Inteliģences XXXI konferencē, pirmdien, 22. novembrī

Pie sarunu galda: Preiļu ģimnāzijas direktors Jānis Eglītis, Rīgas Tehniskās universitātes prorektors Jānis Gerhards, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors profesors Elmārs Grēns, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš, izglītības un zinātnes ministre Silva Golde, Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdis profesors Mārcis Auziņš, Rīgas Medicīnas akadēmijas rektors Jānis Vērta

Latvijas inteliģences konferenci "Izglītība un zinātne — Latvijas nacionālā bagātība", kas 22.novembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās, Latvijas Inteliģences apvienībai sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, Izglītības un zinātnes ministriju un Augstākās izglītības padomi bija izdevies sarīkot vietā un laikā. Izglītība un ar to saistītās problēmas ir nonākušas sabiedrības uzmanības degpunktā — skolotāju neapmierinātība ar gaidāmo darba samaksas palielināšanas kārtību, pārmaiņu tuvums gan augstākās izglītības, gan profesionālās izglītības finansēšanā, arvien sarūkošais līdzekļu piešķīrums zinātnei, augstskolu apvienošana, maksas izglītības pazīmju parādīšanās arī valsts noteiktās obligātās izglītības pakāpē — visas šīs un vēl daudzas citas lietas milzušas gadiem un tieši tagad, otrā gadu tūkstoša priekšvakarā, nereti uzliesmo konfliktos, liek ķerties pie radikālām cīņas un sava viedokļa aizstāvēšanas metodēm — tikko beidzies viens skolotāju streiks, bet jau tiek plānoti nākamie, izglītības un zinātnes ministre paziņojusi par savu demisiju, turpina augt spriegums, gaidot 2000.gada budžeta projekta izskatīšanu Saeimā, Latvijas Universitāte un Latvijas Medicīnas akadēmija iet cauri grūtam apvienošanās procesam, ar šaubām un zināmu neuzticību nereti vēršoties pret valdības izveidoto reorganizācijas komisiju. Tas ir fons, uz kura norisinājās inteliģences konferences darbs, tas ir realitātes konteksts, kurā tika spriests par tādiem jautājumiem kā izglītības un zinātnes vieta nacionālajā kopproduktā, šo sfēru finansējums, skolu un augstskolu reformas, Latvijas zinātnieku un speciālistu konkurētspēju pasaules tirgū un, visbeidzot, diskutēts par vienotu izglītības sistēmu un attīstītu zinātni kā sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamatu.

Konferenci ar savu uzstāšanos atklāja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, kurš ierasti plaši un pamatoti aplūkoja vai visus konferences programmā ierakstītos problēmu lokus (ievadreferāts tiek publicēts atsevišķi). Bez to uzskaitījuma un risinājuma piedāvājumiem atmiņā iespiedušies vārdi par stingro un mierīgo optimismu, par nerimstošu un pozitīvi tendētu darbu, kam ne tikai būtu jābūt, bet kurš patiesībā arī ir izglītības sistēmas sakārtošanas un izglītības un zinātnes (un ne tikai to) pastāvēšanas pamats. Izglītības un zinātnes ministre Silva Golde bija vienīgā valdības pārstāve inteliģences saietā, arī viņas teiktais bija plašs un kompetents šodienas aktuālo jautājumu un rītdienas darāmā pārskats (arī šī runa tiek publicēta atsevišķi). Ministre īpaši uzsvēra dialoga lomu jebkuras problēmas risinājumā, kas vienīgais var dot risinājumu arī šķietami nesamierināmu pušu samierināšanā un konfliktu risināšanā.

Inteliģences konferencē runātāju bija daudz — gan skolotāju pārstāvji, gan augstskolu delegāti, arodbiedrību darbinieki, studenti, pašvaldību vadītāji, zinātnieki. Vēl vairāk bija klausītāju — Zinātņu akadēmijas konferenču zāle bija pilna, telefonu zvani liecināja, ka konferences darbam līdzi seko daudzi jo daudzi radioklausītāji. Noslēgumā tika pieņemts lēmums sūtīt aicinājumu Latvijas Saeimai, valdībai, Izglītības un zinātnes ministrijai un Finansu ministrijai, lai vērstu uzmanību uz situāciju, kādā atrodas izglītība un zinātne, un uzdotu konkrētus jautājumus.

Un tomēr gribas īpaši minēt profesora Elmāra Grēna vārdus — mēs visi runājam par jau sen zināmām lietām, vēl un vēlreiz noskaidrojam jautājumus, kas jau sen ir skaidri. Līdzīgu domu izteica zinātniece Maija Kūle — viņa atsauca atmiņā iepriekšējo konferenču pieņemtās rezolūcijas un atgādināja, ka to aktualitāte nav mazinājusies, bet padarīto darbu problēmu risinājumā gan ir maz. Likumsakarīgs ir jautājums — kāpēc veidojas šāda situācija, vai runas ir tukšas un runāts tiek tikai runāšanās pēc, vai nav dzirdīgu ausu, varbūt nemaz nav vēlēšanās rast kopīgu valodu, nav darītāju, ir tikai prasītāji? Lai kā arī būtu, Latvijas inteliģence savā kārtējā kopāsanākšanas reizē nonāca pie secinājuma rakstīt ne tikai rezolūcijas un aicinājumus, bet uzdot konkrētus jautājumus visām lemjošajām un atbildīgajām institūcijām un prasīt arī atbildes. Iespējams, tas ir sākums patiešām konstruktīvam un auglīgam dialogam.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore