Par godīgumu Dievā, dzīvē un politikā

Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps:

Tā, lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva. (1.Kor.4:1-5)

Svētdien, 8.jūlijā, pirms jaunā Valsts prezidenta Valda Zatlera svinīgā solījuma došanas Saeimā, notika ekumeniskais dievkalpojums Domā baznīcā, kurā svētību jaunajam Valsts prezidentam deva: (attēlā no kreisās) Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, Romas katoļu baznīcas Latvijas metropolīts Jānis kardināls Pujats, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgo baznīcas metropolīts Aleksandrs. Dievkalpojumā – Valdis Zatlers ar kundzi Lilitu Zatleri (attēlā pa labi) Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Šai svēto rakstu vietā lietots tāds izteiksmīgs vārds – “namturis”. Salikts no diviem vārdiem “nams” un “turēt”. Vārds “nams” Bībelē nozīmē ne tikai ēku. Tas var nozīmēt arī saimi, kas tur dzīvo. Un galu galā vārds “nams” Bībelē bieži nozīmē nāciju, tautu.

Otrs vārds “turēt” arī ir daudznozīmīgs. No vienas puses, ja tu ko turi, tad Tev ir dota vara pār to. Tu esi saimnieks, noteicējs. Bet tam ir arī gluži pretēja nozīme, kā, piemēram, 1.bauslī: “Es esmu tavs Dievs, tev nebūs citus manā priekšā Dievus turēt!” vai latviešu vārdā “dievturis”. Šeit vārds “turēt” nozīmē tādu attieksmi vai stāvokli, kāds cilvēkam ir ar Dievu. Tas nozīmē – mīlēt, godāt, kalpot, paklausīt.

Lūk, par kādu īpatu amatpersonu apustulis runā – namturis. Cilvēks, kam dota vara, kas ir noteicējs pār “namu” – pār ģimenēm, saimēm, pār tautu, taču tai pašā laikā to mīl, godā, varētu pat teikt, “dievina”, tai kalpo un klausa. Un droši vien mēs varētu piekrist, ka atkal Bībele visu pasaka vislabāk. Ka tieši tādai būtu jābūt amatpersonai, kas apveltīta ar varu, tādu mēs vēlamies – namturi, kas lemj un nosaka, mīlot un godājot namu, kas tam uzticēts, un tam kalpojot.

Un ko tad apustulis saka par namturi? Pats pirmais, ko viņš saka, ir ļoti drosmīga lieta. Viņš saka: “Lai ikviens uz mums skatās.” Tāda ir namtura dzīves īstenība. Uz viņu skatās. Viņam nepaliek nekā daudz, par ko viņš varētu sacīt: “Kas jums par daļu? Tā ir mana privāta lieta!” Un tur neko nevar padarīt. Pat ja namturis negribētu un pat ja viņam būtu tiesības negribēt, vienalga uz viņu skatīsies. Un Pāvils nemēģina vairīties vai slēpties. Viņš izšķiras par aktīvu, drosmīgu nostāju. “Lai skatās!” viņš saka. Lai ikviens uz mums skatās!

Tas tiešām ir drosmīgi. Cik mums ir tādu namturu, kas būtu ar mieru likt visu galdā un teikt – lai skatās! Lai ikviens skatās! Un ne tikai namturu. Arī mūsu, vienkāršo cilvēku, cik tādu atrastos, kas uzdrošinātos tā atklāti ieaicināt savā dzīvē un teikt: “Lai ikviens uz mums skatās!”? Es domāju, viens no tādiem satraucošajiem solījumiem, ko Kristus teica, ir šis: “Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā. Visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.” Tas tiešām var likt satrūkties. Un cik atrastos namturu, kas būtu uz to gatavi? Es ceru, ka daudz. Es ceru, ka vairākums. Jo, pēc apustuļa vārdiem, iznāk, ka tieši tādi namturi namam ir vajadzīgi, kuri ir gatavi sacīt: “Lai ikviens uz mums skatās!”

Un īstenībā šis vārds ir ne tikai satraucošs un biedējošs, bet arī mierinošs un atbrīvojošs. Dieva vārdā ir izteikts kāds princips: “Visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.” Kamēr mēs kaut ko mēģinām paturēt slepenības tumsā, tikmēr tam ir vara pār mums. Tas var mūs biedēt un tādēļ kalpināt. Bet, kad tas tiek celts gaismā, tad gaisma to apspīd un tas top gaišs. Tas vairs nevar mūs iekšēji saistīt, un gars top brīvs. Tieši tādēļ kristīgajā ticībā tik svarīga ir grēksūdzes prakse. To, kas slepeni moka, nolikt Kristus gaismā un iegūt brīvību un mieru. Apustulis to zina, tādēļ dodas pats pretī un saka: “Lai ikviens skatās! Lai skatās cilvēki, un lai skatās Dievs!”

Kā viņš to tā var? Tas taču ir tik biedējoši un prasa daudz drosmes un spēka! Taču no Pāvila vārdiem var saprast, ka viņa sirdsapziņa ir mierīga. “Es nekā neapzinos,” viņš saka. Viņš gan pieļauj, ka ar to vēl nav viss, ka viņu vērtēs arī cilvēki un galu galā vērtēs arī Dievs, taču viņš pats neapzinās nekādas ļaunprātības. Un tas ir ļoti daudz. Tas ļauj viņam būt drosmīgam. Varbūt cilvēki, kad vērtēs, ieraudzīs kādas kļūdas, neveiksmes vai neizdarības, bet viņi neatradīs nekā, kur apustulis būtu rīkojies pret savu ticību un sirdsapziņu, pēc goda vai sava labuma dzīdamies. Lai nu ko, bet to viņam nevarēs pārmest, un tas viņu kā namturi dara drosmīgu un brīvu.

“No namturiem galvenām kārtām prasa, lai tie būtu uzticami,” raksta Pāvils. Tas nav gluži tik vienkāršs princips, kā sākumā varētu likties. Uzticami jā – bet kam? No namtura daudzi gaidīs un prasīs uzticību, faktiski mēs ikviens gribētu namturi redzēt uzticamu mums, mūsu idejām, mūsu interesēm, bet šie “mēs” esam tik dažādi, un bieži mūsu gaidas būs pretējas, viena otru izslēdzošas. Kā priekšā tad galu galā namturim ir uzticības pienākums? To priekšā, kas viņam vistuvākie? To priekšā, kas viņam palīdzējuši un atbalstījuši? To priekšā, kas viņam nama atslēgas uzticējuši? Vai varbūt to priekšā, kas prot visskaļāk un vispārliecinošāk paprasīt? Vai to priekšā, no kuriem vairāk jāuzmanās? Uzticība jā – bet kam? Tas ir tas namtura vienādojums, kas reizē šķiet tik skaidrs, taču praksē bieži vien ir tik grūti atrisināms. Un no atrisinājuma, ko namturis atradīs, būs atkarīgs spriedums, kādu par viņu beigās dos cilvēki, Dievs un vēsture.

Pāvils uzticības vienādojumu atrisina, nosaucot divus, kam viņš grib būt uzticīgs un kā vērtējumam nododas. Pirmais ir cilvēki, turklāt var saprast, ka viņš runā par namu kopumā. Ne tikai savi tautas brāļi, ne tikai Romas pilsoņi vai gluži otrādi – nepilsoņi, ne tikai varenie vai bagātie, galvaspilsētas iedzīvotāji vai laucinieki, bet visi, viss nams, pie kā viņš ir sūtīts. Tam viņš grib būt uzticīgs. Viņš runā ar ķēniņiem un likumu lēmējiem, tiem taisnību sacīdams, viņš diskutē ar filozofiem un zinātniekiem, bet var arī redzēt, ka viņa prioritāte ir tie, par kuriem neviens tā īsti neinteresējas un kam nav iespējas parūpēties par sevi, – vergi, bāreņi, atraitnes, slimie, nabadzīgie, izstumtie. “Kungi!” viņš saka: “Neaizmirstiet, ka arī pār jums ir Kungs – Dievs un ka šo vismazāko, visbeztiesīgāko ļaužu eņģeļi pastāvīgi skata Dieva vaigu!” Pāvils kā namturis grib būt uzticīgs namam. Nevis vienam stāvam vai dzīvoklim, bet visam namam.

Taču viņš nav arī populists. Cilvēkiem viņš saka: “Tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa. Mans tiesnesis ir Tas Kungs.” Tas Pāvilam ir svarīgs princips. Viņš nestāsta vai nedara to, kas ir populāri, bet to, ko grib Dievs. Viņš nepārstāv to, kas ir izdevīgs, bet to, kas ir svēts. Viņš sevi sauc par Kristus noslēpumu namturi. Kad viņš runā par valsti, viņš liek tai pamatā Kristus principus. Kad viņš dod padomus, kā veidot ģimeni, viņš cilvēkiem stāsta to, ko pats saņēmis no Kunga Kristus. Tas nebūt nebija dominējošais viedoklis sabiedrībā. Gluži otrādi – Pāvila vēsts ļoti bieži bija krasā pretrunā ar valdošajiem uzskatiem un tikumiem. Tas bieži noveda viņu nepatikšanās un briesmās. Taču viņš redzēja un saprata, kas cilvēkiem vajadzīgs mierīgai, veselīgai un godīgai dzīvei.

Tādēļ Pāvils pāri visam pūlējās, lai cilvēki uzzinātu, cik ļoti Dievs viņus mīl. Tik ļoti, ka viņš sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Cilvēkam varēja pietrūkt jebkas, taču nedrīkstēja trūkt iepriecinājuma un miera, ko atnes Kristus labā vēsts. Vietā un nevietā, laikā un nelaikā – tik svarīgi tas Pāvilam bija liecināt par Kristu, tik skaidra viņam bija gara prioritāte pār miesīgajām lietām, ka viņš par to atdeva dzīvību. “Kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību,” viņš raksta vēstulē galatiešiem.

Taču Pāvils runā ne tikai uz namturiem, bet arī uz namu, uz tautu. “Netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks. Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” Netiesājiet priekšlaikus, bet lūdziet Dievu par saviem namturiem un palīdziet, cik spēdami visos viņu labajos centienos, – apmēram tā varētu īsi savilkt kopā apustuļa pamudinājumu namam jeb tautai. Vienmēr esiet labākie pilsoņi un to, ko prasāt no saviem vadītājiem, esiet gatavi prasīt arī paši no sevis.

Lūk, kāds bija Pāvils – lielais Kristus noslēpumu namturis. Nerimstošais, kaismīgais, drosmīgais, reizēm emocionālais un ievainojamais apustulis, kura uzticība bija tik liela, ka viņš tās dēļ beigās zaudēja galvu – burtiskā nozīmē. Nu jau 2000 gadus viņu atceras visā pasaulē, jo viņa darbi atstāja neaptverami lielu iespaidu uz civilizācijas un kultūras attīstību visā pasaulē.

Un viņš saka: “Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” Sekojiet manam piemēram tā, kā es sekoju Kristus piemēram.

Šai dienā mēs ar pateicību atceramies prezidentu Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas namturības laiku, kas tāpat iesākās šeit, Rīgas Domā, ar Dieva svētības izlūgšanos. Mēs vēlam viņiem Dieva svētību, labu veselību un vēl ilgus, darbīgus un aizraujošus gadus. Un šodien mēs sveicinām mūsu valsts priekšgalā jaunu prezidentu Valdi Zatleru.

Mēs novēlam mūsu prezidentam spēt tāpat kā Pāvilam atrisināt sarežģīto namturības vienādojumu, vienmēr drosmīgi paliekot uzticībā tautai, Dievam un sirdsapziņai, vienmēr paturot vērā gara prioritāti pār materiālo, svētuma pārākumu pār aprēķinu.

Šodien daudz runā par godīgumu politikā. Taču savādā kārtā to bieži mēdz saprast tā, ka politiķi nedrīkst zagt vai melot, vai ļaunprātīgi izmantot dienesta stāvokli. Taču īstenībā to pat nevajadzētu saukt par godīgumu, bet gan par normalitāti. Tai būtu jābūt tik normālai lietai, ka par to pat neiedomātos diskutēt. Godīga politika ir kas daudz vairāk par to.

• Jo, kamēr Latvijā ir tā, ka vieniem ir tik daudz, ka viņi nezina kur to visu likt, bet citiem nav pat visvienkāršākā, pat ne jumta virs galvas,

• kamēr vieni apceļo pasauli personīgajās lidmašīnās un jahtās, bet citiem nepietiek autobusa vai tramvaja biļetei,

• kamēr vieni dodas uz citām zemēm slēpot vai nirt ar akvalangu, bet citi dodas ekonomisko bēgļu gaitās meklēt darbu un maizi,

• kamēr vieni bērni mācās labākajās ārzemju skolās, kamēr citi slimo ar tuberkulozi un AIDS un paliek analfabēti 21.gadsimtā Eiropas Savienībā,

• kamēr strādnieks stundā nopelna mazāk nekā viņa boss maksā par auto novietošanu blakus viņu abu darbavietai,

tikmēr nevar būt ne runas par godīgu politiku. Diemžēl tas nav romāns no pagātnes, tā ir mūsu valsts dienišķā realitāte.

Tieši tādēļ ir tik svarīgi šie apustuļa Pāvila vārdi – “Lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem!” Šodien visa tauta skatās uz jums, augsti godātais prezidenta kungs. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Uzticami tautai, uzticami Dievam, uzticami taisnībai un sirdsapziņai. Ir vēl tik daudz paveicama, lai mēs varētu runāt par godīgumu un taisnīgumu mūsu dzīvē, un, lai to paveiktu, vairāk par visu ir vajadzīgi godīgi, taisnīgi un drosmīgi namturi. Par spīti visam, kas ir bijis runāts un jautāts līdz šai dienai, tauta cer uz jums, cer, ka jums izdosies un vēl jums apustuļa Pāvila dedzību, uzņēmību, drosmi un Dieva vadību.

Bet mēs, Kristus mīļotie tautieši, ņemsim vērā Pāvila padomu: “Netiesājiet priekšlaicīgi, bet aizlūdziet un, mēģinot vienmēr iedziļināties un saprast, atbalstiet un svētījiet katru godīgu veikumu un darbu.” Lai Dievs svētī Latviju un mūs visus!

Valsts prezidenta Valda Zatlera inaugurācijas ekumeniskā dievkalpojuma sprediķis Rīgas Domā 2007.gada 8.jūlijā