Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

"Izglītība un zinātne visur ir sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamats"

Cienījamā ministres kundze, cienījamie konferences dalībnieki un radioklausītāji! Vispirms vēlos jūs ļoti sirsnīgi sveikt Zinātņu akadēmijas telpās, risinot kopīgu un Latvijai īpaši būtisku sarunu — par vienotu izglītības sistēmu un attīstītu zinātni kā valsts stabilitātes pamatu. Šī saruna nebūs viegla, un tā nevar būt par izglītību vien — tai jābūt arī sarunai par demokrātiju un kritiskas domāšanas izkopšanu sabiedrībā, par nepaļaušanos autoritārismam un partiju demagoģijai. Man bija paredzēts runāt par zinātnes problēmām, arī par tās hroniski trūcīgo finansējumu; taču no manis neatkarīgu iemeslu dēļ ievadruna jāveido plašākā kontekstā — par izglītību vispār, tās vietu Latvijas vērtību sistēmā. Par šīm problēmām Latvijas Zinātņu akadēmijā nereti diskutējam kopā ar Augstākās izglītības padomes, Zinātnes padomes, universitāšu pārstāvjiem, un ceru, ka dažas ievirzes domas mani kolēģi pēc tam detalizēs konkrētos priekšlikumos un darbības mehānismos.

Neatkarīgas valsts pastāvēšanai vajadzīgi pieci faktori: a) neatkarība; b) normāla ražojoša tautsaimniecība, kas nodrošinātu relatīvu pārticību un sociālu paritāti starp dažādām iedzīvotāju grupām; c) potenciālu etnisko konfliktu mierīgs risinājums; d) tautas veselība un neizkropļota demogrāfija; e) kvalitatīva izglītība, ietverot tajā arī augstskolas un zinātni. Vai varas elite aizvadītajos gados to garantējusi, vai Latvija patiešām guvusi panākumus šo jomu harmoniskā attīstībā? Bīstos, ka tikai daļēji.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas katra valdība un vai katra partija ir deklarējusi izglītību par savu prioritāti. Diemžēl reāli izglītības finansējuma daļa saglabājas inflācijas līmenī vai pat sarūk — no 7,4% 1996.gadā (6,5% 1998.g.) uz 6,1% 1999.gadā. No Eiropas Savienības kandidātvalstīm mūs apsteidz Slovēnija, Ungārija, Čehija, arī Igaunija un Lietuva (pēdējās gan tikai nedaudz), aiz mums ir Rumānija, Bulgārija, Slovākija. Skolotāji jūtas pazemoti, noguruši, pievilti, gadu no gada dzirdot noraidām (vai atliekam uz labākiem laikiem) viņu pamatotās prasības. Konstruktīvs dialogs starp skolotājiem un valdību nav izveidojies, nupat esam pieredzējuši skolotāju vērienīgo izmisuma streiku. Ja šī streika vienīgais iznākums būtu ministres Silvas Goldes demisija, tas būtu vairāk nekā bēdīgi. Jo tieši Goldes kundze ir viena no godprātīgākajām, dinamiskākajām ministrēm, kas patiešām ir cīnījusies par reformu skolās un skolotāju algām; arī zinātniekiem, tiekoties ar ministri še, Zinātņu akadēmijā, radies par viņu iespaids kā par labas gribas cilvēku — būtu ļoti žēl, ja ministre atstātu kaujas lauku. Atcerieties, ko Kārlis Ulmanis sacīja 1940.gada 17.jūnijā. …Bet nepiedodami būtu arī pret dumpīgajiem skolotājiem vērst kādas represijas, noniecināt tos un risināt izglītības problēmas drakoniskiem līdzekļiem, sūtīt uz ministriju soda ekspedīcijas. Kompromiss joprojām ir jāmeklē, jo galu galā skolotājiem ir taisnība.

Izglītībai krīzes cēloņi ir daudz dziļāki, tai tomēr nav vajadzīgā morālā un materiālā atbalsta politiskajā elitē. Mūsu domāšanā un valsts stratēģijā dominējusi īstermiņa, ne ilgtermiņa domāšana — ātrais bizness, ašā apgrozība, veikli zēni ar ķērienu, partiju demagoģija. Izglītība un zinātne ir ilgtermiņa lietas, kas augļus nes ne šodien, ne rīt, bet parīt.

Makroekonomiskie rādītāji, īpaši Šķēles un arī Krasta valdības laikā, ir patiešām uzlabojušies, taču moderna ražošanas bāze un stabili ieņēmumi budžetā veidojas gausi un neizteiksmīgi (tranzīta, biznesa un finansu padarīšanas iedragājis un un nemitīgi apdraud Krievijas faktors). Latvija, protams, ir neatkarīga valsts, taču grūti teikt, kam īsti te pieder vara — tautai vai ekonomiskajiem grupējumiem. Ja visus valsts atzarus kontrolēs šie grupējumi, tad par demokrātiju, vidusslāni un inteliģenci būs jāaizmirst un par prioritāri finansētu izglītību arī. Kāds ir sacījis viedus vārdus: "Ar naudu ir tāpat kā ar citiem sūdiem. Ja tie ir vienmērīgi izmētāti pa lauku, tad tie dod labumu. Ja tie sakrauti lielās čupās, tad tie dod tikai smaku."

Liekas cerīgi, ka jaunā Šķēles valdība ir akcentējusi izglītību. Izprotams arī, ka skolotāju algas nevar uzreiz reāli paaugstināt līdz līmenim, taču sabiedrībā nav īstas pārliecības, ka deklarētā tendence saglabāsies, vai tas nav partejisks žests, nav pārliecības, ka izglītības reforma netiks īstenota uz tautas labklājības, medicīnas, pensiju rēķina, nevis atveseļojot tautsaimniecību.

Skolotāju algas pašlaik ir itin kā izglītības finansējuma kritiskais punkts, taču neatrisināti ir arī pirmsskolu jautājumi, mazās lauku skolas, finansēšana caur pašvaldībām, infrastruktūra, budžets augstākajai izglītībai un zinātnei, kas ne tikai nav pieaudzis, bet joprojām turpina dilt. Var piekrist, ka izglītībā naudai jānāk reizē ar pārmaiņām — skolotāju kvalitātes diferenciācija, izvērtēšana, izvēles priekšmeti, Latvijas vēstures un valodas mācīšanas uzlabošana, metodiski jauninājumi, daudz kas cits. Taču provinciāli un vīzdegunīgi būtu sacīt, ka mūsu skolēni ir dumjāki par viņu amerikāņu vienaudžiem, apsaukāt mūsu skolotājus par retrogrādiem, ko bieži dara preses izdevumi, nudien ir aplam. Taču rezultāti, šķiet, liecina, ka jau pašreiz mūsu izglītības sistēmas rezultāti aptuveni atbilst vidējiem pasaules rādītājiem, dažās nozarēs, piemēram, informātikā, pat pārspējam olimpiādēs Japānas un Indijas rādītājus, tuvojamies ASV un Slovēnijai. Labākie pasaulē neesam, bet sliktākie arī ne, kopumā izglītībā esam konkurētspējīgi, īpaši ja ņem vērā trūcīgo finansējumu Latvijā.

Droši vien lauzīšos atvērtās durvīs, taču atkal un atkal jāatgādina, ka Latvijā nav izcilu dabas bagātību, izņemot visai riskanto ģeogrāfisko stāvokli un tranzītiespējas. Nozīmīgākā bagātība ir intelektuālie resursi, kurus konkurētspējīgus var darīt vienīgi augstākās kvalitātes izglītība. Tam varētu būt nenovērtējama nozīme, kad reāli stāsimies Eiropas Savienībā (ES). Taču ar nosacījumu, ka inteliģentam darbaspēkam Latvijā tiks veidota labvēlīga vide, lai tie, kas dzimtenē guvuši samērā lētu un augstvērtīgu izglītību, neaizlidotu uz "siltām zemēm". Kad tiksim ES, visas robežas taču būs vaļā. (Dažas sociologu aptaujas jau liecina, ka jaunie latvieši vēlas atstāt Latviju pat lielākā skaitā nekā viņu vecuma krievi, kaut arī ir pretēji dati. Tas liek būt piesardzīgiem.) Kāds būs nākotnes Latvijas modelis — vai izglītības un zinātnes attīstība ir atsevišķu indivīdu — entuziastu — lieta vai visas sabiedrības prasība?

Valsts asignējumi augstākajai izglītībai visus šos gadus ir bijuši nepietiekami. 1993.gadā augstskolās studējošo skaits Latvijā bija starp zemākajiem Austrumeiropā. Tagad tas ir trīskāršojies, un Latvija šajā rādītājā visā reģionā izvirzījusies. Taču tas nav ne valdības, ne Saeimas, ne politiskās elites nopelns. Tā ir pašas jaunatnes gaišredzīga izvēle. Apostījusi Eiropu, uztvērusi izglītības izšķirīgo lomu, jaunatne, vismaz tās perspektīvā daļa, stihiski izvēlas augstāko izglītību. Bet te es saskatu paaudžu konflikta iezīmes, kas perspektīvā Latviju var vai nu izglābt (ja studenti paliek tēvzemē), vai arī pazudināt, ja viņi "mazās dzimtenes" vietā izvēlas lielāku dzimteni — brīvo Eiropu vai Ameriku, vai pat dinamiskās Āzijas valstis. Šāds zaudējums Latvijai kļūtu liktenīgs, pat ģenētiskā ziņā.

Par reformām. Senie romieši dzīvoja pēc principa "Panem et circenses!" (Maizi un cirka izrādes!). Pārfrazējot šo principu mūsdienām, varētu sacīt: "Naudu un reformas!" Protams, reformas ir laba lieta un tādas jāveic — arī izglītībā, augstākajā izglītībā, zinātnē, šīs jomas ir pagausas, dažkārt konservatīvas. Tām ir jāevolucionē gan saturiski, gan pa daļai organizatoriski. Taču reformām jābūt tādām, kas ceļ uz augšu, nevis gremdē sasniegto. Būtu bēdīgi, ja reformas galvenokārt īstenotu primitīvas taupīšanas vārdā (kaut arī taupība mūsu apstākļos ir ļoti vajadzīga), nevis kvalitātes labad.

Reformas nedrīkst būt sasteigtas, voluntāras, nepārdomātas. Arī nekritiska sekošana ārzemju paraugiem nav pats labākais. Ja vienudien viens no Holandes atgriezies sacīs: "Tur ir tā, darīsim to pašu pie mums", bet rītu viens cits, no Amerikas pārradies, tikpat dedzīgi ieviesīs pretēju modeli, tad lietas mūsu valstī risināsies pēc pērtiķu loģikas kā pazīstamajā fabulā. Izglītību un zinātni veido ar amatnieka vēsajām rokām, nevis ar histēriķa šķobīgajiem pirkstiem.

Ne iesīkstējis konservatorisms, bet arī ne pārsteidzīgs radikālisms. Šaubos, vai īstos risinājumus dos vienā dienā augšās tapusi atskārsme. Ka neiznāk kā pensiju reformā, kur pāris dienās sasteigtais lēmums bija jāaizstāj ar saprātīgu kompromisu, kas arī varbūt nebija pats labākais. Starp citu, šīs pensiju reformas sekas drīz jutīs, pēc 1.janvāra vairākās augstskolās un skolās, kad no darba aizies (būs jāaiziet) talantīgi, augsti kvalificēti un darbīgi profesori un pedagogi — tas būs voluntārisma izraisīts kauns Latvijai. Demokrātija ir jāmācās ne tikai tautai, bet arī tiem, kas pretendē būt tās vadītāji.

Pārdomas izraisa mēģinājumi ieviest pilnīgu maksas augstāko izglītību, pret to iestājas Augstākās izglītības padome. Vai tomēr nebūtu vēlreiz un vēlreiz jāpārdomā valsts finansēto un pašfinansēto studiju problēma, šo studiju samēri? Vai pareizāka nebūtu diferencēta pieeja izcilākiem studentiem, studentiem no trūcīgām ģimenēm un trūcīgiem reģioniem, studentiem īpašās specialitātēs, piemēram, pedagoģijā, medicīnā, pārdomāta valsts pasūtījuma veidošana? Nezinu, kā detaļās atrisināt visas problēmas, kā pareizi veidot studiju un studentu kreditēšanu, taču studentu un Augstākās izglītības padomes viedoklī būtu jāieklausās valdībai. Domāju, ka Latvijai jāpārņem attīstītāko, sociāli orientēto valstu — Norvēģijas, Somijas, Dānijas, Zviedrijas, Beniluksa valstu — augstākās izglītības modelis, maksas studijas. Protams, daudzās nozarēs studenti jau piestrādā, viens otrs jurists pelna vairāk nekā docētājs. Par šīm lietām iecerējis filmu veidot Tālis Margevičs, pazīstamās "Šķērsielas" radītājs, lai netaptu valsts veidots šlagbaums "atraitnes dēliem" un lai pārsteidzības nebūtu jālabo nākamajām valdībām. Maksas studijas visās disciplīnās varētu krasi samazināt studentu skaitu un padarīt Latviju dumjāku. Ļoti atzinīgi vērtēju privātos fondus, Andra Šķēles radīto "Jauno akadēmiju", a/s "Dati" mērķprogrammu izglītībai un zinātnei, taču tās problēmas atrisināt nevar, nedzīvojam vēl Amerikā. Nebūtu pareizi, ja augstskolas būtu pieejamas galvenokārt turīgo vecāku bērniem un "vienādo iespēju" princips, bet ne "vienāda maka" princips tiktu aši ieviests.

Pārdomas izraisa pārsteidzība, ar kādu Medicīnas akadēmiju vēlas pievienot Latvijas Universitātei. Neapšaubāmi šajā risinājumā ir arī daži pozitīvi aspekti, taču pievērsīsim uzmanību apstāklim, ka uzņemto medicīnas studentu īpatsvars Latvijā krities no 6,2% 1992.gadā līdz 1,7% 1998.gadā — tas ir zemākais rādītājs Eiropā. Salīdzināsim: Somijā 18,3%, Zviedrijā — 13,9%, bet vidējais Eiropas Savienības rādītājs 2001.gadā iecerēts 6,3%. Vai mūsu demogrāfiskās krīzes aspstākļos, Latvijai novecojot un slimojot, ārstus vairs nevajadzēs? Būs taču jānomaina vecākā, ne allaž jaunākajām atziņām sekot spējīgā paaudze. Zināmu apsvērumu dēļ tiek kavēta jaunu cilvēku ienākšana ārstniecībā, kas pēc 5—10 gadiem Latvijai var rūgti atspēlēties. Domāju, būtu jāieklausās arī medicīnas profesoru un studentu viedoklī, nevis jāvadās no emocijām un patvaļīgiem pieņēmumiem vien. Medicīnas akadēmijas problēma lielā mērā ir subjektīva, personību radīta problēma. Nez vai tā atrisināma, mehāniski apvienojot pašreiz ne gluži saderīgas augstskolas. Varbūt es pārspīlēju, tomēr šī pārsteidzība varētu iedragāt profesionālo medicīnas izglītību Latvijā, kas pašreiz nudien nav zemā līmenī. Turklāt konkurence medicīnas izglītībā, daļēja orientācija uz biomedicīnu, gēnu medicīnu, divas medicīnas fakultātes var dot papildu pozitīvu efektu. Perspektīvā noteikti atbalstu medicīnas studiju iekļaušanu vienotā Latvijas Universitātē, bet jādomā par tempiem, par veidiem, — nevajadzētu izslēgt elektrību inkubatoram, kur pašreiz perē cāļus, un gaidīt iznākumu. Galu galā augstākā izglītība — ne tikai medicīnā vien — jau ir Latvijas eksportprece, un tāda tā var kļūt arī citās nozarēs.

Augstskolu apvienošanas problēma būtu jāpārdomā arī plašākā aspektā: kas ir labāks — viena vienīga (jeb pāris) universitātes Latvijā vai lielāks skaits nelielu augstskolu? Lielām augstskolām, protams, ir savas priekšrocības — nedublējas studiju programmas, tās dod akadēmisku vispusību, profesoram nav jāskraida pa trim darba vietām (ja vien viņš ir pieklājīgi atalgots). Mazām augstskolām turpretī ir lielākas adaptēšanās iespējas, lielāks dinamisms. Vai fiktīvas taupības dēļ "no augšas" nesāksim radīt milzu veidojumus, pret kuriem vēlāk pašiem būs jāvēršas? Arī šī lieta ir jādiskutē akadēmiskās aprindās, meklējot līdzsvaru.

Katrā ziņā profesionālas augstskolas, arī privātaugstskolas, priekšrocības dažā ziņā ir visai izteiktas. Bet reģionālas augstskolas — Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Cēsīs un citur — gan ir pavisam nepieciešamas. Augstākās izglītības decentralizācijai ir jāiet roku rokā ar Latvijas decentralizāciju un valsts reģionu harmonisku attīstību. Augstskolu reforma, mūsuprāt, ir jāveic nevis no augšas, bet no apakšas, iesaistot risinājumos akadēmiskās aprindas. Reforma reformas pēc diez vai dos cerēto. Valdībai, protams, jāveicina "vārīšanās" darbība. Valdības līmenī ir arī jārēķina, ko viena vai otra reforma maksās, turklāt nav jālēš efekts pēc viena diviem gadiem, bet ilglaicīgās sekās — pēc desmit gadiem.

Savas runas laiku es esmu pārtērējis, nevaru vairs pieskarties zinātnei, īpaši fundamentālajai zinātnei. Stāvoklis finansējuma ziņā nav mainījies uz labo pusi, tāpat esam apkaunojošā pēdējā vietā ES kandidātvalstu starpā, un ne jau zinātnieku vainas dēļ. Pagaidām vēl esam konkurētspējīgi, ko rāda arī ES 5.struktūrprogrammas konkursa rezultāts, bet cik ilgi vēl? Triju gadu laikā nav pavirzījies arī valsts nozīmes zinātnes centra izveidošanas darbs, kā kolēģi apgalvo — izpaliekot attiecīgam finansējumam. Nav līdzekļu zinātnieku repatriācijas organizēšanai. Runājām ar ministri Goldes kundzi par īpaša zinātnes fonda izveidošanu, līdzīgu Kultūrkapitāla fondam, šī ideja būs jādetalizē, kaut gan redzam, ka arī Kultūrkapitālu apcērp un apspiež... Būtu ļoti aplam dot prioritāti zinātnei uz izglītības rēķina — ja šādas tendences parādās, tās ir jānoraida jau pašā iedīglī. Izglītībai, arī augstākajai, ir jāiet ar zinātni roku rokā.

Ir jāatgriežas pie Latvijas Republikas augstākās izglītības koncepcijas kopējas apspriešanas un akceptēšanas valdības līmenī. Pērn novembrī Krasta valdības pašā pēdējā sēdē šīs koncepcijas tika pieņemtas zināšanai — īstenošanai toreiz pietrūka naudas. Šodien stāvoklis nav labāks, taču dialogs ar valdību ir jāturpina. Mēs negribētu, lai zinātniekiem, inteliģencei, augstskolu darbiniekiem pārmestu nekonstruktīvu opozīciju, allaž esam gatavi diskutēt, sasniegt kompromisu, taču nez vai būtu pareizi pieņemt paklausīgu miera stāju pēc katra "augšu" norādījuma. Arī zinātniekiem ir sava pašcieņa, sava cieņa un autoritāte starptautiskajās zinātnieku aprindās, kas šovasar jo spilgti izpaudās Pasaules zinātņu kongresā Budapeštā, ir savas iespējas arī starptautiskam protestam. Mūs spēcina apziņa, ka mūsu darbs ir veltīts Latvijai, tās godam, tās konkurētspējas veicināšanai dinamiskajā mūsdienu pasaulē.

Varbūt dažas problēmas es saasināju, toties nobeigumā gribu stingru un mierīgu optimismu, arī šajā inteliģences konferencē, kas ir pēdējā pirms Millennium iestāšanās. Ik dienu skolās, augstskolās, pētniecības iestādēs, Zinātņu akadēmijā rit pozitīvs, vērtīgs darbs, rodas kas labs, pacilājošs, augšupceļošs. Piektdien šajā pašā zālē klausīsimies fiziķa Oļģerta Lielauša lekciju par viņa sasniegto magnētiskajā hidrodinamikā, par pasaules mērogā konkurētspējīgām izstrādēm, kas guvušas atbalsi ASV, Francijā, Vācijā, Izraēlā, parakstīsim līgumu ar Latvijas Kultūras fondu par jaunām iecerēm Rīgas un Latvijas kultūras apzināšanā, ievēlēsim jaunus Zinātņu akadēmijas locekļus, godināsim mūsu visvecāko kolēģi — vēsturnieku Edgaru Dunsdorfu Austrālijā, decembrī prezentēsim grāmatu "Millennium — skats no Latvijas", kopā ar firmām "Grindeks" un "Latvenergo" atzīmēsim tos jaunos un gados vecākos zinātniekus, kas guvuši ievērojamus rezultātus, runāsim par latviešu valodas situāciju. Mūsu kolēģis profresors Gunārs Duburs nupat saņēmis Ministru kabineta balvu par izciliem sasniegumiem jaunu ārstniecības preparātu — sirds un asinsvadu līdzekļu — radioprotektora radīšanā Organiskās sintēzes institūtā. Vārdu sakot, par mūsu zinātni vēl var sacīt Kolā Brinjona vārdiem — "Dzīvs ir rezgalis!" un izteikt pārliecību, ka valdība un sabiedrība atbalstīs šo jomu, atbalstīs prioritāti, arī jaunajā budžetā, lai jaunajā gadu tūkstotī un jaunajā Eiropā Latvija varētu ieiet nevis kā nošņurcis plušķis, bet gan ar paceltu galvu. Lai patiešām mēs varētu apgalvot, ka izglītība un zinātne kopš Valdemāra un Kronvalda laikiem ir mūsu tautas prioritāte, ka zinātne un izglītība ir visas sabiedrības kopēja lieta, par ko stāvam un krītam visi, arī valdība un Saeima.

Ievadreferāts Latvijas inteliģences XXXI konferencē "Izglītība un zinātne — Latvijas nacionālā bagātība" Latvijas Zinātņu akadēmijā 1999.gada 22.novembrī