"Mēs apdraudam visas tautas nākotni, ja nespējam nodrošināt pamatizglītību"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas sabiedrībai vakar, 29. novembrī:

Intervija Latvijas radio 29.novembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada radio žurnālists Andris Siksnis

— Programmas "Pusdiena" studijā ir Andris Siksnis un, kā bieži pirmdienās, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Labdien, prezidentes kundze!

V.Vīķe–Freiberga: — Sveicināti!

— Kā allaž, 20 minūtēs runāsim par aktuālo mūsu valstī un daļēji arī ārpus mūsu valsts. Jāsāk acīmredzot ar pašu aktuālāko, un tā ir izglītības reforma, skolotāju algas un, protams, arī streiks. Jūs esat paudusi atbalstu Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības aktivitātēm, arī streikam kā metodei skolotāju mērķa sasniegšanai, savukārt premjers Andris Šķēle uzskata, ka šī valdība ir darījusi visu, kas tās spēkos, un pedagogiem ir jāgaida, līdzko valstij būs labāka finansu situācija. Tātad jūsu viedokļi atšķiras? Vai jūs sarunās ar premjeru esat ieraudzījusi varbūt tās lietas, ko valdība nav izdarījusi un kas tai būtu jādara?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu kā jau tādās konflikta situācijās — sava patiesība ir katrai pusei, no premjera viedokļa, viņa izejas punkts ir totālie līdzekļi, kas ir valsts rīcībā, un kā tos sadalīt. Ja izglītībai tiktu piešķirts viss, ko pieprasa arodbiedrība, tas nozīmētu, ka jāatņem kādam citam, un ir jau grūtības un vajadzības arī citās jomās. Premjera loma kā nekā ir skatīties uz valsts finansiālām saistībām kopumā. Arodbiedrība aizstāv savus locekļus, un viņiem ir ļoti pamatota vēlme uzsvērt savas tiesības, un tās ir ļoti vienkāršas, viņi pieprasa, lai Saeima un valdība pildītu to izglītības likumu, kas tika pieņemts gan diemžēl iepriekšējās Saeimas pēdējās dienās un kas patlabanējai Saeimai un valdībai būtu it kā jāiedzīvina, bet viņa nav spējīga to darīt tādēļ, ka valsts kopējais budžets vienkārši to neatļauj. Un no tā viedokļa tas, protams, ir tāds kā strupceļš, varētu teikt, valdība saka — mums nav to līdzekļu, vairāk nevaram dot; izglītības darbinieki saka — bet mēs esam gaidījuši. Un var saprast viņu izmisumu, jo viņiem ir mazliet tā kā Alisei ar to siržu karalieni, ercena karalieni, kam saka: kūku mēs ēdām vakar un ēdīsim rīt, bet šodien kūku neēdam. Un tā kūka tiek vienmēr atlikta uz nākamo rītu.

Man šķiet, ka streiks ir savā ziņā tāda izmisuma reakcija, sak, mēs arī eksistējam, mēs arī esam cilvēki, mums arī ir savas tiesības, nenobīdiet mūs pēdējā vietā, atcerieties, ka arī mums ir savas prasības, gandrīz visas partijas solīja, ka izglītība ir ārkārtīgi liela prioritāte valstī, un kur tad palika. Tā ir viņu attieksme. Es domāju, ka šeit ir svarīgi atcerēties, ka mums ir nepieciešama ne tikai pedagogu algas paaugstināšana, to arī pati arodbiedrība atzīst, bet vispārējās sistēmas sakārtošana, un reformas jāvirza uz priekšu. Man šķiet, ja valdība spētu to risināt un izglītības reformu ātrāk virzītu uz priekšu, tas varētu palīdzēt izkļūt mums no šī strupceļa.

— Jā. Un tomēr — atbalstot šo streiku, jūs it kā nedaudz provocējat valdību, faktiski varbūt meklējat šos līdzekļus. Vai jums ir arī kāda ideja, kur pēkšņi šie divi miljoni, kas laikam tiek visvairāk gaidīti, varētu tikt atrasti?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es nevēlos iejaukties valdības kompetencē tādā līmenī, es nedomāju, ka tā būtu mana loma, es tikai raugos uz situāciju tīri no principiālā viedokļa. Man, piemēram, ļaudis ir prasījuši, vai skolotājam ir tiesības streikot. Viņiem tikpat daudz tiesību streikot kā kuram katram citam, — streiks ir ierocis, spiediena līdzeklis, jautājums tikai — kurā brīdī tas ir lietderīgs un kurā brīdī vairs nav lietderīgs, par to arodbiedrībai ir nopietni jāpārdomā.

— Tagad kā tāds moderators šajā situācijā ir iesaistījies arī bijušais prezidents Guntis Ulmanis, kā jūs vērtējat viņa aktivitāti?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, ja viņa aktivitātes var panākt pozitīvu rezultātu, tad mēs visi par to tikai priecāsimies.

— Jā, zīmīgi, ka jūs pagājušajā nedēļā divreiz tikāties ar pašiem skolēniem, par ko varbūt mazāk tiek runāts šajā sakarā. Vienā braucienā pa Vidzemi bijāt ļoti labās, bet vienkāršās, parastās skolās, arī sestdien jūs bijāt laikraksta "Diena" rīkotajā konkursā "Kas notiek?", ja tā var teikt, tādā izlases kontingenta auditorijā. Kādi ir jūsu iespaidi, un vai, jūsuprāt, ir liela distance starp pirmo un otro auditoriju?

V.Vīķe–Freiberga: — No tā skatpunkta, kurā es atrados, kā viešņa vienā gadījumā un otrā arī kā pasākuma viešņa, abos gadījumos mani ļoti iespaidoja jauniešu ārkārtīgi sirsnīgā attieksme, viņu atvērtība, viņu laipnība un viņu cenšanās. Mani ļoti iespaidoja arī jaunieši internātskolā, kas dažs labs no diezgan nelabvēlīgām ģimenēm, tādi bērni, kam dažam ir skumjas acis, kurās žēl skatīties, bet kas dzīvo internātā labi sakoptā vidē, kas acīm redzami cenšas, mācās, un man viņi likās ļoti simpātiski. Es tikai ceru, ka atbalsts, kas viņiem ir nepieciešams no valsts, lai katrs lauku bērns arī varētu izglītību iegūt, lai tas nepazustu, jo citādi mēs apdraudam visas tautas nākotni, ja nespējam nodrošināt arī lauku bērnam, vienalga, cik tālā nostūrī viņš dzīvo, tiesības uz pamatizglītību.

— Un tomēr — kā jūs vērtējat šo izglītības zināšanu līmeni, jo jūs bijāt skolā un arī šajā konkursā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es jau viņus neizjautāju katru atsevišķi par vispārējām zināšanām, aprunājos tieši individuāli ar 9.klases skolēniem, kas ieguva šīs godalgas un bija vinnējuši konkursā, es tikos ar vienu 9.klasi arī tur uz laukiem, un tie man šķita visnotaļ ļoti gaiši jaunieši, kas nodarbojas ar interesantiem hobijiem savā brīvajā laikā, dzied korī, piedalās visādās interesantās nodarbībās, tā ka es neteiktu, ka būtu uzkrītoša starpība.

— Kamēr mēs neesam tikušies šeit radio studijā, jūs esat sākusi aktīvu dialogu ar Saeimā pārstāvētajām partijām, jau notikušas sarunas ar Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, sociāldemokrātiem un šodien arī ar Jauno partiju. Kādas ir jūsu atziņas par šo politisko organizāciju ideoloģiskiem pamatiem, un vai jums ir pārliecība, ka katra parlamentā esošā partija ir ar sev tipisku pārliecību, tātad arī ar pilnīgi proporcionālu sabiedrības pārstāvniecību?

V.Vīķe–Freiberga: — Man to tā būtu grūti vērtēt, mēs tagad tikāmies ar visām partijām pēc viņu lieluma, ne pēc vietu skaita parlamentā, šī kārta noslēgsies šodien ar Jaunās partijas pārstāvjiem. Ar katru no partijas deleģētiem pārstāvjiem es kopā ar saviem padomniekiem pārrunāju dažādas aktualitātes, bet galvenokārt es uzklausīju viņu viedokli. Un, vēl jau zinot viņu liekamos akcentus uz to, kas viņiem šķiet svarīgs, kā viņi situāciju interpretē, man kā prezidentei ir ļoti būtiski būt kontaktā ar viņu dažādiem viedokļiem, kas katrs tiešām pārstāv zināmu noslieci gan ideoloģiski, gan praktiski, un tas ir skaidri redzams, ka viedokļi arī dotos jautājumos atšķiras.

— Vai šie akcenti ir konkrēti redzami?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu ko jūs saucat par konkrēti?

— Bieži tiek runāts par to, ka parlamentā esošās partijas vairs nenodarbojas ar politiskām, bet gan ar saimnieciskām lietām, zinot, ka valstī notiek privatizācija un tajā aktīvi jāpiedalās, varbūt mazāk tiek par ideoloģiju, par šo vēlētājiem solīto runāts.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka katras partijas viedoklī jau diezgan cieši saistīti gan ekonomiskie, gan ideoloģiskie momenti, nav jau tā, ka var vienu atšķirt no otra. Tas arī, domāju, praksē diezgan skaidri pierādās.

— Nedēļas nogalē jūs bijāt Alūksnē, kur zvērestu deva jaunie kareivji, jūs tikāties ar viņiem, ar viņu vecākiem, arī ar virsniekiem, un īpaši interesējāties par sadzīvi un, protams, jaunkareivju latviešu valodas zināšanām. Kāda ir situācija, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Situācija ir diezgan dramatiska. Latviski nerunājošo procents ir stipri augsts. Es vaicāju, kādas būtu iespējas latviešu valodas mācību iekļaut vispār pamattreniņā, ko viņi iegūst tur kā karavīri. Un man atbildēja, ka tā programma, kas viņiem ir jāapgūst, pamatā ir militāra, tā ir militārā sagatavošanās pēc britu parauga, bet ar dažādiem akcentiem arī no citu valstu pieredzes un ja tā tiktu mainīta, tad samazinātos militārā sagatavotība. Bet viņiem ir šīs programmas visu sestdienu un svētdienu, tās ir brīvprātīgas un stipri uzlabojušās kopš to sākuma, tām tiek saņemti arī līdzekļi. Kareivjiem gan, varētu teikt, no vienas puses, ir apgrūtinājums, viņiem savs brīvais laiks it kā jāatdod mācībām, kamēr citi varbūt skatās televīziju, bet šīs mācības ir tik interesantā veidā tagad attīstītas, piemēram, mācību procesā viņš var aiziet uz pilsētu, iepirkties veikaliņā, mēģinot to darīt latviešu valodā, sporta spēles viņiem notiek ar komandām un tamlīdzīgi un uzrunām latviešu valodā. To visu viņi cenšas darīt pievilcīgā veidā. Un rezultāti ir diezgan manāmi. Viņi īsā laikā jau ir zināmus valodas pamatus spējuši apgūt.

— Jā, savukārt Saeimai tagad jālemj par īpaši daudziem bijušajiem karavīriem svarīgu datumu, tas ir, 16.martu, kas šogad vēl ir kalendārā kā Latviešu karavīru atceres diena. Daudzi uzskata, ka itin piemērota diena visu Latvijas karavīru piemiņai ir 11.novembris, tātad Lāčplēša diena, savukārt Latvijas Nacionālo karavīru biedrība un tās vadītājs Nikolajs Romanovskis visaktīvāk, šķiet, uzskata, ka 16.marta svītrošana ir leģionārus nievājoša. Kā šķiet jums, un vai arī Nacionālo karavīru biedrības vadība ir tikusies ar jums?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka ļoti maldīgi ir to uzskatīt par nievājošu vienai kādai karavīru grupai. Man šķiet ļoti neveiksmīgs risinājums, ka atsevišķiem vēstures posmiem tiktu veltītas atsevišķas piemiņas dienas, mums kā suverēnai valstij ir svarīgi sekot savām tradīcijām, kas izveidojās jau pašā neatkarības sākumā. Mums pašā neatkarības sākumā vēsturiski ļoti nozīmīgā datumā tika izvēlēta karavīru piemiņas diena, varoņu piemiņas diena, tajā viss jau ir izteikts. Man šķiet, ka tā būtu nevajadzīga uzmanības novēršana no šīsdienas svarīguma, ja mēs dibinātu citas dienas blakus. Manuprāt, mums pilnīgi pietiktu, ja mēs koncentrētos uz 11.novembri un atzīmētu šo dienu pienācīgi un cienīgi, kā tas arī tiek darīts. Nevienam nekāds apvainojums nebūtu jāizjūt, ja tajā dienā visi tiktu godināti.

— Manis minētais Romanovska kungs intervijā televīzijai teica, ka viņam neesot izdevies tikties ar jums. Vai tā ir tāda īpaša politika, vai jūs tomēr mēģināsit organizēt šādu tikšanos?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, to lūgumu pēc tikšanās ir tiešām ārkārtīgi daudz, un tā ir iznācis, ka ar viņu neesmu tikusies.

— Pagājušajā nedēļā pulcējās tās dāmas pie jums, kas kopā ar jums nesen bija Reikjavīkā, Islandē, piedalījās konferencē "Sieviete un demokrātija jaunā gadu tūkstoša sākumā". Un pēc tam interesantu ideju izteica viena no dalībniecēm — Latvijas Pieaugušo izglītības centra vadītāja Anita Jēkabsone, viņasprāt, būtu loģiski, ja tiktu ieviestas kvotas sieviešu līdzdalībai politiskā pārstāvniecībā, tādējādi stimulējot sieviešu darbību politikā, vai arī, jūsuprāt, šī ideja ir reāla un atbalstāma?

V.Vīķe–Freiberga: — Runājot par kvotām, tās ir šad tad izmēģinātas dažādās sadzīves jomās dažādās Rietumu zemēs ar visai dalītām sekmēm. Un, manuprāt, būtu labāk no tām izvairīties, ja var to pašu rezultātu dabūt pozitīvā veidā. Kvota savā ziņā rada diskrimināciju, tas nozīmē, ka cilvēks nevirzās uz priekšu pēc saviem nopelniem, bet gan pēc sava dzimuma. Tātad ir apgriezta diskriminācija šinī gadījumā. Mans vēlējums būtu — lai sabiedrībā katra persona neatkarīgi no dzimuma spētu ieņemt to lomu sabiedrībā, kas tai pienākas gan pēc savām spējām, gan pēc savas intereses, lai nebūtu šķēršļu zināmiem ļaužu slāņiem, ieskaitot sievietes, lai nebūtu tādu šķēršļu, kas uzliek mākslīgas barjeras cilvēka talanta piepildīšanai, ne vien savu spēju izpausmei. Mēģināt uzlikt mākslīgas kvotas būtu grūti, jo tad rastos jautājums, vai kāda persona ir izvirzīta savu spēju, vai sava dzimuma dēļ, jo tas jau tieši ir tas, no kā mēs gribam izvairīties.

— Sarunas sākumā jau mēs runājām par šo ekonomikas un politikas saistību. Varbūt mums Latvijā ir daudz ekonomiski aktīvu sieviešu, vai, jūsuprāt, viņas ir pietiekami aktīvas arī politiski, vai viņām nav vienkārši tādas motivācijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka viņu būs noteikti vairāk. Kopš neatkarības atjaunošanas sieviešu procents politikā ir turpinājis pieaugt, un man šķiet, ka tas ir tikai dažu gadu jautājums, pirms mums noteikti būs ievērojams sieviešu procents gan Saeimā, gan arī valdībā. Man nav īpašu bažu tajā jautājumā, svarīgais ir, lai sievietes iesaistītos aktīvi politikā visos iespējamos līmeņos. Patlaban sievietes ir ļoti aktīvas nevalstiskajās organizācijās, un tas ir labi. Tas ir viens veids, kā iegūt ļoti vērtīgu praksi. Un man šķiet, ka daudzām no viņām, iespējams, nākamais solis būs iesaistīšanās politiskā dzīvē, savā ziņā viņas tam gatavojas.

— Šonedēļ jums priekšā valsts vizīte Zviedrijā. Kas notiks tur, ar ko jūs tiksities?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā būs diezgan saspringta diena, tikšanās būs ar parlamenta pārstāvi, ar ministru prezidentu, audience pie karaļa, vizīte kādā ļoti īpatnējā skolā, kur ir etniski dažādu bērnu īpatnēja programma, varētu teikt, tāda īpatnēja integrācijas programma. Un tad arī mana uzstāšanās diezgan ekskluzīvā klubā, kas ir lielākās zviedru avīzes klubs un kur, kā man stāsta, tiekot aicinātas dažādas izcilas personības, tātad no bērniem līdz šādai biznesmeņu un zinātnieku ļoti elitārai grupai, un kā nekā arī pats karalis, domāju, ka tā būs tiešām ļoti bagāta diena.

— Lai jums veicas šajā vizītē, un arī sveicieni jums dzimšanas dienā, jo, kā mēs zinām, 1.decembris ir jūsu dzimšanas diena.

V.Vīķe–Freiberga: — Liels paldies!

— Jūs to nesagaidīsit Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā iznāk.

— Paldies, ka piedalījāties šai sarunā. Lai jums veiksme, līdz pirmdienai pēc divām nedēļām!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā