Cilvēktiesības Latvijā 1999. gada 3.ceturksnī

Problēmu apskats

• Valsts cilvēktiesību biroja atzinums par likuma "Par valsts valodu" atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām

• Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis par LM sagatavotajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām"

• Geju un lezbiešu tiesību stāvokļa analīze Latvijā

• HIV/AIDS inficēto cilvēku tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju

• Tiesības uz sociālo drošību un pretrunas likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"

• Personas identitāti apliecinošu dokumentu saņemšana pēc dzimuma maiņas operācijas: problēmas cīnoties ar ierēdņu patvaļu

• Pētījums par vides, ēku un ielu pielāgotību invalīdu vajadzībām

• Neatrisinātas nepilnības likumdošanā sakarā ar nelegālo imigrantu uzturēšanos Latvijā

Statistika

• Pārskats par 1999. gada 3. ceturksnī saņemtajām sūdzībām

Valsts cilvēktiesību biroja atzinums par likuma "Par valsts valodu" atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām

Valsts cilvēktiesību birojs ir gandarīts, ka jau likuma apspriešanas gaitā ir tikuši ņemti vērā atsevišķi biroja priekšlikumi un normu redakcijas, taču, analizējot pašreiz pieņemto likumu, ir radušies vairāki iebildumi un ieteikumi, pamatojoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību aizsardzības jomā un iesākto ceļu - tiesību normu pielāgošanai Eiropas Savienības kritērijiem un arī ņemot vērā reālo situāciju valstī, vēsturisko un tiesisko aspektu. Pēc Valsts prezidentes lūguma šī gada 14. jūlijā Valsts cilvēktiesību birojs sagatavoja atzinumu par likuma "Par valsts valodu" atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām.

Tā kā LR Satversmei un starptautiskiem līgumiem Latvijā ir augstāks juridisks spēks nekā likumam, arī likuma "Par valsts valodu" normas ir jāskata šo tiesību aktu kontekstā.

Birojs atzīst, ka likuma mērķis, nozīme un ietvari, kas noteikti 1. un 2. pantā, ir leģitīmi un saprotami un nav pretrunā ar LR Satversmi vai starptautiskajām saistībām. Šāds likuma gars jāņem vērā, veidojot katru nākamo likuma normu. Diemžēl šie pamatprincipi ne visos turpmākajos likuma pantos ir ievēroti un atsevišķas normas nedarbojas likuma mērķa sasniegšanai.

Jāatzīmē, ka, analizējot likuma tekstu, Valsts cilvēktiesību birojs ir saskatījis ne tik daudz cilvēktiesību pārkāpumus vai ierobežojumus, bet gan likuma slikto juridisko kvalitāti un nekonkrētos normu formulējumus, kas, turpmāk interpretējot, varētu šādus pārkāpumus izraisīt.

Valsts valodas jautājums ir svarīgs katrā valstī gan tās suverenitātes saglabāšanai, gan pamatnācijas un etnisko minoritāšu tiesību līdzvērtīgam nodrošinājumam. Tomēr situācija, kas vēsturiski izveidojusies Latvijā šī jautājuma noregulēšanā, ir īpaša un prasa precīzu regulējumu un vienveidīgu interpretāciju.

Eiropas tiesas skaidrojumā teikts - lai likumā noteiktais ierobežojums būtu atbilstīgs starptautisko cilvēktiesību normām vai konkrēti konvencijai, tam ir jābūt labi un vienveidīgi izprotamam, tā formulējums nedrīkst būt pārāk plašs un izplūdis.

Diemžēl pašreiz pieņemtais likums satur ne mazumu vispārīgu un plaši interpretējamu jēdzienu un normu, kas netiek likuma tekstā konkrēti definēti un izskaidroti, un nākotnē tas varētu radīt daudz neskaidrību likuma piemērošanā. Kā redzams jau pašlaik, vispārīgie, plaši izprotamie formulējumi pieļauj arī negatīvu, pat pilnīgi pretēju interpretāciju, kas rada spriedzi valstī pamatnācijas un mazākumtautību starpā.

Tādēļ, pirmkārt, lai nepieļautu indivīda brīvību izvēlēties sazināšanās valodu pārkāpumus un veicinātu vienotu likuma piemērošanu, likumā būtu precīzi jādefinē termini "iedzīvotāju neoficiālā saziņa", "etnisko grupu iekšējā saziņa" (2.pants), "publisks pasākums", "starptautisks pasākums" (11.pants), kā arī jāizskaidro, kas šī likuma izpratnē ir "informācijas un dažāda veida ziņojumu sniegšana" (2.pants), "privātās iestādes, kas veic noteiktas publiskās funkcijas"- kādas iestādas un kādas funkcijas (6., 8.pants).

Valsts valodas jautājums skar kā etnisko minoritāšu tiesības, tā arī attiecināms uz ikvienai personai piemītošo vārda, uzskatu un izteiksmes brīvību. Indivīda izvēle lietot valodu, lai realizētu savas izteiksmes brīvību, ir šīs brīvības neatņemamā sastāvdaļa, jo vārda brīvība paredz ne vien saziņas satura aizsardzību, bet aizsargā arī saziņas līdzekli, t.i., valodu.

Latvija ir parakstījusi Eiropas Padomes 1995.gada Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, līdz ar to apņemoties ieviest šīs konvencijas standartus savā likumdošanā un praksē un vēlāk to atzīt par juridiski saistošu. LR Satversmes 100.pants valstī konstitucionālā līmenī nostiprina katra tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.

1966.gada ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.panta 2.daļa paredz katra cilvēka tiesības paust savus uzskatus, kas ietver sevī brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visu veidu informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutiski, rakstiski, drukājot vai mākslinieciskās izpausmes formās, vai citādā veidā pēc savas izvēles. 1950.gada Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants paredz līdzīgus noteikumus indivīda izteiksmes brīvības aizsardzībā.

Minētie dokumenti paredz arī iespēju uz likuma pamata ierobežot indivīda izteiksmes brīvību, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargātu veselību vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šādiem ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un, nosakot tos, jāievēro samērīguma princips.

Iepriekšminētie kritēriji netiek ievēroti likuma "Par valsts valodu" 2.panta 2.daļā, 6.panta 2.daļā un 8.panta 2.daļā. Šajās tiesību normās vienīgais kritērijs valodas lietošanas ierobežojumam ir "ja darbība skar likumīgās sabiedrības intereses", kas ir atkal plaši saprotams jēdziens, kā arī proporcionalitātes (samērīguma) princips, kas paredz, ka sabiedrības iegūtajam labumam jābūt lielākam nekā indivīda tiesību ierobežojumam, netiek nodrošināts. Vairākus būtiskus jautājumus likums ļauj noregulēt Ministru kabinetam (10.panta 3.daļa, 11.panta 3.daļa), ko nevar uzskatīt par likumā noteiktu. Līdz ar to rodas pretruna ar starptautisko tiesību standartiem.

Iepriekšminētie panti skar darbību privātajā sektorā, kas tiek uzskatīts par galveno, kurā aizsargājamas pamatbrīvības un kurā jāgarantē vislielākā aizsardzība pret valsts iejaukšanos. Valodas lietošanas reglamentācija privātā sfērā neapšaubāmi skar individuālās cilvēka tiesības, tādēļ šim likumam jāatbilst kā starptautiskajiem standartiem par valodas lietošanu, tā arī Latvijas likumdošanā noteiktajiem indivīda tiesību standartiem. Gan ANO pakta, gan Eiropas cilvēktiesību konvencijas izpratnē izteiksmes brīvība tiek attiecināta ne tikai uz politiskajām, kultūras vai mākslas aktivitātēm, bet arī uz jebkādiem jaunumiem vai informāciju, jebkādiem komerciāliem pasākumiem vai zīmēm.

Šo starptautisko dokumentu izpratnē jebkāds mēģinājums ierobežot indivīda tiesības izvēlēties sazināšanās valodu privātajā sfērā nepamatoti ierobežo indivīda izteiksmes brīvību. Minēto dokumentu izpratnē jēdziens "privātā sfēra" attiecas ne tikai uz to, kas notiek "aiz slēgtām durvīm, ģimenes un draugu vidū". Tas fakts, ka darbību var vērot sabiedrība vai ka tajā ir iesaistīta sabiedrība, piemēram, uzstāšanās skatītāju priekšā, nebūt neattiecina šo darbību uz valsts sektoru. Saimnieciskā dzīve, tajā skaitā privātā uzņēmējdarbība, pat ja tajā kopumā nodarbināts ievērojams cilvēku skaits, attiecināma uz privāto sfēru. Tas, protams, neattiecas uz privāto iestāžu darbību publiskajā sfērā, kur ir svarīga to pieejamība valsts valodā, taču likumā šādi gadījumi jāreglamentē konkrēti un vienveidīgi izprotami. Lai gan likums "Par valsts valodu" pašlaik šos jautājumus regulē visai nekonkrēti, pakļaujot normas brīvai ierēdņu interpretācijai, tomēr birojs šeit saskata valsts pārlieku iejaukšanos privātajā sfērā.

Nepieciešams vērst uzmanību vēl uz atsevišķām likuma normām, kur saskatāmas pretrunas un būtu vajadzīgi labojumi indivīdu tiesību efektīvākai nodrošināšanai, kā arī varētu rasties neskaidrības likuma piemērošanā:

7.panta 1.daļa

formulējumam "sēde un cita darba sanāksme" nav tverams raksturs, jo īpaši privātajā sfērā, kur šī darba sanāksme var būt ļoti neformāla, kā arī darbinieku savstarpējā komunikācija nav atdalāma no oficiālas apspriedes.

Iesakām izteikt 7.panta 2.daļu šādā redakcijā: Visos citos ar likumu noteiktos gadījumos...

10.panta 2. un 3. daļā ietvertās prasības iesniegt iesniegumus valsts un pašvaldību iestādēs tikai valsts valodā, pēc biroja uzskata, pašreizējā situācijā samazinās valsts un pašvaldību iestāžu pieejamību indivīdam, kas ir svarīgs indivīda tiesību nodrošinājuma un administratīvā procesa princips, kā arī būtiski mazinās iespēju aizstāvēt savas likumīgās tiesības un intereses valsts valodā nerunājošajām personām, kas atsevišķos valsts reģionos veido visai lielu īpatsvaru.

Savukārt 10.panta 3.daļā minētā notariāli apstiprinātā tulkojuma nepieciešamība, ņemot vērā sociālo situāciju Latvijā, var veicināt diskrimināciju pēc mantiskā stāvokļa, jo maznodrošinātajām personām nebūs iespējas šādus dokumentus iesniegt.

11.pants

Iesakām svītrot 11.panta 1. daļu, jo pašreizējā redakcijā tā nav reāli piemērojama un tulkojums visu veidu pasākumiem nav iespējams, kā arī var aizskart mazākumtautību kultūras tiesības.

Otrs variants ir - to sīki reglamentēt.

14.pants

Papildināt 14.pantu ar teikumu:

Valsts veicina etniskajām grupām pamatizglītības iegūšanu dzimtajā valodā.

17.pants

Šī norma nedrīkstētu novest pie tā, ka līdz ar kinofilmu un videofilmu dublēšanu un titrēšanu valsts valodā, kas prasīs no valsts finansu līdzekļus, samazinās iespēja iegūt informāciju, baudīt pasaules mākslas un kultūras sasniegumus.

18.pants

1. un 2.daļas nosacījumi par vietu un uzņēmumu nosaukumiem uzskatāmi par iejaukšanos personas privātajā dzīvē, ja tas nav konkrēti noteikts citos likumos un ja sabiedrības ieguvums no tā nav lielāks nekā līdz ar to nodarītais zaudējums indivīdam.

19.pants

Tam būtu jāatrisina pašlaik pastāvošā problēma ar personas vārdu un uzvārdu automātisko latviskošanu, kas skar personas tiesības uz identitāti, tai skaitā vārdu, kas ir būtiskas indivīda tiesības, kuru ierobežojumam jābūt likumīgi pamatotam un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Tā kā svarīga ir arī svešvārdu integrācija, ideāli būtu rast kompromisu - ļaut personai pašai izvēlēties, vai rakstīt oriģinālo vai latviskoto vārda variantu pasē. Ieteiktu papildināt 19.pantu ar 4.daļu šādā redakcijā: Augstākminēto noteikumu ieviešana nenozīmē jebkādu vārda maiņu pret attiecīgās personas gribu.

21.pants

1.daļas formulējumam ir pilnībā aizliedzoša forma, respektīvi, tas nepieļauj izņēmumus vai divu valodu vienlaicīgu lietošanu. Šis pants vienlīdz attiecināms gan uz valsts, gan privāto sfēru, un šeit pastāv pretruna ar starptautiskajām tiesību normām un praksi, jo var būt ierobežojumi minoritāšu valodu lietošanā, taču nav pieļaujams aizliegt valodu pilnībā. Minētā norma uzskatāma arī par vārda un izteiksmes brīvības ierobežojumu, jo izteiksmes brīvība sevī ietver gan verbālo komunikāciju, gan vārda materiālo formu (rakstīts vārds).

Ieteikums - izteikt 21.panta 1.daļu šādā redakcijā:

Atklātiem ziņojumiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, reklāmām, paziņojumiem vai citiem ziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrības pieejamās vietās, jābūt valsts valodā. Ja līdztekus valsts valodai tiek lietota svešvaloda, tekstam valsts valodā ierādāma galvenā vieta, un formas vai satura ziņā tas nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par tekstu svešvalodā.

Papildus minētajam Valsts cilvēktiesību birojs vēlētos norādīt, ka pašreizējais likums paredz daudz aizliedzošu priekšrakstu, taču nesatur pozitīva rakstura normas valodas ieviešanā un apguves veicināšanā. Līdz ar to netiek veicināta cittautiešu cieņa pret valsts valodu un pozitīvais pienākums to mācīties un lietot, kas ir ļoti svarīgs integrācijai un pozitīvai attieksmei pret valsti vispār.

Ņemot vērā minēto, Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka pašreizējais likums ir spējīgs darboties tikai to mērķtiecīgi, konsekventi un profesionāli interpretējot, par pamatu ņemot Latvijai saistošos starptautiskos dokumentus un LR Satversmi, vai arī pirms izsludināšanas jādod iespēja to vēlreiz konstruktīvi caurskatīt minēto normatīvo aktu kontekstā, juridiski pilnveidot un saturiski uzlabot, lai nerastos pretrunas un indivīdu un etnisko grupu tiesību pārkāpumi tā piemērošanas gaitā.

Valsts cilvēktiesību biroja viedoklis par LM sagatavotajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām"

Valsts cilvēktiesību birojs ir iepazinies ar Labklājības ministrijas sagatavotajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām". Šā gada 30. jūlijā VCB iesniedza LR Saeimai viedokli par šiem likuma grozījumiem.

Sociālās apdrošināšanas budžeta līdzsvara panākšanai un deficīta novēršanai tajā LR Labklājības ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi valdībai grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Iesniegto likuma grozījumu galvenā doma ir pensijas vecuma paaugstināšana līdz 62 gadiem un, sākot no 2000. gada 1. janvāra, pensiju izmaksu pārtraukšana strādājošiem pensionāriem, kuru pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru, t.i., Ls 60 vecuma pensionāriem un Ls 70 invalīdiem no dzimšanas.

Sakarā ar to, ka šie likuma grozījumi aizskar ļoti lielu un vienu no sociāli visneaizsargātākajām LR iedzīvotāju daļām, Valsts cilvēktiesību birojs vēlas paust savu viedokli šajā jautājumā.

Jau 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. pantā likumdevējs apņemas garantēt Latvijas Republikas pilsoņiem un patstāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kas atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Kaut arī Latvijas Republika nav ratificējusi Eiropas Sociālo hartu, tā tomēr ir analogs Eiropas cilvēktiesību konvencijai ekonomisko un sociālo tiesību jomā, un tajā iekļautās normas Latvijai vajadzētu ievērot kā galvenās vadlīnijas cilvēku ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzībā.

Hartas 12. panta 3. punktā noteikts, ka līgumslēdzējpuses, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, apņemas progresīvi paaugstināt sociālās nodrošināšanas sistēmu līdz augstākam līmenim. Tāpat Hartas papildprotokola 4. pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējpuses apņemas ļaut vecākās paaudzes personām palikt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, cik vien ilgi iespējams, ar adekvātiem resursiem, kas ļautu tiem dzīvot pienācīgu dzīvi un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Pieņemot grozījumus pensiju likumā, notiks pretējais - pazemināsies vecākās paaudzes personu un pensionāru dzīves līmenis un līdz ar to tiks ierobežotas viņu iespējas iesaistīties Latvijas sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Pēc ANO datiem, 1997. gadā vidējais mūža ilgums bija 68,4 gadi. Tas nozīmē, ka cilvēku dzīve pēc pensijas piešķiršanas sākuma būs tikai daži gadi, un ar to tiks dots impulss izvairīties no sociālā nodokļa maksāšanas. Turklāt iesniegto grozījumu pieņemšanas gadījumā cilvēkiem radīsies nedrošība, ka nākotnē pensija atkal var tikt grozīta, samazināta vai atcelta, kas pastiprināti radīs apziņu, ka par vecuma nodrošināšanu valsts nerūpējas un par to katram indivīdam jārūpējas personīgi.

Valsts cilvēktiesību birojs rekomendē valdībai, kamēr Latvijas Republikā nav izveidota un ieviesta valsts koncepcija bezdarba samazināšanai un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai, kamēr vidējais dzīves ilgums Latvijā nav pietuvojies Eiropas attīstītāko valstu līmenim, neakceptēt jaunos grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Tāpat Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka grozījumus likumā, kuri ietekmēs tik ļoti lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, nedrīkst pieņemt bez plašas sabiedrības diskusijas. Līdz šim valdībai nav bijusi pietiekama argumentācija, ka grozījumi pensijas likumā ir vienīgais veids, kā sakārtot sociālās apdrošināšanas budžetu.

Valsts cilvēktiesību birojam, izskatot grozījumus pensiju likumā, ir bažas, vai sociālās apdrošināšanas budžets netiks ietaupīts šādā veidā:

1) Pensijas vecuma pagarināšana palielinās bezdarbnieku skaitu, kas savukārt palielinās sociālo spriedzi. Sociālās apdrošināšanas budžets ietaupīs uz tiem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuri ilgstoši nevar atrast darbu un kuriem vairs netiek izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Ar to palielināsies cilvēku skaits, kuri nevar saņemt pietiekamu medicīnisko aprūpi, kas vecākās paaudzes personām ir būtiskāk nekā pārējiem;

2) Pensiju izmaksu pārtraukšana strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu divkāršā apmērā, sadalīs strādājošos pensionārus vairākās daļās:

a) Tie, kuriem pensijas ir līdz iepriekšminētajam apmēram, un tie, kuri turpinās strādāt kā līdz šim. Sociālās apdrošināšanas budžets no šīm personām netiks papildināts.

b) Tie, kuru pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu divkāršā apmērā, un tie, kuru algas ir aptuveni tikpat lielas. Viņi pārtrauks strādāt, budžets zaudēs sociālo nodokli no viņu algām. Bez tam dažos gadījumos darba vietas paliks neaizpildītas, piemēram, lauku skolotāju amati, kur jaunus strādātgribētājus praktiski nav iespējams atrast.

c) Tie, kuru algas ir daudz lielākas nekā pensijas un kuri būs spiesti atteikties no pensijas. Vienīgi šajā gadījumā sociālās apdrošināšanas budžets tiks ietaupīts, bet tas nebūs samērīgi ar nodarītajiem zaudējumiem pārējiem strādājošajiem pensionāriem.

 

 

Geju un lezbiešu tiesību stāvokļa analīze Latvijā

Valsts cilvēktiesību birojs ir pabeidzis darbu pie pētījuma par geju un lezbiešu tiesību stāvokli Latvijā1. Pētījumā tiek analizēts, kā Latvijas likumdošana nodrošina iedzīvotāju vienlīdzību atkarībā no viņu seksuālās orientācijas un viena dzimuma partnerattiecību juridisko statusu Latvijas likumdošanā. Tiek apskatītas arī vairākas citas likumdošanas alternatīvas - kā vienlīdzības principi attiecībā uz gejiem un lezbietēm tiek nodrošināti citās valstīs. Pētījums par geju un lezbiešu tiesību stāvokli Latvijā ir pieejams Valsts cilvēktiesību biroja Informācijas un dokumentācijas centrā, kā arī tiks izsūtīts vairāku Latvijas augstskolu bibliotēkām un nevalstiskajām organizācijām.

Pētījums ietver ierosinājumus par izmaiņām Latvijas likumdošanā, kas nodrošinātu tiesisko vienlīdzību geju un lezbiešu partnerattiecībām - likumprojektu "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju". Likumprojektu, Atzinumu par lezbiešu un geju partnerattiecību neatzīšanu un diskrimināciju, kā pētījumu "Geju un lezbiešu tiesību stāvokļa analīze Latvijā" 28. septembrī VCB iesniedza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai.

1992. gada 5. februārī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas kriminālkodeksā, kas, atceļot Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļu, dekriminalizēja labprātīgus homoseksuālus sakarus. Latvijas Republikas likumos un citos normatīvajos aktos divu viena dzimuma homoseksuāli orientētu cilvēku kopdzīve netiek kvalificēta kā sodāma, ierobežojama un homoseksualitāte netiek atzīta kā ārstējama psihiska novirze, patoloģija vai slimība. Pasaules veselības organizācija, kuras dalībvalsts ir arī Latvija, 1991. gadā homoseksualitāti ir svītrojusi no Starptautiskā slimību klasifikatora. LR Satversmes 91. pants nosaka - "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka Satversmē noteiktie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir jāattiecina arī uz homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Atsevišķu sabiedrības pārstāvju iebildumi, neiecietība vai naids pret viena dzimuma personu partnerattiecībām nekādā gadījumā neattaisno cilvēktiesību nenodrošināšanu lezbietēm un gejiem un viņu partnerattiecību tiesisko neatzīšanu.2

Vienkārši kopā dzīvojoši gan viena, gan pretējo dzimumu partneri likuma priekšā ir pilnīgi svešas personas, un civiltiesiskās attiecības neveidojas ne starp partneriem, ne attiecībā uz trešajām personām. Šādi dzīvojoši pāri neiegūst līdzīgas tiesības un pienākumus kā laulātie. Vīrieša un sievietes laulības kā vienīgā kopdzīves veida legāla atzīšana diskriminē gan kopā dzīvojošus pretējo dzimumu, gan viena dzimuma partnerus. Tomēr turpmāk VCB viedoklī uzmanība tiks pievērsta tikai lezbiešu un geju partnerattiecībām. Tas ir darīts tāpēc, ka pretējo dzimumu kopā dzīvojošiem partneriem tomēr vienmēr pastāv iespējas formalizēt savas attiecības, noslēdzot laulību.

Civiltiesības

a) Viena dzimuma personu laulību aizliegums

1992. gada 1.septembrī Latvijā tika atjaunots un no 1993. gada 1. septembra stājās spēkā 1937. gada Latvijas Republikas Civillikums. Atjaunojot šo likumu, Latvijas deputāti pēc juristu ieteikumiem ir izdarījuši dažas izmaiņas, lai likums būtu atbilstošs pēdējo 50 gadu laikā notikušajām pārmaiņām. Viena no izmaiņām tieši skar lezbiešu un geju tiesības. Runa ir par Civillikuma 35. pantu. Izmaiņu rezultātā šis pants tika papildināts ar 2. daļu, kura skan šādi: "Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām", tādējādi pretruna radās Satvermes 82. un 91. pantiem, kas nodrošina visiem cilvēkiem vienlīdzību likuma priekšā. Tālāk tekstā tiks aplūkota lezbiešu un geju pāru diskriminācija, kas rodas šā aizlieguma rezultātā.

b) Radnieciskās saites

Tā kā lezbietes un geji Latvijā nevar noslēgt laulību vai kā citādi reģistrēt savas attiecības, lai tām būtu kāds tiesisks spēks, visā civiltiesiskajā procesā viena dzimuma pāri, pat ja viņiem ir kopīga saimniecība un īpašums, vienmēr tiek uzskatīti par pilnīgi svešiem indivīdiem neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi dzīvo kopā. Civillikuma Ģimenes tiesību trešā nodaļa "Radniecība un savienība" nosaka dažādas cilvēku radniecības pakāpes, kas tiek ņemtas vērā civilajās tiesībās. Nodaļa nosaka pamatprincipus, kā cilvēkiem rodas radniecība: dzimšana un laulība. Saskaņā ar Civillikuma 206. pantu "par radniecību sauc divu vai vairāku personu starpā ar dzimšanu radušās attiecības". Cita kategorija ir "svainība", un to nosaka 215. pants: "viena laulātā attiecības ar otra radiniekiem". Tas pats pants nosaka, ka svainība paliek spēkā arī pēc laulības izbeigšanās. 214. pants nosaka, ka laulātie un viņu bērni pieder pie "ģimenes šaurākā nozīmē".

c) Partneru personiskās tiesības un pienākumi

Civillikums nosaka laulātajiem par pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību (84. pants). Ja laulāto kopīgās mantas nepietiek ģimenes uzturēšanai, katrs laulātais var prasīt, lai otrs piedalās ģimenes un kopīgās saimniecības izdevumu segšanā samērā savas atsevišķās mantas stāvoklim (99.(3.) pants). Bet, ja laulātie dzīvo šķirti, tas laulātais, kurš par šķirto dzīvi nav vainojams, var prasīt no otra atbilstoši pēdējā līdzekļiem vai nu attiecīgu pabalstu, vai līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mitekli un - vajadzības gadījumā - apkopšanu, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu (95.(3.) pants). Pat pēc laulības šķiršanas bijušais laulātais, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem (81. pants).

Pēc laulības noslēgšanas laulātie var izvēlēties viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu vai paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, vai savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu (86. pants). Laulātajiem neatkarīgi no viņu mantiskajām attiecībām ir tiesības mājas saimniecības ietvaros atvietot vienam otru, un darījumi, ko viens laulātais noslēdz šīs darbības ietvaros, atzīstami par noslēgtiem arī otra laulātā vārdā (87. pants).

Visas šīs tiesības un pienākumi neattiecas uz viena dzimuma partneriem.

d) Partneru mantiskās tiesības

Saskaņā ar Civillikumu laulātie partneri var izvēlēties vienu no diviem veidiem, kā regulēt savas mantiskās attiecības. Pirmais veids ir partneru mantisko attiecību regulēšana saskaņā ar likumu jeb laulāto likumiskās mantiskās attiecības (Civillikuma 89.-113. panti). Saskaņā ar šo īpašuma regulēšanas formu partneru īpašums tiek sadalīts divās grupās. Pirmo grupu veido katra partnera īpašums, kas piederēja viņai/viņam pirms laulības, tāpat arī tas īpašums, ko viņa/viņš iegūst laulības laikā. Otru partneru īpašuma formu veido viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību.

Otrs veids, kā laulātie var regulēt savu īpašumu, ir noslēgt laulības līgumu (Civillikuma 114.-145. panti). Saskaņā ar laulības līgumu laulātie var noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību.

Laulības pastāvēšanas un laulības šķiršanas laikā laulātajiem ir tiesības griezties tiesā, ja starp viņiem notiek strīds par īpašumu.

Viena dzimuma partneriem ir liegtas jebkādas viņu īpašuma regulēšanas formas. Gadījumā, ja viena dzimuma partneriem rodas strīds par viņu īpašumu attiecību pastāvēšanas vai attiecību izbeigšanas laikā, viņi nevar griezties tiesā ar lūgumu atrisināt šo strīdu.

e) Adoptācija

Saskaņā ar Civillikuma 162. un 163. pantiem adoptācija ir atļauta jebkurai rīcībspējīgai personai, kas ir vismaz divdesmit piecus gadus veca un vismaz astoņpadsmit gadus vecāka par adoptējamo. Pirmajā mirklī liekas, ka tas attiecas arī uz lezbietēm un gejiem. Tomēr tajā pašā laikā 162. pants izvirza prasību, ka adoptācija ir atļauta tikai bērnu interesēs. Lai varētu notikt nepilngadīga bērna adoptācija, ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adoptācija nenāks adoptējamajam par ļaunu (169. panta 4. apakšpunkts).

Vairākas personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu (166. pants). Tādējādi lezbiešu un geju pāriem bērnu adoptācijas iespējas ir automātiski liegtas.

f) Vecāku vara

Lezbietes un geji, kuriem ir heteroseksuālā laulībā dzimuši bērni, var saskarties ar diskrimināciju gadījumā, ja rodas strīds ar viņu heteroseksuālās laulības partneri par bērna dzīvesvietu un tiesībām apmeklēt un satikties ar bērnu. Nereti viena no laulātajiem homoseksuālā orientācija kļūst par iemeslu laulības šķiršanai. Ja šajā gadījumā laulātajiem ir bērns un viņi nevar vienoties, pie kura no viņiem bērns paliks, šo jautājumu izšķir tiesa, ievērojot bērna intereses (180. pants). Ja vecāki dzīvo šķirti, katrs no vecākiem var satikties ar bērnu, kas atstāts pie otra. Tajā pašā laikā šīs tiesības ierobežo 182. pants, kas aizliedz tikšanos ar bērnu, ja šīs tikšanās kaitē bērnam.

Tā kā viena dzimuma partneri nav atzīti civiltiesiskajās attiecībās, lezbietes un geji tiek diskriminēti attiecībā uz kopīgu vecāku varu. Gadījumā, ja vienai personai lezbiešu vai geju pārī ir savs bērns, otrs partneris nevar iegūt vecāku varu pār šo bērnu vai kā citādi formalizēt attiecības ar sava partnera(-es) bērnu.

g) Mantošanas tiesības

Civillikums nodrošina trīs mantošanas veidus: likumiskā mantošana (290.-417. panti), testamentārā mantošana (418.-638. panti) un līgumiskā mantošana (639.-654. panti).

Ja persona mirst, neatstājot testamentu vai neparakstot mantojuma līgumu, šīs personas īpašums tiek sadalīts saskaņā ar likumu. Šīs likumiskās mantošanas pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākas vai tālākas ģimenes vai radniecības attiecības.3 Likumiskās mantošanas pamatā nav mantojuma atstājēja un mantinieku personisko attiecību, piemēram, kopdzīves. Nosakot mantošanas tiesības, šiem apstākļiem juridiskas nozīmes nav.4 Saskaņā ar likumisko mantošanu mantot tiek aicināti mirušā laulātais, radinieki, adoptētie. Tādējādi šajā gadījumā mirušā partnerim viena dzimuma pārī nav nekādu izredžu mantot mirušā īpašumu.

Divas citas mantošanas formas (testaments un mantošanas līgums) nodrošina lielāku iespēju, ka mirušā īpašums tiks sadalīts saskaņā ar viņa/viņas pēdējo gribu. Tajā pašā laikā, ja lezbiete vai gejs atstāj testamentu vai paraksta mantošanas līgumu par labu savam partnerim, tas nebūt nenozīmē, ka partneris/partnere mantos saskaņā ar mirušā pēdējo gribu. Šādu pēdējās gribas brīvību stipri ierobežo neatraidāmo mantinieku institūts.5 Gadījumā, ja persona atstāj testamentu vai paraksta mantošanas līgumu savam/savai tā paša dzimuma partnerim/partnerei, tā saucamie neatraidāmie mantinieki var apstrīdēt šo testamentu vai mantošanas līgumu, lai viņiem tiktu piešķirta tā saucamā mantojuma neatņemamā daļa. Par neatraidāmiem mantiniekiem Civillikums nosaka mirušā laulāto un lejupejošos radiniekus, bet, ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupejošos radiniekus (423.pants). Tā, piemēram, mirušās lezbietes vai geja laulātais, viņa/viņas bērni, bet, ja tādu nav, viņa/viņas vecāki var apstrīdēt testamentu vai mantošanas līgumu, kas ir par labu mirušās personas partnerim/partnerei. Apstrīdēšanas rezultātā neatraidāmajiem mantiniekiem kopumā tiks piešķirta puse no mirušā mantojumā, kaut arī mirusī persona visu savu īpašumu ir novēlējusi savam tā paša dzimuma partnerim/partnerei.

Tādējādi viena dzimuma partneri tiek diskriminēti divos veidos. Pirmkārt, mirušā vēlme atstāt savu īpašumu savam tā paša dzimuma partnerim var tikt apstrīdēta, un mantojums var tikt samazināts uz pusi, sadalot ar neatraidāmajiem mantiniekiem. Otrkārt, viena dzimuma partneriem nav tādu pašu tiesību kā neatraidāmajiem mantiniekiem apstrīdēt sava partnera testamentu vai mantošanas līgumu, ja viņi nav iekļauti šajā testamentā vai mantošanas līgumā.

Lezbietes un geji tiek diskriminēti arī attiecībā uz valsts nodevas iekasēšanu mantojuma lietās. Piemēram, no valsts nodevas ir atbrīvoti iesniedzēji - laulātais, kā arī pirmās un otrās pakāpes radinieki mantojuma lietas daļā par sertifikātu mantošanu.6 Lezbietēm un gejiem, iesniedzot šādus pieteikumus, valsts nodeva jāmaksā.

Imigrācijas un pilsonības likumdošana

Latvijas lezbietes, geji un viņu partneri, kuri ir citu valstu pilsoņi (pavalstnieki), sastopas ar nopietnu problēmu, lai varētu dzīvot kopā Latvijā. Latvijas Republikas 1992. gada 9. jūnija likums "Par ārvalstnieku un bezpavalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" neatzīst viena dzimuma personu attiecības par pamatu, uz kura piešķirama uzturēšanās atļauja ārzemju pilsonim, kam ir pastāvīgas attiecības ar tā paša dzimuma Latvijas pilsoni, nepilsoni, bezvalstnieku vai ar ārvalstnieku, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Saskaņā ar likuma 23. panta 2. daļu tikai Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai ārvalstnieka/bezvalstnieka, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, laulātais var saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Tāpēc, ja Latvijas lezbietes vai geja ārzemju partneris grib palikt Latvijā, pārim jāmeklē citas un dažreiz nelikumīgas iespējas, lai viņi varētu dzīvot kopā. Kā vienu no piemēriem var minēt fiktīvas laulības noslēgšanu ar pretējā dzimuma Latvijas pilsoni vai iedzīvotāju.

Latvijas lezbiešu un geju partneri, kuri nav Latvijas pilsoņi, tiek diskriminēti arī attiecībā uz kārtību, kā viņi var iegūt Latvijas pilsonību. Saskaņā ar Latvijas Republikas 1994. gada 22. jūlija Pilsonības likuma 13. panta 7. daļu personas, "kuras vismaz desmit gadus ir laulībā ar Latvijas pilsoni un kuras līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienai ne mazāk kā piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā", veido personu grupu, kurai ir tiesības uz naturalizāciju ārpus parastās likumā paredzētās kārtības.

Pensija un sociālā apdrošināšana

Likuma "Par valsts pensijām"7 18. pants nosaka personu loku, kam ir tiesības uz apgādnieku zaudējuma pensijām. Šo pensiju valsts maksā darbanespējīgajiem apgādnieka ģimenes locekļiem, ja apgādnieks ir bijis sociāli apdrošināts un apgādnieka nāves cēlonis nav bijis nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Ja mirst sociāli apdrošināta lezbiete vai gejs, bet viņas/viņa partneris nav darbaspējīgs, šim partnerim nav tiesību uz apgādnieka zaudējuma pensiju, jo tikai apgādnieka darbanespējīgajiem ģimenes locekļiem ir šādas tiesības.

Lezbietes un geji līdzīgi tiek diskriminēti arī attiecībā uz viņu partneru pensijām, ko viņu partneri nav saņēmuši pirms savas nāves. Likuma 37. pants nosaka, ka tiesības saņemt līdz personas nāvei neizmaksāto pensiju pieder tikai pensijas saņēmēja laulātajam un visiem pirmās un otrās pakāpes radiniekiem.

Likums "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"8 atkal izslēdz viena dzimuma partnerus no to personu loka, kam ir tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību par apgādnieka zaudējumu. Saskaņā ar šā likuma 22. pantu, ja darbā vai arodslimības dēļ mirst apdrošinātā persona, apdrošināšanas atlīdzību ir tiesīgs saņemt šīs personas laulātais, turklāt atsevišķos gadījumos šķirtais laulātais, kas līdz bijušā laulātā nāvei ir saņēmis no viņa alimentus, vecāki un vecvecāki.9 Lezbiešu un geju partneriem šīs tiesības ir liegtas.

Nodokļu atvieglojumi

Saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13. pantu "Atvieglojumi maksātājam" gadījumā, ja viens no laulātajiem partneriem nestrādā, strādājošajam partnerim pienākas atvieglojumi nodokļu maksājumos. Gadījumā, ja viens partneris lezbiešu vai geju pārī nestrādā, strādājošais partneris nevar likumīgi pretendēt uz šādu nodokļu atvieglojumu.

Īre un reģistrācija dzīves vietā

Viena dzimuma partneri tiek diskriminēti arī likumdošanā, kas saistīta ar dzīvojamās platības īri un reģistrāciju (pierakstīšanos). Likuma "Par dzīvojamo telpu īri"10 9. pants nosaka, ka tikai īrnieka ģimenes locekļiem ir tādas pašas tiesības kā īrniekam. Gadījumā, ja mirst īrnieks, tikai viņa ģimenes locekļiem ir tiesības prasīt īres līguma noslēgšanu ar viņiem iepriekšējā īrnieka vietā. Viena dzimuma partneriem nav līdzīgu tiesību un nav nekādu izredžu uz viņu mirušo partneru dzīvojamajām telpām, pat ja viņi šīs telpas apdzīvoja kopīgi.

Daudzas lezbietes un geji, lai apietu pierakstīšanās formalitātes, bieži īrē dzīvokļus no privātpersonām. Tomēr arī šajā gadījumā viņiem bieži draud diskriminācija. Tā kā diskriminācija uz personas seksuālās orientācijas pamata Latvijā nav aizliegta, ir pilnīgi legāla un bieži arī notiek dzīvokļa īres atteikšana vai pārtraukšana, uzzinot, ka īrnieki ir homoseksuālas personas.

Ārstniecības likums

Ārstniecības likums11 paredz, ka pacientam ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu (23. pants). Gadījumos, kad pacients ir persona, kura veselības stāvokļa dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas, šīs tiesības un atbildība par pieņemto lēmumu ir pacienta ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Pacienta tā paša dzimuma partnera viedoklis šādos gadījumos nav ņemams vērā. Līdzīgs personu loks, kas izslēdz viena dzimuma partnerus, tiek noteikts likuma 49. un 68.(2) pantā. Šie panti ir saistīti ar gadījumiem, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību vai ir veikta stacionēšana psihiatriskajā slimnīcā pret slimnieka gribu.

Valsts civildienests

Likuma "Par valsts civildieniestu"12 36. pants nosaka, ka ierēdnis saņem ģimenes piemaksu 10 procentu apmērā no mēneša algas par nestrādājošu laulāto, ja tas nesaņem pensiju, bezdarbnieka pabalstu vai citus regulārus ienākumus. Lezbietēm vai gejiem, kuri atrodas valsts civildienestā un kuru partneri ir finansiālā atkarībā no viņiem un nesaņem nekādus citus regulārus ienākumus, nav tiesību uz piemaksu, kāda ir iespējama laulātajiem.

Arī gadījumā, ja valsts ierēdnis, pildot dienesta pienākumus, ir gājis bojā, likuma 50. pants nosaka, ka bojāgājušā ierēdņa ģimenei saskaņā ar Ministru kabineta instrukciju papildus likumā noteiktajām kompensācijām pienākas vienreizējs pabalsts 24 mēnešalgu apmērā. Lieki piebilst, ka tas neattiecas uz lezbiešu vai geju partneriem.

Iepriekš neapsolītā slēpšana un neziņošana,

atteikšanās sniegt liecību

Ar 1998. gada Krimināllikuma stāšanos spēkā lezbiešu un geju partneri, salīdzinot ar laulātajiem, tiks diskriminēti arī kriminālprocesa tiesībās. Krimināllikuma 22. pants paredz, ka par iepriekš neapsolītu slēpšanu un neziņošanu neatbild noziegumu izdarījušās personas saderinātais, laulātais, vecāki, bērni, brāļi un māsas, vecvecāki un mazbērni. No tā izriet, ka noziegumu izdarījušo personu tā paša dzimuma partneri līdzīgās situācijās tiks saukti pie kriminālatbildības par iepriekš neapsolīto slēpšanu un neziņošanu.

Cietuma apmeklēšana un sarakste starp notiesātajiem

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. pantu notiesātajiem ir atļauti divi satikšanās veidi: īslaicīgas satikšanās uz laiku līdz 2 stundām un ilgstošas satikšanās uz laiku līdz 36 stundām. Īslaicīgās satikšanās ir atļautas ar cietumnieka radiniekiem un citām personām brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē. Teorētiski cietumnieku tā paša dzimuma partneri varētu būt iekļauti "citu personu" kategorijā. Savukārt ilgstošajās satikšanās cietumnieki var pavadīt laiku kopā ar tuviem radiniekiem. Pants paskaidro, ka par tuviem radiniekiem tiek uzskatīti vecāki, bērni, adoptētāji, brāļi un māsas, vecvecāki un laulātais. Viena dzimuma partnerim nav automātisku tiesību uz ilgstošu satikšanos ar savu partneri, kas atrodas cietumā.

Kodeksa 49. pants nosaka, ka sarakste starp notiesātajiem brīvības atņemšanas vietās ir aizliegta, ja viņi nav radinieki. Ja abi viena dzimuma partneri atrodas brīvības atņemšanas vietās, viņiem nav tiesību sarakstīties.

Likumprojekts

Par viena dzimuma personu partnerattiecību

reģistrāciju un to izskaidrojošie noteikumi

Pašlaik Latvijā viena dzimuma personu partnerattiecības likuma priekšā netiek tiesiski atzītas, un viena dzimuma pāri cieš no plašas tiesiskās diskriminācijas. Lezbiešu un geju pāru tiesiskā stāvokļa uzlabošanu un diskriminācijas samazināšanu varētu nodrošināt likums par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju. Tālākajās apakšnodaļās tiks piedāvāts šāda likuma projekts un izskaidrojošie noteikumi.

Likumprojekts nosaka, ka divas viena dzimuma personas var oficiāli reģistrēt savas partnerattiecības. Partnerattiecību reģistrāciju un šķiršanu ar dažiem izņēmumiem, kas attiecas uz laulības reģistrāciju reliģiskā iestādē, regulēs Civillikums, citi likumi un normatīvie akti, kas attiecas uz laulības noslēgšanu un šķiršanu.

Viena dzimuma personu reģistrētajām partnerattiecībam būs līdzīgas tiesiskās sekas kā reģistrētai laulībai. Likumi un citi normatīvie akti, kas attiecas uz laulību un laulātajiem, izņemot tos, kas attiecas uz bērnu adoptāciju, pēc šī likuma pieņemšanas tiks attiecināti arī uz reģistrētajiem partneriem. Reģistrētajiem partneriem būs līdzīgas tiesības un pienākumi kā laulātajiem.

Šim likumprojektam par paraugu un pamatu tika izmantoti līdzīgi likumi, kas jau pastāv Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Islandē, Nīderlandē un likumprojekts, kas tiek izstrādāts Somijā.

Likumprojekta pamatā ir divu sieviešu vai divu vīriešu nepieciešamība veidot savas partnerattiecības uz juridiska pamata. Likums "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju" regulēs divu viena dzimuma personu savstarpējās attiecības, šo personu attiecības ar trešajām personām un sabiedrību un valsti kopumā.

Viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrācijas institūta ieviešana nekādā gadījumā nav burtiski salīdzināma ar laulības starp vīrieti un sievieti institūtu. Likumprojekts neparedz Civillikuma 35. panta 2. daļas atcelšanu, kas aizliedz laulību starp viena dzimuma personām. Ņemot vērā viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrācijas specifisko raksturu, likumprojektā tiek izmantota tikai pastāvošā laulības noslēgšanas forma un procedūra kā paraugs viena dzimuma personu partnerattiecību atzīšanai (reģistrācijai). Likumprojekts paredz, ka reģistrētajiem partneriem tiek piešķirtas līdzīgas tiesības un pienākumi kā laulātajiem, tomēr ne visas tiesības un pienākumi attieksies arī uz reģistrētajiem partneriem. Likumprojekta galvenais mērķis ir viena dzimuma personu partnerattiecību tiesiskā atzīšana.

Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka likumdošanas uzdevums ir nevis noteikt pilngadīgiem un rīcībspējīgiem cilvēkiem, kā veidot savu privāto dzīvi, vai nosodīt atsevišķas kopdzīves formas, bet gan sniegt viņiem atbalstu un palīdzību attiecību veidošanā un regulēšanā, ja tās neapdraud citu sabiedrības locekļu drošību un veselību. Viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrācija, kas primāri skar divu pieaugušu cilvēku privātās attiecības, šādus draudus nevar radīt. Tieši otrādi - likums nodrošinātu ievērojamai sabiedrības daļai tiesisku atzīšanu un dotu iespējas civilizēti veidot un risināt savas attiecības. Sabiedrības iebildumi vai neiecietība pret viena dzimuma personu partnerattiecībām nekādā gadījumā neattaisno cilvēktiesību nenodrošināšanu lezbietēm un gejiem un viņu partnerattiecību tiesisko neatzīšanu.

Reģistrēto partnerattiecību tiesiskās sekas ar dažiem izņēmumiem būs līdzīgas sekām, kas rodas, reģistrējot laulību. Ar dažiem izņēmumiem likumi, kas attiecas uz laulību un laulātajiem, attieksies arī uz reģistrētajām partnerattiecībām un reģistrētajiem partneriem. Viens no galvenajiem izņēmumiem būs tas, ka reģistrētajiem partneriem nebūs tiesību kopā adoptēt bērnus (Civillikuma 162.-176. panti neattieksies un reģistrētajiem partneriem). Likumi un normatīvie akti, kas regulē laulāto partneru personiskās tiesības un pienākumus (Civillikuma 84.-88. panti), partneru mantiskās attiecības (Civillikuma 89.-145. panti), tiks attiecināti arī uz reģistrētajiem partneriem. Līdzīgi uz reģistrētajiem partneriem attieksies likumi un normatīvie akti, kas ir saistīti ar mantošanas jautājumiem laulātajiem partneriem (Civillikuma 382.-840. panti), pensiju un sociālo apdrošināšanu, nodokļiem, imigrāciju un pilsonību, dzīvojamās platības īri un reģistrāciju dzīvesvietā, ārstniecību, valsts dienestu, laulāto partneru tiesībām krimināltiesībās, brīvības atņemšanas vietu apmeklēšanu un partneru saraksti šajās vietās. Arī citi likumi un normatīvie akti, kas attiecas uz laulību un laulātajiem partneriem, attieksies uz reģistrētajām partnerattiecībām un reģistrētajiem partneriem. Attiecībā uz sociālo palīdzību reģistrētajiem partneriem būs līdzīgi pienākumi un tiesības kā laulātajiem partneriem. Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumu par sociālās palīdzības vai bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu vienam no partneriem, tiks ņemti vērā otra partnera ienākumi.

Partnerattiecību reģistrācijas rezultātā veidosies jauns civilstāvokļa veids - reģistrētās partnerattiecības. Partnerattiecības reģistrējušo pušu ģimenes statuss būs "reģistrētais partneris".

Likumprojekta teksts:

Likums "Par viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju"

1.pants.

Divas viena dzimuma personas var reģistrēt savas partnerattiecības.

2.pants.

Partnerattiecību reģistrācija

(1) Partnerattiecību reģistrācija notiek saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma pirmās daļas "Ģimenes tiesības" otrās apakšnodaļas "Laulības noslēgšana un izbeigšanās" 32.-58. pantiem, likuma "Par civilstāvokļa aktiem" trešās nodaļas "Laulību reģistrācija" 13.-21. pantiem un Tieslietu ministrijas instrukcijas "Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju Latvijas Republikā" trešās nodaļas "Laulību reģistrācija" 19.-56. pantiem. Uz viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrāciju neattiecas tie šo pantu nolīgumi, kas ir saistīti ar reliģiskajām iestādēm.

(2) Partnerattiecības var tikt reģistrētas, ja abas vai viena no personām ir Latvijas Republikas pilsoņi vai arī bezvalstnieki vai ārvalstnieki, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā.

3.pants.

Partnerattiecību reģistrācijas tiesiskās sekas

(1) Reģistrējot partnerattiecības, partneri iegūst tādas pašas tiesības un pienākumus kā laulātie.

(2) Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, kas attiecas uz laulību un laulātajiem, attieksies arī uz reģistrētajām partnerattiecībām un reģistrētajiem partneriem.

(3) Likumi un normatīvie akti, kas regulē kopīgu bērnu adoptēšanu laulātajām personām, neattieksies uz reģistrētajiem partneriem.

(4) Latvijas likumi un normatīvie akti, kas pēc dzimuma nosaka laulāto personu statusu laulībā - vīrs un sieva, neattieksies uz reģistrētajiem partneriem.

(5) Starptautiskie līgumi neattieksies uz reģistrētajām partnerattiecībām. Starptautiskie līgumi uz reģistrētajām partnerattiecībām attieksies tikai gadījumos, ja līgumslēdzējas puses par to vienosies.

(6) Līdzīgas citās valstīs reģistrētās partnerattiecības tiek atzītas Latvijas Republikā.

4.pants.

Partnerattiecību šķiršana

(1) Reģistrētās partnerattiecības tiek izbeigtas vai šķirtas saskaņā ar Civillikuma pirmās daļas "Ģimenes tiesības" otrās apakšnodaļas "Laulības noslēgšana un izbeigšanās" 59.-83. pantiem.

(2) Partnerattiecības, kas ir reģistrētas sakaņā ar šo likumu, var šķirt tikai Latvijas tiesa.

HIV/AIDS inficēto cilvēku tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju

Saskaņā ar AIDS profilakses centra statistikas datiem līdz 1999. gada jūlijam LR pašreiz reģistrētas 361 HIV inficētas personas, no kurām 38 ir AIDS stadija, bet 10 AIDS slimnieki jau miruši. 25 inficētie ir vecuma grupā līdz 20 gadiem (7%). Salīdzinot ar pagājušo gadu, kad ik mēnesi nāca klāt apmēram 6 HIV inficētas personas, šogad to skaits ir trīskāršojies un ik mēnesi tiek reģistrēti vidēji 18-19 HIV infekcijas gadījumi. Tieši jauniešu vidū ir novērojama satraucoša HIV infekcijas gadījumu skaita pieauguma tendence.

Viss iepriekšminētais diemžēl liecina par reālu situācijas pasliktināšanos Latvijā. Līdz ar to, neskatoties uz valsts institūciju iniciatīvu HIV/AIDS epidēmijas izplatības ierobežošanā valstī, nepieciešams paaugstināt izglītošanas iespējas šajos jautājumos, vienlaikus informējot par cilvēktiesībām, tādējādi novēršot iespējamos tiesību pārkāpumus HIV/AIDS inficēto personu vidū. VCB vēlētos pievērst valsts institūciju uzmanību Starptautiskajām vadlīnijām - HIV/AIDS un cilvēktiesības13 - rekomendācijām par HIV/AIDS inficēto personu tiesībām. Šīs rekomendācijas ir izstrādātas un pieņemtas Apvienoto Nāciju Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja un Apvienoto Nāciju HIV/AIDS programmas otrajā strarptautiskajā konsultatīvajā tikšanās HIV/AIDS un cilvēktiesības 1996. gada septembrī. Vadlīnijām ir rekomendējošs raksturs. Tajās norādīts par nepieciešamību ieviest likumus vai papildināt jau esošos ar stingrām antidiskriminējošām normām, kas aizsargātu HIV/AIDS inficēto tiesības, t.sk. vienādas tiesības iegūt izglītību un darbu. Piektajā vadlīnijā Anti-diskriminācija un aizsargājošie likumi noteikts: informācijai, kas ir saistīta ar indivīdu HIV statusu, ir jābūt iekļautai noteikumos par personas un/vai medicīnisko datu aizsardzību un nesankcionētai šīs informācijas izmantošanai un/vai publicēšanai ir jābūt aizliegtai. Šo rekomendāciju ievērošana novērstu jebkāda veida diskriminējošu attieksmi un garantētu šīm personām reālu iespēju būt par pilntiesīgiem demokrātiskas sabiedrības locekļiem.

1999.gada septembrī Valsts cilvēktiesību birojā tika iesniegts A. iesniegums par viņas tiesību pārkāpumiem, pamatojoties uz veselības stāvokli.

A.Birojam sniedza šādu informāciju:

1999.gada pavasarī A. tika konstatēts pozitīvs HIV vīruss, un tas kļuvis zināms arī klases audzinātājai un arodskolas vadībai. A. savu problēmu uzticējusi veselības mācības skolotājai, kura likusi par to ziņot skolas direktorei. Vēlāk par to tikusi informēta arī klases audzinātāja un meitenes prakses darba vieta.

Pret A. tikušas veiktas dažādas represijas no skolas vadības puses, tai skaitā paziņots, ka meitenei jāmaina izvēlētā skolā apgūstamā specialitāte, tādējādi, liedzot tālāk apgūt pārdevējas profesiju, kaut arī atlicis tikai pabeigt 2.kursu, lai varētu turpināt mācības pēdējā - 3.kursā. Līdz ar to A. tikušas liegtas turpmākās izglītības iespējas izvēlētajā specialitātē, pamatojot to ar viņas saslimšanu ar HIV.

Valsts cilvēktiesību birojs nekavējoties griezās pie minētās skolas vadības ar lūgumu objektīvi izskaidrot šī notikuma apstākļus, kā arī pamatot, vai pastāv tiesisks pamatojums aizliegumam A. turpināt mācības pārdevējas specialitātē, kā arī turpmāk strādāt šajā profesijā.

Tāpat tika norādīts, ka pozitīva HIV vīrusa esamība nedrīkst būt par pamatu ierobežojumam uz izglītību, jo LR Satversmes 91.pants nosaka: "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Saskaņā ar ANO starptautiskajiem paktiem un Eiropas cilvēktiesību konvenciju, kas ir saistoši Latvijai, dalībvalstis garantē, lai personas tiesības, tai skaitā personas tiesības uz izglītību un darbu, tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no rases, dzimuma, vecuma, valodas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem, pie kuriem pieder arī personas veselības stāvoklis.

Šobrīd minētā lieta ir tikai izmeklēšanas stadijā, tādēļ grūti novērtēt lietas patiesos apstākļus. Tomēr gadījumā, ja A. iesniegumā minētie fakti atbildīs objektīvai īstenībai, Valsts cilvēktiesību birojs uzskatīs minēto gadījumu par diskrimināciju veselības stāvokļa dēļ.

Tāpat Valsts cilvēktiesību birojs vēlas norādīt, ka stereotipiski uzskati par personas slimību nevar būr par pamatu tiesību ierobežošanai.14 Aizliedzot HIV inficētai personai turpināt izglītību, tiek radīta reāla iespēja cita veida personas tiesību ierobežojumiem, t.i., tiek liegta iespēja iegūt specialitāti, sameklēt atbilstošu darbu, saņemt sociālo nodrošinājumu. Turklāt nepieciešams novērst jebkurus nepamatotus precedentus, kas saistīti ar HIV/AIDS vīrusa inficēto personu diskrimināciju Latvijā nākotnē.

Šā gada septembrī Valsts cilvēktiesību birojs atkārtoti aicināja ieslodzījuma vietu darbiniekus pievērst uzmanību jautājumiem, kas ir saistīti ar HIV/AIDS izplatību cietumos. Kā Valsts cilvēktiesību birojs to jau ir norādījis agrāk,15 vērtējot problēmas cilvēktiesību kontekstā, diviem aspektiem ir jāpievērš uzmanība kā īpaši kritiskiem - tiesībām sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni un indivīda tiesībām uz medicīnisko datu aizsardzību. Šīs ir tiesības, ko ikvienam Latvijas iedzīvotājam garantē Latvijas likumi un Latvijai saistoši cilvēktiesību dokumenti. Iepriekš minētās starptautiskās rekomendācijas HIV/AIDS un cilvēktiesības vadlīnijā Krimināllikumi un labošanas iestādes nosaka: "Lai pasargātu ieslodzītos no izvarošanas, seksuālas vardarbības un piespiedu dzimumsakariem, cietumu administrācijām ir jārīkojas, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, tajā skaitā nodrošinot ieslodzījuma vietas ar atbilstošu personālu, ieslodzīto uzraudzību un disciplinārsodu sistēmu."

 

Tiesības uz sociālo drošību un pretrunas likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"

MK noteikumi Nr.34 "Maksātnespējīgo valsts uzņēmumu un maksātnespējīgo valsts kontrolēto statūtsabiedrību darbinieku prasījumu apmierināšanas kārtību" paredz kārtību, kādā pārejas periodā tiek apmierināti darbinieku prasījumi maksātnespējīgajos uzņēmumos gadījumos, kuros likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" un citos normatīvajos aktos ir paredzēts apmierināt minētos prasījumus, bet maksātnespējīgais uzņēmums nespēj šos prasījumus apmierināt. Tajā pašā laikā šo noteikumu 7.1. pants nosaka, ka obligātās iemaksas tiek veiktas, ja darbiniekam pensija piešķirta, neņemot vērā apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts maksātnespējīgā uzņēmumā obligāto iemaksu parādu dēļ.

Valsts cilvēktiesību birojs saņēma sūdzību no pilsones L. , kurā tika rakstīts par to, ka viņai tiek liegtas tiesības uz pienākošos pensiju, jo par viņu nav nomaksāts sociālais nodoklis. Valsts cilvēktiesību birojā ir vairākas sūdzības par to , ka darba devēja nenomaksāto nodokļu dēļ cilvēkiem tiek ierobežotas tiesības uz sociālo drošību. Taču Valsts cilvēktiesību biroja sūdzību izskatīšanas praksē nav bijis precedenta situācijai, par kādu Valsts cilvēktiesību birojs tika informēts pilsones L. sūdzībā.

Rūpnīca, kurā strādāja pilsone L., jau no 1996.gadā tika atzīta par maksātnespējīgu. Pilsonei L. atteica piešķirt pensiju sakarā ar to, ka par viņu nav nomaksāts sociālais nodoklis, kā rezultātā viņai ir nepietiekams apdrošināšanas stāžs, kas nepieciešams valsts pensijas piešķiršanai. Tātad radās situācija, kurā pensiju nepiešķir, jo nav nepieciešamā darba stāžā, ko veido darbs, kura laikā kārtotas sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet darbinieka prasījumu, nomaksāt sociālās apdrošināšanas parādu, neapmierina, jo nav piešķirta pensija.

Valsts cilvēktiesību birojam izdevās šo konfliktsituāciju atrisināt sadarbībā ar Privatizācijas aģentūru. Aģentūras valde pieņēma lēmumu lūgt Ministru kabinetu noteikt, ka saskaņā ar augšminēto noteikumu 4.5. punktu apmierināms bijušās darbinieces prasījums par sociālā nodokļa parādu sakarā ar to, ka darbiniecei atteikta pensijas piešķiršana, jo apdrošināšanas stāžs ir mazāks par likumā noteikto apdrošināšanas stāžu sociālā nodokļa parāda dēļ. Likuma pretrunas bija novērstas, un par pilsoni L. tika nomaksāts sociālā nodokļa parāds, kas deva viņai iespēju saņemt arī pienākošos pensiju.

 

Personas identitāti apliecinošu dokumentu saņemšana pēc dzimuma maiņas operācijas: ierēdņu patvaļas radītās problēmas

Atbilstoši Valsts cilvēktiesību biroja rīcībā esošajai informācijai šogad Latvijā ir notikusi pirmā dzimuma maiņas ķirurģiskā operācija pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Rodoties pirmajam precedentam, personai, kurai tika veikta dzimuma maiņas operācija, nācās saskarties ar ierēdņu neizpratni un patvaļu valsts iestādē, konkrēti - Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Tika radīti šķēršļi tam, lai varētu veikt izmaiņas dzimšanas reģistrā atbilstoši notikušajai dzimuma maiņai. Lai atrisinātu radušos konfliktu, minētā persona iesniedza sūdzību Valsts cilvēktiesību birojā. Sūdzībā tika rakstīts par to, ka pēc dzimuma maiņas operācijas, griežoties Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļā ar lūgumu papildināt reģistra ierakstu ar jaunu, dzimumam atbilstošu, vārdu un uzvārda formu sakarā ar dzimuma mainīšanos un iesniedzot ārsta izziņu par veikto operāciju, pilsoņa J. prasība tika noraidīta, pamatojot ar to, ka personas daļēju feminizāciju nevar uzskatīt par dzimuma maiņu un ārsta parakstītā izziņa nevar būt par pamatu labojumam dzimšanas reģistrā.

Atbilstoši likumam "Par civilstāvokļa aktiem" dzimtsaraksta darbinieki nevar apstrīdēt ārsta slēdzienu un operācijas rezultātus. Šajā gadījumā valsts ierēdnis ir rupji pārkāpis savas pilnvaras, apstrīdot ārsta slēdzienu, jo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekam nav medicīniskās kompetences, lai varētu novērtēt operācijas rezultātus. Likums "Par civilstāvokļa aktiem" paredz, ka dzimtsarakstu nodaļas ierēdnim ir jāpārbauda sniegtās ziņas. Ja ir šaubas par to pareizību, visām personām un institūcijām ir pienākums sniegt dzimtsarakstu nodaļām informāciju un dokumentus, kas nepieciešami civilstāvokļa aktu reģistrācijai. Tas nozīmē, ka ierēdnim, kam ir radušās šaubas par iesniegtās ārsta izziņas ticamību, bija pienākums pieprasīt no attiecīgās iestādes papildu ziņas vai dokumentus, nevis vienpersoniski izlemt par medicīniska rakstura dokumenta neatbilstību likumdošanā noteiktajiem standartiem.

Otrkārt, atteikumā nav likumīgas motivācijas, kāpēc ārsta izziņa nevar būt par pamatu labojumam dzimšanas reģistrā. Analoģiskās situācijās, piemēram, ar bērna dzimšanu vai personas nāvi, ārsta izziņa ir pietiekams pamats dzimšanas vai miršanas apliecības izsniegšanai.

Treškārt, ir jāatzīmē, ka dzimtsarakstu nodaļas atteikums veikt labojumu dzimšanas reģistrā ir administratīvs akts, un tātad tajā ir jābūt norādei uz piemēroto tiesību normu, tam ir jābūt argumentēti pamatotam, un visbeidzot ir jānorāda, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Šīs visas prasības atteikumā netika iekļautas.

Likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 33.pants, kā arī LR Tieslietu ministrijas instrukcijas "Par civilstāvokļa aktu reģistrāciju Latvijas Republikā" 131. pants paredz, ka uz administratīva akta pamata dzimšanas reģistra ierakstu papildina, ja nepieciešams papildināt reģistra ierakstu ar jaunu, dzimumam atbilstošu, vārdu un uzvārda formu sakarā ar dzimuma mainīšanos.

Administratīvais akts ir tiesību akts, ko publisko tiesību jomā izdot iestāde un kas attiecas uz individuālu fizisko personu, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības.

Tā kā likumdošanā nav skaidri noteikts, kas izsniedz šo administratīvo aktu, kā arī nav norādīta institūcija, kura ir tiesīga noteikt dzimuma maiņas faktu, radās stituācija, kurā valsts ierēdnis, brīvi interpretējot likumu un pārkāpjot savas pilnvaras, ierobežoja konkrētā cilvēka tiesības.

Kaut arī Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas atteikums veikt izmaiņas dzimšanas reģistrā bija nelikumīgs, tika atkārtoti sasaukts ārstu konsīlijs, kurš jau reiz bija devis savu slēdzienu par minētās operācijas nepieciešamību, un pilsonis J. saņēmis jaunu izziņu, kuru bija parakstējuši trīs ārsti, beidzot varēja realizēt savas tiesības un saņemt nepieciešamo dzimšanas apliecību ar jaunajiem datiem - sakarā ar dzimuma mainīšanos tajā tika reģistrēta jauna vārdu un uzvārda forma.

 

Pētījums par vides, ēku un ielu pielāgotību invalīdu vajadzībām

Labklājības ministrijā tika izstrādāta koncepcija "Vienādas iespējas visiem", kuru 1998.gada 30.jūnijā apstiprināja LR Ministru kabinets. Šajā dokumentā teikts, ka vides pielāgotībai ir ļoti svarīga nozīme invalīdu integrācijai sabiedrībā un, projektējot sabiedriskās ēkas un būves, kas domātas tieši iedzīvotāju apkalpošanai, jāparedz ierīces un pasākumi ērtai invalīdu iekļūšanai ēkās. Diemžēl, veicot sabiedrisko ēku un būvju rekonstrukciju, šīs prasības bieži netiek ievērotas, jo šajos darbos iesaistītie speciālisti ne vienmēr ir informēti par invalīdu speciālajām vajadzībām un līdz ar to ēkas nav pielāgotas invalīdu vajadzībām.

Lai uzlabotu radušos situāciju un nodrošinātu invalīdiem tiesības uz pielāgotu vidi, novēršot fiziskos apstākļus, kas traucē brīvi pārvietoties, koncepcijas īstenošanas plāna projektā, sākot ar 1999.gadu, ir paredzēts veikt pasākumus, kas nodrošinātu sabiedrisko ēku, būvju, ielu un citas vides pieejamību.

Tā kā kopš koncepcijas apstiprināšanas drīz būs pagājis jau gads, Valsts cilvēktiesību birojs ir uzsācis pētījumu par vides, ēku un ielu pielāgotību invalīdu vajadzībām, lai noskaidrotu, kas ir mainījies gada garumā, vai koncepcijas uzstādītie mērķi un uzdevumi tiek realizēti praktiskajā dzīvē.

Šī pētījuma sākuma stadijā Valsts cilvēktiesību birojs ir veicis aptauju, kurā tika iesaistītas visas pašvaldības. Jāatzīmē, ka pašvaldību līdzdalībai šo pasākumu realizācijā ir liela nozīme, jo saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" tās attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs var brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, kas nav pretrunā ar likumu. Pašvaldību pienākums ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, izstrādāt attiecīgās teritorijas ģenerālplānu, pārzināt tās apbūvi, kā arī izdot saistošus apbūves noteikumus, kas ir obligāti visiem būvniecības dalībniekiem un attiecas uz visu veidu būvēm attiecīgā pagasta vai pilsētas administratīvajā teritorijā, un kontrolēt to izpildi, paredzot administratīvo atbildību pārkāpumu gadījumos.

Apkopojot saņemtos datus no pašvaldībām, turpmāk birojs iesaistīs šajā aptaujā arī sabiedriskās organizācijas un attiecīgās valsts iestādes, kas varēs sniegt savu vērtējumu par pašreizējo situāciju un izmaiņām vides pielāgotībā.

Mēs ļoti ceram, ka iegūtā informācija gan no valsts un pašvaldību struktūrām, gan no ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām, t.i., no patērētājiem, radīs objektīvu priekšstatu, vai jaunā koncepcija "Vienādas iespējas visiem" tiek realizēta vai arī tas ir tikai kārtējais dokuments, kam nav nekādu darbības rezultātu.

Neatrisinātas nepilnības likumdošanā sakarā ar nelegālo imigrantu uzturēšanos Latvijā

No Nelegālo imigrantu uzturēšanās punkta Gaiziņa ielā 7 Rīgā Valsts cilvēktiesību birojs vidēji saņem katru mēnesi 5 sūdzības, kurās pastāvīgi tiek izteiktas pretenzijas par sliktajiem sadzīves apstākļiem uzturēšanas punktā, par nelikumīgiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem, kā arī par Imigrācijas policijas pretlikumīgām darbībām. Lai noskaidrotu, cik lielā mērā sūdzības ir pamatotas un kāpēc sūdzībās atkārtojas vieni un tie paši jautājumi, Valsts cilvēktiesību birojs vērsās pie Nelegālo imigrantu uzturēšanās punkta administrācijas ar lūgumu tikties ar Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvi. Tikšanās mērķis nebija izskatīt konkrētas sūdzības, bet izzināt daudzo sūdzību iemeslus.16

Tiekoties šā gada jūlijā ar Nelegālo imigrantu uzturēšanās punkta administrācijas pārstāvi, tika apzinātas galvenās problēmas, kuras līdz šim brīdim dažādu iemeslu dēļ netiek vai nevar tikt risinātas.

Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā vidēji visu laiku atrodas 30 aizturētie, bet telpas nav piemērotas tik lielam cilvēku skaitam. Finansiālu iemeslu dēļ nav iespējams pārcelties uz citām telpām, kā arī izremontēt lietošanā esošās telpas, tāpēc aizturētajiem jādzīvo slikti ventilētās kamerās, bez dienas gaismas, kā arī pastaigu vieta ir ļoti ierobežota. Kamēr Iekšlietu ministrija nepiešķirs šiem mērķiem finansējumu, tikmēr uzlabojumi aizturēto sadzīves apstākļos nav gaidāmi.

Tomēr vislielākās problēmas ir ar normatīvo bāzi, kas precīzi definētu visas procesuālās darbības nelegālo imigrantu lietu izskatīšanas jomā. Nelegālo imigrantu izraidīšana notiek saskaņā ar LR IeM 1995. gada 17. aprīļa instrukciju Nr.126 "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku piespiedu izraidīšanas kārtību". Četru gadu laikā kopš instrukcijas izdošanas ir mainījusies atbildīgo iestāžu par nelegālo imigrantu izraidīšanu struktūra, pienākumu sadale, apzinātas vairākas iepriekšminētās instrukcijas nepilnības, tomēr nekādas izmaiņas tajā nav veiktas.

Nekur nav normatīvi nostiprināti principi vai kārtība, kādā nelegālie imigranti tiek izvietoti uzturēšanās punktos. Tapēc varēja izveidoties tāda situācija, ka Gaiziņa ielas 7 uzturēšanas punkts pilda arī disciplinārsoda izciešanas vietas funkcijas. Tās personas, kuras ir pārkāpušas NIPUN "Olaine" kārtības noteikumus, tiek pārvietotas uz Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktu, kur sadzīves apstākļi ir sliktāki. Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā atrodas arī personas, pret kurām ir ierosinātas krimināllietas.

Nav arī noteikts, kāds ir maksimālais nelegālo imigrantu uzturēšanas laiks Gaiziņa ielā 7. Teorētiski ir iespējama situācija, ka visas ārvalstis atsakās uzņemt imigrantu, kas ir aizturēts Latvijas Republikas teritorijā un atrodas Nelegālo imigrantu uzturēšanās punktā. Latvijā viņa uzturēšanos legalizēt nav nekāda juridiska pamata (izņemot gadījumus, kad viņam tiek piešķirts bēgļa statuss), un indivīds atlikušo mūža daļu var pavadīt, vērojot Gaiziņa ielas 7 ēkas sienas no iekšpuses. Nelegālo imigrantu uzturēšanās punkta administrācija gadījumos, kad ilgstoši nevar aizturēto izraidīt uz citu valsti, cenšas atrast iespēju, lai līdz lietas atrisināšanai varētu tomēr aizturēto atbrīvot. Tomēr, gadījumos, kad nav iespējams aizturēto izraidīt uz mājas valsti, uzturēšanās ilgumu imigrantiem administrācija nosaka pēc saviem ieskatiem, bet tiesiskā valstī nebūtu pieļaujama tik plaša ierēdņu rīcības brīvība, kad tie var patvaļīgi noteikt indivīdu, kaut arī tie valsts teritorijā atrodas nelegāli, piespiedu aizturēšanas termiņus.

Tāpat nav izstrādāta kārtība, kā uzturēšanās punktā ievietotās personas var pārsūdzēt PMLP izdotos izbraukšanas rīkojumus. Sakarā ar to, ka aizturētie pārsvarā nepārvalda valsts valodu, kā arī viņiem nav pieejama juridiskā palīdzība, būtu nepieciešams normatīvi nostiprināt izraidāmo tiesības uz efektīvu iesniegumu izskatīšanu valsts institūcijās. Uzturēšanās punkta administrācija savu iespēju robežās cenšas šīs tiesības nodrošināt, sniedzot aizturētajiem konsultācijas par viņu tiesībām pārsūdzēt valsts iestāžu izdotos lēmumus un rīkojumus, un nepieciešamības gadījumā pat palīdzot sastādīt sūdzību saturu. Bet šeit izveidojas paradoksāla situācija, kad vienas valsts iestādes ierēdņi palīdz indivīdiem sagatavot sūdzību par citas valsts iestādes ierēdņu izdoto rīkojumu.

Valsts cilvēktiesību birojs turpinās izkatīt iesniegtās sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem no nelegālajiem imigrantiem, kas atrodas Uzturēšanās punktā Gaiziņa ielā 7. Tajā pašā laikā par atklātajām nepilnībām likumdošanā, kas nelegālajiem imigrantiem nenodrošina Latvijai saistošos cilvēktiesību standartus, tiks informēta Iekšlietu ministrijas darba grupa.

VCB Sūdzību daļas 1999.g. darba pārskats

(uz 30.09.99.)

	rakstiskās sūdzības .	mutis-
Tēmas	saņem-	atrisi-	atteik-	izbeig	izska-	kās
	tas	nātas	tas	tas ar	tīšanā	konsul-
				ieteik.		tācijas
	1999.g.	1999.g.	1999.g.	1999.g.	uz 30.09	1999.g.
1. Personas tiesībsubjektības
atzīšana PMLP:
A. Nepilsoņu legalizācija;	26	14	1	5	11	176
B. Ārvalstnieku tiesības;	13	9	4	10	22	129
C. Bēgļu vai patvēruma
meklētāju statusa noteikšana.	7	1	2	3	6	12
2. Bērnu tiesības.	5	4	3	2	1	20
3. Personas tiesības uz humānu
apiešanos un pašcieņas
respektēšanu:
A. Brīvības atņemšanas vietās;	30	9	3	13	14	12
B. Psihoneiroloģiskajās
slimnīcas; 1	-	-	1	3	4
C. Pansionātos un patversmēs.	2	-	1	-	1	2
4. Personas tiesības netikt
pakļautam spīdzināšanai.	1	-	2	-	2	2
5. Personas tiesības netikt
pakļautam diskriminācijai.	2	-	1	1	2	8
6. Personas tiesības uz drošību,
brīvību un pers. neaizskaramību:	5	1	2	5	16	6
A.Policijas iestādēs	14	-	3	8	9	36
B.Prokuratūrā	2	1	-	-	1	6
7. Personas tiesības uz taisnīgu,
atklātu un savlaicīgu tiesu.	41	2	27	13	19	57
8. Personas tiesības uz
iesniegumu izskatīšanu un
atbildes saņemšanu
valsts iestādēs.	6	2	2	2	6	49
9. Tiesības uz informācijas
saņemšanu un izplatīšanu.	2	-	-	3	1	4
10. Personas tiesības
uz sociālo drošību:
A. Pensiju un pabalstu
piešķirš.;	26	8	3	22	6	128
B. Sociālo garantiju
nodrošināš.;	28	11	6	18	5	106
C. No ieslodzījuma
vietām atbrīvoto tiesības.	15	-	2	9	8	74
11. Personas tiesības uz darbu
un taisnīgiem un labvēlīgiem
darba apstākļiem.	18	3	9	9	5	156
12. Personas tiesības uz īpašumu.	26	1	17	20	12	55
13. Personas tiesības uz mājokli:
A. Atzīme par dzīves vietu;	4	1	-	1	14	63
B. Izlikšana no dzīvokļiem;	23	3	3	3	22	195
C. Strīdi ar namīpašniekiem.	10	1	4	2	8	116
D. Citi jautājumi	48	2	10	20	51	113
14. Tiesības uz veselībai
drošu vidi.	4	-	1	1	3	3
15. Dažādi.	82	18	26	26	40	134
Kopā	441	91	132	197	288	1666

1 Pētījuma autors ir Eiropas tiesību maģistrs Juris Ludvigs Lavrikovs. Par pētījuma motivāciju, mērķiem un analizētajiem jautājumiem VCB ir informējis 1998. gada 3. ceturkšņa ziņojumā un atkārtoti 1998. gada ziņojumā sadaļā "Atsevišķo sabiedrības grupu tiesības". Pētījuma tapšanas gaitā ir notikušas konsultācijas ar Eiropas cilvēktiesību tiesas tiesnesi no Latvijas Egilu Levitu, Latvijas Zvērināto advokātu padomes prtiekšsēdētāju un jaunā Latvijas Krimināllikuma līdzautoru Dr.jur. Aivaru Niedru, Bēgļu lietu centra pārstāvi Baibu Kozuli. Autors organizēja konsultācijas ar Valsts cilvēktiesību biroja un Tiesiskās informācijas centra juristiem. Notika arī konsultācijas ar Eiropas tiesību profesori Eksteteres universitātē "Lammy Betten" un ar "Micheal Addo", kurš pasniedz cilvēktiesības Ekseteres universitātē un ir Eiropas Padomes konsultants cilvēktiesību jautājumos

2 Baltijas datu nams 1999. gada 28. un 29. septembrī veica iedzīvotāju aptauju "Homoseksuālisti Latvijā". Jautājumu "Vai diviem pieaugušiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, kuriem ir pastāvīgas un ilgstošas attiecības, ir tiesības uz tiesisku atzīšanu?" 53% aptaujāto ir atbildējuši apstiprinoši (35% - negatīvi un 11% ir bijis grūti pateikt). Jautājumu "Vai Jūs piekrītat tam, ka cilvēki ar homoseksuālu orientāciju ir līdztiesīga sabiedrības daļa" apstiprinoši ir atbildējuši 63% aptaujāto (negatīvi 31% un 6% ir bijis grūti pateikt)

3 R.Krauze, Z.Gencs, "Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības (382.-840.p.)", Mans īpašums, Rīga, 1997, 22.lpp.

4 Turpat, 22.lpp.

5 Zigmunds Gencs, "Mantojuma kārtošana", Mans īpašums, Rīga, 1996, 62.lpp.

6 Latvijas Civilprocesa kodeksa 88. panta "Atbrīvošana no tiesas izdevumu samaksas" 9. punkts

7 1995. gada 2. novembra likums "Latvijas Vēstnesis" Nr.182, 1995. gads, 23. novembris

8 1995. gada 2. novembra likums, "Latvijas Vēstnesis" Nr.179, 1995. gads 17. novembris

9 Ināra Bite, "Pensiju likums ar komentāriem", Nordik, Rīga, 1998, 33.-34.lpp.

10 Likums spēkā no 1993. gada 1. aprīļa. Tiesiskās Informācijas centra izdruka

11 1997. gada 1. jūlija likums, "Latvijas Vēstnesis" Nr.169, 1997. gads 2. jūlijs

12 1994. gada 3. maija likums, LR Saeimas un MK ziņotājs Nr.10, 1994

13 HIV/AIDS and Human Rights. International Guidelines. Second International Consultation an HIV/HIV and Human Rights, Geneva 23-25 September 1996 (Organized by the Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights and the Joint United Nations Program on HIV/AIDS). United Nations Publication, New York and Geneva, 1998

14 LR "Informācijas atklātības likums" 16. pantā nosaka: "Ja sakarā ar ierobežotas pieejamības informācijas nelikumīgu izpaušanu tās īpašniekam vai citai personai radīts kaitējums vai būtiski aizskartas to likumiskās intereses, šīs personas ir tiesīgas iesniegt tiesā prasību pret vainīgo personu par kaitējuma atlīdzināšanu vai aizskarto tiesību atjaunošanu"

15 VCB 1999. gada 1. ceturkšņa ziņojums "Aktuālais cilvēktiesību jomā"

16 1999. gada 28. janvārī Valsts cilvēktiesību birojā notika konsultatīva tikšanās, kurā tika apspriesti ar nelegālo imigrāciju saistītie jautājumi. Toreiz apspriedē piedalījās Valsts cilvēktiesību biroja, Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas Senāta, Augstākās tiesas, LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību departamenta, Valsts policijas Imigrācijas policijas pārvaldes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, ANO komisariāta bēgļu jautājumos, Starptautiskās migrācijas organizācijas un Cilvēktiesību komitejas pārstāvji. Tikšanās laikā tika izdarīts secinājums, ka nelegālo imigrantu problēmu risināšana prasīs ne tikai politikas saskaņošanu, bet arī likumdošanas pasākumus. Lai turpinātu risināt jautājumus sakarā ar nelegālo imigrāciju, bija paredzēts izveidot darba grupu LR Iekšlietu ministrijā