Un "Zinātnes Vēstnesis" vēstī

Latvijas zinātniskās inteliģences laikraksts savā desmitgadē

Akadēmiskās domas kopēji (no kreisās) Oskars Martinsons, Jānis Štrauhmanis, Rita Bebre, Ēvalds Mugurēvičs, Zaiga Kipere, Juris Ekmanis un Elmārs Lange Foto: Alma Edžiņa

Pie kliņģera ar desmit svecītēm akadēmiskā saime pirmssvētku dienās nosvinēja Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksta "Zinātnes Vēstnesis" desmitgadi. Savu gaitu tas sāka Atmodas gaisotnē ar devīzi "Zinātni — tēvzemes atjaunotnei". "Zinātnes Vēstneša" redkolēģija, kuru kopš dibināšanas brīža vada akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs, toreiz aicināja zinātnes sabiedrību atbalstīt jauno izdevumu ar priekšlikumiem, rakstiem un informāciju, paredzot tajā publicēt diskusijas par aktuālām zinātnes problēmām, parādīt zinātnieku ieguldījumu valsts sociāli ekonomiskās pārbūves teorijā un praksē, pievērsties zinātnes ētikas jautājumiem un rūpēties par veselīgu tikumisko un psiholoģisko klimatu zinātnieku kolektīvos.

Atskatoties uz desmit gadu gājumu un domājot par laikraksta šodienu, tā redaktore Zaiga Kipere atzīmē: "Brīnišķīgi vārdi ir ierakstīti "Zinātnes Vēstneša" pirmajā numurā. Pilni cerības, ticības un mīlestības. Bet dzīves realitāte paliek dzīves realitāte, un varbūt šodien, pēc desmit gadiem, lasītājs vispirms te meklē lietišķo informāciju. Nevis rakstus "par veselīgu tikumisko un psiholoģisko klimatu", bet sludinājumus par iespējamiem pētījumu finansējumu avotiem un ziņas no "naudas maka turētājas" — Latvijas Zinātnes padomes, no kuras ir atkarīga "Zinātnes Vēstneša" pastāvēšana."

"Zinātnes Vēstneša" pirmais numurs iznāca drīz pēc izcilā trimdas latviešu vēsturnieka Edgara Andersona aiziešanas Aizsaulē, un tajā citētas viņa atziņas: "Mums raksturīga un saprotama ir paraža sūdzēties par savām nelaimēm, par ilgo ciešanu posmu latviešu tautas vēsturē un par draudošo tautas iznīcību. Lai cik tas būtu pareizi, starptautiskajā forumā ar to labākajā gadījumā iegūstam nedaudz līdzjūtības, bet parasti absolūtu vienaldzību vai pat atklātu novēršanos. Savu nelaimju nomākti, mēs aizmirstam, ka cilvēce un daba necieš vārguļus un ka vēsturē apbrīnu gūst tikai darbīgas, izdarīgas, lokanas tautas un indivīdi, kas atrod vienu vai otru izeju no problēmām."

Lasot "Zinātnes Vēstneša" jaunāko numuru, vismaz informatīvā plāksnē Latvijas zinātnes aina liecina par darbīgu, izdarīgu un lokanu tautu un indivīdiem. Te ir informācija par Ministru kabineta balvu piešķiršanu profesoriem Gunāram Dubram un Rihardam Treijam, rakstniekam Roaldam Dobrovenskim, kura literārajos darbos (arī romānā "Rainis un viņa brāļi") atklājas arī liels pētnieka talants, un Dundagas pagasta padomes priekšsēdim Gunāram Laicānam, kas ar savu ekonomista un tautsaimnieka dzirksti lieliski sekmē pašvaldību sadarbību un attīstību. Un tad vēl ziņas par jaunajiem Zinātņu akadēmijas goda doktoriem — ķīmiķi Jāni Poli (viņu pazīstam kā remantadīna, adapromīna un citu labu pretvīrusu zāļu sintezētāju, kas par saviem izgudrojumiem saņēmis 36 autorapliecības bijušajā PSRS un 15 ārzemju patentus Anglijā, ASV, VFR, Francijā, Beļģijā, Šveicē, Indijā un Japānā), fizioloģijas un farmakoloģijas doktoru Pēteri Albertu, kas viens no pirmajiem atvēra latviešu zinātniekiem logu uz Zviedriju, un poļu profesoru Ježiju Mihnu, kura zinātnisko programmu vidū ir projekti par enerģijas taupīšanas politiku un Baltijas jūras valstu sadarbības iespējām pārejas periodā.

Šajā numurā ir arī ziņa, ko "Latvijas Vēstnesis" ar prieku pārpublicē no "Zinātnes Vēstneša": "Janīnai Kursītei — Baltijas asamblejas balva. Par Baltijas asamblejas balvas 1999.gada laureātiem kļuvuši: literatūrpētniece Janīna Kursīte par darbiem "Latviešu folklora mītu spogulī" un "Mītiskais folklorā, literatūrā un mākslā", kā arī Igaunijas rakstnieks Jans Kross un baleta mākslinieks no Lietuvas Mintaugs Baužis."

Zinātnieki svētku reizē novēlēja sava laikraksta veidotājiem "mainīties uz augšu", darīt avīzi bilžaināku un vispusīgāku. Lai piepildās!

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore