Tomēr pāri visam ir cilvēks

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Tautsaimnieks Alfreds Ceihners mūsdienu redzējumā

Alfreds Ceihners. 1938.gada foto

Par šo tematu O.Krastiņš ziņoja LZA sēdē, kas bija veltīta ekonomista Alfreda Ceihnera 100. dzimšanas dienas atcerei 1999. gada 22. oktobrī

Alfreds Ceihners dzimis 1899. gada 20. augustā strādnieku ģimenē. Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, beidzis Latvijas Universitātes tautsaimniecības nodaļu. Strādājis Finansu ministrijas Valsts saimniecības departamentā par referentu, vairākus gadus bijis "Brīvās Zemes" redakcijas loceklis. 1944. gadā emigrējis, dzīvojis ASV. Miris 1987. gadā.

A.Ceihners ir autors lielākam skaitam apceru periodikā un rakstu krājumos, bet mūsdienu tautsaimnieku un vēsturnieku aprindās labi pazīstamas ir četras A.Ceihnera grāmatas: "Latvijas mežu tautsaimnieciskā nozīme" (1929)1, "Lauksaimniecība un zemnieki — Latvijas pamats" (1937)2, "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika" (1939)3 un "Latvijas boļševizācija 1940.–1941.g." (1944)4.

A.Ceihnera grāmatas, pirmām kārtām "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika", noder kā pretsvars pašreiz valdošajiem uzskatiem Latvijas saimniecības vēsturē.

Mūsdienās studenti un citi, kas interesējas par Latvijas saimniecības vēsturi, kā pirmo un nereti diemžēl arī kā vienīgo mācību grāmatu izmanto Arnolda Aizsilnieka 1968. gadā Stokholmā izdoto "Latvijas saimniecības vēsturi. 1914.–1945."5.

A.Aizsilnieka darbs ir ne tikai pēdējais, bet arī plašākais par šo tematu. Tas aptver ne vien visu neatkarīgās Latvijas periodu, bet arī zināmus laika posmus pirms un pēc tā, satur ļoti bagātu faktoloģisko materiālu un atsauces uz pirmavotiem.

Tajā pašā laikā A.Aizsilniekam emigrācijas apstākļos ir izveidojusies zināma saimnieciski politiskā pārliecība, un atbilstoši tai viņš asi kritizē saimnieciskos likumus un lēmumus, ko Latvijā pieņēma trīsdesmitajos gados, bet īpaši tos, kas saistīti ar K.Ulmaņa darbību autoritārās varas periodā.

A.Aizsilnieka saimnieciskos uzskatus varētu raksturot kā izteikti liberālus, kamēr K.Ulmanis piekopa stingru visas tautas interesēm pakļautu saimniecības valstisku regulēšanu.

Katram autoram ir ne tikai tiesības uz savu pārliecību, bet bez tās grāmatu pat grūti sarakstīt. Slikti vienīgi tas, ka A.Aizsilnieks ar sava darba monumentālo apjomu un zinātnisko faktu bagātību, varbūt pats to nemaz negribēdams, uzspiež lasītājiem arī savus saimnieciski politiskos uzskatus. Tādēļ katram, kas grib mācīties Latvijas saimniecības vēsturi un izmantot tās pieredzi, ir jālasa vēl vismaz divi trīs citu autoru darbi, kuros pausti pretēji uzskati, un tad pašam jāveido sava pārliecība.

Kā vienu no šādiem darbiem var ieteikt A.Ceihnera grāmatu "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika". Bez tam lietderīgas ir A.Zalta, M.Valtera, K.Baloža, P.Starca u.c. grāmatas6, tālāk iespēju robežās pievēršoties pirmavotiem (likumu krājumi, Statistikas pārvaldes izdevumi, dažādu ministriju darba pārskati, valstsvīru, vispirms K.Ulmaņa, runas un raksti).

Vārds "liberālisms" nāk no latīņu vārda "liber" — brīvs, tādēļ gan vēsturiski, gan mūsdienās tam ir emocionāli patīkama skaņa. Taču brīvība var eksistēt un iegūt pozitīvu vērtību tikai stingras likumības ietvaros. Pietiek iedomāties pilnīgu brīvību ģimenē bez ģimenes un ieraduma tiesībām un bez mīlestības. Tad brīvība stiprākam būs smagās dūres diktatūra vājākiem.

Liberālā ekonomikā reālo varu personificē nauda, kapitāls, bagātība. Ja to neierobežo likumi un stingra valsts kontrole, iegūstam "mežonīgo kapitālismu", kur notiek sabiedrības hipernoslāņošanās, izveidojoties šauram bagātnieku slānim, kas netraucēti izšķērdē tautas bagātības, bet tautas lielākā daļa grimst nabadzībā.

Tieši pret to iestājās neatkarīgajā Latvijā, sākot no valsts neatkarības deklarācijas 1918. gadā. Sevišķi izteikta saimnieciskās dzīves regulēšana sākās krīzes periodā no 1930. gada, un to saasinātā formā realizēja K.Ulmanis savas autoritārās varas periodā. A.Ceihners savas grāmatas "K.Ulmaņa saimnieciskā politika" pirmajās 14 nodaļās izseko saimnieciskajam stāvoklim līdz 1934. gada 15. maijam, saimnieciskajai politikai un K.Ulmaņa lomai tās veidošanā. Tālākajās nodaļās ir pamatoti saimnieciskie pārkārtojumi, kas sākās pēc 15. maija. Šajā grāmatā akcentēti divi galvenie sociāli saimnieciskie mērķi — sabiedriskās taisnības stiprināšana (22. nodaļa) un nacionālas taisnības stiprināšana (23. nodaļa), kas pelna īpašu ievērību.

Kā nodaļas "Sabiedriskās taisnības stiprināšana" vadmotīvs skan Kārļa Ulmaņa vārdi, ko viņš teica kādā runā strādniekiem 1935. gadā:

"Un vienu lietu lai neaizmirst tie, kam tas nav vēl prātā ienācis: ka beigu beigās pāri visām mašīnām, pāri visiem skursteņiem, pāri visām fabriku lielajām ēkām stāv tas cilvēks, kas tur apakšstāvā strādā pie šīm mašīnām,— tas ir tas galvenais, tas ir tas kapitāls, tā ir tā bagātība, tā ir visa nākotnes ķīla un drošība." (395.lpp.)

Runājot par nacionālās taisnības stiprināšanu, A.Ceihners nedomā kādu īpašu privilēģiju radīšanu latviešiem vai, vēl vairāk, citu tautību apspiešanu. Realizējot nacionālo taisnīgumu, latviešiem vienkārši jāatgūst tiem pienākošā vieta tautsaimniecībā un ienesīgākajās nozarēs.

"Latviešu svars lielrūpniecības vadībā un kapitālos 1935. gadā bijis tikai 24%, lai gan latvieši sastāda 76% no iedzīvotāju kopskaita. Turpretim vāciešu un žīdu svars lielrūpniecības kapitālos un vadībā ir kopā 72%, lai gan šīs abas tautības sastāda tikai 8% no iedzīvotāju kopskaita." (413.lpp.) Tāpat tirdzniecībā.

K.Ulmanis zināja kā novērst šo disproporciju. Viņa vadībā organizēja ap 30 lielus uzņēmumus visās valstij svarīgās nozarēs (tagad teiktu — dabiskus monopolus) ar latvisku kapitālu un vadību.

Vērtējot A.Ceihnera grāmatu kā zinātnisku darbu, arī tās autoram varētu aizrādīt par vienpusību, šajā gadījumā K.Ulmaņa personības un nopelnu pārmērīgu slavināšanu un lappusēm garu vadoņa runu citātu iepludināšanu grāmatā.

Tomēr garajiem citātiem ilgu laiku bija nozīme, padarot pieejamākas plašākam lasītāju lokam K.Ulmaņa pēdējo gadu runas, kuras citādi būtu jāmeklē tikai dažās bibliotēkās pieejamos "Valdības Vēstneša" sējumos. Deviņdesmitajos gados stāvoklis ir uzlabojies, pateicoties J.Daģa trīssējumu kopojumam.7

Divas citas A.Ceihnera grāmatas veltītas šaurākām tēmām un tāpēc mazāk skar sabiedrībā strīdīgos valsts saimnieciskās politikas pamatjautājumus.

1929. gadā izdotā grāmata "Latvijas mežu tautsaimnieciskā nozīme" ir interesanta ar to, ka meži un mežsaimniecība nav aplūkoti kā patstāvīgi pētījuma objekti, bet visās tautsaimniecības kopsakarībās. To izceļ jau nodaļu virsraksti: "Meži un lauksaimniecība", "Meži un rūpniecība", "Meži un satiksmes līdzekļi", "Meži un ārējā tirdzniecība" utt. Autors pamatoti nonāk pie secinājuma, ka meži ir viena no lielākajām Latvijas bagātībām un tāpēc prasa ļoti atbildīgu to apsaimniekošanu un izmantošanu. "…meži dažādā ziņā piedod Latvijai, var teikt, spilgtu "koku" tautsaimniecības un "koku" kultūras raksturu". (112.lpp.)

Diezgan līdzīga kompozīcija ir otrai A.Ceihnera grāmatai "Lauksaimniecība un zemnieki — Latvijas pamats". Arī šajā darbā autors pētīto nozari saista ar citām nozarēm (rūpniecību, amatniecību, tirdzniecību, kredītsaimniecību utt.), bet iziet arī tālu ārpus starpnozaru pētījumiem, parādot lauksaimniecības nozīmi latviešu tautas likteņos vēsturiskā skatījumā un autora dzīves laikā.

Interesanta un savdabīga ir nodaļa "Dažādu laiku un tautu domātāju uzskati par lauksaimniecības un zemkopju nozīmi un svaru valsts un tautas dzīvē". (308.–345.lpp.)

Divdesmitajos un īpaši trīsdesmitajos gados Latvijā lauksaimniecība bija uzmanības centrā. Lauksaimniecībai ir veltīts daudz grāmatu un rakstu dažādos krājumos. Pēc mūsu domām, A.Ceihnera darbs nepazūd šajā bagātīgajā klāstā.

K.Ulmaņa saimniecības valstiskā regulēšana prasīja pēc būtības saimniecības plānošanu (neskaitot valsts budžetu, kuru kā plānu sastāda arī visas liberāli orientētas valdības). Dažus tādus plānus arī izstrādāja, piemēram, valūtas sadalīšanas plānu. A.Ceihners bija tādas valsts saimniecības vadības dedzīgs aizstāvis. Jau pēc dažiem gadiem viņam bija jāiepazīstas ar pavisam citu saimniecības centralizāciju un plānošanu un jāraksta jauns, pēc apjoma visplašākais darbs "Latvijas boļševizācija. 1940.–1941.".

Šim Latvijai liktenīgajam gadam ir veltīts arī daudz citu autoru pētījumu gan emigrācijā, gan tagad Latvijā. Vairumā no tiem apcerēti Latvijas neatkarības zaudēšanas politiskie un valsts tiesiskie aspekti vai arī dokumentētas boļševiku represijas un to upuri Latvijā.

A.Ceihnera darbs ir īpatnējs ar to, ka viņš sīki aplūko un izpēta boļševiku izdarītās pārmaiņas saimniecībā un to sekas, atkal, tāpat kā iepriekšējos darbos, pievēršoties atsevišķām nozarēm un pēc tam šo izmaiņu izraisītām sociālajām sekām. Tā, pēc mūsu domām, ir grāmatas centrālā un vērtīgākā daļa.

Savā laikā nozīme bija arī grāmatas ievada nodaļām, kur raksturota visas Padomju Savienības saimniecības vēsture, pirmais lielinieku varas laiks Latvijā (gadsimta sākumā) utt., kā arī pielikumiem, kuros ievietots PSRS Kriminālkodekss, dati par vēlēšanu blēdību Latvijā 1940./1941. gadā u.c.

Autors secina:

"Lai gan lielinieki apsolīja brīnumus un atbrīvošanu no visiem "kapitālistiskās" saimniecības ļaunumiem, tomēr komunistu plānsaimniecības iznākums Latvijā bija vispārējs sajukums un haoss, rūpniecības, tirdzniecības, dzelzceļa un visas tautsaimniecības darbības traucēšana. Tautas dzīves līmenis pacelts netika; šādas saimniekošanas faktiskās sekas bija preču trūkums, dažādas mokas un neērtības darbā un dzīvē." (373.lpp.)

Vai ar to A.Ceihners būtu grozījis savus uzskatus par saimnieciski valstisko regulēšanu, plānošanu utt., līdz ar to atsakoties no tiem uzskatiem, kas bija pausti iepriekšējās grāmatās? Ja tā, tad "pēcboļševiku" darbā to varēja pateikt, jo tajā ir arī nodaļas par neatkarīgās Latvijas saimniecību. Autors to nedara. Tieši otrādi — viņš vēlreiz apstiprina, ka pēc 15. maija "kļuva iespējama plānveidīgāka un noteiktāka … valsts saimnieciskā politika", dodot tai pozitīvu vērtējumu. (130.lpp.)

Secinājums var būt tikai viens. Gandrīz katrs politiskajā cīņā lietots vārds var slēpt sevī dažādu saturu ar vienu vārdu var apzīmēt gan tautas interesēs veiktas darbības, gan piesegt šauru grupu interesēs veiktus pasākumus. Tādi politiski "divdabji" ir plānošana, liberālisms, nacionalizācija, privatizācija, sociālisms, kapitālisms un daudzi citi.

Kad jums piedāvā "preci" šādu populistisku vārdu "iesaiņojumā", neietekmējieties no "taras", bet nopietni pārbaudiet, cik vērts ir pats saturs. A.Ceihnera darbi vēsturiskā skatījumā vedina uz tādām domām.

Vēres

1 Ceihners A. Latvijas mežu tautsaimnieciskā nozīme. — R.: Mežu departaments, 1929.—VIII, 123 lpp.

2 Ceihners A. Lauksaimniecība un zemnieki — Latvijas pamats. — R.: "Zemnieka Domas", 1937.— 398 lpp.

3 Ceihners A. Karļa Ulmaņa saimnieciskā politika. — R.: "Zemnieka Domas", 1939.— 527 lpp.

4 Ceihners A. Latvijas boļševizācija. 1940.–1941. — R.: A.Ceihnera apgāds, 1944.— 595 lpp.

5 Aizslinieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914.–1945. — Stokholmā: "Daugava", 1968. — 983 lpp.

6 Tās plašāk rakturotas mūsu darbā Krastiņš O. Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze 1918.–1940. — R.: Latvijas Statistikas institūts, 1996. — 1. daļa 116 lpp. 2. daļa 148 lpp.

7 Daģis J. Prezidents Kārlis Ulmanis latviešu tautas apvienotājs. — 1. un 2. grāmata. R.: LU 1990.g. — 576 un 606 lpp.; 3. grāmata R: "Grāmata", 1991.g. — 598 lpp.