Valsts aug ar darbu. Ja ir darītājs

Pārsla Eglīte, LZA korespondētājlocekle, - "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pasaules attīstībai globālā mērogā pārejot no industriālā un postindustriālā posma uz tā saucamo informācijas sabiedrību, darbasspēka izpētē un novērtējumā turpmākajam laikposmam vairs nepietiek ar skaita un tā pārmaiņu rādītājiem. Arvien vairāk tiek izvērsti izglītības un profesionālās sagatavotības jeb cilvēkkapitāla raksturojumi, kas kopā ar darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu veido valsts darba potenciālu. Sevišķi aktīvi šai ziņā ir potenciālie investori un starptautisko finansu organizāciju eksperti, jo moderno tehnoloģiju efektīvai izmantošanai un darbaspēka cenai valstī esošais vai gaidāmais cilvēkkapitāls ir nozīmīgs nosacījums.

Latvijas Centrālā statistikas pārvalde kopš 1995.gada novembra regulāri, divas reizes gadā, veic valsts darbaspēka apsekojumu pēc principiem, kas kopīgi visām Eiropas Savienības valstīm, kā arī reizi gadā - profesiju apsekojumu. Savukārt Nodarbinātības valsts dienests savos ikgadējos pārskatos publicē ziņas par reģistrēto bezdarbnieku sastāvu pēc dzimuma, vecuma, tautības, izglītības un profesijas jeb iepriekšējā amata, diemžēl ne pēc šo pazīmju savstarpējām kombinācijām.

Abi šie datu avoti raksturo faktisko darba tirgu: pašreizējo piedāvājumu tajā un - vismaz daļēji - pieprasījumu, ciktāl to var pielīdzināt faktiski nodarbināto un pašreizējo vakanču sastāvam. Taču darbaspēka pieprasījums turpmākajam laikposmam lielā mērā veidosies atkarībā no gaidāmā piedāvājuma, īpaši tā kvalitatīvā sastāva, pret kuru prasības, kā jau minēts, arvien pieaugs.

Konkrēti paredzēt prasības pret darbaspēka profesionālo sastāvu ilgstošam laikposmam, rēķinoties ar attīstības dinamismu mūsdienās, gandrīz nav iespējams. Tāpēc būtiskākās un vispārējās prasības ir augstas darbaspējas un spējas pielāgoties ātri apgūt jaunas iemaņas un pat profesijas. Eiropas Komisijas 1998.gada 14.oktobrī Briselē pieņemtajās nodarbinātības vadlīnijās 1999.gadam šo spēju veicināšana nosaukta starp četriem nodarbinātības veicināšanas stūrakmeņiem - līdztekus uzņēmējdarbībai un visām iedzīvotāju grupām vienlīdzīgām iespējām. Skaidrs, ka pielāgotiesspējas ir proporcionālas cilvēka un visa darbaspēka izglītības līmenim.

Savukārt darba tirgus pieprasījuma apmierināšanas iespējas ir atkarīgas no darbaspēka skaitliskā pieauguma un pārmaiņām tā demogrāfiskajā sastāvā, jo dažādo paaudžu elastība un izglītība ir atšķirīgas. Tas izraisa nepieciešamību veidot katras valsts sociālo politiku, rēķinoties ar nodarbinātības, izglītošanās, sociālās drošības un ģimeņu atbalsta pasākumu nenovēršamo savstarpējo saistību. Latvijā šis uzdevums ir īpaši aktuāls, jo 90 gadu zemā dzimstība izraisa iedzīvotāju sastāva novecošanos, kas jau nākamā gadsimta otrajā gadu desmitā kavēs ne vien darbaspējīgo iedzīvotāju skaita atjaunošanos, bet arī tā kvalitatīvā sastāva izaugsmi.

Pašreizējā cilvēkkapitāla raksturojums

Latvijā pastāv ievērojamas atšķirības dažādu paaudžu iegūtajā izglītības līmenī. Tās veidojušās daudzu vēsturisku un ekonomisku apstākļu ietekmē, kuru starpā galvenais ir nemitīgi augošais pieprasījums darba tirgū pēc kvalificētiem darbiniekiem - atbilstoši tautsaimniecības attīstības pakāpei. Tomēr dažādās valstīs un vēstures posmos šīs vispārējās tendences tempus ietekmē darba samaksas līmeņa atšķirības atkarībā no kvalifikācijas, izglītības pieejamība atkarībā no iedzīvotāju vairuma dzīves līmeņa un mācību iestāžu izvietojuma, valsts noteiktā obligātā izglītības līmeņa, studentu atbrīvojuma no obligātā karadienesta u.c.

Vairums pašreizējo Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju skolojušies padomju izglītības sistēmā: tagad 40 gadus sasniegušajiem un vecākiem, t.i., dzimušiem līdz 60. gadu vidum, bija obligāta 7 un 8 klašu izglītība, jaunākiem, bet dzimušiem līdz 1972.gadam,- vidējā izglītība. Līdz 90.gadu sākumam tas veicināja caurmēra izglītības līmeņa pieaugumu ar katru nākamo paaudzi (1.tab.). Kopumā darbaspējīgo vidējais skolas gadu skaits 90. gadu sākumā tikai nedaudz atpalika no Ziemeļvalstīm [Eglīte, 1994]. Savukārt padomju ideoloģiskā nostādne par materiālās ražošanas primātu noveda pie algu inversijas - augstākas darba samaksas par fizisko darbu, kas caurmērā ir mazāk kvalificēts salīdzinājumā ar garīgo un attiecīgi var tikt uzsākts pēc īsāka mācību laika. Tas mazināja mācību aktivitāti vīriešu vidū, kam ir zināmas priekšrocības vairāk nopelnīt smagākā fiziskā darbā un kas pēc peļņas arī vairāk tiecas tradicionālās ģimenes apgādnieka lomas dēļ. Rezultātā viņu caurmēra izglītības līmenis visās pēc 1945.gada dzimušajās paaudzēs atpalika no sieviešu sasniegtā. Nākamajā vēstures posmā tas sekmēja vismaz daļēju abu dzimumu konkurētspējas izlīdzināšanos darba tirgū.

Zināmas atšķirības vērojamas arī pilsētnieku un laucinieku izglītības līmenī: vidējais viena darbaspējīgā skolas gadu skaits pilsētās ir 102,4procenti no vidējā, laukos - 94,1procents.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un obligātā izglītības līmeņa pazemināšanas līdz 9 klasēm jauniešu izglītības aktivitāte krasi samazinājās. Īpaši raksturīgi tas bija puišiem: pašreiz 20-24 gadu vecajiem pēc pamatskolas mācības pārtraukušo īpatsvars vīriešiem pieauga 2,4 reizes (pilsētās - pat 2,8) sievietēm - 2,3 reizes (pilsētās - 2). To sekmēja vēl saglabājusies darba samaksas līmeņa inversija: vairumā jau privatizēto materiālās ražošanas un finansu tirgus nozaru vidējā darba alga ir augstāka salīdzinājumā ar valsts finansējamām cilvēkkapitālu veidojošām nozarēm: izglītību un veselības aprūpi, kur nodarbinātas pārsvarā sievietes. Cita starpā tas liecina arī par līdzšinējo atjaunotās Latvijas valdību attieksmi pret pašu valsts darba potenciāla atjaunošanu un tā vērtības kāpināšanu.

90.gadu otrajā pusē, piemērojoties globālajām darba tirgus prasībām, jauniešu mācību aktivitāte atkal ar katru gadu pieaug, īpaši orientējoties uz vispārējo vidējo un arī augstāko izglītību (skat.2.tabulu). Tomēr maz ticams, ka daudz cilvēku (no tagad 20-29 gadus veco paaudžu vidus), kas 90.gadu pirmajā pusē pārtrauca mācības pēc pamatskolas absolvēšanas atgriezīsies skolās, lai iegūtu vismaz vidējo izglītību. Domājams, ka šīs paaudzes līdz pat sava darba mūža galam paliks vismazāk izglītotas visa Latvijas darbaspēka sastāvā, negatīvi ietekmējot arī kopējo izglītības līmeņa pieaugumu. Iespējams, ka tieši šīs paudzes mazāk izglītotā daļa, būdama aktīvu darba meklētāju vidū un darba devēju visvairāk pieprasītajā vecumā, bet neatbilzdama viņu prasībām, rada priekšstatu par visa Latvijas darbaspēka nepietiekamo sagatavotību, īpaši laukos. Ienākot darba tirgū šādām mācības pagaidām vēl nebeigušām paaudzēm, kuru mācību aktivitāte ir no jauna pieaugusi, priekšstati par Latvijas darbaspēka kvalitāti varēs atkal uzlaboties.

Kā liecina dati par skolēnu un absolventu skaitu vispārējās un profesionālās vidējās izglītības iestādēs, pēdējo popularitāte ir mazinājusies. Minimālās mācību aktivitātes gadā - 1993.- vispārējo vidējo izglītību apguva 64,5% no šī līmeņa mācību iestāžu audzēkņiem, speciālo un tehnisko - 35,5%. Savukārt 1997./1998. mācību gadā attiecīgi 73,2% un 26,8% (Latvijas Statistikas ..., 138.-150.lpp.). Šādu samēru var uzskatīt par darba gaitu sākuma novilcināšanu un pārlieku orientāciju uz augstāko izglītību. Tomēr iespējami augstāks vispārējās izglītības līmenis veido augstāku jauniešu piemērošanās jeb adaptācijas spēju mainīgajām darba tirgus prasībām, jo ar augstāku vispārējās sagatavotības līmeni var pietikami ātri apgūt jebkuru profesiju, pēc kuras nākotnē var rasties pieprasījums un kuru šobrīd nav iespējams paredzēt. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka darbaspēka jaunā maiņa Latvijā pēc savas kvalitātes, iespējams, pat apsteigs darbaspēka pieprasījumu un kļūs par investīcijas piesaistošu faktoru vai arī sava veida eksportpreci, kā tas jau tagad notiek ar daļu mūziķu, zinātnieku un jūrnieku.

Kopumā Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju sastāvā pēc izglītības līmeņa dominē vidējo un augstāko izglītību ieguvušie (skat.1.tab.). Vidēji valstī to īpatsvars sasniedz 73%, t.sk. Rīgā 82 un pat laukos 61,5%, to skaitā ar augstāko izglītību attiecīgi 14,6%, 20,9% un 9,4%. Savukārt dažādu līmeņu profesionālo izglītību guvuši vidēji valstī 50%, pilsētās 52%, t.sk.Rīgā 53% un laukos 45%.

Kaut arī augstāks izglītības līmenis galvaspilsētā ir dabiska parādība, divkārt zemākais augstākās kvalifikācijas darbaspēka īpatsvars lauku apvidos nepietiekami veicina to attīstību. Tāpēc dažādo reformu gaitā būtu jānodrošina pietikamas izglītošanās iespējas lauku jauniešiem, kā arī dažādu nozaru attīstības iespējas laukos, kas sekmētu šo jauniešu palikšanu vai atgriešanos dzimtajās vietās pēc izglītošanās lielākos centros.

Vērtējot Latvijas pašreizējo cilvēkkapitālu, jāpievēršas tā novecošanās pakāpei, kas izveidojusies jau aplūkoto dažādu paaudžu izglītības līmeņa atšķirību dēļ. No visiem augstāko izglītību ieguvušiem Latvijas iedzīvotājiem 60% ir jau pārsnieguši 40 gadu vecumu, bet 18,4% - 60 gadu vecumu. Tāpēc pēdējos gados vērojamā vidusskolu beidzēju lielākās daļas stāšanās augstskolās, tāpat kā jau agrāko vidusskolu absolventu mācību atsākšana (skat.1.tab.) būtu visnotaļ atbalstāma. Vienlaikus jāgādā par mācību kvalitāti un pietiekami labi atalgota darba iespējām Latvijā. Pretējā gadījumā varam zaudēt visvērtīgāko cilvēkkapitāla daļu, kas nozīmētu vietējā darbaspēka strauju novecošanu un tā kvalitātes stagnāciju.

Iedzīvotāju skaita un sastāva paredzamās pārmaiņas

Prognoze par cilvēkkapitāla gaidāmām pārmaiņām tupmākajos 20 gados ietver 2 posmus:

1) iedzīvotāju skaita, to dzimuma un vecuma sastāva prognozi;

2) atsevišķo paaudžu un visa iedzīvotāju kopuma izglītības līmeņa prognozi atbilstoši paaudžu nomaiņai un paredzamajām demogrāfiskā sastāva pārmaiņām.

Iedzīvotāju prognoze uz 2004., 2009., 2014. un 2019.gada sākumu aprēķināta, izmantojot 1999.gada sākuma datus par iedzīvotāju skaitu un vecumsastāvu. Prognozes periods nepārsniedz 20 gadu, lai visa laikposma auglīgā vecuma sievietes jau būtu dzimušas un viņu skaitu prognozes perioda tālākajā posmā neietekmētu iespējamās kļūdas turpmākā dzimstības līmeņa noteikšanā.

Aprēķinos izmantota vispārpieņemtā komponentu metode, pielietojot lauku un pilsētu iedzīvotāju 5 gadu vecumgrupu dzimstības un izdzīvošanas koeficientus un katrā periodā pieskaitot vai atskaitot paredzamo migrācijas saldo ar migrējušo specifisko dzimumu un vecumsastāvu.

Sarežģītākais uzdevums prognozē ir noteikt turpmākajam laikposmam paredzamo dzimstības, mirstības un migrācijas procesu intensitāti. Šai darbā mēdz izmantot gan iepriekšējā laikposmā (bet ilgākā par prognozes periodu) novēroto tendenču ekstrapolāciju, gan analoģiju ar līmeni citās - līdzīgas demogrāfiskās attīstības pakāpes valstīs, gan ekspertu vērtējumu kā LU prognozē [Zvidriņš...].

Latvijā pēdējos 20-25 gados dzimstības un mirstības dinamika ir vairākkārt mainījusies pretējos virzienos [Latvijas Demogrāfijas...], tāpēc ekstrapolācijas paņēmiens nav izmantojams. Savukārt pielietot analoģiju ar ilgstošas mierīgas attīstības valstīm pārejas perioda grūtības pārdzīvojošai Latvijai nebūtu korekti, bet līdzīgu sociāli ekonomisko pāreju un demogrāfisko depresiju pārvarējušas valsts analoga vēsturē vēl nav. Pēc mūsu ekspertvērtējuma, dzimstības prognozē izmantoti 2 varianti: inerces - ar bāzes gada (1998) līmeņa saglabāšanos visa prognozes perioda laikā, un aktīvais - ar pakāpenisku speciālo dzimstības koeficientu pieaugumu līdz Latvijā XX gs. otrajā pusē augstākajam piedzīvotajam - tātad pilnīgi iespējamam - 1989.gada līmenim.

Mirstība pēc krasas palielināšanās 90.gadu sākumā desmitgades otrajā pusē atkal samazinājās, un paredzamais mūža ilgums sievietēm 1996./1997. gadā pat nedaudz pārsniedza līdz šim labāko novēroto 80. gadu beigās. Tomēr 1998.gadā mirstība no jauna nedaudz pieauga, iespējams, tāpēc, ka gadsimtu mijā pensijas vecumu pārsniegušām paaudzēm, t.i., ar lielāko mirstības varbūtību, ir bijuši visai smagi dzīves un darba apstākļi visa viņu mūža laikā, tāpēc arī caurmērā vāja veselība. Mūsdienās šīm paaudzēm, salīdzinot ar jaunākajām paaudzēm, ir zems ienākumu līmenis un ierobežotas tā paaugstināšanas iespējas. Šie apsvērumi nedod pamatu cerībām, ka viņu mirstība, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, jūtami samazināsies. Turklāt viņu mirstības varbūtība ietekmētu tikai visu iedzīvotāju skaitu un sastāvu, bet ļoti niecīgā pakāpē darbspējas vecuma iedzīvotāju kontingentu. Tāpēc darba potenciāla prognozē pieņemts, ka turpmākajos 20 gados mirstība un paredzamais mūža ilgums saglabāsies tuvu bāzes gada līmenim: vīriešiem 64,1 gads, jaundzimušiem un sievietēm - 75,5.

Iepriekšējā mūsu 1995.gadā aprēķinātajā iedzīvotāju prognozē [Eglīte P. u.c. Veselības ... 1997.] pieļāvām varbūtību, ka Latvijas iedzīvotāju skaita zudumi migrācijas rezultātā līdz XX gs. beigām pakāpeniski mazināsies un jaunajā gadsimtā vairs neturpināsies. Prognozētā un 90. gadu otrajā pusē faktiski piedzīvotā ārējās migrācijas apjoma salīdzinājums liecina, ka tā mazināšanās ir pat pārsniegusi domāto:

(I pusgadā)

Kopā 64 tūkst. 28,6

Tāpēc prognozēt tālākos iedzīvotāju skaita zudumus migrācijas rezultātā nav pamata, un jaunajā prognozē uz XXI gadsimta pirmo piektdaļu tie nav paredzēti. Tas gan nenozīmē migrācijas pārtraukšanu, bet iebraukušo un izbraukušo skaita aptuvenu līdzsvaru. Šī pieļāvuma attaisnošanās atkarīga no migrantu apmaiņas valstu labklājības līmeņa starpības iespējamās palielināšanās vai samazināšanās. Ja Latvijā dzīves līmenis salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm strauji nepieaugs, maz iespējams arī iedzīvotāju skaita pieaugums uz migrantu rēķina.

Valsts iekšējās migrācijas prognozē pieņemts, ka nav ekonomiska pamata lauku iedzīvotāju skaita pieaugumam. Tāpēc, ja laukos veidotos dabiskais pieaugums, tam atbilstošs cilvēku skaits pārceltos uz pilsētām.

Lielāki par iespējamo dabisko pieaugumu lauku iedzīvotāju zudumi iekšējās migrācijas rezultātā nav paredzēti. Šī pieļāvuma attaisnošanās atkarīga no valsts reģionālās politikas, lauku attīstības programmas izpildes, investīciju izvietojuma u.tml. ekonomiskiem nosacījumiem.

Darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu un sastāvu turpmākajiem 20 gadiem ar lielu ticamības pakāpi noteic jau dzimušo paaudžu skaits un mirstība vecumgrupās, kam piemīt samērā liela izdzīvošanas varbūtība. Šīs grupas prognozei pie dažādiem scenārijiem iespējamas tikai niecīgas atšķirības atkarībā no jaunākās vecumgrupas iespējamā skaitliskā pieauguma un migrācijas, kuras ietekme, kā minēts, pašreizējā Latvijas situācijā ir niecīga. Tāpēc aprēķināti 2 minētie prognozes varianti, kas atšķiras tikai ar dzimstības līmeni.

Izglītības līmeņa gaidāmās pārmaiņas no 1992. līdz 2010.gadam jau tika prognozētas minētā laikposma sākumā [Eglīte, 1994]. Tolaik tika izdarīts pieņēmums, ka jaunākās paaudzes - prognozes bāzes gadā līdz 30 gadiem - turpmākajā dzīves posmā iegūs tādu pašu izglītības līmeni kā tobrīd izglītotākā 30-34 gadu vecā paaudze. Rēķinoties ar obligātās izglītības līmeņa samazinājumu atjaunotajā Latvijas valstī - 9 klases, salīdzinot ar padomju varas pēdējās desmitgadēs pastāvējušo (vidējo), kā arī gaidāmo daļējas mācību maksas ieviešanu augstākajās izglītības pakāpēs, caurmēra izglītības līmeņa celšanās netika paredzēta. Taču, ņemot vērā vispārējās attīstības un tai nepieciešamās izglītības kāpuma tendences pasaulē, mūsu agrākajā prognozē netika paredzēta izglītības līmeņa samazināšanās varbūtība un izglītības līmeņa prognoze atsevišķās vecumgrupās tika izstrādāta vienā variantā.

Faktiski 90. gadu pirmajā pusē, pretēji agrāk prognozētajam, jaunatnes izglītības aktivitāte uz laiku mazinājās: apmēram puse 9. klases beidzēju aprobežojās ar šo obligāto izglītības pakāpi, bet studijas uzsāka tikai nepilnas 2/5 no vidusskolas beidzēju sarukušā skaita. Līdz ar to jaunajā izglītības līmeņa prognozē iepriekš izmantotais tā pārmantojamības variants no paaudzes paaudzē nav pielietojams.

Prognozējot Latvijas iedzīvotāju izglītotību turpmākajiem 20 gadiem, tika ņemtas vērā gan 90.gados notikušās pārmaiņas izglītības valsts politikā un jauniešu izglītības aktivitātē šai laikposmā, gan darba tirgus prasības un nodarbinātības izredžu atšķirības cilvēkiem ar zemāku un augstāku kvalifikāciju [Eglīte, 1998].

Balstoties uz statistiskajām ziņām par izglītības aktivitātes pieaugumu (sk. 2. tab.) un jau tagad novērojamo citās Eiropas valstīs [Latvija un ...], kā arī augstākajiem dažu paaudžu sasniegtajiem izglītības rādītājiem 1999.gadā Latvijā, izstrādāts variants prognozei par 3 atšķirīgus izglītības līmeņus ieguvušo īpatsvaru katrā vecumgrupā abiem dzimumiem, kā arī lauku un pilsētu iedzīvotājiem, saglabājot tā teritoriālās īpatnības bāzes gadā [sīkāk sk. Eglīte u.c. ... 1999].

Prognozē vadījāmies no pieņēmuma, ka pamatizglītību vai arodizglītību iegūs 97% zēnu un 98% meiteņu, respektīvi gandrīz visi garīgi veselie. Rēķinoties ar augošo pamatskolas beidzēju mācību turpināšanu vidējās mācību iestādēs, prognozēts, ka tālāk nemācījušos īpatsvars 20 gadu laikā no jauna samazināsies līdz līmenim, kāds jau bija sasniegts 80.gadu beigās [1989.g....], un mācības vidējās izglītības iestādēs daļa jauniešu turpinās līdz pat 24 gadu vecumam. Tāda stāvokļa sasniegšana ir nepieciešams priekšnosacījums gan tālākai izglītībai, gan jaunu profesiju apguvei arī bez augstākās izglītības.

Savukārt studējušo īpatsvars jaunākajās paaudzēs, domājams, pārsniegs agrāk novēroto un tuvosies pašreizējam Beļģijas un Somijas līmenim: 54% un 70% no vidusskolu beidzējiem [Latvijas un...]. Nepieciešamības gadījumā cilvēki ar vidējo izglītību (ieskaitot nepabeigto augstāko) studijas var sākt vai atsākt, arī pēc 39 gadu vecuma, kas piedāvātajā prognozes variantā ir uzrādīts kā pēdējā izglītības līmeņa pārmaiņu robeža. Tādējādi izstrādātā izglītības prognoze uzskatāma par visai pieticīgu, kas raksturo iespējas, ja valstī netiks īstenota aktīvāka - uz darbaspēka kvalitatīvo izaugsmi vērsta politika.

Darbaspējas vecuma iedzīvotāju vidējā izglītības līmeņa prognoze aprēķināta atbilstoši katras vecumgrupas un dzimuma īpatsvaram un tā sadalījumam pa izglītības līmeņiem.

Cilvēkkapitāla paredzamo pārmaiņu kvantitatīvai samērošanai aprēķināts arī visam darbspējīgo kopumam vidējais skolas gadu skaits. Katrs izglītības līmenis pielīdzināts noteiktam skolas gadu skaitam:

- pamata izglītība atbilstoši obligātajam līmenim - 9 gadi, attiecinot to arī uz arodskolu beidzējiem, un tādējādi aptuveni kompensējot mazāku pamatizglītības gadu skaitu vecākajām paaudzēm, kas pārtrauks darba gaitas pirms prognozes perioda beigām;

- vidējā izglītība, ņemot vērā garāko mācību laiku profesionālās vidējās izglītības iestādēs un tajās mācošos īpatsvaram - 13 gadi;

- augstākā izglītība, atbilstoši bakalaura un maģistra programmu apgūšanas ilgumam pēc vidusskolas - 17 gadi.

Reizinot iegūto katras paaudzes vidējo skolas gadu skaitu ar šīs paaudzes īpatsvaru darbaspējīgo vidū un tai atlikušo darba mūža ilgumu, iegūts nosacīts darba potenciāla rādītājs izglītības cilvēkgados.

Latvijas iedzīvotāju ataudzes intensitātei saglabājoties 1998.gada līmenī un izbeidzoties emigrācijas pārsvaram pār imigrāciju, valsts iedzīvotāju skaits turpmāko 20 gadu laikā saruktu līdz 2083 tūkstošiem, t.i., par gandrīz 15%, tomēr, ja dzimstība pakāpeniski pieaugtu līdz 80 gadu beigās jau piedzīvotajam līmenim, kopējie iedzīvotāju skaita zudumi nepārsteigtu 8% un iedzīvotāju kopskaits varētu nesarukt zem 2246 tūkstošiem (3.tab.).

Nepalielinoties dzimstībai, nedaudz mazinātos demogrāfiskā slodze uz vienu darbaspējīgo, taču tikai uz neilgu laiku: kamēr pensijas vecumu sasniegušo skaits nepārsniegs skaitliski mazās 90. gados dzimušās paaudzes, kas, jau, sākot ar 2005.gadu, būs sasniegušas darbaspējas vecumu. Ar šo gadu gaidāma nosacīti darbaspējīgo (15-64 gadus veco) absolūtā skaita un vēl pēc 10 gadiem - viņu īpatsvara mazināšanās iedzīvotāju sastāvā.

Savukārt, ja dzimstība pakāpeniski atjaunotos 80. gadu otrās puses līmenī (aktīvais variants), bērnu skaits pēc 20 gadiem varētu tuvoties vismaz XX gadsimta beigās vērojamam, bet viņu īpatsvars - attiecīgi pieaugt. Demogrāfiskā slodze gan tādēļ pieaugtu vairāk nekā tikai iedzīvotāju novecošanās un tās izraisītās darbaspējīgo skaita mazināšanās dēļ (4.tab.), taču tā būtu garantija darbaspējīgo skaita atjaunošanai turpmākajā laikposmā, kādu līdzšinējā dzimstības līmeņa saglabāšanās nesola. Līdz ar to demogrāfiskās slodzes pieaugums ar laiku izbeigtos.

Cita lieta ir darbaspējīgo sastāvs pēc vecuma un sagatavotības. Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju kopumu turpmākajos 20 gados veidos galvenokārt jau šodien dzīvojošās paaudzes. Arī tagad šai vecumgrupai piederīgie līdz 45 gadu vecumam, un jau dzimušie, kas pagaidām vēl nav sasnieguši darbspējas vecumu, un tikai pēc 2015.gada viņu skaitu papildinās pagaidām vēl nedzimušie. No tā var secināt, ka darbspējīgo kopuma vecumsastāvs ir pietiekami precīzi aprēķināms un vairs nevar būtiski izmainīties: tā apjoms nevar kaut cik pieaugt, bet stihiskas nelaimes gadījumā vienīgi vēl vairāk sarukt.

Atbilstoši cilvēku skaitam jau dzimušajās paaudzēs un katrai vecumgrupai raksturīgai izdzīvošanas varbūtībai sagaidāms, ka darbaspējīgo jaunākās daļas (līdz 40 gadiem) īpatsvars to kopumā pakāpeniski samazināsies no 53,3% 1999.gada sākumā līdz 50,2% 2014.gadā un pat 47,8% 2019.gadā. Tikai šai pēdējā gadā vēl iespējama mazāk strauja jaunākās vecumgrupas īpatsvara mazināšanās, ja XXI gadsimta pašos pirmajos gados notiks kaut neliels dzimstības pieaugums. Tomēr arī šai gadījumā darbaspējīgo grupa līdz 40 gadu vecumam diezin vai sasniegs pusi no visiem. Reālo ekonomiski aktīvo iedzīvotāju sastāvu šis iespējamais jaunāko darbspējīgo skaita un īpatsvara pieaugums praktiski neiespaidos, jo vairums 15-19 gadus vecu jauniešu, uz kuru rēķina var notikt darbaspējīgo kopuma tālākas novecošanās bremzēšana, vēl mācīsies.

Vienlaikus ar šīs ekonomiski nozīmīgākās iedzīvotāju grupas novecošanos, to sastāvā nav paredzama sieviešu īpatsvara mazināšanās, kā tas būtu gaidāms, sasniedzot pensijas vecumu karā cietušajām paaudzēm: tikai no 51,9% 1999. gadā līdz 51,6% 2019.gadā. Kā zināms, vīriešu samērā lielākās priekšlaicīgās mirstības dēļ, jo vecāka paaudze, jo lielāks tajā sieviešu īpatsvars. No darbaspēka izglītības līmeņa viedokļa tā feminizācija būtu apsveicama, jo sievietēm, visās pašreizējās darbspējas vecuma paaudzēs izglītības līmenis un arī mācību aktivitāte, kā jau minēts, ir augstāks nekā vīriešiem. Diemžēl sievietes, īpaši vecākās paaudzēs, nav nodarbināmas visās profesijās. Tāpat samērā lielāks sieviešu īpatsvars, īpaši reizē ar darbaspēka novecošanos, var negatīvi ietekmēt darbaspēka teritoriālo mobilitāti.

Darbspējīgo vidusmēra izglītības līmenis un tā pārmaiņas tika aprēķinātas, ņemot vērā katras paaudzes vīriešu un sieviešu, pilsētnieku un laucinieku iegūto, un vēl iegūstamo, izglītības līmeni, kā arī šo demogrāfisko grupu īpatsvaru darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju kopumā.

Kā jau minēts metodikas sadaļā, balstoties uz 90. gadu otrā pusē strauji augošo jauniešu mācību aktivitāti, paredzams darbaspējīgo vecumu pašlaik vēl nesasniegušo paaudžu caurmēra izglītības līmeņa pieaugums salīdzinājumā ar 90.gadu pirmajā pusē obligāto izglītību ieguvušajiem. Tika pieļauts, ka skolas gaitas vēl nebeigušās un pat nesākušās paaudzes ar savu izglītības līmeni - vidējo un augstāko izglītību ieguvušo īpatsvaru - pārspēs pat līdzšinējās visizglītotākās paaudzes (5.tab.). Tomēr, rēķinoties ar iedzimto garīgo spēju atšķirībām, attīstības iespēju dažādības ģimenē, tālākās izglītošanās pieejamības ierobežojumu dēļ nabadzīgākajiem un attālākos apvidos dzīvojošiem jauniešiem, nevar cerēt, ka pilnīgi visi no viņiem iegūs augstāko un pat vidējo izglītību. Tāpēc katras paaudzes caurmēra izglītības līmenis ir ierobežots.

Paaudžu maiņas un darbspējīgo vecumsastāva novecošanās rezultātā, vidējais viena darbaspējīgā izglītības līmenis skolas gados var pieaugt no 12,13 procentiem 1998. gadā līdz 12,92 2019. gadā jeb par 6,5%. Vidējo skolas gadu niecīgo pieaugumu tuvākajos 20 gados noteic arī jau minētā mācību aktivitātes mazināšanās 90. gadu sākumā, jo tā laika jaunieši prognozes perioda beigās vēl būs darbspējīgajā vecumā, un tikai turpmāk - pēc viņu pensionēšanās - vidējais izglītotības līmenis varēs augt straujāk.

Īstenojoties jauno paaudžu izglītības līmeņa kāpumam, salīdzinot ar iepriekšējām, darbaspējīgo skaitliskā mazināšanās un novecošanās vismaz daļēji tiktu kompensēta ar tā kvalitatīvo uzlabošanos. Tomēr jāņem vērā, ka līdzīgas norises notiek arī citur pasaulē, un nav zināms, vai citās valstīs darbaspēka kvalitatīvās izaugsmes tempi nebūs straujāki nekā Latvijā. Līdz ar to darbaspējīgo izglītības līmeņa pieaugums var būt nepietiekams tā konkurētspējas kāpumam. Papildus būtu nepieciešama klātienes mācības jau beigušo paaudžu tālākizglītība, līdztekus darbam papildinot zinības un arī formālo izglītības līmeni.

Zināms, ka gatavība mācīties, tāpat kā turpmāk gaidāmā atdeve no līdzšinējā līdzekļu ieguldījuma izglītībā, ir apgriezti proporcionāli cilvēka sasniegtajam vecumam jeb atlikušajam darba mūža ilgumam, kad iegūtās zināšanas varētu likt lietā. Tāpēc darba potenciāla prognozē tā pārmaiņu vērtējumam izmantojām papildu parametru - atlikušā darba mūža ilgumu gados. Reizinot to ar katras paaudzes pārstāvju skaitu un vidējo skolas gadu skaitu, ieguvām integrālu darba potenciāla raksturojumu nosacītos izglītības cilvēkgados.

Neraugoties uz vidējā izglītības līmeņa celšanos, darbaspējīgo skaita mazināšanās un viņu sastāva novecošanās novedīs pie kopējā darba potenciāla mazināšanās jau pēc desmit gadiem no 521 miljona izglītības cilvēkgadu 1999.gadā un 538 miljoniem 2004.gadā līdz 460 miljoniem 2019.gadā.

Kā jau bija sagaidāms, darbaspējīgo jaunākās daļas īpatsvars šādi aprēķinātā darba potenciālā ir lielāks nekā cilvēku skaits: bāzes gadā attiecīgi 74,5% pret iepriekš minētiem 53,3%. Tomēr sakarā ar jaunāko paaudžu īpatsvara mazināšanos darbaspējīgo kopskaitā, turpmākajos gados sagaidāma arī viņu lomas mazināšanās darba potenciāla integrālajā raksturojumā līdz pat 70,3% - 70,6% (divos prognozes variantos).

Tādējādi veikto prognozes aprēķinu rezultāti liecina, ka

- darbaspēka komplektēšanā uzņēmējiem vismaz 20 gadu laikā arvien mazāk būs iespēju izvēlēties kadrus vienīgi no jauniešu vidus un viņu cena darba tirgū vēl pieaugs;

- ierobežotāka darbaspēka pieprasījuma apstākļos atšķirības dažāda vecuma iedzīvotāju nodarbinātības un vidējā ienākuma līmenī var vēl pieaugt;

- nodarbināto tālākizglītībā ieguldīto līdzekļu atdeve līdz ar viņu sastāva novecošanos var mazināties.

Lai panāktu Latvijas cilvēkkapitāla pieaugumu, nepieciešama mērķtiecīga darbība vairākos virzienos:

- jāpalielina valsts finansējums izglītībai, ieskaitot skolotāju algu pieaugumu, kas ir priekšnosacījums viņu tālākizglītībai un augstākai mācību kvalitātei, kā arī kvalificēta darba un izglītības vērtības apliecinājums no valsts puses;

- jānodrošina pietiekams atbalsts visām ģimenēm, kas audzina bērnus, lai dzimstības līmenis atjaunotos paaudžu nomaiņai pietiekamā līmenī un nākotnē varētu atjaunināt darbaspēka vecumsastāvu ar tam atbilstošu izglītības līmeņa kāpumu;

- jāveicina jaunu darba vietu radīšana un darba samaksas pieaugums par kvalificētu darbu, lai radītu labvēlīgus apstākļus cilvēkkapitāla atjaunošanai kā pēc skaita, tā kvalitātes un nepieļautu tā aizplūšanu no valsts.

1.tabula

Darbaspējas vecuma Latvijas iedzīvotāju izglītības līmenis, %,

1998.g.novembris

1 pārējie līdz 100% - bez pabeigtas pamata izglītības

2 visu veidu

3 ieskaitot arodizglītību

* pēc Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma datiem. Sīkāk par dzimumiem un apdzīvotības tipiem sk. Eglīte u.c. Latvijas darba potenciāls un tā atjaunošanās iespējas XX-XXI gs.mijā. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem Nr.5. Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1999, 120.-124.lpp.

2.tabula

Mācību aktivitāte Latvijā 90.gados, %

Aprēķināts pēc datiem no:

Latvijas Statistikas gadagrāmata 1998., 138.-150.lpp.

Latvijas Statistikas gadagrāmata 1999., 128.-138.lpp.

Latvijas Demogrāfijas gadagrāmata pa atbilstošiem gadiem

3. tabula

Latvijas iedzīvotāju skaits laikposmā līdz 2019.gadam, tūkst.

4.tabula

Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvs laikposmā līdz 2019.gadam,

% no kopskaita

5. tabula

Paredzamais Latvijas iedzīvotāju sadalījums

pēc izglītības līmeņa un vecuma, %

* pārējie līdz 100% - ar zemāku izglītību, dati par 1999. g. - 1. tabulā

Vēres

1. Darbaspēks Latvijā. Darbaspēka apsekojuma rezultāti 1998.g.novembris. Rīga: LR Centrālā Statistikas pārvalde, 1999.g.maijs.

2. Eglīte P. Iedzīvotāju izglītības potenciāla paredzamās pārmaiņas iedzīvotāju sastāva ietekme. LZA Vēstis, A daļa, 1994., Nr.7/8, 1.-8.lpp.

3. Eglīe P. Sieviešu darba potenciāls un nodarbinātība Latvijā XX gs.izskaņā. LZA Ekonomikas institūta gadagrāmata 97/98. Rīga, 1998., 5.-12.lpp.

4. Eglīte P., Cīce A.M., Markausa I.M. u.c. Latvijas darba potenciāls un tā atjaunošanās iespējas XX-XXI gs.mijā. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem /Nr.5 Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1999.-124 lpp.

5. Eglīte P., Ivbulis B., Zariņa I.B. u.c. Veselības un mirstības teritoriālās atšķirības Latvijā. Iedzīvotāju prognoze līdz 2015.gadam. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem/ Nr.2 Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1997. -87 lpp.

6. Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1990 -1998.

7. Latvijas statistikas gadagrāmata 1998, Rīga: LR CSP, 1998.

8. Latvijas statistikas gadagrāmata 1999, Rīga: LR CSP, 1999.

9. Latvija un Eiropas Savienības valstis. Rīga: LR Centrālā statistikas pārvalde, 1999.- 48 lpp.

10. 1989.gada Tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. Rīga: LR Valsts statistikas komiteja, 1992, 180.-185.lpp.

11. Zvidriņš P. (red.) Latvijas demogrāfiskās attīstības prognozes: 1998.-2025. gads Rīga:LU Demogrāfijas centrs, 1999.-74 lpp.