Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Televīzijā

Intervija Latvijas Televīzijas 11. janvāra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar. Vai jūs esat šodienas avīzē lasījis, ka par jums raksta tā: "Vai valdība noturēsies līdz nākamām vēlēšanām?"

A.Bērziņš:

— Es domāju, ka noturēsies. Redzot to, kā strādā koalīcija un ministri valdībā, man nav nekāda pamata domāt, ka tā nenoturēsies.

— Cik es zinu, tad ministrs Makarovs ir kaut kā neglīti aplamājis finansu ministru.

A.Bērziņš:

— Man ar ministru Makarovu ir bijušas pārrunas, un viņš man teica, ka viņš vienkārši ir pārprasts. Viņam varbūt ir gadījies kāds neveikls izteiciens. Makarovs vienkārši izteica savu viedokli.

— Tātad žurnālisti nepareizi nofilmējuši?

A.Bērziņš:

— Reizēm tā ir, ka tu sāc kaut ko stāstīt un tad teikuma vidū pēkšņi pārmeties uz kādu citu domu, tā mēdz gadīties.

— Tad avīzēs tā lieta ir pārspīlēta?

A.Bērziņš:

— Mums Latvijā tā ir, ka tiklīdz valdības laiks tuvojas deviņiem mēnešiem, tā sākas zināmas konvulsijas, vecajam it kā vajadzētu sabrukt un nākt kaut kam jaunam. Es ceru, ka mēs šo tradīciju lauzīsim.

— "Dienā" ir ģeniāls virsraksts "Nekaunīgu namīpašnieku varbūt ir mazāk nekā savtīgu deputātu".

A.Bērziņš:

— Problēma ir tā, ka ir jāsakārto likumdošana — gan īres, gan denacionalizācijas. Problēma nav jauna, un tā nav parādījusies šodien. Jāsaka, ka Saeimas komisija pie šī jautājuma ir strādājusi vairāk nekā pusotru gadu. Lagzdiņa kungs tur ir galvenais speciālists. Likumprojekts ir tā sakārtots, ka tas ir jāpieņem 3. lasījumā. Es tiešām ceru, ka tas tuvāko divu nedēļu laikā notiks. Es domāju, ka nav nekādas lielas problēmas, ka mēs vienu mazu fragmentiņu no likuma nepieņēmām valdībā ar 81. panta spēku. Bija priekšlikums valdībai izdot 81. panta kārtībā noteikumus, tas nozīmē uzņemties parlamenta atbildību. Šie noteikumi sāktu strādāt tieši tai pašā brīdī, kad tie ir pieņemti un parakstīti. Pašlaik noteikumi ir iesniegti Saeimai, nosūtīti Saeimas komisijai, un es ceru, ka viņi tos iestrādās likumā.

— Tuvojas slavenie septiņi gadi, kad namīpašnieki īrniekus var mierīgi izlikt uz ielas.

A.Bērziņš:

— Tas ir tas, par ko runāja Makarova kungs. Viņš uzskata, ka mājās, kurās notiek kapitālremonts, pirms tiek izlikti īrnieki no saviem dzīvokļiem, namīpašniekam ir jāuzrāda projekts, saskaņots būvprojekts. Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai nenotiktu līdzīgi gadījumi kā Pulkveža Brieža ielā, kad kaut kādi celtnieki kaut ko remontē. Kā arī namīpašniekam ir jāpierāda, ka viņam ir līdzekļi, lai veiktu kapitālo remontu. Lai nebūtu tā, ka namīpašnieks izliek visus iedzīvotājus no mājas, bet māja stāv tukša, un arī nekāds remonts tur nenotiek. Tā bija Makarova kunga doma, šādā veidā aizstāvēt cilvēkus. Tas, protams, nekādā veidā neatrisina jautājumu par 7 gadiem. Es tiešām domāju, ka Saeimā vēl būs ļoti karstas diskusijas par šo jautājumu.

— Kā jūs domājat, kādas tagad ir garantijas cilvēkiem, kas dzīvo privātmājās? Cilvēkiem ir liela neziņa — vai viņus izliks uz ielas, varbūt atslēgs elektrību vai apkuri.

A.Bērziņš:

— Tie ir tomēr izņēmumi, tie cilvēki, kas godprātīgi pilda savas saistības, viņiem nav nekādu īpašu problēmu. Nevajag iedomāties, ka mājas īpašnieks ir kāds ienaidnieks, kurš visus iedzīvotājus grib izlikt uz ielas. Mājas īpašniekam jau ir svarīgi, lai viņam būtu īrnieki.

— Lai viņš saņemtu naudu…

A.Bērziņš:

— Nu, protams. Mums ir jānodrošina tas, lai īpašnieks nerīkotos nelikumīgi. Nevar teikt, ka mēs būtu pret namīpašniekiem, kuriem pieder mājas un kuri vēlas šo māju sakopt.

— Bet, piemēram, daudzi namīpašnieki mierīgi atslēdz silto ūdeni iedzīvotājiem.

A.Bērziņš:

— Šie konflikti ir, bet katrs ir citāds. Ļoti vienlīdzīgi ar likuma palīdzību diez vai izdosies visus šos konfliktus novērst.

— Tādu likumu nevar izdomāt.

A.Bērziņš:

— Tieši tā. Likumā ir jāieliek vispārējas formulas un tad jāskatās konkrēti, kā katrs namīpašnieks rīkojas.

— Tagad iznāk tā, ka "Tēvzeme" aizstāv īrniekus un "Tautas partija" aizstāv namīpašniekus.

A.Bērziņš:

— Ir jābūt saprātīgam kompromisam. Mēs nedrīkstam namīpašniekus padarīt par kaut kādiem ļaunprāšiem un visus īrniekus par labajiem. Mājas īpašniekam ir jārespektē un jāciena savi īrnieki, savukārt īrniekiem godprātīgi ir jāpilda visas saistības, kuras viņi ir uzņēmušies savā īres līgumā.

— Kādreiz bija īres tiesas, lai risinātu šos specifiskos konfliktus.

A.Bērziņš:

— Kad es strādāju Rīgas domē, mēs ļoti uzmanīgi izanalizējām likumu par īres tiesām un nonācām pie secinājuma, ka aptuveni 70 procenti visu lietu pēc tam nonāk tiesā. Savukārt šo īres tiesu uzturēšana bija uzticēta pašvaldībām, un tām tas izmaksāja ļoti lielu naudu. Valdība uzskatīja, ka labāk to naudu atdot tiesām, lai tās norīkotu speciālus tiesnešus, kas izskata šos īres konfliktus, nevis būvēt atkal jaunu institūciju. Tolaik bija tāda tendence, kā ir kāda problēma, tā uzreiz tiek radīta jauna institūcija.

— Es domāju, nav daudz tādu namīpašnieku, kuri aicinātu cilvēkus un teiktu: nāc dzīvo manā mājā.

A.Bērziņš:

— Pašlaik īres tirgus sakārtojas. Ja mēs paskatāmies avīzes, tad mēs redzam, cik daudz ir īres piedāvājumu. Dzīvojamās platības tirgus lēnā garā tiek sakārtots. Protams, centrā dzīvot būs dārgāk nekā Zolitūdē vai Bolderājā. Bet ar to ir jārēķinās. Tā tas notiek visā pasaulē.

— Man liekas, ka šo bagāto īrnieku ēra ir beigusies. Pašlaik stāv ļoti daudz tukšu, lepnu dzīvokļu, par kuriem tiek prasīta ļoti liela īres nauda.

A.Bērziņš:

— Sakārtots dzīvokļu tirgus nozīmē, ka to dzīvokļu, kuri netiek ņemti par lielu naudu, cena krītas.

— 15. septembrī Latvijai ir jāsamaksā šī lielā naudas summa par sagriezto kuģi. Šodien "Lauku Avīzē" Oskars Caune saka, ka tajā lietā ir iesaistītas pietiekami augstas amatpersonas. Bez tam viņš nav pārliecināts, vai kuģis tiešām ir sagriezts.

A.Bērziņš:

— Nu ļoti slikti. Šī ir tā situācija, kad mēs papriekšu darām un tikai tad sākam domāt. Šī ir tā situācija, kad vispirms ir izdarīts konkrēts akts — noslēgts zemes nomas līgums — un tikai pēc tam cilvēks domā, kā tas būs. Prokuratūra tuvojas savas izmeklēšanas nobeigumam. Pret sešiem septiņiem cilvēkiem tiks ierosinātas krimināllietas par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un nolaidību.

— Jūs neesat to skaitā?

A.Bērziņš:

— Nē, paldies Dievam. Tad, kad es atnācu uz Rīgas domi, tas kuģis diemžēl jau bija sagriezts. Ar to maksāšanu ir tā, ka pagaidām mēs neko nemaksāsim. Es gan skaidri esmu pateicis, ka Latvija pildīs visas savas starptautiskās saistības, bet tai pašā laikā mēs izmantosim visas juridiskās iespējas, lai šo summu nemaksātu. Un tādas iespējas mums ir. Pašlaik no taktikas viedokļa es vairāk neko negribētu teikt.

— Bet drīz jau sāksies procenti…

A.Bērziņš:

— Procenti jau ir sākušies kopš šķīrējtiesas lēmuma. Mēs visu naudu no vainīgajām personām, pret kurām būs izvirzīta krimināllieta, arī piedzīsim.

— Kur viņi ņems tādu lielu naudu?

A.Bērziņš:

— Maksās ilgākā termiņā.

— Tad jau viņiem būs jādzīvo kādi 120 gadi…

A.Bērziņš:

— Grūti pateikt.

— Es dzirdēju, ka Iekšlietu ministrijai ir līdzīga lieta ar "Siemens".

A.Bērziņš:

— 1996. gada beigās Krasta valdība izdarīja nepareizas prognozes par to, kā varētu pieaugt budžets. Toreiz Krasts teica, ka Krievijas krīze Latvijas ekonomiku neietekmēs. Izrādās, ka tomēr ietekmēja. Līdz ar to budžeta pieauguma temps nebija tāds, kāds bija gaidīts. Tajā laikā tika parakstīts ļoti nopietns līgums ar "Siemens" par 26 miljonu dolāru pasūtījumu. No šiem 26 miljoniem dolāru tikai daļa ir pasūtīta, bet valdības garantija ir saglabājusies par visu summu. Mēs šo jautājumu atrisinājām tādējādi, ka pilnvarojām iekšlietu ministru parakstīt līgumu ar "Siemens" uz nākamajiem trīs gadiem, domājot, ka mēs šos darbus varētu pabeigt divu gadu laikā līdz 2002. gada beigām, kad mums jābūt gataviem stāties Eiropas Savienībā.

— Vai ir kāds, kas seko līdzi šo līgumu izpildei?

A.Bērziņš:

— Jā, protams. Gan 1998., gan 1999. gan 2000. gadā nevarēja proporcionāli tik lielu naudas summu atvēlēt šim projektam. Latvijai jau nevajag, lai "Siemens" atved savas iekārtas un noliek kaut kādā noliktavā. Pirms tam mums ir jāuzbūvē visi robežas šķērsošanas punkti, lai "Siemens" tajos var salikt savu tehniku un robežsargi var sākt strādāt.

— Es, piemēram, to saprotu, bet vai to saprot arī "Siemens"?

A.Bērziņš:

— Protams, ka saprot. Mēs esam ļoti izdevīgs klients. "Siemens" vienkārši grib noteiktas garantijas, ka mēs pildīsim savas saistības. Es domāju, ka šai lietā risinājums ir atrasts.

— Vēl viena ļoti būtiska lieta ir par viesnīcu "Rīga". Vakar universitātes rektors teica, ka šī darījuma rezultātā universitāte ir ieguvusi stipendiju fondu un varēs vairākiem simtiem studentu maksāt normālas stipendijas. Es ceru, ka otrs īpašnieks uzcels jaunus futbola stadionus. Es domāju labi, ka pārdeva par pusvelti un gadījās šādi uzņēmēji, jo vinnēja gan studenti, gan futbolisti. Ja šī nauda būtu nonākusi budžetā, tā būtu kaut kur nogrimusi.

A.Bērziņš:

— Toreiz, kad es biju Rīgas domē, es cīnījos par to, lai viesnīca paliktu Rīgas īpašums. Protams, man bija skaidrs, ka šī viesnīca kādreiz būs jāprivatizē, bet mēs gribējām sagaidīt, kad būs beigusies sertifikātu ēra, un tad privatizēt. Šai gadījumā tiesa izlēma citādāk. Īpašums tika atdots valstij, un valsts to atdeva privatizācijai. Latvijā kopš 1994. gada strādā zemes likums, saskaņā ar kuru rīkojas īpašnieks. Ja īpašniekam pieder īpašums, kurš ir uz pašvaldību vai valsts zemes, tad šī zeme tiek pārdota par 80 procentiem sertifikātos un 20 procentiem latos. Bet, ja ir otrādi, ka īpašniekam pieder zeme un uz tās ir ēka, kas pieder valstij, tad zemes īpašniekam ir tiesības izvēlēties maksāšanas līdzekli. Konkrētā situācijā es nesaskatu nekā slikta. Vinnētāji ir studenti, un ir atprečoti septiņi miljoni sertifikātu, kurus šā vai tā valdība būtu spiesta atprečot.

— Pagājušonedēļ es vēl domāju citādi. Ja es būtu Ministru prezidents, es būtu darījis visu, lai valsts budžetā ienāktu pēc iespējas vairāk naudas. Latvijā viss tiek nozagts pilnīgi likumīgi. Mums ir ļoti labi juristi.

A.Bērziņš:

— Jā, juristi tiešām orientējas mūsu ekonomikā.

— Kas varētu apturēt to, ka tik izdevīgs objekts kā viesnīca "Rīga" tiek atdots par drausmīgi lētu cenu?

A.Bērziņš:

— Tas bija valdības lēmums, kāda no maniem priekšgājējiem lēmums, par šīs viesnīcas nodošanu privatizācijai. Es tolaik mēģināju iebilst un argumentēt, ka tā ir jāatstāj pašvaldībai. Nu diemžēl toreiz valdība izšķīrās citādāk.

— Bet vajadzētu būt kaut kādām svirām, kas šādu lietu varētu apturēt.

A.Bērziņš:

— No vienas puses, vajadzētu pabeigt šo sertifikātu ēru, jo sertifikāti kā maksāšanas līdzeklis jaucas iekšā normālā tirgū. Un tad tās lietas sakārtosies pašas no sevis.

— Vēl ir viena it kā sīka problēma ar pirmklasniekiem. Cilvēki cīnās par centra skolām, par labajām skolām. Tās savukārt visus gribētājus nevar uzņemt un rīko konkursus. Kā jūs uz šo lietu skatāties?

A.Bērziņš:

— Šeit man ir jāmet akmens Saeimas dārziņā. Pirms pusotra gada Saeima Izglītības likumā ierakstīja, ka bērniem ir jāiet tajā skolā, kas ir iespējami tuvu viņu dzīvesvietai. Līdz ar to pilsēta un citas pašvaldības ir spiestas šādi rīkoties. Man liekas, ka šāda sistēma varbūt spiedīs pašvaldības domāt par izglītības sistēmas sakārtošanu, tā lai visas skolas būtu labas. Tāds ir mūsu mērķis.

— Tā nemēdz būt.

A.Bērziņš:

— Es domāju, ka vispārējais līmenis varētu celties. Vismaz tā domā Izglītības ministrija.

— Kā to regulēt, jo šajā sistēmā ir daudz netaisnības? Ir arī protams, labas netaisnības, kas veicina progresu. Bet ir arī tā, ka skolas direktori pieprasa ziedojumus. Es to piedzīvoju, iekārtojot savu mazmeitiņu skolā.

A.Bērziņš:

— Protams, pastāv tāda lieta, ka vecāki ziedo savai skolai. Principā es nesaskatu tajā neko sliktu. Tikai visiem šiem ziedojumiem reāli ir jānonāk skolā, ir jābūt vecāku komitejai, kura pieņem šos ziedojumus, tos iegrāmato un seko, kā tie tiek izlietoti. Starptautiskā praksē tas nav nekas jauns, piemēram, skolas beidzējs, kas ticis pie turības, uzdāvina savai skolai datorklasi. Process kā tāds nebūtu apkarojams, bet būtu nepareizi to saistīt ar skolas izvēli.

— Es jūs varu apsveikt, jo jums ir ļoti labi makroekonomiskie rādītāji.

A.Bērziņš:

— Tie gan nav mani, tie ir valstij.

— Bez šaubām. Sakiet, jūs ticat šiem makroekonomiskajiem rādītājiem, jo cilvēki jau to praktiski nejūt.

A.Bērziņš:

— Cilvēki to sajūt.

— Bet varbūt tas ir tikai ekonomisks blefs?

A.Bērziņš:

— Nē, tā nav. Mums ir zema inflācija — 1,8 procenti. Tik zemas inflācijas nav pat vienā otrā Rietumeiropas valstī, nemaz nerunājot par Austrumeiropu. Cilvēki sajūt, ka viņi ar to pašu naudu kabatā šogad var nopirkt to pašu, ko pagājušogad. Sevišķi tas ietekmē pensionārus, kuriem pensijas nav pieaugušas, bet nav arī samazinājusies pirktspēja. Pieauguma temps Latvijā varētu būt ap sešiem procentiem. Tas ir jūtami vairāk nekā Eiropas Savienībā, kur pieaugums ir 4–4,5 procenti. Tātad mēs ejam straujāk uz priekšu. Arī budžeta deficīts mums ir krities, jo pēc budžeta grozījumiem tīri teorētiski deficīts bija 3,8 procenti. Es toreiz teicu, ka mēs darīsim visu, lai deficīts būtu Māstrihtas kritēriju rāmjos. Šobrīd budžeta deficīts ir 2,75. Iespējams, ka tas varētu būt vēl nedaudz zemāks. Tas nozīmē, ka mēs esam likvidējuši visus parādus, kas mums bija no iepriekšējām valdībām. Mēs esam sagatavojuši šā gada budžetu, kurā vairs nav nekādas astes, vairs nebūs tādi papildu izdevumi, kādi bija pagājušajā gadā. Es domāju, ka šī gada pieauguma temps arī būs ap 5 procentiem. Piemēram, rūpniecības pieauguma temps ir 4,6 procenti. Tur ietilpst gan vieglā rūpniecība, gan metālapstrāde. Šī rūpniecība ir mainījusies. Tie ir mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir atraduši savu nišu. Pieaugumu dod arī tranzīts un dažādi citi pakalpojumi. Vienubrīd valdību kritizēja par to, ka mēs esam palīdzējuši "Dambim". Es gribu teikt tā, ka labi, ka mēs tirgojam tik daudzas dažādas lietas, ka ir tranzīts. Bet mums ir jādomā arī par rūpniecību un ražošanu, par modernu preču ražošanu. Mēs palīdzējām uzņēmumam, kuram bija jāiegādājas iekārtas, lai saņemtu ilgtermiņa pasūtījumu. Līdz ar to cilvēkiem būs darbs, algas, tiks maksāti nodokļi, un nauda ļoti ātri atgriezīsies apritē.

— Es dzirdēju, ka jau sāk domāt par nākamā gada budžetu, kas būs nulles budžets.

A.Bērziņš:

— Tas nebūs nulles budžets.

— Nē, nu es domāju, ka izdevumi būs vienādi ar ieņēmumiem. Bet es domāju, ka, ja mēs varam palīdzēt attīstīt rūpniecību, tad mums nevajadzētu dzīties pēc tās nulles. Varētu būt arī kāds mīnuss, bet mēs palīdzētu daudz kam attīstīties.

A.Bērziņš:

— Par nulli runājot, mēs gribam, lai katrs lats un santīms, kas no budžeta tiek tērēts kaut kādiem mērķiem, tiek tērēts pamatoti. Šodien bija sanākusi kopā Valsts kontrole, Latvijas Banka, Valsts kase, Finansu ministrija, Valsts kanceleja, Saeimas budžeta komisija, mans birojs, un mēs runājām par to, kā to izdarīt. Līdz jūnijam mums jau ir jābūt pilnīgai skaidrībai. Es domāju, ka mēs iziesim cauri visu ministriju budžetiem, dažādu substruktūru budžetiem, raudzīsimies, lai visa nauda tiktu tērēta lietderīgi, lai nebūtu tādu gadījumu, kad kāds var pārmest, ka ir nopirkts kaut kas tāds, kas nav vajadzīgs.

— Bet katrs jau to deķīti velk uz savu pusi. Kā jūs pārbaudīsit vai šīs struktūras visu dara pareizi?

A.Bērziņš:

— Tieši tāpēc ir Valsts kase, ir budžets, kas ir pieprasīts, ir budžeta programmas, kurās ir ierakstīti visi izdevumi. Pēc budžeta klasifikācijas mēs to salīdzināsim ar Valsts kases izdevumu posteņiem. Mēs pārbaudīsim, vai visa nauda, kas budžeta programmā paredzēta attiecīgajai klasifikācijai, tiek izlietota pareizi. Mēs arī aplūkosim, kā tiek izlietoti speciālie budžeti. Varbūt tos var izlietot optimālāk. Tādējādi mēģināsim izbrīvēt līdzekļus tām nozarēm, kur naudas šobrīd varbūt tiešām ir par maz.

— Tas patiesībā ir jādara Finansu ministrijai un Valsts kasei.

A.Bērziņš:

— Finansu ministrija uzrauga visu šo lietu. Bet viena pati tā nevar tikt galā ar pārējo ministriju spiedienu.

— Kā jums ir sācies šis gads, šī tūkstošgade?

A.Bērziņš:

— Jūs jau pats to redzat. Tas ir sācies ar zināmām diskusijām. Kopumā es esmu apmierināts. Gads ir sācies cerīgi. Lietas virzās uz priekšu diezgan raiti. Pašlaik ir jādefinē jauni uzdevumi visām ministrijām, jāpaskatās, ko tās ir un ko nav izdarījušas. Daudz jāstrādā.

— Daudzi psihologi saka, ka Ministru prezidents Bērziņš ir miris.

A.Bērziņš:

— Es aicinu visus, kas ir satraukušies, lai ievelk dziļi elpu, noskaita līdz desmit. Viss jau būs labi.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā