"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vācijas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās

Turpinājums. Sākums "LV" Nr. 374/377; 12.11.1999

Vēsturiskās atmiņas mūsdienīgā seja

Kad laiks šķiet apstājies. Vēsturisko uniformu kluba entuziasti bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas Tautas armijas virsnieku mundieros apvienotās Berlīnes centrā zem vecā uzraksta, kas vēl pirms desmit gadiem atdalīja sašķeltās pilsētas amerikāņu un padomju sektorus Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Sena gudrība māca, ka grūtā ceļā, kad pārņem nogurums, vajag apstāties un atskatīties uz noieto. Šī doma man nāca prātā arī pirms nedēļas Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā, starptautiskā žurnālistu — Vācijas federālās valdības viesu — grupā piedaloties Berlīnes mūra sagraušanas desmit gadu jubilejas svinībās. Nāca prātā līdz ar atziņu, ka mums, latviešiem, biežāk vajadzētu domās vēlreiz pārstaigāt dziesmotās revolūcijas ceļu, kad alkām, "kaut vīzēs", būt atkal brīvā Latvijā. Sirds pārdomās vēlreiz pasildīties pie janvāra barikāžu ugunskuriem Vecrīgā. Atsaukt atmiņā dziļo tautas kopības sajūtu, kas bija grandiozajās Atmodas manifestācijās Daugavmalā.

Taču arī jubilejas dienu izjūtas Berlīnē cieši sasaucās ar mūsu pašu tautas neatkarības ceļu. Jo tieši Berlīne pirms desmit gadiem bija kļuvusi par tolaik jau visās šuvēs brūkošās sociālistiskās ļaunuma impērijas priekšposteni. Vācijas Demokrātiskā Republika — padomju okupācijas zonā izveidotā Maskavas vasaļvalsts — astoņdesmito gadu nogalē cītīgi pretojās metropolei, uzskatot Mihaila Gorbačova iniciēto atklātumu par komunistiskās teorijas revizionismu un pašu Rietumos cildināto PSRS līderi — par nicināmu oportūnistu. Sociālistiskās Vācijas laikrakstu kioskos tika aizliegts tirgot Padomju Savienībā izdotos "Moscow News" un "Sputņik". Bet latvietis VDR drošības institūciju vīriem tolaik likās laikam gan visbriesmīgākais sociālistiskās sistēmas ienaidnieks. Par to šo rindu autoram pašam nācās pārliecināties 1989. gadā, tikai pāris nedēļas pirms Berlīnes mūra sabrukšanas, pirmo reizi automašīnā ceļā pie trimdas latviešiem Rietumvācijā šķērsojot Vācijas Demokrātisko Republiku un arī Čārlija kontrolpunktu Rietumberlīnē starp padomju un amerikāņu okupācijas zonām.

Būtībā šai "operācijai" biju sagatavojies jau kopš tā paša gada pavasara, kad mēs, desmit latvieši, četrās padomju ražojuma ladās devāmies autoekspedīcijā "Baltijas gredzens" apkārt Baltijas jūrai. Toreiz, 1989. gada pavasarī, Berlīnē nekas vēl neliecināja par mūra nolemtību, un mums, Vācijai cauri braucot, tā arī neizdevās dabūt atļaujas iebraukt mūra apjoztajā Rietumberlīnē ar automašīnām. Taču Rietumberlīnes Špandavas rajona birģermeistara ielūgums mums tomēr deva iespēju mūri šķērsot kājām. Atmiņa spilgti glabā gājējiem izveidoto kontrolpunktu. Tā bija gara, vagonam līdzīga celtne ar ieeju vienā un izeju otrā galā. Tai cauri šaurs gaitenis, kam līdzās bija ar daudziem logiem norobežota uzraugu telpa.

Gaiteņa abos galos pie griestiem, kā arī sānu sienās bija nostiprināti milzīgi ovāli spoguļi, un, man, cauri šai sirreālistiskajai telpai virzoties, nāca prātā kādreiz bērnībā redzēta lugu par greizo spoguļu karaļvalsti, kur īpašos spoguļos viss rādījās pretēji nekā dzīvē. Izsalkušais šādā spogulī izskatījās paēdis un skrandainis — apģērbts. Tiesa, mums, Padomju Savienības okupētajā Latvijā dzīvojot, pat saskaršanās ar VDR lika skaudībā nopūsties: gadu desmitiem Austrumvācijā tika mākslīgi uzturēts visaugstākais dzīves līmenis visā sociālistisko valstu nometnē. Vecākajai un vidējai paaudzei tik labi pazīstamajos deficīta un blata laikos Austrumvācijā šūts mētelis likās elegances augstākais sasniegums, un krāsainās Frīdrihštrāses baleta rēvijas no VDR galvaspilsētas, jūtami atdzīvināja Padomju Savienības pelēcīgās televīzijas programmas.

Taču astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad Padomju Savienība aizvien asāk izjuta ekonomiskā un arī politiskā bankrota simptomus, tā sāka arī no savas vācu vasaļvalsts prasīt augstāku cenu par naftu un citiem energoresursiem. Un Vācijas Demokrātiskās Republikas greizie spoguļi sāka aizvien nepārprotamāk rādīt, ka īstenībā karalis ir kails. Palika vien šo spoguļu tiešā funkcija— novērot ikvienu, kas, kaut ar vajadzīgajām atļaujām apgādājies, vēlējās pāriet sociālisma nometnes robežai.

Ieejot kontrolpunkta namiņā, robežsargs ar augstprātīgu seju gājējam atņēma pasi, un tālākos divdesmit metrus robežas šķērsotājs jau gāja kā "nekas" — cilvēks bez dokumentiem un it kā bez identitātes, spožo novērošanas spoguļu stariem durstīts. Lēni, soli pa solim, cilvēku rinda virzījās uz priekšu, līdz gaiteņa otrā galā nācēju ar savu augstprātīgo skatienu apveltīja cits robežsargs. Rokās viņam bija pa transportiera lenti atsūtītā jūsu pase. Salts, neuzticības pilns skatiens. Tad augstprātīgs rokas mājiens: "Varat iet!"

Sperot soli ārpus kontrolpunkta vagoniņa un ieraugot mūsu sagaidītāju — Špandavas rajona municipalitātes ierēdņu — smaidošās sejas, mums, desmit latviešu ceļiniekiem, bija grūti noticēt, ka esam ienākuši slēgtā, mūra apjoztā pilsētā. Likās, tieši no šādas slēgtas un cietumam līdzīgas pilsētas mēs tikko esam izkļuvuši.

Vēl jo dziļāka šī izjūta bija 1989. gada oktobrī, ar mašīnu šķērsojot Čārlija kontrolpunktu. Jau tuvošanās šim punktam bija rūpīgi izstrādāta psiholoģiskās apstrādes priekšspēle. Mašīnu rindai vajadzēja lēni, ar 3 kilometru ātrumu stundā līkumot pa čūskveidīgo stiepļu žoga ieskauto zigzagveida piebrauktuvi, braucējiem nemitīgi jūtot VDR robežsargu neuzticības pilnos skatienus. "Kur dzīvojat? Kurp braucat? Kur glabājat neatļauto literatūru? Visi šie jautājumi man, kontrolpunktā no mašīnas izdzītam, tika uzdoti tādā intonācijā, it kā es būtu nevis tūrists, bet likumpārkāpumā pieķerts noziedznieks. Īpašas aizdomas radīja fakts, ka esmu latvietis. Bet atklāsme, ka esmu žurnālists, šīs aizdomas vēl divkāršoja. Beigās zem rūpīgi pārmeklētās mašīnas tika pabraukti ratiņi ar horizontālu spoguli un starmešiem — pārbaudot, vai mašīnai apakšā nav piestiprināta kāda neatļauta krava.

Berlīnes mūrim austrumu pusē nebija iespējams piekļūt — drošības pasākumiem mūri no VDR puses apjoza uzecētas zemes josla ar mīnu laukiem un dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Turpretim Rietumberlīnes pusē mūris bija norakstīts ar politiskiem lozungiem un apzīmēts ar izteiksmīgiem attēliem, kas daudzos gadījumos bija īsti mākslas darbi. Prātā palicis arī kāds vēlāk, jau mūra drupšanas laikā lasīts liels uzraksts: "Thank you, Gorbachov!" ("Paldies tev, Gorbačov." — angliski), kāds bija uz mūra uzrakstījis , bet cits, pārsvītrojot vārdu "Gorbačov", bija pierakstījis "Reigan".

Taču būtiskākā atšķirība starp abām sašķeltās pilsētas daļām bija cilvēku sejās. Rietumberlīnē tās izstaroja mierīgu prieku, un, vēršoties pie šiem cilvēkiem, iebraucējs varēja būt drošs, ka atbildei saņems smaidu. Turpretim Berlīnes austrumu daļā ļaužu sejas neatstāja nedrošības ievilkts sasprindzinājums, un ik jautājums, nejaušam garāmgājējam, pārdevējam vai policistam uzdots, tika uzņemts ar agresīvu aizdomīgu. Pirmo reizi ar pazemes vilcienu kādā Austrumberlīnes stacijā iebraucot, mani pārņēma sajūta, ka esmu nokļuvis nacistiskajā Vācijā. Pa peronu, augstprātīgi pretimnācējos nolūkojoties, rokas uz muguras sakrampējuši, gāja divi austrumvācu virsnieki spožos stulmu zābakos un platās esesiešu parauga galifē biksēs. Vien miroņgalvu vietā pie stāvajām cepurēm bija kokardes ar PSRS vasaļvalsts simbolu.

Abas šīs tik atšķirīgās pasaules atdalīja vairāk nekā simt kilometrus garais Berlīnes mūris. Taču likās, ka sadalīta ir ne vien telpa, bet arī laiks. Berlīnes austrumu daļa mūra tuvumā atgādināja rēgu pilsētu. Iedzīvotāji no mūrim piegulošajiem namiem bija izdzīti jau pirms ceturtdaļgadsimta. Logi bija aiznagloti vai aizmūrēti. Bet īpaši spocīgu iespaidu mūra abās pusēs atstāja sarūsējušās tramvaja sliedes, kas kādreiz bija vedušas cauri pilsētai.

Smaids, kas sagrāva mūri

Netālu no Čārlija kontrolpunkta un Brandenburgas vārtu rajonā rietumberlīnieši bija uzcēluši platformas, no kurām katrs, kas vēlējās, varēja ieskatīties "sociālistiskās vācu strādnieku valsts" baisajā veidolā. Namos bez iemītniekiem. Ielās bez gājējiem. Sliedēs bez tramvajiem. Bet tieši līdzās mūrim bija uzecēta, ar dzeloņstieplēm iežogota zemes josla, gar kuru lēni gāja VDR robežsargu patruļa — divi drūmi vīri un vācu aitu suns garā saitē.

Starp citu, dažkārt šie drūmie patruļas vīri parādījās arī mūra otrā, Rietumu puse. Mūrī vietām bija izbūvētas šauras tērauda durvis. Bet mūra Rietumu pusē, pāris metrus atstatu no betona sienas, bija uzstādīti zemi dzelzs aizžogojumi ar uzrakstiem: "Stāt! Šeit sākas VDR teritorija". Būtībā tā tad arī bija īstā robeža starp demokrātiju un totalitārismu. Pats mūris pāris metrus tālāk bija iebūvēts jau VDR teritorijā. Ne vien tādēļ, lai celtnieki būvdarbu laikā varētu strādāt ērtāk, no abām pusēm. Arī psiholoģisku apsvērumu dēļ — katrs, kas piegāja mūrim, lai atstātu uz tā uzrakstu vai zīmējumu, juridiski jau bija iekāpis VDR teritorijā, un bieži pret šādu "robežas pārkāpēju" tika pavērsts automāta stobrs kādā no sargtorņiem. Parasti gan tas bija tikai psiholoģiskas iebiedēšanas žests. Taču teorētiski austrumvācu robežsargiem bija arī iespēja cilvēku arestēt — par to vien, ka viņš ir piegājis mūrim, tātad formāli jau pārkāpis VDR robežlīniju.

1989.gada oktobrī Rietumberlīnē es īpaši asi izjutu mūsu tobrīd vēl okupētās tautas drāmu. Visa mana būtība kliedza, ka piederu šai gaišo smaidu pasaulei. Rietumu demokrātijai. Bet sarkanā pase ar PSRS ģerboni manā kabatā atgādināja, ka formāli joprojām esmu it kā piederīgs noplukušajai drūmo skatienu valstībai aiz mūra un dzeloņstiepļu žogiem. Tieši te, Berlīnē, šī sajūta bija īpaši asa. Padomju Savienībā astoņdesmito gadu beigās jau varēja just brūkošās impērijas apjukumu, kas izpaudās arī tās robežsargu un muitas ierēdņu korumpētībā un cinismā, Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskais režīms, spītējot metropoles dekadencei, vēl centās spīdēt ar autoritāru aroganci.

Bet tad notika brīnums. Padrūmā 1989.gada oktobra pievakarē mēs kopā ar draugu Jirgenu atkal stāvējām uz skatītāju platformas pie Reihstāga un lūkojāmies pāri mūrim , kur monotoni kustējās robežsargi ar suni. Jirgens stāstīja no pārbēdzējiem uzzinātās detaļas: patruļas "tandēms" ik reizi tiekot mainīts, lai VDR robežapsardzes karaspēkā sekmētu neuzticēšanās un izspiegošanas gaisotni. Virsnieki cenšoties vienā patruļā salikt ienaidniekus, un kareivjiem pēc dežūras vienam par otru esot jāraksta ziņojums.

Man Jirgenā klausoties, abi robežsargi bija uz brīdi apstājušies un no pārdesmit metru attāluma raudzījās uz skatītāju platformu. Uz Reihstāga galerijas apmales, netālu no mums, tobrīd sēdēja bariņš jautru Rietumberlīnes meiču košos puloveros, un viena no viņam, draiski iesvilpusies, pamāja robežsargiem ar roku, aizsūtot gaisa buču. Jauniņie austrumvācieši saminstinājās, un viens no puišiem, mulsi pacēlis roku, pamāja pretī. Bet viņa sejā parādījās tāds kā vainīgs smaids...

Jirgens satrūkās. "Tas ir kas neredzēts!" mans draugs teica." Viņš pasmaidīja, kaut tas ir uz visstingrāko aizliegts! Jā nudien, tai pusē kaut kam ir drīzumā jānotiek."

Pagāja tikai pāris nedēļas, un 1989. gada 9. novembrī cauri atvērtajiem kontrolpunktiem Berlīnes mūrī šķietami nebeidzamā straumē uz Rietumberlīni plūdu austrumvācieši — nāca kājām, brauca groteskajos plastmasas trabantos...Bet mūri rietumu pusē apstāja suvenīru tīkotāji, cenšoties izkalt prāvākus, košāk izkrāsotus betona gabalus.

Vēlāk, 1990. gada pavasarī man pie mūra iznāca būt atkal. Tagad tajā jau bija izkalti palieli caurumi, ko spocīgi sedza atkailinātās armatūras restes. Veikli vīri šeit jau bija izvērsuši profesionāli organizētu biznesu. Kala mūri, ar kāpnēm un īpašiem instrumentiem bruņojušies. Vēsturiskās šķembas turpat tika pārdotas tūristiem. Cena — atkarībā no lieluma un krāsas...