1993.gada 20.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie kolēģi! Sākam šīsdienas plenārsēdi. Saskaņā ar darba kārtību mums būtu jāizskata tālāk likums par zemesgrāmatām, ko vakar nepabeidzām, bet mums ir personāliju jautājumi – par Malašenko kungu un kontrolieru iecelšanu. Tie gan nav iebalsoti, tomēr ir priekšlikums tos izskatīt, ņemot vērā, ka visi šie cilvēki ir šeit zālē.

Krastiņa kungs, par procedūru?

E.Krastiņš: Par darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Krastiņš: Neiebilstot, protams, pret šā Zemesgrāmatu likuma izskatīšanu un pret personāliju jautājumu, man ir lūgums gan savā, gan banku privatizācijas komisijas vārdā pārcelt 12.darba kārtības punktu – lēmuma projektu “Par Latvijas banku privatizācijas fonda statūtu apstiprināšanu’’ – pēc šiem personāliju jautājumiem, jo, nezinot Augstākās padomes lēmumu šajā jautājumā, mūsu komisijas darbība ir ārkārtīgi apgrūtināta. Ja šis lēmums tiek pieņemts, tad mēs zinām, kā rīkoties, un, ja tas netiek pieņemts, tad mums ir jāmeklē citi risinājumi. Uzskatu, ka mēs nedrīkstam aizkavēt par Latvijas Bankas reorganizāciju pieņemtā Augstākās padomes lēmuma izpildi.

Priekšsēdētājs: Par to mēs atsevišķi balsosim.

Godātie kolēģi, vai nevienam nav nekādu iebildumu, ka personālijas mēs izskatām vispirms un pēc tam pabeidzam Zemesgrāmatu likumu? Neviens iebildumus neceļ. Tādēļ nobalsosim par Krastiņa kunga priekšlikumu – pēc Zemesgrāmatu likuma izskatīt Latvijas banku privatizācijas fonda statūtu apstiprināšanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Krastiņa kunga priekšlikumu. Balsošanas režīms ir ieslēgts. Lūdzu, balsojiet! Lūdzu rezultātu. Par – 66, pret – 5, atturas – 13. Tātad, Krastiņa kungs, jūs ziņosiet pēc Zemesgrāmatu likuma izskatīšanas.

Vispirms – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneša Malašenko pirmstermiņa atbrīvošana no amata. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Guļāna kungs.

A.Guļāns, tieslietu ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā ar iesniegumu par pirmstermiņa atbrīvošanu no ieņemamā amata ir griezies Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis Pēteris Malašenko. Saskaņā ar iepriekšminēto Latvijas Republikas tieslietu ministrs, pamatojoties uz likuma “Par tiesu varu’’ 81.pantu, lūdz pirms termiņa atbrīvot P.Malašenko no ieņemamā amata.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir jautājumi? Paldies. Vai kāds vēlas runāt debatēs? Vai Malašenko kungam bija jāierodas, viņa laikam nav zālē?

A.Guļāns: Nē, nav.

Priekšsēdētājs: Nav? Ja jautājumu nav un neviens nevēlas izteikties par balsošanas motīviem, lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 56.dokumentu – par Pētera Malašenko atbrīvošanu no amata pēc paša iniciatīvas. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 79, pret – nav, atturas – 2. Lēmums pieņemts. Paldies, Guļāna kungs!

Nākamais darba kārtības jautājums – par dažu valsts kontrolieru iecelšanu. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Kalniņa kungs.

A.Kalniņš, galvenais valsts kontrolieris: Deputātu kungi, es gribētu paziņot, ka jums izsniegtajā materiālā, kurā ir uzskaitīti valsts kontrolieru kandidāti, pirmais kandidāts ir Kārlis Streijs no Rēzeknes, taču viņš pēdējā brīdī ir atsaucis savu kandidatūru. Tāpēc pārejam pie tālāk minētajiem kandidātiem.

Dzintra Ozoliņa. Pēc izglītības gan pārtikas rūpniecības tehnoloģe, gan arī ekonomiste. Beigusi divas augstākās mācību iestādes. Ir strādājusi par ekonomisti gan sabiedriskajā ēdināšanā, gan celtniecībā, gan sadzīves pakalpojumu sistēmā. Pēdējā darbavieta – Dobeles rajona izpildkomitejas ekonomikas nodaļas vadītāja. Ir saņemts ieteikums no Dobeles rajona valdes, kas iesaka Ozoliņas kundzi valsts kontroliera amatam Dobeles rajonā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē Dzintru Ozoliņu. Lūdzu, godātie kolēģi deputāti, kādi būs jautājumi?

No zāles: Nav.

Priekšsēdētājs: Jautājumu nav. Paldies. Vai, godātie kolēģi, mēs balsosim par katru kandidātu pēc viņa parādīšanās tribīnē un jautājumu uzdošanas? Nav ierosinājumu par citu procedūru? Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Dzintru Ozoliņu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 77, pret – nav, atturas – 1.

Lūdzu, Kalniņa kungs, nākamā kandidatūra.

A.Kalniņš: Nākamais kandidāts ir Gunārs Zvaigzne. Izglītība – koksnes apstrādes inženieris tehnologs. Gandrīz vienīgā darbavieta apzinīgās dzīves laikā ir “Ventspils koks’’. Jāsaka, ka viņa darbība ir saistīta ar ekonomiskajiem jautājumiem. Daudzus gadus ir darbojies produkcijas kvalitātes pieņemšanā. Pašlaik ir “Ventspils koka’’ tehniskās un kvalitātes nodaļas vadītāja vietnieks. Iesaku par valsts kontrolieri Ventspils pilsētā un rajonā. Cilvēks strādā un dzīvo šajā pilsētā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Gunāru Zvaigzni tribīnē. Lūdzu, godātie kolēģi deputāti, jautājumus. Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: Ar ko jūs nodarbojāties līdz 1972.gadam? Par to te biogrāfijā nav uzrādīti nekādi dati.

G.Zvaigzne, valsts kontroliera amata kandidāts: Līdz 1972.gadam es arī strādāju kokapstrādes kombinātā “Ventspils koks’’. Es tur sāku strādāt par galdnieku, pēc tam izmācījos par maiņas meistaru. Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Strādāju par realizācijas daļas priekšnieku, par atbrīvoto arodkomitejas locekli un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājumi? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Gunāra Zvaigznes kandidatūru. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 65, pret – 2, atturas – 10. Lēmums pieņemts.

Lūdzu nākamo kandidatūru.

A.Kalniņš: Es uzreiz gribēju paskaidrot, deputātu kungi, ka anketā iekavās ir uzrādītas nozīmīgākās pēdējās darbavietas, tās darbavietas, kas liecina par cilvēka profesionālo izaugsmi. Visu, ko cilvēks agrā jaunībā ir strādājis – varbūt par krāvēju vai laborantu ?, mēs visos gadījumos neuzrādām.

Nākamais kandidāts – Ziedonis Grūbe. Dzīvo un strādā Valkas rajonā. Ir lauksaimniecības ekonomists. Savā laikā beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu. Ir strādājis par “Lauktehnikas” Valkas rajona pārvaldnieka vietnieku. Pašlaik ir rajona Zemnieku apvienības direktors rīkotājs. Iesaku par valsts kontrolieri Valkas rajonā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs, tribīnē! Kamēr Grūbes kungs nāk, es gribētu godātos kolēģus deputātus informēt, ka zālē darbojas Igaunijas valsts televīzija. Tādēļ tas, kā mēs izskatīsimies igauņu skatītāju acīs, tagad ir atkarīgs no jums.

Lūdzu, Grūbes kungs! Es atvainojos, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Grūbes kungs, vai jums gadījumā nav radinieku Augstākajā padomē?

Z.Grūbe, valsts kontroliera amata kandidāts: Diemžēl nav. (Zālē smejas.)

Priekšsēdētājs: Vai citi jautājumi arī būs? Nav neviena, kurš vēlas jautāt? Paldies Grūbes kungam! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsojam. Lūdzu rezultātu. Par – 77, pret – 2, atturas – 11. Lēmums pieņemts. Lūdzu – nākamā kandidatūra.

A.Kalniņš: Vera Germova. Strādā un dzīvo Ludzas rajonā. Beigusi Politehnisko institūtu, inženiere ķīmiķe, bet jāsaka tā, ka savas apzinīgās dzīves laikā saskārusies ar dažādiem ekonomiskiem jautājumiem, jo ir izaugusi rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā no ierindas inženieres līdz šā kombināta direktorei. Iesaku par valsts kontrolieri tieši Ludzas rajonā. Un vēl gribētu atgādināt, ka ļoti lielas grūtības tieši ar valsts kontroliera kandidāta sameklēšanu ir austrumu rajonos. Lūdzu deputātus, kas pārstāv šos rajonus, arī uz vietām aktivizēt šo darbu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē. Lūdzu uzdot jautājumus Germovas kundzei. Jautājumu nav. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Veru Germovu. Lūdzu rezultātu. 75 – par, 2 – pret, atturas – 5. Lēmums pieņemts.

Lūdzu, nākamā kandidatūra.

A.Kalniņš: Breidaks Bonifācijs. Inženieris un hidrotehniķis. Lielāko savas darba dzīves daļu ir pavadījis, strādājot meliorācijas sistēmā, bet es gribētu vēl piezīmēt, ka viņa darbs, kā jūs redzat pēc anketas, ir tieši saistīts ar darba normēšanas jautājumiem un zināmā mērā arī ar ekonomikas jautājumiem. Uzskatu, ka ar saviem pienākumiem Breidaka kungs tiks galā, un rekomendēju par valsts kontrolieri šeit, centrā, – centrālajā mūsu tā saucamajā aparātā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē. Lūdzu jautājumus, kolēģi! Jautājumu nav. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. Par – 76, pret – 1, atturas – 6. Lēmums pieņemts.

Nākamā kandidatūra.

A.Kalniņš: Janīna Stoļarova. Kandidāte no Tukuma rajona. Ekonomiste un organizatore pēc izglītības, beigusi savulaik vēl arī tehnikumu, kur ieguvusi grāmatvedes specialitāti. Ir strādājusi par ekonomisti dažādu nozaru uzņēmumos. Un es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka ir strādājusi arī celtniecībā par ekonomisti. Pēdējā visilgākā darbavieta ir Tukuma gaļas kombināts, kur strādājusi gan par ekonomikas nodaļas vadītāju, gan par grāmatvedi.

No Tukuma rajona valdes ir saņemta Jaunkļaviņa kunga parakstīta rekomendācija šim amatam. Iesaku par valsts kontrolieri Tukuma rajonā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē. Lūdzu, godātie kolēģi, uzdot jautājumus. Jautājumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 79 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Lēmums pieņemts.

Tādējādi, godātie kolēģi, kontrolieru kandidatūras ir izskatītas. Bērza kungs, vai par šo pašu? Lūdzu.

A.Bērzs: Man ir priekšlikums par lēmumu kopumā. Ierosinu pieņemt lēmumu par valsts kontrolieru, nevis par dažu valsts kontrolieru iecelšanu. Ja jau par dažu, tad var rakstīt arī par sešu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Domāju, ka ņemsim vērā Bērza kunga ieteikumu. Lēmums tātad būs bez vārda “dažu’’. Balsojam par lēmuma projektu kopumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu. 86 – par, 3 – pret, atturas – 3. Lēmums pieņemts. Apsveicu jaunos valsts kontrolierus un lūdzu, Kalniņa kungs, gatavot valsts kontrolierus zvēresta nodošanai.

Nākamais darba kārtības jautājums – par zemesgrāmatām. Lūdzu Biezā kungu tribīnē. Simsona kungs vēlas runāt par procedūru? Lūdzu.

P.Simsons: Par darba kārtību... Es nupat saņēmu lūgumu izņemt no darba kārtības 8.punktu, jo sakarā ar Jūrmalā notiekošajām sarunām nav valdības pārstāvja, kurš varētu likt priekšā kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Jautājums tiek noņemts pēc jūsu lūguma. Lūdzu, Biezā kungs!

J.Biezais: Cienīto sēdes vadītāj, cienītie klātesošie! Žēl, ka netiku pie vārda vakar, kad bija attiecīgais noskaņojums un attiecīgā ievirze, bet tur neko nevar līdzēt. Sameklējiet, lūdzu, 22.dokumentu – par grozījumiem 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likumā.

Šis likumprojekts pamatvilcienos bija sagatavots un iesniegts apmēram pirms gada. Tas bija nedaudz garākā variantā, bet pēc pēdējās izskatīšanas Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā tas ir, kā saka, reducēts līdz minimumam. Saprotams, jo īsāks ir šis likums, jo pilnīgāk attiecībā 1:1 tiek atjaunots Zemesgrāmatu likums.

Toreiz, kad šis projekts tika iesniegts, tas ir, nekustamā īpašuma reģistra veidošanas otrajā posmā, kad bija gan doma par Civillikumu un Zemesgrāmatu likumu, bet nebija vēl domas par Valsts zemes dienestu, netika risināti jautājumi par koordināciju starp institūcijām, kuras darbojas zemes ierīcībā, kartogrāfijā un ēku inventarizācijā, nebija arī likuma “Par tiesu varu”. Tagad, pēc Valsts zemes dienesta izveides, ir zuduši gan formālie, gan psiholoģiskie, gan, ceru, arī visādi citādi šķēršļi Zemesgrāmatu likuma darbībai, un tāpēc šis likums tagad ir laikā un vietā.

Man kā ziņotājam neklājas šo likumu noniecināt, taču ir jāatzīst, ka tas ir tikai tāds starpķieģelītis sistēmā, kuru faktiski nosaka gan Zemesgrāmatu likums kā tāds, gan arī manis pieminētie likumi un institūcijas. Tāpēc es lūgtu klātesošos, nenoniecinot jūsu tiesības, varbūt neuzsākt garas diskusijas, jo principā šajā dokumentā problēmu nav. To nosaka tā vieta visā pārējā likumu sistēmā.

No 1.līdz 4.punktam ir tiešie grozījumi. Tie, kā jau teicu, ir reducēti līdz minimumam. Protams, pēc rūpīgas Zemesgrāmatu likuma izķemmēšanas varētu atrast un noteikti tiks atrasti vēl kādi citi nelieli grozījumi, kurus būtu nepieciešams izdarīt. Man jau to ir teikuši Muciņa kungs, arī Višņakovas kundze. Pateicoties deputātu modrībai, varbūt atradīsies vēl kas. Bet šiem grozījumiem nav būtiska un principiāla rakstura, tādēļ pašreiz arī nevajadzētu tērēt īpaši daudz laika.

Būtiskākais grozījums un nesaiste ir 107.pantā, kur minētas attiecīgās nodevas. Šeit, ja jūs ievērojāt, ir mainīta pati pieeja, respektīvi, nodevas absolūti nav izteiktas rubļos, bet ir lietotas daļas no minimālās mēnešalgas.

Nedaudz par samēru. Otrajā rindā par tiesību nostiprinājumu (tā ir otrā likme) ir noteikta viena desmitdaļa no minimālās mēnešalgas. Zemesgrāmatu likumā tur bija pieci lati. Dažus vārdus gribu teikt par koordināciju. Pazīstamais ekonomists Augusts Ceihners grāmatā “Latvijas boļševizācija 1940. – 1941.gadā’’ par strādnieka vidējo mēnešalgu min 110 latus. Par minimālo mēnešalgu man tiešu ziņu nav, taču aptuveni tā varētu atbilst 40–50 latiem. Līdz ar to desmitā daļa no minimālās mēnešalgas ir pieci lati un visa pārējā skala uz leju arī aptuveni atbilstu šim nodevas lielumam.

Atšķirība, kas samēra ziņā vairs nesakrīt ar Zemesgrāmatu likumu, ir nodevā par pašas zemesgrāmatas atvēršanu attiecīgajam klientam. Šajā projektā ir paredzēta viena mēnešalga. Zemesgrāmatu likumā bija desmit lati, kas orientējoši varētu atbilst ceturtdaļai no minimālās mēnešalgas. Šeit darba grupa ir ņēmusi vērā šādus apsvērumus. Visi zinām, kā mums iet ar budžetu, tāpēc pirmais ir pašfinansēšanās apsvērums, lai jaunajām institūcijām būtu līdzekļi. Otrais – tas padarīs klientu pieeju nopietnāku, varbūt liks viņiem rīkoties pārdomāti, lai nebūtu gadījuma rakstura pieprasījumu. Tādējādi tiktu celts šā pakalpojuma prestižs un samazinātas rindas vai ažiotāža pie Zemesgrāmatu nodaļām. Protams, var iebilst, ka ir atsevišķi nabadzīgi cilvēki, bet jautājumu attiecībā uz viņiem varētu risināt darba kārtībā vai citādi. Tātad ir šāds piedāvājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godātie kolēģi, uzdodiet jautājumus Biezā kungam! Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamais Biezā kungs, tieši par to, ko jūs teicāt pašās beigās. Tātad vai būtu kāds pamatojums prasīt vienu minimālo mēnešalgu par jebkura nekustamā īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā, ņemot vērā, ka patlaban minimālā mēnešalga būtībā ir mākslīgi samazināta trīs reizes? Agri vai vēlu tā atgūs savu īsto funkciju un īsto lielumu. Vai ir taisnīgi par nodalījuma atvēršanu un, dabiski, aizpildīšanu – tātad par darbu, kas, pēc mana vērtējuma, var aizņemt viena cilvēka darba dienu, prasīt 20 reizes vairāk? Tātad mēnešalgu par šo darbu. Vai tas ir taisnīgi, vai tas ir pamatoti, vai tas tieši neizraisīs zemesgrāmatu atpalikšanu no dzīves?

J.Biezais: Jā, iebilde ir pareiza. Kā jau ziņojumā minēju, šeit nesaiste rodas, un netaisnības momenti ir vismaz divos aspektos: tas ir tad, ja īpašums ir salīdzinoši neliels, kā arī tad, ja cilvēks tiešām ir ļoti nabadzīgs. Domāju, ka līdz otrajam lasījumam šeit ir iespējami risinājumi vai kompromisi. Varētu būt tā, kā tas analoģiski ir citur, ka uz vietas, piemēram, pagastā nosaka kādu atvieglojumu. Tas ir risinājuma jautājums. Es piekrītu iebildēm.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Nav jautājumu. Paldies Biezā kungam.

Vai kāds vēl vēlas izteikties debatēs? Sekretariātā ziņu par debatētājiem nav. Vai kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Tādu nav.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 73 – par, 2 – pret, atturas – 2. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

Biezā kungs, kad būs nākamais lasījums? Līdz kuram laikam deputātiem jāiesniedz savas piezīmes un priekšlikumi otrajam lasījumam?

J.Biezais: Likumprojekts, kā redzat, ietilpst paketē. Es īsti neatceros, vai vakar Muciņa kungs līdzīgu priekšlikumu izteica. Vai zālē kāds neatceras?

Priekšsēdētājs: Neviens neatceras. Izsakiet savu priekšlikumu, Biezā kungs!

J.Biezais: Tātad nedēļas laikā. Bet, ja Muciņa kungs nepiekritīs, tad viņš dos savu...

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums saskaņā ar mūsu balsojumu – “Latvijas banku privatizācijas fonda statūtu apstiprināšana’’.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi, griežos pie jums sakarā ar to, ka es esmu šīs banku reorganizācijas un privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Komisija ir ķērusies pie Augstākās padomes 2.decembra lēmuma “Par Latvijas Bankas reorganizāciju, tās struktūrvienību pārveidošanu un privatizāciju’’ pildīšanas. Un gribētu jums īsi atgādināt, ka, pieņemot šo lēmumu, jūs ar savu balsojumu pieņēmāt deputāta Gavrilova iesniegto priekšlikumu šā lēmuma 3.punktam, kas skan šādi: “Uzdot Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijai mēneša laikā izveidot banku privatizācijas fondu, kura padomes funkcijas pilda šā lēmuma 1.punktā minētā komisija.’’

Tātad šī komisija ir atbildīga par banku reorganizāciju un privatizāciju. Privatizācijas fonds pārņem visu Latvijas Bankas īpašumu, kas nav saistīts ar centrālās bankas funkciju veikšanu, saskaņā ar Latvijas Republikas likumu par Latvijas Banku. Pašlaik ir pagājis jau vairāk nekā mēnesis no šā lēmuma pieņemšanas brīža, komisija savā darbā vairākās sēdēs lielu uzmanību veltīja šim jautājumam un meklēja risinājumus, kā izpildīt šo Augstākās padomes lēmuma punktu. Mēs gribējām to izdarīt atbilstoši Latvijas Republikas likumiem un tām nostādnēm, kuras izvirzīja Augstākā padome, pieņemot šo lēmumu. Un mēs atradām iespēju, ka atbilstoši likumam šo banku privatizācijas fondu varētu veidot kā bezpeļņas organizāciju, bet pati komisija nevar šā privatizācijas fonda statūtus apstiprināt, jo mēs esam Augstākās padomes iecelta komisija. Tāpēc mēs ar šiem banku privatizācijas fonda statūtiem griezāmies Augstākās padomes Prezidijā un lūdzām tos apstiprināt, taču Augstākās padomes Prezidijs uzskatīja, ka tā kompetencē neietilpst šādu statūtu apstiprināšana. Tāpēc tagad komisijas vārdā es griežos pie Augstākās padomes, lai tā apstiprina fonda statūtus.

Vēlreiz es gribētu uzsvērt galvenos iemeslus, kādēļ šāds fonds ir nepieciešams un vitāli svarīgs, ja mēs gribam ātri virzīties uz priekšu Latvijas Bankas kā centrālās bankas nostiprināšanā un vienlaikus veikt Latvijas Bankas nodaļu reorganizāciju un privatizāciju.

Pirmkārt, mums ir nepieciešama institūcija, kas realizētu komisijas pieņemtos lēmumus par bankas nodaļu pārveidošanu un privatizāciju. Otrkārt, mums ir nepieciešama institūcija, proti, juridiskā persona, kas varētu pārņemt patlaban Latvijas Bankas pārziņā esošo valsts īpašumu, tie ir apmēram 40 nekustamie īpašumi – zemes gabali un uz tiem esošās banku nodaļu ēkas, kā arī visi pamatlīdzekļi un apgrozāmie līdzekļi, kas ir šo banku nodaļu bilancē. Turklāt ir jāveic liels praktiskais darbs, lai novērtētu šos nekustamos īpašumus un banku nodaļu pārziņā esošo mantu, jo tas ir nepieciešams, lai tālāk varētu risināt jautājumus par pamatlīdzekļu, es nerunāju par nekustamiem īpašumiem, privatizāciju.

Treškārt, ir vajadzīga institūcija, kas privatizācijas gadījumā, tas ir, pārveidošanas gadījumā, varētu slēgt līgumus par nekustamo īpašumu nomu ar šīm pārveidotajām banku nodaļām. Ir vajadzīga institūcija, kas pārvaldītu valsts īpašumā paliekošo daļu, kāda varētu kādu laiku palikt šajās te jaunizveidotajās struktūrās, tās būtu akciju bankas vai kādi citādi veidojumi. Mums ir skaidrs, ka privatizācija nevarēs virzīties zibensātrumā, tam būs vajadzīgs zināms laiks un zināma pakāpenība, tāpēc ir vajadzīga kāda praktiska institūcija, kas varētu organizēt parakstīšanos uz akcijām un kontrolētu kapitāla iemaksu šajās jaunveidojamajās vai pārveidojamajās bankās.

Pašlaik uz šīm banku nodaļām gulstas lieli kredīti, kas izdoti pēc valsts direktīviem rīkojumiem ar Latvijas Bankas centralizēto resursu palīdzību. Šie kredīti ir izsniegti graudu iepirkšanai un energoresursu iegādei, un ir jārisina jautājums par šo kredītu nodrošināšanu, par to garantēšanu, turklāt ir vēl virkne citu kredītu, kas jau pirms pieciem vai desmit gadiem izsniegti kā ilgtermiņa kredīti pašlaik irstošajām lauksaimniecības paju sabiedrībām. Faktiski šim fondam būtu jārisina arī jautājums par neatmaksājamo kvalificēto kredītu pārvaldes izveidošanu, tādējādi atbrīvojot banku nodaļas no kredītiem, kas nav saistīti tieši ar pašu banku darbību.

Visa tā rezultātā, visu šo funkciju pildīšanas nepieciešamības rezultātā arī iesniegts attiecīgais statūtu projekts. Būtībā šis projekts izveido valsts īpašuma fondu – specifisku valsts īpašuma pārvaldes un uzturēšanas fondu vienā nozarē, proti, banku darbības nozarē. Šeit varētu saskatīt zināmu analoģiju ar tādu iestādi kā “Treuhand” Vācijā. Tā ir valdībai nepakļauta organizācija, neatkarīga organizācija, kas nodarbojas ar valsts īpašuma pārvaldi un privatizāciju.

Vēl daži vārdi par Juridiskās pārvaldes atsauksmi. Tā būtībā ir negatīva, un līdz pat vakardienai, kad es saņēmu šīs atsauksmes jauno variantu, tā figurēja kā vienīgais konkrētais arguments pret šā fonda apstiprināšanu. Šeit, Augstākajā padomē, izskanēja tēze, ka šis fonds tiks veidots ar budžeta līdzekļu palīdzību. Kaut arī sarunās ar Juridiskās pārvaldes pārstāvjiem un citiem juristiem es esmu nepārtraukti uzsvēris, ka šis fonds nekādā veidā netiek saistīts ar budžeta līdzekļiem, šis arguments joprojām tiek izvirzīts, tāpēc šodien jums ir izdalīts jauns lēmuma projekts – 74.dokuments, kura 2. un 3.punkts papildus uzsver, ka šā privatizācijas fonda manta veidojas tikai no Latvijas Bankas pārņemamā īpašuma. Statūtu fonds veidojas no šīs neprivatizējamās valsts īpašuma daļas, proti, no nekustamajiem īpašumiem, no zemes īpašumiem, un fonda pārziņā pāriet arī tā manta, kas vēlāk tiks privatizēta, tātad zināma daļa pamatlīdzekļu un apgrozāmie līdzekļi, kas atrodas banku nodaļās.

Vēl dažus vārdus par jaunajiem argumentiem, kurus izvirzīja Juridiskā pārvalde, kad es jautāju, kā citādā veidā to varētu izdarīt, jo ir skaidrs, ka šādas akciju sabiedrības vai bezpeļņas organizācijas dibinātājs nekādi nevar būt Latvijas Banka, kura mums ir jāatbrīvo no visām šīm funkcijām, jāatbrīvo to no tai neraksturīgas darbības veikšanas. Saskaņā ar Augstākās padomes 2.decembra lēmumu un mūsu likumiem problemātiska ir iespēja, ka šādu bezpeļņas organizāciju varētu izveidot Ministru padome. Vakar no Juridiskās pārvaldes saņemtajā dokumentā ir teikts, ka šis banku privatizācijas fonds saskaņā ar mūsu likumu par privatizācijas fondiem varētu būt tāds finansu uzkrāšanas un pārdales fonds, kura rīkotājs varētu būt Finansu ministrija. Un te ir teikts, ka Latvijas Bankas privatizācijas fonds nevar būt juridiskā persona un tāpēc fonda statūti nav vajadzīgi. Taču, kā jau es minēju, ir vesela virkne argumentu, kāpēc šis fonds ir vajadzīgs nevis kā vienkāršs līdzekļu uzkrājējs un izlietotājs, bet gan, pirmkārt, tieši kā praktiska institūcija, kas pārvalda valsts īpašumu, kurš pašlaik atrodas Latvijas Bankas pārziņā, un kas īsteno šīs – no neatbrīvotiem cilvēkiem sastāvošas komisijas lēmumus. Bet šim darbam, es varu teikt, tuvākā gada laikā būs milzīgs apjoms, ja mēs gribam pietiekami strauji virzīties uz priekšu banku pārveidošanā un to privatizācijā.

Komisija, tiekoties ar visu 48 Latvijas Bankas nodaļu pārstāvjiem, uzklausīja viņu viedokli, kas bija diezgan viennozīmīgs, proti, šī banku privatizācija jau sen ir nokavēta un tā bija jāuzsāk drīz pēc mūsu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, tas ir, 1990.gada beigās – augustā vai septembrī, kad vēl bija pietiekami finansu resursi, kad varēja uzsākt normālu un stabilu banku darbību. Tagad šajā vispārējā ekonomikas lejupslīdē ir ārkārtīgi grūti atrast līdzekļus banku statūtu fonda izveidošanai. Galvenais uzdevums ir atrast šos līdzekļus tajās organizācijās, kuras nodarbojas ar legālu darbību, kuras maksā nodokļus. Latvijas tautsaimniecībā pašlaik ir vispārējs finansu resursu trūkums, tāpēc komisijai savā praktiskajā darbā būs jāsastopas ar lielām problēmām, lai atrastu statūtu fonda izveidei nepieciešamos līdzekļus.

Šis privatizācijas fonds varētu sniegt lielu atbalstu komisijai, veicot šo praktisko darbu. Pašlaik es, godīgi runājot (ja Augstākā padome nepieņems šo lēmumu), nezinu, kā šī komisija varētu tālāk darboties.

Mēs esam gatavi ņemt vērā Rūpniecības komisijas iesniegtos priekšlikumus par labojumiem šajos statūtos, jo tie galvenokārt ir redakcionāli, viena daļa šo priekšlikumu jau ir ņemta vērā, sastādot lēmuma projektu. Tas man īsumā būtu viss par to, kāpēc šis lēmums šodien Augstākajai padomei ir stādīts priekšā. Ja kolēģiem ir jautājumi, es esmu gatavs uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Jautā Krūmiņa kungs.

R.Krūmiņš: Man ir jautājums par III sadaļu – par statūtu fondu. No kā veidojas statūtu fonds?

E.Krastiņš: Savā runā es to īpašu uzsvēru, un tas ir ierakstīts arī lēmuma projekta 2.punktā. Tas ir jaunais lēmuma projekts, respektīvi, 74.dokuments. Statūtu fondu un visus līdzekļus, kas ir šīs bezpeļņas organizācijas fonda rīcībā, veido, pārņemot Latvijas Bankas pārziņā esošos īpašumus.

R.Krūmiņš: Bet vai tad šis statūtu fonds nebūs daudz lielāks?

E.Krastiņš: Pašlaik to nevar pateikt. Protams, tie līdzekļi, kas nonāks šīs bezpeļņas organizācijas rīcībā, būs ievērojami lielāki. Bet statūtu fondam saskaņā ar mūsu likumdošanu ir vairāk simboliska nozīme. Un, kā jūs zināt, vairums sabiedrību ar ierobežotu atbildību, arī akciju sabiedrības, nomināli darbojas minimālu statūtu fondu ietvaros, teiksim, 20 000 rubļu. Tajā pašā laikā to bilancē un īpašumā var atrasties daudz lielāki īpašumi. Protams, tas būs liels darbs, lai novērtētu šos reālos īpašumus. Un, ja, teiksim, Augstākā padome vai kāda cita organizācija uzskatīs par nepieciešamu pēc šā novērtējuma palielināt statūtu fondu, to jebkurā brīdī varēs izdarīt.

R.Krūmiņš: Bet vai tādā gadījumā tas nav jāatspoguļo pašos statūtos, nevis lēmumā par to apstiprināšanu? Vai nevajag ietvert jaunu punktu, no kā veidojas šis fonds? Es domāju, ka parasti statūtos to ieraksta.

E.Krastiņš: Es tomēr domāju, ka parasti statūtos to neraksta. Cik esmu saskāries ar akciju sabiedrību statūtiem, tur to neraksta. To raksta tādos dokumentos kā dibināšanas līgums, mantas nodošanas dokumenti, parakstīšanās saraksti, bet ne akciju sabiedrību statūtos. Runājot par statūtiem, jāteic, ka tie faktiski ir sastādīti atbilstoši to likumu prasībām, kuri pašlaik ir spēkā Latvijas Republikā. Es pilnīgi atzīstu, ka ne vienmēr šie likumi ir ideāli. Diemžēl mums ir bijis jāie­kļaujas šo likumu ietvaros, jo mums jādarbojas atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanas aktiem.

R.Krūmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs, pēc tam – Cupruna kungs.

J.Bojārs: No visiem priekšlikumiem, ko es esmu redzējis, un no statūtiem ir pilnīgi skaidrs, ka viss tiks privatizēts un pārdots privātām personām. Vai tā tas ir? Kaut gan tā mēs nenobalsojām. Mēs nobalsojām, ka jūs vispirms izpētīsit šo jautājumu. Tas ir pirmais. Es gribētu dzirdēt atbildi uz to, kāpēc situācijā, kad mums ir absolūti tukšs valsts maks, valsts kase, netiek izmantots visizdevīgākais bizness pasaulē, lai papildinātu šo kasi, teiksim, izveidotu kādu no alternatīvām. Es gribētu tomēr dzirdēt, ko jūs teiktu par alternatīvām, respektīvi, par valsts komercbanku sistēmas izveidošanu. Tas būtu pirmais alternatīvais modelis. Jūs esat mācījies Amerikā, bet vai jūs esat domājis par kaut kādas tādas sistēmas izveidošanu, kas ir līdzīga federālai rezerves sistēmai, kura it kā sastāv no privātām bankām, bet kuras mērķis tomēr ir glabāt valsts kasi un īstenot valdības ekonomisko politiku, monetāro politiku un tā tālāk. Lūk, tas ir otrs alternatīvais modelis. Ko jūs par šiem diviem modeļiem teiktu? Kāpēc ir radies tāds atzinums, par ko mēs neesam balsojuši? Kāpēc mēs visu pārdodam pa tīro? Ja tie cilvēki ir slikti strādājuši, kāda var būs pārliecība, ka viņi strādās labi tad, kad viņiem pārdos un iztaisīs par privātiem? Ja viņi ņēma kukuļus par kredītu došanu, tad tagad viņi to vairs nedarīs? Es gribētu dzirdēt atbildes uz šiem jautājumiem.

E.Krastiņš: Es sapratu, ka ir viens jautājums.

J.Bojārs: Vispirms par diviem alternatīviem modeļiem. Vai jūs esat izvēlējušies? Un kādu modeli? Es to neredzu. Kas mūs gaida? Modelis nav redzams.

E.Krastiņš: Pirmkārt, es gribu paskaidrot, ka neatkarīgi no tā par pamatprincipiem arī bija jāziņo komisijai jau pēc mēneša, bet tas nebija iespējams, jo mums bija jāveic liels darbs, runājot ar visām banku nodaļām un uzklausot šo cilvēku domas. Mēs nevaram nerēķināties ar mūsu cilvēku mentalitāti un attieksmi pret notiekošajiem procesiem. Mēs nevaram dzīvot kā ziloņkaula tornī un pieņemt lēmumus, kas galīgi nesaistās ar dzīves īstenību. Tas ir viens.

Otrs. Šā fonda statūtu apstiprināšana nekādā veidā nenosaka to ceļu, kas ir ejams. Šī komisija ir gatava izskatīt jebkuru priekšlikumu un projektu, kas tiks iesniegts par Latvijas banku nodaļu reorganizāciju un turpmākās darbības principiem. Es varu šobrīd teikt tikai to, ka komisija nav saņēmusi nevienu projektu, kas paredzētu kādas valsts komercbankas izveidošanu. Bet mēs varam izskatīt tikai tos projektus, kas mums ir iesniegti.

Mēs, protams, tagad, kad esam uzklausījuši visu šo banku nodaļu darbinieku domas, ļoti rūpīgi izdiskutēsim visus iespējamos variantus par šo nodaļu tālāko darbību, un par šiem principiem tiks ziņots atsevišķi, tā ka deputātiem, es domāju, būs visas iespējas par šiem piedāvātajiem pamatprincipiem izteikties un runāt par to vai citu variantu.

Bojāra kungs, tā ir jūsu pozīcija, bet, no otras puses, ir pavisam cita pozīcija – ka visas šīs banku nodaļas nekavējoties ir privatizējamas. Un tāpēc šie statūti ir izstrādāti daudzmaz neitrāli, ņemot vērā abas šīs galējības un vispirms risinot jautājumu par Latvijas Bankas kā centrālās bankas izveidošanu. Un jūs, Bojāra kungs, droši vien zināt labāk par mani, kaut arī es neesmu Amerikā mācījies, kā jūs man to piedēvējāt, ka federālā rezerve pilda tās funkcijas, kas pašlaik un arī nākotnē paredzamas Latvijas centrālajai bankai. Tā nav nekāda valsts komercbanka. Tā ir Amerikas centrālā banka. Šī prakse daudzos aspektos atšķiras no tās centrālo banku prakses, kas ir Eiropā. Bet, runājot tīri filozofiski, pasaulē tomēr valda tāds uzskats, ka amerikāņu banku sistēma nav no tām labākajām.

J.Bojārs: Es tikai jautāju jūsu domas.

E.Krastiņš: Jā, tādas ir manas domas. Bet savas domas par pamatprincipiem es pašlaik negribētu izpaust, jo tas būs pilnīgi atsevišķs ziņojums. Neatkarīgi no tā, kāds variants tiek pieņemts, šis īpašums no Latvijas Bankas ir jāpārņem, un tas ir jādara jau šodien. Tas jau bija jāizdara līdz 1.janvārim, pildot mūsu pašu pieņemtos likumus un lēmumus. Ja tiks pieņemts lēmums, ka jāveido valsts komercbankas, šis fonds tajā pašā mirklī varēs šos īpašumus nodot valsts komercbankai un beigt pastāvēt. Ja tiks pieņemts lēmums, ka jāiet privatizācijas ceļš, tad ir jāveic visas tās funkcijas, par kurām es stāstīju.

J.Bojārs: Krastiņa kungs, es tomēr jūsu spriedumam nevaru piekrist. Jūs sakāt, mēs nevaram nerēķināties ar cilvēku mentalitāti…

E.Krastiņš: Vai tas ir jautājums?

J.Bojārs: Jā. Ar kādu cilvēku mentalitāti? Neviens nav uzklausījis tautu vispār. Tās ir tikai baņķieru domas, un viņi grib pievākt šīs bankas. Tas ir pilnīgi skaidrs. Nevajag manevrēt! Tās ir to baņķieru domas, kuri grib šīs bankas pievākt. Vai nu viņi ir iekšā šajā sistēmā, vai grib pievākt no ārpuses, no tām komercbankām, kas jau eksistē. Tas ir pilnīgi skaidrs, kas grib paņemt šīs bankas. Viņi uzstāj, ka vajag nekavējoties privatizēt. Bet man būtu interesanti zināt, ko domā tā puse, kurai ir cits viedoklis, lai es zinātu, kā pareizi balsot.

E.Krastiņš: Bojāra kungs, ja tas ir jautājums, es varu atbildēt, ka atšķirībā no jums es tikos ar visu šo 48 nodaļu vadītājiem. Man nav nekāda pamata piedēvēt viņiem ļaunprātīgus nodomus. 80 vai 90 procenti no viņiem bija latvieši un runāja skaidrā latviešu valodā. Viņi nāca no visiem Latvijas novadiem. Daudzi ir vienkārši cilvēki, kuri dzīvo no savas algas un kuriem nav šo pircēju, kā jūs teicāt, aiz muguras. Un daudzi nezina, kā rīkoties un kā tālāk dzīvot. Bet jūs kā deputāts, protams, runājot par šiem pamatprincipiem, savu viedokli noteikti varēsit izteikt par otrās un par trešās puses viedokli. Es esmu gatavs uzklausīt.

J.Bojārs: Bet es vēlreiz uzstāju, ka parlamentam tomēr būtu jāredz alternatīva – ar visiem aprēķiniem: ko valsts iegūs, ko zaudēs. Latvieši vai nelatvieši – tas nav svarīgi. Mums ar 200 procentiem noplēš ādu latvieši. Un tiem, kam plēš šo ādu – rūpniekiem vai lauksaimniekiem –, tas nebūt nav patīkamāk, nekā ja to dara krievi.

Priekšsēdētājs: Cupruna kungs, pēc tam – Salīša kungs.

I.Cupruns: Iesākumā mazs precizējums. Lisagora kunga atzinumā nav neviena vārda par to, ka budžeta līdzekļi būtu liekami statūtu fondos vai kā citādi izmantojami.

Nākamais moments. Divi jautājumi. Šeit mēs dzirdējām Rūpniecības komisijas ieteikumus un redzam arī Juridiskās pārvaldes atzinumu. Sakiet, lūdzu, vai ir arī citu komisiju atzinumi? Un, ja ir, kādi tie ir?

Otrs jautājums. Kā uz šo fondu veidošanu, uz šo privatizācijas veidu skatās banku nodaļas? Vai tās piekrīt, vai to domas kāds mēģinājis noskaidrot?

E.Krastiņš: Es nezinu, vai tas ir mēģinājums noskaidrot banku nodaļu domas, ja mēs piecas dienas tiekamies ar 48 banku nodaļu pārvaldniekiem. Varbūt kāds uzskata, ka tas nav mēģinājums noskaidrot viņu domas. Bet sākšu no sākuma.

Pirmkārt, katram ir šis 68.dokuments – Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes atzinums. Un katrs var 2.lappuses otrajā rindkopā izlasīt, kas ir rakstīts par budžeta līdzekļiem. Es ceru, ka es vēl spēju izlasīt, kas tur ir rakstīts. Un katrs deputāts var izlasīt un pārliecināties, ka tur ir pieminēti budžeta līdzekļi, ar kuriem nevar kļūt par kaut kādu subjektu. Bet es vēlreiz uzsveru, ka te nav nekādas runas par budžeta līdzekļiem.

Par citām komisijām. Jā, Ekonomikas komisijā, kur es pats biju klāt, šis jautājums tika diskutēts. Un principā visi komisijas locekļi, kas par to runāja, izteicās pozitīvi, izņemot vienu komisijas locekli. Šis jautājums Ekonomikas komisijā diemžēl netika likts uz balsošanu man nezināmu apsvērumu dēļ. Tāpēc lēmums netika pieņemts. Bet es dzirdēju savu kolēģu domas, un principā tās bija pozitīvas, izņemot vienu cilvēku.

Priekšsēdētājs: Salīša kungs, pēc tam – Bērza kungs.

B.Salītis: Man ir šāds jautājums. Vai mēs šeit apspriežam banku privatizācijas fonda statūtus vai valsts akciju sabiedrības statūtus?

E.Krastiņš: Saskaņā ar mūsu likumdošanas aktiem tā ir vienīgā forma, kā šis banku privatizācijas fonds var tikt izveidots. Ja jūs, Salīša kungs, man varat piedāvāt kādu citu risinājumu, esmu gatavs to pieņemt.

B.Salītis: Tad man nav saprotams, kāpēc Augstākajai padomei ar lēmumu jāapstiprina Latvijas Bankas privatizācijas fonda statūti. Vairs nav runas par valsts akciju sabiedrības statūtiem. Kā tad īsti ir?

E.Krastiņš: Tad rakstīsim pilnu nosaukumu – “Bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība Latvijas banku privatizācijas fonds’’, jo visi šie piedēvējumi, kas nāk klāt nosaukumam, atbilst tām tiesiskajām formām, kādas ir mūsu likumdošanā noteiktas. Šī pati Augstākā padome tās ir savu trīs gadu darbības laikā pieņēmusi.

B.Salītis: Ja tā, tad man ir nākamais jautājums: vai likums “Par akciju sabiedrībām’’ nenosaka, kas apstiprina šos statūtus? Tad Augstākajai padomei vairs nav nekādu tiesību, jo likums “Par akciju sabiedrībām’’ nosaka, ka statūtus apstiprina vai pieņem pati akciju sabiedrība, paši dibinātāji. Un nav nekādas runas vairs par Augstāko padomi.

E.Krastiņš: Bet kurš tādā gadījumā ir dibinātājs, Salīša kungs?

B.Salītis: Augstākā padome nav dibinātājs. Dibinātāji ir tie, kas iegulda valsts vai kādu citu kapitālu, Augstākā padome tā nav. Tas, kas ir ierakstīts 1.punktā, tas taču nav riktīgs.

E.Krastiņš: Bet kurš tad ir dibinātājs, Salīša kungs?

B.Salītis: Jūs skaidri un gaiši rakstāt – lai pārvaldītu banku valsts īpašumu un pēc privatizācijas atlikušo valsts kapitālu. Tātad skaidri un gaiši ir noteikts, par kādu kapitālu te ir runa.

E.Krastiņš: Bet kurš ir dibinātājs?

B.Salītis: Augstākā padome nav dibinātāja. Dibinātāji ir tie, kas iegulda kapitālu, nevis Augstākā padome.

E.Krastiņš: Kapitālu šajā akciju sabiedrībā iegulda valsts.

Priekšsēdētājs: Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: No mums priekšā liktajiem statūtiem var skaidri secināt, ka jaundibināmā akciju sabiedrība neparedz savu darbību izbeigt pirms vai vienlaikus ar Augstākās padomes darbības izbeigšanos. Līdz ar to būs brīdis, kad šī akciju sabiedrība paliks bez vienas no trim, tas ir, būtībā bez galvenās pārvaldes struktūras. Statūtu 5.nodaļa paredz, ka pārvaldes galvenā struktūra ir sapulce, tas ir, Augstākā padome. Nekur nav atrunāts, ka kāda cita institūcija stātos tās vietā. Līdz ar to rodas jautājums, vai pēc Augstākās padomes darbības izbeigšanās 6.nodaļā paredzētā pārvaldes institūcija – padome – kļūs par galveno, noteicošo un vienīgo?

E.Krastiņš: Nē, Bērza kungs, tā nav paredzēts. Mums ir vesela virkne likumu, vesela virkne uzņēmumu, arī divi valsts uzņēmumi, kuru dibinātāja ir Augstākā padome un kuru statūti ir apstiprināti Augstākās padomes Prezidijā. Tas ir ierakstīts pat likumā. Tie ir valsts radio uzņēmums un valsts televīzijas uzņēmums. Un, es domāju, neviens neapgalvos, ka, aizejot Augstākajai padomei, šo valsts uzņēmumu vadību savās rokās pilnīgi pārņems kāda cita organizācija. Es domāju, ka viss notiks saskaņā ar normālu pārmantojamības kārtību. Šā fonda darbības laiks ir vismaz gads. Saskaņā ar visu akciju sabiedrību darbības kārtību, ja uz šo banku nodaļu bāzes tiek veidotas akciju sabiedrības, gada laikā var iemaksāt nepieciešamo statūtu kapitālu, un, kad sanāks Saeima, tā pārņems šīs Augstākās padomes funkcijas. Tas ir pirmais. Nākamais – saskaņā ar mūsu likumu vai lēmumu par Augstākās padomes darbību līdz Saeimas sanākšanai ir noteikts, ka Augstākās padomes deputāti paliek tajos vēlētajos amatos, kuros viņi atrodas, līdz brīdim, kamēr Saeima ieceļ savus pārstāvjus. Tātad arī Augstākās padomes deputātiem jāpaliek šīs padomes sastāvā līdz tam brīdim, kamēr Saeima iecels savus pārstāvjus. Es domāju, ka normāls pēctecības process ir realizējams.

Priekšsēdētājs: Cupruna kungs, lūdzu!

I.Cupruns: Es atvainojos, man būs jautājums acīmredzot sēdes vadītājam. Sakiet, lūdzu, vai šeit, zālē, ir kāds no Juridiskās pārvaldes? Vai mums tomēr nevajadzētu noklausīties Juridisko pārvaldi? Ar mūsu balsojumu, godīgi sakot, var pastāvēt vai nu fonds, vai Juridiskā pārvalde.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Lisagora kungs noteikti ir savā darba kabinetā un klausās translāciju. Tā ka mēs viņu varam uzaicināt izteikt savu viedokli, ja plenārsēdei nav iebildumu.

Vai ir vēl jautājumi? Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Es neesmu finansists, un varbūt mani jautājumi būs ļoti neprofesionāli. 1.1.punktā runāts par to, ka ir viens akcionārs, viens dalībnieks. No tā izriet, ka pārvaldes struktūrā ietilpst sapulce, dibinātāju padome un valde. 5.1.punktā minēts, ka dibinātāja ir Latvijas Republikas Augstākā padome. Un 6.8.punktā noteikts, ka padomes locekļi saņem atalgojumu saskaņā ar akciju sabiedrības ienākumu sadales shēmu. Man nav īsti saprotams par to padomi: vai padome veidosies no Augstākās padomes locekļiem, vai tie būs cilvēki pavisam no citām struktūrām? Un tad vēl...

E.Krastiņš: Es varbūt atbildēšu uz pirmo jautājumu?

G.Preinbergs: Jā, lūdzu!

E.Krastiņš: Padome jau ir izveidota. Es jau nolasīju šo Augstākās padomes 2.decembra lēmuma punktu, kur noteikts, ka padomes funkcijas pilda banku reorganizācijas un privatizācijas komisija. Esmu gatavs šo punktu par atalgojumu izsvītrot, ja tas jūs neapmierina.

G.Preinbergs: Es tikai gribu noskaidrot, lai man būtu skaidrs, par ko es spiedīšu attiecīgo pogu. Un 5.2. – trešajā ailītē – sadalīti aizvadītā darbības gada ienākumi. Sakiet, starp ko tiks sadalīti šie darbības gada ienākumi, ja ir tikai viens dibinātājs? Kā es saprotu, tad viens arī varētu saņemt. Varbūt tie tiks sadalīti starp padomes locekļiem?

E.Krastiņš: Nē, tas, protams, tā nav jāsaprot. Jūs droši vien apzināties, ka ne starp kādiem padomes locekļiem nekādi ienākumi netiks sadalīti. Saskaņā ar likumu par bezpeļņas organizācijām viss ienākumu pārsniegums pār izdevumiem tiek novirzīts uz rezerves fondu. Taču šim fondam ir jāpārņem arī par neatmaksājamiem kvalificētie kredīti, tāpēc var rasties dažādi izdevumi šo kredītu piedziņā un to apkalpošanā. Līdz ar to jānosaka rezerves fonda līdzekļu sadalījums visu šo nepieciešamo izdevumu segšanai.

G.Preinbergs: Sapratu. Paldies. Un pēdējais. Augstākā padome funkcionēs vēl tikai dažus mēnešus. Vai nebūtu lietderīgi aiz vārdiem “Augstākā padome’’ likt iekavās “Saeima’’ vai vienkārši “augstākā valsts institūcija’’?

E.Krastiņš: Lūdzu. Esmu gatavs to izdarīt.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Jautājumu nav. Paldies Krastiņa kungam. Debatēs pierakstījušies deputāti Plotnieks un Bojārs.

Lūdzu, Plotnieka kungs! Tuvojas arī Lisagora kungs. Viņš varēs sniegt attiecīgu uzziņu plenārsēdei. Arī Grūbes kungs ir pierakstījies debatēs.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Mēs dzirdējām visai detalizētu un izsmeļošu referātu par mums iesniegto dokumentu projektu – gan par pašiem statūtiem, gan arī par lēmumu. Es gribētu izteikt savu atzinību Krastiņa kungam par mēģinājumu tā vai citādi norobežot bankas vadības ietekmes sfēru privatizācijas norisē, izmantojot šādu organizatorisku formu kā fonds. Tik tālu viss būtu ļoti labi un apsveicami, bet tajā pašā laikā, ja mēs statūtu tekstu analizējam no formāli dogmatiskām juridiskām pozīcijām, atrodam virkni tādu risinājumu, kas izraisa iebildumus. Varu jums ziņot, ka esmu paņēmis līdzi arī attiecīgu Likumdošanas jautājumu komisijas atzinumu. Viena no mūsu nelaimēm ir tā, ka dažkārt dokumenti nav laikus noformēti un pēc tam rodas visdažādākie brīnumi. Tātad es gribēju darīt jums zināmu mūsu pozīciju.

Visnotaļ atbalstot ierosinājumu, ka ir jāierobežo bankas vadības iespējas rīkoties ar to Latvijas mantas daļu, kas šodien ir tās rīcībā, rastie risinājumi daudzējādā ziņā ir apšaubāmi.

Pirmais ir šo statūtu 1.1.punkts, kur noteikts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome nodibina akciju sabiedrību, līdz ar to kļūstot par valsts institūciju, kas ne vien realizē augstāko valsts varu, bet arī nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Un, kaut arī esam iestrādājuši tādu risinājumu, ka šis mūsu bērns būs tāds, kurš zelta olas nedēj, tomēr tā ir uzņēmējdarbība. Tas ir acīm redzamā pretrunā ar mūsu pašu likumiem, kuri reglamentē uzņēmējdarbību.

Otrais. Par to, kas šodien Latvijā apsaimnieko valsts īpašumu. Mēs savā laikā pieņēmām likumu par Ministru padomi. Saskaņā ar šo likumu Ministru padomes uzdevums ir šo mantu apsaimniekot. Statūtu 1.2.punktā noteikts, ka akciju sabiedrībai pieder uz īpašumtiesībām nošķirta manta. Tātad vienu daļu valsts mantas mēs nošķiram un nododam akciju sabiedrības īpašumā. To šajā gadījumā apsaimnieko Augstākās padomes vai parlamenta veidota organizācija. Tā ir otra pretruna, no kuras mēs nekādi izvairīties nevaram, ? pretruna ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem.

Trešais. Kā akciju sabiedrība praktiski pārvaldīs šo fondu? Uzmanīgi palasot gan pirmās daļas vispārīgos noteikumus, gan it īpaši piekto daļu, redzam, ka Augstākā padome kā dibinātāja trīs vai četrus mēnešus būs tā, kas realizē šīs organizācijas vadību. Līdz ar to Augstākās padomes plenārsēdēs līdz ar tiem darba kārtības jautājumiem, kas tieši izriet no mūsu uzdevumiem un kas saistās ar tiem aktiem, kuri reglamentē Augstākās padomes darbību, mums būs jāizskata arī saimnieciska rakstura jautājumi un jāpieņem lēmumi. Jūs teiksit, ka tā šajā gadījumā ir zināma interpretācija vai ne visai precīzs skaidrojums, bet izlasiet uzmanīgi šo piekto daļu! Sapulces funkcijas šo statūtu izpratnē veic dibinātājs – Latvijas Republikas Augstākā padome. Un nekur mēs nevaram aiziet no tā. Tātad mums tāpat kā kārtīgiem akcionāriem būs jāsanāk sapulcēs un jāspriež par to, kas notiek.

Nākamais – par šīs uzņēmējdarbības formu. Tātad tā ir bezpeļņas organizācija. Šī prasība iestrādāta virknē normu, bet tajā pašā laikā saskaņā ar otro daļu mērķi un uzdevumi ir nodrošināt īpašuma pārvaldīšanu. Desmitajā daļā atkal atkārtojas īpašuma pārvalde, tad parādās, kā akumulē līdzekļus, beigu beigās parādās, ka tai ir savi izdevumi un šie izdevumi būs jāapmaksā. Tā ir aparāta darbība. Beigu beigās parādās ieņēmumi. Ja ir ieņēmumi un izdevumi, tad var būt divi gadījumi.

Pirmais, šis fonds darbosies ļoti slikti, un tādā gadījumā loģiski sekos 12.daļā paredzētais gadījums, ka saskaņā ar likumu par bankrotu fonds bankrotēs.

Otrais gadījums. Fonds strādās ar peļņu, būs peļņa. Ko fonds darīs ar šo peļņu? Tas var palielināt savu statūtu kapitāla apjomu un tā tālāk. Jūs jūtat: fonds nevar būt bezpeļņas organizācija, ja tā ir saimnieciska organizācija. Un fonds ir uzņēmējdarbības forma. Šeit ir iestrādāta fundamentāla pretruna, no kuras mēs nevarēsim aiziet. Vai šo pretrunu var atrisināt? To var atrisināt, jo faktiski šajos statūtos autori ir mēģinājuši iestrādāt divas savstarpēji it kā izslēdzošas koncepcijas. No vienas puses, fonds pārvalda, pārvalda, pārvalda. No otras puses, ieņēmumi, izdevumi. Tātad jāiet pa to ceļu, ka fonds tikai pārvalda, bet pārvalda tādā gadījumā, ja nav uzņēmējdarbības. Tādā gadījumā atkritīs akciju sabiedrība, tādā gadījumā būs fonds. Kas šo fondu veidos? To varētu veidot Augstākā padome, bet Augstākā padome nevar būt akciju īpašniece. Tad mums šo pretrunu tā vai citādi izdotos noņemt.

Un vēl par to, kas šeit izskanēja jau jautājumos. Ievērojiet, otrajā daļā – par mērķiem un uzdevumiem – minēts darbības termiņš. Un 2.2.punktā par uzdevumiem teikts – praktiski realizēt Latvijas Bankas nodaļu privatizāciju. Tas varbūt izriet no tiem aktiem, kurus mēs esam pieņēmuši, bet tajā pašā laikā pareizi arī tika uzdoti jautājumi. Galu galā izvēle līdz galam nav izdarīta, un šo izvēli mēs nevarējām izdarīt, tāpēc ka mēs nezinām, kas valsts bankā ir. Tas pats jautājums, ko mēs uzdevām pirms pāris mēnešiem: kāda ir valsts bankas bilance, kas tad īsti ir bankas portfelī. Šo pašu jautājumu mēs atkal varam uzdot, jo mēs joprojām neko nezinām. Kā mēs varam šodien strikti noteikt, ka fonda uzdevums ir tikai privatizēt, ja mēs nezinām, kas tad īsti ir privatizējams?

Un šajā sakarībā es gribētu runāt par vēl vienu momentu. Jūs ievērojāt, ka mēs šajā zālē nepārtraukti zvēram uzticību privatizācijai? Visas ekonomiskā dialoga norises ar attīstītajām valstīm dažādos līmeņos saistās ar jautājumu par privatizāciju. Padomāsim, vai, piemēram, lietosim savā laikā ļoti izplatīto terminu “brīvā pasaule’’. Vai brīvajai pasaulei nav pamata priecāties, ka tā uzvarējusi? (Skan signāls.) Es vēl burtiski divus teikumus. Tai ir pamats to darīt, un tā to dara. Un šai sakarībā ir pamats prasīt, lai tiktu noliegta šī pamatkonstrukcija, uz kuras balstījās impērija un apkārt esošais bloks arī, bet mums jāpadomā, vai mēs varam, tikai ar pliku lozungu noliedzot kaut ko, neko neradot, rīt paši sevi uzturēt. Un no šī viedokļa mums jāvērtē banku darbība, no tā, kas mūs rīt baros. Vai mēs iesim pa to ceļu, pa kuru gāja Vācija pēc Otrā pasaules kara, kad bankas tomēr sekmēja Vācijas atdzimšanu? Vai mēs, tikai privatizācijas vārdā aši un ātri rīkojoties, galu galā nenozāģēsim zaru, uz kura mums pašiem jāsēž? Es ierosinātu ļoti principiāli izvērtēt un konceptuāli nobalsot par virkni jautājumu, par kuriem es runāju. Vai tā ir akciju sabiedrība vai ne, vai tā ir organizatoriska forma vai uzņēmējdarbības forma, vai tā ir privatizācija vai vispār tikai šā īpašuma pārvaldīšana? Mums vismaz par pamatjautājumiem jātiek skaidrībā, lai varētu pieņemt lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, pēc tam – Grūbes kungs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Kaut gan es atbalstu daudz ko no tā, ko ir teicis profesors Plotnieks un ko ir uzrakstījis Lisagora kungs, es tomēr esmu pesimistiskāks attiecībā uz to, vai vajadzētu balsot par šiem statūtiem vai ne. Es uzskatu, ka līdz ar balsošanu par statūtiem mums ir pasniegta ļoti skaista ideja, jau pilnīgi skaidra koncepcija, ko mēs darīsim ar valsts bankas struktūrām. Nu, kā tad ne? Valsts bankas struktūras tiek privatizētas. Es tomēr pirms šā lēmuma pieņemšanas gribētu redzēt, kādas varētu būt citas alternatīvas, izņemot šo privatizāciju. Varbūt tiešām mēs izveidojam valsts komercbanku sistēmu vai kaut ko līdzīgu federālajai rezervju sistēmai Amerikā, par kuru es rakstīju savā iepriekšējā rakstā, bet te man ir nolikta priekšā šāda viennozīmīga privatizācija.

Es pilnīgi saprotu, ka cilvēki, kas strādā šajās banku struktūrās, ir ieinteresēti privatizēt šīs bankas (tā ir pirmā komanda, kas ieinteresēta tieši šādā risinājumā), vai arī tās ir lielās komercbankas. Tās arī ir ieinteresētas šādā privatizācijā. Tātad tās būtu ar mieru nopirkt šīs nodaļas, un es par motīviem nemaz nešaubos. Biznesā pilnīgi skaidri motīvi ir peļņa, un par to nevienu nevar nosodīt. Mums ir tikai jāizšķir, vai tas mums kā valstij ir izdevīgi, jo beigu beigās mēs pieņemsim šo lēmumu valsts vārdā. Un es tomēr gribētu, lai mēs pieņemtu izvērstu un iepriekš izvērtētu lēmumu. Es šeit nekādas alternatīvas neredzu. Mēs pat neredzam nekādus variantus. Vai mēs ejam pa amerikāņu līniju un radām federālo rezervju sistēmu, kas vispār ir privāto banku sistēma. Tā strādā, ir 12 federālās rezerves bankas nodaļas, kuras pieder dalībniekiem komercbankās caur akcijām. Bet šīs 12 federālās rezerves bankas, kas organizē visu šo sistēmu, ir izveidotas tādējādi, lai tās realizētu valsts monetāro un finansu politiku. Bet, ja mēs privatizēsim visas valsts bankas struktūras, tad es vispār neredzu it nekādu sviru, ar ko mēs ietekmēsim valsts kredītpolitiku, valsts finansu politiku. Vai mums būs iespēja kā valstij piešķirt lētākus kredītus, teiksim, lauksaimniekiem, ja mēs domājam atbalstīt lauksaimniekus, vai kādai stratēģiski svarīgai rūpniecības nozarei, ja mēs domājam atbalstīt to, vai mūsu kuģniecībai, kas ienes valūtu, mūsu zvejniecībai? Kā mēs rīkosimies, ja šīs nodaļas būs pilnīgi privatizētas un ja valsts bankai paliks tikai šī monetārā funkcija? Kādas būs šīs sviras? Es nekādas alternatīvas neredzu.

Bez tam ir jārēķinās ar to, kādas sistēmas pastāv pasaulē. Valdībām ir vajadzīgas bankas, kur turēt savas rezerves, respektīvi, valsts kase. Priekš tā ir izveidoti divi modeļi. Ir Eiropas modelis, un ir amerikāņu modelis. Bet, arī pastāvot amerikāņu modelim, valsts kase tiek atbrīvota no nodokļiem vai arī šos nodokļus maksā mazākus, iegūst kredītus par zemākiem procentiem nekā komerciālajā banku sistēmā. Bet, ja mēs ejam tikai vienā virzienā un visu šo sistēmu pilnīgi privatizēsim, tad es neredzu nekādas iespējas valstij saņemt lētākus kredītus, nekā mums diktē šī sistēma, respektīvi, būs tā, kā mums ir tagad, kad Repše ņem tādus milzīgus kredīta procentus par to, ko valdība ir spiesta aizņemties valsts bankā vai būs spiesta aizņemties kredītbankā. Ja mums būtu šādas valsts komercbankas, tad mēs spētu papildināt valsts kasi ar šo valsts komercbanku palīdzību, ar peļņas palīdzību. Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Un, ja šī sistēma nepiederēs valstij, tad mums būs iespēja papildināt valsts kasi tikai ar nodokļiem, ko maksās šīs bankas. Citas iespējas vispār nebūs.

Aplūkosim visprivātāko modeli, kāds ir amerikāņiem. Šīs federālo rezervju sistēmas banku peļņa sadalās divās daļās. Aptuveni puse no peļņas aiziet privātajiem akcionāriem, kas piedalās rezerves sistēmā, un puse peļņas paliek valstij. Kāds būs šeit modelis, mēs absolūti nezinām. Tāpēc es aicinātu pagaidām atturēties no balsošanas par statūtiem, līdz iegūsim precīzāku informāciju par to, kas mūs gaida nākotnē, jo es uzskatu, ka šajā balsojumā ir jau ielikts noteikts modelis, no kura pēc tam nevarēsim atteikties. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Grūbes kungs, pēc tam uzziņai vārds būs Lisagora kungam.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man ir ļoti grūti šodien runāt, jo es patiešām redzu, ka, tāpat kā Prezidija sēdē, kad lēma par šo jautājumu, atsevišķi kungi, es nezinu, apzināti vai neapzināti, šobrīd jauc cēloņus ar sekām un otrādi. Un mērķis ir viens – nedarīt neko. Es tomēr gribētu atgādināt dažas patiesības attiecībā uz stāvokli, kādā mēs nonācām, un tad arī izlemt šo jautājumu pēc būtības.

Tātad, pirmkārt, kas šo fondu iebalsoja, un kādi bija tā rašanās pamati? Jūs atceraties, ka Lauku frakcijai šāda fonda nebija. Un par šo fondu, cienītie kungi, jūs nobalsojāt šeit plenārsēdē. Tātad plenārsēde ar savu balsojumu panāca, ka šāds fonds pastāv.

Nākamais jautājums. Tas arī ir par to, kas izstrādājis šo projektu, ko šodien piedāvāja Krastiņa kungs. Es atbildu. Šo projektu izstrādāja tā komisija, ko mēs iecēlām jautājumā par banku privatizāciju. To nav izstrādājis viens Edmunds Krastiņš, to nav izstrādājusi arī Lauksaimniecības komisija vai Lauku frakcija. Tas ir otrs, par ko tiksim skaidrībā.

Nākamais. Es gribētu uzdot jautājumu, kas šis ir par īpašumu? Domāju, mēs viennozīmīgi varam pateikt, ka tas ir valsts īpašums. Un tagad ir otrs jautājums, kas arī izriet no šīs tēzes: kam mēs šo īpašumu gribam atdot? Augstākā padome ar savu lēmumu noteica, ka tas jāatdala no centrālās bankas. Es domāju, ka šo tēzi laikam šeit zālē neviens neapstrīdēs. Un tagad ir otrs jautājums: kam atdot, ja ir pamatoti uzsvērts, ka Augstākajai padomei to nedrīkst ne ļaut pārvaldīt, ne atdot. Kādā formā? Par to mēs varētu, bez šaubām, tālāk runāt. Bet cienītie runātāji iepriekš jau izteicās, ka mums ir valdība un tai atdosim. Tad viss būs kārtībā, viss nokārtosies. Uz to es varētu pateikt, ka tā tomēr visu laiku ir bijusi konkurējoša firma. Arī bankai. Tātad šo plūkšanos turpināsim un atkal radīsim precedentu, ka banku nodaļas atdodam valdības pārziņā, bet Latvijas Banku atstāsim Repšes kunga pārziņā. Es domāju, ka šeit ļoti precīzi redzama shēma. Tie runātāji, kas runāja un tūlīt devās projām no šīs zāles, precīzi jums šo modeli parādīja. Valdības komercbanka, par ko lamāja Lauku frakciju, ir precīzi tieši tāda pati, par kādu jūs Lauku frakciju lamājāt, no kuras tēzēm mēs atkāpāmies. Tagad šie argumenti “par’’ un “pret’’ tiek iespēlēti no otras puses.

Es gribētu jautāt un dzirdēt atbildi, vai vispār tas ir vajadzīgs? Varbūt šo iepriekšējo lēmumu vajag vienkārši atcelt, jo Juridiskā pārvalde precīzi parāda, ka šis lēmums neko nav izteicis, nekādas virzības šajā lēmumā nav. Atdosim visu to Repšes kungam, ko Repšes kungs arī visu laiku ir vēlējies, un lai viņš realizē. Es varu atklāti pateikt, ka, šodien nepieņemot nekādu lēmumu par šo jautājumu, mēs jau faktiski pasakām, ka šī komisija apzināti vai neapzināti ir iesniegusi nepieņemamu dokumentu un šīs komisijas darbs ir jāpārtrauc. Es uzskatu, ka tas būtu korekti. Iesniedzam otru lēmumu un atdodam to visu Repšes kungam!

Vai arī otrs jautājums, kā piedāvāja Bojāra kungs vai arī Plotnieka kungs, ? tieši vai netieši. Atdodam visu to Godmaņa kungam, un beidzam šo spēli. Es domāju, ka tas ir jautājums, uz kuru mums korekti jāatbild.

Un visbeidzot par juridiskajiem jautājumiem. Es pietiekami daudz esmu strādājis ar dažādiem likumprojektiem un pietiekami labi esmu redzējis, kuros gadījumos tiek pavilkts uz citu pusi, kad viss šeit ir sakārtots, un kuros gadījumos var pieņemt citu koncepciju. Esmu redzējis, ka attiecībā uz to variantu, kas mums nepatīk, mēs pievelkam arī juridisko pusi, bet tas nav korekti. Man ir motīvi, par kuriem varētu strīdēties ar juristiem – šeit viss ir korekti, jo šeit ir īpašs gadījums, kad Augstākā padome izveidoja banku privatizācijas komisiju, banku privatizācijas fondu. Tāpēc Augstākajai padomei pašai jānosaka, kā šajā gadījumā rīkoties. Un šeit nedrīkstētu pievilkt to, kas parasti ir akciju sabiedrība vai paju sabiedrība. Varbūt tad uztaisām kolhoza statūtus? Šeit šā momenta nav. Šeit es ar juristiem tomēr gribu strīdēties un iebilst: ja jūs varat uzrakstīt citā formā, tas ir cits jautājums. Bet tajā pašā laikā vienkārši pateikt, ka tas neder, ka tas ir nekorekti. Tomēr mums ir jāatrisina arī šis banku privatizācijas jautājums.

Tāpēc es vēlreiz uzsveru: ne vienkārši atdodot to valdībai, ne vienkārši atdodot to bankai, bet jāatrisina neatkarīgai organizācijai. Par šādu ceļu mēs izšķīrāmies. Ja šodien mēs esam nobijušies un neejam pa to ceļu, lūdzu, atcelsim iepriekšējo lēmumu un atdosim Repšes kungam, lai viņš visus jautājumus kārto. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Lisagora kungam, bet, ņemot vērā, ka līdz pārtraukumam ir palikušas četras minūtes... Lūdzu. Es dzirdu deputātu balsis, ka pēc pārtraukuma vajadzētu. Ja? Tā kā mums šo jautājumu pēc pārtraukuma tik un tā ir jāturpina skatīt, tad tagad pārtraukums, bet pēc pārtraukuma – Lisagora kungs.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim sēdi. Vēl debatēs ir pierakstījies Salīša kungs. Tagad Lisagora kungs.

J.Lisagors, Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes Likumdošanas jautājumu nodaļas vadītājs: Cienījamie deputāti, cienījamais sēdes vadītāj! Atļaujiet man minūtes laikā izteikt mazu vispārējas dabas piezīmi.

Man ļoti žēl, ka mūsu deputāti, gan stāvot šeit, tribīnē, gan arī iesniedzot attiecīgos likumprojektus, dažreiz aizmirst to, ko paši pirms kāda laika ir pieņēmuši. Mēs aizmirstam, ka likumdošana ir kā dzīvs organisms, kurš atgrūž visu, ko šajā organismā nevar iekļaut. Man liekas, ka šodien mēs apspriežam vienu no šādiem jautājumiem.

Gribētu atgādināt, ka mazliet vairāk nekā pirms mēneša – pagājušā gada 2.decembrī – ir pieņemts lēmums “Par Latvijas Bankas reorganizāciju, tās struktūrvienību pārveidošanu un privatizāciju”. Un šajā lēmumā ir skaidri pateikts, ka tiek apstiprināta bankas reorganizācijas un privatizācijas komisija attiecīgā sastāvā un šai komisijai ir uzdots izveidot fondu. Tāpēc, cienījamie deputāti, Augstākā padome nav nodibinājusi fondu un nav to izveidojusi, bet ir uzdevusi attiecīgajai komisijai to darīt. Tās ir pilnīgi dažādas lietas. Nevajag juridiski sajaukt absolūti nesavienojumus jēdzienus. Turklāt šai komisijai ir uzdots izpildīt fonda padomes pienākumus. Bez šaubām, rodas jautājums – un kas tālāk? Kā tālāk risināt šos jautājumus par fondu? Un, lūk, septiņas dienas pēc 2.decembra, tas ir, pagājušajā gadā 9.decembrī, ir pieņemts vēl viens Augstākās padomes lēmums, manuprāt, principiāls lēmums – par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem. Tas ir vispārīgs lēmums, kas attiecas uz jebkuriem gadījumiem. Mēs nevaram katrā atsevišķā gadījumā pieņemt vēl kādu atsevišķu likumu. Tas būs pilnīgs haoss un nekas cits. Un šajā lēmumā, ko jūs, cienījamie deputāti, paši pieņēmāt, ir teikts, ka privatizācijas fonds ir ārpusbudžeta naudas līdzekļu fonds, kurā ieskaitāmi valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas rezultātā iegūtie līdzekļi atbilstoši šajā likumā noteiktajam sadalījumam un kārtībai. Ar šiem līdzekļiem rīkojas privatizācijas fonda rīkotājs šajā likumā noteiktajā kārtībā. Tātad šis fonds nav juridiska persona un tam nav nekāda statusa, tas nav uzņēmējdarbības veids, bet tieši fonds, kurā ieplūst visi šie līdzekļi. Ir attiecīgs rīkotājs, kas šos līdzekļus pārvalda un ar tiem rīkojas.

Bez šaubām, mēs nevaram šo lēmumu pilnā apjomā attiecināt uz banku, jo tajā runa ir par to, ka šis rīkotājs ir Ekonomisko reformu ministrija. Šajā konkrētajā gadījumā ir atsevišķas īpatnības, un, lūk, šīs īpatnības lēmumā, ko cienījamai komisijai vajadzēja iesniegt, patiešām vajadzēja fiksēt. Vajadzēja noteikt, kas būs rīkotājs, kāds būs šā fonda darbības galarezultāts, cik ilgi fonds darbosies un tā tālāk.

Es gribētu pieskarties arī jautājumam par Augstāko padomi kā kaut kādu mistiskas akciju sabiedrības dibinātāju. Augstākā padome nevar būt kaut kāda dibinātāja. Augstākā padome ir augstākā valsts varas institūcija. Bez šaubām, šajā gadījumā vajadzētu būt kādam, kas pārstāv valsti, – kaut kādai institūcijai, kaut kādam uzņēmumam, kaut kādai organizācijai, kaut kādai iestādei. Tas ir jāizlemj. Tā kā finansu ministrs Siliņš ir iecelts par šīs komisijas priekšsēdētāju, mēs savā atzinumā uzskatām par iespējamu variantu, ka varbūt Finansu ministrijai vajadzētu būt par šā fonda rīkotāju. Es negribu uzstāt un pateikt, ka tas ir vienīgais variants, tas ir jāizdomā, turklāt tas ir jāizdomā nevis juristiem, bet komisijai, kas šo projektu ir iesniegusi. Paldies, tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais debatēs runās Salīša kungs, pēc tam – Biezā kungs.

B.Salītis: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Lisagora kungs daudz ko pateica tādu, kas man atvieglo uzstāšanos. Runājot par akciju sabiedrību kā bezpeļņas organizāciju šā fonda veidošanai, es arī uzskatu, ka Augstākā padome nekādā ziņā nevar būt dibinātāja, jo tas tiešām būtu kuriozs gadījums vēsturē, ka mēs jūlijā noliksim savas pilnvaras un kā dibinātāji vispār vairs nebūsim, bet šis fonds jau nedarbosies tikai piecus vai sešus mēnešus, statūtos fondam ir paredzēta darbība daudz ilgākam laikam, tāpēc es nekādā ziņā nepiekrītu domai, ko izteica Grūbes kungs, ka problēma ir, bet mēs negribam to risināt. Šī problēma noteikti ir jārisina, bet, manuprāt, jārisina tādā aspektā, kādā tas risināts divos lēmumus (65. un 74.dokuments), nosakot, ka jāapstiprina fonda statūti vai fonda nolikums. Arī tajā lēmumā, ko mēs pieņēmām tad, kad izveidojām banku reorganizācijas un privatizācijas komisiju, bija runa par fonda kā tāda izveidošanu. Tāpēc mans priekšlikums būtu – izstrādāt vai nu nolikumu, vai statūtus privatizācijas fondam, lai tur atspoguļotu visas formas, visus darbības mērķus un galveno uzdevumu, kas veicams, lai bankās varētu notikt privatizācija.

Ja vēl runā par statūtiem, tad jāteic, ka vairāk nekā skaidrs ir tas, ka arī šie statūti neatbilst likumam “Par akciju sabiedrībām’’, kurā ir noteikts, ka valdi ievēlē padome. Šajos statūtos ir noteikts, ka valdi ievēlē dibinātāji. Tā ka ir vesela virkne pretrunu. Tāpēc es ierosinu, lai šī bankas reorganizācijas un privatizācijas komisija izstrādā vai nu nolikumu, vai statūtus par bankas privatizācijas fonda izveidošanu.

Priekšsēdētājs: Nākamais runās Biezā kungs, pēc tam – Raimonds Krūmiņa kungs.

J.Biezais: Cienīto vadītāj, klātesošie! Man uzstāšanās zināmā mērā ir spontāna, tāpēc neņemos salikt visus punktus uz “i’’. Kā viens no tiem, kuri atbalsta ideju par valsts īpašuma fondu, jo šāda veida valsts īpašuma fonds vai īpašuma pārvaldes veids man likās ļoti simpātisks, es to atbalstu arī tagad, tāpat kā atbalstīju to Ekonomikas komisijā. Cienījamais ziņotājs teica pareizi, jo būtībā Ekonomikas komisija to atbalstīja.

Protams, mūs vienmēr baida nezināmais un neiesāktais. Es jūtu šeit psiholoģisku pretestību, nevis būtiskus iebildumus, un varbūt tiešām vērā ņemama ir doma paturēt status quo, taču atcerēsimies cienījamā deputāta Inta Cālīša vārdus, ka Augstākā padome var visu. Es personiski gan domāju, ka Augstākā padome nevar mainīt pilsoņu kopumu un tā tālāk, bet kaut kādu fondu nodibināt tā gan var. Lai nebūtu tik lielu pretrunu, es iesaku 5.1.punktā (tā virsraksts ir “Sapulce’’), kurā ir teikts, ka sapulces funkcijas šo statūtu izpratnē veic dibinātājs – Latvijas Republikas Augstākā padome, ierakstīt – Augstākās padomes pilnvarota institūcija. Kas būs šī institūcija – tas mums ir jāizdomā. Es ierosinu šo papildinājumu un iestājos par projekta atbalstīšanu, lai būtu virzība uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Cienījamās dāmas un godātie kungi! Arī es gribētu izteikt savu attieksmi pret to, ka šis lēmums mums it kā noteikti ir jāpieņem. Jebkurā gadījumā šī problēma ir tā vērta, lai to risinātu, jo privatizācija mums ir ļoti aizkavējusies daudzās jomās un arī banku jomā. Protams, var piekrist gan Bojāra, gan Plotnieka kungam par to, ka te varbūt kaut kāda tendenciozitāte ir jaušama un ka viennozīmīgs ir šis privatizācijas variants, kaut gan es neuzskatu, ka tas būtu tas sliktākais. Bet jebkurā gadījumā šī problēma ir jārisina, un nav nekāda pamata atsaukties uz to, ka mūsu konkrētajā situācijā valsts īpašums būtu jāpārvalda valdībai, jo valdībai jau tā ir pietiekami daudz īpašumu. Manuprāt, tieši valdības vainas dēļ lielā mērā šī privatizācija ir aizkavējusies, jo faktiski valdība nav varējusi, nav spējusi sagatavot vai kaut kādu apstākļu dēļ negatavoja šos likumprojektus tādā līmenī, lai tos varētu dabūt līdz likuma stadijai, līdz pieņemtam likumam. Tieši tāpēc nav pieņemti šie privatizāciju reglamentējošie dokumenti. Tā ka būtu pilnīgi nepamatoti un pat nekorekti šajā situācijā vēl vienu funkciju atņemt bankām (es runāju par valsts bankas nodaļām) un nodot to valdībai, lai valdība pārzinātu vēl vienu sfēru un risinātu privatizācijas problēmas.

Lai izietu no šīs situācijas, kādā šobrīd mēs esam, jo tiešām ir atsevišķi momenti, kuri prasa vēl papildinājumus un uzlabojumus, es ierosinu, lai šodien visi iesniedz Krastiņa kungam un tai komisijai, kura gatavo šo dokumentu, nepieciešamos priekšlikums par šā dokumenta pilnveidošanu un papildināšanu ar nepieciešamajām normām. Nobalsot par šo dokumentu mēs varētu citā reizē – tad, kad tas būs pilnīgi gatavs, bet katrā ziņā neatliekot šo “citu reizi’’ vēlāk par nākamo nedēļu. Pretējā gadījumā, ja mēs mēģināsim šodien balsot, runājot par konkrētām normām, mēs nonāksim ļoti dziļās pretrunās, kuras daudz vienkāršāk varētu atrisināt pašas komisijas līmenī, piedaloties attiecīgo priekšlikumu autoriem. Tas man būtu viss, paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Krastiņa kungs vēlas teikt galavārdu? Vai par tālāko procedūru ir kādi priekšlikumi? Lūdzu.

E.Krastiņš: Paldies, kolēģi! Es domāju, ka šīsdienas apspriešana bija ārkārtīgi vērtīga, jo, neskatoties uz to attieksmi, kāda sabiedrībā un arī mūsu pašu vidū ir pret Augstāko padomi, es domāju, ka šeit kaut kāds garīgs un intelektuāls potenciāls tomēr atrodas. Par to liecina šīsdienas apspriešana, kas atrisināja to problēmu, kuru es nekādi nespēju atrisināt trīs nedēļu ilgajās konsultācijās gan ar Juridisko pārvaldi, gan ar Likumdošanas komisiju, kura man nespēja piedāvāt risinājumu šai problēmai. Šobrīd tomēr tāds risinājums ir saskatāms, un tas, ko mēs pārtraukumā pārrunājām, tika arī debatēs pateikts. Ja mēs gribam virzīties uz priekšu un ja nenolemjam vispār likvidēt šo komisiju un pārtraukt tās darbību, tad, manuprāt, vienīgais risinājums ir tāds, ka no šiem statūtiem ir jāizslēdz gan bezpeļņas organizācijas pieminēšana, gan valsts akciju sabiedrības pieminēšana. Šie statūti ir jāpārveido par īpaša speciāla fonda statūtiem, kas noteiktu fonda galvenās funkcijas, galvenos uzdevumus, arī izveidošanas kārtību atbilstoši attiecīgam Augstākās padomes lēmumam. Es ierosinu šodien nobalsot par šādu koncepciju. Šodien pat es jau sagatavotu statūtu jauno variantu, to mēs pirmdien komisijā varētu attiecīgi apspriest un otrdien nobalsot par šo variantu ar vai bez jaunu debašu atklāšanas, jo būtība jau šodien tika izdebatēta, un tā ir pilnīgi skaidra.

Visā šajā procesā mani vienīgi nedaudz pārsteidz tas, kas šeit jau vairākas nedēļas norisinās. Es pilnīgi saprotu Bojāra kunga pozīciju, bet mani pārsteidz to cilvēku pozīcija, kuri vairāk nekā pirms mēneša tik dedzīgi iestājās par banku nodaļu privatizāciju un teica, ka Lauku frakcija šo lietu kavē, un kuri šobrīd nostājas pret tāda fonda izveidošanu. Es īsti nesaprotu, kāpēc tas tā notiek un kādi tam ir motīvi.

Tātad es ierosinu konceptuālu balsojumu par to, ka Augstākā padome piekrīt šāda fonda kā īpašas institūcijas izveidošanai, kuras galvenais uzdevums ir banku īpašuma pārvalde un privatizācija. Un nākamajā nedēļā būs gatavs statūtu galīgais variants.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, fonda izveidošana jau ir paredzēta iepriekš pieņemtajā Augstākās padomes lēmumā, tādēļ šis jautājums principā nav balsojams. Manuprāt jums vienīgi atliek sagatavot jaunu variantu, ņemot vērā plenārsēdē izteiktās piezīmes, un iesniegt to otrdien, mums atliktu izteikties par balsošanas motīviem un, protams, apspriest pašu lēmumu un grozījumus un par to nobalsot. Mēs varētu balsot par iekļaušanu otrdienas darba kārtībā.

E.Krastiņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Es gribētu precizēt, tātad iekļaut izskatīšanai otrdien pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Tātad es lieku uz balsošanu – otrdien pulksten 10.00. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot par to, ka šo jautājumu pēc attiecīgiem grozījumiem dokumentos skatām otrdien pulksten 10.00. Lūdzu rezultātu. Par – 62, pret – 6, atturas – 8. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – par likumu un lēmumu projektu izskatīšanu. Pirmais lasījums.

Apsīša kungs, lūdzu tribīnē!

R.Apsītis: Godātais sēdes priekšsēdētāj, deputāti un klātesošie! Jūsu uzmanībai tiek piedāvāti divi dokumenti – 34. un 46.dokuments. 34.dokuments ir likumprojekts “Par likumu un lēmumu projektu izskatīšanu’’. Šā likumprojekta izstrādāšana Likumdošanas jautājumu komisijā aizņēma diezgan ilgu laika posmu. Komisija likumprojektu vairākkārt ir izskatījusi, visai nopietni kritizējusi, mēģinājusi papildināt un uzlabot. Pēdējā redakcija ir fiksēta pagājušā gada 2.decembrī. Tātad jau vairāk nekā pusotra mēneša šis likumprojekts gaida savu kārtu. Un šodien mēs gaidām savu kārtu, lai šo likumprojektu apspriestu plenārsēdē.

Es savā ziņojumā gribu pieskarties vairākiem jautājumiem, kas saistīti ar šo likumprojektu un tā saturu. Bet pirmām kārtām es gribētu uzdot jautājumu sev un jums – vai vispār šāds likums pašlaik ir vajadzīgs? Es domāju, ka tas ir galvenais jautājums. Kamēr mēs neesam raduši atbildi uz šo jautājumu, varbūt nemaz nav vērts tālāk iet. Man ir jāsaka pavisam godīgi, ka arī Likumdošanas jautājumu komisijā mēs nevarējām rast nepārprotamu atbildi uz šo jautājumu. Domas dalījās. Un tomēr vairākuma viedoklis bija tāds, ka šāds likums pašlaik tomēr ir nepieciešams.

Kāda bija šā viedokļa aizstāvētāju argumentācija? Vispirms ir jāatceras, ka mēs, sākot savu darbību Augstākajā padomē 1990.gada 3.maijā, mūsu pirmos lēmumus un likumus pieņēmām bez juridiski nopietni un pareizi izstrādāta likuma par to, kā pats normatīvais akts ir jāizstrādā, jāizskata un jāpieņem. Un tagad, pēc divarpus gadiem, ja mēs paraugāmies atpakaļ un paskatāmies, kāds tad ir tas juridiskais pamatojums mūsu likumu un lēmumu projektu izstrādāšanai un izskatīšanai, tad atrodam vienu daudzmaz nopietnu aktu. Tas ir 1990.gada 19.jūnijā pieņemtais Augstākās padomes lēmums, nevis likums, bet lēmums – par likumprojektu izskatīšanas kārtību. Šajā lēmumā ir sniegtas atbildes uz tolaik – pirms divarpus gadiem – svarīgākajiem jautājumiem, ar kādiem mums nācās saskarties savā likumdošanas darbā. Taču šajā laikā minētais lēmums ir neglābjami novecojis. Būtībā mēs esam šo lēmumu papildinājuši ar sava darba pieredzi un bagātinājuši to. Un pašlaik būtībā radusies tāda situācija, ka šā lēmuma dēļ mēs lielā mērā vadāmies pēc tādām kā paražu vai ieradumu tiesību normām. Lūk, tā mēs esam iesākuši, un galu galā tā mēs varam arī turpināt līdz Augstākās padomes darba beigām.

Bet Likumdošanas jautājumu komisijā vairāki deputāti un arī šā likumprojekta autors, komisijas konsultants jurists Gunārs Kusiņš uzskatīja, ka mums, pirmkārt, likumprojektā ir jāfiksē mūsu darba pieredze divarpus gadu garumā, otrkārt, likumprojektā ir jāietver tas labais, kas savā laikā bija fiksēts Saeimas kārtības rullī. Treškārt, šajā likumprojektā ir jāiestrādā arī tā pozitīvā parlamentārā darba pieredze, ko deputāti un arī vairāki Augstākās padomes darbinieki ir ieguvuši šajā laikā, braucot uz ārzemēm, vērojot tur šo procesu un to, kā notiek likumu un lēmumu izstrādāšana un pieņemšana.

To visu ir mēģināts ielikt arī šajā likumprojektā. Turklāt šā likumprojekta aizstāvji tomēr klusi cer, ka tā būtu zināma iestrāde arī nākamajai mūsu augstākās varas institūcijai, proti, Saeimai, ja tā uzskatīs par iespējamu kaut ko izmantot no Augstākās padomes darba pieredzes. Tas varbūt būtu tāds palīdzības žests arī Saeimai. Tāda īsumā varētu būt tā argumentācija, kāpēc šāds likumprojekts tomēr ir parādījies Augstākās padomes darba kārtībā un kāpēc mēs to šodien gribam izskatīt.

Es vēl gribētu, tā sakot, piebilst no sevis, ka mēs visi laikam esam vienisprātis, ka tas lielais darbs, kas tika uzsākts jau 1990.gadā, kad mēs gribējām izstrādāt Augstākās padomes kārtības rulli ? to lielo pamatīgo reglamentu, laikam ir neglābjami iesaldēts. Un acīmredzot līdz Saeimas sanākšanai šis lielais kārtības rullis dienasgaismu tā arī neieraudzīs.

Pēdējā laikā, tātad kopš oktobra mēneša, Likumdošanas jautājumu komisija jau ir saņēmusi vairākas atsauksmes par šo likumprojektu. Tās ir atsauksmes no Augstākās padomes Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, no Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas, no deputāta Jāņa Biezā, no Ekonomikas komisijas, no Rūpniecības komisijas. Apkopojot visu, kas šeit ir teikts, gribētos tā pavisam īsi secināt, ka visas šīs iepriekšminētās komisijas, kas principā pozitīvi novērtē šādu likumprojektu, uzskata, ka tas ir nepieciešams. Vienlaikus vairākas no šīm pastāvīgajām komisijām arī izsaka savus priekšlikumus, konstruktīvi domā un mēģina palīdzēt Likumdošanas jautājumu komisijai uzlabot šo likumprojektu.

Jūs redzat, ka kopš 12.janvāra dienasgaismu ir ieraudzījis arī 46.dokuments. Tas ir četru deputātu ? Likumdošanas jautājumu komisijas locekļu – priekšlikums, kas attiecas uz vairākiem pantiem. Tiek ierosināts šos pantus papildināt un iekļaut vēl arī jaunu 78.pantu tādā redakcijā, kāda ir fiksēta šajā dokumentā. Šis dokuments jums visiem ir izsniegts. Vārdu sakot, kaut arī Likumdošanas jautājumu komisijai nav tādu ilūziju, ka šis mazais, ja tā varētu teikt, reglamentiņš tiks pieņemts, tomēr darbs nemitīgi tiek turpināts. Šodien mums vajadzētu pirmajā lasījumā apspriest 34.dokumentu ? pašu likumprojektu.

Komisija apzinās, ka šajā likumprojektā joprojām ir trūkumi, arī pēc būtības. Šie trūkumi lielā mērā ir parādīti iepriekšminētajās pastāvīgo komisiju atsauksmēs un recenzijās. Turklāt mūsu komisija, kā jau es teicu, arī pati ir saskatījusi nepilnības. Bet es gribētu vēl piebilst arī to, ka šajā likumprojektā ir saskatāmas arī dažas nepilnības, kurām zināmā mērā piemīt formāls raksturs. Tās ir redakcionāla rakstura nepilnības.

Man personiski liekas, ka ir nepieciešams precizēt 3.pantu, kur noteikts, ka Augstākās padomes sekretārs informē deputātus. Rodas jautājums, vai visus Augstākās padomes deputātus, jo iepriekš ir runāts par Augstākas padomes Prezidiju. Tas pirmkārt.

Otrkārt, manuprāt, nav izskausta arī zināma atkārtošanās. Piemēram, 9. un 10.pantā, ja salīdzinām šos divus pantus. Un ir arī gramatiskas kļūdas. Domāju, ka arī šeit būtu vietā atgādināt, ka Augstākajai padomei ir jāievēro gramatikas likumi. Es, piemēram, saskaitīju, ka trūkst 17 komatu. Varbūt kāds saskaitīs vairāk. Pirmajā lasījumā gan likumprojektu it kā vēl neapspriež, bet arī šis fakts pats par sevi likumprojekta autoriem godu nedara.

Ir vērojams arī arhaisks stils, piemēram, “likt uz balsošanu” vai “likumprojekts skaitās pieņemts” un tamlīdzīgi. Dažkārt gadās pat nepareizi lietvārdu locījumi, piemēram, 61.pantā. Tomēr kopumā Likumdošanas jautājumu komisija uzskata, ka Augstākā padome varētu šo likumprojektu akceptēt pirmajā lasījumā, ja tiktu pieņemts šāds lēmums, mēs varētu līdz otrajam balsojumam apkopot visu, ko mums iesaka kolēģi no citām pastāvīgajām komisijām, un arī priekšlikumus, kas vēl ienāks, un gatavot likumprojektu otrajam lasījumam. Tas man īsumā ir viss.

Nobeigumā gribētu teikt, ka mēs centīsimies atbildēt uz jūsu jautājumiem, godātie kolēģi. To palīdzēs darīt arī likumprojekta autors Gunārs Kusiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Kusiņa kungu tuvāk tribīnei, kaut gan jautātājos pagaidām pierakstījies tikai Kinnas kungs. Pēc tam Budovska kungs, pēc tam Freimaņa kungs, tad ? Krastiņa kungs.

Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna Cienītie autori! Sakiet, lūdzu, vai, gatavojot šo likumprojektu, jūs iepazināties arī ar Saeimas kārtības rulli? Un sakiet, lūdzu, vai pirmajā dienā, kad sanāks Saeima, tā strādās pēc šā likuma vai pēc Saeimas kārtības ruļļa? Kā tas būtu no pārmantojamības viedokļa un visiem pārējiem? Es šo jautājumu vairāk gribētu uzdot tieši cienījamam ziņotājam.

R.Apsītis: Jā, es varu izteikt savu personisko viedokli. Gatavojot šo likumprojektu, tika izmantots arī Saeimas kārtības rullis. Tika izmantots, protams, ne lielā mērā, bet daļēji. Kas attiecas uz jūsu jautājuma otro daļu, tad, bez šaubām, mūsu likums, ja tas tiks pieņemts līdz Saeimas sanākšanai, nebūs tā īsti saistošs Saeimai. Bet vienlaikus varbūt Saeima gribēs savas darbības sākuma stadijā kaut ko paņemt no mūsu pieredzes, kā jau izteicos. Varbūt tā negribēs to darīt, varbūt tā atjaunos Saeimas kārtības rulli, kāds tas bija kādreiz Latvijas Republikā. Tas ir atkarīgs no pašas Saeimas. Grūti prognozēt. Bet katrā ziņā mēs negribētu norobežoties no Saeimas, teiksim, darba organizācijas ziņā. Un, ja varētu tā teikt, šo darbu novest līdz tādai stadijai, lai Saeima varētu auglīgi strādāt, ja tā uzskatīs par iespējamu kaut ko pasmelties no tā, kas ir bijis mums.

J.Kinna: Paldies, bet jūs man neatbildējāt.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, pēc tam ? Freimaņa kungs.

M.Budovskis: Apsīša kungs, man faktiski ir konceptuālas dabas jautājums: iekļaut vai neiekļaut šajā likumprojektā gadījumus, kad rodas strīds starp sēdes vadītāju un deputātiem. Piemērs būtu 8.pants. Tā pirmajā teikumā ir teikts, ka ikvienam runātājam vārdu dod sēdes vadītājs un tā ir procedūras lieta. Nākamajā jau ir konfliktsituācija ? ja sēdes vadītājs vārdu nedod, pats to nedrīkst ņemt. Ja tas tomēr tiek darīts, tad atslēdz mikrofonu. Piedodiet, bet mums ir bijuši gadījumi, kad atslēdz mikrofonu, taču deputāts iznāk priekšā un tur kvēlu runu. Un tālāk sēdes vadītājs sāk draudēt ar policiju. Tas viss ir paredzēts ētikas kodeksā. Tas viss ir paredzēts. Vai šajā likumprojektā vajadzētu šādu daļu iekļaut, un, ja iekļaut, vai tā ir pilnīga?

R.Apsītis: Tas ir jautājums, par ko varētu diskutēt. Man personiski liekas, ka šādam likumprojektam tomēr būtu jābūt vairāk vai mazāk izsmeļošam un jāreglamentē sēdes darbības gaita no A līdz Z. Tā būtu viena metode.

Otra, ka varētu atsaukties arī uz šo ētikas kodeksu, kā jūs sakāt. Es skaidri atceros, ka tad, kad strādājām vēl pie lielā kārtības ruļļa, tur bija paredzēta arī atsevišķa nodaļa tieši par šo ētikas kodeksu, kā jūs izsakāties, bet pašlaik šis tā sauktais ētikas kodekss līdz ar visu lielo kartības rulli faktiski ir miris, mums tā nav.

Priekšsēdētājs: Jautā Freimaņa kungs, pēc tam ? Krastiņa kungs.

J.Freimanis: Apsīša kungs, mūsu kopējās interesēs ir, lai mūsu sēdes kļūtu lietišķākas. Man ir jautājums, būtībā trīs mazi jautājumiņi. 27.pants. Sakiet, lūdzu, vai jūs apzināti neiekļāvāt tajā normu, ka tad, ja jautātājs savu laiku izlieto politisku paziņojumu vai vispārēju lietu klāstīšanai un nejautā, bet tikai runā, sēdes vadītājam ir tiesības viņam pateikt: “Lūdzu, jautājiet, nevis runājiet.” Es šeit neredzu šo konstruktīvo jautājumu. Vai par to ir bijusi runa?

R.Apsītis: Par to runa principā ir bijusi. Es domāju...

Priekšsēdētājs: Es arī varbūt atbildēšu. Jautājumam vispār ir paredzēta viena minūte. Kad viena minūte beidzas, tiek atslēgts mikrofons vai tiek dots vārds nākamajam jautātājam. Tādēļ...

J.Freimanis: Bet tas nozīmē, ka vienu minūti viņš var runāt par visu, kas vien iepatīkas, nevis jautāt. Ak, tā ir demokrātija?

R.Apsītis: Te Kusiņa kungam laikam savs viedoklis. Paklausīsimies, ko saka viņš.

G.Kusiņš, Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas konsultants: Freimaņa kungam es varētu sniegt atbildi. Atbilde ir 13.pantā. Un, manuprāt, viņam ir jārunā tikai par apspriežamo tematu. Ja viņš nerunā par apspriežamo tematu, var iestāties tās sankcijas, ko drīkst lietot sēdes vadītājs. Tās minētas 27.pantā. Pirmkārt, izteikt aizrādījumu, ka jārunā par lietas būtību, otrkārt, līdz pat tām sankcijām, kas ir minētas šā panta beigās, izslēgt uz vienu dienu. Par to lemj Augstākā padome.

J.Freimanis: Es saprotu. Jūs nesapratāt, ko es gribēju jautāt.

Otrs. Par balsošanu. Kādēļ šeit nav iestrādāts punkts par to, kad sēdes vadītājs drīkst atcelt balsošanu? Mums ir simtiem gadījumu, kad Birkava kungs saka: “Balsojam,” pēc tam kāds deputāts skrien, un Birkava kungs uzreiz pakalpīgi saka: “Atceliet balsošanu.” Kurā momentā ir iespējams atcelt balsošanu, ja reiz tā ir jau paziņota?

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, es atļaušos precizēt. Es atsaucu balsošanas režīmu, nevis atceļu balsošanu.

J.Freimanis: Piedodiet, es tieši to domāju.

R.Apsītis: Freimaņa kungs! Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka derētu par šo lietu padomāt un līdz otrajam lasījumam varbūt tiešām iestrādāt tādu normu, ja darba grupa un komisija uzskatīs, ka tas ir vajadzīgs.

J.Freimanis: Un trešais, beidzamais. Es ļoti atvainojos. 35.pantā ir minēts, ka neviens likuma vai lēmuma projekts nevar tikt iekļauts darba kārtībā un izskatīts, pirms tas nav izskatīts atbildīgajā komisijā.

Attiecībā uz lēmumiem: mūsu praksē ir desmitiem gadījumu, kad steidzīgi jāpieņem aktuāls lēmums un vienkārši fiziski nav laika izlaist cauri visām 12 komisijām, pat vienai komisijai. Tā ir mūsu kazuistika, un tā ir mūsu statistika. Un tāda tā būs arī turpmāk. Vai nevar iestrādāt kādu izņēmuma gadījumu, ka, lūk, ir steidzīgi kaut kas jāizdara un to var izdarīt.

R.Apsītis: To varētu iestrādāt. Kaut gan es negribētu pilnībā jums piekrist, ka nav tādu izņēmuma gadījumu. Piemēram, ir atvieglots režīms, tiklīdz ir runa par budžeta likumu, par tā pieņemšanu. Bet varētu arī...

J.Freimanis: Jūs piekrītat, ka šo varētu iestrādāt?

R.Apsītis: Es domāju, ka to var.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, pēc tam ? Biezā kungs.

E.Krastiņš: Pēc šā likumprojekta izlasīšanas man rodas tāds iespaids, ka Augstākajā padomē un acīmredzot arī Saeimā šis dokuments tiks pieņemts. Frakcijām nekāda īpaša loma tajā nav paredzēta.

R.Apsītis: Es varu atbildēt, ka frakcijas nav likumdevēja institūcijas, par likumdevēja institūcijām var uzskatīt komisijas. Prezidiju, bet ne frakcijas.

E.Krastiņš: No kurienes jums šāds apgalvojums ceļas?

R.Apsītis: Es domāju, tas ir vispasaules parlamentu pieredzes rezultāts. Frakcija lemj, un frakcijai ir tiesības pieprasīt telpas, bet frakcijas tiesības neizplatās uz likumprojektu sagatavošanu, tas principā būtu jādara likumdevēja institūcijām, tas ir, komisijām. Frakcijas pēc tam var apspriest komisiju izstrādātos likumprojektus, atbalstīt tos vai noraidīt, izteikt savu viedokli, bet tās nevar sagatavot. Tās, protams, var sagatavot citādi un mēģināt...

E.Krastiņš: Šīs funkcijas, ko jūs frakcijām tomēr dodat, bet frakcijas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgas politiskas institūcijas jebkurā normālā demokrātiskā parlamentā, neatspoguļojas šajā likumprojektā. Visā apspriešanas gaitā, kā jūs teicāt, un pārtraukuma pieprasīšanas gaitā kaut kādas prioritāras tiesības uzstāties ir frakciju vadītājiem, par to nekādu šaubu šeit nav. Šeit ir tikai deputāti un komisijas, kā arī valdības amatpersonas.

R.Apsītis: Es varu paskaidrot, ka tieši šāda pieeja bija arī Saeimas kārtības rullī. Frakcijas, es vēlreiz atkārtoju, nav likumdevēja institūcijas. Protams, jūsu jautājums ir pamatots, bet, manuprāt, tas jārisina citā dokumentā ? frakciju nolikumā. Ja šo dokumentu vēl mēģinās papildināt ar vienu nodaļu par frakciju tiesībām, man ir aizdomas, ka tas nogrims tieši tāpat kā reglaments.

E.Krastiņš: Bet, Apsīša kungs, es taču jums neliku papildināt ar jaunu nodaļu. To var izdarīt daudz vienkāršāk, paredzot atsevišķos punktos frakciju tiesības. Nekāda jauna nodaļa nav vajadzīga.

Otrs. Ja mēs vēl kaut kādu papildu nolikumu radīsim, tas būs zemāka ranga normatīvs akts par šo likumu. Tātad tam būs maza nozīme.

R.Apsītis: Es varētu, Krastiņa kungs, jums tikai piekrist. Frakciju nolikums eksistē jau patlaban. Bet, ja jums ir priekšlikumi, kas būtu ietverami tieši šeit, man nebūtu nekādu iebildumu, ka arī šeit tas tiktu ietverts.

Priekšsēdētājs: Biezā kungs, pēc tam ? Caunes kungs.

J.Biezais: Izskatot projektu Ekonomikas komisijā, tas ir, ne tieši to, bet to, kas bija pirms tam izplatīts, bija vērojama diezgan skaidri iezīmēta norma, ka balsojuma rezultātu nosaka attiecība vai starpība starp “par” un “pret” balsīm, izslēdzot no rezultāta ietekmēšanas “atturas” balsis. Šajā projekta tekstā tik skaidri to neievēroju. Gribētu pajautāt, kāda ir šī nostādne pašreiz?

R.Apsītis: Likumdošanas jautājumu komisijas nostādne principā ir tāda: jā, pareizi, piekrītam, ka “atturējušos” balsis nevajadzētu skaitīt klāt balsīm, kas nodotas pret kādu likumprojektu vai lēmuma projektu. Autoram ir nedaudz atšķirīgāka nostāja. Ja es nemaldos, viņš uzskatīja, ka tas no šā likumprojekta jau izrietot. Bet man personiski liekas, ka vajag skaidri un gaiši pateikt.

J.Biezais: Vajag skaidrāk uzrakstīt.

R.Apsītis: Jā.

J.Biezais: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs, pēc tam ? Preinberga kungs.

I.Caune: Cienījamo referent! Pirmais jautājums: sakiet, lūdzu, par 39.pantu: ja visu laiku esam iztikuši bez gonga, bez āmura, vai tad tagad tos piecus mēnešus nevarēs iztikt bez tā? Un kādu šeit ieviesīs mehānismu ? elektrisko gongu vai ko tamlīdzīgu?

R.Apsītis: Es jums varētu atbildēt tā. Nekas jau nenotiks, ja arī tos piecus mēnešus mēs mierīgi nodzīvosim, strādāsim bez gonga, bez āmura un piesitiena. Bet kārtības labad vajadzētu. Tāds āmurs Augstākajai padomei, ja nemaldos, jau sen ir uzdāvāts, un tas būtu jālaiž darbā. Un, ja atskan šā āmura piesitiens, tad skaidri un gaiši visiem ir saprotams, ka, lūk, debates ir beigušās un vairāk...

I.Caune: Bet ja piespiež to griezīgo zvanu? Vai tas nav efektīvāk?

R.Apsītis: Es nedomāju, ka mums šeit vajadzētu diskutēt, kas ir efektīvāk: āmurs vai zvans, bet katrā ziņā (smejas) kaut kāds mehānisms būtu vajadzīgs, lai šo precizitāti izkoptu.

I.Caune: Un otrs ? daudz radikālāks jautājums: cienījamie autori, ja mēs divarpus gadus esam strādājuši ar it kā pagaidu noteikumiem un esam tikuši galā ar visiem jautājumiem, vai tiešām mums vairs nav īsta darba, nav citu jautājumu, kurus patiešām būtu svarīgi izskatīt, nevis nodarboties ar tukšu, nevajadzīgu jautājumu izskatīšanu? Šis jautājums vairs nav aktuāls. Vai vajadzētu kavēt laiku ar šādiem niekiem?

R.Apsītis: Caunes kungs, es domāju, ka no manis pašā sākumā teiktā jūs izlobījāt manu personisko attieksmi, bet es šeit paužu komisijas viedokli. Autors arī šeit grib teikt kādu vārdu.

G.Kusiņš: Es gribētu atbildēt ar vienu tādu ļoti interesantu jautājumu: vai kāds likumdošanas akts, izņemot LPSR Konstitūciju, nosaka, ar kādu balsu vairākumu ir jāpieņem likumi un lēmumi? Es uzreiz pats varu atbildēt: nav tāda likumdošanas akta. Līdz ar to pat likuma pieņemšanā ar balsu vairākumu patlaban Augstākajā padomē darbojas nekas cits kā paražu tiesības. Ja kāds sāks apstrīdēt šīs 60 balsis vai šo 61 balsi, nav neviena normatīvā akta, uz ko atsaukties, lai pateiktu, ka likums ir pieņemts.

Nākamais. Par likuma lietderību vai nelietderību. Es uzskatu, ka “atturējušos” balsis nav jāņem vērā. Manuprāt, pats svarīgākais ir tas, ka likumiem jābūt savstarpēji saskaņotiem un šo savstarpējo saskaņotību var nodrošināt tikai demokrātiski un juridiski precīza un sīkumos reglamentēta procedūra. Es nepiekrītu jums, ka nav bijuši kāzusi. Ir bijuši vairāki kāzusi, kuri, manuprāt, nav atrisināti īsti pareizi, jo balsošanā nevar nodrošināt mazākuma tiesības. Kādreiz, kad Augstākajā padomē bija divas frakcijas un galvenais bija politiskais jautājums, varbūt tā varēja lemt, bet, ja Augstākajā padomē ir vairākas frakcijas, mazākuma tiesības un mazākuma frakciju tiesības ir jāaizstāv tieši ar rakstītām tiesībām, ar tiesību normām. Paldies.

I.Caune: Vai es vēl drīkstu...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs! Komentēt vai jautāt?

I.Caune: Es gribu izteikt priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Tas ir procedūras jautājums.

I.Caune: Es gribētu, ja man ir tiesības, ierosināt šo jautājumu noņemt no izskatīšanas kā nevajadzīgu, jo divarpus gadus esam iztikuši bez izrēķināšanās, kaušanās un tamlīdzīgi. Domāju, ka arī šos piecus mēnešus iztiksim bez tā. Nekavēsim laiku ar to, kas nav vajadzīgs, strādāsim pie tādiem jautājumiem, pie tādiem likumiem, kuri patiešām mums ir vajadzīgi!

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, es lūgtu jums norādīt, kur saskaņā ar pašlaik spēkā esošo procedūru ir noteikts, ka man šis jūsu priekšlikums jāliek uz balsošanu. Tādas procedūras nav.

I.Caune: Tāda procedūra ir. Ja es iesniedzu priekšlikumu pārtraukt izskatīšanu un noņemt no...

Priekšsēdētājs: Kur, Caunes kungs, procedūrā tas ir ierakstīts? Nav. Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Man būtībā bija trīs jautājumi, bet pirmo Krastiņa kungs jau izteica ? par frakcijām. Mēs gribētu pievērst komisijas un autoru vērību tam. Par to vajadzētu padomāt.

Otrs jautājums man ir par 77.pantu. Man nav īsti skaidrs pirmais teikums. Amatpersonu ievēlēšanu, iecelšanu un atbrīvošanu noformē ar Augstākās padomes lēmumu, par kuru atsevišķi nebalso. Ar ko tad atšķiras šāda lēmuma pieņemšana nebalsojot no tādas, kāda ir šobrīd balsojot? Man tas... Es te kaut ko nesaprotu. 77.panta pirmais teikums.

G.Kusiņš: Preinberga kungam es varu atbildēt, ka, pētot Saeimas stenogrammas, izrādījās, ka nav bijuši atsevišķi lēmumi, piemēram, par neuzticības izteikšanu. Tas tika noformēts ar tā sauktajām pārejas formulām, bet es neredzu iespēju ieviest tādu radikālu jauninājumu pastāvošajās Augstākās padomes struktūrās. Pašreizējā prakse ir tāda, ka jūs balsojat par kandidatūru, nevis principā par lēmumu. Un šeit es redzu būtisku atšķirību. Šis balsojums, šis rezultāts tiek noformēts ar lēmumu. Tāds bija reglamenta projekts, kas tika noraidīts divos lasījumos. Tas gan netika noraidīts šā iemesla dēļ. Tātad balso par kandidatūras ievēlēšanu, nevis par lēmumu. Ar lēmumu vienkārši juridiski noformē, ka attiecīgā kandidatūra ir ievēlēta. Un tiek rakstīts: pēc balsošanas rezultātiem atzīt, ka šī amatpersona ir ievēlēta.

G.Preinbergs: Tātad tas nozīmē, ka mēs balsotu par personālijām, bet nebalsotu par kopumu ? tā kā šodien, piemēram, bija. Jā. Skaidrs. Paldies.

Un pēdējais ? par to āmuru. Nu, protams, āmurs ir arhaisks. Ja mēs uzskatām, ka Saeimai tāds bija līdz 1934.gadam, mums vajadzētu pie tā palikt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Bērza kungs, pēc tam ? Kiršteina kungs.

A.Bērzs: Atšķirībā no Caunes kunga es ļoti priecājos, ka mēs izskatām šo likumprojektu, jo es domāju, ka atlikušajā laikā mēs tautai vismazāk posta nodarītu, ja spriestu par to, kā pašiem te darboties, un vispār nepieņemtu nevienu likumu un lēmumu. Tas tā. Bet jautājuma būtība ir tāda: jūs atsaucaties uz Saeimas kārtības ruļļa pozitīvo pieredzi. Saeimas kārtības rullis paredzēja to, ka Saeima nevar pāriet pie nākamā jautājuma, pirms nav pabeigta kāda noteikta jautājuma izskatīšana. Mums ir izveidojusies augstākā mērā kaitīga prakse, ka mēs jautājumus izskatām, bet balsošanu atliekam uz to laiku, kad nebūs klāt to, kuri par šo jautājumu ir interesējušies, bet atnāks nezinoši cilvēki un nobalsos vienkārši tāpēc, ka ir balsošanas laiks. Vai jūs neuzskatītu par nepieciešamu šajā likumā ierakstīt, ka jautājuma izskatīšana ir jānoslēdz ar nobalsošanu par šo likumu?

R.Apsītis: Bērza kungs, mani uzskati pilnīgi sakrīt ar jūsu uzskatiem. Katru reizi es vēroju plenārsēžu zāli pulksten 13.00, kad otrdienā, dažkārt trešdienā vienkārši nobalso par iepriekšējā nedēļā apspriestajiem likumprojektiem. Tajā brīdī tie, kas pienākuši klāt, vispār nav lietas kursā. Gribēdami būt aktīvi, viņi nospiež kādu podziņu, kā nu kuram liekas. Tie, kas ir piedalījušies, ir aizmirsuši, kā tad tur īsti bija. Turklāt tas viss notiek tādā tempā, ka tad, kad mēs izdarām šo liktenīgo aktu ? balsošanu, mēs būtībā pārāk vieglprātīgi izturamies pret savu rīcību un tās rezultātiem.

G.Kusiņš: Bērza kungam arī es varētu sniegt atbildi. Manuprāt, atbilde ir 7.pantā. Un es arī nepiekristu tādai praksei, kāda ir izveidojusies, kad apspriež vienu, bet balso pavisam par ko citu. Katrā ziņā 7.pantu var vēl precizēt, bet, manuprāt, tur tas ir ierakstīts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, lūdzu!

A.Kiršteins: Man ir jautājums Kusiņa kungam. Cik es atceros, Kusiņa kungs, jūs bijāt toreiz Augstākās padomes delegācijā Zviedrijā. Jums bija ļoti laba iespēja iepazīties, kā, piemēram, Riksdagā notiek šis darbs. Un jūs ļoti labi atceraties, ka bija tā sauktā spīkeru konference, kur bez komisiju vadītājiem sēdēja arī visu politisko partiju, konkrēti, frakciju līderi. Tāpēc es gribētu vēlreiz uzdot jautājumu ne tikai par 5.pantu, kur Prezidijs it kā izlemj šos jautājumus. Mums bija arī Leidenes universitātes atzinums, ka Prezidijs ? tas faktiski ir Staļina laika atavisms. Man nav skaidrs, kāpēc šajā likumprojektā tiek noniecinātas politiskās partijas un frakcijas. Atsaukties uz Saeimu šeit ir pilnīgi nevietā. Jūs zināt, kā darbojas Zviedrijas parlaments, kur šī spīkeru konference ne tikai apspriež darba kārtību, bet arī apstiprina starptautiskās delegācijas un nodarbojas ar daudz lielāka mēroga jautājumiem nekā Prezidijs. Šāda prakse ir arī Anglijā, kur ir cita veida sistēma, bet likumprojektus tik un tā iesniedz valdošā partija vai opozīcija. Komisijas tikai tehniski izskata, jo katrā komisijā ir dažādu politisko partiju pārstāvji. Komisija nevar iesniegt likumprojektu, tā var tikai risināt tehniskus jautājumus atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai.

Tāpēc man ir tāds principiāls jautājums, jo šajā likumprojektā ir tāda pati situācija, kāda bija Latvijā 1990.gadā, kad nebija politisko partiju. Te nav ņemtas vērā divu pēdējo gadu pārmaiņas. Kāpēc jūs tā noniecināt frakcijas un politiskās partijas, kurām būtu primāri jāie­sniedz šie likumprojekti? Es atvainojos, mēs varbūt iesniegsim rakstveidā pa pantiem, bet tas jau ir ne tikai 5.pantā, tas iet cauri veselai virknei pantu, tādēļ nav vērts pašreiz runāt par detaļām. Te ir koncepcijas jautājums. Lai man nebūtu jāatkārtojas, es gribētu arī ierosināt nobalsot par šo koncepciju, ja mēs vispār balsosim. Par to, ka prioritāte ir jāliek uz frakcijām un politiskajām partijām. Tas ir konceptuāls jautājums. Citādi jau mums nav jēgas vispār runāt par šo jautājumu.

G.Kusiņš: Kiršteina kungs, es jums varētu atbildēt tādējādi, ka es piekrītu jūsu viedoklim, bet uzskatu, ka tas ir jālemj konceptuāli. Es neuzskatu par iespējamu atkāpties no pašreizējā likuma “Par Augstākās padomes darba organizāciju līdz 5.Saeimas sanākšanai”, kurā ir principā nostiprināta pašreizējā kārtība ar pašreizējām Prezidija pilnvarām. Ja balso par šādu koncepciju, vienlaikus ir jāsagatavo arī grozījumi likumā “Par Augstākās padomes darba organizāciju”, bet es nedomāju, ka Zviedrija ir vienīgā pasaules valsts, kuras pieredze ir Latvijai jāpārņem. Es domāju, ka ir citas valstis, kurām ir citāda pieredze.

A.Kiršteins: Bet tad man ir papildjautājums: nosauciet kaut vienu valsti, kur komisijas nodarbojas tikai ar šiem jautājumiem?

G.Kusiņš: Es nedomāju, ka nodarbojas komisijas, bet es jums varu nosaukt, piemēram, Vācijas Bundestāgu, kur pastāvīgās komisijas neņem dalību tādā institūcijā, kas būtu analoga mūsu Prezidijam, tomēr viņiem ir politiskie instrumenti, kā ietekmēt jautājumu izskatīšanu, nevis piedalīties un balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies ziņotājiem. Debatēs pierakstījušies Bojāra kungs, Biezā kungs un Ēlerta kungs.

Lūdzu, Bojāra kungs pirmais.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es neaizņemšu daudz jūsu laika. Jūs jau zināt, ka es ļoti bieži uzstājos pret tādiem krikumu likumiem jeb blusu likumiem, kā es tos saucu, kad mēs mēģinām pa mazam gabaliņam risināt ļoti lielus jautājumus. Šajā sakarā es, protams, iestājos arī Likumdošanas jautājumu komisijā par to, ka mēs pieņemam lielo reglamentu, kas lielā mērā varētu atvieglot arī nākamās Saeimas darbu, jo pretējā gadījumā tai būs ļoti daudz laika jātērē tam, lai vispār izveidotu kabinetu, izveidotu pārējās valsts institūcijas un sāktu normāli strādāt. Tātad pareizāk būtu, ja mums būtu jau gatavs lielais kārtības rullis.

Bet es tikpat labi arī jūtu, ka mēs vairs neesam gatavi tik lielus likumus izskatīt, kaut gan pareizāk, protams, būtu jebkuru svarīgu politisku likumdošanas nozari kodificēt ar lieliem visaptverošiem likumiem. Bet, ja nu mēs uz to neesam gatavi, tad arī šāda mūsu Augstākās padomes darba sakārtošana caur šo samērā nelielo likumu un lēmumu būtu pareiza un nepieciešama, lai izvairītos no tām kļūdām, kādas mēs pieļaujam.

Pilnīgi nepareizi mēs visu laiku darām, ņemot vērā “atturējušos” balsis kā balsis “pret”, tā ir pilnīgi absurda parādība, tā nedara nevienā demokrātiskā pasaules parlamentā. Šeit zināmā mērā šī kļūda ir labota, bet, lai būtu pilnīgāk un skaidrāk izteikts, šajā 46.dokumentā, respektīvi, priekšlikumos, kurus ir parakstījuši četri Likumdošanas jautājumu komisijas pārstāvji, mēs liekam priekšā vismaz vienā pantā uzsvērt domu, ka “atturējušos” balsis neņem vērā. Tās, protams, var ņemt vērā, bet tikai skaitot kvorumu, ja tāds ir vispār vajadzīgs. Pretējā gadījumā tās nekādi nevar pieskaitīt pie “pret” balsīm.

Tālāk. 57.pantā mēs liekam priekšā atgādināt, ka visi labojumi jebkurā likumprojektā jāiesniedz rakstveidā. Mums šāda prakse arī ir, mēs vairumā gadījumu šo praksi ievērojam, bet ne vienmēr, dažos gadījumos no malas likumprojektos tiek ieviesti diezgan plaši labojumi, bet tas nav pareizi, jo bieži vien deputāti, kas sēž zālē, vispār neseko tam, kas notiek, mierīgi lasa avīzi un tad kaimiņam pajautā ? kā balsot. Tā ir ļoti nepareiza prakse, kas pie mums ieviesusies.

Un beigu beigās mums ir arī jāizlemj viens procesuāls jautājums ? kas notiek, ja likumu, lēmumu vai tā daļu pieņem pretēji šim reglamentam. Ir jābūt sankcijai. Jābūt procesuālai normai, vai šāda nepareizi pieņemta daļa vai nepareizi pieņemts likums, vai nepareizi, pretrunā ar šo reglamentu pieņemts lēmums ir spēkā. Es domāju, ka jebkura normāla cilvēka, ne tikai jurista, loģika pateiks, ka pretrunā ar reglamentu vai pretrunā ar kārtības rulli pieņemts likums nav spēkā, un tas ir dabiski, saprotami un pareizi. Tāpēc tas arī obligāti ir jāieraksta likumā. Tas būtu šā mūsu priekšlikuma 4.punkts.

Mūsu reglamenta izstrādes veterāns Eglāja kungs pacēla vēl vienu papildu jautājumu ? jā, bet kas tad ierosina jautājumu par šāda likuma pasludināšanu par spēkā neesošu, labojuma vai lēmuma pasludināšanu par spēkā neesošu? Ja mums būtu Konstitucionālā tiesa, tad tas būtu pilnīgi skaidrs, tad mums būtu šī institūcija un tā ar to nodarbotos, bet tas nav arī pretrunā ar domu, ka varētu būt kāds parlamenta mehānisms. Un Eglājs ierosināja šādu mehānismu, kādu mēs te esam ietvēruši, ? jautājumu par šā likuma pārkāpumu var ierosināt 10 deputāti, to pārbauda Likumdošanas jautājumu komisija, bet lēmumu pieņem plenārsēde. Tātad izšķirošā institūcija tomēr ir plenārsēde. Līdz ar to galvenās idejas par to, kas vēl būtu pilnveidojams šajā likumprojektā, ir izklāstītas.

Es vēl tomēr gribu atgādināt vienu, ko nepateicu: likums jānosauc ne tikai “par likumu un lēmumu projektu izskatīšanu”, jo galu galā mēs likumus un lēmumus arī pieņemam, bet “par izskatīšanu un pieņemšanu”, jo pieņemšanas procedūra šeit ir reglamentēta.

Kopumā, neskatoties uz visām šeit izteiktajām kritiskajām piezīmēm, es tomēr lūgtu cienījamos deputātus balsot par šo likumprojektu. Es gribu atgādināt, ka mēs ļoti ilgi pie tā strādājām Likumdošanas jautājumu komisijā, mēs bijām ļoti kašķīgi, mēs ļoti uzmanīgi izskatījām visus Kusiņa kunga priekšlikumus, taču tas nenozīmē, ka nevarētu nākt citi labojumi, kas šo likumprojektu vēl uzlabotu. Es vēlreiz aicinu balsot par to pirmajā lasījumā konceptuāli, to vai citu ideju varēs vēlreiz apstiprināt, strādājot tā, kā tas pie mums ir pieņemts. Paldies.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, man jāatvainojas par neērtībām, kuras jums jāuzņemas sakarā ar sēdes vadītāja maiņu, bet Augstākajā padomē ir viesi un mēs citādi izkārtoties nevarējām. Es to darīju pirms pusdienas un pusdienas laikā, tagad to dara Birkava kungs.

Nākamais runā deputāts Biezais, pēc tam ? Ēlerts. Lūdzu, Biezā kungs!

J.Biezais: Cienīto priekšsēdētāj, cienītie klātesošie! Atvainojos par sev neierasto aktivitāti, pats jau nedaudz esmu pārsteigts, bet, reiz izkustējies, nācu arī tagad.

Par likumprojektu. Bojāra kungs uzsvēra, un ir arī iesniegums, ka striktāk ? skaidri un nepārprotami ? jāuzraksta norma par to, ka “atturējušos” balsis neietekmē lēmuma pieņemšanu. Ja, protams, viņu nav tik daudz, ka vispār nav kas lemj.

Šo normu varētu uzskatīt par vienīgo būtisko, kas ir šajā likumprojektā. Ja rastos situācija, ka deputātu vairākumam būtu kaut kas pretī vai arī mums draudētu liels laika patēriņš šim likumprojektam, tad varētu arī tā, ka nobalso tikai par šo normu konceptuāli... Bez visa pārējā mēs principā varētu arī izdzīvot. Bet, ja šāda situācija nerodas, tad, protams, es atbalstītu likumprojektu kopumā.

Tālāk. Vēl ir divas, manuprāt, būtiskas lietas. Vienu jau, uzdodot jautājumus, uzsvēra Krastiņa kungs, ka noteikti vajadzētu kaut kā vairāk akcentēt frakciju nozīmi, kā tas ir daudzās valstīs attiecībā uz komisijām. Arī mēs komisijā esam pārrunājuši to. Dažkārt rodas situācija, ka pēdējā brīdī vai pat laikus ienākušie iesniegumi otrajā vai trešajā lasījumā nosvītro vai maina kādu tēzi, bet ziņotājs vairs nevar pateikt, vai likums tagad turēsies kopā vai arī tas ir galīgi sasists, kā, piemēram, man iznāca pie likumprojekta par apdrošināšanu ar Selecka kunga apgalvojumu, ka pieteikums ir noteikti vismaz 24 stundās jāpiesaka, kas man visu laiku liekas ļoti apšaubāmi. Tādā gadījumā vajadzētu paredzēt mehānismu, kas uz brīdi pārtrauc likuma izskatīšanu, lai varētu konsultēties un lai šādu balsojumu pēc tam varētu kaut kādā veidā revidēt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Es domāju, ka šis likums par likumu un lēmumu pieņemšanu mums ir vajadzīgs, tas apkopo mūsu pieredzi, novērš arī tās nepilnības, kas līdz šim ir mūsu darbā, kas ir iepriekšējā lēmumā, kurš regulē tikai likuma pieņemšanas procedūru, atstājot lēmuma pieņemšanu diezgan haotisku. Jautājums, protams, ir: vai šis likums nenāk par vēlu? Es piekritīšu, ka tas nāk stipri par vēlu, bet labāk vēlu nekā nekad. Un galu galā Saeimas deputātu darīšana būs, vai viņi vadīsies pēc šā likuma vai arī izmantos Saeimas kārtības rulli, kuru gan es sen neesmu skatījies. To viņi izlems, te nekādas problēmas nebūs, bet es domāju, ka viņi varētu arī izmantot atsevišķā procedūrā, tas ir, likumu un lēmumu pieņemšanā, šo likumu, tas ir pilnīgi iespējams.

Bet es gribu runāt par vienu pavisam konkrētu lietu, kas gan nav atspoguļota projektā. Tā ir likumu izskatīšana otrajā lasījumā. Precīzāk ? par to, kas notiek pirms otrā lasījuma.

Tātad pēc pirmā lasījuma deputāti parasti iesniedz priekšlikumus, strādā darba grupas, strādā komisijas un likumprojekts, gluži loģiski, tiek pamatīgi pārveidots. Ne pašreizējā lēmumā, ne šajā lēmumā netiek noteikts, cik ilgi pirms otrā lasījuma ir jāizdala projekta teksts. Bieži vien ir tā, ka izskatīšanas rītā deputāts saņem tekstu un konstatē, ka viņa priekšlikums vairs neiederas tajā koncepcijā, kāda ir šim likumam uz otro lasījumu. Bet šī likumprojektu pārveidošanās ir objektīva un neizbēgama. Deputātam vairs nav iespējas savu priekšlikumu ne koriģēt, ne grozīt, ne arī iesniegt precizējošus priekšlikumus. Un tādējādi mums atliek vienīgi iesniegt priekšlikumus uz trešo lasījumu, kad būtībā vajadzētu izdarīt tikai redakcionālas dabas, literāras dabas precizējumus un labojumus. Līdz ar to trešais lasījums būtībā ir atkārtots otrais lasījums un nav vairs lasījuma, kurā likuma tekstu varētu precīzāk noslīpēt. Tādēļ man būtu ierosinājums likumprojekta tekstu pirms otrā lasījuma izdalīt deputātiem krietni agrāk nekā pat pirms pirmā lasījuma ? tā varētu būt nedēļa vai vismaz trīs dienas ? un ļaut deputātam iesniegt atbildīgajai komisijai papildu priekšlikumus vai koriģēt savus iepriekšējos priekšlikumus. Komisija tos apkopotu, izskatītu un pierakstītu klāt savu viedokli, pavairotu, un tad, protams, varētu izdalīt kaut vai pēdējā brīdī. Tad šī procedūra būtu elastīgāka un, es domāju, likumu kvalitāte uzlabotos. Tas ir viss, ko es vēlējos izteikt šajā sakarā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk runātāju nav pierakstījušies sekretariātā? Ir iesniegti trīs konceptuāli balsojumi. Pirmais ir Budovska kunga balsojums. Viņš aicina jūs izšķirt jautājumu par to, iekļaut vai neiekļaut likumprojektā sankciju normas procedūru pārkāpumu gadījumos. Otrs konceptuālais balsojums, ko iesniedz Kiršteina kungs, ir iestrādāt 5., 36. un citos pantos priekšlikumus par frakciju lomu darba kārtības un likumdošanas jautājumos. Un trešais konceptuālais balsojums ? Caunes kungs un pārējie deputāti, kas šo priekšlikumu ir parakstījuši, ierosina: ņemot vērā, ka minētā likumprojekta izskatīšana nav aktuāla un līdz 5.Saeimas vēlēšanām būtiski neuzlabos Augstākas padomes darbu, pārtraukt minētā likumprojekta izskatīšanu.

Vai citu konceptuālu balsojumu nav? Bojāra kunga iesniegtie priekšlikumi, kā es saprotu, tiks pieņemti kā priekšlikumi tālākai izskatīšanai pirms otrā lasījuma. Izdarīsim varbūt konceptuālus labojumus, un tad, Apsīša kungs, jūs teiksit galavārdu? Labi, tagad konceptuālie balsojumi.

Lūdzu par Budovska kunga priekšlikumu. Sankciju normas procedūras pārkāpumu gadījumos. Lūdzu!

M.Budovskis: Priekšsēdētāj, ja drīkst, tad maza piebilde. Vai nevarētu sākt ar radikālāko, ar Caunes kunga priekšlikumu, jo tādā gadījumā, ja nobalso, ka šis jautājums nav aktuāls, atkrīt viss pārējais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es nezinu, pēc kā vadoties, varbūt vadoties pēc paražu tiesībām, mēs pašreiz pieņemam likumus un lēmumus. Gribētu vēlreiz atgādināt, ka mūsu pašu pieņemtajā likumā par darba organizāciju līdz 5.Saeimas sanākšanai nav neviena vārda par to, kādā veidā mēs balsojam, ar kādu balsu skaitu mēs pieņemam lēmumus. Ja mēs būtībā negribam paši pret sevi vērst sitienu, ja mēs negribam to tagad izdarīt, tad izdarīsim kaut vai vēlāk. Šajā likumā ir tikai runa par to, kā notiek balsošana Prezidijā, nevis Augstākajā padomē. Un Latvijas PSR Konstitūcija, kā jūs zināt, nav spēkā. Tāpēc, pirms balsojat par šo konceptuālo balsojumu, padomājiet paši!

Priekšsēdētājs: Paldies, vai jūs zvanījāt par balsošanu? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Caunes un citu kolēģu iesniegto priekšlikumu pārtraukt minētā likumprojekta izskatīšanu. Lūdzu rezultātu. 38 – par, pret – 34, 14 ? atturas. Turpinām apspriest.

Budovska kunga ierosinājums ? iekļaut sankciju normas procedūras pārkāpuma gadījumos. Vai kāds vēlas komentēt vai izteikt savu viedokli? Varam balsot par šo priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Vienu mirklīti, kas jums ir, Endziņa kungs?

A.Endziņš: Man jāatvainojas, jo es nebiju klāt. Tāpēc man nav saprotams, par kādu procedūras normu pārkāpumiem ir runa, jo mazliet ir ielikts iekšā. Mums bija arī vairāk, bet beigu beigās komisijā mēs izmetām ārā. Pašreiz kaut kas ir. Vai šeit bija kaut kādi Budovska kunga priekšlikumi? Tad tā ir cita lieta, jo šādas normas jau ir iekšā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārda “izmetām” vietā lietojiet kādu citu vārdu! Budovska kungs, lūdzu, paskaidrojiet, ko jūs gribējāt!

M.Budovskis: Jā, es gribētu paskaidrot. 8.pantā ir minēts, ka pēc brīdinājuma atslēdz mikrofonu. Bet tā nebūt nav vienīgā norma, ar kuru varētu regulēt tālāko darbību konfliktsituāciju gadījumā. Jūs zināt, ka ir pat iespējams pārtraukt plenārsēdi. Visbeidzot ir iespējams sēdes vadītājam izsaukt Drošības dienestu. Tas ir jautājums par to, vai neaizskaramo vidū ir spēkā aizskaramības princips. Saprotiet, tā ir ļoti būtiska lieta šeit plenārsēdē, kas ir jāizšķir, lai mēs tad atrisinātu arī dažus citus sāpīgus jautājumus. Ja mēs nobalsojam par to, ka iekļaujam, tādā gadījumā tas ir jāiekļauj, bet daudz pilnīgāk, nevis tikai to normu, ka atslēdz mikrofonu.

Priekšsēdētājs: Budovska kunga priekšlikums ir iekļaut vēl citas sankciju normas procedūras pārkāpumu gadījumos.

Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Godātie kolēģi! Pievēršu jūsu uzmanību tam, ka likumprojektā ir 27.pants. Un šajā 27.pantā jau ir noteikts, kā sēdes vadītājam jārīkojas. Nolasīšu tikai šīs normas beigu galu: “Liedz viņam vārdu līdz šā darba kārtības jautājuma izskatīšanas beigām vai sevišķi rupju pārkāpumu gadījumos ierosina Augstākajai padomei izslēgt viņu uz šo dienu.” Var jau būt priekšlikums, ka vēl radikālāk, vēl bargāk ir jārīkojas sēdes vadītājam, bet likumprojekta autori sankciju ir paredzējuši.

Priekšsēdētājs: Deputāts Plotnieks, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, man šķiet, ja mēs konceptuāli par šo jautājumu balsojam, tad mums ir nevis divas variācijas, bet trīs variācijas. Pirmā ? pietiek, un vairāk nekādas sankcijas. Otrā ? mēs iestājamies par sankcijām. Bet es gribētu šeit, ņemot vērā Budovska kunga teikto, tomēr nošķirt divu veidu sankcijas. Vienas sankcijas būs tādas, ka deputātu aiz matiem vilks ārā no zāles. Un otra veida sankcijas būs to vai citu lēmumu kvalitāte vai tiesiskums. Tās arī ir sankcijas. Es ierosinātu tomēr izšķirt, vai mēs vēlamies šeit zālē nodibināt kaut kādu ļoti striktu kārtību ar īpaša dienesta palīdzību, vai arī mēs sankcijas saprotam kā to vai citu lēmumu spēku. Ja likums, lēmums un tā tālāk ir pieņemts, pārkāpjot reglamentu, tas nav spēkā. Es ierosinātu balsot par šādu variantu.

Priekšsēdētājs: Man gan ir viens ierosinājums. No Budovska kunga ierosinājuma izriet, ka viņš aicina procedūras pārkāpumu gadījumos iekļaut sankciju normas, papildsankciju normas. Tā, es sapratu, viņš arī paskaidroja. Ja jūs gribat detalizēt šīs normas, tad, es saprotu, otrajā lasījumā projekta autori, ņemot vērā šo balsojumu, varētu mēģināt šīs normas detalizēt tā, kā jūs ierosināt. Man grūti likt jūsu priekšlikumu uz balsošanu šobrīd, vismaz rakstveidā iesniedziet, lūdzu!

A.Plotnieks: Ja drīkst? Godātie kolēģi, es ierosinātu nobalsot par diviem priekšlikumiem. Pirmais būtu Budovska kunga ierosinājums pastiprināt sankcijas vispār. Otrais būtu mans ierosinājums pastiprināt sankcijas attiecībā uz mūsu pieņemto aktu tiesiskumu. Tikai aktu tiesiskumu. Tādā veidā mēs varam nošķirt: viens ir visaptverošs priekšlikums, otrs ir daudz šaurāks priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Godātais Plotnieka kungs, mēs pazīstam šādas situācijas. Man vienmēr ir bijis lūgums jums iesniegt rakstveidā. Jūs tagad pateicāt ļoti gudru un dziļu domu par aktu tiesiskumu. Vai tiešām jūs to neuzrakstītu? Vai jūs mani vedināt pārkāpt esošo kārtību un aicināt deputātus balsot par tiešām ļoti būtisku priekšlikumu? Jūsu priekšlikums ir ļoti būtisks.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Tas, ko tagad teica profesors Plotnieks, tajā projektā jau ir iekšā. Un tas, ko liek priekšā Budovska kungs, arī daļēji jau ir projektā iekšā. Šeit nav nekāda konceptuāla balsojuma. Te vajag dot konkrētus rakstveida priekšlikumus. Un tas ir viss. Te nekādu problēmu nav. Apsīša kungs taču nolasīja, kādas pašreiz ir sankcijas. Projekta sākuma stadijā bija arī vēl citas sankcijas. Diskusiju gaitā komisijā tās tika izņemtas ārā. Ja būs deputātu priekšlikumi, mēs pie tā visa varam atgriezties.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs! Pēc tam es varbūt rīkošos tā. Kiršteina kunga priekšlikumi laikam nebūs apstrīdami, mēs vispirms balsosim par tiem. Tad Plotnieka kungs savus priekšlikumus iesniegs rakstveidā, un es jums varēšu nolasīt abus divus ? gan Budovska, gan Plotnieka kunga priekšlikumus, un jūs ļoti ātri izšķirsiet to lietu.

Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Priekšsēdētāja kungs, pēc Likumdošanas jautājumu komisijas vadītāja paskaidrojuma es savu priekšlikumu atsaucu.

Priekšsēdētājs: Un jūs, Plotnieka kungs?

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, ja mēs šodien nolemjam principiāli, tad otrajā lasījumā mēs varam jau balsot par konkrētām normām.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs konceptuālam balsojumam izvirzījis priekšlikumu 5., 36.pantā un citos pantos iestrādāt noteikumus par frakciju lomu darba kārtības un likumdošanas jautājumos. Vai kāds vēlas komentēt, jautāt vai izteikt savu viedokli?

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 47 ? par, 17 – pret, 17 ? atturas. Pieņemts. Vairāk balsojumu nav. Vai mēs varam balsot par akceptu pirmajā lasījumā, vai kāds vēlas par motīviem izteikt savu viedokli? Nevēlas.

Lūdzu, balsojam par akceptu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 60 ? par, 5 ? pret, 19 ? atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā. Vai autoriem ir kāds paziņojums par otro lasījumu vai cita veida paziņojumi? Lūdzu.

R.Apsītis: Paldies kolēģiem par līdzdalību. Komisijas vārdā es lūgtu iesniegt priekšlikumus otrajam lasījumam līdz 1.februārim.

Priekšsēdētājs: Līdz pārtraukumam ir septiņas minūtes. Deputāt Muciņ, lūdzu, izsakiet pats savu lūgumu!

L.Muciņš: Mums 16.jautājums ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā trešajā lasījumā. Gribētu lūgt divas minūtes, lai paziņotu, ka starp otro un trešo lasījumu nekas nav mainījies. Nākamnedēļ par to varētu balsot.

Priekšsēdētājs: Vai deputāti neiebilst pret šādiem grozījumiem secībā? Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Par likumprojektu, kas ar 16.numuru ir ierakstīts 20.janvāra darba kārtībā, tas ir, par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā, starp pirmo un otro lasījumu neviens deputāts nebija iesniedzis nekādus papildinājumus. Grozījumi tika izdarīti no Tieslietu ministrijas puses, bet starp otro un trešo lasījumu nekādi papildinājumi nav ienākuši, izņemot vienu redakcionāla rakstura papildinājumu. Pēc deputātu priekšlikuma mēs izsvītrojām Latvijas Republikas Augstāko padomi un Ministru padomi, lai nerastos problēmas, kad būs Saeima un valdība. Tā kā nekādi grozījumi nav bijuši, man būtu lūgums nozīmēt šā likuma nobalsošanu trešajā lasījumā nākamnedēļ pulksten 13.00. Tad to akceptētu, ja nevienam nav nekādu priekšlikumu un papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, lūdzu!

M.Budovskis: Man, priekšsēdētāja kungs, ir jautājums. Vairāki deputāti tagad ir jautājuši par darba kārtību. Tātad ? kad tiks izskatīts jautājums par deputātu mandātu anulēšanu. Jo tas papildu jautājums par Latvijas banku privatizāciju pēc Edmunda Krastiņa ierosinājuma bija pēc personāliju izskatīšanas. Mēs izskatījām 13. un 14.darba kārtības jautājumu, bet 15.jautājumu ? par deputātu mandātu anulēšanu ? neizskatījām. Tagad faktiski ir pilnīga neskaidrība par to, ko tad mēs tālāk darām.

Priekšsēdētājs: Budovska kungs, vai mēs nevarētu šo īso jautājumu pabeigt? Tad turpināsim jūsu izvirzīto. Es saprotu, ka Budovska kunga jautājums neattiecas uz apspriežamo darba kārtības punktu.

Vai par apspriežamo jautājumu ir kādas iebildes? Nav. Tad uzskatām, ka jautājums ir apspriests trešajā lasījumā. Autori, lūdzu, nozīmējiet balsošanas laiku otrdien pulksten 13.00!

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Gorbunova kungs, bet varbūt tomēr mēs spējam nobalsot tūlīt, jo šis likumprojekts ir ārkārtīgi skaidrs. Nekādu iebildumu nebija. Man liekas, ka šeit nav problēmu.

Priekšsēdētājs: Redziet, par iespējām es spriest nevaru. Es varu tikai atbalstīt priekšlikumus. Ja tas ir konkrēts priekšlikums un ja autori to atbalsta, tad zvanām un balsojam. Budovska kungs, jūs nāciet ar konkrētu priekšlikumu! Man ir jāatvainojas, jo es diemžēl biju aizņemts līdz pusdienai un klausījos tikai vienu plenārsēdes daļu ? par bankām, bet pārējo sēdes daļu es neklausījos. Tāpēc jums būs ar konkrētu priekšlikumu jārosina deputātus lemt, kā rīkoties tālāk.

M.Budovskis: Konkrēts priekšlikums ? jautājumu par deputātu mandātu anulēšanu sākam izskatīt pulksten 15.00.

Priekšsēdētājs: Mēs par to balsosim. Neviens nenāk? Brīdinājuši esam. Mēs tagad balsojam trešajā lasījumā par likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Civilprocesa kodeksa grozījumi un papildinājumi, Cupruna kungs, trešajā lasījumā. Es vienkārši jūs informēju, bet jūs pats jau pa ceļam esat informēts. Labi. Jums ir laba informācijas sistēma. Lūdzu rezultātu. 92 ? par, pret ? nav, atturas ? 3. Spējas tiešām mums ir lieliskas.

Par Budovska kunga ierosinājumu pulksten 15.00 izskatīt jautājumu par deputātu mandātiem. Lūdzu.

A.Tomašūns: Ja balso par šā jautājuma izskatīšanu ātrāk, es tomēr lūgtu to izskatīt pēc 7.darba kārtības punkta ? lēmuma projekta “Par Brīvības pieminekli un Brāļu kapiem”, jo jau otro dienu šeit atrodas Brāļu kapu komitejas pārstāvji un gaida, kad sāks izskatīt šo jautājumu, ko vajadzēja darīt jau vakar.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Es gribētu atgādināt kolēģiem, ka bija tāda frakciju vienošanās, tā šis jautājums arī tika izvirzīts Prezidijā un tā tika balsots, ka jautājums par deputātu mandātu anulēšanu tiek izskatīts saistībā ar mūsu šīsnedēļas darba kārtības 11.punktu. Tāpēc es piedāvātu šo norunu ievērot un vispirms izskatīt 11.punktu, bet pēc tam runāt par deputātu mandātu anulēšanu.

Priekšsēdētājs: Visi argumenti ir izskanējuši. Lūdzu, balsosim par Budovska kunga ierosinājumu pulksten 15.00 izskatīt deputātu mandātu anulēšanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Mums gaidīt jūs, Eglāja kungs? Mazliet pagaidiet, lūdzu! Lūdzu rezultātu. 51 – par, 22 – pret, 16 ? atturas. Pulksten 15.00 izskatām šo jautājumu. Paldies. Labu apetīti!

 

(Pārtraukums)