2007. gada 4.jūlija stenogramma

 

Stenogramma – pēc Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē!

Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 4.jūlija sēdi.

Godātie kolēģi! Šodien ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Pagājušais gadsimts diemžēl ir iegājis vēsturē ne tikai ar diviem pasaules kariem, bet arī kā genocīda gadsimts.

Aicinu ebreju tautas genocīda upurus pieminēt ar klusuma brīdi.

(Klusuma brīdis.)

Paldies.

Godātie kolēģi! Šodien ir sasaukta Saeimas ārkārtas sēde. Saeimas ārkārtas sēdē ir tikai viens jautājums – lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai”.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Tā nu mēs te visi šodien esam sanākuši kopā vasaras laikā, tēlodami, ka it kā gribam kaut ko izdarīt jēdzīgu.

Bet ir pirmais jautājums: vai tas tā ir? Un vai ierosinājuma būtība nav vis izglītības sistēmas pilnveidošanas apspriešana, bet gan pavisam kaut kas cits? Jo ar ko tad sākas šīs pārrunas? Ar kārtējo zobenu vicināšanu.

Atkal kaut kas karājas, kaut kur karāsies. Tad kritīs vai nekritīs. Var jau būt, ka latviskāk būtu zobena vietā mēslu dakšas pakārt. Varbūt kādu cirvi. Un tā diena, patīk vai nepatīk, ir ļoti īpatnēji izvēlēta šodien. Nupat mēs visi piecēlāmies un ar klusuma brīdi pieminējām upurus. Šodien ir arī Amerikas Savienoto Valstu neatkarības diena. Vai šī diena, 4.jūlijs, šādu jautājumu apspriešanai ir tīšām izvēlēta, lai kaut kādu fonu radītu? Šķiet, ka ierosinātāji tā kārtīgi laikam nezina Latvijas vēsturi un tanī pašā laikā grib runāt par izglītību.

Vēl neapšaubāmi ir jāņem vērā tas, ka ir kaut kāda tieksme jūtami izdabāt skolotājiem. Varbūt kāds aizies vēl uz tautas nobalsošanu 7.jūlijā, juzdams šodien milzīgu atbalstu saviem centieniem. Un pateiks kaut ko nelabu par valdību.

Un tāpēc, patīk vai nepatīk, es visam cauri redzu vienu: tos pašus Saeimas atlaidējus, valdības gāzējus, sabiedrības tracinātājus un tricinātājus. Ar visiem viņu godīgajiem, kristālskaidrajiem un visu atmaskojošajiem ģīmjiem. Tikai tie atmaskotāji un kristālskaidrie varētu biežāk ieskatīties spogulī un paši uz saviem ģīmjiem paskatīties. Un reizēm skumji pasmaidīt par savu neizdevušos dzīvi.

Un tāpēc, gribot negribot, man nāk prātā vecais labais Joahims Zīgerists, jo šodien Latvijā plaukst un zeļ neozīgerisms. Un tas ir spēcīgs un noturīgs – tāds pats kā latvāņi Latvijā, tāds pats kā jenoti un tagad arī tie ārzemju vēži, kuri nīdē vietējos.

Un tāpēc varbūt paklausīsimies, ko saka eksperti par visu to, kas šodien notiek. Un, ja es palasu ekspertu atzinumus, to, ko viņi saka par nepieciešamību nomainīt izglītības un zinātnes ministri, tad tie atzinumi ir ārkārtīgi dažādi un to var raksturot vienā vārdā: tie ir ļoti piesardzīgi. Viņi izvairās runāt par šo jautājumu. Taču, piemēram, ir tāda izglītības politikas pētniece Marija Golubeva. Ko viņa saka? “Skatoties uz iepriekšējiem ministriem, Rivžas kundze nav pati sliktākā.” Ja es palasu tās atbalsta vēstules, tā pilnīgi neitrāli iedziļinoties tajās, un ja es paklausos un parunāju ar augstākās izglītības un zinātnes darbiniekiem, tad, godīgi sakot, es esmu dzirdējis diezgan daudz pozitīvu vārdu, īpaši runājot par likumdošanas sistēmas sakārtošanu (kas it kā attiektos uz mūsu, Saeimas deputātu, darbu) un arī īpaši izceļot jaunā Zinātniskās darbības likuma piemērošanu.

Tātad varbūt, kolēģi, ir daudz prātīgāk paņemt izglītības sistēmā strādājušos ministrus (nu, apmēram tā pēdējo 10–12 gadu laikā) un salīdzināt, kā katrs no šiem ministriem ir strādājis, kādus lauciņus viņš ir kopis un ko viņš nav kopis, un ko viņš ir pēc sevis atstājis paliekošu. Tas būtu daudz svētīgāk. Un tam tiešām būtu vēlams veltīt speciālu plenārsēdi, ārkārtas plenārsēdi. Un mums šeit, zālē, ir pietiekami daudz bijušo izglītības un zinātnes ministru. Lai nāk katrs šeit, sit ar dūri pa krūtīm sev un saka: “Es izdarīju to un to. Nākamais ministrs pēc manis to salaida grīstē.” Vai otrādi: “Es salaidu grīstē to, ko iepriekšējais ministrs bija labu izdarījis.”

Tā būtu nopietna saruna par izglītības sistēmas pilnveidošanu. Tā būtu nopietna saruna, kas parādītu, ka Saeimas deputāti vēlas kaut ko izdarīt. Un tādam vajadzēja būt arī šodienas tematam, nevis tik vienkārši: “neuzticības izteikšana”. Ko tad ar to jūs panāksiet, ar kaut kādiem tukšiem draudiem?

Un, lūk, nāks te klabinās viens, otrs, trešais par to šausmīgo stāvokli, kāds ir tajā izglītības sistēmā, pats nebūdams vispār tur iekšā kārtīgi.

Un tāpēc vienkārša ministres nolikšana uz upuraltāra, tikai tāpēc, ka kāds ir jāupurē… nu, tā rāda neko citu kā tikai paviršu pieeju jautājumam, nevēlēšanos iedziļināties jautājuma būtībā. Līdz ar to diemžēl te būs tāda parunāšanās par kaut ko, kaut kāds mēģinājums parādīt sevi par patieso tautas aizstāvi un par vienīgo zinošo izglītības laukā.

Tā ka izsaku tādu ne sevišķi lielu prieku par visu to, kas šodien notiek, un arī par to, ka iesniedzējiem pat nav bijis elementāro vēstures zināšanu, par to, ka viņiem pat nav bijis kārtīgas skaidrības, kurā dienā ko var izskatīt. Kas tad mums traucē rīt vai parīt šo pašu jautājumu izskatīt?

Tā ka vēlu sekmes visiem turpmākajiem runātājiem. Balsojums tāpat visiem ir skaidrs, kāds būs. Tad jautājums: kāpēc tas viss bija vajadzīgs?

Sēdes vadītājs.

Debates turpina deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Vērojot notikumus mūsu valstī, mēs varam konstatēt, ka viss nebūt nav kārtībā. Ilgstoši augstās inflācijas dēļ iedzīvotāju pirktspēja, it īpaši pensionāru pirktspēja, ik mēnesi mazinās. Uz Īriju un Angliju darba spējīgi cilvēki joprojām bēg no mūsu valsts, tagad jau ņemot līdzi savas ģimenes.

Vairākas starptautiskas reitingu aģentūras ir pazeminājušas savu vērtējumu par Latvijas ilgtermiņa izaugsmi, mazinot uzņēmumu interesi šeit uzsākt savu darbību un veidot ienesīgas darba vietas.

Dažādi ražošanas uzņēmumi konkurētnespējas dēļ bija spiesti apturēt savu darbību mūsu valstī, pasliktinot jau esošo kritiski augsto tekošā konta deficīta līmeni.

Ar vārdu sakot, mūsu valsts ilgtspējīga attīstība ir nopietni apdraudēta. Mūsu valsts iedzīvotāju labklājības celšana ir apdraudēta. Šādos apstākļos mēs gaidītu no valdības enerģisku rīcību, lai šo situāciju mainītu, bet mēs to neesam sagaidījuši.

Tā vietā Kalvīša vadītā valdība pievērš uzmanību un enerģiju tādām lietām kā privatizācijas sertifikātu atprečošanas palielināšana, partiju finansēšanas griestu atcelšana, valsts meža platību privatizēšana jūras kāpu zonas aizsargjoslā un drošības likumu grozīšana, kas dotu politiķiem iespēju savējiem sagādāt pielaides valsts noslēpumam.

Šķiet, ka visa Kalvīša valdības enerģija tiek tērēta varas nostiprināšanai, nevis valsts problēmu reālai risināšanai.

Kolēģi! Vai tad ir liels noslēpums tas, kas mūsu valstī būtu jādara, lai mazinātu šīs visiem zināmās problēmas? Nebūt ne! (Starpsauciens: “Runā par tēmu!”)

Neskaitāmi ekonomisti ir ilgstoši skaidrojuši, ka Latvijas valsts attīstības pamats ir labi izglītots cilvēks, kurš spēj pilnvērtīgi strādāt globālās konkurences apstākļos, dodot augstu pievienoto vērtību gan ražošanas, gan pakalpojumu sfērā. Pat Kalvīša valdības 37 lappušu garajā deklarācijā ir rakstītas tādas cēlas lietas kā (es citēju): “Izveidosim Latviju par konkurētspējīgu augsti attīstītu valsti ar stabilu labklājības sabiedrību.” Valdības deklarācijā pat ir vesela nodaļa ar 20 apakšpunktiem ar nosaukumu “Izglītība, zināšanas un konkurētspēja kā izaugsmes pamats”.

Savos vārdos Kalvīša valdības deklarācija cēli norāda uz to, ka izglītība un zināšanas ir mūsu valsts izaugsmes pamats. Bet kā tad ir ar darbiem?

Es savā uzrunā pievērsīšos tikai vienai konkrētai problēmai izglītības sistēmā. Mani kolēģi runās vēl par citām problēmām.

Es runāšu par to, ka mūsu valstī šobrīd ir katastrofāls skolotāju trūkums. Pēc publiskotajiem datiem, Rīgas pilsētā vien trūkst ap 800 skolotāju šobrīd, visā valstī – pāris tūkstošu. Un kā te vēl būs septembra sākumā, kad tie, kuri domā atstāt savu profesiju, pa vasaras mēnešiem par to būs izšķīrušies?

Ja skolās nav skolotāju, kurš mācīs mūsu bērnus? Kas veidos mūsu iecerēto izaugsmes pamatu? Iemesls, kāpēc valstī ir šāds skolotāju trūkums, šķiet, mums visiem ir skaidrs. Skolotāju algas ir tik zemas, ka esošie skolotāji pamet vai nu profesiju, vai valsti kopumā, bet jaunie un spējīgie cilvēki izvēlas citu – ienesīgāku profesiju.

Un šeit rodas jautājums par atbildīgo ministri – Baibu Rivžu. Ko dara Rivžas kundze, lai šo situāciju uzlabotu? Vai vismaz viņai ir skaidrs redzējums par to, kas un kā būtu jādara, lai šo situāciju mainītu? Vai viņa ir kļuvusi par šīs tik ļoti svarīgās nozares galveno aizstāvi un pārliecinātāju?

Diemžēl, kolēģi, ir jākonstatē, ka atbilde ir “nē”. Tā vietā, lai Rivžas kundze ar pilnu enerģiju pārpildītu šo telpu, Saeimas telpu, ar argumentiem, ka izglītība ir jāliek pirmajā vietā, lai valstī būtu reāls pamats sasniegt labklājību saviem iedzīvotājiem, Rivžas kundze ir parādījusi sevi kā kārtējo koalīcijas pārstāvi, kas mums stāsta, ka valsts budžetā nepietiek naudas, ka izglītība jau ir prioritāte, taču tai nav un nebūs nepieciešamā valsts budžeta seguma.

Kolēģi! No ministra mēs gaidām vairāk nekā no kāda valsts ierēdņa. Tie diemžēl pārāk bieži mums stāsta par simt iemesliem, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. No ministra mēs gaidām redzējumu, skaidru rīcības plānu un pārliecinošu plāna īstenošanu. No Rivžas kundzes mēs to neesam sagaidījuši. Skolotāju mūsu valstī pietrūkst šodien un, šķiet, pietrūks arī rītdien.

Es šeit vēlos norādīt uz to, kas Rivžas kundzei pašai jau sen būtu bijis jādara. Valsts budžetā ir pietiekami daudz naudas, lai būtiski palielinātu skolotāju algas. Es atkārtoju: valsts budžetā jau šodien ir pietiekami daudz naudas, lai skolotāju algas būtiski palielinātu! (Starpsauciens: “Viņa nedala naudu!”)

Jautājums ir vienīgi par budžeta pārdales prioritātēm. Rivžas kundzei budžeta sadales laikā bija no šīs tribīnes jāuzstāj, ka valdības deklarācijā rakstītais ir arī jāīsteno dzīvē. Izglītībai un zinātnei bija jāpiešķir vairāk līdzekļu, kaut vai mazinot izdevumus citās sfērās. Padomāsim kaut mirkli par nevajadzīgi vērienīgām celtniecības iecerēm kultūras jomā! Rivžas kundzei bija jāstāv un jākrīt par izglītības un zinātnes prioritāti, jo tik tiešām izglītība un zinātne ir mūsu valsts labklājības atslēga. Bet Rivžas kundze to nedarīja.

Viņa arī šodien to nedara un turpina skaidrot, kāpēc tas nav iespējams. Ar katru viņas klusēšanas dienu mūsu valsts attīstības reālais apdraudējums tikai pieaug.

Cienījamie kolēģi! Es aicinu šodien uz mirkli nedomāt par mūsu piederību politiskajām partijām, bet domāt par mūsu piederību Latvijas valstij. Ikviens šajā telpā atzīs, ka izglītība un zinātne ir mūsu valsts attīstības pamats. Mēs… šodien, kolēģi, būtu pilnīgi attaisnoti prasīt valdības vadītāja demisiju sakarā ar šīs nozares neatrisinātām problēmām.

Taču sāksim savu darbu ar konkrētu nozares ministru. Rivžas kundze ir parādījusi to, ka viņa nav spējīga vadīt šo nozari. Balsosim par viņas demisiju!

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Pirms mēs turpinām debates, man ir jāaizrāda jums, ka Kārtības ruļļa 70.pants jāievēro, un tas saka, ka runātājs nedrīkst novirzīties no apspriežamā temata, un tas attiecas arī uz jūsu sagatavotās runas sākumdaļu.

Turpinām debates. Debatēs pieteikusies izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienītās deputātes un godājamie deputāti! Uzrunājot jūs no augstās Saeimas tribīnes, uz kuras, esmu pārliecināta, ir jākāpj vēstīt vienīgi sabiedrības attīstībai ļoti svarīgas lietas, no vienas puses, es jūtos gandarīta, jo izglītība ir tā joma, kurā atklātu diskusiju nevar būt par daudz. Ne vien izglītības procesa tiešajiem dalībniekiem – pedagogiem, vecākiem, skolēniem, studentiem, zinātniekiem, bet arī citiem, īpaši jau lēmējvaras pārstāvjiem, ir svarīgi būt daudzpusīgi un objektīvi informētiem par šo sarežģīto nozari. Nozari, uz kuru valstī tiek liktas tik ļoti lielas cerības.

Kā zināms, iedzīvotāju zināšanas un gudrība, to prasmīga un mērķtiecīga izmantošana ir izvirzīta par galveno Latvijas izaugsmes faktoru un šī ir tā bāze, uz kuras tad arī ir veidots Nacionālās attīstības plāns līdz 2013.gadam.

No otras puses, man kā nedaudz vairāk par gadu nostrādājušai sešpadsmitajai izglītības un zinātnes ministrei sešpadsmit neatkarības gados ir dīvaini uzklausīt, ko partija “Jaunais laiks” par izglītības un zinātnes jomā pastāvošo problēmu neatrisināšanu man pārmet, – partija, kuras divi ministri ir strādājuši šajā jomā, strādājuši trīs gadus, tātad trīsreiz ilgāk nekā es, un atstājuši man mantojumā ne tikai ilgtermiņā nesakārtotus jautājumus, bet arī nepadarītus īstermiņa darbus.

Turklāt viņi paši no savas pieredzes ļoti lieliski zina, ko var ministrs, kādas ir viņa pilnvaras un kādas ir ministra iespējas. Un tāpēc es lietas gribu saukt īstajā vārdā: es uzskatu, ka tā ir politiska divkosība.

Augstu vērtēju godprātību. Un tāpēc uz politisku demagoģiju es neatbildēšu ar politisku demagoģiju. Es esmu radusi savus spriedumus balstīt uz faktiem, un tāpēc es arī runāšu par konkrētiem darbiem un konkrētām situācijām.

Godātā Saeima! 2006.gada 8.aprīlī izglītības un zinātnes ministres amatā es stājos Zaļo un Zemnieku savienības aicināta. Brīdī, kad valdību pameta “Jaunais laiks” un izglītības nozarē bija vajadzīgs ministrs. Jauns vadītājs. Un uz ministriju es atnācu labas gribas vadīta. Labas gribas vadīta. Lai liktu lietā savas zināšanas un savu pieredzi, kas man ir uzkrāta šajos daudzajos izglītības jomā aizvadītajos gados.

Es nekaunos teikt, ka esmu rīcības un pienākuma cilvēks. Un es varu strādāt arī… un varu izturēt lielu slodzi, un es domāju, ka šajā gadā to arī esmu darījusi – strādāju 12, 14 un, ja vajag, arī 16 stundas dienā. Un Izglītības un zinātnes ministrija ir arī ļoti plaša joma. Tajā ir gan pamat­izglītība, vidējā, vispārējā, profesionālā, augstākā, interešu izglītība, mūžizglītība, zinātnes, valsts valodas, sporta jomas. Un mans mērķis ir visu šo sistēmu kopumā veidot konkurētspējīgāku.

Un šajā situācijā mani tik daudz nesatrauc ministra krēsla zaudēšana, cik gan mana un manas ministrijas un nozares darba noniecināšana… un es atļaušos… ka ap nozari zināmā mērā tiek veidots, mākslīgi radīts negāciju lauks, kas patiesībā darbojas pretī izglītības pašai svarīgākajai misijai – dot sabiedrībai drošības un cerības sajūtu, virzīt to uz attīstību, nevis radīt tajā histēriju un depresiju.

Vai opozīcijas politiskajai demagoģijai šobrīd, kad izglītībā un zinātnē ir tik kritisks stāvoklis, nav pārāk augsta cena? Un kā gan citādi, ja ne par histērijas un depresijas radīšanu, var nosaukt negāciju kurināšanu, lai tie Latvijas iedzīvotāji, kuri varbūt tik labi nepārzina izglītības jomu un ietekmējas no šīs politiskās telpas, pēc šīs izskanējušās informācijas saķertu galvu un teiktu: “Šausmas, šausmas! Diez kas tur notiek un vai vispār skolas septembrī būs? Vai vispār bērni ies uz skolu?”

Un kur te ir godprātīgi pirmajā vietā liekamais – visas tautas, jaunatnes, sabiedrības attīstības intereses? Kur te ir? Jā, Latvijā ilgstoši izglītība un zinātne visvairāk tieši finansiālu apstākļu un iemeslu dēļ ir bijusi atvirzīta uz tālākiem punktiem. Un es domāju, ka tieši šīs nozares darbinieku atbildīgā attieksme, inovatīvas rīcības veidi, pašaizliedzīga darbība visus šos gadus ir aizstājusi šo nepietiekamo finansējumu skolās. Pateicoties tam, nozare ir virzījusies līdzi mūsdienu prasībām un nav katastrofāli atpalikusi. Ja visu izšķirtu tikai un vienīgi finansējums, kas mūsu valstī ir ievērojami mazāks nekā Eiropas Savienībā vidēji, mēs nekad nebūtu tik tālu tikuši, kā mēs esam, – pozitīvā nozīmē.

Un tieši šobrīd ir tas piemērotākais laiks stabilas attīstības radīšanai, jo ir iestājusies tā situācija, kas ir gaidīta, – kad ir iespēja attīstīt projektus, kad var sākt gadiem krāto problēmu risināšanu. Kad mums ir iespēja uzlabot materiāli tehnisko bāzi, piesaistot Eiropas Savienību. Kad ir iespēja ilgtermiņā skatīties, stabilitātē skatīties. Un tāpēc arī ir svarīgi, protams, šo stabilitāti radot, izdiskutēt jautājumus un veidot ilgtermiņa programmu. Izglītības sistēma, tāpat kā mūsu Rīga, nekad nebūs gatava! Jo tas nozīmētu attīstības apstāšanos vispār.

Un tāpēc arī, piemēram, UNESCO nesenajā konferencē “Mūsdienu pedagoģija nākotnes sabiedrībai” apliecināja, ka mainīgā pasaulē mainās arī izglītības uzdevumi. Un ka nāk arvien jauni izaicinājumi. Mums nekad nebūs tā, ka nebūs nekādu problēmu! Mums ir šobrīd vieni izaicinājumi, rītu būs citi. Pasaulē ir arī tādi, kas mūs vēl nav nemaz sasnieguši. Mums vienmēr būs jautājumi, kas būs jārisina konkrēti un praktiski.

Un te… un tāpēc es domāju, ka šīs pārmaiņas ir saistītas ar reālām dzīves situācijām. Un es esmu gatava šīs pārmaiņas īstenot un problēmas risināt. Un tīši radīta nozares administratīvā nestabilitāte nekādā veidā neveicinās kopējo stabilitāti. Tā tai var tikai kaitēt.

Te jūs varētu jautāt: bet kā tad ir ar pedagogu pausto viedokli pedagogu atklātajā vēstulē šā gada aprīlī? To taču ir parakstījuši septiņi tūkstoši skolotāju. Septiņi tūkstoši no tuvu pie 50 tūkstošiem skolotāju mūsu valstī! Šajā vēstulē galvenokārt bija skarts pedagogiem ļoti svarīgs jautājums, tas ir, jautājums par atalgojumu.

Jā, skolotāju atalgojums nav bijis konkurētspējīgs, salīdzinot ar līdzvērtīgas kvalifikācijas speciālistiem citās tautsaimniecības nozarēs. Tas ir veicinājis kadru aizplūšanu no skolas un kavējis jaunu speciālistu piesaisti skolai.

Daži fakti par nodrošinājumu ar pedagogu kadriem. Tā situācija nav tik briesmīga, kā Kariņa kungs te tikko aprakstīja. Visvairāk uz 1.septembri prognozēto vakanču ir Rīgā – apmēram 200. Zemgalē ir 40, Latgalē – 15 vakances, Kurzemē – 70 un Vidzemē – ap 80.

Toties Krāslavas rajonā un Daugavpils pilsētā vispār nav brīvu pedagogu štata vietu. Un pēc Ludzas rajona statistikas iznāk, ka no turienes uz Rīgu varētu sūtīt dabaszinātņu un matemātikas skolotāju desantu.

Pavisam nopietni runājot, situācija jāskata valstī kopumā. Jāskata ne tikai viens reģions, bet valsts kopumā. Un šajā situācijā ir svarīgi un arī ir vēlme atgriezties pedagogiem, kas no skolas aizgājuši 90.gados.

Es iniciēju atklātu dialogu. Ar pedagogiem mēs tikāmies ministrijā, Saeimā, mēs pašreiz aktīvi strādājam pie reģionālajām konferencēm, kas notiks augustā. Mūsu vairākkārtējās tikšanās ir viesušas lielāku abpusējo sapratni par to, kas ir nepieciešams. Un faktiski skolotāju vēstule iezīmēja tieši tos faktorus, ko mēs jau esam iestrādājuši mūsu ilgtermiņa plānos, ko mēs jau apzinām. Un lielā mērā tas arī liecina par to, ka ministrija iet pareizu ceļu.

Ja reiz es pieskāros pedagogu jautājumam, tad turpināšu arī par nozares prioritāšu un veicamo darbu izvērtēšanu.

Godājamie deputāti! Par spīti visiem pārmetumiem es vēlos uzsvērt, ka tieši šajā gadā ministrija pirmo reizi ir panākusi kvalitatīvi jaunu pieeju pedagogu atalgojuma sistēmas sakārtošanai, darba algu pakāpeniski paaugstinot un ņemot vērā līdz šim neapmaksātos skolotāju darba pienākumus.

Šogad valdība atbalstīja ministrijas un LIZDA ierosinājumu, ka papildus iepriekšējos gados izveidotajā darba algas paaugstināšanas grafikā paredzētajiem 50 latiem no 1.septembra pedagogi vēl saņems samaksu par burtnīcu labošanu, konsultāciju stundām, darbu ar skolā integrētajiem bērniem, kam ir īpašās vajadzības. Tas atkarībā no veicamajiem pienākumiem var veidot atalgojuma palielinājumu līdz 100 latiem.

Jā, tas nav radikālais prasītais atalgojuma palielinājums – 560 latu pēc nodokļu nomaksas. Un es no sirds gribētu spiest roku ministram, kurš to šeit un tagad, tūlīt varētu panākt tuvu pie 50 tūkstošiem skolotāju. Taču arī šie minētie gandrīz 100 lati ir vislielākais skolotāju atalgojuma palielinājums vienā reizē pēdējo gadu laikā. Papildu samaksa prasīs no budžeta 10 miljonus latu.

Salīdzinājumam atgādināšu pedagogu atalgojuma rādītāju pieaugumus laikā no 2000. līdz 2007.gadam. Vidējā darba samaksa par likmi (tātad par 21 stundu) 2000.gadā bija tikai 92 lati. Augot apmēram par 20 latiem gadā, bet 2004.gadā stāvot uz vietas, tā visstraujāk ir kāpusi tieši pēdējos gadus. Atcerēsimies, ka 8.Saeimas laikā Ministru prezidents Aigars Kalvītis, toreizējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete un arī LIZDA noslēdza kopēju vienošanos par pedagogu atalgojuma palielināšanas programmu, kas tiek iedzīvināta manā ministrēšanas laikā. Šogad samaksa sasniegs 284 latus par likmi, un tā ir par aptuveni 60 procentiem lielāka nekā 2005.gadā. Plus samaksa par klases audzināšanu, burtnīcu labošanu, konsultācijām, darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām un 10 procentu kvalitātes piemaksa.

Šogad papildus panāktais darba samaksas palielinājums ir tikai pirmais solis uz skolotāju atalgojuma sistēmas sakārtošanu un kompleksā ar citiem pasākumiem ir mērķēts uz skolotāju piesaisti nozarei. Ministrijas izvirzītie prioritārie uzdevumi pedagogu cilvēkresursu attīstībā nozīmē pasākumu kopainu, situācijas kopēju uzlabošanu, un tas jau bija izdarīts pirms skolotāju vēstules saņemšanas.

Ministrijas prioritārie uzdevumi pedagogu resursu attīstībā ir saistīti ar augstākās izglītības posmu. Arī šeit mums ir jādomā. Un jāsaka, ka, skarot jautājumu par skolotāju sagatavošanu un rosināšanu strādāt skolās, mēs esam piešķīruši budžeta vietas fizikas, ķīmijas, bioloģijas, matemātikas skolotājiem, un ir arī iestrādāta programma par 200 latu stipendiju tiem jaunajiem pedagogiem, kas pēc skolas beigšanas ir ar mieru trīs gadus nostrādāt skolā. Jau šobrīd es varu informēt, ka vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu vadītāju augusta konferencēs mēs diskutēsim par šiem jautājumiem.

Runājot vēl par algām, es atgādināšu, ka no 2006.gada 1.septembra ir būtiski palielināts arī augstskolu un koledžu akadēmiskā personāla atalgojums. Rektora minimālā alga ir 958 lati (bija 630), profesoram ir 798 (bija 504), un lektoram ir 408 (bija tikai 258). Tas ir veicinājis interesi par akadēmisko jomu.

Pirms runāšu par Eiropas struktūrfondu naudas apgūšanu, uzsvēršu, ka arī budžetā šim, 2007.gadam ir panākts vēl nebijis vairāku desmitu miljonu latu liels pieaugums. Tā ka valdība ir atbalstījusi izglītību un zinātni, jo pieaugums ir visās nozarēs – kā izglītībā, tā zinātnē, valsts valodas un sporta jomā.

Spilgts piemērs ir ilgstoši novārtā atstātā profesionālā izglītība. 2007.gadā tai pirmo reizi visā neatkarības laikā ir panākts vislielākais finansējums – 47 miljoni latu. Tostarp ir izdevies arī palielināt audzēkņu stipendijas no 8 līdz 20 latiem, līdzekļi ieguldīti arī materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā. Un jāsaka, ka bērnu skaits profesionālās izglītības iestādēs ir palielinājies. Profesionālajai izglītībai ir nepieciešams darba devēju atbalsts. Un šeit ir ļoti daudz jāstrādā tieši ar likumdošanu. Tāpēc ir izstrādāts Profesionālās izglītības likuma projekts, kur darba devēja loma ir īpaši iezīmēta gan satura izstrādē, gan arī audzēkņu sasniegumu novērtēšanā. Jāuzsver, ka profesionālās izglītības jomu efektīvāku vērsusi arī Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes un reģionālo trīspusējo sadarbības padomju darbība. Šādas reģionālas padomes ir izveidotas šajā gadā, un tas stiprina sasaisti ar profesionālo izglītību, lai jaunieši būtu labāk sagatavoti darbam, lai viņiem būtu praktiskā darba iemaņas.

Šo profesionālās izglītības mērķu labā laikā līdz 2013.gadam materiāli tehniskajai bāzei ir paredzēti astoņi miljoni latu.

Godātā Saeima! Turpinot par prioritātēm, paveiktajiem un veicamajiem darbiem, man ir jāatgriežas 2006.gada aprīlī, kad, stājoties ministra amatā, es… atzīšos: es nebiju gaidījusi to, ka man būs jāsaskaras arī ar piespiedu prioritātēm.

Viena no tām bija situācija, kad bija iekavēta zinātniskās darbības normatīvās bāzes sakārtošana. Zinātnieki nesaņēma naudu pētījumiem, un tika iekavēti to termiņi. Nebija piešķirti un sadalīti apmēram 16 miljoni latu. Īsā laikā nācās panākt liela daudzuma – kopskaitā 13 – zinātnisko darbību reglamentējošo normu un dokumentu apstiprināšanu.

2006.gadā tika pabeigta zinātnisko institūtu sakārtošana, kas bija nepieciešama sakarā ar Komerclikuma un Zinātniskās darbības likuma spēkā stāšanos.

Būtisks solis ir zinātnisko institūtu reorganizācija ar grozījumiem Zinātniskās darbības likumā, ko jūs pieņēmāt 21.jūnijā un Valsts prezidente izsludināja 2.jūlijā. Šie grozījumi ir būtiski Latvijas zinātnes un pētniecības ilgtermiņa attīstības nodrošināšanai tieši institucionālās bāzes ziņā.

Es gribu atgādināt, ka tieši šajā gadā arī institūti pirmo reizi savā bāzes finansējumā saņēma arī darba samaksas finansējumu.

Atgriežoties pie ministres gaitu sākuma, man jāsaka, ka toreiz darba apstākļus man vēl saspringtākus darīja tā laika valsts sekretāres ilgstošā slimošana un neesamība darbā. Un šajā laikā man personiski nācās atvairīt publiskus nomelnojumus. Nomelnojumi publiskajā telpā bija saistīti arī ar Izglītības un zinātnes ministrijas nekustamajiem īpašumiem. Stājoties amatā, izglītības nozarei tik netipisku jautājumu es biju spiesta izvirzīt kā prioritāru.

Kā daļa no risinājumiem ministrijas nekustamā īpašuma jautājumu sakārtošanā tika iezīmēta nekustamo īpašumu nodošana valsts augstskolām, kam ir atvasinātās publiskās personas statuss.

Kas tad ir izdarīts nekustamā īpašuma jomā? Ir apzināts, cik tad mums īsti ir īpašumu. Un mums kopā ir 1821 objekts. Ir sagatavota normatīvā bāze nekustamā īpašuma izvērtēšanai, pieaicināti speciālisti šā darba uzsākšanai, lai rezultātā tiktu iegūta skaidrība par to, kurš objekts ir nepieciešams kurai izglītības funkcijai.

Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma pārejas noteikumi paredz, ka Ministru kabinets izstrādās normatīvos aktus, lai varētu nodot nekustamos īpašumus valsts augstskolām. Un jūs paši, īpaši Krastiņa kunga vadītā komisija, atceraties, cik lielas un garas mums bija diskusijas par šo jautājumu.

Ministrijas administratīvās struktūras nesakārtotība un administratīvās kapacitātes trūkums arī bija viena iekavēta joma, ko es pārņēmu, stājoties ministra darbā.

Vecās lietas es atgādinu tāpēc, ka tās ir saistītas ar ministrijas darbības prioritātēm un valsts stratēģiskās attīstības mērķiem.

Ministrijā kopumā bija aptuveni 30 procentu vakanču. Nebija neviena cilvēka, kas nodarbotos ar valsts valodas politiku, un tāpēc tika izveidots Valsts valodas politikas departaments. Valdībā bija nostiprināta Valsts valodas politikas programma 2006.–2010.gadam, kas, es domāju, ir ļoti svarīga programma. Un administratīvais vājums struktūrfondu apguvē izpaudās tādējādi, ka darbam ar Eiropas Savienības līdzekļiem toreiz trūka 20 darbinieku.

Tālāk es nedaudz detalizētāk runāšu par Eiropas struktūrfondu jautājumiem.

Pēc dažu mēnešu intensīva darba mēs sakārtojām ministrijas administratīvo sistēmu atbilstoši valsts un pašas ministrijas mērķiem. Tika izveidota štata vieta – valsts sekretāra vietnieks struktūrfondu jautājumos, kā arī divi departamenti – Struktūrfondu departaments un Eiropas reģionālās attīstības fonda investīciju departaments, kā arī aizpildītas visas vakances.

Īsi pirms manas stāšanās ministra amatā vēl nebija noslēgti līgumi par 26 miljoniem latu 2004.–2006.gada plānošanas periodā un bija iekavēts Eiropas Savienības struktūrfondu apguves process.

Pēdējā pusgada laikā mums situācija ir krietni uzlabojusies. Tagad līgumi ir noslēgti par visu summu un tiek veikts sistemātisks darbs projektu plānošanas, metodiskā nodrošinājuma un arī ieviešanas ziņā. Daudzās aktivitātēs struktūrfondu pieprasījums ir pārsniedzis plānoto. Līdz šī gada beigām Eiropas Sociālā fonda apmaksa dubultosies, sasniedzot 12 miljonus, tas ir, 33 procentus, un tas ir visām pārējām jaunajām Eiropas Savienības valstīm līdzvērtīgs rādītājs.

Runājot par 2007.–2013.gadā apgūstamo Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, gandrīz 700 miljoniem eiro, es uzsvēršu, ka ministrija izpilda visus sagatavošanās nosacījumus atbilstoši vadošās iestādes un īpašu uzdevumu ministra sekretariāta noteiktajam grafikam. Konsultējoties ar sociālajiem partneriem, ir izstrādāti projektu atlases principi, ieviešanas nosacījumi prioritārajās aktivitātēs, ko mēs uzsāksim šogad, tātad atbalsts pedagogiem dabaszinātņu kabinetu ierīkošanai un atbalsts doktorantūrai.

Godātie deputāti! Nevēlos lieki aizkavēt jūsu uzmanību, tikai īsumā minēšu vēl dažus darbības virzienus, kuros man nācās atjaunot pārtraukto pēctecību un labi iesāktos darbus.

Piemēram, tā ir pārtrauktā izglītības iestāžu informatizācija. Jaunā kvalitātē mēs atjaunojām informācijas un komunikācijas tehnoloģiju konsultatīvo padomi, izveidojām Informācijas tehnoloģijas departamentu. Tāda ministrijā nebija pēdējos piecus gadus. Pēc Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta iniciatīvas strādājām pie struktūrfonda aktivitātes informācijas un komunikāciju tehnoloģijas izglītības kvalitātei 2007.–2013.gadam.

Plānotais finansējums ir apmēram 140 miljoni latu, un jau šodien mēs esam nodrošinājuši, ka Latvijā 250 matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas skolotāji var mācību procesā izmantot iespējas, ko paver personālais dators un modernās tehnoloģijas.

Tāpat mēs paveicām visu nepieciešamo, lai turpinātu 2007.gadā un gada beigās arī pabeigtu projektu “Latvijas vispārizglītojošo skolu informatizācija”. 300 skolas ir nodrošinātas ar vairāk nekā 2000 datoriem un internetu.

Par valsts finansējumu skolēnu mācību grāmatām. Mēs jau tā atpaliekam gan no Igaunijas, gan no Lietuvas. Bet tieši premjera Einara Repšes taupības politikas laikā finansējums tām tika samazināts vēl par pusmiljonu latu, un līdz ar to summa grāmatām ir Ls 1,65. Pagājušajā gadā mums izdevās šo grāmatu naudu atlikt atpakaļ, bet fakts ir tāds, ka vismaz trīs gadi ir nokavēti.

Sociālās korekcijas izglītības iestādē “Strautiņi”, kurā ievieto bērnus un jauniešus ar tiesas lēmumu par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, radušās problēmas lielā mērā ir sekas taupībai. Savulaik izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis slēdza tāda paša tipa skolu “Pilcene”, kurā bija dažāda vecuma bērni. Un tagad “Strautiņos” ir gan mazi zēni, gan jaunieši tuvu 18 gadiem, kas, protams, rada lielas problēmas.

Godātā Saeima! Ļoti būtiski, ka ministrijas komandai ir izdevies atvērt grozījumiem jau sen juridiski un morāli novecojušus dokumentus, piemēram, tāds ir Izglītības likums, un radīt jaunus dokumentus – tādus kā izglītības attīstības pamatnostādnes līdz 2013.gadam un mūžizglītības politikas pamatnostādnes. Būtisks darbs ir izdarīts, turpinot strādāt ar Augstākās izglītības likumu, kas ļaus Latvijas augstākajai izglītībai iekļauties vienotajā Eiropas augstākās izglītības telpā.

Pirmo reizi Latvijas vēsturē valdība ir apstiprinājusi Nacionālo sporta attīstības padomi un programmu… es atvainojos, Nacionālo sporta programmu 2006.–2012.gadam, kas nosaka un nodrošina 5,5 miljonu latu budžeta pieaugumu sporta nozarē. Un tas ir atbalsts gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan arī izciliem sportistiem.

Vēl gribētos pateikt, ka šajā gadā pirmo reizi doktorantūras jomā ir piešķirts finansējums arī augstskolām, kurām nav doktorantūras programmas, un līdz ar to mācību spēki no citām augstskolām var mācīties un ir finansēti doktorantūras programmās augstskolās, kurās šādas programmas ir. Un te jāsaka tā, ka tieši doktorantūras jomā ir viens ļoti pozitīvs fakts, par ko, es domāju, mums visiem jāpriecājas, jo tikko Zinātniskās kvalifikācijas komisijā aizstāvējās simtais doktorants. Simtais! Tātad simtā disertācija. Visā pagājušajā gadā mums bija simt astoņpadsmit disertācijas. Tā ka tas ir tiešām ļoti pozitīvs fakts.

Es gribēju atkārtot arī to, ka Eiropas vienotajā izglītības telpā jeb Boloņas procesā pēc vērtējuma, ko izdarījuši starptautiskie eksperti, salīdzinot piecdesmit valstis, mēs esam pirmajā vietā Baltijas reģionā un piecpadsmitajā – starp piecdesmit valstīm kopumā. Es uzskatu, ka tas ir arī liels mūsu kopīgs sasniegums.

Un noslēgumā es gribētu uzsvērt to, ka esmu vienmēr bijusi atvērta sociālajai partnerībai, dialogam, viedokļu apmaiņai, savstarpējai sadarbībai un mēs strādājam gan ar LIZDA, gan ar LIVA, gan ar vecāku apvienību “Visi”, gan ar Darba devēju konfederāciju, gan ar augstskolām, gan ar Zinātnes padomi, maksimāli cenšoties padarīt izglītības jautājumus vairāk apspriežamus ne tikai pašā ministrijā, bet arī ārpus tās.

Godātā Saeima! Visbeidzot es vēlos teikt: ir jau pareizi, ka opozīcija rūpīgi seko valdības darbam, tostarp analizē procesus arī izglītības, zinātnes, valsts valodas, sporta nozarēs. Tomēr šajā gadījumā tas vairāk izskatās pēc darbības iniciēšanas, izmantojot tieši sociāli un ekonomiski visjutīgākās jomas, kurās katrs satricinājums situāciju vēl vairāk pasliktina.

Un kā sauc šādu rīcību, kad politiskā demagoģija un politiskā divkosība sasniedz šādu, tik augstu pakāpi? Esmu pārliecināta, ka tiešām ir iespējams, īpaši ar pedagogu, vecāku un pašvaldību darbinieku, ierēdņu atbildību un līdzdalību, efektīvāk risināt tos jautājumus, ko laiks mums ir izvirzījis, lai mūsu sistēma kopumā kļūtu labāka un konkurētspējīgāka. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Debates turpinās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Vakar Jaunajā Rīgas teātrī notika pilsoniskais forums par demokrātijas nākotni Latvijā. Cik ļoti gaisotne šai forumā atšķīrās no šai namā valdošā vairākuma viedokļa!

Vakar rakstniece Anna Žīgure atgādināja pavisam senu notikumu – 1988.gada jūnija Radošo savienību plēnumu, par kuru tolaik cilvēki teica, ka divas dienas elpojuši svaigu gaisu. Arī vakar forumā man bija šī svaigā gaisa sajūta. Diemžēl šai namā tā zūd.

Pirms divdesmit gadiem kompartijas funkcionāri aicināja nedramatizēt situāciju. Kas šodien mainījies? Citēju Annas Žīgures teikto: “Cik reižu šopavasar no valdošās koalīcijas puses nav dzirdēts – nedramatizēsim situāciju, nav krīzes. Valdība strādā, Saeima strādā. Ar šo iestāžu darbu neesot apmierināta vienīgi maza sarūgtināta un nikna oponentu saujiņa un tā saucamās sabiedriskās organizācijas, kuras patiesībā finansējot starptautiski tīkli. Latvijā viss labi, Latvijā viss mierīgi. “Ļaujiet mums strādāt,” saka valdošā koalīcija, nejūtot vai negribot just, ka tautas uzticības kredīts jau ir iztērēts.”

To pašu valdošā koalīcija saka par izglītības sistēmu un ministres Rivžas darbu. Viss esot kārtībā. Tad, kad “Jaunais laiks” strādājis, tad gan viss esot bijis slikti. Un galvenais pārmetums – Rivžai, nabadzītei, esot atstāta nesakārtota sistēma, kurā, viņai pa priekšu grozoties, gada laikā vienas vienīgas nelaimes.

Lūk, dažas no šīm nelaimēm. Nacionālas stājas trūkums valodas un izglītības lietās; tieksme mīkstināt mazākumtautību izglītības reformu; centralizēto eksāmenu tirgošanas atsākšanās; pusgadu ilga un nelikumīga valsts sekretāres vajāšana; mēģinājums privatizēt izglītības sistēmas nekustamos īpašumus; nespēja vesela gada laikā iecelt izglītības satura iestādes vadītāju; samocīta, nesakarīga vispārējās vidējās izglītības satura reforma; 7,5 tūkstošu pedagogu parakstīta atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām kā trauksmes zvans par dziļo sistēmas krīzi; atbrīvošanās no godīgiem ierēdņiem; ministrijas administratīva novājināšana; padomju laiku vilkšana atpakaļ zinātnē; augstākās izglītības un zinātnes administrācijas neveidošana; likuma nepildīšana; aizdomīgi darījumi kā Saules dārzā, tā “Daugavas” stadionā; korupcijas skandāli; augstāka nekā jebkad par kukuļņemšanu aizturētā amatpersona; kriminālprocesi.

Tās ir ziņas, kuras atmiņā saistās ar ministri Baibu Rivžu. Daudz dzirdam par saasināto krīzi skolās, skolotāju trūkumu. Katastrofāla situācija ir arī augstskolās. Minēšu dažus skaitļus.

Valstī, kurā ir otrais lielākais studējošo īpatsvars pasaulē, redzam gluži neeiropeisku studiju struktūru. Tikai 68 procenti studentu studē valsts augstskolās. Sistēma ir ļoti fragmentēta – 60 augstākās izglītības institūciju, 700 programmu. Nedabisks sabiedrisko zinību pārsvars, ko desmit gadus veidojusi tagadējās ministres vadītā Augstākās izglītības padome. Piemēram, tiesību studiju programmas apgūt piedāvā 10 augstskolas. Sašķeltībā neveidojas izcilībai un pētījumiem nepieciešamā kritiskā masa. Jaunākās statistikas dati (ieklausieties!): akadēmiskajās maģistra un doktora studijās kopā tikai 8,4 procenti. Dzimumu struktūra augstskolās: vīrieši gandrīz vai nemaz nestudē, mazāk par trešdaļu no grādu ieguvējiem ir vīriešu. Nepilna laika studijās – puse studentu. Studiju maksa pieaug, jaunieši strādā, pa sestdienām piestudē. Bet valsts apmaksā studijas vien nedaudz vairāk par piektdaļu – 23 procentiem – studentu.

Fakti ir sausi. Latvijā ne vien zinātnes naudas īpatsvars katru gadu kritās, līdz ar “Jaunā laika” pūlēm izdevās panākt 0,15 procentu pieaugumu un ierakstīt to Zinātnes likumā, bet arī augstākās izglītības finansējums samazinājās no 0,90 līdz 0,52 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tikai “Jaunais laiks” panāca pieaugumu – 0,68 procentus 2005.gadā.

Nupat, nesen, Izglītības un zinātnes ministrija ir publiskojusi gada pārskatu. Pārsteidzoši, bet šogad, laikam pateicoties ministrei Rivžai, visi rādītāji ir sliktāki nekā gadu iepriekš. Lai gan Eiropas Savienība 2006.gada 10.maijā ar komunikē, kas balstās uz nepieciešamību sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus, nolēma Eiropā finansēt augstskolu studijas ar 2 procentiem no iekšzemes kopprodukta, jo ieguldījumi studijās atmaksājas vairāk nekā reālās procentu likmes, ministre neiestājās par šīs normas iekļaušanu likumā, toties skaidri pateica, ka nepildīs (kā jau gadu nepilda!) likumu, kas paredz interešu konfliktu novēršanu ministrijā un nodalītas iestādes – Augstākās izglītības un zinātnes administrācijas – izveidi. Ietaupīšot! Likums nepatīk, jo naudu vairs nedalīs ministrija.

Vēl vairāk. Izglītības un zinātnes ministre saka, ka nepildīs aktus, kas paredz katrai studiju vietai atvēlēto izmaksu ikgadējo celšanu. Citēju: “Nākamgad nepalielinās arī studiju vietu izmaksas.” Tātad nevarēs uzlabot mācību materiāltehnisko bāzi. Būs pirmā reize, kad nekāpinās ieguldījumu studentu izglītošanai.

Vai ministrei nav saprotams, ka zināšanu ekonomika ir vienīgā iespēja Latvijai augt par labklājības zemi? Tautsaimniecību nepacelsim ar runkuļu selekciju vien. Kā ministre ir iedrošinājusies apturēt finanšu pieaugumu studijām laikā, kad tikko pamodās cerība? Neprasme, neizlēmība un nespēja aizstāvēt nozares prioritātes – tā aizvadīts šis gads. Gandrīz visās jomās notikusi atkāpšanās no sasniegtā. Labi vien, ka neiznīcināja vismaz to, ko ministre reizumis (arī šodienas runā) uzdeva par sevis paveikto, piemēram, Druvietes panākto skolotāju algu un zinātnes naudas pieaugumu vai iepriekš panākto valsts valodas lietošanu vispārējā izglītībā.

Daži piemēri tam, kā labi iesāktais ir apturēts, aizkavēts, paslēpts, samocīts.

Inas Druvietes gatavot uzsāktā kvalifikācijas diferencēšanas sistēma pusotra gada laikā tā arī nav ieviesta. Nav panākts, ka bērnudārzu pedagogu algas apmaksā valsts.

Pērn janvārī ministrijas sākotnējais pieprasījums pēc 101 miljona papildu līdzekļu 2007.gada budžetā izčākstējis. Investīciju programmā līdzekļi “apgriezti” pat vienīgajai jaunceltajai Cesvaines skolai. Augstākās izglītības likuma projekts iesprūdis.

“Jaunais laiks” plānoja veidot atsevišķu valsts kapitālsabiedrību Izglītības ministrijas īpašumu apsaimniekošanai. Rivža sākumā demonstrēja ekonomisku nekompetenci – izdeva rīkojumu nodot daļu privatizācijai. Vēlāk taisnojās, ka nodos tā saucamos nevajadzīgos īpašumus. Nodos īpašumus akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi”. Arī tas nav izdarīts. Ne izveidota apsaimniekošanas kapitālsabiedrība, ne arī īpašumi nodoti “Valsts nekustamajiem īpašumiem”.

Augstskolām īpašumā ēkas un zemi tā arī nenodod. Uz rūtiņu lapas parakstīta rezolūcija ir: “Nodot Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes ēku “Latvijas Pas­tam”.”

Nevar jau teikt, ka Rivža augstskolas neaizstāv nemaz. 2006.gada maijā Baiba Rivža personīgi vēršas Rīgas domē, lai panāktu atkārtotu līguma slēgšanu ar skandalozo Sociālo tehnoloģiju augstskolu par ēku Baltajā ielā, neļaujot tajā izveidot pašvaldības iestādi – vidusskolu. Turpinoties bezdarbībai, no jauna atsākti kriminālprocesi, piemēram, par Merķeļa ielu 11 Rīgā.

Toties sevišķi skandaloza izvērtusies rīcība ar Saules dārza zemi, kad ierēdņi dažādu līgumu slēgšanas rezultātā ļāva Indriksona kunga SIA “Ķeizarmežs” pieteikties uz tādas valsts zemes privatizāciju, kura jau tā bija iznomāta par “sviestmaizi”. Zaudētas iestrādes, ko panācām, atbrīvojot ministriju no izšķērdētājiem un koruptīvas sistēmas. Ministrijas graušana. Kad, novēršot korupciju, atklājās Mežaparkā pie Ķīšezera esošās valsts zemes izšķērdēšana un nācās atlaist divus politiski ieceltus valsts sekretārus (vienu šobrīd tiesā), “Jaunais laiks” izsludināja atklātu konkursu un pieņēma profesionālu ierēdni no Tieslietu ministrijas ar desmit gadu stāžu valsts institūcijās – Kristīni Jarinovsku – par valsts sekretāri. Pieņēma valsts sekretāra vietnieku sporta, Eiropas finanšu un stratēģijas jautājumos. Sakārtoja darbaspējīgu ministrijas struktūru.

Rivža atnāca strādāt jau pie jauniem cilvēkiem, kas spēja izvilkt ministriju no stagnācijas, bet pati savu darbošanos sāka ar godprātīgu amatpersonu “izēšanu”. Varbūt šie ierēdņi traucēja ar zemniecisku vērienu saimniekot ar nekustamo īpašumu? Nelikumīgi atstādināja un vēlāk ar absurdu iemeslu – kā nelojālu valstij – pārcēla citā amatā valsts sekretāri, atlaida padomnieku ekonomikā, kurš jau uzvarējis tiesas procesā par nelikumīgu atlaišanu, atbrīvojās no Saimnieciskā departamenta direktora un tā tālāk. Nu no ministrijas aiziet zinātnieki, uz kuru profesionālismu balstījās Latvijas panākumi Boloņas sistēmā. Piemēram, Velta Vikmane un Jānis Čakste.

Ministriju nejēdzīgi sadrumstaloja “kņazistēs” – vairāk nekā 20 struktūrvienībās. Piemēram, Augstākās izglītības un zinātnes departaments nez kāpēc pārdalīts divos departamentos.

Visbeidzot, ministrijas vadībā izvirzās funkcionāri, kuru piemērotību amatam apliecina oranža biedrakarte. Droši vien tas palīdz valsts investīciju naudu dalīt pašvaldībām.

Korupcijas skandālu veicināšana. Rivža prettiesiski atstādināja no amata konkursa kārtībā iecelto valsts sekretāri tieši tajā laikā, kad noslēdzās pieteikšanās privatizācijai. Vai tā ir sagadīšanās, nezinu. Ministres rīcības nelikumību atzīst arī Civildienesta pārvalde, šo lēmumu atceļot.

Kad sakarā ar aizdomām par nelikumīgu rīcību valsts sekretāre atstādināja no amata ierēdni Andreju Cini, Rivža uz karstām pēdām atstādināja pašu valsts sekretāri, bet Cini iecēla par ministrijas vadītāju valsts sekretāres vietā un piešķīra tam plašas pilnvaras! Kā šīs pilnvaras realizētas, redzējām. Rivžas protežēto Cini pēc pusotra mēneša aizturēja KNAB sakarā ar aizdomām par kukuļu izspiešanu grupā un sevišķi lielā apmērā saistībā ar nekustamo īpašumu. Krimināllieta nosūtīta prokuratūrai apsūdzības celšanai.

Sports paliek novārtā. “Jaunais laiks” izveidoja Sporta departamentu, uzsāka vienotas sporta politikas veidošanu. Baiba Rivža gada laikā nav spējusi nodrošināt nekādu pozitīvu virzību. Priekšlikumi atduras pret argumentiem: “Sporta bāzu apsaimniekošana ir valstij neraksturīga funkcija.” Ministre atmet visu svarīgo lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, Biķernieku sporta bāzes privatizāciju, Nacionālajai sporta padomei, un naudu reāli dala Olimpiskā komiteja. Nav konceptuālas rīcības.

Daugavas stadions ir piemērs. Aizdomīgā procesā sākotnēji izsniedza pilnvaru Gunta Indriksona kontrolētajai Latvijas Futbola federācijai dzīvojamo ēku projektēšanai līdzšinējā stadiona teritorijā. Starp citu, Ekonomikas policija par šo pilnvaru ir ierosinājusi kriminālprocesu. Tad nesaprotamu iemeslu dēļ vēlas stadionu nodot Rīgas domei, kurā atsevišķas amatpersonas saka, ka pilsētai neesot līdzekļu stadiona atjaunošanai, bet paredz, ka Rīgas dome veikli nodos to tālāk – Indriksona kungam.

Ministre Rivža nav valsts pārvaldē no vakardienas. Viņa ir desmit gadus vadījusi Augstākās izglītības padomi, plānojot savu budžeta studiju vietu sadalījumu vai desmit ministriem. Jau tad bija gana laika iemācīties, kā valsts darbs darāms. Izglītības ministra vieta nav nomenklatūras darbaudzināšanas kantoris, kur vēl desmit gadus ministrei mācīties valsts pārvaldes iekārtu un likumus. Izglītības un zinātnes ministra darbs nav koķeta pačalošana un lentīšu pārgriešana svētkos. Man nav ticības, ka cienījamā Rivžas kundze to pēkšņi sapratīs un gribēs un pratīs strādāt.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Debates turpina deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Šodien mēs izskatām svarīgu jautājumu: vai atbilst ieņemamajam amatam izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivžas kundze. Bet vēl svarīgāk ir noskaidrot, kas notiek mūsu valsts izglītības nozarē.

Diemžēl Latvijā pēc neatkarības atgūšanas pakāpeniski pazeminās jauniešu zināšanu kvalitāte. To apgalvo augstskolu profesori, to pierāda masveida nesekmība un otrgadniecība. Iemesli… Viņu ir daudz.

Pirmkārt, minoritāšu skolas… tā ir vardarbīga, no paša sākuma politizēta, zinātniski nepamatota un nevienam nevajadzīga skolas pseidoreforma–2004. Vai šajā bezjēdzīgajā jezgā ir vainīga Rivžas kundze? Nē. Šo pseidoreformu izdomāja nacionālistiski noskaņotie politiķi, realizēja ministri Kārlis Šadurskis un Ina Druviete, kuri tagad pieprasa, lai pašreizējā ministre atkāptos no amata. Pseidoreforma–2004 ir jāatceļ, jāatļauj minoritāšu skolu direktoriem pašiem nodrošināt tādu mācību un audzināšanas procesu, lai vidusskolu absolventi būtu pietiekami izglītoti un pilnīgi brīvi pārvaldītu valsts valodu.

Otrkārt, kā latviešu, tā arī krievu skolās pārsvarā notiek informatīva, reproduktīva apmācība: iemācījās, atbildēja, aizmirsa. Tātad ir nepieciešamas kā Rietumu, tā arī Austrumu modernās inovācijas, attīstošas izglītības tehnoloģijas, kuras diemžēl vairākums mūsu skolotāju nepārvalda. Skolotāji nav vainīgi. Viņiem to nemācīja. Skolotāju tālākizglītības sistēma neiztur nekādu kritiku. Lektori ir vieni un tie paši, konkurences starp viņiem nav. Zināšanas taču nav pašmērķis, tas ir līdzeklis, lai attīstītu domāšanu, lai attīstītu personību un tās emocionālo vērtību orientāciju. Mūsu skolotāji nepietiekoši māca bērniem pielietot zināšanas praksē. Tātad, diemžēl nerunājot par tiem bērniem, kuri vispār neapmeklē skolu, arī pamatskolu un vidusskolu absolventiem trūkst zināšanu un pragmatisma. Vai mēs varam vainot visās skolu negācijās tikai profesori Rivžu? Nevaram. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rivža jau ir trīspadsmitā – trīspadsmitā! – izglītības un zinātnes ministre. Izņemot jau minētos, ministra amatā strādāja arī deputāts Māris Grīnblata kungs.

Visu iepriekšējo ministru laikos negatīvās tendences izglītības jomā taču tikai uzkrājās. Ministri mainījās kā cimdi franta rokās, un neviens ne par ko neatbildēja. Runa par politisko atbildību ir tukšu salmu kulšana. Neviens ministrs pat par savu darbu nekad neatskaitījās.

Vai Rivža ir vainīga, ka Latvijā ir vispārējs pedagogu trūkums? Vai viņa ir vainīga, ka skolotāju sastāvs novecojas? Pirmspensijas un pensijas vecumā strādā sešpadsmit procenti pedagogu. Novecojas arī augstskolu profesoru sastāvs. Pārāk maz ik gadu mēs gatavojam zinātņu doktoru, profesūras atražošanai vajag vismaz divas reizes vairāk.

Latvijā trūkst ne tikai skolotāju, bet arī pirmsskolas iestāžu audzinātāju. Tieši deputāti pieņēma likumu, ka strādāt bērnudārzos drīkst tikai ar augstāko pedagoģisko izglītību, un daudzi piecdesmitgadīgie audzinātāji ar vidējo speciālo izglītību no darba aizgāja.

Skolotāju trūkums noved pie skolotāju pārslodzes. 39,11 procenti skolotāju strādā uz pusotru līdz divām likmēm. 13,75 procenti strādā citu, papildu darbu. Daudz skolotāju spiesti strādāt kaut kur arī vasaras atvaļinājuma laikā. Pedagoģiskais darbs mūsu valstī ir nepietiekami novērtēts kā finansiāli, tā arī morāli.

Darba tirgū konkurēt nespējīgais atalgojums un vāja sociālā atbalsta politika arī ir raksturīga mūsu valstij. Pat padomju laikos lauku skolotājiem valsts apmaksāja apkuri un elektrību, skolotāji saņēma bezmaksas vai lētas ceļazīmes uz sanatorijām. Eksistēja skolotājiem izdienas pensijas.

Kādas sociālās garantijas tautas skolotājiem ir šodien? Gandrīz nekādas. Latvijas skolas nepietiekoši ir nodrošinātas finansiāli, materiāli tehniskā bāze ir vāja. Iekārtas daudzos fizikas, ķīmijas, bioloģijas mācību kabinetos morāli un fiziski novecojas. Tās taču kalpo vēl no padomju laikiem. Tātad vismaz divdesmit trīsdesmit gadus. Skolām vienkārši katastrofāli trūkst naudas.

Laiku pa laikam valdības ierakstīja savās deklarācijās, ka izglītība ir mūsu valsts prioritāte, bet – kā boļševiki rakstīja vienu, bet darīja kaut ko citu, tā arī mūsdienu valdošie. Tāpēc mums šodien izglītībā ir negatīvi rezultāti, negatīvo problēmu “zvaigznājs”! Tas ir redzams pat neprofesionālim. Un vecāki un skolotāji, un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība atzīst, ka Latvijas izglītības nozare ir krīzes stadijā.

Pienācis laiks to atzīt kā Ministru kabinetam, tā arī Saeimas deputātiem. Iespējams, ka “Jaunā laika” un “Saskaņas Centra” deputātu pieprasījums par neuzticību Baibai Rivžai ir pamatots, bet tad jāatkāpjas arī Ministru prezidentam Aigaram Kalvīša kungam. Viņš taču strādā savā amatā daudz ilgāk nekā esošā izglītības un zinātnes ministre. Un skolotāju algas un skolas materiāli tehniskais nodrošinājums, un skolotāju sociālās garantijas ir atkarīgas ne tikai no ministres darbības, bet daudz vairāk no Ministru prezidenta un Ministru kabineta darbības kopumā.

PCTVL uzskata, ka pienācis pēdējais brīdis apzināties izglītības krīzes cēloņus un rast kopīgu ceļu problēmas risināšanai. Šodien mūsu valstī ir vērojama izglītības un prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Bez atbilstības uzlabošanas mēs nekad nepāriesim no darbietilpīgas ekonomikas uz tādu ekonomiku, kas būtu balstīta uz zināšanām. Lai to panāktu, ir nepieciešams nekavējoties ieguldīt līdzekļus un cilvēkresursus kā vispārējā izglītībā, tā arī profesionālajā izglītībā.

Es ceru, ka visu frakciju deputāti apzinās izglītības krīzes ilgtermiņa seku bīstamību. Es ceru, ka gan Ministru kabinets, gan Saeima izdarīs visu izglītības krīzes novēršanai un Latvijas uzplaukumam nepieciešamo. Es ceru, ka visi deputāti saprot, ka tikai ar labi izglītotiem, profesionāli kvalificētiem cilvēkiem Latvijā ir iespējama uz zināšanām balstīta ekonomika.

Izglītības jomā steidzami jāizdara sekojošais. Pirmais. Būtiski jāpalielina skolotāju algas, piesaistot tās konkrētai ekonomiskajai kategorijai. Otrais. Palielināt pedagoģiju studējošajiem budžeta vietu skaitu augstskolās, noteikt viņiem to pašu 200 latu stipendiju, segt viņu kredītus, ja skolotāji vismaz trīs līdz piecus gadus nostrādās skolā. Trešais. Izstrādāt skolotājiem sociālā atbalsta sistēmu, izveidot dienesta dzīvokļu fondu un izstrādāt īpašus mājokļu kreditēšanas noteikumus, lai procentus par kredītiem maksātu valsts. Skolotājiem vajadzētu samazināt pensionēšanās vecumu, un nedrīkst viņiem ar 2008.gada 1.jūliju atcelt izdienas pensionēšanās iespējas. Vajag visiem skolotājiem nodrošināt veselības apdrošināšanas polises, diferencēt tās atbilstoši darba stāžam un saglabāt arī pensijas vecumā.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šogad 30.maijā apstiprināja pamatprasības Izglītības un zinātnes ministrijai (protokols Nr.17). Es uzskatu, ka šīs prasības ir izteiktas ne tikai ministrijai, bet arī Ministru kabinetam un Saeimai. Pamatprasības ir sekojošas: sakārtot pedagogu darba vidi izglītības iestādēs, izstrādāt pedagogu sociālā atbalsta programmu, palielināt pedagogu darba samaksu ar šī gada 1.septembri un izdarīt izmaiņas pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmā 2006.–2010.gadam, nodrošināt ikgadēju zinātnes finansējuma palielinājumu ne mazāk par 0,15 procentiem no IKP un minētos jautājumus nerisināt uz līdzšinējās skolu optimizācijas, reorganizācijas vai likvidācijas rēķina. Cik man ir zināms, arī šogad pašvaldības pieņēma lēmumus, un ministrija saskaņoja piecu skolu likvidāciju. Mēs uzskatām, ka izglītības darbinieku arodbiedrība savu prasību ietvaros ir izstrādājusi veselu programmu, kas palīdzēs pārvarēt krīzi izglītības nozarē. Nepieciešams nekavējoties, jau vasaras periodā, organizēt radošo darba grupu no skolotājiem, arodbiedrības un ministrijas pārstāvjiem un izstrādāt, ņemot par pamatu arodbiedrības pamatprasības, patiešām konkrētu programmu. Jā, mums ir izglītības attīstības koncepcija 2007.–2013.gadam, kurā ir noteikti izglītības attīstības politikas mērķi: uzlabot izglītības, apmācības sistēmu un nodrošināt, lai tā būtu pieejama visiem; visiem atvērt plašākas izglītības un apmācības iespējas.

Es esmu pārliecināts, ka bez rīcībspējīgas, konkrētas programmas, kur būs ierakstīts, ko darīt, kam, par kādiem līdzekļiem un kādos termiņos, izglītības politikas mērķi nebūs un nevar būt sasniegti. Ministru kabineta 2006.gada 7.novembra deklarācijā tiek minēts (citēju): “Izveidosim Latviju par konkurētspējīgu, augsti attīstītu valsti ar stabilu labklājības sabiedrību.” Bez izglītības sistēmas būtiskas uzlabošanas un pilnveidošanas Ministru kabineta deklarācijā ierakstītie vārdi – kā es šeit stāvu! – paliks tikai uz papīra. To nedrīkst pieļaut! Jāizstrādā konkrēta programma, lietderīgi jāapgūst Eiropas Savienības fondu līdzekļi un tie jāizlieto nevis ierēdņu eirokomandējumiem, nevis eiroalgām, piemaksām un prēmijām, nevis ofisu eiroremontiem, kā pie mums bieži vien notiek, bet krīzes pārvarēšanai tieši izglītības jomā. Tieši no tā ir atkarīga Latvijas nākotne.

Baiba Rivža nav mūsu, tas ir, PCTVL, ministre. Mēs neatbalstījām šo Ministru kabinetu. Bet balsošanā mēs atturēsimies. Mēs uzskatām, ka ministrei šajā sarežģītajā situācijā enerģiski jāturpina darbs, jābūt daudz prasīgākai kā pret sevi un ministrijas ierēdņiem, tā arī pret visu Ministru kabinetu. Skaidrs, ka Rivžas kundzei jāturpina darbs daudz aktīvāk, daudz enerģiskāk, jāpieprasa no Finanšu ministrijas un premjera finansējuma pielikšana savai nozarei, labāk jāsadarbojas ar Ekonomikas ministriju inovācijas tehnoloģiju ieviešanā.

Patīkami, ka par Rivžas kundzes darbību atzinīgi izsakās Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts un Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis. Bet labāk strādāt var vienmēr.

Lielāka uzmanība jāpievērš vispārējās un profesionālās izglītības kvalitātei.

Uztrauc vidusskolu satura jaunā reforma, kuru plāno sākt 2008.gada 1.septembrī. Uzskatām, ka tai nav gatavi skolotāji, vidusskolas klasēm nav ne programmu, ne mācību grāmatu mūzikā, vizuālajā mākslā, kultūras pamatos. Un vai vispār ir vērts ieviest šos mācību priekšmetus uz fizikas vai ķīmijas rēķina? Vai tas saskan ar Lisabonas programmu? Šaubos! Šis jautājums vēl jādiskutē ar skolu meistariem un zinātniekiem.

Vispareizāk būtu organizēt trīsgadīgu brīvprātīgu eksperimentu, kā tas notiek šodien ar Latvijas vēstures mācīšanu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debates turpina deputāte Sandra Kalniete.

S.Kalniete (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamā ministres kundze! Godātie kolēģi! Es šodien vēlos runāt par nacionāli patriotisko audzināšanu. Es piederu pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kas savus skolas gadus atceras ar gaišām jūtām, neskatoties uz padomju laiku. Man ļoti paveicās, jo bija lemts mācīties pie izciliem skolotājiem – sava priekšmeta zinātājiem.

Tomēr visvairāk man atmiņā iespiedušies tie brīži, kad aiz skolotājiem uzspiestās padomju ideoloģiskās maskas pavīdēja īstas jūtas un pārliecība. Šie uzplaiksnījumi, kas apliecināja lielu uzticēšanos skolēniem, manī nostiprināja pārliecību, ka mani skolotāji ir tikpat patiesi mūsu Latvijas patrioti kā mani vecāki.

Padomju laikā mīlestība pret Latviju bija mūsu tautas kopīgs noslēpums, kuru katrs glabāja dziļi savā sirdī. Tas bija svešiniekiem nepieejams dārgums, kas mums deva spēku saglabāt savu latviskumu un savu eiropeiskumu. Vai gan citādi mēs būtu spējuši atdzimt Atmodā un atgūt savu valsti?

Patriotisms ir dziļas un intīmas jūtas. Tās, tāpat kā spēja mīlēt, veidojas pakāpeniski, līdz ar vecāku pirmajiem glāstiem, pirmo tautasdziesmu un pirmo apjausmu par dzimtā novada skaistumu. Tās ir dzimtenes mīlestības pamats, kas rodas ģimenē un kam skola pievieno apziņu par piederību lielākai kopībai – tautai un valstij.

Patriotisms veidojas līdz ar zināšanām, ka mūsu tautai, tāpat kā citām, ir sava īpatna seja, ko nosaka mūsu, baltu, izcelsme, folklora, zemnieka raksturs. Arī vēstures pārbaudījumi.

Skolēnam ir jāieaug apziņā, ka tā ir mūsu senā identitāte, kas, tapdama latviska, reizē ir tapusi eiropeiska, ka mēs esam latvieši un eiropieši gan pēc izcelsmes, gan ģeogrāfiski un vēsturiski.

Vairāki mācību priekšmeti katrs citādā veidā ir būtiski ikvienas tautas identitātes apziņas veidošanai un patriotisma nostiprināšanai. Tie ir dzimtā valoda, literatūra, valsts ģeogrāfija un valsts vēsture.

Manā vērtējumā nozīmīgākais starp tiem ir valsts vēsture. Tāpēc es runāšu par to – par nesaprotamo un nepieņemamo ministres Baibas Rivžas rīcību, faktiski nepildot iepriekšējās ministres lēmumu – Latvijas vēsturi turpmāk mācīt skolās kā atsevišķu mācību priekšmetu.

Ina Druviete 2006.gada 12.janvārī parakstīja rīkojumu par mācību priekšmeta “Latvijas vēsture” ieviešanu 2006./2007. mācību gadā. Ar savu lēmumu ministre pielika punktu ilgajām un kaismīgajām diskusijām starp Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta atbalstītājiem un pretiniekiem. Pie tam ievērojama daļa atsevišķās mācīšanas pretinieku atradās arī starp ministrijas ierēdņiem. Šīs diskusijas sabiedrībā turpinājās jau gadiem, jo abu viedokļu atbalstītāju nostāja bija nesamierināma, tāpēc šis ministres lēmums bija gan gaidīts, gan vajadzīgs.

Nacionāli patriotiskās audzināšanas entuziasti patiesi priecājās par iepriekšējās ministres izlēmīgumu un gaidīja, ka viņas pēctece šo darbu ar tādu pašu apņēmību turpinās. Jau pirmie izteikumi par šo jautājumu parādīja, ka Baibai Rivžai nacionāli patriotiskā audzināšana nav prioritāte. Jaunā ministre pēc stāšanās amatā gan apgalvoja, ka nolēmusi – un šeit es citēju – “turpināt darbu pie rīkojumu izpildes”. “Turpināt darbu” ir tipisks birokrātisks formulējums, kas praksē lielākoties nozīmē tieši pretējo – administratīvu vilcināšanos pildīt kādu rīkojumu, kuru tādu vai citādu iemeslu dēļ nav drosmes atcelt. Tieši tā arī notika. Ministre jautājumā par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu rīkojās saskaņā ar birokrātiskās vilcināšanās paņēmieniem. Pieņēma lēmumu minēto rīkojumu ieviest aprobācijas kārtībā un eksperimentālā kārtā mācīt Latvijas vēsturi 12 skolās. Paredzēts, ka aprobācija ilgs trīs gadus un rezultātā varēs izvērtēt, vai Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana sevi attaisno.

Šajā sakarā nav skaidrs, kāpēc mācīs tikai 12, nevis visās 37 skolās, kas izteica vēlēšanos piedalīties šajā eksperimentā. Tāpat arī nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tieši šīs 12 skolas tika izvēlētas pilotprojekta īstenošanai. Ministre gan apgalvoja (citēju), ka “aprobācijas skolu skaita izvēle saistās ar eksperimenta veikšanas metodoloģiju”. Eksperimentā nepieciešams iegūt objektīvus, mērāmus datus, ticamus rezultātus. Valoda ir tik cieta un birokrātiska, ka rodas iespaids: mēs runājam par kaut kādiem bezdvēseliskiem priekšmetiem, nevis par cilvēkiem.

Tomēr tā arī nekļūst skaidrs, kas un pēc kādiem kritērijiem pēc trim gadiem vērtēs šos objektīvos, mērāmos datus un pieņems lēmumu par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta turpmāko mācīšanu vai nemācīšanu. Baibas Rivžas lēmums uz trim gadiem atliek Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās. Tikmēr skolotāji… skolēnu Latvijas vēstures zināšanas, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto normu, ka no visām pasaules vēstures kursa stundām 30 procenti jāatvēl Latvijas vēsturei, kļūst aizvien izplūdušākas. Tam ir vairāki iemesli, to skaitā arī tas, ka Latvijas vēstures notikumi globālās vēstures ietvarā skolēnu acīs nešķiet tik aizraujoši kā, piemēram, Romas impērijas spožums un krišana, konkistadoru gaitas Dienvidamerikā vai Lielā franču revolūcija. Tieši tāpēc mazu valstu vēsture ir jāmāca atsevišķi. Citādi tik nozīmīgā saikne starp mūsu tautas pagātni un tagadni skolēnu apziņā nenostiprināsies pietiekami.

Vēl sarežģītāka situācija ar Latvijas vēstures mācīšanu ir mazākumtautību skolās, kur, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto 30 procentu normu, interese un zināšanas par Latvijas vēsturi lielākoties ir sliktas. Iestājeksāmeni augstskolās liecina, ka ir abiturienti, kas pat nezina, ka Latvija starpkaru periodā bijusi neatkarīga valsts, ir tādi, kas apgalvo, ka kolhozus Latvijā dibināja 1935.gadā. Diemžēl daudzi skolotāji pret Latvijas vēsturi izturas formāli un izvairīgi. Turklāt jāņem vērā, ka daudzās ģimenēs vecāki joprojām uzskata PSRS vēsturi ar tās falsificētajiem faktiem par vienīgo patiesību. Tas izvirza īpašus uzdevumus Latvijas vēstures mācīšanai mazākumtautību skolās, kur mūsu valsts vēstures zināšanām būtu jākalpo par iedarbīgu mazākumtautību integrācijas un lojalitātes veicināšanas instrumentu. Nepietiekamās zināšanas par Latvijas patieso vēsturi neveicina mazākumtautību integrāciju.

Maijā Igaunijas sabiedrību satricināja nemieri un agresivitāte, ar kādu Igaunijas krievu kopienas pārstāvji vairākas dienas plosījās Tallinā, demolējot pilsētu. Nemieru iegansts bija bronzas karavīra pārvietošana. Igauņus šis klajais naidīgums dziļi šokēja, jo izrādījās, ka tā saskaņa, kas pēc neatkarības atgūšanas valdījusi sabiedrībā, ir bijusi tikai šķitums. Tāpat kā šķitums bijusi lojalitāte pret Igaunijas valsti un tām vērtībām, kas dārgas igauņu tautai.

Tiekoties ar Latvijas Saeimas draudzības grupas deputātiem, Igaunijas prezidents Ilvess uzsvēra, ka turpmāk daudz lielāka vērība Igaunijā būs jāpievērš mazākumtautību izglītībai, īpaši vēstures mācīšanai, jo tieši vēstures faktu nezināšana ir viens no cēloņiem, kuru dēļ veidojās plaisa starp valsts iedzīvotājiem. Katrā ziņā Igaunija turpmāk daudz lielāku uzmanību pievērsīs nacionāli patriotiskajai audzināšanai un valsts vēstures mācīšanai.

Tikmēr mūsu Izglītības un zinātnes ministrija iztiek ar dekoratīviem paņēmieniem, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību ar vilcināšanos ieviest Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu un parādītu, ka pasākumi tiek veikti. Cits iemīļots birokrātu izteiciens… ministre Baiba Rivža mācību gada vidū deva rīkojumu mācību priekšmeta nosaukumu “Pasaules vēsture” papildināt ar vārdiem “Latvijas vēsture”. Aprīlī skolotājiem žurnālos, mācību plānos un citos ar izglītības procesu saistītos dokumentos bija jāizdara attiecīgi labojumi, pie tam skolu inspektori ar īpašu cītību pārbaudīja, vai šis ministres rīkojums ir izpildīts.

Lai arī pati Rivžas kundze apgalvo, ka Izglītības un zinātnes ministrijas nostāja Latvijas vēstures mācīšanas jautājumā nav mainījusies, fakti apliecina pretējo. Acīm redzams, ka nacionāli patriotiskā audzināšana mūsu izglītības sistēmā ir atstāta novārtā! Šo trūkumu piepulcinot daudziem citiem ministres darba trūkumiem, par kuriem jau runāja un vēl runās deputāti, uzskatu, ka Baiba Rivža nav spējīga pildīt viņai uzticētos izglītības un zinātnes ministres pienākumus, un aicinu Saeimu izteikt viņai neuzticību.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Nākamā debatēs pieteikusies runāt izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža. Viņai ir otrai runai piecpadsmit minūtes. Līdz ar to ir priekšlikums debates turpināt pēc pārtraukuma.

Tagad lūdzu reģistrēties. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Pirms tiek sagatavoti reģistrācijas rezultāti, godātie kolēģi, es gribu jūs informēt, ka šodien mums ir daži jubilāri.

Pirmkārt, pusapaļā jubilejā mēs sveicam deputātu Valēriju Agešinu. (Aplausi.) Otrkārt, tieši šodien jubileju svin deputāts Mareks Segliņš. (Aplausi.)

Vārds paziņojumam deputātam Jānim Strazdiņam.

J.Strazdiņš (ZZS frakcija).

Cienītie Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļi, lūdzu jūs sapulcēties uz komisijas sēdi desmitos un 35 minūtēs komisijas telpās.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S.Dolgopolovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamie Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļi, komisijas sēde notiks uzreiz pēc Saeimas sēdes slēgšanas.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam no ZZS frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde notiks tūlīt Sarkanajā zālē kopā ar Juridisko komisiju par godu Segliņa kunga jubilejai.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātus aicinu uz sēdi komisijas zālē.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Mārim Krastiņam.

M.Krastiņš (Tautas partijas frakcija).

Godājamie Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti! Aicinu jūs uz sēdi pulksten 10.35 komisijas telpā. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds paziņojumam deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļi! Komisijas sēde pēc piecām minūtēm komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Bērziņš (LPP/LC frakcija)… ir uz vietas, Boriss Cilevičs… nav, Gundars Daudze… ir, Andrejs Klementjevs… nav, Leopolds Ozoliņš… nav, Jānis Reirs… ir, un Viktors Ščerbatihs… nav. Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Atsāksim sēdi. Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē! Turpināsim debates.

Godātie kolēģi! Nākamā debatēs runās izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Īsi par Latvijas vēsturi.

Rīkojumu par Latvijas vēstures aprobāciju – aprobāciju, nevis sākšanu mācīt skolās! – atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem izdeva Druvietes kundze. Un Druvietes kundze arī norādīja 12 skolas, kurās aprobācija ir jāsāk. Un es savukārt lūdzu skolas pieteikties, un, tā kā bija pieteikušās 40 skolas 12 skolu vietā – tā bija brīvprātīga pieteikšanās –, un 12 skolu vietā pieteicās 40, un visas 40 arī aprobācijas procesu sāka, kā tas ir paredzēts Ministru kabineta noteikumos, kas pieņemti jau pirms manis, tad šis darbs tika uzsākts atbilstoši tai kārtībai, kāda valstī ir, un 40 skolās tas arī notiek, un es esmu arī papildus dabūjusi finansējumu tam – gan tām 12 skolām, gan tām 40.

Tā ka, cienītā Kalnietes kundze, nu nav tā Rivža tāda vēstures nīdēja, kādu jūs mani te gribējāt pataisīt! Nav viņa tāda!

Otrs. Par skolotāju atbalsta sistēmu. Izglītības un zinātnes ministrija ir iesniegusi priekšlikumus pašvaldību likumam par sociālā atbalsta sistēmu, par atbalsta sistēmu skolotājiem – gan par dzīvokļiem, gan par transporta izmaksu atmaksu, gan arī par iespējamiem kredītu procentu samazinājumiem. Un tas ir jūsu – deputātu ziņā tagad, cik lielā mērā jūs atbalstīsiet mūsu priekšlikumus un arī skolotāju vēlmes.

Par izglītības satura reformu. Mēs uzsāksim to tikai pēc tam, kad jautājums būs izdiskutēts ar skolotājiem. Un, cik var saprast no pašreizējās situācijas, daudzmaz gatavi tam ir tikai dabaszinātņu priekšmeti, jo šeit tika īstenoti Eiropas projekti pirms tam. Par to mēs runāsim augustā, un nesatraucieties, un nebaidieties, mēs sāksim to procesu tad, kad tas būs izrunāts.

Tālāk. Šadurska kungs! Zināt, Šadurska kungs, jūsu runa liecina vai nu par pilnīgu faktu sagrozīšanu, vai arī par absolūtu neorientēšanos tajā jomā, ko jūs pats esat vadījis pusotru gadu. Un te es varu piesaukt… visus jūsu faktus pilnīgi un viennozīmīgi apstrīdēt.

Sociālās zinātnes. Sociālajās zinātnēs mums studentu skaits ir liels ne jau tāpēc, ka valsts finansētu vienīgi un tikai sociālās zinātnes. Sociālās zinātnes studējošie jaunieši paši maksā par savām studijām. Un mums valstī, kā jūs zināt, ir 21 valsts augstskola un 14 privātas augstskolas. Un tās ir izveidotas jau 90.gadu sākumā. Un tā ir vienota augstākās izglītības sistēma, ir viena Rektoru padome, ir viens Augstākās izglītības likums, un visas šīs augstskolas strādā kopā.

Tātad valsts no savas puses ir atbalstījusi taisni dabaszinātņu bloku, medicīnas bloku, vides zinātņu bloku – tās studiju programmas, kas ir dārgas. Un savukārt, lai palīdzētu tiem jauniešiem, kuri mācās par budžeta naudu un kuriem nav stipendiju, ir studiju… ir studentu kredīts. Tiem, kas maksā, ir studiju kredīts.

Tā ka nevajag jau nu teikt, vai ne, ka tagad nu visa valsts ir gājusi tikai un vienīgi uz sociālajām zinātnēm. Mums taisni prioritārais virziens ir dabaszinātnes – gan maģistrantūrā, gan doktorantūrā, gan arī bakalaura programmās.

Ja mēs runājam par AIZA. AIZA tiks atvērta kā jauna augstākās izglītības aģentūra 2010.gadā. Tāda mums ir kopīga vienošanās sakarā ar to, ka nepieciešami ļoti lieli naudas līdzekļi un šobrīd galvenā prioritāte ir skolotāji. Tā ka nav tā, ka tas ir norakts un tas nebūs. Tas būs!

Tagad tālāk – jautājums par īpašumiem. Cienītais Šadurska kungs! Man ir vēlreiz, kā saka, jūs jāapgaismo un jums jāizstāsta, ka līdz 2006.gada augustam Latvijā katrs varēja pieteikties uz privatizāciju. Un Izglītības un zinātnes ministrija nav tā, kas kaut ko privatizē. Un Rivža pati nevar pateikt, ka, lūk, Ķeizarmežs būs viņas īpašums. Izglītības un zinātnes ministrija atbilstoši noteiktajai kārtībai atbild uz Ekonomikas ministrijas pieprasījumu – vai objekts ir mūsu funkcijām vajadzīgs vai nav. Un mēs esam… par visiem objektiem, kas mums ir vajadzīgi, mēs esam iestājušies.

Piemēram, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte kā ir Ekonomikas fakultāte, tā būs Ekonomikas fakultāte. Tas ir valsts īpašums. Merķeļa ielā kā bija valsts īpašums, tā ir valsts īpašums.

Biķernieku trase nav mūsu īpašums. Tas ir Satiksmes ministrijas īpašums. Mūsu prasība šeit ir, un to mēs arī uzturam, tāda, ka Biķernieku trasei ir jākalpo sporta funkcijai, ka tā trase sporta vajadzībām ir jāsaglabā un tur ir jāstrādā.

Tālāk. Nepārtrauktie pārmetumi par Ciņa kungu. Zināt ko, Ciņa kungs ir “Jaunā laika” pieņemta amatpersona. Un Ciņa kungs bija valsts sekretāra pienākumu izpildītājs arī Druvietes laikā. Un Ciņa kungs tapa par valsts sekretāra pienākumu izpildītāju ļoti pragmatisku iemeslu dēļ. Tikai tāpēc, ka viņam vienīgajam, izņemot valsts sekretāru, bija paraksta tiesības. Man vienkārši nebija citas izvēles tajā situācijā. Tāda tā situācija tajā ministrijā bija pagājušajā gadā, kad valsts sekretāre bija slima un Cinis bija vienīgais, kam paraksta tiesības. Man nav… Es viņu neesmu darbā pieņēmusi, un es arī par viņu neatbildu. Un tāpēc es uzskatu, ka tā ir vienkārši faktu sagrozīšana un situācijas ļaunprātīga izmantošana. Un to pašu varētu teikt arī par visiem pārējiem jūsu uzstādījumiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi! Turpinām debates.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Strazdiņš.

J.Strazdiņš (ZZS frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienītā ministres kundze! Kolēģi!

Šodien mēs izskatām mūsu valstij ārkārtīgi svarīgu jautājumu – izglītība, zinātne un ministres loma tās attīstībā, un viņas atbilstība šim augstajam, svarīgajam amatam.

Ir ļoti saprotama opozīcijas attieksme un politika un visa šī jautājuma politizēšana, un arī šo runu saturs, šie sabiezinājumi, šie epiteti, šie sagrozījumi, šī dažādā faktu interpretācija, un mūsu cienījamiem radioklausītājiem var rasties iespaids, ka tiešām izglītība ir krīzē, ka visi skolotāji drīz pārstās eksistēt, ka nebūs, kas māca mūsu bērnus, un mēmās šausmas. Tā viss tiek tik ļoti sakarsēts un politizēts. Un ir ļoti labi arī saprotams, kāpēc. Prezidenta vēlēšanas notika, kā notika. Uzvarēja labākais kandidāts, nevis tas kandidāts, ko atbalstīja “Jaunais laiks”. Nevarēja ievēlēt to prezidentu, kurš varētu atsaukt Saeimu, līdz ar to Saeima palika savā vietā, valdība palika savā vietā un līdz ar to… piedodiet, tas viss ir savstarpēji saistīts…

Tagad jāmēģina pa vienam ministram likvidēt… jaukt… Tāpat “Jaunais laiks” gribēja panākt arī Zinātniskās darbības likuma grozījumus… Un paldies Dievam, ka mūsu Valsts prezidentei ir tik gaišs prāts, ka viņa saprata – to nevar atļauties.

Var vēlreiz šo to pagrozīt likumā, ja vajadzīgs, bet tas ir ļoti nepieciešams un nepieciešams šodien. Tāpēc tiešām paldies viņai par viņas veikto darbu, un zinātne viņai ir ļoti pateicīga.

Nupat notika mūsu komisijas sēde, kurā mēs apspriedām arī jautājumu par neuzticības izteikšanu mūsu ministrei. “Par” šādu izteikšanu nebija faktiski neviens, jo arī “Jaunā laika” pārstāvji uzskatīja, ka tas jautājums nav balsojams šeit, mūsu komisijas sēdē. Katrā gadījumā mūsu komisija atbalstu kā tādu minētajam priekšlikumam neizsaka.

Un man ir ienācis komisijā ļoti liels vēstuļu daudzums. Un es iepazīstināju komisijas locekļus ar to saturu, bet gribu nolasīt tikai vienu no daudzajām vēstulēm. Un es domāju, ka tā ir pati svarīgākā. To ir parakstījis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis un Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš. Nu… (Starpsauciens: “Vēl viena pozitīvisma kampaņa!”) pretēji negatīvisma kampaņām… es tam pilnīgi piekrītu. Jūs ļausiet man izteikties?

Sēdes vadītājs.

Lūdzu, nedebatējiet ar zāli… Lūdzu!

J.Strazdiņš.

Mūsu akadēmiķi ļoti pozitīvi izsakās par ministres darbu un cer, ka mēs pieņemsim tādu lēmumu, ka nenotiks nākošā ministra vēlēšanas… ne iecelšana amatā un ka mēs ļausim veiksmīgi attīstīties mūsu izglītības sistēmai. Izglītība un kultūra mūsu valstī ir svarīgākās nozares, un nedrīkst traucēt to attīstību. Šie 16 ministri, kas ir bijuši, pa ministram ik gadu, – tas neko labu mūsu valstij nav devis. Mums ir pieņemts Nacionālās attīstības plāns, mūsu komisijā ir izveidota apakškomisija šī plāna realizācijas uzraudzībai. Mēs stingri sekojam, kā tas notiek, un tas ir mūsu attīstības un mūsu izglītības, un mūsu cilvēku konkurētspējas garants. Un es ceru, ka šāda politika, kas uzsākta mūsu valstī, ka mēs esam pievērsušies zinātnei, esam pievērsušies izglītībai, ka pieaug tās finansējums, nāk lielie Eiropas struktūrfondi… Mums ir jāļauj mūsu ministriem strādāt. Un es aicinu visus deputātus balsot pret šādu demisijas pieteikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Turpinām debates. Debatēs pieteikusies deputāte Ausma Ziedone-Kantāne.

A.Ziedone-Kantāne (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamā izglītības ministres kundze un godātie deputāti! Es runāšu par pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Mūsu informācijas laikmetā bieži gribas atgriezties pie tādiem ļoti, ļoti vienkāršiem un patiesiem vārdiem, kas stāsta par būtisko. Kā tautasdziesmā: “Pieloc’, māmiņ, skolas somu visādiem labumiem, vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas.”

Kāpēc tautasdziesmā par skolā iešanu savij kopā gara gudrību un tautas mīlestību? Tāpēc, ka patiesi šīs lietas ir ļoti saistītas un izriet viena no otras, nav iespējamas viena bez otras. Lai iemācītos mīlēt savu zemi un tautu, ir jāiemīl gara gaisma, izglītība, – un otrādi.

Latvijas straujā attīstība bieži vien cilvēkus gribot negribot ierauj nebeidzamā materiālo labumu gūšanas burvju lokā, un izglītība kļūst nevis par mērķi iegūt gara gaismu, ar kuru tad ieaugt tajā tautas mīlestībā, bet vienīgi par līdzekli savas personiskās labklājības nodrošināšanai. Un tā pamazām cilvēki mūsu valstī atsvešinās cits no cita.

Kādas tad šai atsvešinātībai ir sekas? Ir ļoti smagas sekas. Un, lai tās izlabotu un novērstu, būs jāmaksā ļoti dārgi, gan ar lieliem finanšu ieguldījumiem, gan, galvenais un pats galvenākais un būtiskākais, ar mūsu bērnu likteņiem. Viens no būtiskākajiem augsti kulturāli attīstītu valsti raksturojošiem rādītājiem ir attieksme pret bērniem, pret invalīdiem un pensionāriem.

Es esmu saņēmusi simtiem e-pasta un ar roku rakstītas vēstules, kurās pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi un vadītāji raksta par skarbo dzīves realitāti, kādā viņiem ir jāstrādā. Piemēram, Aizkraukles rajona Vietalvas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Zīļuks” vadītāji savā vēstulē raksta: “Man ar iestādes vadītāju ir bijis jāpārcieš liels pazemojums, ikreiz dodoties pie savas pašvaldības pēc noteiktā pedagogu darba samaksas paaugstinājuma, jo pazemojoši man ir klausīties, ka uz kopējā ļaužu materiālā fona mums jau esot pietiekami liels atalgojums un mēs pārāk dārgi izmaksājot.”

“Zīļuka” vadītāji raksta, ka valstiski ir nekorekti apstiprināt algas, nepiešķirot tām atbilstošu valsts finansējumu. Un atgādina, lai mēs vienmēr atceramies, ka mājas stabilitāte ir atkarīga no pamatiem un bērnu attīstībā šādi pamati ir pirmsskolas izglītība.

Kokneses pirmsskolas izglītības iestādes “Gundega” vadītāja savā vēstulē raksta, ka Latvijas pirmsskolas iestādēs strādā tikai sava darba fanātiķi un realitāte ir ļoti skumja. Pašvaldības diemžēl nespējot šos pedagogus nodrošināt.

Jūs pat iedomāties nespējat, kā dzīvo bērnudārzi Latvijas laukos, un, man pašai viesojoties kaut vai, piemēram, Valkas rajona Grundzāles bērnudārzā… nu – tas nu nav diez cik uzjautrinoši, tas ir skumji – ziniet, nav krēslu, kur apsēsties. Mēs tupējām uz tiem mazajiem krēsliņiem, un pārējie trīs sēdēja uz grīdas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Un tas nav pārspīlējums, jo pēc tikšanās šī gada jūnijā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Jāni Krastiņu varu teikt: viņš atzina, ka no 1995.gada pedagoga darba samaksa par vienu likmi ir zemāka par tautsaimniecībā strādājošo vidējo algu, nemaz nerunājot par sabiedriskajā sektorā strādājošo darba algu. Tad man jāsaka, ka mūsu nesakārtotās vērtību izpratnes laikmetā ir svarīgi, lai ģimeni atbalstītu profesionālā audzināšanas iestāde – skola, pirmsskola – visplašākajā šā vārda nozīmē.

Mācību saturā varam ielikt to, kas veicinās gan informētību, gan intelektu, bet mēs nedrīkstam mūsu sabiedrību padarīt tikai par intelektuālu sabiedrību, jo attīstītajos Rietumos jau tagad ir oficiāli ienācis jēdziens “emociju deficīta sabiedrība”. Pasaules tirgū valdošajās prasībās neatlaidīgi arvien lielāks uzsvars tiek likts uz emocionālo inteliģenci kā vienu no profesionālās veiksmes priekšnoteikumiem.

Un mūsu emocionālās uzvedības modeļus veido – es uzsveru! – tikai un vienīgi bērnībā, tātad pirmsskolas mācību iestādē, gūtā pieredze. Bērnība un pusaudža gadi ir pēdējais laiks, kad vēl ir iespējams piesavināties emocionālās uzvedības galvenās normas, kurām būs ļoti liela nozīme visā mūsu turpmākajā dzīvē.

Tāpēc, pirmkārt, zinātne jau ir pierādījusi, ka cilvēka personība par 80 procentiem veidojas un nostabilizējas līdz sešu gadu vecumam. Tātad bērns kā personība veidojas pirmsskolas mācību iestādē. Un visā tālākajā dzīvē cilvēka personība veidojas vairs tikai par 20 procentiem. Bet mums Latvijā šodien 24 tūkstošiem bērniņu trūkst bērnudārzu. 24 tūkstošiem! Es redzu tikai divas iespējas, kā risināt šo lietu. Un, proti, pirmais ir māmiņu algu paaugstināšana arī otrajā bērna audzināšanas gadā, jo no visiem rindā stāvošajiem bērniem 75 procenti ir no viena gada līdz trīs gadu vecumam. Tātad pārējie, trīsgadīgie un četrgadīgie, sastāda tikai 25 procentus. Tātad, ja mēs māmiņu algu maksātu arī otrajā gadā, bērnudārzu rindas faktiski jau šodien izbeigtos.

Otrkārt. Cieš mūsu demogrāfija. Bērnudārzu trūkums ietekmē dzimstību, un jau tagad demogrāfiskie dati ir satriecoši. Es tikai atgādinu jums, ja kāds to nezina: 80.gados piedzima 40 tūkstoši bērnu. 90.gadu vidū līdz ar Latvijas atjaunotni – 17 tūkstoši, mazāk nekā puse! Un tikai 2005.gadā, kad mēs esam piešķīruši māmiņu algas, dzimstība pirmoreiz sasniedz 21 tūkstoti un otrajā, 2006.gadā, – 22 tūkstošus. Tātad apmēram puse no tā, kas bija 80.gados. Tas ir tālu no tā, kas mums kādreiz ir bijis.

Treškārt. Valsts izvirzīja prasību, ka pirmsskolas mācību iestāžu jeb bērnudārzu pedagogiem ir jāapgūst augstākā pedagoģiskā izglītība. Bērnudārzu audzinātāji to izdarīja. Viņi to izdarīja par savu naudu, pie tam ļoti daudzi pat ieguva maģistra grādu. Diemžēl tas atkal neatspoguļojas darba samaksā, un rezultātā strauji palielinās pedagogu trūkums un jauni pedagogi vairs neienāk pirmsskolas mācību iestādēs.

Un, ceturtkārt, viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem jautājumiem. Es minēšu, ka savu visdārgāko un vissvētāko vērtību, tas ir, mūsu bērnu, šo mazo mūsu valsts pilsoni, mēs uzticam pedagogiem un bērnudārzu auklītēm, kas saņem minimālo valsts algu – 120 latus. Mīļie kolēģi! Vai mums nav neērti?! Mēs saviem frizieriem, drēbniekiem un šuvējiem diemžēl maksājam daudz, daudz, daudz vairāk.

Un beidzot. Ja valsts uzņemsies pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanu, tad pašvaldībām atbrīvosies ievērojami finanšu līdzekļi. Rīgai vien tie būs 15 miljoni! Visā valstī tie būs 40 miljoni, kurus varēsim izmantot gan pirmsskolas izglītības iestāžu celtniecībā, gan – tas mums ir ļoti svarīgi – bērnudārzu auklīšu un tehnisko darbinieku algām, gan telpu iekārtošanai, gan uzskates līdzekļu iegādei un tā tālāk.

Es vēlos atgādināt: mēs esam aizmirsuši to svarīgo faktu, ka Kalvīša valdības deklarācijā ir izvirzīts šis uzdevums. Es citēju: “Sadarbībā ar pašvaldībām sekmēsim bērnudārzu celtniecību, esošo modernizāciju, nodrošināsim pirmsskolas izglītības un bērnudārzu iestāžu optimālu skaitu valstī, uzlabosim bērnudārzu nodrošinājumu ar darbiniekiem un no 2007.gada pirmsskolas iestāžu pedagogu darba samaksas pieaugumu veiksim no valsts budžeta.”

Spurdziņa kungs to konkretizē vēl sīkāk, sakot, ka no 2008.gada pedagogu darba samaksa būs… tiks maksāta no valsts budžeta. Tas ir solījums.

Izglītības ministre savā vēstulē man raksta: “Ja tas tiks saņemts… ja tam tiks saņemts atbilstīgs finansējums.”

Ministres kundze, kurā gadā jūs domājat piešķirt šo finansējumu? Tātad 2008.gadā, 2009., 2010., 2014. vai vēl kaut kādā tālākā nākotnē? Jūs kā izglītības ministre esat šīs valdības deklarācijas izglītības sadaļas izpildes garants. Katra celtne, ko veidojam, balstās uz stingriem pamatiem, uz noteiktiem stingriem pamatiem. Un bērnudārzi, tie ir mūsu bērnu izglītības pamats. Tas ir mūsu rītdienas pamats. Un bērnudārzs ir kā augsnes sagatavošana, bez kuras pilnīgi nav iespējama vispārējās izglītības sekmīga apguve. Labosim šo kļūdu šodien! Pēdējie dati, paši jaunākie, liecina, ka Rīgas skolēni, 500 Rīgas skolēni, atkal 9.klasi ir beiguši bez apliecības par vispārējo izglītību. Tas ir tikai Rīgā. Un neaizmirsīsim, ka pagājušajā gadā Rīgas skolēnu šajās klasēs bija par 1500 mazāk nekā citus gadus! Man nav vēl aprēķināti visi dati par visu valsti. Tie būs atkal tūkstošos.

Kas tad notiks ar šiem bērniņiem? Vai viņi kļūs par ielas bērniem, klaidoņiem? Ogres rajona bērnu nama “Lauderi” direktore jautā: “Kā tāda situācija, šāda situācija varēja rasties?” Viņus vajadzēja redzēt agrāk, daudz agrāk, kad viņi nebija nodarbināti šajās pirmsskolas izglītības iestādēs.

Kad bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu, ar viņu ir grūti ko iesākt. Un patlaban mēs to bērnu pamanām tikai tad, kad viņš sāk sabiedrībai pat traucēt – kaut ko nozog, kaut ko izdemolē. Un tad mēs gribam papildināt ieslodzīto rindas, kas jau šodien ir seši ar pusi tūkstoši un valstij izmaksā 30 miljonus gadā. Jeb viens cietumnieks izmaksā 12,62 latus dienā. Vai mēs esam tik bagāti?

Ja ģimene nevar nodrošināt personības attīstības pamatus, tas ir jādara pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās vienādas starta pozīcijas tiek dotas ikvienam bērniņam. Tāpēc pašvaldībai ir jārūpējas par ēku uzturēšanu, bērnu maltītēm un auklīšu algu. Un valstij ir jāuzņemas rūpes par pedagogu atalgojumu.

Mēs pārāk bieži runājam par bērnu kā sabiedrības problēmu. Taču bērns nav sabiedrības problēma. Bērns ir sabiedrības nākotne.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Debates turpina Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Tatjana Koķe.

T.Koķe (Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti!

Lai man piedod ārsti, ja tādi ir deputātu vidū, taču apgalvošu, ka izglītībā nav kā farmācijā, kur jauni medikamenti rodas vai katru mēnesi vai gadu, nesdami peļņu zinātniekiem, ražotājiem un tirgotājiem.

Izglītības jomā jaunumi rodas reti, praksē ieviešas gausi, pārvarot pretestības. Šeit klātesošie bijušie izglītības un zinātnes ministri man piekritīs, ka nereti pārmaiņu autori tos augļus tā arī nesagaida. Tāpēc, manuprāt, pārmetumu un neuzticības vietā racionālāk būtu vienoties izpratnē, ka izglītība mūsdienās mājo vairs ne vien izglītības iestādēs, bet ir arī darbavietās, atpūtas un sporta centros. Zināšanu apguve notiek formālos un neformālos veidos, tāpēc arī atbildība un rūpes par izglītības nodrošinājumu un attīstību pāraug vienas ministrijas – Izglītības un zinātnes ministrijas – kompetences robežas.

Kā parlamentārā sekretāre, neapšaubāmi, vairāk esmu centusies koncentrēties uz darbu ar likumprojektiem jeb grozījumiem likumos, lai gan bieži nācies meklēt risinājumus arī saistībā ar parlamentārajam sekretāram netipiskām funkcijām.

Kā pieredzējusi pedagoģijas pētniece atļaušos sākumā izteikt dažus komentārus par kritizētās izglītības kvalitātes kontekstu.

Domāju, ka nenoliegsiet, ka izglītības kvalitāte sākas ar saprašanos starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem. Saeimā galvenās rūpes ir par likumdošanu. Vai likumdošana ir ietekmējusi vidi izglītības iestādēs? Paradumu veidošanas pedagoģiskā būtība ir nonākusi pretrunā ar juridiskajām normām.

Pirms dažām dienām laikraksts “Diena” nosodīja skolu, kas nevēlējās uzņemt 10.klases audzēkni, kurš iepriekšējā periodā bija pārkāpis skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču diskusija diemžēl izvērtās nevis par skolēna uzvedību un viņa rīcības sekām, bet gan par to, vai skolas administrācija ir savlaicīgi un pilnvērtīgi vai nesavlaicīgi un nepilnvērtīgi veikusi vecāku informēšanu par dēla uzvedību un no tā izrietošajām attiecīgajām sekām. Vai tādos apstākļos, kad ir runa par mūsu dzīves organizāciju un dominē diskusijas par procedūru un juridisko nianšu ievērošanu, nevis par pašu svarīgāko – skolēnu attieksmi –, mēs varam prasīt atbildību no viena izglītības darbinieka? Vai arī varam aicināt deputātus izsvērt, kad un kādas likuma normas sekmē vai traucē mūsu dzīves organizāciju arī izglītības iestādēs?

Bieži vien, ja nespējam paši novērtēt esošo situāciju, ir vērts paraudzīties uz sevi no malas. Tiem, kas aizgūtnēm cenšas sabiedrībā izplatīt viedokli, ka izglītībā ir krīze, iesaku izlasīt UNESCO globālās kustības “Izglītība visiem” pagājušajā gadā publicēto noslēguma ziņojumu “Izglītība visiem. Globālais ziņojums”. Tajā atradīsim, ka starp 125 valstīm Latvija ieņem 11.vietu kā valsts, kas veiksmīgi īsteno kustības “Izglītība visiem” mērķus. Mērījumi veikti, balstoties uz izglītības kvalitātes, pamatizglītības pieejamības, bērnu agrīnās aprūpes un izglītības, pieaugušo izglītības un citiem rādītājiem. Turklāt Latvijai ir augstāki rezultāti salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju.

Par darba kvalitāti. Kantānes kundze, mēs esam panākuši vienošanos, ka pirmsskolas izglītības iestādēs audzinātājiem darba slodze tiek samazināta uz 30 stundām nedēļā, iepriekš tā bija 36 stundas. Šī vienošanās nu ir panākta, bet gadiem ilgi par to tika tikai runāts. (Starpsauciens: “Es par to nerunāju!”)

Mēs nevēlamies atbalstīt bērnu skaita palielināšanu grupiņās, jo tas katrā ziņā palielinās audzinātāju darba slodzi. Turklāt daudzu pirmsskolas izglītības iestāžu materiāli tehniskā bāze arī nav šādam palielinājumam gatava.

Attiecībā uz tiem 500 skolēniem, kas 9.klasi beiguši ar liecībām, jāteic, ka arī tas liecina par īpašo uzmanību, kāda tiek veltīta izglītības kvalitātei, jo, patiesību sakot, ilgā līdzšinējā prakse, ka no klases uz klasi pārcēla ar nesekmīgām atzīmēm, izglītības kvalitāti neveidoja. Arī ministres šodien panāktā samaksa par individuālajām papildu konsultācijām būs katrā ziņā ieguldījums izglītības kvalitātē.

Bieži mums pārmet arī par apdraudējumiem Latvijas līdzdalībai starptautiskos pētījumos.

Konkrēts piemērs. Lai nodrošinātu Latvijas dalību OECD programmas PISA tikai 2006.gada pētījumu ciklā, no ministrijas piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem jau no 2004.gada tiek maksāta dalības maksa – ir iztērēti simtu divi tūkstoši divsimt sešpadsmit lati tikai dalības maksai. Un vēl gandrīz simtu divdesmit pieci tūkstoši – paredzētajiem pētījumiem.

Taču, kaut arī pētniecības rezultāti tiek publicēti monogrāfijās, rakstu krājumos, ziņoti konferencēs, tie tomēr nesniedz dziļu analītisku informāciju izglītības politikas veidotājiem. Un jāatzīst, ka Latvijas līdzdalība šajos starptautiskajos pētījumos PISA un TIMSS gan vairo sabiedrībā diskusiju par izglītību, bet diemžēl nevairo interesi par pētniecību un ļoti maz ietekmē izglītības politikas nostādnes.

Bieži vien dalība šādā pētījumā ir svarīgāka pašiem pētījuma izpildītājiem nekā pētījuma pasūtītājiem, un par to liecina arī kaislīgie uzbrukumi masu saziņas līdzekļiem no to pētnieku puses, kuri gadiem ilgi ir pieradināti saņemt finansējumu, izvirzīt prasības, bet nerūpēties par rezultātu analīzi un ietekmes mehānismu izveidi un iedzīvināšanu.

Izglītības pētniecībā ir svarīgi ne vien apkopot statistikas datus, izstrādāt indikatorus, bet arī padziļināt izpratni un īstenot uz nākotni vērstus pētījumus, kuri gan speciālistus, gan politikas veidotājus nodrošinās ar pierādījumiem un teorētisku pamatojumu un palīdzēs pierādīt funkcionējošās izglītības sistēmas produktivitāti. Uz šādiem pētījumiem arī orientējamies. Taču bez pētījumos iegūtiem rezultātiem ir arī citi mehānismi, kā panākt uzlabojumus izglītībā.

Daudziem deputātiem noteikti atmiņā ir vārdu savienojums “Izglītības inovācijas fonds”. Izglītības inovācijas fonda likums stājās spēkā 2005.gada 1.janvārī un paredzēja, ka Izglītības inovācijas fonda nolikums tiek apstiprināts līdz 2005.gada 1.februārim. Latvijas Pedagogu dome vairākkārt izteikusi aicinājumu aktivizēt fonda darbību, lai Latvijā pastāvētu reāls instruments ar iniciatīvu apveltītu pedagogu ideju īstenošanai mācību satura un procesa uzlabošanā. Tā vietā toreizējā Izglītības un zinātnes ministrijas vadība ne vien nepildīja Ministru prezidenta rezolūciju par fonda izvedi, bet nepārprotami radīja šķēršļus ieceres īstenošanai. Tādējādi reālie darbi liecināja, ka netiek gaidīta un veicināta radošu ideju atbalstīšana.

2006.gada vasarā tika atjaunots darbs pie Izglītības inovācijas fonda. Patlaban ir apstiprināts fonda nolikums un ir Ministru kabineta rīkojums par fonda padomes sastāvu. Esam atraduši arī racionālu risinājumu fonda statusam, lai tā administratīvie izdevumi būtu minimāli, bet līdzekļi inovāciju rosināšanai – maksimāli pieejamie. Mēs atsakāmies no publiska nodibinājuma statusa, kas prasītu lielus resursus, un veidosim to kā struktūrvienību Akadēmisko programmu aģentūrā uz jau esošo resursu bāzes. Savukārt likuma grozījumu veikšanā cerēsim uz jūsu atbalstu.

Šodien, uzstājoties Saeimas tribīnē, nevaru nepieminēt karstās debates par grozījumiem Zinātniskās darbības likumā. Postmodernismam raksturīgs plurālisms, vairs nav vietas viennozīmīgiem spriedumiem, ierobežojumiem, aizliegumiem. Tos aizstāj iniciatīva, autonomija un, protams, atbildība. Tāpēc pārsteidz “Jaunā laika” frakcijas uzstājīgais spiediens nepieņemt Zinātniskās darbības likumā normu, kas paredz, ka PSRS laikos iegūtais zinātniskais grāds personām Latvijā pielīdzināms Latvijas doktora zinātniskajam grādam.

Pasaules prakse liecina, ka atbildība par personāla atlasi un izaugsmi ir pašu austākās izglītības un zinātnes institūciju kompetencē. Latvijā, Eiropas Savienības dalībvalstī, dažiem deputātiem gribējās uzspiest saviem līdzcilvēkiem normas, kas tiem liegtu vai ierobežotu iespējas pretendēt uz iegūtās zinātniskās kvalifikācijas atzīšanu un tādējādi īstenotu nevienlīdzību, vairotu neapmierinātību, atsvešinātību un kavētu zinātnes attīstību.

Aicinu uz lietām raudzīties atvērtāk, drošāk, atteikties no pārliecības, ka, lai gan inteliģences simpātijas iegūt ar demagoģiju nevar, tomēr masu atsaucību gan var un ka ar to jau pietiek ceļā uz varu. Šāda pozīcija ved uz strupceļu, bet es esmu pārliecināta, ka zālē sēdošo, vairākuma, mērķis tomēr ir Latvijas izaugsme.

Un vēl par Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu. Tiem, kas mums pārmet, ka tā arī neesam atrisinājuši jautājumu par nekustamo īpašumu nodošanu bez atlīdzības valsts augstskolām, atvasinātām publisko tiesību juridiskajām personām, atgādināšu, ka gandrīz trīs mēnešu garumā šā gada sākumā intensīvi strādājām Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā un panācām – ne bez garām debatēm un diskusijām – principiālu vienošanos par jautājuma būtību: dot iespēju augstskolām iegūt īpašumā mantu bez atlīdzības. Apzinājām arī likumus, kuros nepieciešami grozījumi (un tādi likumi ir vairāki), un Ministru kabinets saņēma pat deleģējumu izstrādāt jaunu likumu – likumu par atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas mantas atsavināšanu.

Galvenais iebildums bija Izglītības un zinātnes ministrijas valsts nekustamā īpašuma vienotas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas koncepcijas trūkums. Šobrīd koncepcija Ministru kabinetā ir apstiprināta. Arī darba grupa, lai izstrādātu un pieņemtu nepieciešamos grozījumus, praktiski ir izveidota, un ceram paredzētajā termiņā – līdz šā gada 1.oktobrim – darbu pabeigt.

Un visbeidzot atļaušos atgādināt Mikelandželo atziņu: “Lielākās briesmas gandrīz mums visiem rada ne tas, ka mūsu mērķis atrodas pārāk augstu un mēs to pazaudējam, bet gan tas, ka mērķis atrodas pārāk zemu un mēs to sasniedzam.” Tādēļ izmantoju šo iespēju, lai mūsu kritizētājiem teiktu paldies par atzinību, bet par trūkumu atklāšanu – divkāršu paldies, jo tas palīdz izvirzīt mērķus arvien augstākus, tādējādi dodot nozīmīgu pienesumu izglītības sistēmas attīstībai.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja.

Godātie kolēģi, turpināsim debates.

Nākamais debatēs runās deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Labdien, cienījamie klātesošie! Neraugoties uz to, ka faktiski visas koalīcijas partijas savās programmās ir ierakstījušas, ka izglītība ir prioritārs jautājums, valdība, mūsuprāt, tai pievērš maz uzmanības. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonu bezsistēmas darbošanās vairāku gadu garumā ir izraisījusi krīzi izglītībā. Tāpēc mums šodien ir nepieciešams izvērtēt ministrijas darbu. Diemžēl tieši šobrīd ir vienīgā iespēja, lai sarīkotu atklātu un plašāku diskusiju par izglītības jautājumiem, bija sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, lai izteiktu neuzticību izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai.

Ir zināms, ka ministre bija bēdīga par aso sēdes darba kārtības formulējumu. Taču mēs vēlamies norādīt, ka Baiba Rivžas kundze nebūt nav sliktākā izglītības un zinātnes ministre, kāda jebkad bijusi Latvijā. Gluži pretēji. Mūsuprāt, ministrei būtu jāpriecājas par to, ka viņai ir iespēja par izglītības problēmām runāt no Saeimas tribīnes. Šāda diskusija jārīko bez kavēšanās, jo augustā, kad vecāki, skolēni, studenti un skolotāji gatavojas jaunajam mācību gadam, par izglītības problēmām runāt būs jau par vēlu.

Protams, mūsu izglītības sistēmā pastāv nopietnas problēmas, un šajā ziņā var minēt nepietiekamo izglītības sistēmas finansējumu (tas ir stāsts par materiāli tehnisko bāzi), skolotāju atalgojuma jautājuma nerisināšanu pēc būtības. Un tomēr šodien mēs aicinām nevis meklēt grēkāzi, bet gan aicinām Saeimas deputātus vienoties un uzdot valdībai beidzot atrisināt skolotāju algu jautājumu atbilstoši pieaugošajam inflācijas līmenim.

Izglītības sistēma valstī ir pārāk reglamentēta un birokratizēta. Visi jau zina, ka skolotāji raksta desmitiem atskaišu – papīrīšus, kurus gandrīz vai neviens nelasa. Runājot par birokrātiju, varu minēt kaut vai vienu piemēru. Ja mēs, Saeimas deputāti, ejam oficiālu ceļu un gribam satikties ar izglītības un zinātnes ministri, lai izrunātos par kādu jautājumu, tad pat mums tas gandrīz vai nav iespējams, jo pārāk daudz ierēdņu atbild mums pa telefonu visu ko, tikai ne konkrētu laiku un datumu, kad var satikties ar ministri.

Nākamā problēma. Ieceres sadarbībā ar atsevišķām pašvaldībām veicināt skolu nepamatotu reorganizāciju jeb optimizāciju. Izglītības un zinātnes ministrija šogad saskaņojusi pašvaldību lēmumus par piecu izglītības iestāžu likvidāciju, sākot ar jauno mācību gadu.

Šogad Izglītības un zinātnes ministrija saskaņojusi arī sešus lēmumus par skolu reorganizāciju. Mūsuprāt, tās ir reformas reformu pēc, lai tikai varētu parādīt, ka kaut kas tiek darīts.

Pēc mūsu domām, ministrija novārtā atstājusi arī izglītības satura analīzi. Par ministrijas darba kvalitāti liecina tas, ka izglītības satura reforma vidusskolām tika pēc skolotāju un vecāku iebildumiem atlikta vismaz uz gadu.

Jārunā arī par skolotāju trūkumu. Latvijā trūkst aptuveni 300 skolotāju, un nav cerību, ka situācija varētu uzlaboties. Vienīgais pozitīvais ministrijas un valdības solis šajā virzienā ir piedāvājums būtiski palielināt to jauno skolotāju skaitu, kuriem, uzsākot darbu skolā, valsts dzēstu studiju kredītu un studējošā kredītu. Tas ir labs risinājums, bet tikai viens no nepieciešamajiem soļiem šajā virzienā.

Mūsuprāt, nav īpaši paveicies arī Latvijas zinātnei. Attiecībā uz finansējumu, kāds Eiropas Savienības mērogā ir zinātnei, mēs dalām pēdējo vietu ar saulaino Kipru. Salīdzinājums ar kaimiņiem: kopējā izdevumu summa zinātnei ir pusotras reizes mazāka nekā Lietuvā un divreiz mazāka nekā Igaunijā.

Varam minēt arī neatrisināto jautājumu par jauno zinātnieku atalgojumu. Mūsu zinātne strauji noveco. Latvijas augstākās izglītības eksporta neiespējamība –, tas ir, Latvijas augstskolām gandrīz vai nav iespējams atvērt savas filiāles ārzemēs.

Nesakārtotība augstākajā izglītībā kopumā. Profesionālās izglītības un augstākās izglītības programmas bieži tiek vērtētas kā neatbilstošas darba tirgus prasībām.

Ir ļoti labi zināms, ka augstskolu, arodskolu un profesionālo skolu absolventu praktiskās iemaņas neapmierina darba devējus.

Un visbeidzot jāteic, ka mums īsti nav skaidra ministres darbība vai bezdarbība, vēlēšanās vai nevēlēšanās pārstāvēt savas nozares intereses valdībā. Rodas jautājums: vai nu Rivžas kundze patiešām neizrāda nekādu iniciatīvu, kā atsevišķi kolēģi to minēja jau presē, vai gluži otrādi – viņai, nesaņemot nekādu atbalstu no Ministru kabineta, vienatnē jācīnās ar problēmām, kas radušās izglītībā. Un tā ir tikai daļa no izglītības un zinātnes jomas problēmām!

Taču Baibas Rivžas atstādināšana nav mūsu mērķis. “Saskaņas Centrs” ar ārkārtas sēdes palīdzību vēlētos uzsākt diskusiju, kas ministrei un koalīcijai palīdzētu apzināt un risināt problēmas izglītības jomā.

Ierosinājums par neuzticības izteikšanu ministrei Baibai Rivžai – tas ir tikai sākums, jo ar saviem pienākumiem galā netiek arī vairāki citi ministri, piemēram, labklājības ministre Dagnija Staķe un ekonomikas ministrs Juris Strods. Tas valdošajai koalīcijai varētu būt ļoti spēcīgs pamudinājums domāt, kā rīkoties tālāk.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Sēdes vadītājas kundze! Dāmas un kungi! Es gribu izteikt lielu pateicību opozīcijas deputātiem, kas ierosināja šo ārkārtas sēdi, jo izglītība ir viens no valsts galvenajiem uzdevumiem. Un, protams, izglītību, tāpat kā jebkuru citu jomu, pavada virkne problēmu. Šīsdienas sēdē, es skatos, deputāti ārkārtīgi uzmanīgi klausās, kāri tver katru no augstās tribīnes pateikto vārdu. Un daudzi no šiem vārdiem ir ļoti konstruktīvi. Nav jau tā, ka opozīcija uzstājas tikai kā destruktīvs elements.

Ārkārtīgi man patika arī parlamentārās sekretāres un pašas ministres uzrunas, kurās viņas skaidri demonstrēja, ka viņas saprot problēmas, kas ir to vadītajā nozarē, piedāvā veselu virkni risinājumu šīm problēmām, un vesela virkne problēmu, kas ir krājušās gadiem, jau šobrīd ir atrisinātas.

Tāpēc es aicinu balsot “pret” – neatbalstīt lēmuma projektu un neizteikt Rivžas kundzei neuzticību šajā sēdē. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Paldies.

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Tutins.

J.Tutins (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Smagās mugursomas deformē mūsu skolēnu mugurkaulus. Šie vārdi ir zīmīgi tiešā un pārnestā nozīmē, jo, analizējot izglītības sistēmu Latvijā, jāteic, ka joprojām ir aktuāli ar izglītības politikas veidošanu saistītie jautājumi.

Vai tiešām tās neskaitāmās grāmatas un darba burtnīcas, ko bērni nes savās somās… vai tas ir veids, kā iemācīt bērniem domāt, saprast un veidot Latvijas nākotni? Vai izglītība mūsu valstī ir prioritāte? Cik produktīva ir bezatzīmju vērtēšanas sistēma pamatizglītībā? Vai mācību saturs izstrādāts atbilstoši bērnu spējām? Vai kādreiz skolotāji saņems pienācīgu un paveiktajam darbam atbilstošu atalgojumu? Problēmjautājumu uzskaitījumu varētu ilgi turpināt, bet problēmas sakne no tā neizzudīs. Jo diemžēl mūsu valstī runas ir aizsteigušās tālu priekšā darbiem.

Nenoliedzami, ka atbildīgo darbinieku plašās runas (uzsveru – runas!) un publikācijas par izglītības sistēmu Latvijā ir visai nozīmīgas un aktuālas. Taču visiem zināma ir arī tā patiesība, ka ne jau sacītais dod pozitīvus rezultātus, bet padarītais.

Var jau uzskatīt, ka tā saucamie braucieni pie tautas ir nozīmīgi, bet diemžēl viss arī aprobežojas ar šo pompozo parunāšanu. Jo cilvēku teiktais tā arī paliek nesadzirdēts. Nav jau runa tikai par nelabvēlīgām ģimenēm, kuras savu bērnu izglītību un tātad arī nākotni spēj veidot vai nu tikai ar valsts atbalsta palīdzību, vai arī nekā. Daudz ir arī spējīgu un studēt gribošu jauniešu no vidēji situētām ģimenēm, kurās saprot izglītības nozīmīgumu, bet tik un tā viņi nesajūt valsts ieinteresētību un atbalstu. Teiksiet, ka stipendijas ir izeja? Drīzāk tas būtu strupceļš, kas beigās liek atdurties pret faktu, ka izglītība tev darbu vēl negarantē.

Es nerunāju par Latvijas metropoles iespēju gūzmu, bet gan par tā saucamo – dažbrīd tā pazemojoši apzīmē – “perifērijas”, Latgales, jauniešu iespējām. Atvainojiet, bet kā lai spējīgs, zinošs un domājošs jaunietis ceļ augstu galvu un rāda pasaulei, ko spēj, ja pats savās mājās, Latvijā, tiek uzskatīts par nākušu no perifērijas? Dalīšana latviešos un latgaliešos, domāšanas sašķeltība un smieklīgi stereotipi ir un paliek mūsu valsts lielākā problēma, kuras risinājumi tiek aizkrāsoti ar jokiem un tukšiem solījumiem.

Tā ka nebrīnīsimies, dāmas un kungi, par masveidīgo bēgšanu no Latgales lauku pagrimuma! Vispirms ir nepieciešams apliecināt, ka jums… ka mums visiem rūp visi jaunieši. Pieņemot likumus, ir jāņem vērā, kā tas iespaidos situāciju katrā novadā atsevišķi. Ja mums šķiet, ka kaut kas der visiem, tad tik tiešām tas neder nevienam. Atcerieties, ka Latvijas nākotne var būt tikai visu tik dažādo un spējīgo jauniešu vienotībā! Vajag vienot viņus, nevis, vieniem dodot, citiem atņemt pēdējo iespēju.

Kreditēšanas politika mums ir izstrādāta gandrīz vai atbilstoši pasaules standartiem, tikai jāatceras, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz Eiropā pastāvošajai izglītības izpratnei, citu attīstītāko pasaules valstu izpratnei!

Mūsu solīši pretim labklājībai vēl labu laiku būs nedroši, bet pārliecību par varēšanu mēs neieviešam jauniešos.

Tātad jābūt tādai atbalsta politikai, tādai izglītības sistēmai, lai no smagajām mugursomām nedeformētos arī skolēnu domāšana. Jāveicina mūsu bērnos zinātkāre, domātspēja jau bērnībā. Jānodrošina viņiem iespēja sasniegt viņu mazos mērķus, lai nākotnē tiktu sasniegti mūsu valsts lielie mērķi.

Pirms pieprasīt, lai jaunā paaudze sasniedz to, ko mēs vēlamies, mums jāpadomā par to, cik lielā mērā ministrijas darbinieki un vadība ir kompetenti praktiķi, kuriem ir jārisina izglītības sistēmas uzlabošanas jautājumi. Mēs varam mainīt ministrus vienu pēc otra, bet ar to vēl nemainīsies situācija izglītības sistēmā. Tāpēc mums pašiem jāmainās. Gan Saeimā, gan ministrijās un valdībā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Esmu nācis tribīnē nevis tādēļ, lai aizstāvētu ministri – un diez vai tāda aizstāvība vajadzīga ministrei –, bet lai pateiktu savu viedokli kā deputāts, kurš Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā strādājis – un turpina strādāt! – četrus Saeimas sasaukumus. Es domāju, ka man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pateikt savu viedokli šajā sakarībā, jo esmu piedalījies pilnīgi visu to likumu izveidē, kuri attiecas uz izglītību, kultūru un zinātni – jomās, ko pārzina Izglītības un zinātnes ministrija.

Gribu sacīt sekojošo.

Te jau izskanēja doma, ka neba jau Rivžas kundze, kura strādā vienu gadu, ir tā, kura nav padarījusi to, ko mēs vēlamies, kas valstij ir vajadzīgs un nepieciešams, kas vajadzīgs mūsu bērniem, to vecākiem un jebkuram no mums. Jo ministri ir nākuši un gājuši – kā jūs redzat, katru gadu mainījušies… Te nosauca skaitļus – trīspadsmit un sešpadsmit… Bet, piedodiet man, sakiet, liekot roku sev uz sirds, kā mēs mēdzam teikt, – vai, vienu gadu nostrādājot ministra amatā (vienalga, kāda ministra amatā, – vai tas būtu Kariņa kungs, Druvietes kundze, Šadurska kungs, Rībenas kundze vai kāds cits no ministriem), var viena gada laikā padarīt to, kas nav padarīts visos atjaunotās neatkarības gados? Tas būtu kaut kas fantastisks! Vajadzētu celt tad uz pjedestāla un apbrīnot to cilvēku, kurš varētu pēkšņi viena gada laikā izmēzt tos staļļus, kuri krājušies gadu gadiem. Un izglītības jomā to nav mazums. Gan vispārējā izglītībā, gan profesionālajā jo īpaši (jo, lai gan ir mainījusies situācija un mainījušās nostādnes, profesionālā izglītība diemžēl ir palikusi apmēram tanī pašā situācijā, nostādnes speciālistu gatavošanā ir palikušas tādas pašas kā padomju laikā), gan arī, protams, augstākajā izglītībā. Jo ir gājis visādi.

Te izskanēja doma, ka neviens no izglītības un zinātnes ministriem neko lielu neesot padarījis, gandrīz neko. Es nepiekrītu tam!

Mums ir bijuši arī tādi ministri – āži par dārzniekiem. Diemžēl arī tie kaut ko ienesuši un padarījuši.

Tik īsā laikā to izdarīt – tas, kolēģi, vienkārši nav iespējams!

Un to, ka ministra nomaiņa, ko pašlaik opozīcija pieprasa, nav lietderīga, pasaka tās daudzās izglītības iestādes – augstskolas, vidusskolas, profesionāli tehniskās skolas –, jo tās ir uztraukušās, ļoti uztraukušās, par kārtējo ministra nomaiņu, ja tāda varētu notikt. Un, redziet, ja uztraucas šie cilvēki, tad der ieklausīties! Mēs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, patiešām sanācām kopā starpbrīdī, un Strazdiņa kungs mūs iepazīstināja ar ļoti daudzām vēstulēm, kuras saņemtas. Mēs savā frakcijā, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, arī esam saņēmuši daudz vēstuļu. Es pieminēšu un drusciņ citēšu tikai vienu, ko parakstījušas šādas personas: Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja Volkovas kundze, Latvijas Privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs Baumaņa kungs, Latvijas Koledžu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rozenblata kungs, Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas valdes priekšsēdētājs Krūmiņa kungs un Latvijas Studentu apvienības prezidente Kļaviņas kundze. Un, lūk, ko viņi raksta: “Izglītības un zinātnes sistēma ir nogurusi – nogurusi no biežajām ministru maiņām. Problēmas, ar kurām saskaras izglītība un zinātne, jau nav jaunas. Sāpīgākās no tām, tādas kā skolotāju algas, minoritāšu izglītība, augstākās izglītības un zinātnes finansējums, neparādījās ar Rivžas kundzes stāšanos ministra amatā. Tās nav atrisinātas kopš neatkarības atgūšanas un neizzudīs, nomainot ministru. Gluži pretēji – Rivža ir demonstrējusi atbildību un enerģisku apņēmību nozares problēmas risināt.” Un būtiski, ka, meklējot risinājumus (piemēram, veidojot Augstākās izglītības likumu, ar kuru mēs, deputāti, turpmākajā laikā, nākotnē, saskarsimies), Rivža ir plaši iesaistījusi nozares pārstāvjus, raksta šie cilvēki. “Arī pastāvot atšķirīgiem viedokļiem, ministre, ministrijas vadība un ministrijas ierēdņi ir ieklausījušies mūsu viedoklī, un diskusijas ir notikušas konstruktīvā gaisotnē.”

Un vēl es pieminēšu Harbacevičas kundzi, kura iestājas par skolotājiem, iestājas par augstskolu mācībspēkiem, iestājas par to, lai viņiem paaugstinātu algas un radītu normālus apstākļus. Viņa saka, ka tas nav prāta darbs – šajā brīdī nomainīt ministru. Mēs ar Grīnblata kungu nesen tikāmies arī ar Harbacevičas kundzi, un viņa minēja daudzus, daudzus izglītības sistēmā neatrisinātos jautājumus, problēmas, – protams, it īpaši skolotāju algu jautājumu, kura dēļ vēl aizvien draud ar streikiem. Taču arī Harbacevičas kundze, kura aizstāv visus šajā sistēmā strādājošos, nepiekrīt šādam variantam!

Cienījamie kolēģi! Es arī teikšu, ka labi vien ir, ka sanācām uz šādu sēdi. Es ieteiktu mums, deputātiem, un it īpaši Saeimas Prezidijam padomāt par to, ka beidzot – beidzot! – Saeimas praksē vajadzētu ieviest šādu kārtību: īpaši samilzušām problēmām vai problēmām, kuras grasās samilzt un “uzsprāgt” sabiedrībā un valstī, veltīt speciālas sēdes, ja vajadzīgs – ārkārtas sēdes, un izskatīt šos jautājumus. Izglītības un zinātnes problēmas bija pelnījušas to, lai mēs, deputāti, sanāktu uz šādu sēdi, tās izdiskutētu un pieņemtu attiecīgu lēmumu. Jo neba jau Rivžas kundze skolotājiem algu… tas ir, naudu dala. Naudu dala Ministru prezidents un finanšu ministrs, un viss Ministru kabinets kopā. Un viņi var sisties kā putns pret būra sienām, bet, ja naudas pietrūkst, tad jādanco, tā sakot, pēc tiem noteikumiem, kādi ir.

Un tāpēc es patiešām vēlreiz atgādinu, ka mums uz šādām sēdēm vajadzētu pulcēties vismaz vienu reizi sesijā. Vismaz vienu reizi sesijā! Vai nav pienācis brīdis, kad mums vajadzētu runāt par enerģētikas problēmām? Ir pienācis brīdis, ļoti nopietns brīdis.

Vai mums nav pienācis brīdis runāt arī par migrācijas problēmām? Jo jau pašlaik Latvijā sabrauc no bijušajām Padomju Savienības republikām simtiem, tūkstošiem, desmitiem tūkstošu cilvēku. (Starpsauciens no zāles.) Zinu bez jūsu atgādinājuma. Lūk, jārunā par šīm lietām. Jārunā par šīm lietām ļoti nopietni!

Taču šajā brīdī, protams, es, deputāts, kurš pārzina (es atļaušos teikt – pārzina!) izglītības sistēmu, jo esmu, es vēlreiz atgādinu, četrus sasaukumus strādājis Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, saku, ka ministra nomaiņa šobrīd neko nedos. Neko nedos! Es jau teicu: lai parādās, vienalga, kurā nozarē tāds ministrs, kurš viena gada laikā izdarīs brīnumu! Tad mēs mēģināsim viņu pacelt tādos augstumos, kādos neviens ministrs vēl nav atradies.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja.

Paldies deputātam Tabūnam par ierosinājumu. Saeimas Prezidijs izvērtēs jūsu domu.

Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Dukšinskis.

J.Dukšinskis (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ministre! Opozīcijas uzdevums ir “šūpot” valdību. Izglītības prestiža un izglītības kvalitātes jautājums pēdējos mēnešos ir ļoti aktualizējies. Visa nozare tiek kritizēta – un bieži vien arī nepamatoti.

Man personīgi, strādājot iepriekšējā darbā un vadot izglītības sfēru un izglītības politiku Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, bija pietiekami liela pieredze, strādājot un komunicējot ar Izglītības un zinātnes ministriju, tās ierēdņiem un darbiniekiem.

Galvenais, kas uztrauc izglītības politikas veidotājus reģionos, ir nestabilitāte. Var jau atcerēties, cik ir bijis to ministru, kas vadījuši šo struktūru pēdējo 12 gadu laikā. Iespējams, sešpadsmit. Vienu gadu pat trīs ministri nomainījušies. Mums pat bija tāda anekdote: “Ja ministrs apmeklē Daugavpili un, iespējams, ne tikai Daugavpili, bet arī kādu citu pilsētu, – pēc kāda laika viņš vairs nav ministrs.”

Ministriju ir vadījuši dažādu politisko partiju pārstāvji, bet… droši vien ne jau jebkurš zinātnieks var efektīvi vadīt tādu struktūru kā Izglītības un zinātnes ministrija.

Izglītības sfērai ir kaitīgas pārāk straujas un nepārdomātas reformas, kuras tiek veiktas bez iepriekšējas izpētes un aprobācijas. Es domāju, ka šodien darba kārtībā nav ministra nomaiņa vai neuzticības izteikšana ministram. Taču kopīgi ar valdību jāstrādā pie izglītības prestiža celšanas programmas un lielāka atbalsta nodrošināšanas pedagogu algu paaugstināšanai, pedagoģiskās kvalifikācijas sistēmas izveidošanai un realizēšanai. Un it īpaši jāuzsver, ka lielāks atbalsts ir jānodrošina vispārējai izglītībai un lielāka vērība jāvelta profesionālās izglītības kvalitātei.

Ministrei tomēr ir izdevies nobremzēt tās negācijas, kas tiek uzkurinātas. Notiek efektīva komunicēšanās gan ar LIZDA, gan ar izglītības iestādēm un citām organizācijām. Augustā reģionos notiks konferences par aktuālākajiem izglītības jautājumiem.

Un pavisam drīz, jau pēc nepilniem diviem mēnešiem, sāksies jaunais mācību gads.

Tāpēc es aicinu balsot “pret”, neatbalstīt šo lēmuma projektu!

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Ivans Ribakovs.

I.Ribakovs (frakcija “Saskaņas Centrs”).

Godājamais Saeimas Prezidij! Cienījamā ministres kundze! Kolēģi! Vērtējot Latvijas situāciju izglītības jomā, gribas nošķirt tagadni un nākotni.

Jāsaka tā: pamatu pamats ir skolotājs. Kāds ir skolotājs šodien, un kā viņš jūtas?

Tagad skolās strādā tikai skolotājas (vīriešu tur gandrīz nav!) – aptuveni 50 gadus vecas, labi izglītotas, ar lielu sirdsapziņu, atbildības sajūtu un darba pieredzi. Zemās algas dēļ viņas ir spiestas strādāt vairāk nekā vienu slodzi, lai varētu uzturēt sevi un savas ģimenes. Runa nav par ceļojumiem, teātra apmeklējumiem vai kādām izklaidēm. Ienākumi vienkārši nespēj segt nepieciešamās vajadzības! Pārslogots skolotājs ir noguris kā fiziski, tā arī nomākts garīgi. No tā cieš izglītības kvalitāte, jo tāds skolotājs nevar nodrošināt efektīvu mācīšanas un audzināšanas procesu.

Bez tam jauno izglītības standartu ieviešana prasa daudz spēka un laika. Nav viegli mainīt savu pieeju, darba metodes un bieži pat saturu. Par to neviens nemaksā. Cik kursu apmeklē skolotājs gadā? Bieži tie notiek piektdienās un sestdienās. Būtībā skolotājs neatpūšas nedēļas nogalē, jo nepieciešams izlabot burtnīcas un sagatavoties stundām.

Skolotājs – tā nav tikai profesija, tas ir dzīvesveids. Misija. Un kā valsts rūpējas par skolotāju? Pēdējos gados it kā palielinās alga. Bet inflācija to visu “apēd”. No visām tām pārrunām par to, kur skolotājam dabūt naudu, sabiedrībā veidojas negatīvs skolotāja tēls, un arī tas apgrūtina skolotājiem dzīvi.

Cilvēki, kas nav saistīti ar izglītības jomu, saka tā: “Ko skolotājiem vēl vajag? Visa viņiem par maz! Ar ko viņi visu laiku ir neapmierināti?” Tas viss nekādi nepaaugstina pedagoga autoritāti un prestižu, pedagoga profesijas prestižu. Tieši otrādi! Skolotāja profesijas kārtējā pazemošana! Skolotājs – mūžīgais lūdzējs… Skolotāju tiesības jau tā nav nekādi aizsargātas. Varbūt ir pienācis laiks padomāt par skolotāju algas pievienošanu koeficientam un nemusināt skolotājus, kā arī tautu ik gadus?

Pēdējais. Pedagogu darba samaksas palielināšanas variants neatrisina esošās problēmas, jo komunālie maksājumi, produktu cenas un citi izdevumi palielinās daudz straujāk. Piemaksa par individuālajām konsultācijām un rakstu darbu labošanu vispār nav palielinājums, tā ir apmaksa par reāli veiktu darbu. Ja būs strikti noteikta maksimālā pieļaujamā pedagoga darba slodze nedēļā, tad daudzu pedagogu materiālais stāvoklis pasliktināsies. Vairākās skolās būs problēmas sakarā ar skolotāju trūkumu.

Ļoti labi, ka pamanītas ir problēmas darbā ar bērniem ar speciālajām vajadzībām. Tas tiešām ir apsveicami. Taču tādu bērnu, kuriem ir attiecīgās diagnozes, nav daudz. Būtībā vairākums bērnu ir ar “speciālajām” vajadzībām (pēdiņās), jo daudzās ģimenēs ir nenormāla situācija. Dažās skolās, pirmām kārtām Latgalē, apmēram 10 procenti skolēnu vecāku strādā ārzemēs. Viens vai abi. Viņu bērniem ir savas speciālas prasības pēc uzmanības, mīlestības, un ar viņiem nav vienkārši strādāt. Kas izvērtēs psiholoģisko slodzi, ko uzņemas šodien skolotājs? Un pie tam vēl ir jāsaraksta liela nevajadzīgu papīru kaudze, kas ar katru gadu pieaug!

Tāda ir tagadne.

Bet kas mūs gaida nākotnē? Manuprāt, Latvijas izglītību gaida krīze, neskatoties uz dažādu reformu ieviešanu. Nebūs, kam strādāt skolās, jo, kā jau es teicu, aizies prom tie, kam ap 50, bet jaunie negrib mācīties par skolotājiem. Daudzi pedagoģijas studijas beigušie nestrādā par pedagogiem.

Kāds daudzums, protams, nāks uz skolām, bet viņu darba kvalitāte ir apšaubāma, jo uz skolotāja profesiju aiziet tie, kas nevar iestāties tur, kur var apgūt prestižās profesijas.

No vienas puses, simpātisks izskatās projekts par mērķstipendijām studentiem pedagogu sagatavošanas programmās. Bet, ticiet man, stiprāk ietekmē realitāte, nevis solījumi! Šī programma vērsta pārsvarā uz to, lai noturētu jaunos pedagogus skolās un ieinteresētos skolu absolventus mudinātu uz pedagoga profesijas izvēli. Pašreizējā momentā var solīt stipendiju studentiem, kas studē vai savieno studijas pedagogu sagatavošanas programmās ar darbu skolā, kā arī pedagogiem, kas skolās strādā prioritārajos mācību priekšmetos, – vidēji simt piecdesmit latus mēnesī.

Šī programma problēmu neatrisina un neatrisinās. Katrs mācību priekšmets, kuru māca skolā, ir vajadzīgs priekšmets! Sports, vēsture, dzimtā valoda un tā tālāk – iespējams pēc diviem trim gadiem savukārt šie priekšmeti būs prioritāri un būs šo skolotāju trūkums. Tā nedrīkst! Visi mācību priekšmeti ir vienlīdz svarīgi.

Vajag tūlīt un kardināli pārdomāt programmas attīstību. Tikai tad… Piemēram, ja es esmu jauns pedagogs, triju gadu laikā es saņemu papildus stipendiju – simt piecdesmit latus. Tālāk: es zinu, ka mana alga automātiski, sistemātiski paaugstināsies. Tālāk: es zinu, ka man ar divdesmit piecu gadu stāžu būs izdienas pensija. Tālāk: es pensijā iešu sešdesmit gadu vecumā. Zinot visu to iepriekš, es iešu strādāt par skolotāju, jo es esmu aizsargāts un redzu savu perspektīvu.

Skolotājs taču ir tikai cilvēks, un viņam, kā nevienam citam, ir jābūt psihiski un fiziski veselam. Tikai vesels cilvēks var apmācīt un izaudzināt veselu nākamo paaudzi. Vai mēs gribam kaut ko citu?

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Ing­mārs Līdaka.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamā Saeima! Laikam jau šajā zālē nevienu neizdosies pārliecināt balsot citādi, nekā tas jau ir iepriekš izlemts. Vieni balsos “par”, citi – “pret”. Vieni teica, ka Rivžai nebūt par ministri, jo izglītības sistēmā esot krīze. Taču izglītības sistēmā laiku tomēr nemēra Saeimas sesijās vai Saeimas darbības mēnešos. Izglītības sistēmā tomēr laiku mēra paaudzēs vai, mazākais, mācību gados.

Un otrkārt. Ministres Rivžas mācību gads vēl nav sācies, bet viņu kā pirmziemnieci dažs jau pasludinājis par debilu un grib sūtīt uz palīgskolu. Nav Latvija tik bagāta ar izglītības vadības korifejiem, lai ik gadu eksperimentētu kā Eiropas projektu naudu saņēmušā ķīmijas kabinetā! Es neaicinu Rivžu kā Turkmenbaši apstiprināt amatā uz visu mūžu, taču izglītības ministrus kā kalendāra lapiņas mainīt – tas nu nav īpaši saprātīgi. It sevišķi jau tāpēc, ka uz šo amatu nestāv rindā valsts pārvaldes spīdekļi. Un, ja arī kāds stāv, tad tikai tādēļ, lai pareizi sadalītu – viņaprāt, pareizi sadalītu – Eiropas naudu, nevis lai ieklausītos skolotāju un pasniedzēju viedokļos.

Rodas priekšstats, ka izglītības jomu vajā kāds pārdabisks spēks, kāds lāsts, jo ministri krīt kā Heopsa piramīdas pētnieki. Rau’, Kārlis Šadurskis nepaspēja pat vienu kārtīgu pildspalvu izrakstīt vēstuļu diskusijās ar krievu skolu aizstāvju, štābistu “sotņu” – un jau klāt ministrēšanas pēdējais zvans! Un Ministru kabinetā tik tikko ministri sāka daudzmaz latviski runāt, kad arī Druvietei – kling, klang! – bija jāatvadās no ministra krēsla. Kas bija pirms viņiem – nu man pat grūti atcerēties, un laikam jau nav arī vērts atcerēties, ja nu vienīgi Gaigalu.

Vai šie ministri bija labi vai slikti – nu droši vien nav korekti pat runāt par to, jo patiesībā taču nevienam nav jausmas, kas būtu, ja viņiem būtu ļauts vismaz trīs gadus zvanus 1.septembrī iezvanīt. Un tagad – ministre Rivža… Un te zālē un arī ārpus tās taču neviens nedomā, ka Rivža sēž uz naudas čemodāna un tagad skolotājiem nedod algas… nu, tāpēc, ka viņa ir pakritizēta. Nu, cik viņai ir izdevies “izsist” to naudu, gan aizkulišu spēlēs, gan arī … nav?… ir, kaut ko jau ir izdevies… nu, tik arī ir tad sadalīta tā nauda. Tik, cik izdevās dabūt, tika arī pareizi sadalīta. Un ceru – katrā ziņā es ceru! –, ka ministrei Rivžai netiks ieteikts vākt ziedojumus skolotāju algu palielināšanai, kā tas reizēm jau ir gadījies citiem ministriem. Un kādu gan iedziļināšanos konkrētās izglītības satura problēmās var prasīt no ministres, kura ik dienas ir spiesta milzum daudz laika pavadīt dažādās politiskās “veļas mazgātuvēs”? Nu vienkārši tam laika nesanāk!

Šķiet, ka izglītības un zinātnes ministre tagad “siekstā tiek slēgta” tikai tāpēc, ka ar izglītības jomu – tieši vai netieši – ir saistīti ļoti daudzi cilvēki, ļoti liela daļa sabiedrības. Ej nu ierosini tāda ministra demisiju, par kura vadītās ministrijas uzdevumiem un funkcijām nevienam ierindas pilsonim pat īsti nojausmas nav! Nu kā populāri apskaidros, ka nederīgs amatam? Vienkārši nesapratīs.

Esmu pārliecināts, ka gan Šadurskis, gan Druviete, gan Greiškalns un citi ar ministrijas ļaužu atbalstu gribēja un varēja strādāt labi un efektīvi, bet vienkārši nepaspēja. Man ir pārliecība, ka ik gadu, gaidot jaunu ministru, ierēdņi, no kuriem tik daudz kas ministrijas veiktspējā ir atkarīgs, kādu laiku atkal stingst neziņā, kas tad nu būs un kā tā “jaunā slota” ieguls rokā. Ministrija vienkārši dzīvo gaidās, un šādi tā ir dzīvojusi vairāk nekā desmit gadus – kaut ko gaidot, nevis strādājot.

Bet tagad nav laika prātot, jo pēc pāris mēnešiem ir atkal jaunais mācību gads un pirmais zvans. Pirmajam zvanam ir jāskan droši un pārliecinoši, nevis atkal kaut ko gaidot. Un es, divu skolēnu tēvs un tikko vēl skolotājas vīrs, negribu piedzīvot jaunu neziņu par apgūstamajām izmaiņām izglītības standartos, mūžam mainīgo vērtēšanas sistēmu un nebeidzamajiem skolotāju kvalifikācijas apliecinājuma prasījumiem, kā arī atskaišu un pārskatu gūzmu, kas nebūt nav šīs ministres ieviesti, bet kas bezjēdzīgi apēd tik daudz vērtīga skolotāju laika. Kā diezgan regulārs ministres Rivžas kritizētājs es ceru, ka skolotājiem mazināsies tas pienākums, ko kaimiņu zemē sauc par “bumagotvorčestvo”, bet latviski – vienkārši par “papīru ķellēšanu”. Tad vairāk laika atliks ministres rosinātās idejas realizācijai, ka skolotājam ir jākļūst ne tikai par zinošu mācību priekšmeta pasniedzēju, bet arī par audzinātāju, dzīves skolotāju. Jo ne velti laukos, no kurienes es nāku, skola izsenis ir pagasta sabiedriskās dzīves mazo un arī lielo dalībnieku motors un sirds. Tā sirds ir vienkārši nogurusi visādās pārmaiņās. Tomēr ne viss ir ministres vai pat skolotāju spēkos.

Tāpēc aicinu visus – gan skolotāju līdzjutējus un atbalstītājus, gan saprātīgos noliedzējus, gan visus vecākus ar skolēniem, saviem “džekiem” un “čiksām”, – beidzot nopietni parunāt par tēmu, kas tad ir skolotājs un cik cieņas viņš ir pelnījis. Ne zemās algas vien skolotājus aizdzen uz Īriju vai, teiksim, uz upeņu dārziem Zviedrijā. Kad kāds akcelerāts, kam rumpis kā zirgam, bet smadzenes kā sliekai, skolotāju atļaujas sūtīt uz… (nu, jūs jau paši zināt, cik mums tagad jaunatne daiļrunīga), tad es pilnīgi saprotu to skolotāju – it sevišķi jau vīrieti –, kurš tad izšķiras par labu tai Īrijai un Zviedrijai vai, piemēram, streikam. Bet par naudu, arī par nopietnu naudu, ne visu var paciest. Un arī ministrs nav boksa maiss, manuprāt.

Tāpēc aicinu cienīt visus, kas strādā. Un beigsim šo kašķi, kas sākts dēļ konjunktūras! Jo miers baro, bet nemiers – posta. Un izglītības sistēmu, kas nekad nav stabili būvēta, viegli, tā teikt, atkal atgriezt pirms­projekta stadijā, izpētes stadijā. Tāpēc balsošu par ministres darba turpināšanu, cerot, ka līdzšinējā kritika, kuras nebija maz, būs kā mundrinoša kafija. Tak’ arī kafijas var būt par daudz. Tāpēc ievērosim mērenību un saprāta balsi mūsu pašu bērnu labā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.

Godātie kolēģi, pirms turpinām darbu, informēju jūs, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Brigmaņa, Grīnblata, Dobeļa, Lagzdiņa, Bērziņa un citu deputātu iesniegumu ar ierosinājumu turpināt Saeimas šodienas sēdi bez pārtraukuma, līdz jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Deputātiem iebildumu nav. (Starpsauciens: “Ir!”) Deputātiem tomēr ir iebildumi. Lūdzu zvanu! Balsosim par ierosinājumu! Balsosim par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma! Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret – 7, neatturas neviens. Turpinām sēdi!

Šobrīd debatēs ir pieteikušies vēl seši kolēģi. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Ejam uz krogu!”)

Nākamā debatēs runās deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienītie kolēģi! Pasaulē, šķiet, nav tādas valsts, kas būtu pilnībā apmierināta ar savu izglītības sistēmu – ar zināšanu kvalitāti, ar mikroklimatu skolās. Tā tas nenotiek pat valstīs, kuras visā pasaulē ir izvēlētas par paraugu mūsdienīgas izglītības sistēmas veidošanā. Ne Honkongā, ne Taivānā, ne Somijā. Un kur nu vēl Latvijā! Jo izglītības sistēmā atspoguļojas visas negācijas, kas ir vērojamas sabiedrībā. Un Latvijā vēl joprojām mums ir jārēķinās gan ar ekonomikas atpalicību, gan ar sabiedrības integrācijas procesa turpināšanos, gan arī, protams, ar mūsu vērtību sistēmas stabilizēšanos. Un tieši tāpēc izglītības sistēma koncentrētā veidā parāda tos virzienus, kuros līdz šim esam strādājuši nepietiekami, un arī iezīmē ceļus, kuros mums kopā būtu jāiet.

Izglītības sistēmā sīkumu nav, bet mums tomēr ir jāizvērtē galvenie stratēģiskie virzieni, kuros jāpieliek kopīgi pūliņi.

Mums ir jārunā par izglītības sistēmas finansējumu, visiem tā aspektiem. Un šeit, manuprāt, mums ir nepieciešams nevis veikt pakāpeniskus uzlabojumus, pakāpenisku mūsu izglītības nozares budžeta palielinājumu, bet… šeit acīmredzot ir sasniegta “kritiskā masa”, lai mēs runātu par mūsu valsts prioritāšu radikālu maiņu. Tam jābūt ne tikai vārdos, bet arī darbos!

Šie 7 procenti izglītībai mums ir jāsa­sniedz. Tas ir iespējams. Mums ir jāpārskata mūsu prioritātes. Mums ir jāizvērtē mūsu vajadzības. Izglītības sistēma, kas tik tiešām skar ikvienu – un tāpēc arī ikviens ir tiesīgs par šiem jautājumiem izteikties –, ir pelnījusi šo finansiālo atbalstu.

Un, protams, mums jārūpējas arī par to, lai tas tiktu vienmērīgi sadalīts arī pašas izglītības sistēmas ietvaros. Un tas ir tieši Izglītības un zinātnes ministrijas un valdības uzdevums.

Otrkārt. Mums ir jādomā par to, kāds būs mūsu izglītības saturs. Šajās debatēs vārdi “izglītības saturs” neizskanēja bieži. Taču tieši tas, ko mēs mācām mūsu bērniem, un kā mēs to darām, ir pamats daudzu vecāku, daudzu skolotāju un arī sabiedrības domājošās daļas neapmierinātībai. Atrisināt mācību satura problēmas ir daudz grūtāk nekā rast finansējumu. Paradoksāli, bet tā tas ir. Jo katra izglītības sistēma atspoguļo nacionālās tradīcijas, atspoguļo mūsu vērtību sistēmu. Tai ir jābūt vēsturiski pamatotai un nacionāli orientētai un vienlaikus arī jāiekļaujas pasaules un Eiropas zinātnes telpā.

Kā to paveikt? Ir divi atslēgas jēdzieni: viens ir pēctecība, un otrs – atvērtība. Atvērtība pasaules zinātniskajai domai, radoša citu valstu pieredzes apguve, bet ne kopēšana. Un tāpēc mums ļoti svarīgi ir apzināties, kādā vietā Latvija atrodas pasaules izglītības sistēmā, un tieši tāpēc mums ļoti svarīgi ir piedalīties šajos starptautiskajos pētījumos, kas diemžēl pašlaik Latvijā netiek pietiekami novērtēti. Mēs vairs nepiedalāmies ne TIMSS, ne pilsoniskās sabiedrības pētījumos, kavējas arī PISA pētījuma izstrāde. Un galu galā nav pārliecības, ka pētnieku gūtie rezultāti tiek iestrādāti mūsu izglītības sistēmā.

Treškārt. Mums ir jārunā par to, kas veic šo izglītības procesu, tātad par skolotājiem, par augstskolu mācībspēkiem un arī par zinātniekiem, jo augstākā izglītība un zinātne ir nedalāmas.

Ļoti žēl, ka mēs esam pārtraukuši šo virzību uz augstākās izglītības un zinātnes integrāciju. Tas nav progresīvs ceļš. Mums ir jārūpējas par to, lai zinātne sniegtu nepieciešamo faktoloģisko materiālu un domas dziļumu augstākajai izglītībai un savukārt visi mācībspēki būtu ne tikai zinātnisko atziņu reproducētāji, bet arī radītāji.

Mums ir jādomā arī par to, kā organizēt mūsu izglītības sistēmu, tātad – kā visus šos iepriekš minētos trīs aspektus savietot. Un tieši izglītības vadība ir joma, par kuru mēs šodien runājam un par kuru ikviens no mums ir tiesīgs izteikt savus ierosinājumus, minēt savus vērojumus un arī izteikt savu neapmierinātību ar esošo.

Protams, apstākļos, kad tik tiešām mūsu valstī vēl visi procesi nav stabilizējušies, mums ir jārunā par trūkumiem tieši vienā no manis minētajiem atslēgas jēdzieniem – pēctecībā.

Jā, tik tiešām, neatkarības gados ir nomainījušies divpadsmit izglītības un zinātnes ministri. Tāda mainība nav unikāla parādība ne pasaulē, ne Eiropā. Eiropas Savienības valstīs šī ministru aprites frekvence ir apmēram tāda pati. Un process, kuru mēs vērojam pašlaik, arī ir tipisks praktiski visās valstīs, arī tajās, ko mēs saucam par vecajām demokrātijām. Arī tajās, kuru izglītības sistēmas mēs ņemam par pamatu.

Tomēr Latvijā, šķiet, šī pēctecības problēma joprojām ir ļoti aktuāla un, iespējams, ir pamatā mūsu sabiedrības neapmierinātībai ar norisēm izglītībā. Mēs nekad nebūsim apmierināti ar to, kas notiek mūsu skolās, mūsu augstskolās, mūsu zinātnes telpā, mūsu sporta organizācijā, un tas ir tikai normāli, jo mērķim vienmēr ir jābūt solīti priekšā mūsu reālajām iespējām. Taču problēmas rodas tad, ja mēs nespējam skaidri formulēt, kurus pēctecības principus mēs ievērojam un kurus – pārkāpjam.

Šādā situācijā, kad vidējais ministra darbības laiks ir apmēram viens gads, mums ir samērā grūti noteikt šo atbildības slieksni. Teorētiski to var izdarīt. Un es arī gribētu aicināt mūsu izglītības sistēmas analītiķus, mūsu izglītības jomas zinātniekus un citus interesentus sastatīt kaut vai šodien minētos faktus ar realitāti. Mēs varam noskaidrot, kad ir izdots attiecīgais rīkojums, kurš ir to parakstījis, kad ir saņemts finansējums un kad galu galā ir izskanējusi šī ideja. Un iespējams, ka tad, ja ar faktu materiālu tiktu papildināti daudzi šajā sanāksmē izteiktie apgalvojumi, situācija varētu likties pavisam citāda.

Taču tas jau ir temats profesionālai sarunai.

Ir principiāli jautājumi, kuros tik tiešām mans viedoklis ir atšķirīgs un kuros man ir tiesības izpaust šīs bažas. Vienu jau minēju. Tas ir jautājums par augstāko izglītību un zinātni. Mēs zinām, ka mums ir izveidojies apburtais loks: skolotāju kvalitāte, skolēnu zināšanas, mūsu studentu līmenis. Un šie studenti atkal dodas uz skolu un turpina šo apburto loku. Ir viena josla, kurā jāpārcērt šis apburtais loks, un tā ir augstākā izglītība. Šķiet, ka pašlaik mums ir iemesls ļoti nopietnai sarunai tieši par augstākās izglītības kvalitāti. Par mūsu augstskolu kvalitāti, par mūsu augstskolu zinātnisko potenciālu. Un, protams, mums būtu jāatsakās no mehāniskiem mūsu augstskolu mācībspēku kvalitātes paaugstināšanas veidiem, tādiem kā, piemēram, daudzkārt pārrunātie grozījumi Zinātniskās darbības likumā. Mēs, protams, varam arī būt atšķirīgās domās par mūsu identitātes stiprināšanas pasākumiem. Saeimā mums vēl ir priekšā diskusija par grozījumiem Augstskolu likumā, par pantu, kas skar mācību valodu augstskolās. Mums ir jāvirzās uz multilingvismu, jānodrošina gan savas valsts valodas, gan arī Eiropas Savienības valodu zināšanas, un tieši tāpēc nav pieļaujams, ka mēs atkal varētu atgriezties pie monolingvisma mūsu augstākajā izglītībā, ņemot vērā pašreizējā likumā esošos formulējumus.

Mēs nedrīkstam atkārtot to kļūdu, ko ir pieļāvušas citas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas pašlaik ir nopietni noraizējušās par savas valodas saglabāšanos augstākās izglītības un zinātnes jomā. Ir runa par tiešām konsekvencēm, arī par citiem ar sociolingvistisko jomu saistītiem piemēriem.

Nobeigumā tikai viens retorisks jautājums. Mēs pašlaik nenošķiram objektīvos un subjektīvos faktorus mūsu izglītības sistēmā, un debatēs iezīmējas fatāla nojausma par mūsu izglītības sistēmas nolemtību, tās attīstību neatkarīgi no cilvēkiem, kuri to vada. Neatkarīgi no tā sauktās personības lomas vēsturē. Vai mēs tiešām jau nostājamies vēsturiskā materiālisma pozīcijās? Vai tiešām mēs uzskatām, ka viss jau ir determinēts un ka cilvēks ir tikai skrūvīte šajā mehānismā? Manuprāt, tas tā nav, un tāpēc šodien mums ir nevis pēdējā, bet pirmā nopietnā saruna par izglītības sistēmu un pirmā nopietnā saruna par mūsu izglītības sistēmas veidotājiem un par tiem, kas atbildīgi par mūsu bērnu, par mūsu tautas, par mūsu valsts nākotni.

Paldies.

Sēdes vadītāja.

Nākamā debatēs runās deputāte Anta Rugāte.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā sēdes vadītājas kundze! Ministres kundze! Kolēģi deputāti! Man nebūs nekādu “fatālu nojausmu” vai kādas citas nolemtības pārstāstu. (Es nedaudz citēju Druvietes kundzi, kuru visādā ziņā es cienu kā bijušo, kādreizējo izglītības un zinātnes ministri.)

Es gribētu ļoti vienkāršas lietas pateikt, varbūt ne tik varenas un izcilas kā tās, ko mani iepriekš runājušie kolēģi skāra, bet tādas daudz vienkāršākas un varbūt arī vieglāk saprotamas. Kur tad ir tā pretruna, kuras dēļ kritizētāji, īpaši “Jaunais laiks”, šobrīd pieprasa izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas demisiju? Kā tad viņi strādāja un ko tad viņi piedāvāja? Vai viņi vēlas ko mainīt, un vai tas bija tas, ko viņi šobrīd tā kā gribētu atkal darīt? Vai tā ir tā viņu vēlme – nākt pie varas? Un vai tas ir viens no tiem ceļiem, pa kuriem viņi dodas uz to varas virsotni kā sevi cienoša politiska partija, un vai tie ir tie argumenti, ar kuriem viņi vēlas pie šīs varas nonākt? Man par to ir jādomā.

Un, domādama un klausīdamās arī kolēģu no frakcijas “Jaunais laiks” teiktajā, es atcerējos to “zvēru modināšanas” laiku. Un tas “zvēru modināšanas” laiks nemaz nebija tik sen. Tas bija tad, kad 2003.gada budžets ar kavēšanos tika pieņemts 20.februārī. Un manās iespējās ir ielūkoties stenogrammā un izlasīt, kas tajā laikā tika runāts un kādi bija argumenti attiecībā uz izglītības “zvēra” pamodināšanu vai uz izglītības “zvēra” iegrožošanu, proti, uz to finanšu apgraizīšanu, kuras bija paredzētas daudzām izglītības programmām.

Varbūt daudziem tas nešķitīs pārāk svarīgi, taču ministra kungs Kārlis Šadurskis, kas šobrīd ir Saeimas deputāts, un arī es pati – mēs abi esam no Latgales ievēlēti Saeimā – gan 7.Saeimā (jūs gan tad nebijāt), gan 8. un 9.Saeimā. Mēs esam Latgales sarakstos, mēs esam vienā “milžu cīņā”, vienās debatēs runājuši par pamatlietām un par pamatvērtībām Latgalē, un viena no tām bija latviskās vides radīšana, uzturēšana, veicināšana, viss tas, kas ir tik ļoti nepieciešams un kā vēl trūkst Latgalē, un par ko vēl tik ļoti daudzi kritizē.

Un patiesi trūkst! Un nav runa par to, ka Latgales programma, toreizējā ministra Šadurska kunga izpratnē, bija nelietderīga un nepamatota, kā viņš to apgalvoja, vienpersoniski izvērtēdams to, kas ir Latgales programmas ietvaros noticis, sākot ar Augstākās padomes laiku, kad šāda Latgales programma tika iedibināta kā politisks žests, kā visaugstākās labās gribas izpausmes forma attieksmē pret Latgali.

Nav runa par nepilnībām, kas bija šajā programmā un šīs programmas realizācijā. Ir runa par attieksmi, kura pēkšņi parādījās, kad izglītības politiku sāka realizēt “Jaunais laiks”. Un Kārlis Šadurskis atļāvās… Piedodiet, es tik daudz jūs pieminu tāpēc, ka mums ir tas viens “laukums”, kurā mēs abi divi atrodamies, un tā ir Latgale. Un mēs, ne viens, ne otrs, ne jūs, ne es, nevaram no tā aiziet pat arī tad, ja mums to ļoti gribētos un nebūtu īpaši ērti tajā atrasties. Nav runa par finanšu apjomu, nav runa par piešķīruma pamatojumu, nav runa par Latgales programmas lielāku vai mazāku lietderību. Runa ir par attieksmi. Un arī šodien, kad jūs runājat par izglītības politiku, kuru realizē pašreizējā koalīcija, kuru realizē izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža, jūs parādāt savu attieksmi.

Un tieši par attieksmi arī es vēlos runāt, jo jūs nebijāt klāt tad, kad tika radīts tas, kas tik ļoti palīdzēja. Un vai zināt, kam palīdzēja Latgales programma? Jūs toreiz nevēlējāties īpaši klausīties. Jūs bijāt, tā teikt, ar ļoti lielām varas burām. Jūsu laiva pilnās burās gāja uz priekšu, bet mēs bijām opozīcijā. No šīs pašas tribīnes es, Šadurska kungs, jums toreiz mēģināju teikt, bet jūs mani nedzirdējāt… Es vēlos to vēlreiz atgādināt: Latgales programma bija tā, kura visveiksmīgāk Latgalē darbojās skolās, kas bija divplūsmu skolas tajā laikā, pēc tiem kritērijiem… Tūliņ pēc neatkarības atgūšanas tā deva iespēju izveidot latviešu plūsmas skolas, sadalot šīs klases. Un tādām vajadzībām bija vajadzīgi remonti, kurus jūs pasludinājāt par liekiem, nelietderīgiem tēriņiem, kas nav pieļaujami no valsts budžeta. Lūk, šīs skolas pagājušajā, aizpagājušajā gadā svinēja savus pirmos svētkus – tām bija vidusskolēnu izlaidumi. Un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka bija šī programma, kas atbalstīja reģionālo problēmu risinājumu Latgalē. Un tātad viņi risināja visu šo lielo problēmu, kas ir problēma visā Latvijā, – par latviskās vides veidošanu un latviešu valodas statusa un zināšanu nostiprināšanu.

Šadurska kungs, jūsu teiktā citāts (un patiesībā tā ir “Jaunā laika” gan izglītības, gan arī sporta politika): “Latgales programmas apturēšana nekādā ziņā nenozīmē to, ka Latgale saņems mazāk līdzekļu nekā līdz šim.”

Es jums pateikšu tikai vienu mazu piemēru saistībā ar pilsētu, kurā es dzīvoju, – Ludzu. 2002.–2003.gada valsts budžetā Ludzas pilsēta bija panākusi, ka tiek atbalstīts sporta zāles, sporta halles būves projekts, jo šajā pilsētā ir 2000 skolēnu, ir piecas skolas (divas no tām – vispārizglītojošās vidusskolas, vēl arī vakarskola, mūzikas skola un mūzikas pamatskola, kur bērni apgūst arī vispārizglītojošās programmas, un mākslas skola), bet nevienā no šīm skolām bērniem nav nekādas iespējas sportot. Nekādas iespējas! Un, lūk, tajā brīdī pašvaldībai bija iespējams gan līdzfinansēt, gan arī izstrādāt šo projektu. Pieprasīts bija apmēram miljons, lai varētu uzcelt šo sporta halli, taču tikai viens vienīgs atbalsts ir bijis saņemts (un tas bija Druvietes kundzes laikā) – 50 tūkstoši, lai varētu izstrādāt šā projekta dokumentāciju. Jā, piedošanu, bija vēl 50 tūkstoši vienā no budžetiem. Šobrīd projekta izmaksas ir pieaugušas līdz 4 miljoniem.

Ja tā ir taupīšanas metode, ja tā ir izglītības politika, tad – piedodiet! – mums ir jāmeklē citi partneri, un mēs viņus esam atraduši, un koalīcijā ar mums ir tie, kas šobrīd pārzina arī izglītību.

Vēl viena lieta. Ministres kundze jau minēja “Pilceni”, sociālās korekcijas iestādi, kas ar lielām grūtībām tika izveidota Latgalē, Rēzeknes rajonā – Pilcenē. Un kas notika tajā brīdī, kad jūs, Šadurska kungs, pieņēmāt lēmumu, ka tas nav pareizi un ka jūsu lēmums ir pareizā politika?

Pirmkārt, tika zaudētas darbavietas. Otrkārt, ir sākusies tā problēma, par kuru es šobrīd sīkāk nerunāšu un neiedziļināšos tajā… Nevar apvienot dažāda vecuma bērnus, kuriem ir sociālās problēmas, vienā mācību iestādē. Šī problēma šobrīd uzvelta uz izglītības un zinātnes ministres pleciem, un viņai tā ir jārisina.

Un tā nav vienīgā kļūda, kura ir jālabo šābrīža izglītības un zinātnes ministrei un šābrīža koalīcijai un kuru ir radījis tas laiks, kad izglītības jomu vadīja “Jaunais laiks”.

Ir vēl viena problēma – Skolotāju tālāk­izglītības atbalsta fonds. Pavisam īsi pastāstīšu par pamatojumu, kura dēļ tika izbeigts šis finansējums toreiz, tajā “zvēru” meklēšanas un “zvēru” rīdīšanas laikā, tajos “zvēriskajos” kampienos, tajās mudinošajās aktivitātēs. Kolēģi, tas ir paradoksāls pamatojums. Fonds ir zaudējis savu aktualitāti. Sakarā ar izglītības reformu valstī un pedagogiem izvirzītajām prasībām studējošo skolotāju skaits ļoti strauji palielinās, bet fonda līdzekļi ir nepietiekami, lai daļēju mācību maksas kompensāciju saņemtu tie, kas varētu uz to pretendēt.

Par kādu izglītības izcilību, par pedagogu izcilību, par kādu izglītības kvalitāti tad mēs varam runāt pēc diviem, četriem, pieciem gadiem un turpmākajos gados, ja ir bijuši šādi kaunpilni brīži mūsu izglītības sistēmas vēsturē un šādi “Jaunā laika” izglītības politikas piedāvājumi?

Sakarā ar nākamā gada budžetu šodien nupat konsultējos ar izglītības un zinātnes ministri, un viņa apstiprināja, ka tas viss tiks finansēts no Eiropas Savienības līdzekļiem. Tas, protams, ir risinājums, jo pati problēma nav novēršama. Taču arī ar šīs kļūdas labošanu bija jānodarbojas esošajai izglītības un zinātnes ministrei. Lūk, tas ir tas, kam viņai ir jāveltī laiks – ne tikai jaunām idejām, bet arī veco lietu labošanai!

Es patiesībā domāju, ka “Jaunajam laikam” šodien no tribīnes vajadzētu pateikt viņai paldies par to, ko viņa dara nekurnēdama un nekur neapvainodama iepriekšējos ministrus, kuri ir viņai sagādājuši šo nepatīkamo “pauniņu”, kuru nemitīgi atvērdama un cilādama, viņa nonāk pie aizvien jaunām un jaunām problēmām, un tad tās problēmas pārvēršas par lielām problēmām uz valdības koalīcijas galda, ir jārunā par jauniem finansējumiem un tamlīdzīgi.

Šī kompetence un rīcībspēja, tāda, kāda tā ir Rivžas kundzei, tāda tā arī šobrīd ir, un tā ir pilnīgi pietiekama, lai viņa varētu turpināt strādāt.

Un vēl. Es gribētu uzrunāt “Jauno laiku” tādā samērā mierīgā tonī. Es negribu šeit izaicināt nevienu.

Godātie kolēģi! Jūs visi esat, mūsu vēlētāju atbalstīti, atnākuši strādāt uz Saeimu. Jūs visi esat izteikuši savu vēlmi strādāt valdībā un pārvaldīt Latvijas valstī pēc iespējas labāk tās lietas, kuras jūs vēlaties pārvaldīt. Tad nu izrādiet sapratni pret tiem, kuri strādā arī šobrīd, un neizaiciniet tikai un vienīgi uz savas politiskās spekulācijas un uz demagoģisku argumentu pamata! Neizaiciniet tikai tāpēc vien, ka jūs esat opozīcijā, bet panāciet, pierādiet savu līdzdalību tajā kopīgajā darbā un nenodarbojieties ar demagoģiju un populismu!

Es saprotu, ka mans aicinājums ir diezgan naivs, bet… Es vienmēr esmu cerējusi, ka tad, ja ar cilvēkiem runā mierīgi un cenšas izprast, ko viņi ir darījuši, tad arī viņiem būtu tā kā jāizprot… Un vai tad deputāti ir atšķirīgi no citiem cilvēkiem?

Es gribētu sagaidīt to laiku, kad mums būs iespēja strādāt kopā ar “Jauno laiku” valdībā. Es ceru, ka tas notiks. Taču demisijas pieprasījums, ko šodien jūs esat ierosinājuši, nav atbalstāms.

Debatēt – jā! Un būs ne tikai šīs debates, bet arī turpmākās.

Lūdzu neatbalstīt “Jaunā laika” iesniegto izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas demisijas pieprasījumu!

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Dzintars Zaķis. (Starpsaucieni no zāles: “Dzintar, tu taču solīji!”, “Nē, nesolīju!”)

Dz.Zaķis (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Labdien!

Jebkuras nozares ministram ir jābūt ne tikai savas nozares speciālistam, bet arī prasmīgam administratoram, kurš prot un, galvenais, arī vēlas rīkoties ar valsts mantu visas sabiedrības, nevis atsevišķu indivīdu interesēs.

Tieši nekustamo īpašumu jomā, man šķiet, pašreiz ministrijai sokas vissliktāk un ir notikusi vesela virkne lielu nesmukumu, ja to tā var teikt.

Pirmais. Tas ir saistīts ar Saules dārzu. Saules dārzs mūsu valsts pirmās neatkarības laikā par tautas ziedotajiem līdzekļiem tika uzcelts bērniem kā Jauno dabas draugu centrs. Tautas partijas izvirzīto ministru Vītola un Greiškalna laikā tas tika atdots ar skandaloziem uzņēmējiem saistītajai SIA “Ķeizarmežs”.

Kārlis Šadurskis, būdams ministrs, atklāja klaji neizdevīgos nomas līgumus. Tika panākta nelikumības veikušā Tautas partijas biedra Andra Sarnoviča atlaišana no Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra amata. Tiesas prāvu nelikumīgo līgumu slēgušais valsts sekretārs zaudēja. Šadurskis vērsās arī tiesā ar prasību piedzīt nomas maksu no SIA “Ķeizarmežs”, ko tā nemaksāja. Vēlāk, ministra Jura Radzeviča, Latvijas Pirmās partijas pārstāvja, laikā, šī tiesvedība tika pārtraukta ar “Ķeizarmežam” izdevīgu mierizlīgumu, bet tik un tā šis mierizlīgums netika pildīts. Ministrijas ierēdņi tiesā ieguva izpildrakstu parāda piedzīšanai. Ko izdarīja pašreizējā ministre kopā ar pašreizējo vadību? Nevis atdeva izpildrakstu tiesu izpildītājiem, bet gan noslēdza vēl vienu līgumu, kas pagarināja parāda atmaksas termiņu uz laiku līdz 2006.gada vasarai – tieši, līdz privatizācijas pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām. Un šādas rīcības dēļ faktiski bija iespējams SIA “Keizarmežs” iesniegt privatizācijas pieteikumu, jo tajā brīdī tā vairs neskaitījās parādniece. Tas principā nozīmēja to, ka padarīja par iespējamu šā objekta privatizāciju. Tas, protams, nozīmēja to, ka iespējamie līdzekļi, daudzi desmiti miljonu latu, aizies garām valsts kasei.

Nākamais. Ezermalas lieta. Ezermalas iela. Latvijas Pirmās partijas izvirzītā ministra Radzeviča laikā valsts sekretārs noslēdza klaji neizdevīgu līgumu – par dažiem tūkstošiem latu iznomāja milzīgas zemes platības Ezermalas ielā 6, tas ir, Mežaparkā pie Ķīšezera. Šos objektus iznomāja tikko radītajai SIA “Studentu centrs”, kuras dibinātāji, starp citu, ir kādreizējie Šlesera kunga domubiedri. Īpašums pirms tam faktiski tika atņemts Rīgas Tehniskajai universitātei.

Tātad: mēs šodien dzirdējām skaļas diskusijas par to, ka īpašumus ir jāmēģina nodot arvien vairāk universitātēm, taču reālā rīcība, kas notikusi pavisam nesenā pagātnē, liecina par pretējo.

Druvietes kundzes laikā atklāja šo pārkāpumu, atstādināja valsts sekretāru, un Valsts civildienesta pārvalde nolēma atlaist vairākas augstas IZM amatpersonas, KNAB ierosināja krimināllietu. Prokuratūra cēla apsūdzību, un nu jau divi ierēdņi – un viens no tiem ir valsts sekretārs! – ir uz apsūdzēto sola.

Kas notiek pašreizējās ministres laikā? Šā līguma laušanas process ir apturēts, un tas faktiski nozīmē to, ka kompānijai ir tiesības turpināt nomāt šo zemi.

Tātad pretrunas iznāk teju vai katra apgalvojuma galā.

Vai labs saimnieks šādi rīkotos? Es domāju, ka ne.

Līdzīga situācija ir arī Merķeļa ielā 11 un Minsterejas ielā. Konkursa kārtībā ieceltā valsts sekretāre Kristīne Jarinovska, veicot revīziju, atklāja, ka iepriekšējie valsts sekretāri ir noslēguši neizdevīgus nomas līgumus. Piemērs ir ēka Merķeļa ielā 11. Sākumā ēka tiek nodota SIA “Izglītības apgāds”, tātad privātas kapitālsabiedrības rīcībā, un pēc tam šī pati privātā sabiedrība, šī SIA valsts mantu iznomā tālāk iestādēm, kas ēkā atrodas, piemēram, “Studiju fondam”, Latviešu valodas apguves valsts aģentūrai, Izglītības satura un eksaminācijas centram un pat pašai Izglītības un zinātnes ministrijai. Shēma ir ļoti vienkārša: no sākuma nodod privātajai sabiedrībai, un pēc tam šī sabiedrība iznomā atpakaļ valsts iestādēm.

Tātad arī par šīm lietām tiek ierosināta vesela virkne kriminālprocesu. Bet sliktā ziņa ir tā, ka pašreiz pie varas esošās izglītības un zinātnes ministres rīcības dēļ neviena no krimināllietām tālāk nevirzās un faktiski arī disciplinārlietas tiek apturētas. Arī kriminālprocesi tiek izbeigti. Taču tādi noslēgtie līgumi, kas ir neizdevīgi valstij, šobrīd vēl joprojām nav lauzti.

Šādus atplūdus tiesiskuma uzraudzībā varam minēt vēl arī attiecībā uz daudzām citām vietām. Piemēram, ministrijas valsts sekretāra vietnieks izsniedz privātpersonai pilnvaru projektēt stadiona “Daugava” teritorijā apbūvi ar dzīvojamām ēkām. Jau daudzkārt medijos ir izskanējusi šī ziņa. Stadiona “Daugava” teritorijā tiek atļauta rīcība, kura faktiski ir pretrunā ar esošo regulējumu!

Līdzīgs ir arī gadījums ar eleganto jūgendstilā celto īres namu Brīvības ielā 68. Partijas “Latvijas Ceļš” izvirzītā toreizējā ministrijas valsts sekretāre Eiženija Aldermane noslēdza līgumu ar SIA “Anno” par smieklīgu nomas maksu – par septiņiem tūkstošiem latu gadā. Jau ministra Šadurska laikā tika uzsākta tiesvedība, lai namu atgūtu un piedzītu visus zaudējumus, kas valstij šā nomas līguma dēļ ir radušies. Šobrīd neiedziļināšos sīkākās detaļās… Arī šī tiesvedība, arī šis process ir apturēts. Valsts sekretārs Cinis, cilvēks, kas tanī laikā pildīja ministrijā valsts sekretāra pienākumus, ir atsaucis visas šīs prasības, un faktiski valsts kārtējo reizi cieš zaudējumus.

Kolēģi! Visu šo minēto faktu sakarā es gribu uzdot vienu ļoti elementāru jautājumu… Šķiet, ka Kalvīša kunga vadītā valdība pēc savas būtības un arī ar tiem darbiem, ko tā dara, pierāda to, ka ļoti bieži tas domāšanas stils ir vairāk orientēts uz atsevišķu indivīdu labuma, nevis sabiedrības kopējā labuma gūšanu. Gan Privatizācijas likums, par ko mēs nupat runājām, gan arī ļoti daudzas citas pazīmes par to mums liecina.

Rugātes kundze nupat no tribīnes mums argumentēja, ka Tautas partijai nācās meklēt citus partnerus tāpēc, ka, redziet, Šadurskis Latgalei programmu esot “nogriezis”. Man, kolēģi, tomēr liekas, ka citus partnerus nācās meklēt – un nevis jums, bet jūsu vadītājam nācās meklēt – tāpēc, ka mēs iestājāmies pret šādām nelikumīgām rīcībām, iestājāmies pret tām lietām, kuras mēs šeit redzam un kuras šobrīd ir atkal atguvušas veco nokrāsu, – proti, par mazu cenu kaut kādam šauram savu paziņu lokam… Rezultāts ir tas, ka valsts kasei aiziet garām ļoti daudzi desmiti miljonu!

Šodien mēs Rivžas kundzei devām iespēju pierādīt, ka Rivžas kundze neatbilst tam teicienam: ar vilkiem dzīvot – kā vilkam gaudot. Mēs jums šodien devām tādu iespēju, bet diemžēl nesadzirdējām nevienu argumentu, kas šo sakāmvārdu jūsu gadījumā atspēkotu.

Paldies, kolēģi! Diskusija turpinās.

Sēdes vadītāja.

Nākamā debatēs runās izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža. Ministres kundzei, uzstājoties trešo reizi, piecas minūtes.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Paldies.

Cienījamie deputāti, es tomēr gribu vēlreiz atgriezties pie jautājuma par nekustamajiem īpašumiem. Man šķiet, ka “Jaunā laika” deputātiem ir tāda vēlme dzīvot tai pagātnes ēnā, kā tas ir bijis, un pārnest šo situāciju arī uz šodienu.

Ja mēs runājam par ēku Merķeļa ielā 11, tad jāteic, ka Izglītības un zinātnes ministrija neatbalstīja tās nodošanu privatizācijai, jo nekustamais īpašums mūsu ministrijai ir nepieciešams valsts interešu realizācijai. Un līdz ar to Ministru kabinets ir atteicies nodot privatizācijai šo īpašumu.

Un tās telpas bija iznomātas, tas ir noticis jau agrāk. Tā iznomāšana lielākoties ir notikusi deviņdesmito gadu sākumā.

Ja mēs runājam par Mežaparku, tad pirmām kārtām jārunā par Saules dārzu. Veikts ir viss, lai šis īpašums paliktu valstij. Tuvākajā laikā Izglītības un zinātnes ministrija vēl papildus saņems dokumentālu informāciju, kas nepieciešama, lai sagatavotu šo procesu, un tas tiek darīts. Mēs taču bijām izbraukuma sēdēs, tas notiek. Tas viss taču ir.

Kāpēc saskatīt melnu krāsu tur, kur tās melnās krāsas nav?!

Stadions “Daugava”. Bija speciāla Ministru kabineta sēde jautājumā par stadionu “Daugava”. Stadions “Daugava” tiek nodots Rīgai. Ir izveidota darba grupa, kura pārrunās noteikumus, uz kādiem tas būs. Stadionā “Daugava” notiks lielie Deju svētki. Ir piešķirta speciāli nauda tā rekonstrukcijai, uzlabošanai, lai tās konstrukcijas sakārtotu. Man ir brīnums par to, ka bija pieņemts slēdziens, ka šīs konstrukcijas esot nedrošas. Konstrukcijas ir drošas, un svētki notiks! Tur būs arī jauns segums. Tā ka viss svētkiem nepieciešamais ir sakārtots. Un stadions “Daugava” tiek nodots Rīgai, un tagad ir izveidota darba grupa, kas ar to jautājumu strādā.

Ezermalas iela 6, sporta centrs. Tas arī ir procesā. Jautājums ir skatīts Ministru kabinetā, un īpašums tiek sadalīts divās daļās: viena daļa īpašuma tiek nodota Rīgas Tehniskajai universitātei, bet pārējā – saglabāta valsts īpašumā.

Tā ka faktiski visos šajos punktos, kurus jūs nosaucāt, normāli norit darbs – mierīgi un izsvērti. Strādā speciālisti, un mēs pieaicinām arī neatkarīgus ekspertus.

Es varu, šeit stāvot, jums pateikt, ka nav ne mazākās vēlmes vai gribas kaut ko ļaunprātīgi šobrīd ministrijā darīt.

Un par tiesvedībām. Tiesvedības procesi rit savu gaitu, tā ka tas viss ir kārtībā. Jā, tiesas procesi rit lēni – tā tas ir ar visām tiesvedībām –, bet rit.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Pauls Putniņš.

P.Putniņš (ZZS frakcija).

Godātie kolēģi, cienītās kolēģes un mūsu sēdes vadītāja! Šīsdienas sēde izvērtās neparasti bagāta savā būtībā. Tas mums jāatzīst, kad diena jau iet uz vakarpusi. Mēs visu dienu runājām par izglītību. Kā jau jūs daudzi atgādinājāt, izglītība ir mūsu pamats, un izglītība ir mūsu nākotne. Tika atgādināti mums daudzi fakti, tika izvērsti aplūkotas problēmas – gan risināmās, gan atrisinātās. Tika izteiktas daudzas gudras domas. Un, jāteic, šajā disputā vinnēja tie, kas nerunāja agresīvi un kam arī nebija misējies ātrumā kaut ko, nu, piedodiet, aplamu pateikt, un kas runāja pēc būtības. Arī no opozīcijas.

Šodienas maratonā, jāteic, tomēr vinnēja Baibas Rivžas komanda. Es noteikti balsošu par Baibas Rivžas darba turpināšanu, un tā darīt es aicinu arī opozīciju.

Paldies.

Sēdes vadītāja.

Nākamais debatēs runās deputāts Kārlis Šadurskis, otro reizi.

K.Šadurskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā sēdes vadītāja! Kolēģi! Minis­tres kundze! Arī es nešaubos, ka šodienas maratonā uzvarēs Baibas Rivžas komanda. Uzvarēs ar savu deputātu balsu vairākumu, bet diemžēl ne ar argumentu spēku. Nupat runājām… (Starpsaucieni: “Nu jau, nu!”) Nupat ministres kundze runāja par pagātnes ēnu privatizācijā. Jā. Taču nelaime ir tā, ka šī pagātnes ēna ir arī šodienā. (No zāles ministre B.Rivža: “Tāpat kā tu!”) Un es gribu runāt par konkrētiem ministres Rivžas darbiem, lai šo ēnu parādītu.

Kolēģis Dzintars Zaķis ļoti precīzi izstāstīja situāciju ar Saules dārza privatizāciju. Sakarā ar nomas parādu SIA “Ķeizarmežs” nevarēja pretendēt uz privatizāciju, taču ar ministres svētību SIA “Ķeizarmežs” dabūja, tā teikt, šo kvalifikāciju. Valsts sekretāra vietnieks Cinis papildus noslēdza līgumu ar SIA “Ķeizarmežs”. Tā vietā, lai saņemtu pieminēto izpildrakstu un uzsāktu parāda piedziņu, šajā jaunajā līgumā tika pagarināts nomas parāda atmaksas termiņš. Valsts sekretāre Kristīne Jarinovska atstādināja no amata Cini par šo valsts interešu ignorēšanu. Bet kas notika pēc tam? Ministre Rivža atstādināja Jarinovsku, atjaunoja amatā Cini! Un diemžēl ministre šeit no tribīnes… nu kā lai pieklājīgāk pasaka… nerunāja patiesību. Saskaņā ar ministrijas reglamentu pirmā paraksta tiesības pienācās nevis tikai un vienīgi Cinim (kā ministre teica, viņai nebija citas iespējas), bet arī valsts sekretāra vietniekam Leonīdam Mankovam.

Jā, Leonīds Mankovs neparakstīja šaubīgus papīrus, tāpēc ministrei bija vajadzīgs pakalpiņš Cinis. (No zāles B.Rivža: “Viņš nevienu papīru neparakstīja!”) Tā nu diemžēl tā patiesība parādās.

Otra lieta, par ko es gribu runāt. Jau gadu un četrus mēnešus Augstskolu likuma 7.¹ pants paredz Augstākās izglītības un zinātnes administrācijas izveidošanu.

Godātie kolēģi! Jūs tikko, nesen, pirms kāda laika, šeit no tribīnes dzirdējāt minis­tres kundzi runājam par naudas trūkumu, ar ko viņa argumentē, ka viņa šo likumu nepildīs.

Kolēģi! Vai tā nav fantastika! Ministrs nepildīs likumu! Šādu tiesisko nihilismu es nu gan, šķiet, vēl neesmu redzējis.

Un neliela atbilde Rugātes kundzei, kura ar ļoti labu dikciju un profesionāli mēģināja novērst mūsu uzmanību no šīsdienas sēdē apskatāmajām problēmām.

Godātie kolēģi! Mēs šodien neanalizējam ne mani, ne Druvietes kundzi – bijušos izglītības un zinātnes ministrus. Mēs nerunājam ne par Latgales problēmām, ne par “Pilceni”. Mēs runājam par mūsdienu izglītības sistēmas problēmām un apspriežam jautājumu, vai ministre Baiba Rivža grib un spēj šīs problēmas risināt. Šķiet, ka šīsdienas diskusija un tajā izskanējušie argumenti, visvairāk tie, kurus mēģināja minēt Rivžas kundze, bet diemžēl samelojās, liecina par to, ka nespēj.

Un tāpēc es aicinu atbalstīt demisiju!

Sēdes vadītāja.

Vārds izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Es esmu kategoriski pret tādiem teicieniem kā “samelojās”. Es neesmu samelojusies. Es neesmu pateikusi neko tādu, kas ir nepatiess. Es jums skaidroju par AIZA. Sakarā ar to, ka mums trūkst naudas, mēs šo darbu sākam ar 2010.gadu. Tātad mēs to, kas ir Augstskolu likumā ierakstīts, pildīsim. Tā ka šeit ir vienkārši laika novirze.

Ja mēs paskatāmies atpakaļ uz tiem likumiem, kādi bija un cik tajā laikā ministrs Šadurskis izpildīja no tā, kas bija ierakstīts Augstskolu likumā, gan par budžetu zinātnei, gan par koeficienta paaugstināšanu, – ir runa par visiem punktiem –, tad tādu pašu vērtējumu mēs varētu attiecināt arī uz jums.

Jāskatās, kas mums ir reāli prioritāte šinī brīdī.

Par Ezermalas ielu. Ja arī Cinis kā “Jaunā laika” pārstāvis ir parakstījis un atļāvis šo līgumu (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Kauns, kauns!”), tad tādā gadījumā tas tika darīts saistībā ar to, ka bija jāatgūst milzīga nauda, kas bija līgumos… kas bija šajā nomā iekavēti. Faktiski ar šo parakstu tā nauda tika atgūta. Un Saules dārzs netiks privatizēts. Un tātad tas galarezultāts tomēr tiks sasniegts. Te nav nodarīts kaitējums! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.

Debates turpinās deputāts Nikolajs Kabanovs. (Starpsauciens: “Mazs cinītis gāž lielu vezumu!”)

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šodien man liekas diezgan dīvaini, ka starp Baibas Rivžas oponentiem ir gan mūsu kolēģi no frakcijas “Saskaņas Centrs”, gan arī cilvēki, kuri, teiksim tā, savu enerģiju, būdami izglītības un zinātnes ministri, tērēja nevis izglītības kvalitātes pacelšanai, bet krievu valodas izspiešanai no vidusskolām.

Kā jau teica Plinera kungs, PCTVL frakcija neatbalstīs Rivžas kundzes demisiju. Taču klātesošajai ministrei varbūt būs interesanti uzzināt jauna krievu tēva viedokli par bērnudārzu problēmu mūsu valstī.

Bērnudārzu problēma diemžēl ir kritiskā līmenī. Pirms pusotra gada man bija jāiet uz bērnudārzu un jāpiesaka tikko piedzimušais dēls par bērnudārza nākamo klientu. Bet diemžēl es uzzināju šogad, ka rinda pienāks tikai 2010.gadā, kad viņam jau būs jāiet uz skolu.

Bērnudārza darbinieki man pateica, lai es Saeimā paceļu šo jautājumu. Un es šodien to paceļu.

Blakus bērnudārzam Purvciemā notiek lielu daudzstāvu māju celtniecība. Tur ir putekļi, tur ir troksnis, un bērniem tas nedod iespēju mierīgi staigāt un attīstīties. Man šķiet, ka valdībai jāpieņem attiecīgs normatīvs akts, lai aizliegtu jebkāda veida būvniecību blakus gan vidusskolām, gan pirmsskolas iestādēm.

Man arī šķiet, ka viena no mūsu valsts akūtajām problēmām bija bērnudārzu “prihvatizācija” 90.gadu sākumā, kura notika, starp citu, dažu ministru laikā, kuri bija no Tautas partijas un no citām partijām. Tagad mums Latvijā ar Dieva palīdzību dzimst bērni, un tagad ir nepieciešamība pēc bērnudārziem.

Patiesībā mums nav diemžēl tādas iespējas tagad… Un visas runas par to, ka Latvijā dzimstība būs liela, – tās ir tukšas runas, jo cilvēki tagad saņem tikai 50 latu kompensāciju, ja viņiem nav iespējas savu bērnu, teiksim tā, vest uz bērnudārzu. Bet privātā bērnudārzā cena ir 200 lati mēnesī. Tā ir diezgan smaga nasta pat vidusslānim, kur nu vēl strādniekiem un zemniekiem!

Beidzot savu runu, es gribētu atzīmēt arī to, ka centralizētais eksāmens vidusskolā šajā gadā bija diezgan absurds. (Es pat nerunāju par centralizētā eksāmena uzdevumu pārdošanu un tā tālāk!) Cilvēki, kas kārtoja šo eksāmenu, gaida veselu mēnesi, lai saņemtu rezultātus. Tas nedod viņiem iespēju iesniegt attiecīgus dokumentus augstākās izglītības iestādē. Man šķiet, ka arī tas ir diezgan akūts jautājums.

Un visbeidzot es gribētu pievērst ministres kundzes uzmanību pēdējo palikušo stadionu “prihvatizācijai”. Mēs nevaram atbalstīt stadiona “Daugava” “prihvatizāciju”. Es lūdzu jūs to apstādināt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja.

Godātie kolēģi! Zālē ir troksnis. Lūdzu, cienīsim runātājus.

Nākamais runās deputāts Visvaldis Lācis.

V.Lācis (ZZS frakcija).

Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi!

Rakstniece Ingrīda Sokolova atjaunoja Zentas Mauriņas Tautas augstskolu Mūrmuižā. Tas varēja būt apmēram 2001.gadā, ne vēlāk kā 2002.gadā, kad viņa mani tālruņa sarunā uzaicināja uzstāties šajā augstskolā ar referātu un garākā tālruņa sarunā mani iepriekš arī brīdināja, ka mēs būsim tikai divi – augstākās izglītības eksperte Baiba Rivža un es –, kā arī teica, ka šajā sakarā uzaicināti ierasties šajā augstskolā ir apkārtnes jaunieši un viņu vecāki, jo Baiba Rivža runāšot un vēloties ar viņiem runāt par augstākās izglītības problēmām.

Baiba Rivža – manā klātbūtnē! – ļoti dedzīgi, staigājot starp šo jauniešu un arī pārējo klausītāju rindām, ar bagātīgu gaismas materiālu palīdzību, ar bagātīgu skaitļu un faktu materiālu un nevēršoties pret sociālajām un humanitārajām zinātnēm, manā klātbūtnē pierādīja, kas Latvijas, mūsu valsts tautsaimniecībai ļoti nepieciešams pašreiz – ka jauniešiem vajadzētu orientēties uz šīm studijām, proti, studēt vairāk matemātiku, fiziku, ķīmiju, dabas zinātnes, vides specialitātes. Viņa pierādīja sevi toreiz kā ļoti tālredzīgu augstākās izglītības lietpratēju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.

Debates turpinās deputāts Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Nepārprotami, izglītības sistēmā ir problēmas, un mēs tās pietiekami labi apzināmies. Ir darba tirgum daļēji neatbilstoša profesionālās izglītības sistēma, ir skolotāju trūkums, ir bērnudārza audzinātāju trūkums (galvenokārt – nepietiekamā atalgojuma dēļ), ir nepietiekams vietu skaits bērnudārzos, ir uzlabojams mācību saturs, un ir vēl arī daudzas citas lietas, pie kurām ir jāstrādā izglītības sistēmas vadītājai.

Šodien te no tribīnes mana kolēģe Ausma Ziedone-Kantāne citēja dzejas rindas. Es arī atļaušos vienu mazu dzejolīti jums nocitēt:

“Cūkas, vepri, sivēntiņi

Izrok gardu saknīti.”

Es, protams, Dievs pasarg’, negribu nevienu deputātu saukt kāda dzīvnieka vārdā, bet šobrīd izskatās tā, ka opozīcija – konkrēti “Jaunais laiks” – ir izrakusi vienu gardu saknīti un nu zelē un zelē, un zelē, kaut gan, man jāsaka atklāti, par atsevišķām lietām runāt morālu tiesību partijas “Jaunais laiks” frakcijai jau nu nebūtu (kaut gan, protams, deputātiem ir tiesības uzstāties un runāt par visām lietām).

Kāpēc es tā saku? Tā kā ir runa par naudu, es speciāli paņēmu Saeimas sēdes stenogrammu, lai citētu, ko teicis partijas “Jaunais laiks” frakcijas vadītājs Arturs Krišjānis Kariņš, Repšes valdības laikā apspriežot budžetu: “Lai samaksātu pedagogam simtu četrdesmit piecu latu vietā simt sešdesmit latus, ir nepieciešami papildus līdzekļi piecpadsmit miljonu latu apmērā. Valsts budžetā šādi līdzekļi nav paredzēti. Tas noved valsti bankrota stāvoklī.” (Aplausi.) (Starpsauciens: “Aplami!”) Tātad piecpadsmit latu liels pedagoga algas pieaugums, kā tas izskanēja Repšes valdības laikā, novestu valsti bankrota stāvoklī, jo piecpadsmit miljonus latu no budžeta prasītu šāds pieaugums. (Starpsauciens: “Vēlreiz pasaki!”)

Šobrīd, Kalvīša valdības laikā un minis­tres Rivžas, kuras demisiju jūs pieprasāt, ministrēšanas laikā, ir iecerēts pieaugums – piecdesmit latu par likmi. Katram skolotājam. No 1.septembra! Un mēs nesakām, ka tas valsti novedīs bankrotā! Protams, jūs te varat argumentēt un iebilst, ka šodien, lielas inflācijas apstākļos, piecdesmit latu varbūt nav tas pats, kas piecpadsmit latu togad. Nu, īsti tā tas nav. Un, starp citu, gribu atgādināt arī to, ka, neskatoties uz milzīgo taupības režīmu izglītības sistēmā, Repšes valdības laikā inflācijas pieaugums bija visstraujākais. Repšes valdības laikā inflācija pieauga no 1,4 procentiem līdz pieciem procentiem. Repšes valdības laikā tātad pieauga trīsarpus reizes. (Starpsauciens: “Kauns!”) Tie ir statistikas dati. Lūdzu! Šeit ir Statistikas pārvaldes izveidots inflācijas pieauguma grafiks.

Atgādināšu vēl dažas lietas, ar ko izcēlās lielākie kritizētāji, kuri tagad kritizē, ka izglītībai netiekot veltīta pietiekama uzmanība.

Praktiski tika apstādināts skolotāju algu pieaugums, un šis kritums ir izjūtams vēl šodien. Un šodien varbūt tik daudz par algām mums nebūtu jārunā, ja nebūtu jūsu ministrēšanas laikā, it īpaši Repšes valdības laikā, faktiski iekonservēts algu pieaugums. Tika likvidēta vecā, iepriekšējā sporta finansēšanas sistēma, apsolot kompensēt zaudējumus no budžeta. Diemžēl kompensēts netika nekas, un tikai šobrīd, Aigara Kalvīša valdības laikā, sportam ir panākts ievērojams finansējuma pieaugums. Tika apturēta jaunu sporta zāļu celtniecība, turklāt apturēta arī celtniecības stadijā, turklāt visnepiemērotākajā laikā – ziemas periodā. Un mēs vēl ļoti labi atceramies, ka Valkas un Cēsu pilsētas iedzīvotāji, skolēni, skolotāji piketēja pie Ministru kabineta un lūdza turpināt šo celt­niecību, un ar lielām mokām tas tika arī panākts. Bet tajā pašā laikā šī sporta zāļu celtniecības programma tika iesaldēta.

Te jau kolēģe pieminēja tieši “Jaunā laika” ministrēšanas laikā likvidēto Latgales atbalsta programmu. Šodien jūs, mīļie kolēģi no “Jaunā laika”, kritizējat valdību par to, ka “Strautiņos” ir problēmas… ka jāuzturas šajā pāraudzināšanas iestādē ir vecāka gadagājuma jauniešiem kopā ar mazākiem un ka ir visādas problēmas šajā sakarā. Bet kas tad likvidēja Pilcenes bērnunamu un pārcēla šos gados vecākos jauniešus uz “Strautiņiem”? Ar ministra Kārļa Šadurska parakstu tas tika izdarīts! (Starpsauciens: “Kauns!”)

Atteicāties Repšes valdības laikā no Pasaules Bankas kreditēšanas iespējām. Jūsu tik nemīlētais Andris Šķēle, vienojoties ar Pasaules Banku, panāca, ka īsā laika posmā tika renovētas jeb atjaunotas vairāk nekā 130 skolas. Jūs pateicāt “nē” šai iespējai un teicāt, ka tas tiks kompensēts no valsts budžeta. Jā, tas tika daļēji kompensēts, un skolas daļēji turpināja atjaunot, bet – diemžēl tikai uz skolotāju algu rēķina. Diemžēl.

Protams, tika izdarītas arī atsevišķas pozitīvas lietas. Un šeit runāja Kalnietes kundze par vēsturi… Un ministre jau pareizi norādīja, ka bijusī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete parakstīja šo rīkojumu, ka skolās notiks šī aprobācija… Un Latvijas vēstures priekšmets tiks, iespējams, nākotnē mācīts, ja būs pozitīvi rezultāti, kā atsevišķs priekšmets. Bet gribu tikai atgādināt vienu – ka jūs ne kapeiku budžetā neiedevāt, lai varētu iedzīvināt Izglītības inovācijas fonda likumu. Jo kā tad to jauno priekšmetu, Latvijas vēsturi, varēs mācīt, ja nebūs jaunu mācību grāmatu un uzskates līdzekļu? Nav vairs boļševiku laiki, kad var pateikt: “Rīt būs jāmāca.” No kā tad tie skolotāji mācīs, ja nav tādu speciālu uzskates līdzekļu, lai mācību priekšmetu mācītu atsevišķi, nevis kontekstā?

Jā, kolēģi no zāles jau pareizi atgādina… un šobrīd aizmirsu, kurš no “Jaunā laika” šeit pieminēja… (Starpsauciens: “Uzvārdus!”) Jā, laikam mana kolēģe Kantānes kundze pieminēja, ka mēs dzīvojam informācijas sabiedrībā. Kas tad apturēja Latvijas skolu informatizācijas programmas ieviešanu? Kas apturēja, ja ne Repšes valdība? Un līdz ar to ļoti daudzas skolas netika pie jauniem datoriem. Tie nav meli, tā ir balta patiesība, un jūs paši to zināt.

Tāpēc, pirms jūs šodien kritizējat ministri par nepadarītajiem darbiem, vispirms paskatieties paši uz sevi! Protams, es cienu Inu Druvieti kā ministri, kura izdarīja daudzas labas lietas, lai nostiprinātu valsts valodas pozīcijas mūsu izglītības sistēmā, bet gribu arī atgādināt to, ko viņa pati atzina, – ka viņas ministrēšanas laikā ministriju komandēja nevis viņa, bet “Jaunā laika” mazie “poļitruki”. (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Kauns!”) Diemžēl! Rezultāts bija tas, ka ļoti daudzi, manā izpratnē, spējīgi cilvēki bija spiesti no ministrijas aiziet. Un faktiski ministrei, tagadējai ministrei, bija jāpieliek milzīgas pūles, lai ministriju savestu tādā kondīcijā, lai tā būtu vispār spējīga strādāt.

Šodien jūs te zelējat Ciņa vārdu gan tā, gan citādi. Kas tad valsts sekretāra vietnieks Cinis bija? “Jaunā laika” biedrs – viens no redzamākajiem cilvēkiem! Taču to jau mani kolēģi šeit teica.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, kā jau es teicu savas runas sākumā, ir jāatzīst, ka tiešām izglītības sistēmā ir daudz problēmu. Un varu tikai novēlēt ministrei turpināt visus šos smagos problēmjautājumus risināt un atrisināt pozitīvi.

Un aicinu šodien nebalsot par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.

Nākamā debatēs runās deputāte Ērika Zommere.

Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Ministres kundze! Es esmu patiesi gandarīta, ka šodien tik ļoti, ļoti daudzi deputāti iestājas par izglītības problēmām. Un tā jau ir laba zīme. Taču mani uztrauc tas, ka šodienas garā, garā diskusija notiek pārsvarā negāciju līmenī un ka valstī tiek turpināta šī paššaustīšanās – ka viss ir novests līdz krīzei, līdz galējībai, līdz nejēdzībai un tā tālāk.

Kolēģi! Es uzmanīgi klausījos gan pozīcijas, gan opozīcijas runātāju teiktajā. Un no visa dzirdētā es gribu atgādināt, ja nemaldos, Kariņa kunga teikto, ka ministri ir kā izglītības nozares aizstāvji. Es gribētu aicināt jūs visus būt par izglītības nozares aizstāvjiem ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Es galīgi negribētu tagad atkal pārskaitīt to, ko jau mēs visi te šodien pārskaitām: viena puse pārskaita koalīcijas, šābrīža koalīcijas, nepadarītos darbus, otra puse – “Jaunā laika” ministrēšanas laikā nepadarītos darbus. Savukārt es gribētu uzsvērt, ka mums ir pietiekami daudz dažādu pasākumu.

Kādreiz augustā notika izglītības vadītāju forumi, kuros cilvēki, gan praktiķi, gan atbalstītāji, politiķi, eksperti, profesionāļi, nāca ar dažādiem piedāvājumiem. Un, lūk, es uzskatu, ka ir vēl daudz dažādu iespēju nākt ar piedāvājumiem, ar patiesu ieinteresētību.

“Jaunais laiks” tik ļoti daudz gribēja izdarīt, kā es saprotu no kādreiz, 2002. un 2003.gadā, teiktā, bet nu arī man patiešām jāatzīst, ka tas neizdevās. Bet tāpēc vien jau mēs nedrīkstam sākt turpmāko ministru darbību, tālāko rīcību nepārtraukti apzīmogot kā zagļiem, laupītājiem raksturīgu un saukt par neizdarību, un nepārtraukti piedēvēt tam visam kaut kādu tādu nu tik tiešām negatīvu auru – ka viss ir apdraudēts, atrodas kraha, izlaupīšanas, nozieguma priekšā.

Kolēģi! Es aicinu patiešām atjaunot kādreiz, “Jaunā laika” valdīšanas periodā, likvidēto Izglītības un zinātnes ministrijā veikto pētīšanas, analīzes un dažādu statistikas datu apkopošanas darbu. Jo nevar taču pieņemt lēmumus tā, kā tas kādreiz notika, – balstoties uz meitas ieteikto ministram… jā, balstoties uz meitas ieteikumu, uz meitas izteikumu, ka sākumskolās slikta ir bezatzīmju sistēma. Un viens cits ieteikums – mātes ieteikums, ka Latvijas vēsture ir jāmāca atsevišķi… Nu tas ir absurds!

Es patiešām aicinu gan ministriju, gan pārējos profesionāļus, asociācijas, arī mūs, politiķus, likt lietā, lūk, šo iespēju: vairāk ieklausīties ekspertos, vairāk ieklausīties statistikā un diemžēl palasīt stenogrammas, lai atcerētos to, ko paši esam solījuši, būt atklātiem un paškritiskiem; to, ko neesam izpildījuši, to patiešām… nu, ja nu nav izdevies, tad vajag piedāvāt, atkal piedāvāt, un aktīvi iesaistīties, nevis saukāt visus par zagļiem, laupītājiem un neizdarīgiem cilvēkiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja.

Debates turpinās deputāts Krišjānis Kariņš, otro reizi.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Ābiķa kungs! (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Godātais…!”) Jūs, iespējams, šodien esat nedaudz iekodis savā pirkstā, jo jūs tomēr esat nedaudz pārteicies. Ja jūs pasakāt vienu daļu, tad jums vajadzētu pateikt arī otru daļu, proti, par to tālo Repšes valdības laiku un par tiem 15 latiem – algu pielikumu skolotājiem, kas tika izdarīts, veicot budžeta grozījumus. Atcerieties to laiku un pārliecinieties, ka tas tika izdarīts! Tas, kas tika solīts, tika īstenots.

Otra neprecizitāte. Jūs minējāt vēl vienu jautājumu… proti, jūs minējāt tādu cilvēku Cini, kurš tik tiešām tika pieķerts kukuļņemšanā. Kas notika ar Ciņa kungu? No partijas “Jaunais laiks” viņš, protams, nekavējoties tika izslēgts, jo tāda darbība, mūsuprāt, ir pilnīgi nepieņemama.

Bet atcerēsimies to stāstu, Ābiķa kungs, līdz galam! Ciņa kungs tika pieķerts kopā ar vienu cilvēku, uzvārdā Markusu, kurš bija ne tikai Tautas partijas biedrs, bet arī šīs Saeimas deputāta kandidāts.

Tagad ir jautājums: kāds ir bijis liktenis šim cilvēkam? Vai jūs rīkojāties tāpat?

Ja jūs metat dubļus uz vienu pusi, tad sagaidiet, ka jums ir jāatbild par to, ko jūs esat darījuši.

Mēs, “Jaunais laiks”, rīkojāmies atbilstoši saviem principiem. Ja gadās, ka mūsu ierindā, mūsu rindās ir ienācis kāds, kas neatbilst mūsu ideāliem un principiem, mēs attiecīgi rīkojamies. Bet ko dara Tautas partija? Ja es nemaldos, tad šī pati ministre, par kuru mēs šodien debatējam, šo cilvēku vēl apstiprināja no jauna amatā!

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Debates esam beiguši.

Balsosim par lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai”! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu, kura reģistrācijas numurs ir 170/Lm9! Lūdzu rezultātu! Par – 30, pret – 55, atturas – 6. Lēmums nav pieņemts. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Mēs esam izskatījuši šīsdienas sēdes darba kārtībā iekļauto jautājumu.

Lūdzu reģistrēties! Lūdzu zvanu reģistrācijai!

Kamēr tiek sagatavoti reģistrācijas rezultāti, noklausīsimies paziņojumus.

Vārds deputātei Vairai Paeglei.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Vēlos atgādināt Eiropas lietu komisijas deputātiem par sēdi, kas paredzēta piektdien, 6.jūlijā, pulksten 10.00.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamie kolēģi! Ārlietu komisijas sēde notiks tūlīt, pēc 10 minūtēm, komisiju mājā 106.istabā.

Sēdes vadītājs.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks šodien pēc 10 minūtēm Sociālo un darba lietu komisijas telpās. Laipni lūgti!

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, atgādinu, ka nākamā sēde mums ir 8.jūlijā pulksten 12.00.

Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Vitālijs Aizbalts… ir, Boriss Cilevičs… nav, Gundars Daudze… ir, Jānis Klaužs, Andrejs Klementjevs… nav, Vents Krauklis… ir, Gunārs Laicāns… nav, Leons Līdums, Leopolds Ozoliņš… nav, Jānis Reirs, Viktors Ščerbatihs, Māris Krastiņš… komandējumā, ja? Un Gunārs Upenieks… ir.

Sēdes vadītājs.

Godātie kolēģi, sēdi slēdzu.