Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija Eiropas Savienībā sevi redz jau 2004. gadā"

"Die Welt"

— 99.11.23.

Berlīne. Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš ir pārliecināts: ja viss noritēs pēc plāna, tā Bērziņš teica Welt , tad Latvija pēc pieciem gadiem būs Eiropas Savienības dalībniece. Latvieši jūtas labi sagatavojušies. Tirgus ekonomika funkcionē, eksporta apjoms uz ES pieaug un dzīves standarts kopš neatkarības atgūšanas 1990. gadā nepārtraukti uzlabojas.

Ir aizmirsta vilšanās par to, ka Latvija pagājušajā gadā netika uzaicināta uz iestāšanās sarunu pirmo raundu. Toreiz uz sarunām kā vienīgā no Baltijas valstīm tika aicināta Igaunija. Pēc Bērziņa domām, šis ES lēmums bija kļūda, jo Igaunija ekonomiskajā ziņā nav ne par sprīdi labāka par Latviju. Tomēr viņš ir mierīgs: "Bija svarīgi, lai šajā pasākumā būtu klāt vismaz viena Baltijas valsts." Pēc tam nākamais loģiskais solis esot ļaut pievienoties tām valstīm, kas "vismaz tikpat labi izpilda iestāšanās kritērijus".

Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti: Eiropas Komisija ir ierosinājusi jau šogad sākt sarunas par uzņemšanu, starp citu, arī ar Latviju un Lietuvu. Un šoreiz attieksme pret sarunām būs diferencētāka: to noteiks atsevišķu kandidātvalstu individuālais progress.

Indulim Bērziņam tas izklausās daudzsološi. "Pirmais būs labākais!" uzsver ārlietu ministrs, "ja vien spēles gaitā netiks mainīti noteikumi. Agrāk, diemžēl, bieži vien tika uzsvērts tas, ka daži ir vienlīdzīgāki par citiem."

Latviešu uzmanība ir pievērsta vēl vienam lielam mērķim: kopā ar pārējām Baltijas valstīm viņi grib iestāties arī NATO. Arī šeit viņiem ir labas kārtis. Krievija gan ir pret, taču, kā Bērziņš citē prezidenti Vairu Vīķi - Freibergu: "Mūsu uzdevums nav padarīt krievus laimīgus!"

Sofija Mīlmane

"Deputāti ķērušies klāt pie "Rīgas sienas" celtniecības"

"Novije Izvestija"

— 99.11.17.

Pašreizējā Dome nopietni nolēmusi "skaļi aizcirst durvis" starptautiskās arēnas priekšā.

16. novembrī Krievijas Valsts dome otrajā lasījumā pieņēmusi likumprojektu par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju etnisko minoritāšu cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Šo likumprojektu jo īpaši dedzīgi atbalstīja kreisās frakcijas. Likumprojekta būtība ir visai skarba: Krievija paziņo par ekonomisko sankciju ieviešanu pret Baltijas valsti. Viens no galvenajiem likuma izstrādātājiem komunistu frakcijas deputāts Anatolijs Čehojevs savā uzstāšanās runā arī neslēpa, ka ekonomiskās sankcijas ir tikai līdzeklis, bet galvenais mērķis ir politiskais spiediens uz kaimiņiem. Saskaņā ar likumprojektu Krievijas valdībai, juridiskajām un fiziskajām personām ir aizliegts parakstīt un izpildīt jebkādus tirdzniecības līgumus un vienošanās ar Latvijas valdību, institūcijām un pašvaldībām. Likumprojekta izstrādātāji ir pārliecināti, ka tā pieņemšanas rezultātā necietīs Krievijas budžets un tajā pašā laikā tas nevar neietekmēt Latvijas attieksmi pret Krievijas pilsoņiem un tautiešiem.

Valdības pārstāvji centās pārliecināt deputātus, ka šis ierosinātais likumprojekts taisni ir satraucis tautiešus aiz robežas, ka tā īstenošana tikai pasliktinās viņu dzīves apstākļus. Turklāt, kā apgalvo eksperti no Baltā nama, likumprojekta realizācijai būs nepieciešami "milzīgi budžeta izdevumi", jo paredz atlīdzināt zaudējumus Krievijas puses organizācijām, kas būs radušies, pārtraucot attiecības ar Latviju. Bet galvenais ekspertu pretarguments bija tas, ka likumprojekts pārkāpj starptautiskās tiesību normas, Krievijas un Latvijas vienošanos, kā arī tos starptautiskos aktus, kam pievienojusies Krievija. Likumprojekta izstrādātāji gan nestrīdējās par to, tomēr norādīja, ka "viss jau vienmēr neesot jāsaskaņo ar SVF". Likumprojekta veidotājus nesatrauca arī lielais skaits negatīvo atsauksmju, kas tika saņemts pēc pirmā lasījuma apspriešanas. To cilvēku sarakstā, kas ir pret šo dokumentu, ir gan prezidents, gan valdība. Domes tiesiskā pārvalde savā oficiālajā slēdzienā paziņoja: šādu dokumentu nevar akceptēt. Bet deputāti ir neatkarīgi ļaudis. Ar diezgan lielu balsu skaitu likumprojekts tomēr tika pieņemts.

Igors Vandenko

""Č" vienība"

"Komersant"

— 99.11.18.

Latvijas brīvprātīgos uz Čečeniju ved bijušais VDK aģents.

Latviju turpina satraukt gadījums ar brīvprātīgajiem, kas vēlas doties uz Čečeniju un karot ar "krievu agresoriem". Pēc pēdējās informācijas, pašlaik tādu jau ir vairāk nekā 30. Latvijas specdienesti apgalvo, ka tos vada bijušais VDK aģents.

Pēc tam, kad Latvijas TV tika parādīts sižets par brīvprātīgajiem, kas vēlētos doties uz Čečeniju, deputāts Vidiņš paziņoja, ka viņam jau ir pieteikušies pāri par 30 karotgribētāju. Viņi visi ir gatavi nekavējoties doties uz Grozniju, kur viņi gatavojas sniegt palīdzību ne tikai Čečenijas armijai, bet arī izstudēt federālās armijas kaujas taktiku. Vidiņš paziņoja: "Viņi uzskata, ka tā var viņiem noderēt gadījumā, ja Krievija uzbruks Latvijai". Deputāts apgalvo, ka tie nav "zaļi jaunieši", bet NATO apmācību izgājuši nopietni vīrieši, kuriem jau esot pāri 25 gadiem. Vidiņš gan esot centies atrunāt, bet nav izdevies viņus pārliecināt. "Vēlreiz atkārtoju, ka Latvijas parlamenta Čečenijas atbalsta grupa ir par Čečenijas problēmas atrisināšanu diplomātiskā ceļā, nevis militārā", atgādināja deputāts. Deputāts atteicās izpaust, kad brīvprātīgie dosies ceļā. Bet nav izslēgts, ka pašlaik šie cilvēki jau kārto Krievijas vīzas, un ir pat ticams, ka viņi jau ir ceļā uz Ziemeļkaukāzu.

Tai pašā laikā Latvijas varas iestādes ir paziņojušas, ka tā ir provokācija, un pieliek daudz pūļu, lai šo skandālu apdzēstu. Sižeta autoram ir izteikts aizrādījums, SAB ir dots uzdevums nepieļaut atklātas agresijas izpausmes attiecībā pret Krieviju. SAB ir izdevies arī noskaidrot, ka galvenais brīvprātīgo organizētājs uz Čečeniju ir bijušais VDK darbinieks Edvīns Jēkabsons. Tieši viņš ap sevi ir saliedējis šos cilvēkus, kuri sniedza anonīmu interviju TV. Bet pašlaik viņu nevar saukt pie kriminālatbildības, jo viņš vēl nav pārkāpis likumu, to pašu var teikt par brīvprātīgajiem, kurus vietējā prese jau nodēvējusi par "vienību Č". SAB vadītāji jau ir paziņojuši, ka viņiem nav izdevies noskaidrot faktus, ka bijušais VDK darbinieks būtu saistīts ar Krievijas specdienestiem.

Andrejs Belijs

"Latvija pārmaiņu caurvējā"

"Argumenti i fakti"

— 99.11.17.

Mikls vējš dzenā pa šaurajām ieliņām lapas. Cilvēku nav. Vasarnīcas noplukušas. Kā bezzobainas mutes kaut ko kliedz melnie logi ar izsistajiem stikliem. Pie aiznaglotajām durvīm uzraksti: "Pārdod". It kā pamesta teātra dekorācija no lugas par vasaras atpūtu šodien izskatās Jūrmala.

Stāsta, ka visā Jūrmalā palikusi vairs viena sanatorija, kas normāli darbojas. Uz to brauc vācu un izraēliešu pensionāri. Par 20 dolāriem diennaktī var saņemt ēdienu, pajumti un ārstnieciskās procedūras. Bulduri, Ķemeri, Sigulda... Tagad tās vairs ir tikai atmiņas, fotogrāfiju kaudzītes no mūsu pagātnes.

 

Atvieglotais dolārs

No rīta līdz vakaram Vecrīgā uzmācīgi skan metalofons. Sāc ieklausīties — mūzika apraujas, iestājas pauze. Rezultātā dziesma izrādās proza: tur bruģeri klāj bruģi vecpilsētas centrā, skanīgi dauzīdami ar milzīgiem veseriem granīta bluķus. Rīga pošas savai astoņsimtgadei. Maigās krāsās tiek izkrāsoti restaurētie namiņi, tiek atjaunoti arhitektūras šedevri, kas sagrauti Otrā pasaules kara laikā. Viens no tiem — Melngalvju brālības nams — ir gandrīz pabeigts. Izskatās pasakaini.

Pirmais, kas pārsteidz Latvijā iebraukušo, — tas ir Latvijas naudas vienības stiprums. Viens lats vienlīdzīgs diviem dolāriem. Taču šīs stabilitātes ekonomiskais pamatojums nav līdz galam skaidrs. Pēc ekspertu vērtējuma, 40% nacionālā budžeta veido nauda, ko saņem par tranzīta pakalpojumiem, kurus Latvija sniedz Krievijai. Cauri tās teritorijai stiepjas mūsu naftas vads. Taču par brālīgam divu bijušo padomju republiku attiecības nenosauksi. Ledus ir sakustējies, taču pārmaiņu caurvējš leduskalnus tā arī nav izkliedējis. Krievija jau sākusi konkrēti darboties, lai naftas vads tiktu izbūvēts cauri Ļeņingradas apgabalam. Tad Latvija zaudēs lielus līdzekļus. Taču tur paliek vēl meži un zivis. Latvijas rūpniecībā valda dziļa krīze. Lauksaimniecībā ir lejupslīde. Lietuviešu un igauņu produkti pārpildījuši latviešu tirgus un veikalus. Latvijas tirgoņi gūst simtprocentu peļņu, vedot preces no kaimiņiem, tajā skaitā arī no Krievijas.

Cenas Latvijā kož acīs. Piemēram, dūraiņi ar tautisku rakstu rubļu ekvivalentā maksā ne mazāk kā 300. Rupjmaizes kukulītis — 10—12 rbļ., olu desmits — 25—30, vistas — 60 rbļ. kilogramā. Cenu zīmes iesākumā priecē acis, tādēļ ka izskatās jau ļoti padomiski. Krabju kārbiņa — 2,95, lasis — 2,60, dzērvenes —1,20. Bet pēc tam, kad pareizina šos skaitļus ar 50 rbļ., apetīte zūd.

Vidējā darba alga Latvijā ir 120 latu, pensija — 52 lati. Ak, kā sāktu dzīvot mūsu pensionāri, ja viņiem būtu tāda nauda!

— Latvijā tas ir tikpat maz, cik pie jums 400 rbļ. pensija. Taču mūsu vislielākās šausmas ir maksa par dzīvokli, — stāsta Ingrīda.

Ar viņu iepazināmies pie Rīgas universālveikala ieejas, kur 50 gadu vecā sieviete lūdza žēlastības dāvanas. Līdz pensijai Ingrīdai vēl tālu. Katru gadu Latvijā pensijas vecuma slieksni paaugstina par pusgadu, ar aprēķinu pacelt to līdz 62 gadiem. Dzimstība ir ļoti zema, pēc vienas vai vairākām desmitgadēm Latvija var kļūt par pensionāru zemi. Atšķirībā no krieviem, kas laimi saskata mazbērnu auklēšanā, latvieši prot dzīvot sev.

Ingrīda ar dēlu invalīdu dzīvo divistabu dzīvoklī. Par apkuri un ūdeni viņi maksā 100 latu ziemā un 80 vasarā. Viņi izeju varētu rast, pārceļoties uz māju bez ērtībām. Citādi viņus izliks ar tiesu. Ja trīs mēnešus nemaksāsi par dzīvokli, — nokļūsi uz ielas. Tie nav teorētiski draudi. Pusotra tūkstoša rīdzinieku ģimeņu jau izmesti uz ielas, vēl deviņi tūkstoši ģimeņu ar tiesas lēmumu ir izlikti, taču tiesu izpildītāji līdz viņiem vēl nav tikuši. Izlikšana izskatās šausmīgi. Cilvēki raud, vaimanā kā pie nelaiķa, policistu acu priekšā griež vēnas. Tie izsauc "ātros", zem rokas izved vecīšus un bērnus uz ielas, nes mēbeles laukā no dzīvokļa. Izliek daudzbērnu ģimenes, invalīdus, nespējīgos, vecos cilvēkus. Izliktie atrod patvērumu šķūņos, garāžās. Rīgas domes deputāts Jānis Karpovičs, kas vada dzīvokļu jautājumu komiteju, ar rūgtumu konstatē, ka Latvija ir vienīgā Austrumeiropas zeme, kur valsts nepalīdz saviem cilvēkiem. Latvijā par komunālajiem pakalpojumiem cilvēkiem jāatdod 100—120% izpeļņas.

Izliktajiem jāpiešķir lēti sociālie dzīvokļi. Kaut kas līdzīgs kopmītnēm. Taču reāli likums nedarbojas, jo Rīgā tādu namu pavisam ir tikai divi.

Drāmas pavairojusi denacionalizācija. Šī parādība nozīmē, ka māja, kurā jūs dzīvojat, pēkšņi iegūst "pirmsrevolūcijas" saimnieku. Viņš var noteikt savu īres maksu, pēc sava prāta risināt remonta problēmu vai vienkārši palūgt jūs atbrīvot telpas. Tā Laima Vaikule zaudējusi māju, kuras restaurācijā bija ieguldījusi milzīgus līdzekļus, bez dzīvokļa palikusi aktrise Vija Artmane.

 

Kas tu esi?

Paši Latvijas iedzīvotāji to dēvē par divkopienu valsti. Cilvēkus dala pilsoņos un nepilsoņos, sadzīves līmenī to, starp citu, pilnīgi nevar novērot. Krievu valodā jūs varat vērsties pie jebkura garāmgājēja. Jums labvēlīgi atbildēs arī krieviski. Krievvalodīgie iedzīvotāji ir 30%, latvieši 60% iedzīvotāju.

Atšķirības jūtamas vienīgi valstiski tiesiskajā līmenī. Oficiāli darbu bez latviešu valodas zināšanām nav iespējams dabūt. Pat lai strādātu par sētnieku, kurinātāju, šoferi, jānoliek valodas eksāmens. Tiesa, šīm profesijām pietiek ar zināšanām, kas ir "zemākas par vidējo". Toties tas, kas nacionālo valodu pārzina pilnībā, kam ir izglītība un talants, var atrast darbu par 1000 un vairāk dolāriem. Sapņojiet, jaunieši!

Pilsoņus no nepilsoņiem šķir senču liktenis. Visi, kuru priekšteči dzīvojuši Latvijas teritorijā līdz 1940.gadam, automātiski kļuva par pilsoņiem. Tautībai šeit nav nozīmes. Pārējiem izdeva dokumentu, ko dēvē par "nepilsoņa pasi". Tas izraisa neizpratni dažādu valstu robežsargos.

Nepilsonis no pilsoņa atšķiras vairāk nekā 60 punktos. Nepilsonim nav tiesību piedalīties vēlēšanās, ieņemt valsts amatus, strādāt par prokuroru, tiesnesi, kalpot par valsts ierēdni, tajā skaitā būt par aptiekas noliktavas pārzini. Izskaidrojums attiecībā uz noliktavas pārzini ir tāds: tur ir iespēja ļaunprātīgi rīkoties ar narkotikām. Iznāk, ka visi nepilsoņi jau iepriekš tiek uzskatīti par cilvēkiem, kam ir nosliece uz noziegumu.

Pārmaiņu caurvējš Latvijā atrisinājis problēmu iegūt privātīpašumā zemi. Pirkt var. Bet kļūt par latifundistu nepilsonim nav tiesību, lai cik naudas arī viņam būtu. Ir laimīgo kategorija, kuriem atdeva zemi, ko viņu senčiem bija atņēmuši boļševiki. Taču šī laime nerada prieku. Uz šīs zemes, piemēram, atrodas rūpnīca. Latifundistam ir tiesības prasīt procentus par privātīpašuma izmantošanu, bet rūpnīca nemaksā. Muižnieks skrien tiesāties, bet pašam zemes saimniekam tajā pašā laikā — taisnīgi mācas virsū nodokļu inspektors: "Bet vai pats esi samaksājis nekustamā īpašuma nodokli?"

... Vakarā Rīgas kafejnīcās daudz ļaužu. Paņēmuši pa alus kausam un kartupeļu pankūkai, jaunieši cits no cita pārraksta konspektus, zvana draugiem pa mobilo telefonu, lasa laikrakstus.

— Tavi vecāki acīmredzot ir bagāti, ja jau apmaksā tev mobilo telefonu? — vaicāju skolniecei Svetai.

— Man jāmaksā tikai tad, kad es pati zvanu. Senči — šiverētāji, tirgoņi.

Meitenes vecāki ir nepilsoņi. Taču no finansiālā redzes viedokļa ģimeni šis apstāklis nekādā veidā neuztrauc. Braukt uz Krieviju viņi negrib.

— Tētis saka, ka pēdējos desmit gados kļuvis interesantāk dzīvot. Gribu mašīnu, skaistas mantas— grozies, nopelni, domā. Es arī tā uzskatu. Man šeit patīk.

Natālija Bojarkina

 

"Velnišķīgais pakts"

"Die Zeit"

— 99.11. Nr. 46.

Maskava. Katru vakaru televīzija piegādā autorizētus kadrus no norobežotās Čečenijas: kaujas helikopteri izšauj raķetes pret "teroristiem", mortīru grupas šauj granātas uz "islamiskajiem kaujiniekiem", kaujas lidmašīnas taisa nāves cilpas virs "bandītu pozīcijām". Brūni iedeguši ģenerāļi ar melno frontes grima svītru sejā televīzijas reportieriem ziņo par "operācijām pret teroristiem". Un tētiņš Jeļcins jau laikus pirms Oktobra revolūcijas gadadienas par to aizsardzības ministram un ģenerālštāba vadītājam izsniedz ordeni "Krievijas varonis".

Krievijā karavīri atkal kaut kas ir. Reformas ir mirušas, lai dzīvo ģenerāļi! Visā valstī atvērto durvju dienās tiek vervētas armijas vienības. Ir aizmirsts sakāves rūgtums pirmajā Čečenijas karā, ir aizmirstas nožēlojamās ainas ar karavīriem caurajās sporta kurpēs, kuri ēd suņu gaļu, ir aizmirsti mantkārīgie virsnieki, kuri kalašņikovus un pat tankus pārdeva čečenu karotājiem. Šodien sabiedrība redz tikai to, kas tai ir jāredz. Aiz propagandas priekškara bruņotie spēki rīkojas piesardzīgāk nekā pirmajā Čečenijas karā, taču ne jau veiksmīgāk. Pozīcijas, ko viņi pašreiz ir ieņēmuši, krievu bruņotie spēki kontrolēja arī pirmajā Čečenijas karā no 1994. gada līdz 1996. gadam. Līdz katastrofai nonāca tikai kalnos un Groznijā. Tad kāpēc gan ģenerāļiem ir šī pārliecība?

Vienību morāli stiprina dunča dūriena leģenda. Nesen 58. armijas komandieris Čečenijā Vladimirs Šamanovs teica: "Bīstamāks ir rūgtums pēc iepriekšējā Čečenijas kara, kad Krievijas karavīri un virsnieki darīja visu iespējamo un tika pievilti." Tā viņš formulēja pirmā Čečenijas kara beigas. "Mēs galvenokārt cīnāmies par mūsu tēvzemes aptraipītā goda atjaunošanu." Tāda ir kara jēga: atriebība par pamieru 1996. gadā, par to, ka politiķi armiju tur savā pavadā. Šodien virsnieki necieš nekādu iejaukšanos "viņu" karagājienā. Šamanovs saka, ka tad, ja politiķi tagad noslēgs pamieru, var izcelties "pilsoņu karš" un virsnieku korpuss var demisionēt. Pat ģenerālštāba vadītājs Anatolijs Kvašņins ir draudējis ar demisiju. Nevienam politiķim nav drosmes viņiem atklāti iebilst. Kremlis pašreiz piedalās vēlēšanu cīņā par "būt" vai "nebūt". Tam draud kaut kas vairāk nekā tikai sakāve vēlēšanās vien, arī kaut kas vairāk nekā tikai dienesta automašīnu un Šveices celtniecības firmas Mabetex dāvinājuma (bezmaksas) kredītkaršu zaudēšana. Runa ir par kriminālvajāšanu. Lai izdzīvotu politiski, Kremļa ģimene radīja Putina fenomenu. Neievērojamais slepenā dienesta aparatčiks dažās nedēļās kļuva par pēcpadomju šaursliežu Čērčilu, kas aizstāv tēvzemi pret teroristu bumbām un bandītiem. Premjeram kāpiens uz augšu izdevās tāpēc, ka viņš ar militāristiem noslēdza velnišķīgu paktu. Ģenerāļi drīkstēs turpināt "savu" karu, kamēr Putins televīzijas kameru priekšā pozēs kā varonis. Šodien viņš neapšaubāmi ir populārākais politiķis valstī. Pašreiz Putins, būdams uz panākumu viļņa, ir labā omā, lai gan mazliet nervozs, it kā gribētu sacīt: "Karam es teiktu: uzkavējies, tu esi tik skaits! Tad vari mani iekalt važās, tad varu labprāt bojā iet!"

Rietumu aicinājumi Krievijas valdībai izbeigt karu ir saucieni tukšumā. Vladimirs Putins nesola pārtraukt kaujas, jo viņš brīvību pieņemt lēmumus ir pārdevis ģenerāļiem. Viņa karjera ir atkarīga no tā, vai ģenerāļi Kaukāzā gūs panākumus. Skaidrs nav tikai tas, vai prezidents Jeļcins ignorēs arvien spēcīgāko Rietumu kritiku un vai viņam vēl būs pietiekami spēka, lai panāktu lūzumu Čečenijā. Taču tad Putina dienas būtu skaitītas un Kremlim vēlēšanu cīņa būtu jāsāk no jauna. Krievijas politikas ietekmējamība palielina ģenerāļu spēku. Viņi ieņem telpu, ko brīvprātīgi atbrīvo vājie politiķi. Jauns karagājiens pret Čečeniju nav precedenta gadījums.

Jau NATO gaisa uzbrukumu laikā Dienvidslāvijai militāristiem bija sava pozīcija. Kad jūnija sākumā Jeļcins ar Viktora Černomirdina starpniecību diktatoram Belgradā nodeva ziņu, ka Krievija galvenajos vilcienos atbalsta NATO noteikumus, ģenerālis Leonīds Ivašovs teica: "Katram no mums sirdsapziņas priekšā ir jāatbild uz jautājumu: vai mēs nodosim Dienvidslāviju, vai arī nē?" Krievijas bruņotie spēki neslēpa to, ka nosoda Kremļa Kosovas politiku. 12. jūnijā Krievijas gaisa desantnieki okupēja Prištinas lidostu. Boriss Jeļcins bija devis neskaidru uzdevumu, kuru ģenerālštābs interpretēja kā atļauju rīkoties, kamēr ārlietu ministrs maldījās tumsā un sevi pasaules priekšā apkaunoja kā slikti informētu. Tā gan ir viņa problēma.

Arvien vairāk pret Rietumiem noskaņotā Maskavas elite laikrakstā "Krasnaja Zvezda" oktobrī publicēja jaunās militārās doktrīnas projektu. Tajā viena otrai pretnostatītas bija divas pasaules kārtības: amerikāņu, kurā dominējošā supervara "militāri atrisina" pasaules problēmas, un "multipolārā", kurā visas nācijas ir līdztiesīgas un skaidrību meklē, "pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām". Krievijas bruņotie spēki jūnija beigās mācībās ar nosaukumu "Rietumi 99" trenējās, kā varētu tikt novērsts supervaras uzbrukums Krievijas tautām, kas dzīvo mierā un tiesiskā drošībā.

Teatrālajiem draudiem bija jāinscenē reāli draudi, lai izgāztu sāpīgo bruņoto spēku samazināšanas programmu. Centieni samazināt kadru virsnieku skaitu un bruņoto spēku apjomu līdz 1,2 miljoniem karavīru, kā arī jaunu ieroču iepirkšanas apturēšana ģenerāļiem lika pār muguru pārskriet drebuļiem. Viņi bremzē militāro reformu, cik vien ir iespējams. 2000. gada valsts budžetā militārie izdevumi ir paaugstināti tikai par vienu piekto daļu. Karam Čečenijā ir atkal jāpanāk militārā budžeta pieaugums. Jau tagad premjers Vladimirs Putins līksmo, ka naftas cenu pieaugums palīdzēs karagājienam. Taču vēl esot jādara daudz. Viņš saka, ka tad, ja "ekonomiskās problēmas netiks atrisinātas, bruņotajiem spēkiem Kaukāzā trūks nepieciešamā bruņojuma un mēs nesasniegsim mērķi, ko esam sev nosprauduši." Velnišķīgais pakts ir spēkā.

Nesen Aizsardzības ministrija nodibināja "Militāro banku". Tajā tiks koncentrēti ministrijas konti, kas pašreiz atrodas federālās Finansu ministrijas pārziņā. Aiz aizslēgtajām "Militārās bankas" durvīm Finansu ministrija vairs nevarēs izsekot, vai nauda tiek izdota samaksai karavīriem un jauna militārā aprīkojuma iegādei.

Bruņoto spēku ietekme Maskavā palielinās. Un tomēr nav gaidāms Pakistānas parauga pučs. Krievijas armija tradicionāli nav politiska. Padomju laikā tā vienmēr ir bijusi pakļauta valsts vadībai un gandrīz bez sūdzēšanās pacietusi jebkādu tīrīšanu. Ģenerālštābs nebūtu spējīgs aizpildīt politisko vakuumu arī tāpēc, ka tas sacenšas ar Aizsardzības ministriju. Ģenerāļi vairāk grib atgūt to slavu un rangu, kāds viņiem bija padomju laikā un vienlaikus norobežoties no lēcienveidīgās politikas ietekmes. Krievijas politiķi ļauj tam notikt, jo viņi nezina, kam patiesībā ir jākalpo armijai: valsts aizsardzībai pret NATO, impērijas saglabāšanai pret islamiskajiem separātistiem vai arī kā ātrās reaģēšanas vienībām pasaules Kosovās? Neziņas dēļ viņi militāristiem Ziemeļkaukāzā piešķir Carte blanche .

Un tā aizsardzības ministrs maršals Sergejevs saīdzis nosaka Čečenijas kara vadlīnijas: "Mēs esam ieradušies, lai nekad neaizietu!" Tas nav nekas jauns. Bet vai tad runa nebija tikai par "bandītu apkarošanu"? Vai tagad ģenerāļi pēc sava ieskata noteiks Čečenijas statusu? Krievijas stratēģi jau ir brīdinājuši. Viņi visi Frunzes kara akadēmijā ir lasījuši Klauzevicu: "Politiskais nodoms ir mērķis, karš ir līdzeklis, un nekad līdzeklis nav bijis iedomājams bez mērķa." Taču viņi ir studējuši arī mūžam dzīvo V. I. Ļeņinu, kas mācīja, ka politiskie mērķi nosaka karošanas veidu. Bet viņiem ir jāpazīst arī Aleksandrs Svetčins. Staļina laikā 1938. gadā likvidētais militārais ideologs un Klauzevica biogrāfs uzstājīgi brīdināja no iznīcināšanas stratēģijas pret Kaukāza iedzīvotājiem.

Tomēr ģenerāļi no labā padoma atsakās. Kara mērķi pilnīgā nekārtībā mundri jaucas cits ar citu. Pretēji maršala Sergejeva aicinājumam kolonizēt ģenerālštāba vadītājs Valerijs Mihailovs ik dienu samtainā balsī saka: "Mēs gribam Čečeniju atbrīvot no bandītiem un likumiem piešķirt jaunu autoritāti, lai cilvēki varētu dzīvot mierā." Taču vai kāds uztraucas par Čečenijas iedzīvotājiem? Pret to runā realitāte. Raķešu uzbrukums 21. oktobrī Groznijā tirgus laukumu sagrāva līdz pamatiem. Bojā aizgāja vairāk nekā 100 cilvēku, bet apmēram divas reizes vairāk tika ievainoti. Uzbrukuma militārie panākumi bija nožēlojami un politiskais vēstījums skanēja šādi: terors pret civiliedzīvotājiem, – Sarajeva sūta sveicienus. Iespējams, ka ģenerāļi tikai gribēja Putinam, kas tajā pašā dienā devās uz ES konferenci Helsinkos, atgādināt par asinīm iezīmēto paktu.

Sešas dienas vēlāk armija bombardēja Samaški ciemu uz rietumiem no Groznijas. Samaški ciems ir pirmā Čečenijas kara simbols. Toreiz Krievijas artilērija iznīcināja ar bēgļiem, sievietēm un bērniem pārpildīto ciemu tā, kā akmens uz akmens nepalika. Žurnālisti operācijas komandierim jautāja: "Kāpēc jūs šaujat uz civiliedzīvotājiem?" Viņš atbildēja: "Kā lai es zinu, kurš tur ir karotājs un kurš ne?" Un ģenerāļi to nezin arī šodien. Viņi to nezinās tik ilgi, kamēr dzīvs būs kaut viens čečens.

"Bailes un vājprāts neredzamajos

slepkavošanas laukos"

"The Observer"

— 99.11.14

Beslans Itsarajevs mirst. Viņa izvārgušajai sejai ir blāvs un vaskains veca vīra skatiens, kas cīnās ar nāvi. Viņam ir 13 gadu. Acis ir dziļi iegrimušas dobumos, un ķermenis vairāk atgādina skeletu.

2.oktobrī Beslans devās mājās no tirgus Urusmartanas pilsētā Čečenijas dienvidrietumos, kad uzbruka krievu bumbvedēji. Zēnu trāpīja vēderā. Nespēdams ēst, viņš veselu mēnesi tika vadāts no slimnīcas uz slimnīcu, līdz beidzot nonāca Ingušijā.

Daktere Tamāra Malšakova centīsies darīt visu iespējamo. Viņa sacīja, ka iepriekšējā kara laikā krievi esot laiduši pāri robežai automašīnas ar ievainotajiem, kurām bija piestiprināts baltais karodziņš. Šoreiz tikai paretam ievainotie tiek pārlaisti pāri robežai. Ārste stāsta: "Kad ievainotie ieradās tieši no kaujas lauka, viņus bija vieglāk ārstēt. Ja šis zēns būtu atgādāts šurp tūlīt, viņš neatrastos tik kritiskā stāvoklī."

Tajā pašā palātā guļ kāds vīrs, kas gaudo kā suns, nevis no sāpēm, bet tāpēc, ka ir zaudējis prātu. Viņš ir paralizēts uz leju no jostas vietas pēc tam, kad kāda bumbas šķemba ieurbās viņa mugurkaulā.

Šādi ir Čečenijas kara upuri. Kara, no kura pasaule novēršas, jo neviens nezina, kā to apturēt. Šī nav Dienvidslāvija - nelielā, sairusī valsts, ko NATO spēj piespiest piekāpties 11 bombardēšanas nedēļu laikā. Šī ir Krievija ar savu milzīgo militāro mašinēriju un atomieročiem. Šeit tiek piemēroti vecie aukstā kara noteikumi: Amerika varbūt arī ir vienīgā superlielvara, un tomēr tā neuzdrošinās iejaukties Krievijas robežās. Savās mājās Krievija var rīkoties, kā vien tai tīk.

Krievijas televīzija demonstrē triumfējošus karavīrus, kuri "atbrīvo" pateicīgos čečenus. Premjerministrs Vladimirs Putins sauc Čečeniju par "bandītu anklāvu", kurā atrodas "labi organizētas starptautisko teroristu bandas." Ik dienu viņš ziņo par Maskavas apņēmību satriekt čečenu bandas, kas pagājušajā mēnesī esot organizējušas Maskavā vairākus sprādzienus, kā arī iefiltrējušās kaimiņu Dagestānā.

Putina apgalvojumiem ir zināms pamats.

Kopš Čečenija pēc iepriekšējā kara 1996.gadā vienpusēji pasludināja savu neatkarību no Krievijas, šī kalnu republika ir kļuvusi arvien bezlikumīgāka. Prezidents Aslans Mashadovs kontrolē tikai dažus simtus kaujinieku. Čečenijā darbojas cilvēku nolaupītāju, musulmaņu fundamentālistu, organizētās noziedzības, kaujinieku un arī gluži parastas bandas.

Rietumu palīdzības organizāciju darbinieki, lai gan ir ārkārtīgi nepieciešami, atsakās doties uz Čečenijas galvaspilsētu Grozniju nevis tāpēc, ka baidās no krievu bumbām, bet tāpēc, ka čečeni varētu viņus nolaupīt. Džambulats Ahilgovs skaidroja: "Ārzemnieki ir kļuvuši par ienesīgu preci."

Krievijas katastrofālā militārā kampaņa Čečenijā pirms pieciem gadiem sagrāva republikas infrastruktūru un iedzina tās tautu nabadzībā. Cilvēku nolaupīšana aktivizējās pēc tam, kad krievu magnāts Boriss Berezovskis samaksāja 1.5 miljonu mārciņu lielu izpirkuma naudu par Krievijas televīzijas grupu, kas 1996.gadā tika saņemta gūstā.

Zēniem, uzaugot mačo sabiedrībā, nav bijis lielas izvēles - ņemt rokā ieroci naudas vai Allaha vārdā.

Krievi gan spēj gūt virsroku kaujas laukos, bombardējot no augšas vai no attāluma raidot raķetes, taču Čečenijas bruņotās bandas uzbruks no savām kalnu slēptuvēm. Partizānu uzbrukumi varētu vājināt Krievijas kontroli.

Čečenija varbūt ir bandītu anklāvs. Taču šis nav īstais veids, kā to mainīt.

Lindsija Hilsama

"Putina uzlēcošā zvaigzne

prezidenta kampaņā"

"The Washington Post"

— 99.11.22.

Haotiskais karš Čečenijā, ekonomiskais posts un neierobežotā korupcija pēdējos gados ir aptraipījusi Krievijas politisko karjeru, arī prezidenta Borisa Jeļcina karjeru. Tomēr nekas nav spējis mazināt premjerministra Vladimira Putina popularitāti sabiedriskās domas aptaujās; viņš pēdējos trijos mēnešos ir kļuvis par vispopulārāko Krievijas politisko figūru.

Viņš negaidīti ir ieņēmis centrālo vietu sacensībā par Jeļcina pēcteča posteni, kā apgalvo analītiķi un politiķi, tomēr viņš nopietni riskē ar neprognozējamo karu Čečenijā.

Viņš ir saglabājis kontrolēta, barga un nesmaidoša politiķa reputāciju. Viņam ir izdevies uztvert krievu noskaņojumu. Putins ir ieguvis arī pazemoto bruņoto spēku lojalitāti. Analītiķis Valērijs Solovejs saka: "Viens ir skaidrs: Putinu gaida diža politiskā nākotne."

Jeļcins apstiprināja Putinu amatā augustā pēc tam, kad Čečenijas islamiskie kaujinieki satricināja Kremli, veicot vairākus iebrukumus Dagestānā. Tad notika vairāki sprādzieni dzīvojamajās mājās, kuros gāja bojā gandrīz 300 cilvēku, un Krievija krita panikā.

Putins atbalstīja militārā uzbrukuma sākumu, kas tika raksturots kā mēģinājums izveidot bufera zonu, bet kas drīz vien izvērtās par visaptverošu sauszemes ofensīvu, kā arī aktīvu bombardēšanu no gaisa. Par spīti Rietumu kritikai, milzīgajām bēgļu straumēm un norādēm, ka Krievijas patiesie militārie zaudējumi tiek slēpti, un, iespējams, arī padomju stila propagandas dēļ karš Krievijas sabiedrībā ieguva popularitāti.

Atbalsta vilnis skāra arī Putinu. Pazemoto, bezspēcīgo un pēc teroristu organizētajiem sprādzieniem nobažījušos krievu noskaņojumu, vismaz uz laiku, uzlaboja Putina nopietnā nostāja. Pat tādi liberāļi kā Jegors Gaidars un Anatolijs Čubaiss, kuri iebilda pret pirmo Čečenijas karu, šoreiz to atbalstīja. Priekšvēlēšanu posmā dažādas interešu grupas, īpaši jaunieši, bieži vien tie, kuri visvairāk atbalsta brīvā tirgus demokrātiju Krievijā, pārsteidzoši bargi izturas pret Čečeniju.

Maskavas Kārnegi Starptautiskā miera fonda centra direktora vietnieks Dmitrijs Treņins apgalvoja, ka Putins esot "uzķēris valstī valdošo noskaņojumu."

Putins, kura runas stils ir izsvērts un skaidrs un kurš dod priekšroku iestīvinātām kreklu apkaklītēm, pēdējos divos mēnešos ir ieņēmis vadošo vietu sabiedriskās domas aptaujās un pagājušajā nedēļā apliecināja arī to, ka viņa mērķis nākamgad ir kandidēt uz prezidenta posteni. Lai gan augustā viņš sabiedrībā bija tikpat kā nepazīstams, pašlaik Putina popularitāte ir pat augstāka nekā sen zināmajiem krievu līderiem, piemēram, Komunistiskās partijas vadītājam Genādijam Zjuganovam un bijušajam premjerministram Jevgēņijam Primakovam.

Krievijas dzimstošajā demokrātijā sabiedriskā doma ir ļoti nepastāvīga. Kādreiz arī bijušais ģenerālis Aleksandrs Ļebeds popularitātes ziņā gan cēlās, bet pēc tam krita; reformators Boriss Ņemcovs kļuva populārs, bet pēc tam viņa slava izbalēja; no sabiedrības uzmanības loka ir izzuduši bijušie premjerministri Sergejs Stepašins un Viktors Černomirdins. Maskavas mēra Jurija Lužkova popularitāte arī ir kritusies, lai gan viņš ilgstoši tika uzskatīts par iespējamo Jeļcina mantinieku.

Putina slavas pieaugums ir noticis vēlēšanu priekšvakarā. Ja arī turpmāk viņš baudīs Kremļa atbalstu, viņš arī turpmāk būs dalībnieks, ja ne izšķirošais faktors gaidāmajā cīņā par varu, lai kļūtu par Jeļcina pēcteci.

Solovejs saka: "Popularitātes līmenis ir patiesi ievērojams. Es domāju, ka reālais reitings pat atpaliek no sabiedriskās domas. Tas nav propagandisks pārspīlējums. Dažviet cilvēki sāk aplaudēt, pat tikai izdzirduši Putina vārdu."

Jaunākajās Sabiedriskās domas fonda aptaujās Putins tiek vērtēts augstāk par jebkuru citu pēdējo gadu politiķi. Kad cilvēkiem jautāja, par kuru politiķi viņi balsotu, ja prezidenta vēlēšanas notiktu tūlīt, 29% izvēlējās Putinu, bet 17% - Zjuganovu un 13% - Primakovu.

Fonda prezidents Aleksandrs Oslons žurnālistiem pastāstīja, ka Putina popularitāte neesot tikai kara rezultāts, bet tā esot radusies tāpēc, ka viņš aizpilda "pozitīvo vakuumu," jo viņš ir līderis, kurš zina, kurp iet viņa valsts.

Solovejs izteicās, ka Krievijas uzbrukums Čečenijai atspoguļojot sabiedrības alkas pēc skaidrības un apņēmības: "Tā nav tikai prasība pēc kara, bet arī stingra un skaidra politika. Pirmo reizi valdības vadībā cilvēki redz cilvēku, kurš spēj skaidri saskatīt lietas un kurš savus vārdus apstiprina ar darbiem."

Treņins izteicās, ka "daudz cilvēku cenšas pievērt acis" attiecībā uz Čečenijas problēmām pēc 1994.-96.gada kara. Tomēr situācija mainījās pēc teroristu organizētajiem sprādzieniem, kuros Krievija vainoja čečenus. Treņins izteicās, ka krievi sev jautājot: "Vai mums nav divu roku? Vai tad mēs nekam nederam?"

Jeļcins, kas bija atlaidis četrus Putina priekštečus, pagaidām nav izrādījis nekādas neapmierinātības pazīmes, bet gan turpina premjerministru slavēt. Un tomēr Putina lielā popularitāte saistās arī ar lielu risku. Pagaidām čečenu pretestība karam nav bijusi pārāk spēcīga, tomēr, militārajai kampaņai kļūstot problemātiskākai, tas pats varētu notikt arī ar Putina ambīcijām. Nepastāvīgais Jeļcins viegli varētu viņu padarīt par galveno grēkāzi.

Dažas nelaimes pazīmes jau ir parādījušās. Armija ir nežēlīgi izturējusies pret bēgļiem, norobežojot viņiem ceļu uz kaimiņu Ingušiju, izveidojot telšu nometnes, kas izraisīja asus Rietumu protestus.

Informācijas avoti liecina, ka armijas attieksme pret ofensīvu neesot vienprātīga. Aizsardzības ministrs Igors Sergejevs šaubās par dziļāku ieiešanu Čečenijā, savukārt armijas ģenerālštāba priekšnieks Anatolijs Kvašņins ir pieprasījis armijas virzīšanos tālāk.

Treņins izteicās, ka Putina mērķis esot izveidot "spēka pozīcijas", no kurām viņš tālāk varētu organizēt sarunas, un tam būs nepieciešami vēl smagāki zaudējumi čečenu kaujinieku pusē. Viņš tomēr apgalvoja, ka Putins neesot pievērsis pietiekamu uzmanību politiskajai pielīdzināšanai: "Es domāju, ka viņi ir pārspīlējuši militāro pusi un nav pietiekami pievērsušies politiskajai."

Krievu amatpersonas ir organizējušas aktīvu propagandas kampaņu ar Putinu priekšgalā. Šajā kara variantā čečeni saceļas pret "bandītiem un teroristiem" savā vidū; savukārt čečeni paši spridzinot savas mājas, bet Ingušijā neesot nekādas humanitārās krīzes. Vienlaikus Krievijas masu informācijas līdzekļi, it īpaši televīzija, ir izteikuši atbalstu karam un nav parādījuši čečenu pozīciju.

Ārpus Čečenijas Putina virziens ir neskaidrs. Solovejs izteicās: "Daudzējādā ziņā šis cilvēks ir mīkla."

Putins ir ignorējis ekonomisko politiku, atstājot to vietnieku ziņā un ļaujot krievu oligarhiem brīvu vaļu. Lai gan daudz krievu ir pauduši vēlmi apkarot likumu nepildīšanu un korupciju, Putins nekā daudz šajā ziņā nav darījis.

Solovejs teica: "Pastāv nopietna problēma. Karš varētu kalpot kā attaisnojums antidemokrātisku tendenču pieaugumam Krievijas politikā." Pagaidām nekas neliecina par iespējamu vēlēšanu atcelšanu. Ir dzirdētas militāristu neapmierinātības izpausmes. Kāds ģenerālis Čečenijas frontē paziņoja, ka nepakļausies politisko līderu pavēlēm atkāpties.

Putins, kas 1952.gadā ir dzimis Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, ir beidzis tieslietu studijas Ļeņingradas valsts universitātē un strādājis VDK galvenā direktorāta ārējās izlūkošanas dienestā. Viņš dienējis Austrumvācijā. Tiek apgalvots, ka aukstā kara pēdējos gados Putins esot gatavojies zagt Rietumu tehnoloģiju.

Vēlāk Putins strādāja līdztekus Pēterburgas mēram Anatolijam Sobčakam, tomēr pēc Sobčaka sakāves 1996.gadā viņš pilsētu atstāja.

Putins vēlāk tika iecelts Maskavas Federālā drošības dienesta vadītāja amatā.

Treņins Putinu raksturoja kā "tehnokrātu" un "nopietnu pragmatiķi": "Savā ziņā tā ir jauna Krievijas līderu paaudze."

Deivids Hofmans

"Sarkanās armijas atriebība"

"The New York Times"

— 99.11.15.

Vairāk nekā 60 krievu SS-21 raķešu un desmitiem SCUD raķešu ir trāpījušas civiliedzīvotāju rajonos Čečenijas galvaspilsētā Groznijā, Sarkanajai armijai mēģinot atriebties par savu pazemojošo sakāvi pirms pieciem gadiem.

Šoreiz karu sākušo ģenerāļu pusē ir arī Krievijas sabiedriskā doma. Čečenu teroristi iebruka kaimiņrepublikā, kas ir lojāla Krievijai, un tie, kā tiek plaši uzskatīts, arī stāv aiz asiņainajām spridzināšanām Krievijas pilsētās. Vidējais Krievijas iedzīvotājs vēlas atmaksu.

Krievu ģenerāļi ir izmantojuši šo sabiedrības noskaņojumu, lai pieprasītu vairāk naudas un vairāk iesaucamo. Ģenerāļu kaislība uz visai ierobežoto resursu izmantošanu Krievijas militārās varenības atjaunošanai izpaužas tiem izdevīgā momentā: pēc mēneša notiks parlamenta vēlēšanas.

Kandidāti uzpūš bailes no teroristiem naidā pret visiem čečeniem, arī pret bēgļiem, kuri cenšas tikt ārā no karadarbības zonas. Komunistiskā partija, Primakova-Lužkova nacionālisti un Kremļa bandīti - tie visi vēlas izmantot savā labā Sarkanās armijas "uzvaras". Krievijas televīzija ignorē gandrīz ceturtdaļmiljona bēgļu nožēlojamo stāvokli.

Šīs dusmas un ģenerāļu vēlmi gūt prestižu un varu savā labā izmanto Jeļcina pēdējais premjerministrs, bijušais KGB aparatčiks Vladimirs Putins. Viņa sabiedriskās domas aptauju rādītāji krasi uzlabojās, kad viņš atļāva ģenerāļiem pārvērst nepieciešamo atbildi teroristiem par karu uz pilnīgu čečenu neatkarības kustības iznīcināšanu.

Tieši tāpēc Maskava atbalstīja serbu kampaņu visu Kosovas albāņu padzīšanai, uzstājot, ka Slobodana Miloševiča īstenotā brutālā etniskā tīrīšana ir "tīri iekšēja lieta"; tās ģenerāļiem bija tas pats padomā attiecībā pret čečenu dumpiniekiem. Tā pati militārā kliķe, kura sagrāba lidlauku Kosovā, tagad apšauda Groznijas iedzīvotājus. To arguments abās vietās ir viens un tas pats: valdniekiem ir tiesības iznīcināt nepaklausīgus pavalstniekus un viņu ģimenes.

Kad prezidents Klintons nesenajā Oslo foto tikšanās reizē ar Putinu skāra jautājumu par Krievijas mežonīgo uzbrukumu, Jeļcina cilvēks noraidīja viņu ar to pašu apgalvojumu par "tīri iekšējo lietu" - tā nav pasaules darīšana.

Taču kas būtu sakāms par Krievijas līgumu ar Rietumiem par konvencionālo ieroču ierobežošanu Kaukāzā? Savā masveidīgajā antičečenu karaspēka un raķešu koncentrēšanā Maskava ignorēja līguma saistības, tajā pašā laikā pieprasot, lai mēs riskētu ar amerikāņu dzīvībām, pakļaujoties katram niecīgākajam Antiballistisko raķešu līgumam. Klintons, nevarīgi šļupstot par nevainīgu civiliedzīvotāju bojāeju, nesaistīja šīs divas lietas.

Pašā Krievijā mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām atskan pret slepkavošanu tikai nedaudzas balsis. Kad viens no armijas komandieriem piedraudēja "nolīdzināt visu ar zemi", kāds disidents iedrošinājās pateikt: "Mēs dzīvojam lienoša militārā apvērsuma apstākļos. Jeļcins nevar atstādināt Putinu un Putins nevar atstādināt ģenerāļus. Tie atteiksies aiziet."

Citas sirdsapziņas balsis arī vairs neklusē. Pagājušajā nedēļā demokrātiskās reformu kustības Jabloko līderi Grigorijs Javlinskis un Sergejs Stepašins iedrošinājās par kampaņas jautājumu izvirzīt nešķirojošu civiliedzīvotāju bombardēšanu.

Jabloko

priekšlikums nebija nekāds maigais: tas paredzēja ultimātu čečenu līderim, pieprasot pārtraukt atbalstu teroristiem, kuri veic spridzināšanas un uzbrukumus aiz robežām, izmest karotājus, kuri iesaistījušies cilvēku nolaupīšanās un vergu tirdzniecībā, un tad sākt sarunas vai arī saskarties ar militāriem pasākumiem. Taču tā bija pirmā reize Krievijā, kad sarunas tika pieminētas kā alternatīva "visa nolīdzināšanai līdz ar zemi".

Demokrātiskie reformatori cerēja divkāršot savu 7% vietu Domē, kas tiem ir pašreiz; taču pēc savas pieklājības un veselā saprāta izpaušanas to mērķis tagad ir apdraudēts. Nacionālisti dodas uz priekšu pilnā sparā; Jeļcina aizsardzības ministrs vēl uzkurina niknumu, apsūdzot Savienotās Valstis, ka tās aicinot čečenus "vājināt Krieviju un pārņemt pilnīgu kontroli pār Ziemeļkaukāzu".

Nākamajā nedēļā Klintons tiksies ar Jeļcinu Eiropas drošības konferencē Stambulā - tieši tajā pašā laikā Džordžs Bušs uzstāsies ar ārpolitikas jautājumiem veltītu runu Reigana bibliotēkā, bet Džons Makkeins turpinās aizstāvēt nacionālās pretraķešu aizsardzības lietu.

Kurš runās Savienoto Valstu un cilvēktiesību vārdā? Kurš apturēs dolāru plūsmu režīmam, kas apzināti izmanto mūsu naudu, lai ar raķetēm apšaudītu mierīgos iedzīvotājus?

"Zaudējot Čečeniju,

Krievija varētu kļūt par ieguvēju"

"The New York Times"

— 99.11.19.

Vakar Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam varēja būt vētrains strīds ar prezidentu Klintonu un citiem Rietumu līderiem par Čečenijas jautājumu, taču viņa dusmas nevajadzētu pārprast. Viņam nav pārāk daudz iemeslu būt neapmierinātam ar kompromisu, ko Stambulas galotņu konferencē panāca Rietumu un Krievijas diplomāti.

Uz papīra tas viss šķiet labi. Jaunā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas harta it kā nosaka Krievijai, lai tā ļautu šai grupai sniegt humanitāru palīdzību Čečenijai un ārējiem novērotājiem apmeklēt kara zonu - tie ir soļi, ko valsts sekretāre Madlēna Olbraita nosauca par "labu kāju durvīs" plašākai Rietumu iesaistei nākotnē.

Taču šobrīd tas nav nekas daudz vairāk kā vienkārši plaukstas plaukšķis. Prezidents Klintons savā Krievijas rīcības kritikā vakar bija ass, taču viņa runa vēlreiz apstiprināja, ka Rietumi joprojām uzskata, ka Maskavai ir "pienākums aizstāvēt savu teritoriālo integritāti".

Rietumu ideja par vēlamo iznākumu Čečenijā - lai šī province joprojām paliktu Krievijas sastāvā, taču pret to izturētos normāli - nav iespējama. Runāsim skaidru valodu: vienīgais taisnīgais un īstenojamais risinājums, kurš būtu labs gan čečeniem, gan krieviem, ir Čečenijas pašnoteikšanās.

Tikt vaļā no impērijas nekad nav vienkārši. Franči pirms 40 gadiem to sāpīgi iemācījās Alžīrijas kara laikā.

Taču beigu beigās pati impērijas pamatvalsts gūst labumu no impērijas sadalīšanās, un Šarlam de Gollam pietika drosmes pateikt to skeptiski noskaņotajai Francijas tautai.

Iespējams, ka kāds Krievijas līderis drīz vien saņemsies nepieciešamo drosmi, lai iestātos pret populāro viedokli valstī un publiski pavēstīs: "Ļausim čečeniem aiziet." Diemžēl Krievijas valdošā elite joprojām netiek vaļā no impēriskās nostalģijas. Ģenerāļi slāpst pēc atriebības par sakāvi, ko tie Kaukāzā cieta pirms četriem gadiem. Un daudzi krievi, oficiālās propagandas uzkurināti, visus čečenus uzskata par teroristiem un islama fanātiķiem.

Tas ir iemesls, kāpēc daudziem krieviem čečenu apspiešana vai pat iznīcināšana šķiet esam pamatota. Savukārt čečeni nevēlas atrasties Krievijas sastāvā, un tie ir pretojušies kundzībai jau vairāk nekā simt gadus. Tas ir arī iemesls, kāpēc Rietumu diplomātiskā valodā izteiktie aicinājumu rīkot "sarunas", rast "politisku risinājumu" vai noslēgt "pamieru" ir tukši sapņi.

Šonedēļ Rietumi atkal nav spējuši atgādināt Jeļcinam vārdus, ko viņš pats teica 1990.gadā, Padomju Savienības sadalīšanās kontekstā: "Vēsture ir iemācījusi mūs, ka tauta, kura valda pār citām, nevar būt laimīga."

Turpinot brutālu karu, kura dēļ 200 000 cilvēku ir kļuvuši par bēgļiem, tas ne tikai nodarīs milzīgu ļaunumu Krievijas globālajam tēlam un spiedīs Krievijas politiku šovinistiskās galējībās, bet iespējams, ka arī radīs pastāvīgu un kaujiniecisku naidīgumu 200 miljonos musulmaņu Krievijas tiešajos dienvidos (nemaz nerunājot par apmēram 20 miljoniem musulmaņu pašā Krievijā).

Vienīgais, kā pasaule varētu panākt, lai Krievija to saprastu, ir ieņemt tādu pašu nostāju, kādu tā pieņēma, piemēram, Austrumtimoras jautājumā.

Neviens neaicināja vērst pret Indonēziju NATO tipa militāru operāciju, lai tādējādi panāktu austrumtimoriešu apspiešanas pārtraukšanu. Taču starptautiskā sabiedrība ar pacietīga spiediena un gudras izskaidrošanas palīdzību Indonēzijas vadītājiem lika saprast, ka to valsts var ciest smagus finansiālus un politiskus zaudējumus, ja tie turpinās tāpat rīkoties. Tas atbrīvoja ceļu referendumam par Austrumtimoras neatkarību un starptautisko miera uzturēšanas spēku ievešanai.

Tagad Austrumtimora atrodas neatkarīgas valsts tapšanas procesā.

Neatkarīga Čečenija nebūtu anomālija. Tās iedzīvotāju skaits ir tuvu miljonam - apmēram tikpat cik Austrumtimorā. Apvienotajās Nācijās pašreiz ir 39 dalībvalstis, kuru iedzīvotāju skaits ir miljons vai mazāk.

Protams, ka Krievija nav Indonēzija - tā ir bijusī superlielvara un sena impērija, un tai nebūtu tik vienkārši šķirties no teritorijas, kurai atdots tik daudz goda un asiņu. Taču Austrumtimoras paraugs ir piemērots, jo tas rāda, ko var panākt konsekventa retorika, diplomātisks spiediens un ekonomiska ietekmēšana no Rietumu puses, lai pārtrauktu brutālu apspiešanu.

Protams, ka Savienotās Valstis, protestējot pret zvērībām, var izmantot arī citādu spiedienu, piemēram, pārtraukt aizdevumu izsniegšanu Krievijai.

Joprojām pats nozīmīgākais solis Kaukāza kara normāla un civilizēta risinājuma virzienā ir tas, ka demokrātiskajām valstīm ir jāieņem skaidra nostāja - čečeniem ir pašnoteikšanās tiesības. Pat ja Krievijas politiķi un ģenerāļi atbildēs ar instinktīvām dusmām, tie beigu beigās sapratīs, ka reālais ieguvējs no Čečenijas atlaišanas būs Krievijas tauta.

Zbigņevs Bžezinskis

"Kur Austrumi sastopas ar Rietumiem"

"The Washington Times"

— 99.11.17.

Tos, kuri pameta Drēzdeni pirms sabiedroto uzlidojumiem 1945.gada februārī, gaidīja smaga atgriešanās. Ir viegli saprast - kāpēc.

Paspēt uz pēdējo vilcienu, kas veda projām no Drēzdenes, nozīmēja izbēgt no uzbrukumiem, kas kara pēdējā mēnesī nogalināja tūkstošiem vāciešu. Kad britu un amerikāņu lidmašīnas bombardēja vienu no Vācijas lielākajiem dārgumiem, pilsētu ar izcili skaistu arhitektūru un mākslas kolekcijām, pusmiljona cilvēku tika padarīti par bezpajumtniekiem.

Zināmā mērā Drēzdene, līdzīgi Hirosimai, ir kļuvusi par vēstures kauna traipu. Neņemot vērā Vācijas un Japānas agresijas kontekstu, pilnīga šo pilsētu sagraušana ir devusi nepieciešamo vielu tiem, kuri strīdās par morālo ekvivalenci starp Austrumiem un Rietumiem. Nav nepieciešamības atgādināt, ka viņu vidū jāmin Austrumeiropas bijušie komunistiskie vadītāji.

Tomēr Drēzdenei tas ir nācis par labu, kalpojot par politisku argumentu. Gandrīz tūlīt pēc kara beigām sākās atjaunošana. Pēc kara daudzas baroka un neoklasicisma ēkas pilnībā radīja no jauna. Atjaunošana turpinājās gandrīz līdz komunisma sabrukumam, jo operas ēkas atjaunošanu pabeidza tikai 1985.gadā.

Dažas drupas, piemēram, slavenā Frauenkirche , kalpoja tādiem pašiem politiskiem mērķiem kā atjaunotās ēkas - kā apsūdzība Rietumiem.

Šodien Saksijas galvaspilsēta vēl arvien cīnās ar savu vēsturi, kam pievienojies komunisma mantojuma pusgadsimts. Pamazām redzamākas kļūst atkalapvienotās Vācijas iezīmes, kas attiecas uz kapitāla uzlabojumiem un infrastruktūru, tomēr vēl daudz ir darāms, lai padarītu Saksiju un pārējās piecas jaunās federālās zemes par funkcionējošām Vācijas ekonomikas sastāvdaļām. Bijušā kanclera Helmūta Kola lēmums piešķirt austrumvāciešiem paritāti starp viņu pašu bezvērtīgajām austrumu markām un ārkārtīgi vērtīgajām rietumu DM paglāba abas Vācijas no sociālā sabrukuma 1990.gadā.

Diemžēl tas arī sagrāva austrumu Vācijas ekonomiku, kuras rūpniecība un strādnieki bija konkurētnespējīgāki par rietumiem. Šodien, pēc desmit gadiem, bezdarbs tur sasniedz 30%. Vācijā turpinās diskusijas par to, vai Kols rīkojās pareizi. Un tomēr ir grūti iztēloties, ko citu viņš vēl būtu varējis darīt.

Jautājums par Austrumvācijas pieredzi, vienīgo bijušo Austrumu bloka valsti, kas būtībā jau atrodas Eiropas Savienībā, aizēno citu kaismīgu kandidātvalstu likteni, kļūstot par vienu no visvairāk apspriežamajiem jautājumiem Jauno Atlantijas iniciatīvu sanāksmē, kas notika Drēzdenē no 13. līdz 15.novembrim. Vai bijušo Austrumbloka valstu, kas klauvē pie ES durvīm, cerības ir reālas? Vai šo valstu ekonomikas spēj izturēt Rietumeiropas beztarifu konkurences spiedienu? Vai varbūt šie jautājumi vienkārši kalpo kā aizsegs politiskās gribas trūkumam ES pieņemt ilgstoši zaudētos Centrālās Eiropas un Austrumeiropas radiniekus?

Desmit gadu pēc aukstā kara signāli ir ļoti dažādi. Plaukstošo austrumu ES ekonomiku pievilkšanas spēks nav noliedzams. Arī karš Kosovā Eiropas integrācijai deva jaunu pamudinājumu; bīstami skaidras kļuva etniski sašķelto reģionu pamešanas sekas. Pirmais sarunu posms ir sācies ar sešām valstīm, un vēl sešas kandidātvalstis 2000.gadā tiks iekļautas sarunās. Kandidātvalstis aktīvi strādā ar 80 000 lappušu biezajiem ES likumu sējumiem. Gandrīz visas ir izpildījušas tā saucamos Kopenhāgenas kritērijus, ja ne ekonomiskajā, tad vismaz politiskajā ziņā.

Diemžēl sabiedrības atbalsts paplašināšanai pašreizējās dalībvalstīs ir atslābis, un tas attiecas ne tikai uz tādām valstīm kā Spānija un Portugāle, kas saņem ievērojamas ES subsīdijas. Vismazākais atbalsts Polijas iekļaušanai šodien ir jūtams Vācijā, jo tā baidās no strādnieku migrācijas uz rietumiem. Daži Polijas iestāšanos ES salīdzina ar robežas likvidāciju starp Meksiku un Savienotajām Valstīm.

Vācijas Kristīgo demokrātu partijas parlamenta pārstāvis saka: "Tās ir aukstā kara sekas. Mani māc šaubas, vai process ir pareizajā gultnē. Mēs neesam kandidātēm noteikuši konkrētu datumu. Tas nav jautājums tikai par ekonomiskiem kritērijiem, bet arī par politisko gribu."

Būtu vērts atcerēties, ka tieši politiskā griba ļāva Vācijai atkalapvienoties. Vācijas sociāldemokrāti būtu devuši priekšroku asociācijas līgumam starp abām Vācijām, kas tikai paildzinātu krīzi. Briti, francūži un itālieši ārkārtīgi šaubījās. Vienīgi amerikāņu valdība bija pilnībā Vācijas kanclera pusē. Politiskā vadība šodien ir vienādi nepieciešama abos Atlantijas krastos.

Ir absolūti neapdomīgi aicināt rietumeiropiešus nest zināmus upurus, kāda kompensētu gadu desmitus ilgušo apspiestību, kas bija jāizcieš centrāleiropiešiem un austrumeiropiešiem, kuri bija norobežoti aiz dzelzs priekškara. Kādu dienu būtu labi atgriezties Drēzdenē un redzēt, kā pēdējo drupu vairs nav un rētas - sadziedētas.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS