Svētdien, 28. novembrī, valsts svētki — Neatkarības un karoga diena

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Ko šī diena nozīmē albāņu tautai?

— Albānijas tauta sava nacionālā varoņa Ģerģa Kastriota Skendenberga vadībā XV gadsimtā uzsāka divdesmit piecus gadus ilgo pretošanos otomaņu invāzijai (1443.–1468 ). Šis albāņu varonīgais karš aizkavēja otomaņu karaspēka virzību uz Rietumiem un Adrijas jūru — rajoniem, ko apdzīvoja albāņi. Tādējādi albāņu tauta Skendenberga vadībā deva nozīmīgu ieguldījumu Rietumu civilizācijas un kristietības aizsardzībā. Pēc Skendenberga nāves otomaņi ātri vienu pēc otras okupēja albāņu teritorijas, un tas Otomaņu impērijai ļāva izplesties līdz Balkānu ziemeļiem un Viduseiropai.

Otomaņu invāzija albāņu teritorijās ilga apmēram piecus gadsimtus. Šīs okupācijas laikā daļa albāņu pieņēma islama ticību, kamēr pārējie palika uzticīgi kristīgajai ticībai. Otomaņu režīms visu savas valdīšanas laiku ar likumu aizliedza albāņiem, kā arī citām tautām runāt savā dzimtajā valodā.

Taču, par spīti pieciem garajiem okupācijas gadsimtiem, albāņi tomēr saglabāja savu valodu un tradīcijas. Visu otomaņu okupācijas laiku — atkarībā no konkrētajiem apstākļiem ar dažādu intensitāti — albāņi organizēja sacelšanās un citas pret otomaņiem vērstas akcijas. Noteikti jāmin antiotomaņu sacelšanās (1878.–1881.) rīkotāji, kas vēsturē iegājuši kā Albāņu cīņas līga. Šī savienība cīnījās par autonomiju, taču to diemžēl neatbalstīja neviena spēcīga ārvalsts un kustība tika sagrauta. Līga savā Berlīnes kongresā paziņoja, ka Serbija un Melnkalne ir albāņu mantoto teritoriju sastāvdaļas.

Šī gadsimtā sākumā parādījās divu lielu impēriju — Otomaņu impērijas un Austroungārijas — sabrukuma pirmās pazīmes. Albānijas kaimiņi Balkānos —Serbija, Grieķija un Melnkalne — 1911.–1912. gadā uzsāka Balkānu karu, lai atgūtu no Otomaņu impērijas albāņu mantotās teritorijas. Šajā situācijā visu albāņu apdzīvoto teritoriju pārstāvji izcilā politiķa un patriota Izmaila Kemala vadībā sapulcējās Vļorā un nolēma 1912. gada 28. novembrī pasludināt Albānijas neatkarību tās etniskajās robežās. Taču lielvalstis tolaik vilcinājās atzīt šo albāņu izšķirošo lēmumu un vēstnieku konferencē Londonā 1913. gada jūlijā pieņēma lēmumu, kas būtiski aizskāra albāņu intereses un apmierināja mūsu kaimiņu savtīgos mērķus. Saskaņā ar šīs konferences lēmumu Albānijai tika noteiktas tādas robežas, ka vairāk nekā puse mūsu teritoriju palika ārpus albāņu valsts — Grieķijā, Serbijā (Maķedonija) un Melnkalnē. Tagad šīs teritorijas ieskauj pašreizējo Albāniju.

— Kāda ir jūsu valsts jaunākā politiskā un ekonomikā attīstība? Un kā veidojas notikumi jūsu reģionā?

— Kā zināms, Albānija viena no pēdējām starp sociālistiskās sistēmas valstīm uzsāka demokrātisko pārkārtojumu ceļu. Bez tam Albānija šos pārkārtojumus sāka pēc tam, kad bija pieredzējusi vienu no visnepievilcīgākajiem Austrumeiropas režīmiem. Politiskā plurālisma, tirgus ekonomikas un indivīda visplašākās brīvības apstākļos albāņi iecerēja daudzas reformas, lai iespējami drīz pārietu no centralizētās autoritārās sistēmas uz demokrātisku Rietumu parauga iekārtu. Tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, arī Albānijā lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu brīvā tirgus ekonomikas apstākļos izrādījās nespējīgi konkurēt un sabruka, līdz ar to daudz cilvēku zaudēja darbu. Zemes sadalīšana lauku ciemos, ko līdz tam bija veidojušas integrētas kolektīvās saimniecības, deva lauciniekiem zemi, taču drīz pēc pirmā entuziasma viļņa jaunie zemes īpašnieki iepazina arī pirmās problēmas.

Šajos apstākļos, par spīti rietumvalstu, ASV un starptautisko finansu institūciju palīdzībai, strauji pieauga ekonomiskās grūtības. Tad sabruka finansu piramīdu sistēma, kurā savus līdzekļus bija ieguldījusi vairāk nekā puse mūsu iedzīvotāju, un 1997. gada pavasarī tika gāzta valdība, tika sagrauta arī armija un vairums valsts institūciju. 1997. gada jūnija vēlēšanās ar lielu balsu vairākumu uzvarēja kreisi centriskā koalīcija.

Pēc vēlēšanām izveidotā koalīcijas valdība īstenoja vairākus veiksmīgus pasākumus situācijas normalizēšanai pēc katastrofālā 1997. gada pavasara. Šai laikā tika pieņemta jauna konstitūcija, atjaunoti sakari ar starptautiskajām finansu institūcijām, tika gūti panākumi cīņā pret organizēto noziedzību, valstī vērojams nacionālā kopprodukta pieaugums.

Šī gada pirmajā pusē situāciju Albānijā apgrūtināja Kosovas krīzes rezultāti. Albānija uzņēma vairāk nekā pusmiljonu cilvēku no Kosovas. Kaut arī valsts nebija sagatavota tik liela cilvēku skaita uzņemšanai, Albānija, mobilizējot nācijas solidaritāti un augstu garīgo vienotību, ar šo uzdevumu sekmīgi tika galā. Pēc tam, kad bija pabeigta Dienvidslāvijas bombardēšana un kosovieši atgriezās mājās, Albānija īpašu vērību veltīja Dienvidaustrumu Eiropas stabilitātes paktam. Mēs esam pārliecināti, ka bez palīdzības atjaunojamai Kosovai un dzīves normalizēšanai tajā stabilitātes pakts paver plašas perspektīvas arī Albānijai. Tāpēc mēs veltām īpašu uzmanību pasākumiem, kas tiek īstenoti šī pakta ietvaros un ceram, ka pēc politisko sarunu un īpašu projektu apspriešanas šie projekti drīz materializēsies. Koalīcijas valdība, ko vada trīsdesmit divus gadus vecais ekonomists Ilirs Meta vērtē stabilitātes paktu kā savu galveno prioritāti un ir cieši iesaistījusies tā nosacījumu maksimāli ātrā izpildīšanā, konsolidējot demokrātiju un sekmējot ekonomisko attīstību valstī, kā arī stiprinot mieru un drošību Dienvidaustrumeiropā.

Es esmu pārliecināts, ka stabilitātes pakts sekmēs jaunu Albānijas attiecību attīstību ar Dienvidaustrumu Eiropas valstīm, balstoties uz konstruktīvas sadarbības principiem atbilstoši abpusējām interesēm. Tas būtiski nostiprinās mieru un stabilitāti reģionā.

Diemžēl Belgradas režīma antialbāņu politika neļauj Albānijai veidot jebkāda līmeņa attiecības ar šo valsti. Taču Albānijas valdība norobežo Miloševiča kliķi no serbu tautas un atbalsta jebkādu attīstību, kas sekmē demokratizāciju Serbijā. Albānijas valdība arī atzīst un atbalsta starptautiskās sabiedrības diferencēto politiku Melnkalnē.

— Kādas, jūsu vērtējumā, ir Latvijas un Albānijas attiecības?

— Albānija ar simpātijām uzņēma ziņu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Albānijas valdība nekavējoties atzina jūsu neatkarību, un starp abām valstīm tika nodibinātas diplomātiskās attiecības. Kopš 1996. gada Albānijai ir nerezidējošs vēstnieks Latvijā. Pašlaik Albāniju Latvijā pārstāv vēstnieks ar rezidenci Polijā. Mūsu vērtējumā, Latvijas un Albānijas politiskās attiecības ir ļoti labas, to ir apliecinājis arī savstarpējais atbalsts, abām valstīm cenšoties padziļināt demokrātiju un savas zemes attīstību, integrējoties Eiroatlantiskajās struktūrās un Eiropas Savienībā.

Kosovas krīzes laikā Latvijas Republika nostājās upura pusē, atbalstot Kosovas albāņu iedzīvotājus un starptautiskās kopienas veiktos pasākumus, lai darītu galu Miloševiča režīma īstenotajam genocīdam pret Kosovas albāņiem.

— Kādu jūs iedomājaties Latvijas un Albānijas attiecību nākotni?

— Mēs uzskatām, ka joprojām pastāv daudz iespēju mūsu attiecību paplašināšanai. Bez jau projektā sagatavotā abu valstu Ārlietu ministriju sadarbības līguma, līguma par vīzu režīma atcelšanu diplomātisko un dienesta pasu īpašniekiem mēs arī sagatavosim līgumu projektus, kas regulēs mūsu sadarbību ekonomikā, izglītībā, kultūrā, zinātnē un vēl citās jomās.

Pārstāvot Latvijā relatīvi mazu valsti, kāda ir arī Latvija, un tajā pašā laikā pārstāvot arī tautu, kam vēsturiski bijis daudz ar latviešu tautu līdzīgu pārdzīvojumu, es domāju, mēs, albāņi, daudz labāk, izprotam latviešu tautas brīvības mīlestību. Šīs izjūtas mani pavadījušas jau vairākos Latvijas apmeklējumos. Es gribu izmantot šo lielisko izdevību, lai vēlreiz izteiktu manus vislabākos vēlējumus — visplašāko attīstību un uzplaukumu Latvijai un tās tautai.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors