Kad par izvēli ir jāmaksā

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Bieži teic, ka demokrātija nodrošina cilvēka brīvību. Tomēr, tiklīdz gribam izmantot kādu brīvību, nākas konstatēt, ka par to ir jāmaksā. Izņemot Saeimas un pašvaldību vēlēšanas, - ja uz iecirkni var aizstaigāt kājām. Citu piemēru nav daudz.

Šoreiz parunāsim tikai par vienu brīvības izpausmi - izvēles iespējām, plānojot un veidojot ģimenes budžetu. Ja esam iegājuši greznā veikalā, varam ko pirkt un varam arī nepirkt. Ja izvēlamies pirkt, atkal ir izvēle starp simtiem preču. Tomēr vienmēr un visur jāpatur prātā, vai varēsim samaksāt... Nu kaut kam citam, varbūt daudz vajadzīgākam, noteikti pietrūks.

Visi nedzīvo atbilstoši vidējam

Jau esam rakstījuši par to, kāds izskatās trūcīgas un kāds samērā turīgas mājsaimniecības patēriņa budžets, piemēram, izmantojot labklājības deciļgrupas ("Kad daļa mūsu sabiedrības dzīvo gandrīz kā Eiropā". - "LV", 2000. gada 12. jūlijā u.c.). Mājsaimniecību "vidējo" uzvedību, nonākot sliktākos vai labākos materiālajos apstākļos, var attēlot pat ar matemātiskiem modeļiem ("Maksātspēja nepieaug - tās loma pieaug" - "LV", 1998. gada 16. aprīlī u.c.).

Taču neviena reāla mājsaimniecība neveido savu budžetu atbilstoši savas grupas vidējiem vai ar ekonometrisku modeli izskaitļotiem normatīviem. Katram cilvēkam ir sava gaume un savas prioritātes. Divi cilvēki, nonākuši vienā un tajā pašā situācijā, reti kad rīkosies pilnīgi vienādi.

Statistiķi tradicionāli interesējas par sabiedrību kopumā vai lielākām sabiedrības daļām. Sabiedrību pašu un tās daļas, viņu dzīves līmeni un dzīvesveidu raksturo ar tādiem apkopojošiem rādītājiem kā summārie, vidējie un relatīvie lielumi, sakarību modeļi u.c.

Aprēķinot šādus rādītājus, daļēji vai pat pilnīgi pazūd dažādība vai, kā profesionāļi teiktu, - variācija. Tieši tā raksturo cilvēku iespējas izvēlēties to, kā viņi šīs iespējas izmanto. Statistikas teorija zina, kā variāciju pētīt un atspoguļot ar skaitļiem. Kad nedaudz iejūtas, nemaz nav tik sarežģīti.

Esam apģērbu veikalā

Veikalā ieejam ar zināmu summiņu kabatā un stingru apņemšanos neapmulst un palikt racionāla saprāta un savu iespēju robežās. Orientācijai varam ielūkoties skaitļos, kā rīkotos "vidējais" Latvijas iedzīvotājs. 1. tabulas 1. rindā ir parādīti "vidējie" apģērbu un apavu iegādes izdevumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Tie ir atrasti kā izlīdzināti skaitļi ar matemātisku modeli un var nedaudz atšķirties no atbilstošu labklājības deciļgrupu faktiskajiem lielumiem.

Ja jūsu rīcībā esošais ienākums atbilst valsts iedzīvotāju vidējam - Ls 64,73 mēnesī, rēķinot uz vienu ģimenes locekli, tad jūsu tēriņam savām vajadzībām šajā veikalā vajadzētu aprobežoties ar Ls 5,56. Protams, ja vairākus mēnešus jau neko tādu neesat pircis, varat atļauties vairāk.

Gribas ko dārgāku! Tomēr saprāta robežās, tāda saprāta, kādu atzīst vairākums. Ciktāl varētu novirzīties no kontrolskaitļa?

Orientācijai noder pēc tiem pašiem datiem izskaitļotā vidējā lineārā novirze (1. tabulas otrā rinda; bieži šādām vajadzībām izmanto vidējo kvadrātisko novirzi). Šo novirzi atskaitot no vidējā lieluma (5,56 - 4,70) un tam pieskaitot (5,56 + 4,70), dabūjam intervālu no Ls 0,86 līdz Ls 10,26. Šāda intervāla ietvaros apģērbus un apavus izvēlas apmēram puse no šī labklājības līmeņa iedzīvotājiem, tātad tos varētu skaitīt par saprātīgiem.

Zemākajai robežai pietuvojas tie, kuriem "apģērbs nav pirmajā vietā" vai arī ir pietiekami krājumi no iepriekšējiem gadiem. Augstākajai - tie, kuriem skaistums un mode ir no svara.

Ielūkosimies citās labklājības grupās! Ja esat vidēji trūcīgs, ar 40 latu ienākumu mēnesī, rēķinot uz mājsaimniecības locekli, tad atbilstošais intervāls ir no Ls 0,45 līdz Ls 6,65. Bet, ja tuvojaties vidusšķiras zemākajai robežai un katram savas ģimenes loceklim pelnāt Ls 200 mēnesī, tad jūsu izvēle varētu būt Ls 3,50 - 28,44 robežās.

Atgādinām, ka šādās robežās turas tikai puse no iedzīvotājiem. Ja gribat pieņemt netradicionālu lēmumu, varat iziet arī ārpus šīm robežām. Tikai, pārsniedzot augšējo robežu, jāatceras, ka kādā citā veikalā vajadzēs nolaisties zem apakšējās.

Izvēles iespēju koeficienti

Ir viegli ievērot, ka trūcīgākiem ienākumiem aprēķinātie intervāli atrodas mazāku skaitļu apgabalā, bet turīgākiem - lielāku. Vēl var pamanīt, ka, augot labklājībai, izvēles iespēju intervāli paplašinās. Lai uzskatāmi raksturotu, kā pieaug izvēles iespējas, pieaugot ienākumiem, var aprēķināt izvēles iespēju koeficientus (ir iespējami vairāki koeficienti). Pieņemot par bāzi (100%) to mājsaimniecību ienākumus, kuri atbilst valsts vidējiem ienākumiem, vienkāršu izvēles iespēju koeficientu var aprēķināt, interesējošam ienākumu līmenim noteikto vidējo lineāro novirzi dalot ar tādu pašu novirzi vidējam ienākumu līmenim un izsakot procentos.

Piemēram, trūcīgās mājsaimniecībās, kuru ienākums ir Ls 40 mēnesī, rēķinot uz mājsaimniecības locekli, apģērbu un apavu izvēles iespējas ir 66% no vidējām (3,10 : 4,70 x 100), bet turīgās mājsaimniecībās ar 200 latu ienākumu - 265% (12,47 : 4,70 x 100).

Kur izvēle ir ierobežota, kur - plaša

Konstatējām, ka izvēles iespējas ir ļoti atkarīgas no personas maksātspējas. Taču maksātspēja nav vienīgais faktors. Tikai teorētiski ir iespējams izvēlēties, vai ēst trīsreiz mazāk, nekā organismam nepieciešams. Tādēļ pārtikas produktu izvēles koeficienti dažādās labklājības grupās atšķiras samērā nedaudz.

Pieņemam, ka visnabadzīgāko mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums uz mājsaimniecības locekli ir Ls 20 mēnesī, bet turīgāko - Ls 200. Desmitkārtīga ienākumu diferenciācija apmēram raksturo mūsu sabiedrības pamatmasas noslāņošanos, neskaitot bezpajumtniekus vienā polā un jaunbagātniekus - otrā. Tā saprotot trūcīgo un turīgo grupas, trūcīgo izvēles iespējas iegādāties uztura produktus ir 62% no vidēji situēto iespējām, bet turīgo - 158%. Atšķirība ir tikai aptuveni 2,5 reizes, nevis desmit reizes, kādu pieņēmām ienākumu atšķirību. Trūcīgie cenšas sevi nodrošināt ar minimālo uzturdevu, taupot uz visa pārējā rēķina, bet turīgiem tik daudz pārtikas nav vajadzīgs, kā atbilstu viņu maksātspējai (2. tabula).

Izrādās, ka vēl mazākas ir izvēles iespējas, pieejot pie tabakas izstrādājumu kioska. Kurš ir nonācis šīs narkotikas atkarībā, kuram ir jāpērk neatkarīgi no savas rocības. Kurš ir nesmēķētājs, tas, pat bagāts būdams, tur neko nepirks. Tabakas izstrādājumi ir tā preču grupa, kuras izvēles iespēju koeficienti, salīdzinot dažādas labklājības grupas, variē vismazāk.

Arī alkohols ir narkotika, kas izraisa atkarību. Taču, kā rāda dati, iegādājoties alkoholiskos dzērienus, cilvēki izdara izvēli plašākās robe.

Vēl maza izvēle ir, saņemot rēķinu par dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem. Ja tur ko grib grozīt, jāmaina mājoklis, bet tas ir ne vien psiholoģiski un organizatoriski grūts process, bet arī izmaksā dārgi.

Izvēles iespēju koeficienti krasi diferencējas tādos izdevumu veidos kā sakaru pakalpojumi (lietot vai nelietot mobilo telefonu), transporta izdevumi (iegādāties vai neiegādāties automašīnu). Šeit iedzīvotāju izvēles iespējas pieaug gandrīz proporcionāli savai maksātspējai.

Un, visbeidzot, patēriņa izdevumu pašā galā ir izdevumi, kas saistīti ar atpūtas un kultūras pasākumiem. Pēc sabiedrības pamatmasas prakses šajā gadījumā trūcīgo izvēle aprobežojas ar 6% no vidējā iedzīvotāja izvēles iespējām, bet turīgāko izvēle 14 reizes pārsniedz vidējo. Var atzīmēt, ka no pētījumā iekļautajām 3929 mājsaimniecībām līdzekļus atpūtai un kultūrai atlicināja tikai 294. Pārējie izvēlējās nulli. Par nulli nav jāmaksā.

Tā, lūk, ir ar izvēles brīvību. Gribēju izlasīt šo rakstu - samak... Nē, tomēr var arī nemaksāt. Vēl ir dažas bibliotēkas, kur dienas laikrakstus var palasīt par brīvu.

1. tabula

Ar apģērbu un apavu iegādes izvēles iespēju koeficienta aprēķinu saistītie rādītāji (pēc 1999. gada datiem)

Izdevumu grupas sakārtotas izvēles iespēju diferencēšanās secībā. Aprēķināts pēc CSP mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem.