Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Dina Gailīte. “Bezgalīgā cīņa par tiesu varas spēku un godīgumu” 

Pagājušajā nedēļā, 2. un 3.jūlijā, Latvijas Universitātē risinājās konference “Juridiskā ētika, reformas, caurspīdīgums”. Diskusiju temati (likumības nostiprināšana, tiesu varas un likumdevēja attiecības, tiesu loma korupcijas apkarošanā, sabiedrības uzticība tiesu varai u.c.), kā arī iespaidīgais dalībnieku sastāvs (atklāšanas runas teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un ASV Augstākās tiesas tiesnesis Semjuels Elito) gluži dabīgi žurnālistu vidū raisīja jautājumu: kas pamudinājis tieši šobrīd, piecpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, Latvijā rīkot šādu pasākumu, un vai tas nozīmē, ka tiesu varai mūsu valstī ir samilzušas kādas īpašas problēmas?

• Kalvis Torgāns. “Vairāki zaudējumus (kaitējumu) izraisoši cēloņi”

Tieslietu ministrijas gatavoto Civillikuma (CL) grozījumu projektā, kas skar septiņus CL pantus, citu institūciju atsauksmei šā gada jūnijā tika nodots šāda satura papildinājums CL 1785.pantā: “Nav atlīdzināmi zaudējumi, kas no cēloniskā sakara viedokļa ir pārāk attālināti no darījuma neizpildīšanas.”

Kādas cienījamas institūcijas atsauksmē, kas noslēdzās ar atziņu – par ierosinājumiem jādiskutē plašāk, minētā grozījuma sakarā bija norādīts: ja zaudējumi ir pārāk attālināti, tad tiesa arī nekonstatēs cēlonisko sakaru. Šis apgalvojums rāda, ka diskusija droši vien ir nepieciešama. Turklāt zaudējumu attālinātības jautājums skar arī deliktu attiecības. Tāpēc apsverams, vai papildinājums labāk neiederētos nodaļā par neatļautu darbību vai zaudējumiem, formulējot to ar vārdiem “… attālināti no tiesību aizskāruma”.

Ja virzāmies uz tiesiskas valsts nostiprināšanu, tad tiesām būs aizvien grūtāk rakstīt spriedumos apmēram šādā stilā: “Cēloniskais sakars gan pastāv, bet tiesa to neņem vērā” vai arī “cēlonis, kaut tam sekojuši citi cēloņi, pastāv, un saskaņā ar CL 1779.pantu zaudējumi jāatlīdzina.”

• Baiba Rudevska. “Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un civilprocesā” (II) 

Pirms aplūkot procesuālo likumu intertemporālās piemērošanas principus un sākt meklēt atbildi uz šo principu praktisko lietošanu, vispirms ir jātiek skaidrībā par to, kas tad īsti ir likuma intertemporālā piemērošana un kā tā vispārīgajos gadījumos mēdz izpausties.

Tiklīdz situācija kļūst ilgstoša (dinamiska) vai izkaisīta (secīga), sāk rasties grūtības piemērojamās normas noskaidrošanā. Šajā brīdī viennozīmīgi rodas likumu (normu) intertemporālais konflikts.

Likuma intertemporālā piemērošana nozīmē piemērot īsto tiesību normu īstajam juridiskajam faktam, darbībai vai situācijai laika kategorijās. Kā zināms, ir trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne; pēc tiem arī jāvadās, noskaidrojot, vai jaunā norma piemērojama tikai tagadnes un nākotnes, vai arī pagātnes situācijām.

“Jurista Vārda” redakcija