Par tiesas spriedumu lietā “Broka pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 28.jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Broka pret Latviju”. Tiesa vienbalsīgi atzina, ka Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 1.punktu (tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu).

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, sūdzības iesniedzēja Marina Broka (iesniedzēja) sūdzējās par to, ka Latvijas tiesās nesamērīgi ilgi tika izskatīta civillieta, kurā iesniedzēja bija prasītāja.

Tiesa piekrita valdības argumentam, ka lietas izskatīšanas ilgums (4 gadi un 10 mēneši kopš Konvencijas spēkā stāšanās Latvijā) bija saistīts ar lietas sarežģītību, jo tā bija saistīta ar īpašumtiesību atjaunošanu bijušajiem īpašniekiem un tajā kopā bija septiņi atbildētāji. Turklāt tiesvedība tika divreiz apturēta, lai precizētu mantojuma tiesību pārņēmējus. Tiesa piekrita, ka procesa apturēšana uz 2,5 gadiem bija samērā ilga, tomēr tā bija nepieciešama, lai ievērotu tiesiskās paļāvības principu un aizsargātu citu personu intereses. Kaut arī pirmās instances tiesas sēdes tika vairākkārt atliktas, pārtraukumi starp tiesas sēdēm kopējā tiesvedības ilguma kontekstā pēc Tiesas vērtējuma tika atzīti par samērīgiem. Visbeidzot Tiesa atzinīgi novērtēja īso laika periodu (6 mēneši), kas bija nepieciešams civillietas izskatīšanai apelācijas un kasācijas instancēs.

Tiesa kā neatbilstošas Konvencijas prasībām noraidīja iesniedzējas sūdzības par Konvencijas 1.protokola 1.pantu (īpašumtiesību aizsardzība), kā arī 13.pantu (tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu) un 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), un kā acīmredzami nepamatotu – sūdzību par iespējamo Konvencijas 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) pārkāpumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Broka pret Latviju”

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas M.Brokas māte saskaņā ar īpašuma reformu regulējošajiem tiesību aktiem ieguva tiesības pieprasīt īpašuma tiesību atjaunošanu uz saimniecību “Muzikanti” Jelgavas rajonā, kas kādreiz piederēja iesniedzējas tantei un kura sastāvēja no 32,9 hektāriem zemes, dzīvojamās mājas un saimniecības ēkām. 1993.gadā iesniedzējas māte atguva īpašuma tiesības uz “Muzikantu” dzīvojamo māju, tomēr viņas īpašumā netika nodotas pārējās saimniecības ēkas, jo 1956.gadā E.J. bija nopircis “Muzikantu” īpašumam piederošo šķūni un malkas nojumi un pēc tam bija pārbūvējis šķūni par dzīvojamo māju. 1996.gadā Ē.J. privatizēja divas pārējās “Muzikantu” īpašumā ietilpstošās ēkas, govju kūti un šķūni labības uzglabāšanai saskaņā ar privatizācijas līgumiem, kurus viņš bija noslēdzis ar kooperatīvo sabiedrību. 1997.gada 25.februārī iesniedzējas māte nomira.

1997.gada 14.martā iesniedzēja iesniedza prasību Zemgales apgabaltiesā pret Jelgavas rajona pašvaldību, Svētes pagasta pašvaldību, Svētes pagasta pašvaldības Zemes komisiju, kooperatīvo sabiedrību un E.J. tiesību pārmantotāju, pieprasot atgriezt viņai īpašuma tiesības uz pārējo “Muzikantu” īpašumu – zemi 32,9 hektāru platībā tās vēsturiskajās robežās un astoņām ēkām, kas atradās uz zemes gabala, vai arī piešķirt par to kompensāciju.

Pirmā Zemgales apgabaltiesas tiesas sēde notika 1997.gada 27.jūnijā. Civillietas izskatīšana tika atlikta līdz 1997.gada 12.novembrim, jo bija jāprecizē vairāki lietas izskatīšanas turpināšanai svarīgi fakti.

1997.gada 12.novembrī tiesvedība tika apturēta sakarā ar iesniedzējas kā prasītājas statusa precizēšanu (iesniedzējai bija nepieciešams apstiprinājums, ka viņa ir mātes īpašuma mantotāja).

1998.gada 20.maijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atzina iesniedzēju par savas mātes mantinieci. Tādējādi lietas izskatīšana Zemgales apgabaltiesā tika nolikta uz 1998.gada 26.augustu. 1998.gada 26.augustā tiesa konstatēja, ka daļa “Muzikantu” ēku, kas piederēja kooperatīvajai saimniecībai, privatizācijas rezultātā 1996.gadā bija pārgājušas Ē.J. īpašumā. Līdz ar to tiesa secināja, ka Ē.J. ir pieaicināms kā atbildētājs. Tā kā Ē.J. 1998.gada 4.februārī bija miris, tad tiesvedība tika apturēta, lai noskaidrotu Ē.J. tiesību pārņēmēju.

2000.gada 11.aprīlī ar Jelgavas pilsētas tiesas lēmumu I.J. tika apstiprināta par Ē.J. mantinieci, un tā paša gada maijā Zemgales apgabaltiesa atjaunoja lietas izskatīšanu. 2000.gada 30.maijā noliktā tiesas sēde tika atlikta, lūdzot atbildētājai I.J. iesniegt spriedumu par mantojuma tiesību pārņemšanu un pieaicināt kā atbildētāju Valsts zemes dienesta pārstāvi.

2000.gada 12.jūnija Zemgales apgabaltiesas tiesas sēde tika atlikta sakarā ar to, ka vairāki atbildētāji nebija ieradušies uz tiesas sēdi. Nākamā tiesas sēde tika nozīmēta uz 2000.gada 24.jūliju.

2000.gada 24.jūlija tiesas sēde pēc iesniedzējas lūguma tika atlikta uz 2000.gada 21.augustu.

2000.gada 21.augustā lietas izskatīšana tiesā tika atlikta, jo puses pieprasīja VZD pārstāvja klātbūtni, kā arī lūdza laiku papildu pierādījumu sagatavošanai. Līdzīgi 2000.gada 18.oktobra un 2000.gada 8.novembra tiesas sēdes tika atliktas, jo iesniedzēja un viņas advokāts nevarēja ierasties uz tiesas sēdi.

2000.gada 6.decembrī paredzētā lietas izskatīšana tiesā tika atlikta uz 2001.gada 26.februāri pēc atbildētājas I.J. advokāta lūguma.

2001.gada 26.februārī, 19.aprīlī un 19.jūlijā noliktās tiesas sēdes tika atliktas, jo pārmaiņus neieradās kāds no atbildētājiem.

2001.gada 6.augustā lietas izskatīšana tika atlikta uz 2001.gada 26.septembri, jo atbildētāji nebija saņēmuši prasītājas precizēto prasības pieteikumu. Tiesa atlika lietas izskatīšanu līdz 2001.gada 29.oktobrim, ļaujot atbildētājai sagatavoties tiesas sēdei.

Visbeidzot 2001.gada 29.oktobrī Zemgales apgabaltiesa izskatīja civillietu un pasludināja savu spriedumu. Iesniedzējas prasība tika daļēji apmierināta, atjaunojot iesniedzējai īpašumtiesības uz 32,9 hektāriem zemes daļēji vecajās robežās. Tiesa noteica, ka iesniedzējai ir piešķirams cits zemes gabals kā kompensācija par 0,5 hektāriem sākotnēji piederējušās zemes. Tiesa arī atjaunoja iesniedzējai īpašumtiesības uz sešām saimniecības ēkām, pasludinot apstrīdētos privatizācijas līgumus par spēkā neesošiem. Pārējā prasības daļa tika noraidīta. Iesniedzēja spriedumu pārsūdzēja.

2002.gada 21.februārī Augstākās tiesas Civillietu palāta, izskatījusi lietu, noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību.

2002.gada 22.aprīlī Augstākās tiesas Senāts pasludināja kasācijas sūdzību par noraidāmu kā nepamatotu izskatīšanai kasācijas kārtībā, konstatējot, ka kasācijas sūdzībā apstrīdēts lietas apstākļu tiesiskais novērtējums, nevis materiālo vai procesuālo normu pārkāpums.

2001.gada 7.maijā iesniedzēja griezās Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par iespējamo Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) pārkāpumu Latvijā, sūdzoties par nesamērīgi ilgo civillietas izskatīšanu Latvijas tiesās.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments