā ir tās personas, kas rīkojas un kā tās rīkojas. Man diemžēl no cienījamā ministra atbildēm ne tikai šodien, bet arī tajās reizēs, kad viņš šeit uzstājās, nav visai skaidrs, kāda ir ministrijas stratēģija, kāda ir tās loma visā šajā procesā. Kādā mērā tā ir bijusi tieši ministra un viņam pakļauto personu iniciatīva? Un galu galā arī Valsts kontroles atzinums liek spriest par to, kas tad galu galā vada ministriju un kas tajā notiek. Ja ministra vietnieks dara vienu, bet ministrs saka, ka es nekā nezinu, man ir jāpārbauda… Vai tad galu galā visai šai informācijai, kas nāk no Valsts kontroles, ir jāiet caur mums kā starpposmam?

Pēc Valsts kontroles atzinuma atliek izdarīt secinājumu, ka institūcijai, kurai esam uzticējušies un kura ir Ministru padomes pakļautībā, radusies vēlēšanās neievērot tos lēmumus un likumus, kurus mēs pieņemam. To secina Valsts kontrole. Un man nav vajadzības apšaubīt tās atzinuma pareizību, jo arī šo institūciju un šīs institūcijas vadītājus mēs izvēlējāmies šeit, šajā zālē. Tātad, attīstot šo domu tālāk, protams, vairs nerodas šaubas par to, ka rodas vēlēšanās, īpaši dažām personām, izdarīt politiskus paziņojumus, kuru tiesiskums pirms tam ir jāizskata tiesas procesos. Ne velti tautā ir teiciens, ka zivs pūst no galvas. Izmantojot situāciju un runājot par analogām problēmām, tik tiešām kāds izdara secinājumus un pēc tam tiesai jānoskaidro, vai tie bija vai nebija pareizi. Vai tā?

Uzskatu, ka nebūtu jārada šāda situācija, kas ļauj izdarīt tādus analogus spriedumus gan par mums šeit, gan par valdību vai par valdības institūciju darbiniekiem. Ir jānovērš šāda situācija. Ja mēs to neesam spējīgi izdarīt, tad iedegsim zaļo gaismu, lai tas viss turpinās. Un klausīsimies visus pārmetumus, kas adresēti gan mums, gan valdībai.

Manuprāt, nav korekti šo situāciju ar Millera kungu salīdzināt ar to, kāda bija ar Kalniņu. Ja Sociālo jautājumu komisija nebūtu atsaukusi savu iesniegto lēmuma projektu, acīmredzot Lauku komisija būtu izteikusies jau tad. Es pabeigšu tūlīt, ja drīkst. Lauku komisija būtu jau tad izteikusi savu viedokli šajā jautājumā. Bet diemžēl.

Kas attiecas uz šo salīdzinājumu, nav korekti šīs divas personas līdzināt, jo Kalniņa kunga gadījumā varbūt vairāk bija runa par darbošanās un darbības līmeni. Bet šobrīd jautājums nav tikai par to. Gribam to vai negribam, šobrīd ir runa arī par juridiskajiem un politiski ētiskajiem aspektiem. Tāpēc katra pienākums šobrīd acīmredzot būtu izšķirties par to, kā balsot, – vai mēs sankcionējam šādu rīcību vai arī izdarām secinājumus citā virzienā.

Priekšsēdētājs: Kurdjumova kungs lūdz vārdu replikai pirms balsošanas. Par balsošanas motīviem arī acīmredzot varēs izteikties.

Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Ļoti savādi, ka pirms balsošanas jautājumā par rūpniecības ministra likteni neuzstājas Rūpniecības komisija, šīs ministrijas “krusttēvs”. Tas ir ļoti savādi.

Otrais. Es esmu absolūti pārliecināts, ka tādā gadījumā, ja Berķa kunga ziņojumā būtu runa par celtniecību, nevis par Olaines “Latbiofarm”, tad par visu celtniecības organizāciju sabrukšanu vainīgais būtu ministrs Prūsis. Un tā vainīgais būtu jebkurš cits ministrs. Tāpēc jautājums pašos pamatos: kāda jēga šai vainīgā meklēšanai? Mums jānoskaidro rūpniecības sabrukšanas cēloņi vai ministra vaina? Ministra vainu par “Latbiofarm” noskaidros izskatīšana tiesā. Tad arī tiks noteikta tā vaina. Man liekas, ka šodien mēs vienkārši meklējam grēkāzi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāte Seile, lūdzu!

A.Seile: Cienījamie deputāti! Ja mēs šodien atbalstām Millera kunga atstāšanu amatā, tādā gadījumā mums nākamais jautājums ir atlaist Valsts kontroli, kura vakar nodeva zvērestu Augstākajā padomē. Es neesmu Lauku frakcijā, es esmu frakcijā “Satversme” un paužu savu individuālo lauku cilvēka viedokli. Uzskatu, ka Millera kungs pārstāv valdības viedokli un, viņu akceptējot, mēs akceptēsim visu, par ko šodien runājām, – gan nelikumīgo privatizāciju, arī manā vēlēšanu apgabalā Dundagas MRS privatizāciju, gan gāzesvada privatizāciju un visu pārējo. Lūdzu katru personiski apdomāt savu individuālo viedokli un gribu pateikt, ka nevajag to lietu skatīt kā Berķa un Kinnas priekšvēlēšanu programmu, kā es dzirdu šeit aizkulisēs runājam. Šajā gadījumā lieta ir daudz nopietnāka. Neatkarīgi no tā, kādas ir viņu priekšvēlēšanu programmas, jautājums ir ļoti nopietns. Tātad lūdzu balsot par Millera atcelšanu.

Priekšsēdētājs: Bērzs, pēc tam – Bērziņš.

A.Bērzs: Dobeļa kungs ļoti skaidri raksturoja, ko nozīmē šā jautājuma izskatīšana. Domāju, ka arī te vīriešiem un deputātiem nav viegli balsot par Lauku frakcijas lēmuma projektu. Tāpēc man ir priekšlikums pirms balsošanas izdarīt grozījumus lēmuma projekta tekstā. Proti, man ir priekšlikums svītrot virsrakstā no otrā vārda priedēkli “ne” un tekstā pirmajā rindā no otrā vārda – arī priedēkli “ne” un tādā veidā balsot par lēmumu “Par uzticības izteikšanu ministram Milleram”. Par šādu lēmumu jebkurš deputāts var balsot ar vislielāko entuziasmu, neievainojot savu personisko cieņu. Tātad man ir priekšlikums izdarīt šos grozījumus lēmuma projekta tekstā.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, Bērza kungs, bet mūsu likums par Ministru padomi neparedz tādu procedūru.

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: LTF frakcija arī ir ļoti nopietni izskatījusi šo jautājumu, jo apvainojumi, ko Lauku frakcija izvirzīja gan televīzijā, gan radio, gan masu informācijas līdzekļos, bija ļoti nopietni. Mēs uzklausījām Millera kungu, uzklausījām valdības vadītāju un tomēr kopumā secinājām, ka nevaram atbalstīt Lauku frakcijas lēmumu. Tāpēc LTF frakcijas vārdā es aicinu balsot pret šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Mucenieks, pēc tam – Kiršteins.

V.Mucenieks: Es šeit nāku runāt par balsošanas motīviem pēc tā, ko teica Seiles kundze par to, cik briesmīgas nelikumības notiek privatizācijas jomā rūpniecībā, bet cik spoži tas viss ir lauksaimniecībā, kur bijušie kolhozu priekšsēdētāji ir kļuvuši par muižniekiem un ļoti daudzos gadījumos kopā ar valdes vīriem piesavinājušies šos kolhozus, šeit nekas netiek runāts. Es negribu aizstāvēt ministru un ministriju, bet uzskatu, ka mūsu problēmas ir skatāmas kopumā. Un vēl es gribu pateikt, ka tieši šeit – Augstākajā padomē – mēs esam tik skaļi runājuši par privatizāciju un tik maz ko konkrēti darījuši, ka mūsu apstākļos pašreiz likumīga privatizācija pat nebija iespējama. Tāpēc nevajag prasīt no ministrijas to, ko mēs paši tai neesam ļāvuši darīt.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, pēc tam – Lembergs.

A.Kiršteins: Es gribētu papildināt Bērza kunga teikto. Mums vajadzētu šo lēmumu formulēt tādā veidā, ka Millera kungs ir jāatbrīvo, jo viņš ir vainīgs par to, ka Augstākā padome un valdība nav veikusi šo privatizāciju, ka nav pārkārtotas, respektīvi, nav pārstrukturētas šīs neefektīvās rūpnīcas, ka nepilsoņos ir radītas nepamatotas ilūzijas par darba sertifikātiem, kas liek šiem nepilsoņiem tagad bariem skriet uz reģistrācijas punktiem cerībā, ka viņi, lūk, kaut ko dabūs no šiem vēl atlikušajiem neefektīvajiem rūpniecības uzņēmumiem. Beigās es gribētu vēl piebilst: tas, ka ministrijas – ne tikai Rūpniecības ministrija vien, bet visa valdība – nodarbojas ar ražošanas funkcijām tā vietā, lai izstrādātu perspektīvos plānus un koordinētu šo darbību, acīmredzot ir tikai viena paša Millera kunga vaina.

Priekšsēdētājs: Lembergs, pēc tam – Gulbis.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi, ir atsevišķas nianses. Pirmais. Licenci Olaines rūpnīcas ražojumiem izsniedz Labklājības ministrija. Ja ražo kaut ko nelikumīgi, šai ministrijai šis jautājums ir arī jākontrolē. Tas ir pirmais.

Otrais. Ir ražota produkcija, kurai ir noiets pasaules tirgū. Man liekas, ka ministra pienākums tagad būtu dabūt drošas kvotas, lai varētu eksportēt oficiāli.

Par naftas produktu vadu. Mani uztrauc tas, ka naftas produktu vadu aiztaisa, un es apsveicu ministra darbību, to, ka viņš cenšas, lai šo vadu attaisītu, jo tas rada zaudējumus Latvijas ekonomikai – simtiem tūkstošu dolāru diennaktī.

Pēdējais. Kāpēc mēs baidāmies no tā, ka privātkapitāls uzsāk aktīvu darbību, un baidāmies no privātuzņēmējiem? Vai tas nebija mūsu programmā ierakstīts, ka jāattīsta privātuzņēmēju darbība, jo kontroli akciju sabiedrībās nodrošina tas, ka viņu līdzdalības procents ir ievērojami mazāks par 40.

Pēdējais. Tātad ministrijas pakļautībā ir 660 uzņēmumi. Millera kungs strādā mazliet vairāk par gadu. Ja viņš katram uzņēmumam velta vienu dienu, viņam vajag vismaz divus gadus, lai iepazītos ar visiem uzņēmumiem. Būsim objektīvi pret tām prasībām, ko izvirzām Millera kungam.

Bet, lai atvieglotu valdībai valsts īpašuma pārvaldīšanu, es atkārtoti izsaku priekšlikumu Godmaņa kungam – visus Ventspilī izvietotos valsts īpašuma uzņēmumus nodot Ventspils pilsētas pašvaldības īpašumā.

Priekšsēdētājs: Gulbja kungs, lūdzu! Pēc tam – Grūbes kungs.

J.Gulbis: Cienītie kolēģi, es biju pieteicies debatēs un gribēju argumentēti pateikt savu nostāju, kāpēc esmu par to, lai turpmāk neuzticētos šim ministram. Bet īsumā varētu teikt, ka es pilnībā atbalstu Seiles kundzes teikto un gribētu panākt balsošanu par Bērza izvirzīto priekšlikumu – šos divus vārdiņus “ne” nosvītrot. Vajadzētu to likt uz balsošanu. Un tad tas jautājums, es domāju, tiktu atrisināts

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, pēc tam – Rāznas kungs.

G.Grūbe: Es varu tikai izteikt nožēlu, ka tādā veidā mēs mēģinām izskatīt būtiskus un Latvijai svarīgus jautājumus un izsakām pārmetumus atsevišķiem deputātiem, nevis runājam par būtību. Manuprāt, Latvijā nevienam nav noslēpums, ka ne tikai lauksaimniecības dēļ, kā šeit mēģināja uzsvērt, bet tieši rūpniecības sabrukuma dēļ, turklāt tāda sabrukuma dēļ, kas mums vēl smagi “atkodīsies” nākamajos piecos un desmit gados, Latvijas ekonomika cieš vissmagākos zaudējumus, bet tā vietā, lai normāli runātu par šiem jautājumiem, jo šai Augstākajai padomei vismaz pusgads vēl jāstrādā, mēs izsakām vienīgi personiskus apvainojumus.

Tāpēc es gribu uzsvērt, ka mēs, Lauku frakcija, neizteicām, cienījamais Bērziņa kungs, apvainojumus, mēs runājām par motīviem, skarot jautājumu par šo ministru un ministriju. Tie nebija apvainojumi. Ja jūs tā saprotat un jūsu frakcija tā to saprot, tad tas ir nožēlojami. Es gribu arī jautāt, kāpēc drīkst apvainot vienu komisiju tā, kā to televīzijā darīja Krūmiņa kungs, vai arī tā, kā izsakās daži kolēģi debatēs. Vai tad mēs cits citu vairs necienām? Es saprotu, ka neviens, kas šeit izteicās tādā veidā, neatvainosies viņiem, tāpēc gribu atvainoties viņu vārdā, ka mēs tik cūcīgi rīkojamies paši attiecībā pret sevi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Rāznas kungs, pēc tam – Eglāja kungs.

S.Rāzna: Es godātiem kolēģiem pirms balsošanas gribu atgādināt, ka šodien mēs izskatām nevis Berķa kunga jautājumu, bet gan Millera kunga jautājumu, un šobrīd mēs neizskatām arī lauku problēmas. Tāpēc uzskatu, ka ir jāpārtrauc šī tukšā runāšana un jāķeras pie balsošanas.

Priekšsēdētājs: Tas ir nepārprotams ierosinājums pārtraukt izteikties par motīviem, tāpēc es lieku to uz balsošanu. Jūs, kas stāvat pie mikrofoniem, atvainojiet mani! Rāznas kunga priekšlikums – pārtraukt debates par motīviem. Lūdzu rezultātu. 60 – par, 34 – pret, 15 – atturas. Pārtraucam un sākam balsošanu.

Tā, visi ir savās vietās. Paņemiet, lūdzu, lēmuma projektu, tas ir 12.dokuments “Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas rūpniecības ministram Aivaram Milleram”. Mēs balsojam par šo lēmuma projektu. Bērza kunga ierosinājumi tika noraidīti kā neatbilstoši likumam par Ministru padomi.

Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 48, pret – 36, atturas – 27. Lēmums nav pieņemts.

Turpināsim izskatīt nākamo darba kārtības punktu. Lūdzu.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, nākamais darba kārtības punkts – Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja pārskats. Lūdzu Kehra kungu tribīnē! Kamēr Kehra kungs nāk uz tribīni, es gribētu kolēģus informēt par procedūru. Tas ir pārskats, tātad mēs uzdodam jautājumus, bet neatklājam debates. Lēmuma projekta mums pagaidām nav.

Kehra kungs, cik ilgu laiku aizņem jūsu ziņojums? Līdz 20 minūtēm. Jautājumiem laiks nav ierobežots. Lūdzu.

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Vispirms es gribu jums pateikties par gatavību veltīt uzmanību valsts ekonomiskās politikas jautājumiem.

Katram jautājumam ir sava vēsture, un šā jautājuma izskatīšana izvirzījās sakarā ar manu lēmumu atkāpties no Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja amata. Šo lēmumu es darīju zināmu Ekonomikas komisijas sēdē pagājušā gada 26.novembrī, motivējot ar to, ka Augstākā padome pēdējā laikā vairs nespēj pieņemt ekonomiskajai reformai nepieciešamos lēmumus un ka es nevaru piekrist Ministru padomes nekonsekventajai un bezperspektīvajai darbībai tautsaimniecības jomā.

Ekonomikas komisija 17.decembrī izskatīja šo jautājumu. Es izteicu priekšlikumu, lai komisija akceptē manu atkāpšanos un izvirza jaunu priekšsēdētāju, lai vienlaikus ar manu atbrīvošanu Augstākā padome varētu ievēlēt jaunu komisijas vadītāju, jo nav vēlams, ka Ekonomikas komisija kaut vai īsu laiku būtu bez priekšsēdētāja, kaut vai tikai tādēļ, ka Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs ir arī Naudas reformas komitejas loceklis. Tā mēs rīkojāmies tad, kad izskatījām jautājumu par Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas vadību. Tomēr komisija tam nepiekrita, atsaucoties uz reglamentu, kurā tik tiešām ir teikts, ka komisiju priekšsēdētājus ievēlē un atbrīvo Augstākā padome. 7.janvārī Augstākās padomes Prezidijs iekļāva šo jautājumu darba kārtībā ar formulējumu – Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja pārskats.

Tādēļ, godātie deputāti, man iespējamā laika ietvaros es savā pārskatā uzmanību veltīšu trim jautājumiem: pirmkārt, atkāpšanās iemesliem un mērķiem, otrkārt, izdarītajam un, treškārt, darāmajam ekonomiskās politikas jomā 1993.gadā. Tieši šai trešajai daļai es gribētu veltīt galveno uzmanību, un par šo daļu jums ir arī izdalīts materiāls “Latvijas Republikas ekonomiskās politikas pasākumu sastāvdaļas 1993.gadā”.

Vispirms par atkāpšanās iemesliem. Es minētu būtībā trīs iemeslus. Galvenais ir tas, ka Augstākā padome vairs nespēj pieņemt ekonomiskajai reformai nepieciešamos lēmumus un ir noraidījusi Ekonomikas komisijas atbalstītos risinājumus piecos galvenajos ekonomiskās politikas jautājumos: privatizācijā, nodokļu politikā, budžeta veidošanā, banku sistēmas veidošanā un pēdējais – arī attiecībā uz personālijām Ekonomisko reformu ministrijas jautājumā.

Es varētu ļoti ilgi un precīzi runāt par katru no šiem pieciem blokiem, bet privatizācijā es minēšu tikai galveno, proti, ka privatizācija lielā mērā pretēji mūsu viedoklim ir uzticēta nozaru ministrijām. Šīs nozaru ministrijas pilda arī īpašnieka funkcijas, turklāt pilda tās ļoti neveiksmīgi, un interešu konflikta rezultātā šajās ministrijās tās vairāk ir ieinteresētas bremzēt šo privatizāciju nekā to sekmēt.

Nodokļu politikā es varu minēt valdības iesniegtos un mūsu atbalstītos priekšlikumus peļņas un akcīzes nodokļa jautājumos, tā rezultātā mēs, manuprāt, aizveram acis attiecībā uz to, ka, piespiežot maksāt nereāli augstus nodokļus, mēs pieļaujam, ka nodokļi vispār netiek maksāti, var teikt arī tā, ka tie, kas godīgi maksā, tiešām nomaksā, bet tie, kas nemaksā, turpina tos nemaksāt. Tādējādi mēs veicinām šādu mānīšanos, turklāt zemes un īpašuma nodokļa paaugstināšanu arī mēs neesam šeit izskatījuši.

Budžeta veidošanā varētu minēt pēdējos priekšlikumus par to, ka budžeta veidošanā esam bijuši pret nolīdzināšanas politiku, kas gribētu visas teritorijas padarīt vienlīdz nabagas un kas ir vērsta pret tiem, kuri pašlaik mēģina kaut ko darīt.

Es nekomentēšu katru no šiem blokiem, bet pēdējais tiešām ir ekonomisko reformu ministra jautājums, kurā visi ļoti aktīvi iestājās par to, lai šo ministru atbrīvotu, bet pašlaik šīs ministrijas bezdarbības rezultātā mēs riskējam ar to, ka privatizācija vispār var neiet uz priekšu, tādi draudi pastāv, arī cilvēki iet prom no šīs ministrijas.

Otrs iemesls. Apspriežot valdību un ministrus, es daudzreiz esmu uzsvēris: ja ministrs nespēj pārliecināt par savu priekšlikumu pareizību, viņam ir jāatkāpjas, jo svarīgāka par valdības stabilitāti ir reformu stabilitāte. Tādēļ arī man, godīgi sakot, ir jāņem vērā paša priekšlikums, ko esmu izteicis attiecībā uz citiem.

Trešais iemesls. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Augstākās padomes komisijas ir atbildīgas par saviem likumiem un lēmumiem, un esmu centies, cik spējis, aizstāvēt manis parakstītos, pareizāk būtu teikt, vizētos likumus un lēmumus un atbildēt par tiem. Tomēr novembra beigās man nācās uzsvērt, ka tādā gadījumā, ja Augstākā padome uz emociju pamata, bez kompetentas ekspertīzes veidos mūsu komisijas kompetencē esošos likumus, es nevarēšu par to īstenošanu atbildēt, tas vienkārši nebūs iespējams, jo ekonomikas likumi ir objektīvi. Pēc tam no šīs tribīnes tika izteikta doma, ka tādā gadījumā man ir vai nu jāpilda šie lēmumi, vai arī jāatkāpjas. Tādēļ es vēlētos paziņot, ka līdz šim neesmu parakstījis dokumentus, kuriem kategoriski nepiekrītu, un netaisos to darīt arī turpmāk.

Tālāk – mērķi. Ko tad es būtībā gribu panākt ar savu rīcību? Es gribu uzsvērt divus mērķus vai divus momentus. Pirmais: likt saprast un pievērst uzmanību tam, ka Augstākā padome, kura tika ievēlēta neatkarības iegūšanai, nevis tirgus ekonomikas veidošanai, kļūst par bremzējošu spēku ekonomisko reformu ceļā un ir atbildīga par ekonomiskās krīzes padziļināšanos valstī. Es lūgtu domāt arī par to, ka, tuvojoties vēlēšanām, protams, šīs tendences pastiprināsies, un mēs neesam pārāk tālu no tā, es šeit drusciņ pārspīlēšu, ka mums tiks piedāvāts lēmuma projekts, ka Augstākā padome nolemj mainīt gada, varbūt janvāra vai marta vidējo temperatūru valstī, un uzdod to realizēt Ministru padomei. Apmēram tam mēs tuvojamies, apspriežot budžetu un nodokļus. Kad mēs šajā zālē, balstoties uz emocijām, nodokļus palielinām vai samazinām, mēs bremzējam uzņēmējdarbību, neskatāmies vai neļaujam valdībai to skatīt kopā ar muitas tarifu politiku. Tas vispār nav aptverams, bet valstī ir izveidojušās trīs, būtībā četras finansu ministrijas, kas mēģina, izmantojot budžetu, veidot ekonomisko politiku. To nevar neredzēt, es aicinu uz to paskatīties.

Otrs iemesls vai, pareizāk sakot, otrs mērķis ir iegūt laiku, lai varētu argumentēti aizstāvēt un virzīt savus priekšlikumus, jo es saprotu, ka jaunas idejas sākumā ne vienmēr gūst atzinību, un, ja mani nesaprot, tad vainīgi nav tie, kas nesaprot, bet pirmām kārtām es pats acīmredzot nemāku pietiekami pacietīgi un uzskatāmi to pasniegt un pierādīt. Atbrīvojies no administratīvajām funkcijām komisijā, es varu iegūt laiku, lai to darītu, jo es saprotu, ka demokrātijas apstākļos man ir jāprot daudz argumentētāk pasniegt to, par ko man ir pilnīga skaidrība.

Otrs jautājumu bloks ir par komisijas paveikto. Protams, par to ir ļoti grūti pateikt īsi. Es gribētu teikt, ka esmu tā vai citādi saistīts ar ekonomisko reformu kopš 1988.gada, un tas, kas tajā ir labs, daļēji ir arī mans nopelns, un par to, kas ir slikts, tūļīgs, nekonsekvents un par ko tā tiek kritizēta, protams, atbildu arī es.

Ekonomikas komisijā tās darbības laikā ir pieņemts 151 likumu un lēmumu projekts, attiecībā uz kuriem mūsu komisija ir bijusi atbildīgā komisija (no tiem 91 likums). Lielākais darbs ir veikts apakš­komisijās, it īpaši banku apakškomisijā. Komisijas sēdēs mēs esam izskatījuši kompleksus ekonomiskās politikas jautājumus un izteikuši ierosinājumus šajā jomā. Komisija ir pievērsusi uzmanību 32 šādiem kompleksiem jautājumiem. Lai minam kaut vai dažus. Tieši pirms diviem gadiem izskatījām jautājumu par cenu liberalizāciju un valdības politikas mīkstināšanu, par norēķiniem ar NVS valstīm, par ekonomiskās zinātnes jautājumiem, par statistiku un tā tālāk.

Kādas galvenās kļūdas varētu minēt? Būtu jāatzīst tas, ka mums daudz ātrāk vajadzēja izvirzīt jautājumu par likumdošanas un ekonomiskās politikas prioritātēm, nevis darīt tā, kā mēs darījām sākumā, kad atbilstoši mūsu reglamentam skatījām to, ko mums šeit padod priekšā. Bet ir saprotams tas, ka sākumā mums nebija tās tehniskās palīdzības, arī valdībai ne pirms neatkarības iegūšanas. Tāpēc vieni likumi, kurus izstrādāja valdība, tika rakstīti uz Kalifornijas, vieni uz Dānijas, citi uz bijušās Latvijas likumu bāzes. Protams, šie likumi itin bieži nesaskan. Sākumā mēs tomēr gājām to ceļu, ka labāk ir slikti likumi, nekā to vispār nav, bet jau kopš 1992.gada septembra mēs centāmies galveno uzmanību pievērst prioritārajiem blokiem. 7.septembrī mēs formulējām 10 priekšlikumus, kuri parlamentam un valdībai bija jārealizē vēl pagājušajā gadā. Rezumējot padarīto, varam teikt, ka trīs no tiem ir izpildīti, četri – daļēji izpildīti, trīs – nav, no šiem trijiem neizpildītajiem divi ir ļoti svarīgi, jo skar institucionālās reformas un struktūrpolitikas iedzīvināšanu Latvijā.

Atlikušo laiku es labprāt veltītu šā pārskata trešajai daļai, proti, tam, ko, manuprāt, ekonomiskās politikas jomā būtu svarīgi izdarīt tuvākajos mēnešos. Jāatzīstas, ka mani arī reizēm māc šaubas, vai varēs kaut ko nopietnu izdarīt, ka viss ir jāatliek, lai to dara jaunais parlaments un jaunā valdība. Taču diskusija man lika mainīt šo viedokli, jo būtu diezgan vieglprātīgi pašlaik atteikties un atstāt visu jautājumu risināšanu tikai nākamajiem, jo, manuprāt, mūsu virzība uz stabilu tirgus ekonomiku ir kļuvusi nedroša un tiešām pastāv draudi, ka varam pat atteikties no tiem nedaudzajiem panākumiem, kas ir sasniegti ekonomiskās reformas jomā, kaut gan vēl nav gūti taustāmi labumi. Jo tikmēr, kamēr nav uzsāktas strukturālās reformas, tiešām vienīgā tirgus ekonomikas izpausmes forma būs un paliks tirdzniecība ar savām pievilcīgajām un – bieži vien – nepievilcīgajām pusēm. Un tieši no mūsu ekonomiskās politikas 1993.gadā būs atkarīgs tas, uz kuru pusi mēs dosimies. Un tādēļ es uzsveru, ka attiecībā uz šiem jautājumiem deputātiem ir iesniegts priekšlikums, tāpēc es tikai īsumā pakavēšos pie galvenajiem jautājumiem.

Kā pirmo es minētu uzdevumu, ka valdībai seja jāpavērš pret ražotājiem, rūpniekiem un lauksaimniekiem, ka tieši valdībai ir jāizvērtē un nevis tikai jāprasa no Latvijas Bankas savu uzņēmumu finansu nemaksu portfeļi. Es nevaru pateikt, cik lielas būs šīs divas daļas, bet visi uzņēmumi ir jāsadala divās grupās – dzīvotspējīgos un dzīvotnespējīgos, nederīgos. Šiem dzīvotspējīgajiem pēc tam, kad būtu sakārtota pārvalde, kopā ar Latvijas Banku un pasaules finansu sabiedrību mēs varētu nodrošināt kredīta iespēju, bet nederīgajiem ir jāļauj bankrotēt, tādējādi drosmīgi veicot rūpniecības struktūras maiņu, likvidējot nevajadzīgos sektorus. Tas vienlaikus ļautu attīstīt jaunas darba vietas citur, bet, kamēr ražošanas struktūra nemainīsies, vienīgā tirgus ekonomikas izpausmes forma būs un paliks tirdzniecība.

Ar šo jautājumu saistās uzņēmumu pārvaldes un kontroles reforma. Šis darbs tika uzsākts, bet, ja valdība pieļaus, es tikai gribu brīdināt, ka šajās direktoru valdēs ietilps (un tā ir pasaules prakse) esošo rūpnīcu pārstāvji un ministriju pārstāvji, kas šos uzņēmumus ir noveduši līdz šādam stāvoklim, tad mēs neko nesasniegsim. Šajās direktoru valdēs var būt tie valsts uzņēmumu vadītāji, kuri ir sevi pierādījuši, un tādi ir, to gan Latvijā nav ļoti daudz, bet tādi ir, kā arī tie, kuri sevi pierādījuši privātajā sektorā, bankās un advokātu praksē.

Godātais priekšsēdētāj, ja drīkstētu, es lūgtu vēl piecas minūtes, lai gan pārskata lielāko daļu esmu arī rakstveidā iesniedzis.

Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi pret piecām minūtēm? Nav. Es dzirdu zālē – trīs. Kehra kungs, vienosimies par kompromisu.

O.Kehris: Otrs uzdevums ir tas, ka jāuzsāk Latvijā ražoto preču un sniegto pakalpojumu meklēšana valsts politikas līmenī. Galvenā palīdzība, kas mums ir vajadzīga no pasaules sabiedrības, ir atļauja pārdot pie viņiem, bet lūgt citu veidu palīdzību šad tad nozīmē pat pazemot Latvijas valsti. Visiem Latvijas valsts komandējumiem pirmām kārtām ir jābūt orientētiem uz šādu mērķi, un jābrauc tieši tur, kur mēs varam atrast noietu savām precēm un līdz ar to radīt jaunas darba vietas Latvijā. To varētu darīt Latvijas tirdzniecības padome kā oficiāla Latvijas tirdzniecības attīstības iestāde.

Trešais un varbūt pat vissvarīgākais ir uzdevums, kas būtiski liek mainīt mūsu makroekonomisko politiku, proti, valdībai ir jāsagatavo un jāuzsāk tērējošā fiskālā politika. Tas nozīmē, ka jāsagatavo publisko darbu programma ar mērķi sakārtot Latviju, jo mūsu valstī ar izjauktu ieguldījumu un uzkrājumu bilanci šī monetārā politika jeb naudas politika, kuru mēs daudz esam kritizējuši, viena pati nespēs atdzīvināt ekonomiku. Tērējošās fiskālās politikas uzdevums ir koriģēt nacionālo ieguldījumu un uzkrājumu bilanci un atdzīvināt tautsaimniecību. Tikai tad, ja mēs uzsāksim šādu politiku, mēs palielināsim Latvijā izlaisto produkciju. Cilvēkiem būs darbs, būs papildu ienākumi un radīsies papildu vajadzības pēc Latvijā ražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem, līdz ar to atkal veidosies jaunas darba vietas. Tā ir diezgan klasiska pieeja, bet citādā ceļā mēs depresiju nepārvarēsim. Nevajag dot līdzekļus uzņēmumiem, kuri nespēj neko pārdot pasaules tirgū.

Un kā pēdējo es gribētu minēt uzdevumu, ka valdībai ir pacietīgi jāskaidro reformu politika un enerģiski jāmaina valsts birokrātijas vispārējā kvalitāte. Grūti ir saprast to, ka mēs mierīgi noraugāmies, kā speciālisti no ministrijām aizplūst uz citām valsts institūcijām. Ir ļoti nepareizi neredzēt cēloņus un sekas tam, ka valdībā nav iespējams atrast pietiekami kvalificētus ierēdņus un pēdējā laikā – arī ministrus. Tādēļ es nepiekrītu, ka šī darba reforma ir jāatliek uz vēlāku laiku. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātājos ir pierakstījies Biķa kungs, Blažēviča kungs un Felsa kungs.

Godātie kolēģi, pirms mēs sākam uzdot Kehra kungam jautājumus, vienosimies par procedūru. Tātad mūsu rīcībā ir 24.dokuments, kurā Kehra kungs pamato savu demisiju. Mums ir divas iespējas: ja mēs rīkojamies tā, kā ir ierakstīts darba kārtībā, un apspriežam to kā pārskatu, tad mēs uzdodam jautājumus un līdz ar to beidzam, neatklājot debates. Es ierosinu izšķirties. Mēs varam arī atklāt debates un otrdien balsot par lēmuma projektu, tas gan nav sagatavots, bet tā būtība ir skaidra.

Lūdzu, Biķa kungs! Pēc tam – Blažēviča kungs.

V.Biķis: Ja drīkst, es vispirms izteikšos par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biķa kungs!

V.Biķis: Es ierosinu bez debatēm.

Priekšsēdētājs: Bez debatēm...

V.Biķis: Es ierosinu jautājumu uzdošanu beigt.

Priekšsēdētājs: Par to mums acīmredzot ir jāizšķiras balsojot, jo lēmuma projekta mums šodien nav, bet lēmuma projekta būtība ir skaidra. Lūdzu, jautājumi! Biķa kungs? Vēl par procedūru? Varbūt izšķirsim procedūras jautājumu.

Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kungi! Noklausoties Kehra kunga atskaiti un zinot to, ka tam sekos lēmums par viņa demisijas lūgumu, es domāju, ka arī man jāizsaka savs viedoklis par viņa atskaiti. Tā nav vienkārši Kehra atskaite. Tā ir atskaite par mūsu ekonomisko politiku, kas republikā tika īstenota viņa vadībā. Es domāju, ka mūsu viedoklis par šo politiku, mūsu attieksme pret to un pret personālijām ir jāizklāsta. Un es gribētu, lai par to notiktu debates, varbūt laika ziņā ierobežotas, kaut vai līdz trim minūtēm katram runātājam. Debates ir jāatklāj./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs! Acīmredzot par procedūru?

J.Kinna: Cienīto sēdes vadītāj, tā bija arī mana vakardienas priekšlikuma būtība, ka šāds viens ieraksts darba kārtībā faktiski neatrisina to, kāda tad būs procedūra. Tāpēc es lūdzu, iekams sākt jautājumu uzdošanu un iespējamās debates vai nedebates, atrisināt procedūras jautājumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, Kinnas kunga priekšlikums ir absolūti pamatots. Mums nav lēmuma projekta. Tātad lēmuma projektu apspriest mēs nevaram, lai gan lēmuma projekta būtība ikvienam ir skaidra. Debates mēs atklājam par lēmuma projektu, nevis par atskaiti. Atskaitē mēs varam aprobežoties tikai ar jautājumiem, lūk, par ko mums jāizšķiras.

Gorbunova kungs, lūdzu!

A.Gorbunovs: Par procedūru. Tāda situācija ir, bet mums priekšā ir dokuments ar deputāta lūgumu. Vai tad nav tāda procedūra, ka mēs vai nu apmierinām lūgumu, vai noraidām lūgumu? Mums jau nekāda cita dokumenta nav.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Man nekas nav pretī, ka izskatām arī deputāta lūgumu, kaut gan Augstākā padome pieņem savus dokumentus tikai lēmumu un likumu formā. Tā ka es ļoti cienījamam priekšsēdētājam oponēju šajā jautājumā. Ja šeit ir nepieciešams pieņemt lēmumu un ja to nav sagatavojusi komisija, vai tad Augstākajai padomei ir arī citas institūcijas, kurām būtu jāsagatavo lēmums, pamatojoties uz šo dokumentu? Tad arī tālāk tos jautājumus varētu risināt.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Atļaujiet man tādā gadījumā likt uz balsošanu šādu jautājumu. Vai mēs atklājam debates par Kehra kunga atskaiti? Jo tāda procedūra mums nav paredzēta, arī lēmuma projekta mums šajā gadījumā nav. Tas ir jāizšķir plenārsēdei.

Lūdzu balsošanas režīmu. Kas par to, ka Kehra kunga atskaites jautājumā mēs atklājam debates? Lūdzu rezultātu. Par debatēm – 32, 29 – pret, atturas – 15. Tātad lēmums procedūras jautājumā nav pieņemts. Mēs Kehra kunga atskaiti beidzam ar jautājumiem. Pēc tam Juridiskā pārvalde sagatavo lēmuma projektu, iesniedz to otrdienas plenārsēdei, tad mēs sākam šo lēmumu apspriest un pēc tam balsojam.

Lūdzu Kehra kungu tribīnē. Jautā Biķa kungs, pēc tam – Blažēviča kungs.

V.Biķis: Kehra kungs, jūsu ziņojumā es ļoti daudz kam piekrītu, bet jautājums ir, lūk, kādā sakarībā. Jūs minējāt, ka viens no iemesliem ir privatizācijas gaita. Mani arī šis jautājums vienmēr ir ļoti interesējis, un esmu tam sekojis līdzi. Man liekas, ka 1991.gadā privatizācija nepavirzījās uz priekšu pilnīgi nemaz. Mēs pēc Godmaņa kunga ierosinājuma, ar jūsu atbalstu izveidojām departamentu, kurš nestrādāja. Pēc tam mēs šo departamentu likvidējām, jūs devāties mācībās uz ārzemēm, un tātad gads bija zaudēts. Šogad, es uzskatu, beidzot kaut kas tomēr ir padarīts. Kāpēc jūsu demisija ir šogad, bet nebija pagājušajā gadā?

O.Kehris: Jautājuma būtība tiešām laikam ir privatizācijā. Par privatizāciju varētu runāt ļoti daudz, bet tad, kad man bija iespēja aizvadītā gada pirmajā pusē rūpīgi izanalizēt Latvijas Republikas privatizācijas gaitu, kas ir ļoti atšķirīga no tās norises Lietuvā un Igaunijā, kā arī daudzās citās valstīs, mans vērtējums bija tāds, ka tā ļoti neapmierina.

Attiecībā uz sertifikātiem. Ja atceraties, es šeit nevērsos pret tiem, lai negatīvi neietekmētu šo gaitu ar šādu nostāju, jo pašreizējā situācijā labāk ir to, kas ir, dzīt tikai kaut kādā veidā uz priekšu un neiejaukties, lai arī tur ļoti daudz kas neapmierina, tomēr vajag dzīt uz priekšu.

Kā būs turpmāk: vai Saeima pieņems šādu privatizācijas gaitu, kāda ir bijusi, vai ne, tas diemžēl ir atklāts jautājums.

Kāpēc to nedarījām tad, kad netika pieņemti mūsu... Ja jūs atceraties, mums bija trīs dažādas koncepcijas. Nebūt ne to, ko lika priekšā valdība, mēs atbalstījām. Mūsu komisija bija tieši tā, kas prasīja, ka ir jābūt likumu paketei. Valdība cītīgi gribēja tikai tiesības, lai tā varētu rīkoties. Es neteiktu, ka departamenta darbība ir pietiekami izanalizēta. Manuprāt, likvidējot departamentu, mēs tikai zaudējām šo gaitu un pilnīgi zaudējām šos cilvēkus. Bija jautājums par to, ka mēs nemākam, jo mūsu komisijai to neuzticēja. Šeit tika izveidota īpaša privatizācijas komisija. Ja jūs atceraties, privatizācijas jautājumos tika izveidota īpaša Augstākās padomes komisija.

Jautājums bija par to, ka to vajadzēja darīt agrāk. Ļoti iespējams. Es vismaz domāju, ka vairākiem ministriem to vajadzēja darīt daudz agrāk. Iespējams, ka arī man to vajadzēja darīt agrāk un jau agrāk saasināt šo situāciju. Tā ka es neizslēdzu, ka man tas būtu bijis jādara arī agrāk.

V.Biķis: Ja drīkst papildus. Jūs, Kehra kungs, pieskārāties sertifikātu jautājumam. Cik es atceros, tieši no šiem trim variantiem plenārsēde pieņēma Ekonomikas komisijas variantu. Un tad, kad bija uzvarējis jūsu variants, jūs iestājāties vispār pret sertifikāciju. Tā taču bija, ja mēs ņemam hronoloģiski?

O.Kehris: Ja mēs runājam par trīs privatizācijas koncepcijām, viena bija valdības, otra – Tautas frontes un trešā bija tā sauktās Demokrātiskās iniciatīvas grupas koncepcija. Mēs neatbalstījām nevienu no šīm koncepcijām, bet, ja jūs domājat pērnā gada rudeni, tad, es jau teicu, pozīcija bija šāda: kad ir vienalga, es balsoju par jebkuru no variantiem, lai tikai iet uz priekšu, lai vērstos pret tiem, kas gribētu ieildzināt vispār. Tāpēc, ja runājam par manu personisko nostāju, es biju par visiem variantiem, nevis tikai par Ekonomikas komisijas variantu, jo šeit galvenā diskusija bija par to, kā dalīt sertifikātus – pēc nodzīvoto gadu skaita vai pēc nostrādāto gadu skaita. Un mēs tiešām aizstāvējām to, ka pēc nodzīvoto gadu skaita, lai neizslēgtu arī sociālajā un izglītības sfērā nodarbinātos cilvēkus.

Priekšsēdētājs: Blažēviča kungs, pēc tam – Felsa kungs.

J.Blažēvičs: Jūs tagad, ja lēmums būs pozitīvs, pievērsīsities vairāk likumdošanai. Sakiet, kādus ceļus jūs redzat budžeta sabalansēšanai, jo Augstākajai padomei jāpieņem likumi 1993.gadam.

O.Kehris: Mūsu komisijas politiku, kas ļoti tuvu saskanēja ar manām domām, mēs izteicām izrakstā no Augstākās padomes Ekonomikas komisijas sēdes protokola Nr.131 par budžeta koncepcijas apspriešanu šā gada 16.oktobrī. Mūsu koncepcija sastāvēja no pieciem galvenajiem punktiem, kurus diemžēl, ja varbūt kāds atceras, kad es uzdevu šeit finansu ministram jautājumus, viņš uzskatīja par pareiziem, bet tikai ne šogad risināmiem.

Galvenā problēma vai viena no galvenajām problēmām, kura, manuprāt, nav pieļaujama, ir tā, ka mēs vienmēr esam runājuši, ka ir jāizskata budžets. Iepriekšējos gados mēs budžetu izskatījām novembrī, decembrī – parasti tieši pirms Ziemassvētkiem. Un to uzskatījām par pilnīgi nepieņemamu praksi. Bet šogad mēs nespējam nodrošināt pat to. Šogad, padomājiet, mēs pirms Ziemassvētkiem izskatījām vēl tikai labojumus pagājušā gada budžetā, bet šā gada budžeta projektu mēs vispār vēl neesam skatījuši. Budžetam jau no paša sākuma ir jābūt procentos. Tādā gadījumā, inflācijai ejot uz augšu vai uz leju, katra nozare zinātu šo savu procentu. Jo vairāk naudas ienāktu budžetā – jo vairāk attiecīgā nozare saņemtu, un pretēji. Protams, varētu būt daži izņēmumi, kas saistīti ar dzīvībai ļoti svarīgām nozarēm, pirmkārt, ar dažām veselības aizsardzības nozarēm, kur ir obligāti nepieciešama precīza summa.

Tas būtu diezgan gari, ja es precizētu šos mūsu piecus punktus, bet galvenā doma bija, lai budžets palielinātu algas, bet strauji tiktu samazināts to strādājošo skaits, ko finansē valsts, arī izglītībā un veselības aizsardzībā. Piemēram, veselības aizsardzībā vajadzētu pāriet uz apdrošināšanas principu. Tas palielinātu darba algas pārējai valsts birokrātijai. Tas spiestu arī privātajā sektorā celt šīs algas. Rezultātā valsts ar tiem pašiem līdzekļiem spētu palielināt algu līmeni valstī. Un tikai šādā veidā mēs redzam iespēju reorganizēt sociālo sfēru. Ja jūs domājat: mēs dosim izglītībai naudu no budžeta un zinātnei naudu no budžeta un līdz ar to spēsim kaut ko reorganizēt, tad ziniet – nekādā gadījumā. To varēsim tikai tad, kad tas, kuram vajadzēs šo izglītību un zinātni, maksās pats. Tāpēc vajag atdot šo naudu cilvēkiem un viņi paši zinās, kur ārstēties un kur izglītoties. Tas ir tā ļoti vienkāršoti...

Priekšsēdētājs: Kehra kungs, mums vēl ir septiņi jautātāji.

O.Kehris: Jautājums būtībā ir ļoti konceptuāls.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, pēc tam – Lucāna kungs.

A.Felss: Cienījamais Kehra kungs, kamēr parlaments nav pieņēmis jūsu demisiju un jūs esat komisijas priekšsēdētāja postenī, vai jūs neuzskatītu par solīdu šādu aktu: jūs publiski izteiktu atzinību deputātam Ēlertam par veikto milzīgo darbu rūpniecības privatizācijas jautājumos un ekonomiskās reformas virzīšanā, ar kuru jūsu komisija bez viņa līdzdalības nevarēja tikt galā.

O.Kehris: Esmu ļoti pateicīgs deputātam Ēlertam un ļoti daudziem citiem deputātiem, kuri visai regulāri piedalās mūsu komisijas darbā. Ar Rūpniecības komisiju mums vispār daudzos jautājumos ir izveidojies normāls kontakts. Un, ja kāds citas komisijas deputāts ir gatavs vadīt otrajā, trešajā lasījumā kādu no likumprojektiem, mēs esam ar to ļoti apmierināti. Tāpēc es jau esmu to izteicis. Un, ja jūs to vēlaties, es labprāt izsaku visiem deputātiem, kas ir piedalījušies mūsu komisijas darbā un sekmējuši to, šo atzinību.

A.Felss: Paldies. Jūs iesniegtajā dokumentā runājat par Ministru padomes nekonsekvenci un bezperspektīvu darbību tautsaimniecības jomā. Man ir jautājums. Sakiet, kas traucēja jums konkrēti un jūsu komisijai izturēt šo konsekvento līniju un, pamatojoties uz šīm konsekvencēm, likt priekšā parlamentam konstruktīvus projektus?

O.Kehris: Savu iespēju robežās mēs to esam centušies darīt. Pēdējo reizi 7.septembrī 10 konkrētus punktus, no kuriem tikai trīs ir ņemti vērā, četri ir daļēji ņemti, bet divi vissvarīgākie nav ievēroti nemaz. Tā kā to neizdevās izdarīt caur valdību, mēs pēc tam mēģinājām caur Augstākās padomes Prezidiju veidot darba grupas un meklēt iespējas to finansēšanai, lai tādējādi virzītu dzīvi uz priekšu. Augstākās padomes Prezidijā mums neizdevās aizstāvēt to. Tas tika novirzīts valdībai.

Kaut vai viens konkrēts piemērs. Šodien man bija tikšanās ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pārstāvjiem, kuri saka, ka beidzot viņi varētu ieguldīt savus 35 procentus, tas ir, 6 miljonus dolāru, mūsu Latvijas Investīcijas bankā. Tur nevar ieguldīt tāpēc, ka mūsu likums “Par akciju sabiedrībām” neatbilst nekādām prasībām. Šā likuma sakārtošanu ar diviem mūsu konsultantiem un ar tādiem pašiem kā jūsu komisijai atvēlētajiem 20 tūkstošiem budžeta līdzekļu mēs neesam spējuši veikt, jo nevarējām atrast cilvēkus, kuri to paveiktu. Tam bija vajadzīgi 100 000 Latvijas rubļu. Tādu naudu mēs caur Augstākās padomes Prezidiju nespējām atrast. Tātad, no vienas puses, mēs to esam darījuši, no otras puses, Augstākās padomes komisijām nav pietiekamu līdzekļu, pietiekamu kadru, lai konsekventi darītu to, par ko jūs man jautājāt.

Priekšsēdētājs: Jautā Lucāna kungs, pēc tam – Preinberga kungs.

J.Lucāns: Kehra kungs, jūs izvirzījāt daudzas interesantas idejas par to, ko darīt turpmāk. Bet man gribētos pajautāt par pagājušo laiku, kas sakrīt ar jūsu faktisko ekonomikas vadītāja stāvokli republikā. Sakiet, lūdzu, kādus jūs gribētu minēt trīs galvenos mūsu tautsaimniecības ražošanas sabrukuma iekšējos cēloņus? Es nerunāju par ārējiem, tos mēs visi zinām, bet iekšējos.

O.Kehris: Ļoti drosmīgi būtu tos minēt uzreiz, bez lielākas analīzes. Tāpēc es paturētu iespēju arī pēc tam precizēt savus vārdus. Bet tas, kas nāktu pirmkārt, ja jūs jautājat tieši par ražošanu, būtu valdības nekonsekvence. Par to, manuprāt, ļoti precīzi šeit pirms manis iepriekšējā jautājumā pateica deputāts Kiršteins. Valdībā nav nodalītas perspektīvās funkcijas, tas ir, pastāv interešu konflikts starp ražošanas funkcijām un valsts funkcijām. Līdz ar to netiek pildītas nevienas. Tātad pirmā nelaime ir tā, ka valsts jaucas tur, kur tai nav jājaucas, tādējādi traucējot firmas, uzņēmējus un ģimenes. Piemēram, Lauksaimniecības ministrija, manuprāt, ir apaugusi ar milzīgu monopolu skaitu un sola, ka tie darbosies zemnieku labā, bet tādējādi bremzē viņu pašu iniciatīvu.

Un otrs. Mums nav izdevies piespiest, lai valdība novērtētu arī perspektīvās politikas nozīmi, lai mēs nedzīvotu tikai no rokas mutē, bet mēs esam to darījuši. Es saprotu, Godmaņa kungs ir paskaidrojis, kāpēc tas ir darīts. Bet tas neattaisno to, ka mēs neesam devuši kādu ieguldījumu nākotnē.

Un treškārt. Man nav tik daudz pārmetumu valdībai par šodienas stāvokli, lai gan arī to vajadzēja mīkstināt un ar sakarīgu politiku to ir iespējams mīkstināt, bet galvenokārt par to, ka nekas vai tikpat kā nekas nav darīts institucionālo reformu jomā, lai nodrošinātu nākotni. Tas attiecas arī uz banku sistēmas neizveidotību. Kaut ir pienācis 1.janvāris, valsts, tas ir, centrālās bankas funkcijas vēl aizvien nav nodalītas, par ko mēs ļoti iestājāmies.

J.Lucāns: Es saprotu, ka jūs galveno uzsvaru pašreiz liekat uz valdības kļūdām. Man ir viens jautājums. Vai tad, kad bija izdevība izteikt savu attieksmi pret valdību, jūs balsojāt “pret” vai “par”?

O.Kehris: Es uzskatīju, ka valdībai ir jāatkāpjas. Es Tautas frontes frakcijas sēdē balsoju par to, ka valdībai ir jāatkāpjas. Tā kā tur paliku mazākumā un uzskatu, ka ir jābūt vairākumam, es šajā situācijā būtu balsojis “par” valdību. Bet, ja runājam ļoti precīzi, es nebalsoju, jo jau ļoti sen biju apsolījis Anglijas Ārlietu ministrijai sniegt Stokholmā ziņojumu par Latvijas ekonomiku un tajā brīdī, kad notika balsošana, atrados tur, tāpēc balsošanā nepiedalījos.

J.Lucāns: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs, pēc tam – Vaivada kungs.

G.Preinbergs: Pamatvilcienos atbalstu jūsu ekonomiskās politikas atveseļošanas projektu, bet man nav skaidra jūsu rīcības motivācija šobrīd. Tieši šobrīd. Man šķiet, lūdzu, neņemiet ļaunā, jūsu rīcība atgādina gražīga bērna rīcību: ja nav tā, kā es vēlos, es vairs uz šīm trepītēm nespēlēšos. Jūsu profesionalitāte, kvalifikācija, zināšanu padziļināšana ārzemēs uzliek par pienākumu strādāt pat tad, kad ir grūti, pat ļoti grūti. Pretējā gadījumā ir jādomā tā, ka tas brauciens, šī zināšanu padziļināšana ir bijusi vajadzīga jums, nevis Latvijai. Ņemot vērā to, ka līdz Augstākās padomes pilnvaru nolikšanai palikuši tikai aptuveni pieci mēneši, kā arī lai jūsu atkāpšanās neatgādinātu dezertēšanu, vai jums tomēr nevajadzētu pārdomāt, kritiski pārvērtēt savu lēmumu un iesniegumu atsaukt.

O.Kehris: Savu lēmumu esmu izteicis 26.novembrī, un līdz šim nav bijuši pietiekami argumenti, lai es to mainītu. Man bija grūti teikt, kā šis jautājums tālāk virzīsies, jo mums nav pietiekamas pieredzes un procedūras. Bet, redziet, esmu daudzkārt to uzsvēris un par to esmu ļoti dziļi pārliecināts, ka svarīgāka par valdības stabilitāti vai atsevišķu personu stabilitāti ir ekonomiskās reformas un vispār reformu stabilitāte. Tāpēc ir kaut kādas robežas, kurās daudz kam tu vari nepiekrist un tomēr turpināt darbu. Bet tad, kad šis mērs ir pilns, un tas bija novembra beigās, es domāju, ka ir pietiekami skaļi jāpasaka tas, ka mēs ejam pa nepareizu ceļu un, ja mēs to turpināsim darīt, mums nav izejas vai nav nākotnes. Pašreiz Lietuva savā politikā jau iet uz cenu kontroli un Krievija iet uz cenu kontroli. Tāpēc, ja mēs nevaram piespiest valdību kaut cik cilvēcīgi darīt to, kas tai ir jādara, tad šis ir tas veids, kādā es varu izteikt savu attieksmi. Man pietiek ietekmes un pietiek arī iespēju, ja es varētu izlikt uz papīra kaut vai šīs septiņas problēmas, kuras, jūs teicāt, jūs atbalstāt. To bija iespējams izdarīt šajā ziemas brīvlaikā. Varbūt es slikti māku izstāstīt, ko nozīmē vadīt šo komisiju. Tas nozīmē to, ka laika domāt vai pašam kaut ko izstrādāt nav. Pašlaik tajos dokumentos, ko mēs saņemam no valdības, nav tāda materiāla šajos galvenajos jautājumos, lai tos varētu vienkārši virzīt tālāk, lai spēlētu šīs vējrāža funkcijas. Tāpēc es uzskatu, ka varu iegūt laiku un kaut ko sagatavot. Un tad jau būs jums un arī citiem vērtējums, vai es to varu pietiekami aizstāvēt. Man par ļoti daudz ko nav skaidrības... Bet par ļoti daudz ko ir. Un tur, kur ir, to es nevaru dabūt cauri, es nevaru pierādīt. Bet es jau uzsvēru, ka tā nav tikai to vaina, kuriem es to nevaru paskaidrot. Acīmredzot es nemāku to pietiekami mierīgi un prātīgi izskaidrot un realizēt.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Vaivada kungs, pēc tam – Blumberga kungs.

J.Vaivads: Es, Kehra kungs, tam pēdējam nevaru piekrist. Jūsu uzstāšanās šodien un arī uzrakstītais ir pietiekami pārliecinošs un faktiski īpašus iebildumus neizraisa. Jūs bijāt arī viens no tiem, kas atbalstīja frakcijas “Satversme” iniciatīvu tieši šādā kontekstā, ka reformas stabilitāte ir galvenais salīdzinājumā ar valdības stabilitāti. Man nav īsti skaidrs, kāda būs jūsu rīcība. Paredzu, ka lēmums par jūsu demisiju netiks pieņemts. Tātad pirmais jautājums. Vai frakcijām būs jāsāk domāt par personālijām, tas ir, vai jūs atkārtoti iesniegsit šo savu iesniegumu? Tas būtu pirmais jautājums.

Un otrais jautājums. Kas jums traucē savas komisijas darbu organizēt tā, lai tās administratīvā darba izkārtošana un funkcijas būtu uz citu pleciem, lai jūs savu radošo potenciālu varētu izmantot pilnvērtīgāk? Tas jau ir komisijas iekšējās darba organizācijas jautājums.

O.Kehris: Komisija nevar realizēt to, kas ir ietverts šajos dokumentos. Tas prasa būtībā valdības darbu. Lai komisija varētu darīt vairāk, kaut gan diez vai tas atbilst parlamenta darbam, tai ir vajadzīgas plašākas funkcijas un vairāk naudas, kuras, kā jūs zināt, Augstākajai padomei nav. Es tiešām uzskatu, ka nebūtu vēlams, lai komisija ilgāku laiku paliktu bez vadītāja. Es jau minēju argumentus. Ir komisijā cilvēki, kas ir spējīgi darīt un ļoti labi darīt šo darbu.

Es tomēr domāju, ka man ekonomiskā reforma ir devusi šo amatu, bet es šajā amatā pašlaik neko nopietnu šai reformai nevaru dot. Turklāt parlaments ir ļoti dažāds. Domāju, ka daudziem šeit būtu vieglāk un vienkāršāk, ja tiktu pieņemts šis mans priekšlikums. Protams, es varu teikt to, ka uz darba likumdošanu un uz tādām lietām diezin vai ir pareizi pastāvēt. Es aicinātu tomēr piekrist šim manam priekšlikumam. Ja šis priekšlikums netiks pieņemts, protams, tas jau arī liecinās par zināmu parlamenta atbalstu vai zināmu parlamenta nostāju. Protams, no tā var izrietēt kaut kāda reorganizācija komisijas darbā, bet grūti ir par to spriest. Es neesmu arī pilnībā gatavs šim jautājumam.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, vēl ir palikuši četri jautātāji – Blumberga kungs, Ābiķa kungs, Eglāja kungs un Bojāra kungs. Zinot Kehra kunga pamatīgumu atbildēs, es riskēju, ka mēs netiksim pie pusdienām. Tādēļ mums ir iespēja izšķirties, vai nu šie kungi jautās pēc tam, kad mēs būsim apsprieduši likumu “Par lauksaimniecības servisa uzņēmumu un piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju”, jo tā izskatīšana saskaņā ar balsojumu ir jāsāk pulksten trijos, vai arī es lieku uz balsošanu jautājumu, ka mēs pārtraucam jautājumu uzdošanu un šā jautājuma apspriešanu. Nākamais solis ir lēmuma projekts, ko atsevišķi iekļaus darba kārtībā.

Tātad katram gadījumam es lieku uz balsošanu priekšlikumu, ka mēs pārtraucam jautājumu uzdošanu Kehra kungam. Es ļoti atvainojos, vārds Blumberga kungam.

O.Blumbergs: Es gribētu izteikt vienu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

O.Blumbergs: Pārtraukt. Tieši tādā pašā veidā, kā tika pārtraukta jautājumu uzdošana iepriekšējā jautājuma izskatīšanas gaitā.

Priekšsēdētājs: Blumberga kungs, jūs varat uzdot jautājumu, bet Kehra kungs nepaspēs atbildēt. Tātad balsošanas režīmu. Kas par to, ka pārtraucam jautājumu uzdošanu Kehra kungam. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 32, pret –11, atturas – 8. Līdz ar to šā jautājuma izskatīšana pabeigta.

Pusdienu pārtraukums.

 

(Pārtraukums)