Ar savu gara un prāta lielumu lai ejam pasaulē

Piektdien, 26. novembrī, savā namā Rīgā uz savu pilnsapulci sanāca Latvijas Zinātņu akadēmija. Sapulcējušos uzrunāja LZA prezidents Jānis Stradiņš (skat. zemāk).

Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa tika pasniegta fiziķim, LZA īstenajam loceklim profesoram Oļģertam Lielausim (Latvijas Universitātes Fizikas institūts) par būtisku ieguldījumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā un šķidra metāla tehnoloģiju izstrādē (skat. pa labi) .

Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa ir augstākais apbalvojums, ko akadēmija kopš 1993. gada piešķir Latvijas un ārvalstu zinātniekiem par izciliem radošiem sasniegumiem. Līdz šim Lielā medaļa piešķirta 14 laureātiem, viņu vidū ir arheologs Jānis Graudonis, ķīmiķis un vēsturnieks Jānis Stradiņš, vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, psiholoģe un folkloriste Vaira Vīķe-Freiberga, fiziķis Juris Upatnieks.

LZA Lielās medaļas laureāts Oļģerts Lielausis nolasīja akadēmisko lekciju "Mūsdienu fizika Latvijā", pierādot, ka pilnvērtīgi zinātniskie pētījumi magnētiskajā hidrodinamikā un šķidra metāla tehnoloģiju izstrādē mūsu valstī arī patlaban notiek pasaules līmenī. Referents fotoattēlos parādīja Fizikas institūta speciālistu radītu unikālu iekārtu, kas ļauj izsekot Zemes magnētiskā lauka rašanās mehānismam saskaņā ar agrāk izvirzīto hipotēzi, un stāstīja par vēl daudz ko citu, kur Latvijas zinātnieku devums ir būtisks ne tikai mūsu valstij vien.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē goda doktoru diplomi tika pasniegti arhitektam un Rīgas apbūves pētniekam Andrejam Holcmanim un plaši pazīstamā medicīnas preparāta remantadīna autoram ķīmiķim Jānim Polim.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis parakstīja sadarbības līgumu.

Pilnsapulces otrajā daļā notika LZA īsteno locekļu, goda locekļu, ārzemju locekļu un korespondētājlocekļu vēlēšanas. (LZA jaunievēlēto locekļu sarakstu skat. 5.lpp.).

"LV" informācija

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Ievadruna LZA pilnsapulcē 1999.gada 26.novembrī

Cienījamie Zinātņu akadēmijas locekļi un viesi, dāmas un kungi! Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulces darba kārtība LZA locekļiem ir izdalīta, šajā zālē ir arī nepieciešamais kvorums. Ja klātesošajiem pret programmu nav iebildumu, pasludinu pilnsapulci par atklātu un varam sākt darbu.

Plašāku pārskatu par vispārējo situāciju Latvijas zinātnē šodien nesniegšu, vienīgi atgādināšu, ka nākamnedēļ Saeimā paredzēta 2000.gada budžeta apstiprināšana. Projekts neparedz līdzekļu palielināšanu zinātnei, bet arī samazinājumu ne. Tiek diskutēts par iemaksām līdzdalībai Eiropas Savienības (ES) 5.ietvarprogrammā, kurā, kā zināms, vairāki Latvijas projekti šogad startējuši veiksmīgi. Pašreiz paredzēto līdzekļu pietiek dalībmaksai janvārī, bet otram maksājumam — jūlijā — būs nepieciešami vai nu grozījumi 2000.gada valsts budžetā (ja būs sekmīgi nodokļu ieņēmumi), vai iekšējs aizņēmums. Šāds zinātnes budžeta stāvoklis, saprotams, mūs neapmierina, īpaši zinot, kādu vietu zinātnei atvēlētā finansējuma daļā ieņem Latvija Eiropas valstu starpā.

Pirms pāris dienām šajā pašā — pārpildītā — zālē notika 31. Latvijas inteliģences konference par vienotu izglītību un attīstītu zinātni kā sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamatu.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oļģerts Lielausis — LZA īstenais loceklis (1992), Dr.habil.phys. (1969), LZA Senāta loceklis, LZA fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas valdes loceklis, LU Fizikas un matemātikas fakultātes domes loceklis, Latvijas Nacionālās mehānikas komitejas viceprezidents, Starptautiskās asociācijas "Hidromag" valdes loceklis

O.Lielausis dzimis 1930.gada 2.septembrī Ventspils apriņķī. Beidzis LU Fizikas un matemātikas fakultāti (1955). Strādā Fizikas institūtā kopš 1955.gada: laboratorijas vadītājs (1962–1993) institūta direktors (1994–1997), no 1998.gada — institūta direktora padomnieks. O.Lielauša zinātniskās intereses un pētījumu tematika ir plaša, tā saistīta ar hidromehānikas, elektrodinamikas, siltuma pārneses un kodoltehnikas problēmām. Nozīmīgākos rezultātus O.Lielausis un viņa vadītā laboratorija ieguvuši magnētiskajā hidrodinamikā (MHD), elektrovadošo šķidrumu integrālo un lokālo īpašību pētījumos. O.Lielausi pamatoti var uzskatīt par vienu no MHD hidraulikas pamatlicējiem, īpaši atzīmējot viņa līdzdalību šādu fundamentālu rezultātu iegūšanā: divdimensionālas turbulences atklāšana, kas radīja iespēju laboratorijas apstākļos modelēt globālās dabas parādības; magnētiskā lauka pašierosmes pētījumi, kas ļāva izskaidrot debess ķermeņu un zemes magnētiskā lauka rašanos, kā arī prognozēt pašierosmes iestāšanos ātro neitronu kodolreaktoru šķidro metālu dzesēšanas sistēmās. Jāatzīmē arī citu O.Lielauša uz praksi orientētu darbu rezultāti, noskaidrojot iespējas MHD procesu un metožu izmantošanai šķidru metālu tehnoloģijās. 1999.gada 23.martā LZA Senāts piešķīra Oļģertam Lielausim Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu par būtisku ieguldījumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā un šķidra metāla tehnoloģiju izstrādē.

   Pirms pāris dienām šajā pašā — pārpildītā — zālē notika 31. Latvijas inteliģences konference par vienotu izglītību un attīstītu zinātni kā sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamatu. Savu viedokli citu starpā tajā izteica arī ZA locekļi — Maija Kūle, Elmārs Grēns, Mārcis Auziņš, Baiba Rivža, Jānis Freimanis. Runas translēja radio, tās dzirdēja visa Latvijas sabiedrība, un savā ziņā tās uzlūkojamas arī par mūsu šīsdienas pilnsapulces debatēm — bija pat ideja šo inteliģences konferenci sarīkot kā ZA pilnaspulces pirmo, ievada sesiju, kas tomēr nevarēja īstenoties. Arī man bija tas gods tajā konferencē izsacīt vairākus, varbūt subjektīvus, apsvērumus gan par valsts un sabiedrības attieksmi pret izglītību un zinātni vispār, gan par reformām augstākajā izglītībā. Rosināju sākt plašāku problēmu diskusiju par to, cik dibināta būtu pāreja uz vienotu maksas augstāko izglītību, augstskolu finansēšanas kārtības maiņa; cik dibināta būtu mazo augstskolu integrēšana universitātēs, lai samazinātu administratīvās izmaksas; vai ierosinājums par Latvijas Medicīnas akadēmijas faktisku likvidēšanu (iekļaušanu LU sastāvā) nav sasteigts un tempos nepārdomāts; kādas sekas izraisīs profesoru piespiedu pensionēšana vairākās augstskolās, piemēram, Latvijas Jūras akadēmijā pensionējas 60% mācībspēku. Aicinu uz demokrātisku diskusiju akadēmiskajās aprindās, universitātēs, jo domāju, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, ka reformu būtība un tempi vispirms būtu sīki, skrupulozi jāiztirzā zinātnieku sabiedrībā, pirms "augšās" tiek pieņemts galīgais risinājums, Endlösung, kā sacītu vāciski.

Atgādināšu, ka aprit tieši desmit gadu, kopš Latvijā sākās zinātnes finansēšanas un restrukturēšanas reforma. Toreiz runāja par pētniecības institūtu un augstskolu integrāciju, "process aizgāja", kaut arī pamazām, gāzelēdamies. Pēc tam risinājās pētniecības institūtu integrēšana augstskolās, tagad itin kā pavīd nodomi spert trešo soli — juridiskas patstāvības atņemšana bijušajiem ZA pētniecības institūtiem Universitātes sastāvā. Ja tas tā patiešām būtu, tad šāda rīcība būtu vēl un vēlreiz jāapsver, šaubos, vai to vajadzētu pašreiz darīt, tas var būt ļoti bīstami tradicionālo institūtu tālākpastāvēšanai. Pirms desmit gadiem rūpīgi izsvērām katru soli, diskusijās iesaistījās desmitiem kompetentu zinātnieku. Tagad diskusijas akadēmiskajās aprindās rit kūtri, un būtiskās problēmas izšķir kaut kur kuluāros, solīt sola reformas, par kurām nav skaidrs, kāpēc tās vajadzīgas un vai tās dos labumu valstij, zinātnei vai arī tikai samazinās jau tā lieso zinātnes finansējumu. No otras puses, dažas reformas zinātnē patiešām ir vajadzīgas (piemēram, jāpanāk, lai augstskolu docētāju lielum lielais vairums patiešām nodarbotos ar pētniecību, kas pašlaik nenotiek), taču jāizsver, kādas būtu tās optimālākās. Domāju, ka šajā pilnsapulcē pēc balsošanas par jaunievēlamo LZA locekļu kandidatūrām balsu skaitīšanas laikā mēs varētu izvērst nelielu diskusiju par šīm un citām lietām.

Inteliģences konferencē dominēja dramatiskais skolotāju algu jautājums un ministres demisija (kā zināms, šīs problēmas turpina risināt arī šodien) — līdz zinātnes un augstākās izglītības problēmām auditorija tā īsti nenonāca. Bet būtu aplam izrādīt prioritāti izglītībai vien uz zinātnes rēķina. Izglītībai, arī augstākajai, jāiet ar zinātni roku rokā. Arī zinātnei ir jāpalielina finansējums, kaut zinātnieki nestreiko. Ir reāli jāveido zinātnieku maiņa, doktorantu, postdoktorantu sagatavošanas programma, reemigrācijas fonds, beidzot jāsāk reāli veidot valsts nozīmes zinātnes centrus, kādi bija paredzēti jau Andra Šķēles valdības 1997.gada februāra deklarācijā. Ir jārod reāli mehānismi inovāciju politikai, zinātņietilpīgu tehnoloģiju veidošanai Latvijā. Zinātņietilpīga ražošana tiek atzīta par vienu no Latvijas attīstības modeļiem XXI gadsimtā; mani iepriecināja, ka inteliģences konferencē to sacīja premjera padomnieks Edvīns Karnītis, tāpat kā cerību raisa apstāklis, ka Latvijas nākotnes vīzijas rakstīšanā valdības līmenī tiek iesaistīti zinātnieki — mūsu kolēģi Juris Ekmanis un Elmārs Grēns.

Ir jāatgriežas pie Latvijas Republikas augstākās izglītības un zinātnes koncepciju kopējas, vienlaicīgas apspriešanas, lai akceptētu tās valdības līmenī. 1998.gada novembrī Guntara Krasta radītā Ministru kabineta pēdējā sēdē abas koncepcijas pieņēma zināšanai, to īstenošanai toreiz pietrūka naudas. Bīstos, ka stāvoklis šodien vēl nav labāks, un tomēr būtu jāturpina vismaz konstruktīvs dialogs ar valdību, lai kaut ko reāli varētu sākt 2001.gadā. Tiesa, drīzāk varbūt vajadzētu pēc Somijas un Igaunijas parauga izstrādāt programmatisku dokumentu: "Uz zinībām balstīta Latvija ( Knowledge based Latvia )" — tātad nevis koncepciju, kas valstij būtu jādod zinātnei, bet arī otrādi — ko zinātne un izglītība spēj dot valstij, kaut gan, piebildīsim, tās ir savstarpēji ļoti, ļoti cieši saistītas lietas. Ar ministri Silvu Goldi runājām par valsts subsidēta zinātnes fonda izveidošanu 2001.gadā pēc Kultūrkapitāla fonda principiem. Šim fondam līdzās tradicionālajam zinātnes finansējumam būtu jāveicina doktorantu un postdoktorantu sagatavošana, ārzemēs esošo zinātnieku reemigrācija, emeritzinātnieku plašāks, dāsnāks atbalsts, zinātniskās infrastruktūras atjaunināšana, atsevišķu augstas klases zinātnisku izdevumu (monogrāfiju u.tml.) sacerēšana un klajā laišana. Ministres principiāls atbalsts bija saņemts, nu šī saruna jāturpina citā kompānijā. Bet jāturpina noteikti, jo zinātnes lejupslīde Latvijā diemžēl turpinās. Decembrī vēlēsim jaunu Latvijas Zinātnes padomes sastāvu. Izrādās, ka vēlētāju — zinātnieku — elektorāts (t.i., graduēto zinātnieku — doktoru skaits, kas nodarbojas ar pētniecību) reāli nedaudz samazinājies no 1967 (1996) līdz 1884 (1999) un zinātnieki kļuvuši vecāki.

Manis sacītais daļēji sasaucas ar akadēmiķa Jāņa Freimaņa pesimistisko runu inteliģences konferencē, kurš apgalvoja, ka zinātne Latvijā būtībā esot iznīcināta, notiekot zinātņveidīgas darbības, bet Latvijas zinātnieki tās veicot kā algotņi, pēc citur dzimušām idejām un pasūtījuma. Sava taisnība kolēģa sacītajā varbūt ir, arī par "utaino grantu naudu", taču tur ir arī publicistam Jānim Freimanim raksturīgi emocionāli pārspīlējumi un pārāk tālu ejoša ekstrapolācija: zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, ir dzīva! Taču akadēmiķim J.Freimanim pilnīgi piekrist var tajā ziņā, ka tie, kas ņirgājas par zinātni, aizmirst, ka tikai radoša darbība, arī zinātnē, padara cilvēku par homo sapiens, nevis patērētāju — mērkaķi, zinātnieki, radošas personības, būtībā ir īstā sabiedrības elite.

Domāju, ka arī šīsdienas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, jauno LZA locekļu vēlēšanas, LZA līgums ar Latvijas Kultūras fondu, goda doktoru diplomu un Lielās medaļas pasniegšana uzskatāmi demonstrē mums Latvijas eliti. Redzam arī, ka — neraugoties uz J.Freimaņa pesimismu — Latvijas pēdējo gadu zinātni joprojām raksturo plašs diapazons un lielas veiksmes. To apliecina Baltijas asamblejas balvas piešķiršana akadēmiķei Janīnai Kursītei par mītiskā elementa apzināšanu folklorā, literatūrā, mākslā (lieliska, esejiska grāmata), Ministru kabineta balvas piešķiršana akadēmiķim Gunāram Duburam par jaunu, patiešām vērtīgu medicīnas preparātu meklējumiem, kas reāli kalpo cilvēkiem. Še klāt ir cilvēki, kas 1999.gada 10.novembrī veikuši globālu astronomisku novērojumu ciklu ar Ventspils teleskopa palīdzību.

Pirms pāriešu pie akadēmiķa Oļģerta Lielauša un magnētiskās hidrodinamikas, gribu mest atskatu uz Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas agrākajiem ieguvējiem, lai atkal un atkal raksturotu mūsu zinātnes eliti. Minēšu arheologu Jāni Graudoni un viņa Turaidas pili, Egonu Lavendeli kā mehāniķi, Elmāru Grēnu kā gēnu inženierijas izveidotāju Latvijā, Edmunda Lukevica vērienīgos pētījumus elementorganisko savienojumu jomā, nelaiķa Edgara Siliņa devumu organisko cietvielu fizikā, profesora Jāņa Krastiņa veiktos Latvijas vēstures un jūgendstila pētījumus. No ārzemju kolēģiem, kas guvuši ZA Lielo medaļu, nosaukšu vispirms visvecāko ZA locekli Edgaru Dunsdorfu tālajā Austrālijā, kurš pirms nedēļas atskatījās uz 95 ražena mūža gadiem, kuru nupat godinājām arī te, Latvijas Zinātņu akadēmijā. Atzīmēšu arī mūsu izcilā tiesībnieka profesora Dītriha Lēbera, mūsu goda locekles un ZA mecenātes Nobela laureāta Hermaņa Štaudingera līdzgaitnieces Magdas Štaudingeres, mūsu tagadējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, mūsu astronoma Daiņa Draviņa izcilos devumus katram savā jomā. Šogad ar Lielo medaļu godinājām arī LZA ārzemju locekli — fiziķi Juri Upatnieku kā vienu no hologrāfijas pamatlicējiem pasaulē. Šī patiešām ir īsta sabiedrības izlase — dzimtenē un pasaulē — ar autoritatīvu vārdu zinātnē, kas vēl un vēlreiz apliecina: zinātne Latvijā nebūt nav mirusi, un tā nemīt svešatnē vien.

Tagad šim prominentajam pulkam pievienosies vēl viens izcils Latvijas zinātnieks — fiziķis, mūsu akadēmijas īstenais loceklis Oļģerts Lielausis, kuram šīgada Lielā medaļa piešķirta par būtisku ieguldījumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā un šķidra metāla tehnoloģijas izstrādē.

Oļģerts Lielausis ir dzimis Zlēku pagastā 1930.gadā, beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti 1955.gadā, strādā kopš tā paša gada ZA Fizikas institūtā, no 1961. līdz 1993.gadam tur bijis laboratorijas vadītājs. No 1994. līdz 1997.gadam, institūta darbības kritiskajos gados, Lielausis ir uzņēmies veikt šī institūta direktora pienākumus, vadījis tā pārveidi par modernu, profilētu pētniecības centru, kurš efektīvi izmantojis starptautisko zinātnisko sadarbību un sekmīgi konkurē starptautiskajā zinātniskajā darba tirgū.

Oļģerts Lielausis ir fizikas zinātņu doktors (habilitēts doktors) kopš 1969.gada, LZA īstenais loceklis kopš 1992.gada, arī ZA Senāta loceklis, 130 zinātnisku publikāciju, 3 monogrāfiju autors, 13 izgudrojumu un 4 ārvalstu patentu turētājs.

Godinot Oļģertu Lielausi, mēs būtībā godinām arī magnētisko hidrodinamiku kā fizikas nozari un pētniecisku virzienu kopu še, Latvijā, gribētos sacīt, Latvijas fiziku vispār. Kaut arī magnetohidrodinamiskas parādības novērojuši Hemfrijs Dēvijs un Maikls Faradejs jau XIX.gs. sākumā, šīs nozares vispārīgos principus ir formulējis zviedru fiziķis Hanness Alvēns 1942.gadā, par ko 1970.gadā saņēmis Nobela prēmiju. Rīgā magnetohidrodinamika attīstas kopš 1953.gada — un te līdzās Oļģertam Lielausim jāmin Ivana Tjutina, Igora Kirko, Jāņa Lielpētera, Jura Birzvalka, Hermaņa Branovera, Tālivalža Kalniņa, Elmāra Blūma, Jurija Gelfgata, Eduarda Ščerbiņina un vēl citi uzvārdi. Magnetohidrodinamika ir nozīmīga kosmisko procesu izpratnei, plazmas noturēšanai un stabilizācijai (arī vadāmās kodoltermiskās reakcijās), enerģētikā, siltuma un masas pārnesē, šķidruma plūsmu regulēšanā, šķidru metālu sūknēšana.

Rīgā, precīzāk — Salaspilī, risinātas daudzas teorētiskās un lietišķās MHD problēmas, kopš 1965.gada iznāk pasaulē pazīstams žurnāls, ir izveidojusies magnetohidrodinamikas skola. Latvija ir viens no pasaules MHD centriem; līdzās Vācijai, Francijai, Izraēlai, ASV un citām valstīm Latvija ir bijusi un joprojām ir MHD lielvalsts. Cerēsim, tā tāda arī paliks.

Mūsu šodienas laureāts ir viens no MHD atzītiem līderiem, īsts zinātnieks ar plašu interešu loku, ar allaž pozitīvu skatījumu uz lietām, vēlēšanos un prasmi darīt, bet ne vaimanāt. Nozīmīgākos rezultātus Oļģerts Lielausis un viņa vadītā laboratorija ir guvuši MHD, elektrovadošo šķidrumu integrālo un lokālo īpašību izpētē. Viņu dibināti var uzlūkot par vienu no MHD hidraulikas pamatlicējiem. Ir atklāta divdimensionālā turbulence, kas laboratorijas apstākļos ļāvusi modelēt globālas dabas parādības. Ir pētīta magnētiskā lauka pašierosme, kas ļāvusi izskaidrot debesu ķermeņu un Zemes magnētiskā lauka rašanos, prognozēt pašierosmes iestāšanos ātro neitronu kodolreaktoru šķidro metālu dzēsēšanas sistēmās.

Fizikas institūts un šodienas laureāts uzskatāmi ilustrē, ka uz teicamas fundamentālas zinātnes bāzes rodas augstas klases pielietojumi, jaunas ierīces — MHD sūkņi, krāsnis, kristalizācijas iekārtas. Oļģertam Lielausim raksturīgi arī uz praksi orientētie pētījumi, noskaidrojot iespējas izmantot MHD procesus un metodes šķidru metālu tehnoloģijās. Viņš ir vairāku LZP projektu un pētījumu programmas "Latvijas krasta zonas un pazemes hidrodinamisko procesu modelēšana" vadītājs, starptautisku programmu, projektu, kontraktu atbildīgais izpildītājs un koordinators sadarbībai ar vairākiem Eiropas Savienības un ASV vadošiem pētniecības centriem. Oļģerts Lielausis ir augstas raudzes zinātnieks savā nozarē, bez negatīvisma, viņš joprojām augstu tur zinātnes karogu Salaspilī.

Inteliģences konferencē man tika uzdots jautājums: "Vai pasaulē tirdzniecība ar zinātniekiem nevarētu būt tāda pati kā ar sportistiem? Tad Latvija varētu kļūt ļoti bagāta." Domāju, ka ne O.Lielausi, ne citus zinātniekus mēs labprāt nepārdosim. Šodien mēs pasniedzam LZA goda doktora diplomu pazīstamajam arhitektam, Vecrīgas pilsētbūvniecības un kultūrvēstures problēmu izcilākajam pētniekam un pārzinātājam Andrejam Holcmanim, un pretgripas preparāta remantadīna , kā arī citu adamantāna rindas antivīrusu preparātu autoram Jānim Polim, kas pēdējos gados ir bezdarbnieks.

Man ir liels gods un privilēģija Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā pasniegt profesoram Oļģertam Lielausim godam nopelnīto medaļu un lūgt viņu uzstāties ar priekšlasījumu par tematu "Mūsdienu fizika Latvijā".

Jaunievēlētie LZA locekļi

Latvijas Zinātņu akadēmijas 1999. gada 26. novembra pilnsapulcē ievēlēti:

Īstenie locekļi (akadēmiķi)

Viktors IVBULIS (literatūrzinātnieks)

Aleksandrs JEMEĻJANOVS (lauksaimniecības zinātnieks)

Māris KĻAVIŅŠ (ķīmiķis, vides zinātnieks)

Baiba RIVŽA (ekonomiste)

Edvīns VANAGS (ekonomists, statistiķis)

Korespondētājlocekļi

Jānis BĒRZIŅŠ (fizika )

Andris KRŪMIŅŠ (fizika )

Audris KALNIŅŠ (informātika )

Andrejs REINFELDS (matemātika)

Juris JANSONS (mehānika)

Jekaterina ĒRENPREISA (bioloģija)

Jānis VĪKSNE (bioloģija)

Edīte BIRĢELE (lauksaimniecības zinātnes)

Andrejs SKAĢERS (medicīna)

Uldis VIKMANIS (medicīna)

Ina DRUVIETE (valodniecība)

Juris KRŪMIŅŠ (demogrāfija)

Ojārs SPĀRĪTIS (mākslas zinātnes)

Ārzemju locekļi

Juris DREIFELDS (politoloģija)

Sergejs FJODOROVS (medicīna)

Solveiga MIEZĪTE ( psiholoģija)

Karls Herberts SMITS ( Carl Herbert Smith ) (informātika).

Goda locekļi

Alberts BELS (rakstnieks)

Gidons KRĒMERS (mūziķis)

Jānis STREIČS (kinorežisors).

LZA goda doktora diplomu no LZA prezidenta Jāņa Stradiņa rokām saņem adamantānu ķīmijas izveidotājs Latvijā Jānis Polis, aizmugurē — LZA viceprezidents Juris Ekmanis

LZA goda doktora diplomu saņem Vecrīgas dvēsele arhitekts Andrejs Holcmanis

Ar sadarbības līguma eksemplāriem apmainās LZA prezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis

Sēžu zālē: LZA īstenais loceklis fiziķis Juris Zaķis un LZA goda locekļi dzejnieks Jānis Peters un komponists, 7.Saeimas deputāts Raimonds Pauls ...

... LZA īstenie locekļi, ķīmiķi Gunārs Duburs un Andris Strakovs, vidū — LZA goda loceklis, zinātnes žurnālists un izdevējs Oskars Gerts

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"