1993.gada 3.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

 

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Labdien, godātie kolēģi! Ņemot vērā Krastiņa kunga rekomendāciju, acīmredzot visi deputāti būs bijuši tirgū, un mēs varēsim sākt šā jautājuma apspriešanu.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas komisijai ir priekšlikums ietvert šodienas darba kārtībā lēmumu par informācijas sniegšanu jautājumos, kas saistīti ar korupciju un organizēto noziedzību. Tas ir tīri tehniska rakstura lēmums, kurš dotu zināmas tiesības iekšlietu ministram un arī attiecīgajai komisijai, lai tā varētu sekmīgāk veikt savu darbu. Es lūdzu šo lēmumu ietvert šodienas darba kārtībā. Konkrētos jautājumus risināsim pēc tam, kad es noziņošu par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godātie kolēģi grib izteikties par šo jautājumu? Nē. Tādā gadījumā – lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā jautājuma ietveršanu darba kārtībā. Lūdzu balsot, Vai visi ir balsojuši? Es redzu, ka zālē vēl valda liela deputātu kustība. Lūdzu rezultātu. Par – 78, pret – 1, atturas – 7. Jautājums iekļauts darba kārtībā. Dokuments laikam jau ir izdalīts. Paldies. Tātad pēc jautājuma par tirgu mēs varam skatīt šo jautājumu.

Vai Kiršteina kungs ziņos par tirgus jautājumu? Lūdzu tribīnē. Cik minūtes jums aizņems ziņojums? 10 minūtes. Lūdzu.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti, cienījamais vadītāj! Šis lēmuma projekts nav ne pirmais, ne arī pēdējais. Ir jau bijuši vairāki priekšlikumi par tirdzniecības uzlabošanu Latvijas tirgos, bet tiem bija dažādi politiski iemesli. Šis lēmums vairāk ir saistīts tieši ar Baltijas valstu pilsoņu un iedzīvotāju iesaistīšanos tirdzniecībā un ar sadarbību starp Baltijas valstīm, kā arī ar to situāciju, kāda pašlaik ir Baltijas tirgos, konkrēti, Latvijas tirgos.

Vēsturiski Rīga kļuva bagāta ar tirdzniecību, bet ne kā vieta, kur katrs tirgojas ar katru. Un manī lielu izbrīnu izraisa tas, ka ļoti daudzi to ir aizmirsuši, jo Rīga bija vieta, kur Rīgas tirgotāji nopirka vai ieveda Austrumu preces un pārdeva tās iebraucējiem tirgotājiem no Hanzas pilsētām, kā arī otrādi, tātad Rīga un Rīgas tirgotāji veica starpnieka funkcijas. Rīgā nekad nav bijis atļauts savā starpā tirgoties dažādu valstu tirgotājiem. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Jūs zināt, ka Somijā un Norvēģijā masveidīgi tiek, es pat nebaidītos lietot vārdu – “izsperti” ārā Latvijas pilsoņi un Latvijas iedzīvotāji, kas tur mēģina kaut ko pārdot, jo šajās valstīs drīkst tirgoties tikai cilvēki, kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, vai tie, kuriem ir kaut kādi dokumenti attiecībā uz to. Līdz šim Helsinkos “caur pirkstiem” skatījās uz to, ka Baltijas valstu pilsoņi tirgojas ne tikai ar dažādām pārtikas precēm, teiksim, cigaretēm, degvīnu un pārējo, bet arī ar dažādiem pinumiem un suvenīriem, bet tagad šī lieta faktiski ir izbeigta, un Somijas policija ļoti stingri un ātri tiek galā ar nekārtībām Somijas tirgos, tāpat rīkojas arī Norvēģijas policija.

Trešais. Baltijas valstu starpparlamentārajā asamblejā ir pieņemti vairāki lēmumi, kuriem diemžēl ir tikai padomdevējas vai ietekmēšanas funkcijas. Tātad ir vairāki lēmumi par komunikāciju uzlabošanu, par muitu atcelšanu un tā tālāk. Bet visi šie lēmumi darbosies tikai tad, kad tiks noslēgts Latvijas un Igaunijas, kā arī Latvijas un Lietuvas brīvās tirdzniecības līgums. Pagaidām šāds līgums, kā jūs zināt, ir noslēgts ar Zviedriju un Somiju.

Ņemot arī vērā neseno Pļavnieka kunga paskaidrojumu, ka martā tiks ieviests vīzu režīms, kā arī to, ka Iekšlietu ministrija vairākas reizes ir paziņojusi, ka tā nevar nodibināt kārtību Latvijas tirgos un it sevišķi Rīgas Centrāltirgū, pamatojoties uz to, ka nav nekādu dokumentu, piemēram, attiecībā uz ieceļotājiem no bijušās Savienības dienvidu republikām, tagadējām valstīm, ir izstrādāts šis lēmuma projekts, kas ir jūsu priekšā.

Nedaudz par konkrēto situāciju Latvijā. Es domāju, ka nevajag nevienam stāstīt to, ka pašmāju zemnieki faktiski ir atstāti aiz tirgus vārtiem un ka šajos pēdējos trijos gados pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas tik klaja ņirgāšanās par latviešu zemniekiem nekad Latvijā nav notikusi. Kāpēc tas ir – arī to mēs ļoti labi zinām. Mēs zinām, ka ir jāuzrāda kaut kādi dokumenti, lai dabūtu tirgošanās vietu, un ka tā ir parādība, ko var apzīmēt ar vārdu “korupcija”, – tas arī, manuprāt, katram ir skaidrs. Nav arī noslēpums, kā šie cilvēki iekļūst šajos tirgos un kam tas ir izdevīgi.

Novembrī Centrāltirgū tika iecelts jauns direktors Leonīds Lapoško, kas līdz pat šim brīdim nodarbojas ar situācijas izpēti. Tātad no novembra līdz februārim. Mazs piemērs: kad “General Motors” iecēla jaunu pārvaldnieku, viņam tika dots tikai viens mēnesis laika, lai viņš ziņotu par situāciju, viņam bija jāizpēta stāvoklis, kāds ir automobiļu ražošanā. Bet mums visu novembri, decembri un janvāri notiek situācijas izpēte Centrāltirgū. Un, ja mēs neko nedarīsim, tad šīs situācijas izpēte acīmredzot turpināsies vairākus gadus. Tas ir pirmkārt.

Pašreiz Centrāltirgus teritorija pieder it kā Latgales priekšpilsētai, bet par Centrāltirgus īsteno saimnieku tiek uzskatīta Ivara Strautiņa vadītā Latvijas Patērētāju biedrību savienība, kura, kā mēs zinām, pati nevar īsti paskaidrot, kas šajā tirgus sistēmā notiek. To nezina arī tirgus pārvalde, un es domāju, tā nav arī ieinteresēta ieviest kaut kādu kārtību. Ābiķa kungs savā laikā jau bija iesniedzis frakcijas “Satversme” priekšlikumu, tad bija dažādi iebildumi no atsevišķu Tirdzniecības komisijas locekļu puses, ka var rasties problēmas ar lietuviešu tirgotājiem, bet, ja mēs atļaujam Baltijas valstu pilsoņiem tirgoties, tad var rasties problēma, ka mēs it kā nepamatoti diskriminējam citu valstu pilsoņus un iedzīvotājus. Šeit nekādu problēmu no starptautisko tiesību viedokļa nav, tāpēc arī tiek slēgti brīvās tirdzniecības līgumi, un starpparlamentārā asambleja mums pagaidām ir izveidota tikai ar trim Baltijas valstīm. Un arī sadarbības projekti attiecas vienīgi uz šīm valstīm. Ja mēs noslēgsim attiecīgus līgumus ar bijušajām Aizkaukāza republikām, tad acīmredzot varēsim šo situāciju grozīt. Pagaidām mums nekā tāda nav. Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā tiek gatavota tirgus attīstības koncepcija, kā to varējām lasīt laikrakstā “Latvijas Jaunatne”. Manis ierosinātais lēmums nekādi netraucē šīs koncepcijas izstrādāšanu. Es saprotu, ka tā koncepcija tiks izstrādāta apmēram līdz martam vai varbūt vēl mazliet vēlāk. Tāpēc es domāju, ka pašreizējā situācijā šis lēmums nerada nekādus šķēršļus darbam pie šīs tirgus saimniecības un tirgus sistēmas pilnveidošanas.

Tie bija tie galvenie iemesli, kāpēc Latvijas Nacionālās neatkarības kustības deputātu grupā tika izstrādāts un izskatīts šis lēmuma projekts.

Mazliet par papildinājumiem. Ir arī iesniegts papildinājums šim lēmumam. Principā neiebilstot pret šo papildināšanu, tomēr gribētu norādīt, ka te it kā tiek sajauktas divas lietas.

Tātad pirmais: tas ir vairāk politisks lēmums, kas regulē tieši tirdzniecību starp Baltijas valstu iedzīvotājiem. Un otrs: tas ir tehniska rakstura lēmums, kas, protams, nav nekādā pretrunā ar pirmo, bet, manuprāt, tas varētu būt pilnīgi atsevišķs lēmums, jo jautājums ir par to, kam organizēta akciju sabiedrība Rīgas Centrāltirgū. Vai tur vajadzētu būt tikai Latvijas Zemnieku federācijai? Vai tur vajadzētu būt arī Mazā biznesa asociācijai un vēl Lauksaimnieku savienībai? Te varētu būt bezgala garas diskusijas un dažādas apspriedes, bet kā tāds šis lēmums, protams, nav pretrunā tam.

Es aicinu visus atbalstīt šo lēmuma projektu. Mēs nerakstām, ka tas ir pagaidu lēmums, bet jebkuru nākamo laiku, kas būs labāks par šo, un jebkuru izstrādāto tirgus koncepciju, protams, varēs pēc tam pieņemt. Galvenais ir pašreiz nodibināt kārtību un ļaut latviešu zemniekiem, tieši individuālajiem zemniekiem, iegūt šo telpu, kur viņi var dabūt kaut kādus ieņēmumus un tirgoties ar savu lauksaimniecisko produkciju.

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs. Pēc tam – Zaļetajeva kungs.

I.Caune: Kiršteina kungs, 1.punktā jūs rakstāt, ka uzdot Ministru padomei veikt nepieciešamos pasākumus, lai tirdzniecība ar pārtikas precēm Latvijas tirgos tiktu atļauta tikai Baltijas valstu pilsoņiem un iedzīvotājiem. Tas viss ir it kā pareizi. Bet vai tur nevajadzētu minēt arī to, ka tā pārējā tirdzniecība, ar kuru tur nodarbojas Latvijas iedzīvotāji (vai sazin kas viņi tādi ir), pārdodot to, kas nav pārtikas preces, tomēr nebūtu pieļaujama? Jūs zināt un saprotat, par ko es runāju.

A.Kiršteins: Jebkuri ierobežojumi – gan ievedmuitas, gan tarifi, gan viss pārējais – tiek noteikti Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju interesēs, vismaz tā vajadzētu būt. Bet, ja mēs aizstāvam Latvijas ražotāju intereses, kuriem ir problēmas ar pārtikas realizāciju, tad Latvijas ražotājiem nav problēmu, piemēram, ar kaut kādu automātisko veļas mazgājamo mašīnu realizāciju vai ar kaut kādu televizoru realizāciju, kurus Latvijā neražo. Un šajā situācijā, ja jūs konkrēti domājat Rumbulu, ir vajadzīgi pilnīgi citi lēmumi par kārtību, kādā šī tirdzniecība notiek. Bet es gribētu uzsvērt, Caunes kungs, ka Latvijas pilsoņiem ir izdevīga šī atsevišķo rūpniecības preču ievešana Latvijā, jo tās ir daudz lētākas par tām, ko pašreiz var iegādāties dažādos monopolveikalos vai struktūrās. Tāpēc tam ir jābūt atsevišķam lēmumam, kas regulēs šo tehnisko kārtību, bet to mēs pašreiz neizskatām.

I.Caune: Bet situācija jau ir tāda, ka tur tirgojas ar visu ko, un nav vairs iespējams pat iziet cauri tam tirgum, nerunājot jau par to, ka varētu atrast vietu, kur tirgoties. Runa ir par to, ka šo momentu tomēr vajag ietvert lēmumā. Varbūt jāsvītro pārtikas preces un visāda veida tirdzniecība. Bet tur tirgojas arī daudzi mūsu Latvijas iedzīvotāji.

A.Kiršteins: Es jums piekrītu, tas jārisina, bet tikai ne šajā lēmumā. Tas ir pilnīgi cits jautājums. Tās preces mums ir jāļauj ievest.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaļetajeva kungs. Pēc tam – Celmiņa kungs.

S.Zaļetajevs: */Jautājums ir tāds. Kā uz šo lēmumu, ja tas tiks pieņemts, reaģēs pārtikas preču cenu līmenis tirgos? Ja jūs paredzat, ka pēc šī lēmuma pieņemšanas cenas tirgos kritīsies, tad, lūdzu, pamatojiet to, kāpēc cenas pazemināsies!/

A.Kiršteins: Atbilde ir ļoti vienkārša, Zaļetajeva kungs. Aizejiet kaut vai uz veikalu Tērbatas un Dzirnavu ielas stūrī, un tur šo produkciju jūs bieži vien varat nopirkt arī lētāk. Šis lēmums neierobežo vairumtirdzniecību. Vai tad jūs pērkat banānus, dārgais Zaļetajeva kungs, no kolumbieša, kas sēž Latvijas tirgū?

S.Zaļetajevs: */Labi. Un otrais jautājums par šo terminu “iedzīvotājs”. Kas nonāks to lokā? Vai jūs neuzskatāt par nepieciešamu šo terminu kaut kā precizēt? Jo mums ir, pirmkārt, kā jūs zināt, pateicoties Pilsonības un imigrācijas departamenta darbībai, dažādas iedzīvotāju kategorijas. Ir personas, kurām pasē iespiests kvadrātveida zīmogs, citiem apaļš zīmogs, ir arī tādi, kam nav nekāda zīmoga./

A.Kiršteins: Ļoti vienkārši, Zaļetajeva kungs. Mēs 1.pantā rakstām – Latvijas Republikas Ministru padomei veikt nepieciešamos… Mēs jau tur sīkāk nenorādām, vai tieši Čevera kungam vai viņa vietniekam un tā tālāk. Bet jūs ļoti labi zināt, ka Latvijā rit iedzīvotāju reģistrācija, un šis lēmums tikai paātrinās šo reģistrēšanu. Lai arī jūs dabūtu atļauju tirgoties, jums būs jāuzrāda vai nu Latvijas Republikas pilsoņa pase, vai tā pati vecā PSRS pilsoņa pase ar šo reģistra zīmogu, vai vismaz pieraksts, ja jums ir šis legālais pieraksts. Šo kārtību nolems Ministru padome.

S.Zaļetajevs: */Bet vai jums neliekas, ka šos nosacījumus lēmumā vajadzētu atspoguļot? Jo atkal var iznākt tā, ka izdosim neskaidrus un nepilnīgus lēmumus, kurus nāksies papildināt un no jauna traktēt…/

A.Kiršteins: Augstākā padome taču nepieņem instrukcijas, Zaļetajeva kungs. Jūs taču ļoti labi zināt, kas ir iedzīvotāji. Ja jums nav pases, ja jums nav dokumentu un ja jums nav pieraksta Latvijā, tad jūs nevarat tirgoties šajā tirgū ar pārtiku. Saprotiet, ka armijas karabāze, ja jūs tā domājat un ja tāds bija jūsu jautājums, nedrīkst nodarboties ar pārtikas tirdzniecību.

Priekšsēdētājs: Jautā Celmiņa kungs, pēc tam – Kides kungs.

J.Celmiņš: Man būtu divi jautājumi. Neskatoties uz to, ka šis moments jau tika skarts, es vēlreiz jautāšu. Kiršteina kungs, kāpēc jūs uzskatāt, ka ir jāierobežo tikai tirdzniecība ar pārtikas precēm? Vai jūs tiešām uzskatāt par normālu ekonomisko situāciju Rumbulas tirgū, kur, piemēram, ieceļotāji no dienvidu republikām sagrābj savās rokās tirdzniecību ar automašīnām, kuras, kā noskaidrojās, bieži vien ir zagtas un nelikumīgi šeit ievestas? Vai jūs uzskatāt par normālu, ka Latvijas tirgos viņi varēs brīvi tirgoties ar rūpniecības precēm?

A.Kiršteins: Es jums uzreiz atbildu. Jūs skārāt vairākas lietas. Jūs pieminējāt zagtas automašīnas. Kā jūs zināt, Latvija tagad ir noslēgusi līgumu un sadarbojas ar Interpolu. Un, ja jūs gribat zināt, tad varat dabūt precīzus datus, cik šīs zagtās mašīnas jau ir atrastas. Tas, pirmkārt, ir tehnisks jautājums.

Otrkārt, es vēlreiz atkārtoju, ka šajos tirgos Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem ir iespējams iegādāties par 30–40 procentiem lētākus televizorus, automātiskās veļas mazgājamās mašīnas, ledusskapjus un citu produkciju. Tad, kad šie jautājumi būs atrisināti un mēs gribēsim aizsargāt savu tirgu, tad mēs to pieņemsim. Tam, ko jūs teicāt, ka šajos tirgos tirgojas vai šo klimatu nosaka kaukāzieši, es piekrītu, bet saprotiet, ka ir jārunā par pilnīgi pretējiem lēmumiem. Mēs nevaram šos jautājumus iekļaut vienā lēmumā, jo tās ir gluži pretējas lietas. Jo šeit ir jāaizstāv Latvijas ražotāju intereses, bet tur ir jāieved šie ražojumi iekšā, vismaz pagaidām, jo mēs šīs preces neražojam. Tur ir runa tikai par kārtības ieviešanu, bet šeit – par Latvijas zemnieka ražotāja interešu aizstāvēšanu. Tas ir diametrāli cits jautājums. Tur ir jādabū vairāk iekšā šīs lētās preces, lai nebūtu monopola, bet šeit tieši ir jāaizstāv Latvijas ražotāju, lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju intereses. Tāpēc nevajag vienā lēmumā sajaukt dažādas lietas.

J.Celmiņš: Un otrs jautājums. Mēs zinām, ka Rietumeiropas valstīs ir zināma prakse un izstrādāta kārtība (un tā ir ļoti līdzīga daudzās valstīs), kādā šādi momenti tiek regulēti. Tā ir darba atļauja, ko saņem iebraucēji, ja viņi ir iebraukuši uz dzīvi šajā valstī. Tātad attiecīgas institūcijas izsniedz šo darba atļauju vai arī neizsniedz. Un tas attiecas arī uz tirdzniecību dažādās vietās. Kāpēc jūs neejat šo Rietumeiropas tradicionālo tiesisko ceļu šā jautājuma regulēšanā, respektīvi, darba atļauju izsniegšanas ceļu?

A.Kiršteins: Tāpēc, Celmiņa kungs, ka 90 procenti rūpnīcu joprojām pieder valstij un privatizācijas procesā lielākā daļa cilvēku paliks bez darba, mums pašreiz nav nekādas vajadzības ievest darbarokas no citām valstīm un izsniegt kaut kādas darba atļaujas. Tas nebūs vajadzīgs tuvākajā laikā. Tad, kad tas būs vajadzīgs, es jums piekritīšu. Ja mūsu rūpnieciskās ražošanas potenciāls pārsniegs, teiksim, Taivānu vai Dienvidkoreju un mums būs ļoti daudzu darbaroku trūkums, tad acīmredzot mēs ar jums šeit apspriedīsim jautājumu, cik cilvēku ievest, kādas atļaujas viņiem izsniegt Latvijas darba tirgū un ko viņiem atļaut darīt. Pagaidām tā nebūs.

J.Celmiņš: Es atļaušos nepiekrist, jo, bezdarbam sākoties, šādas atļaujas Latvijas valstī, manuprāt, ir jāievieš. Un jo ātrāk, jo labāk.

Priekšsēdētājs: Jautā Kides kungs, pēc tam – Plotnieka kungs.

E.Kide: Kiršteina kungs, šā lēmuma preambulā ir dots tāds pamatojums, ka ir sarežģījumi ar vīzu izsniegšanu un ka tālab jāpieņem šāds lēmums, bet jūs savā ziņojumā neko par vīzu izsniegšanas sarežģījumiem nepaskaidrojāt un runājāt tikai par tirdzniecības principiem. Vai jūs nevarētu paskaidrot, kas ar tām vīzām ir?

A.Kiršteins: Tas ir ļoti vienkārši. Tātad mēs ar jums pieņēmām lēmumu par iebraukšanas kārtību Latvijā, kurš stājās spēkā ar 1.jūliju. Pēc tam Ministru padome paziņoja, ka vīzas būs pārstāvjiem, bet iepriekšējais ārlietu ministrs teica, ka vīzas tiks ieviestas augustā, pēc tam bija runa par novembri, tam sekoja janvāris. Tagad, kā jūs zināt, būs marts. Šis lēmums ir vajadzīgs tāpēc, ka, cerams, martā šīs vīzas tiks ieviestas. Bet cilvēkam, kurš brauc ar vienu kilogramu saulespuķu sēkliņu, nebūtu pamats izsniegt vīzu, jo jūsu zināšanai, godājamais Kides kungs, mūsu tirgū tika aizturēti vairāki cilvēki, kas šeit sēž četrus gadus ar vienu kilo­gramu mandarīnu. Lēmums ir vajadzīgs, lai šiem konsulārajiem dienestiem beidzot būtu skaidrs, kam dot vīzu un kam nedot. Tālab tika pieminēts šis vīzu jautājums. Pēc valsts ministra vietnieka Karnupa kunga pēdējā paziņojuma, apmēram ap 20.martu šis vīzu režīms stāsies spēkā.

E.Kide: Kiršteina kungs, vai es pareizi sapratu, ka jūs vis neparedzat novērst tirgotāju iebraukšanu no citām republikām, tas ir, no citām valstīm, izrādās, ka ar starpnieku palīdzību viņi varēs tirgot. Vai tas neradīs vēl vienu lieku starpnieku mūsu tirgū un nepacels cenas?

A.Kiršteins: Es jau jums vienreiz atbildēju. Vai tad jūs pērkat banānus no Kolumbijas tirgotājiem? Vairumtirgus tirdzniecība būs daudz lētāka. Tie tirdzniecības uzņēmumi, kas ieved mandarīnus, apel­sīnus un eļļas, kā jūs zināt, nodod šīs partijas lielajiem veikaliem, kas ir Rīgā. Kāpēc lai paceltos cenas? Vai jūs uztraucaties par to, ka kāds no Gruzijas atradīs kādu latviešu tantiņu vai kādu latviešu bezdarbnieku un maksās viņam par starpniecību? Bet par to mēs varam tikai priecāties. Jo kaut kādā mērā tas samazinās bezdarbu.

E.Kide: Es tieši tā arī sapratu, ka nodot starpniekam tirgū varēs. Bet kā tas novērsīs vīzu izsniegšanu? Vai viņam ar to kilogramu sēkliņu atļaus iebraukt, lai viņš nodotu starpniekam? Tai tantiņai?

A.Kiršteins: Nē, tas ir tāpat kā visās valstīs. Pieņemsim, jūs sēžat Armēnijā vai Uzbekijā, jums ir attiecīgi reģistrēts uzņēmums, pat ja tas ir jūsu privātais uzņēmums, un jums ir noslēgti kaut kādi līgumi. Lai noslēgtu līgumus, jums attiecīgi ir gan tirdzniecības vai dažādu citu organizāciju atbalsts, jūs dabūjat izsaukumu no šejienes. Jūs varat šo iebraukšanas vīzu dabūt, bet loģiski jūs taču saprotat, ka viena kilo­grama dēļ neviens jums šāda izsaukuma atļauju nedos. Tas ir tāpat kā ar Somiju – kā viņi var braukt uz Somiju un Zviedriju pārdot apelsīnus, tāpat viņi var braukt arī uz Latviju.

E.Kide: Tātad tikai braukšanas iespēja un vīzu izsniegšana tiem, kuri ir reģistrējušies kā uzņēmēji, nevis sīktirgotājiem, kam prece ir somā. Paldies.

A.Kiršteins: Jā, tieši tāpat kā Skandināvijas valstīs.

Priekšsēdētājs: Jautā Plotnieka kungs, pēc tam – Grūbes kungs.

A.Plotnieks: Godātais Kiršteina kungs! Vai jūs, formulējot savā projektā pirmo normiņu, skaidri iztēlojāties, ka tās akceptēšanas gadījumā no Latvijas tirgiem ir jāiztīra ārā visas juridiskās personas? Personas taču iedalās fiziskajās un juridiskajās. Jums 1.punkts paredz, ka varēs tirgoties tikai fiziskās personas. Tātad visas kopsabiedrības, firmas ārā? Tā jāsaprot?

A.Kiršteins: Nē.

A.Plotnieks: Bet diemžēl šeit tā ir ierakstīts. Tā rezultātā Rīgas tirgū varēs tirgoties tikai fiziskās personas – Latvijas Republikas pilsoņi vai arī citas, kuras ir pastāvīgie iedzīvotāji un šeit legāli uzturas.

Labi. Otrs jautājums tādā gadījumā…

A.Kiršteins: Es pateikšu, Plotnieka kungs, šeit nav nekādas pretrunas. Pēc vīzu izsniegšanas Latvijas veikalā jau nesēdēs, teiksim, kādas citas valsts pilsonis un nestrādās kā pārdevējs. Viņš būs vai nu pilsonis, vai iedzīvotājs.

A.Plotnieks: Kiršteina kungs, nejauciet firmas! Pirmo reizi jūs uz manu jautājumu atbildējāt pareizi, bet, ņemot vērā jūsu izskaidrojumu, esmu spiests vēlreiz precizēt. Runa ir par to, ka tirgoties var persona – fiziskā vai juridiskā. Jūs atļaujat tikai fiziskajām. Tātad firma vairs nevar tirgoties. Par to ir runa. Šī formula ir nekorekta.

Otrs jautājums šajā sakarībā. Sakiet, lūdzu, vai jūs vēlaties cīnīties pret dažādām mafiozām izpausmēm Rīgas tirgos, pret gandrīz vai organizēto noziedzību un tā tālāk, vai arī jūs vienkārši gribat izspiest to vai citu pārdevēju kategoriju? Ko es gribu ar to pateikt? Šodien mēs tirgū galvenokārt sastopamies ar situāciju, ka haosu rada mafija, kas nodarbojas ar tirgotāju ietekmēšanu, vietu sadali, vietu tālākpārdošanu, cenu noturēšanu augstā līmenī un tamlīdzīgi. Savukārt, ja mēs runājam par šīs mafijas pārstāvjiem tirdzniecībā, viņi bieži vien netirgojas paši, bet dara to ar kāda Latvijas Republikas pilsoņa starpniecību. Vai jūs gribat arī pret šīm parādībām cīnīties vai tikai formāli izspiest no tirgotāju vidus Moldāvijas un citus pilsoņus, lai atļautu vienas vai otras varbūt pat negodprātīgas firmas pārstāvim – Latvijas pilsonim – stāvēt aiz letes un tirgoties?

A.Kiršteins: Plotnieka kungs, viens neizslēdz otru. Jūs ļoti labi zināt, kas Centrāltirgū ir trešā daļa no pārdevējiem, pārpircējiem un visiem pārējiem. Ja jūs paņemsit, teiksim, Latvijas pilsoņus un iedzīvotājus vai Baltijas pilsoņus un iedzīvotājus, tad redzēsit, ka proporcija dažudien ir pat puse pret pusi. Tas ir komplekss jautājums. Pirmām kārtām šis lēmums dod iespēju izsniegt tirdzniecības atļaujas noteiktai kategorijai. Tātad viens jautājumu loks tiek atrisināts. Otrām kārtām šis lēmums dod iespēju Iekšlietu ministrijai veikt kārtējās pārbaudes, pārbaudīt dokumentus saskaņā ar šo lēmumu. Tātad vēl viena kategorija tiek “izspiesta”.

Un pēdējais. Jūs uzskatāt, ka ar šo “izspiešanu” pārsvarā nodarbojas vietējie, bet ir dažādas ziņas. Ne vienmēr ir tā, reizēm vietējie ir uz pusēm ar iebraucējiem, kas arī ar šo jautājumu nodarbojas. Kad mēs atdalīsim no šīs grupas veselu rindu cilvēku, kuriem nebūs iespējas ar to nodarboties, tad, es ceru, Plotnieka kungs, ka ar jūsu palīdzību ar šo palikušo Latvijas pilsoņu izspiedēju grupu mēs ļoti ātri tiksim galā. Bet tas būs cits lēmums.

A.Plotnieks: Es tikai gribētu vēl nedaudz precizēt: vai jūs, Kiršteina kungs, tomēr neuzskatītu, ka šajā lēmumā centrālajam jautājumam būtu jābūt cīņai pret ārvalstu pilsoņiem, dažādu mafiozu grupējumu pārstāvjiem, kas nodarbojas ne tik daudz ar tirgošanos, cik ar centieniem šo procesu pārņemt savā kontrolē. Daļēji viņiem tas jau ir izdevies.

A.Kiršteins: Bet tieši tā jau ir uzrakstīts. Ārvalstu pilsoņi vairs nevarēs uzdarboties ar šo lietu. Būs tikai pašmāju…

Priekšsēdētājs: Jautā Grūbes kungs, pēc tam – Punovska kungs.

G.Grūbe: Man, Kiršteina kungs, ir ļoti konkrēts jautājums. Vai līdz ar jūsu piedāvāto lēmuma projektu palielināsies pārtikas tirdzniecības apjoms un arī vietu skaits Rīgas Centrāltirgū?

A.Kiršteins: Jā. Es domāju, ka palielināsies vietu skaits latviešu zemniekiem šajā Centrāltirgū.

G.Grūbe: Bet citas preces tirgos citi. Tātad visas tās būdas, kurās ir nepārtikas preces, paliks pa vecam?

A.Kiršteins: Es jau atbildēju uz šo jautājumu. Šis ir konkrēts lēmums, kas aizstāv latviešu zemnieka kā ražotāja intereses. Tālākais – kuras būdas nojaukt, ko darīt ar automobiļu tirdzniecību, ko darīt ar zagtajām automašīnām – nav šā lēmuma uzdevums.

G.Grūbe: Es saprotu, tāpēc man būtu lūgums sēdes vadītājam: lūgt pavairot Ābiķa kunga iesniegto projektu. Tad mēs varētu runāt par visu spektru. Ābiķa kungs jau iepriekš bija iesniedzis Augstākās padomes Prezidijam daudz plašāku lēmuma projektu, un es nezinu, kāpēc mēs šobrīd izskatām tikai vienu projektu, turklāt daudz šaurāka rakstura.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, man nav Ābiķa kunga projekta. Varbūt mēģiniet tikt galā ar Ābiķa kungu.

G.Grūbe: Es atvainojos, man nav jātiek galā ar Ābiķa kungu. Ābiķa kungs savu projektu ir oficiāli iesniedzis Augstākās padomes Prezidijam kā likumdošanas iniciatīvu, ja nemaldos, pirms diviem mēnešiem. Arī mūsu komisija ir izskatījusi viņa priekšlikumus. Tie aptver daudz plašāku jautājumu loku, nevis tikai pārtikas preču tirdzniecību un to, kas tirgosies – pilsoņi vai nepilsoņi. Tāpēc es lūgtu, ja mēs šādu diskusiju esam iesākuši, pavairot arī Ābiķa kunga projektu, kas ir Kancelejas darbinieku rīcībā.

Priekšsēdētājs: To var darīt šā projekta sakarā tikai tad, ja tas ir alternatīvs projekts šim dokumentam.

Jautā Punovska kungs, pēc tam – Černaja kungs.

A.Punovskis: Kiršteina kungs, sakiet, lūdzu, kas ir domāts šajā lēmumā ar jēdzienu “tirgus”?

A.Kiršteins: Ar to lēmumā ir domāts tas, kas ir pašvaldību pārziņā. Tie ir oficiālie tirgi. Visi tirgi, kādi ir, teiksim, mūsu pašvaldībai.

A.Punovskis: Tātad uz tām tirdzniecības vietām, kas veidojas stihiski, šis lēmums neattiecas?

A.Kiršteins: Nu, bet kā tas var attiekties, ja kāds aiziet uz tuneli un sāk pārdot? Tad tas jau ir Iekšlietu ministrijas uzdevums…

A.Punovskis: Tāpēc es gribēju precizēt, jo ne jau tikai tunelī, bet arī lauku rajonos un citur, kur nav pašvaldību pārziņā organizētu tirgu, bet ir vienkārši vieta, kur cilvēki sabrauc un tirgojas. Uz tādām vietām tas acīmredzot neattiecas?

A.Kiršteins: Kā tas var būt? Piedodiet, ja pagastā ir vieta, kur tirgojas, tad to ir ierādījis pagasts. Un tad tas ir tirgus. Ja kaut kur tirgojas stihiski, teiksim, uz kādas salas ezerā, tad, protams, neattieksies, kamēr pagasta pašvaldība neaizbrauks un neieviesīs tur kārtību. Un tad uzreiz attieksies.

A.Punovskis: Paldies. Jā, es tomēr domāju, ka tirdzniecības vieta un tirgus nav viens un tas pats. Tirdzniecības vieta acīmredzot paliek ārpus šā lēmuma ietvariem.

A.Kiršteins: Es saprotu, ka jūs gribat pielikt “un tirdzniecības vietas”.

A.Punovskis: Es šobrīd gribēju tikai noprecizēt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, ja par procedūru.

G.Grūbe: Jā, es par procedūru. Es tomēr lūgtu… Man ir Ābiķa kunga projekts, ar Ābiķa kungu ir saskaņots. Man būtu lūgums sekretariātam to pavairot un izsniegt deputātiem, lai mēs varētu vismaz debatēt par visiem projektiem, kas ir iesniegti.

Priekšsēdētājs: Jautā Černaja kungs, pēc tam – Krūmiņa kungs.

R.Černajs: Kaut gan iepriekšējie jautātāji arī uzstādīja līdzīgu jautājumu, es tomēr gribētu zināt, kam šis lēmums ir domāts. Vai Latvijas ražotāju, tas ir, zemnieku, ražojumu aizsardzībai, tirgus aizsardzībai, vai tomēr otrs mērķis ir panākt to, lai ar zināma veida uzņēmējdarbību, tas ir, ar tirgošanos tirgū, nodarbotos tikai šī zināmā iedzīvotāju kategorija?

A.Kiršteins: Gan viens, gan otrs.

R.Černajs: Vai pirmajā gadījumā nebūtu tomēr labāk, ja šo jautājumu risinātu ar klasiskajām metodēm, tas ir, piemērojot tieši šo muitas politiku, ja mēs gribam aizsargāt tieši latviešu zemniekus?

A.Kiršteins: Nē. Pirmkārt, es vēlreiz atkārtoju, ka Rīga nekad nav bijusi vieta, kur katrs tirgojas ar katru. To vajadzētu atcerēties, jo pretējā gadījumā nebūtu atšķirības starp Rīgu un, teiksim, Pleskavu. Tā ir tradīcija, kas nāk no Hanzas laikiem. Tas mums, es domāju, ir dzelžaini jāievēro.

Otrkārt, tā nav kaut kāda iegriba, kas attiecas tikai uz latviešiem. Es piekrītu, ka var būt gan muitas politika, gan viss cits. Šeit svarīgs ir pats princips. Arī Skandināvijas valstīs šajos tirgos nevar tirgoties katrs, kam ienāk prātā – ne ar kādām muitas atļaujām. Tam nolūkam ir normāla vairumtirdzniecība, tirdzniecības uzņēmumi, preču nami un tā tālāk. Kāpēc tad mums ir tirdzniecības palātas? Mums ir biznesa centri, kur ir kontakti, telefoni, kur var noslēgt līgumus. Tā ir vienkārši… Bet pats galvenais ir elementāras kārtības ieviešana, protams.

R.Černajs: Tad es saprotu tā: ja šā ārvalstnieka vietā tirgosies Latvijas pilsonis ar to pašu produkciju un tādā pašā veidā, tad jautājums būs atrisināts? Tā iznāk pēc šā lēmuma.

A.Kiršteins: Vai tas būs vai nebūs atrisināts, bet mūsu konsulārie dienesti katrā ziņā tiks atbrīvoti no rūpēm izsniegt 10 miljonus vīzu gadā.

R.Černajs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Krūmiņa kungs, pēc tam – Dobeļa kungs.

Ģ.Krūmiņš: Iesniegtajā lēmuma projektā ir paredzēts, ka kontrole pār šā lēmuma izpildi tiek uzdota Valsts kontrolei. Mēs labi zinām, kas Valsts kontrole ir par aparātu, cik mazskaitlīgi ir tās štati un niecīgas iespējas. Vai jūs nedomājat, ka būtu daudz efektīvāk, ja šā lēmuma kontroli uzdotu Rīgas policijas pārvaldei?

A.Kiršteins: Jā, es jums atbildēšu. Te ir divi jautājumi. Te jau ir rakstīts: “Latvijas Republikas Ministru padomei veikt nepieciešamos pasākumus…” Tas ir viens. Tātad Iekšlietu ministrija jau būtu, un Rīgas policijas pārvalde ir viena no šīs Iekšlietu ministrijas struktūrām.

Ģ.Krūmiņš: Varbūt skaidri un gaiši ierakstīt, ka visu atbildību par šā lēmuma izpildi uzdot Rīgas policijas pārvaldei?

A.Kiršteins: Tā būtu detaļa. Attiecībā uz Valsts kontroli es jums, cienījamais Krūmiņa kungs, nevaru piekrist, jo Valsts kontrole pagaidām nodarbojas pavisam ar ko citu, nevis ar to, ar ko tai vajadzētu darboties. Tā vietā, lai kontrolētu valsts līdzekļu izsaimniekošanu vai kārtības ieviešanu Latvijā, tā vairāk nodarbojas ar privāto firmu pārbaudēm.

Priekšsēdētājs: Jautā Dobeļa kungs.

A.Kiršteins: Un tirgus būtu viena no tām vietām, kur pirmām kārtām vajadzētu ieviest šo kārtību.

J.Dobelis: Kiršteina kungs, es gribētu jautāt par sistēmu, ko jūs noteiksit, kam atļaut tirgoties. Šeit ir rakstīts – “Baltijas valstu pilsoņiem un iedzīvotājiem”. Kas tas būs par pārstāvi, piemēram, no Lietuvas un Igaunijas, līdz galam tomēr nav skaidrs.

A.Kiršteins: Ir.

J.Dobelis: Es pabeigšu jautājumu, labi? Pagaidām nav skaidrs pēc šāda formulējuma. Ir jābūt kādai noteiktai sistēmai, kā šos cilvēkus kontrolēt, kā noteikt, kas viņi tādi ir.

Latvijā mums patlaban tomēr ir šis reģistrācijas process, un es uzskatu, ka tas ir valstiski svarīgs pasākums. Attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem un iedzīvotājiem tiešām ir jāievieš skaidrība. Te var būt runa tikai par tiem, kas ir reģistrējušies. Tas varētu būt arī pilsonis, bet, ja viņam nav dokumenta, ja viņš nav piedalījies šajā reģistrācijas procesā, kā mums daudzi to šodien grib darīt ar dažādiem nolūkiem? Tāpat ir viens otrs iedzīvotājs, kurš šeit dzīvo, bet reģistrēties negrib iet. Viņam ir izdevīgāk šeit vienkārši dzīvot. Es domāju, mans ierosinājums būtu, ka vajadzētu precizēt, kas attiecas uz Latvijas Republikas pārstāvjiem.

A.Kiršteins: Jā, es ļoti īsi varu pateikt. Par tiem, kas reģistrējušies, ir skaidrs, vai viņi ir pilsoņi, vai viņiem ir šis reģistra zīmogs. Bet tiem, kas nav paguvuši to izdarīt līdz martam, tomēr ir jābūt zīmogam, ka viņi ir pierakstīti Latvijā. Ja cilvēks ir pierakstīts, tātad viņš šeit pašreiz ir iedzīvotājs, jo viņam ir pase, nevis karaklausības apliecība.

Lietuvā un Igaunijā ir vēl vienkāršāk. Lietuvā likums par pilsonību jau sen ir pieņemts, bet nepilsoņiem ir attiecīgi dokumenti. Tātad nav nekādas problēmas saņemt šīs atļaujas. Es jums piekrītu, ka vēlāk, pēc reģistrācijas termiņa beigšanās, vēl joprojām nāks cilvēki, kuri nebūs reģistrējušies. Tad Ministru padome var attiecīgi regulēt šo jautājumu, nosakot, ka nav izsniedzama tirdzniecības atļauja cilvēkiem, kuri nāk ar vecā parauga pasēm. Tāpēc es piekrītu Dobeļa kungam, ka šis lēmums pat paātrinātu kārtības ieviešanu reģistrācijā.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, es arī gribētu uzdot jums jautājumu, ņemot vērā, ka šis lēmums ir nepieciešams. Kā izrietēja no Plotnieka kunga jautājumiem, juridiski patiešām tam ir ļoti tālejošas, bet neskaidras sekas. Mans jautājums ir ļoti vienkāršs: kura komisija ir atbildīga par šo lēmumu?

A.Kiršteins: Pieņemsim, ka Ārlietu komisija.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Kiršteins: Šeit vairāk ir likts uzsvars uz šo politisko pusi, tā ka nav nekādu problēmu, varbūt tikai neliels paskaidrojums Grūbes kungam. Varbūt Ābiķa kunga projektā jautājumi ir skarti daudz plašāk, bet šis jautājums (ne velti preambulā tas ir uzrakstīts) skar Baltijas valstu pilsoņus un vīzu izsniegšanu. Tas ir izskatīts Ārlietu komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Kiršteins: Tāpēc mēs par detaļām un citiem jautājumiem nerunājam. To darīs Tirdzniecības un pakalpojumu komisija.

Priekšsēdētājs: Tas rada zināmas grūtības, jo Ābiķa kunga lēmums ir viens lēmums. Nāk arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai adresēti priekšlikumi. Ja mēs gribēsim lēmumu pilnveidot, man nav skaidrs, kas to darīs.

Es gribētu, pirms atklājam debates, informēt deputātus, ka es lūdzu sekretariātu pavairot Ābiķa kunga priekšlikumu. Kinnas kungs man iesniedza arī Latvijas Zemnieku federācijas lūgumu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai nodot Centrāltirgu ražotāju pārvaldījumā.

Debatēs ir pierakstījušies Ābiķis, Ēlerts, Čepānis, Bresis, Berķis, Alksnis, Preinbergs, Felss. Man šķiet, ka Lucāna kungs arī pierakstījās debatēs. Tātad sākam debates.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es uzreiz gribu atklāti pateikt, atzīstu, ka absolūti neesmu tirgus speciālists. Un es gribu arī atklāti pateikt, ka es iesniedzu pirms diviem mēnešiem šo lēmuma projektu nebūt ne priekšvēlēšanu cīņas sakarā, kā te viens otrs grib iestāstīt. Dievs man ir liecinieks, es to tā nedarīju. Man vienkārši bija apnicis tas, ka gan mūsu deputāti, gan avīzes par šo Centrāltirgus problēmu vien runāja. Un arī tas, ka Centrāltirgū nevar normāli tikt klāt lauksaimniecības produkcijai. Un mana sieva, mana personīgā sieva, arī uzstāja, lai es uzrakstītu šo lēmuma projektu. Viņa vienkārši atteicās iet iepirkties Rīgas Centrāltirgū, jo negribot pusstundu lauzties cauri dažādiem krāmu tirgotājiem, lai pēc tam nopirktu drusku lētāku produkciju nekā to varētu nopirkt kaut kur citur, varbūt uz ielas stūra. Šī situācija Rīgas tirgos ir nenormāla. Tāpēc, lūdzu, nebrīnieties par to, ka nespeciālisti, tādi kā, teiksim, ģeogrāfs Ābiķis un arhitekts Kiršteins, grib risināt šos jautājumus. Bet, lai kaut ko sāktu risināt, ir jāpieņem konkrēts lēmums. Un tikai uz konkrēta lēmuma pamata var sākt rīkoties. Bet, piedodiet man, daudzo amatpersonu, arī deputātu, kas ir atbildīgi par šīm lietām, vāvuļošana par šo problēmu masu informācijas līdzekļos taču problēmu nerisina. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Principā vissāpīgākais jautājums ir tieši Rīgas tirgi, bet vistrakākā situācija ir Centrāltirgū, tas nav noslēpums. Un, protams, pirmām kārtām šos jautājumus vajadzētu risināt Rīgas vadībai. Bet mēs ļoti labi zinām to, kāds ķīselis vispār ir mūsu varas institūcijās, kā arī to, ka mūsu vara ir absolūti bezspēcīga. Un es šaubos, vai Rīgas vadība ķersies šā jautājuma risināšanai klāt, ja tas līdz šim laikam nav darīts. Tas, kas notiek tirdzniecībā ar pārtikas produktiem ne tikai Rīgas tirgos, bet arī pie “Minskas”, pie Pļavnieku universālveikala un visur citur, ir nenormāli. Tā ir traģiska situācija. Un tieši tāpēc arī es pirms diviem mēnešiem iesniedzu lēmuma projektu, nebūt nepretendējot uz to, ka tas šādā veidā tiks pieņemts galīgā variantā, bet es gribēju panākt to, lai mūsu atbildīgā komisija vai atbildīgās komisijas sāktu domāt par to, ka ir vajadzīgs reāls lēmums. Es arī uzskatu, ka šis variants, ko ir iesniedzis Kiršteina kungs, protams, ir ļoti labs un pamatots, bet tas ne tuvu neatrisina visu problēmu, jo jautājums ir jāskatās daudz plašāk.

Par tirgošanos acīmredzot mēs šodien tādu lēmumu pieņemt nevaram, kurš attiektos uz visu Latvijas teritoriju. Diemžēl mums pagaidām nav ne vīzu, ne arī mēs kontrolējam robežu un tā tālāk, un tā joprojām. Tas ir ļoti sarežģīts komplekss jautājums. Kas tad vispār drīkst Latvijā nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo tirgošanās arī ir uzņēmējdarbība. Kas drīkst tirgoties? Ja mēs pieņemsim lēmumu tikai par ierobežošanu tirgos, tad visi tie dienvidnieki un citu valstu pilsoņi novietosies pie “Minskas”, pie Pļavnieku veikala un citur, lai pilnā sparā turpinātu savu tirdzniecību. Un tas diemžēl jau tagad notiek. Es redzēju Pļavniekos jau stacionāri uzbūvētu kiosku, kur man, protams, nevarēja atbildēt latviešu valodā, tā bija lauzīta krievu valoda, kādā man varēja atbildēt tie cilvēki, kas tur tirgojas. Mans projekts jums laikam nav vēl izdalīts?

Priekšsēdētājs: Tiek izdalīts.

Dz.Ābiķis: Mans projekts saistījās, es vēlreiz atkārtoju, nepretendējot uz galīgo patiesību, tieši ar situāciju Rīgas tirgos, jo tur tā ir viskritiskākā. Un it īpaši kritiska, kā jau es teicu, un tas nav noslēpums, ir Centrāltirgū. Mans viedoklis tomēr ir tāds, ka jāņem vērā Lauksaimniecības komisijas ierosinājumi, jo tie ir pamatoti un Centrāltirgus pamatā jānodod ražotājiem. Un jāņem vērā arī, ja nemaldos, Zemnieku federācijas ierosinājums.

Pamatojoties uz Kiršteina kunga projektu un varbūt arī vērā ņemot kaut ko no manis iesniegtā projekta, vajadzētu uzdot noteiktā termiņā Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai apkopot visus šos priekšlikumus un izstrādāt lēmumu. Jo es baidos, ka, šodien pieņemot šo Kiršteina kunga ierosināto lēmumu, mēs problēmu neatrisināsim, jo Centrāltirgū galvenā problēma nav tikai šo ieceļotāju tirgošanās problēma, pati galvenā problēma ir tā, ka Centrāltirgus ir pārvērsts par absolūtu krāmu tirgu. Tāpēc es ierosinu, ka Rīgas Centrāltirgū, kur situācija ir vissmagākā, un varbūt arī citos Rīgas tirgos vajadzētu atļaut tirgoties vienīgi ar lauksaimniecības produkciju.

Varbūt vērā ņemams ir arī ierosinājums – uzdot Rīgas vadībai beidzot pieņemt lēmumu un izveidot Rīgā krāmu tirgu vai – otrais variants – vairākus krāmu tirgus Rīgas rajonos, izņemot Centrāltirgus rajonu, un tad ar visu varas institūciju palīdzību ieviest kārtību, nevis to darīt ar Valsts kontroles palīdzību, kas nevar veikt policejiskas funkcijas. Pirmām kārtām ar policijas palīdzību jāmēģina visus šos te krāmu tirgotājus aizvākt, tāpat kā Latvijas laikā vienā dienā novāca krāmu tirgu Daugavmalā. Un to ir iespējams izdarīt. Jaunizveidoto krāmu tirgu var novirzīt kaut kur pie Sporta manēžas, kur ir lielas platības, vai arī kaut kur mūsu “atbrīvotāju” pieminekļa tuvumā, vai aiz tā, kur arī ļoti daudz brīvas platības.

Es vēlreiz atkārtoju, ka nepretendēju uz absolūtu patiesību, es tikai ierosinu uzdot Tirdzniecības komisijai konkrētā termiņā iesniegt Augstākajai padomei lēmuma projektu (ja tas ir nepieciešams), kurā būtu vispusīgi ievērotas visu šo ieinteresēto organizāciju un personu, pirmām kārtām jau mūsu zemnieku, mūsu ražotāju intereses.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Ēlerta kungs, pēc tam – Čepāņa kungs.

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Es saprotu, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustības deputātu grupai, izstrādājot šo lēmuma projektu, ir bijuši vislabākie nodomi atrisināt tos sasāpējušos jautājumus, kas ir radušies tirdzniecībā tirgos. Jā, tirgos nepaliek vietas Latvijas produkcijas pārdevējiem. Jā, mums ir noziedzīgs imports no citām bijušās PSRS republikām – tagadējām valstīm, kaut arī savu noziedznieku pilnīgi pietiktu. Jā, Centrāltirgū ļoti daudzi tirgojas ar nepārtikas precēm. Un tomēr man ir žēl, ka parlaments kavē laiku ar šādu jautājumu un arī es kavēju jūsu laiku ar šādu jautājumu. Vienīgais attaisnojums ir tas, ka šodien tik un tā mēs neko neizskatītu, jo vakar mēs izskatījām divu dienu darba kārtību.

Tātad mazliet paanalizēsim cēloņus un mēģināsim prognozēt, kas tad būs, ja mēs pieņemsim šo lēmumu. Sāpīga problēma ir vietu skaits tirgos. Es laikam nekļūdīšos, ja teikšu, ka Rīga kopš pirmskara laika ir kļuvusi vismaz trīsreiz lielāka iedzīvotāju skaita ziņā. Vai tirdzniecības vietu skaits tirgos ir pieaudzis trīs reizes? Noteikti nav. Tā ka ir skaidrs – tirgi jāpaplašina. Man jāpiekrīt kolēģim Ābiķim, ka ir aktuāls krāmu tirgus jautājums, jo pašreizējā situācijā cilvēki ir spiesti pārdot to, ko viņi ir kādreiz iegādājušies. Vienkārši ir spiesti, lai izdzīvotu. Ir arī daudz tādu uzņēmumu, kuri norēķinās ar saviem strādniekiem “graudā”, un viņi ir spiesti pārdot šo produkciju. Tātad ir jārisina arī šie jautājumi. Šajā aspektā es pilnīgi pievienojos Ābiķa kunga teiktajam.

Un tagad paņemsim pēdējo – pret ko tad vēršas šis lēmuma projekts? Tātad pret tirgotājiem, lielākoties dienvidniekiem, kas Centrāltirgū un vēl citos tirgos pārdod dienvidu zemju tipiskos produktus. Jā, skaidrs, ka vairums šo cilvēku nav paši audzējuši šos produktus. Tie ir pārpircēji, tie ir profesionāli tirgotāji. Un es negribētu, lai mūsu negatīvā attieksme, kas diemžēl ir sociālistiskas izcelsmes attieksme, vērstos pret šiem tirgotājiem. Lai viņi tirgojas! Tā ir viņu profesija. Un nemeklēsim šajā grupā noziedzniekus. Tur viņu nav. Noziedznieki ieplūst citādi un dara ko citu. Ja mēs pieņemsim šo lēmumu, tad viņi šeit iekšā netiks, parādīsies mūsu pašu tirgotāji, kuri nebūt nebrauks ne uz Gruziju, ne Taškentu, ne kaut kur citur iepirkt šo zemju lauksaimniecības un dārzkopības produkciju, viņi pirms robežas pārpirks šo produkciju un, protams, par attiecīgi dārgāku cenu pārdos mums. Tātad mēs panāksim tikai to, ka šo dienvidu produktu cenas celsies.

Ja baltkrievi ieved kartupeļus un tādā veidā izkonkurē mūsu zemniekus, tad tas ir ļoti vienkārši atrisināms ar muitas jautājumu. Tā kā vienīgais panākums no šā lēmuma būtu cenu celšanās uz šiem dienvidu augļiem un citiem dienvidu produktiem, tad es aicinu to neatbalstīt. Cita runa ir par Lauku frakcijas iesniegto papildinājumu. Es domāju, ka to varētu uzskatīt par likumdošanas iniciatīvu un vajadzētu apspriest attiecīgi komisijās, kā tas nākas. Un tā iniciatīva, manuprāt, būtu atbalstāma. Paldies par uzmanību un atvainojos, ka es jūs tik ilgi aizkavēju.

Priekšsēdētājs: Jums bija vēl piecas minūtes, Ēlerta kungs.

Čepāņa kungs, pēc tam – Breša kungs.

A.Čepānis: Jautājums par tirgus darbību Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā pirmo reizi tika izskatīts pagājušā gada 12.novembrī. Taču tika izskatīts, tikai balstoties uz vairāku deputātu un tirgus dalībnieku izteikto neapmierinātību ar tirgus darbību, faktiski bez šā jautājuma vispusīgas izpētes. Komisija toreiz nolēma, ka jautājums izskatāms atkārtoti 1993.gada pirmajā ceturksnī, bet tikai pēc pašvaldību, pēc policijas un pašreizējo tirgus saimnieku, kā arī zemnieku un citu tirgus dalībnieku domu uzklausīšanas. To mēs arī esam izdarījuši. Esam saņēmuši Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas, Jelgavas un Rēzeknes pašvaldību, Rīgas pilsētas Zemes komisijas speciālistu, Rīgas domes nekustamā īpašuma komisijas, Latvijas Patērētāju biedrību savienības – pašreizējā Centrāltirgus apsaimniekotāja – priekšlikumus, esam uzklausījuši arī pašreizējās tirgus direkcijas, daudzu zemnieku paju sabiedrību, Rīgas un citu pilsētu iedzīvotāju un deputātu priekšlikumus. Esam saņēmuši arī Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem likumdošanas aktos. Valsts kontrole pēc mūsu komisijas lūguma pagājušajā gadā pārbaudīja firmas “Okeāns” darbību, kas faktiski ilgu laiku bija noteicēja Centrāltirgus zivju paviljonā. Tās atzinumu mēs izskatījām 24.decembra komisijas sēdē un pilnībā to atbalstījām. Un kas tad iezīmējas pēc visa tikko teiktā?

Pirmkārt. Pašreizējā Rīgas Centrāltirgus teritorijai ir trīs dažādi saimnieki: Patērētāju biedrību savienība, Latgales priekšpilsēta un dažas komercfirmas.

Otrkārt. Ir skaidri izteikta nepieciešamība nodalīt teritoriju tirdzniecībai ar pārtiku, dodot prioritāti zemniekiem un citiem lauksaimniekiem, no tās teritorijas, kur tirgojas ar rūpniecības precēm.

Treškārt. Latgales priekšpilsēta, kuras teritorijā ir Rīgas Centrāltirgus, lūdz iedalīt papildu teritoriju tā sauktajam krāmu tirgum. Viņiem ir arī konkrēti priekšlikumi ar visiem plāniem un zīmējumiem Rīgas teritorijā. Manuprāt, tos varētu atbalstīt. Bez tam no vairākām Rīgas rajonu pašvaldībām ir saņemti priekšlikumi organizēt šādus krāmu tirgus visos Rīgas rajonos, izņemot Centra rajonu.

Ceturtkārt. Vairākas pilsētas Latvijas Republikā, konkrēti, Jelgava, Rēzekne, lūdz mainīt Ministru padomes 1987.gada lēmumu par tirgus nodošanu Patērētāju biedrību savienībai, jo vēlas šos tirgus pārņemt savā ziņā. To vēlas arī daži Rīgas domes locekļi. Kopumā Rīgas domes viedoklis mums zināms nav.

Piektkārt. Ir izteikts arī priekšlikums uz pašreizējā Rīgas Centrāltirgus bāzes izveidot patstāvīgu uzņēmumu vai akciju sabiedrību, kā arī izveidot attiecīgu padomi, kurā būtu lauksaimnieku, zemnieku, pašvaldības, policijas, Patērētāju biedrību savienības un vēl citi pārstāvji. Es ļoti priecājos par deputātu grupas šodien iesniegto 126.dokumentu, kurā deputāti šajā ziņā atbalsta komisijas viedokli.

Sestkārt. Ir arī cita ideja – izveidot vai Rīgas Centrāltirgu pasludināt par nacionālo tirgu. Mums jau tāda pieredze ar vienu otru kantori ir, bet tas vieš bažas, ka šo iestādi atkal vajadzēs barot no budžeta.

Septītkārt. Kompleksi ar tirgus jautājumiem ir jāatrisina jautājums par ielu tirdzniecību Rīgā un Latvijas teritorijā kopumā. Šajā ziņā mums ir vienīgi deputāta Alkšņa mutvārdos izteiktie priekšlikumi. Paldies arī par tiem. Jo jums, tāpat kā visiem Latvijas un Rīgas iedzīvotājiem, ir kauns tagad iet pa dzelzceļa stacijas laukumu, garām autostacijai un vēl vienā otrā vietā, kur tirgojas, vilks viņu zina – ar ko un vilks viņu zina – kas. Tātad arī šis jautājums ir jāatrisina.

Šodienas “Dienā” ir mūsu kolēģa Preinberga raksts par sanitāro stāvokli tirgū, un tur nav ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Astotkārt. Mūsu komisija kopā ar Iekšlietu ministriju ir nākusi uz pēdām, nesaukšu kurā, bet vienā Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas autokombinātā, kas faktiski ir galvenais transporta mezgls un ieved šo to mums, ja tā varētu teikt, mafiozai tirdzniecības struktūrai Rīgā. Tur arī ir kaut kas jādara.

Un beidzot par Ābiķa un Kiršteina priekšlikumiem. Mēs, kolēģi, esam gan vienu, gan otru izskatījuši komisijas sēdē. Un Ābiķa kungs, šodien izmisīgi lūgdamies, lai to dara, laužas atvērtās durvīs. Mēs jau sen to esam izdarījuši un pieņēmuši attiecīgu lēmumu. Mēs nolēmām, ka atgriezīsimies gan pie Ābiķa, gan pie Kiršteina kunga izteiktajām idejām tad, kad būsim kompleksi sagatavojuši – un, kā vakar es teicu, tas varētu būt pēc pāris nedēļām – jautājumu par tirgus darbību Latvijas Republikā.

Taču es gribu kolēģiem atgādināt, ka tad, kad Augstākās padomes Prezidijs, izskatīdams Ābiķa kunga priekšlikumu, noteica mūsu komisiju par atbildīgo, Prezidijs vienlaikus norādīja, ka šis Ābiķa kunga priekšlikums jāizskata arī Likumdošanas jautājumu komisijai, Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai, Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijai, kā arī lauksaimniekiem un mežsaimniekiem un vēl Ministru padomei. Tad, lūk, vienīgi lauksaimnieki un mežsaimnieki to ir izdarījuši. Neviena cita komisija un, protams, arī Ministru padome šo jautājumu nav izskatījusi. Vismaz mums kā atbildīgajai komisijai par to nekas nav zināms.

Par Kiršteina kunga priekšlikumu. Mūsu komisijā to iesniedza kolēģis Karlsons pagājušajā trešdienā pēc komisijas sēdes. Un aptaujas kārtībā patiešām tika pieņemts lēmums – priekšlikumu izskatīt kopā ar citiem tirgus attīstības jautājumiem. Turklāt, kolēģi, Karlsona kunga iesniegtais priekšlikums atšķiras no tā, ko vakar Kiršteina kungs iesniedza parlamenta plenārsēdē. Tāpēc Karlsona kunga vakardienas uzstāšanos, ņemot vērā to, ka viņš piedalījās arī mūsu komisijas 12.novembra sēdē, es uzskatu vai nu par atmiņas, vai godaprāta zudumu, bet domāju, ka gan viens, gan otrs cilvēkam, kurš pretendē uz Saeimu, būtu tomēr vajadzīgs.

Jāpiebilst, ka iesniegtais priekšlikums šādā redakcijā, kādā tas ir, runā pretim pašlaik spēkā esošā Latvijas Republikas likuma “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām” 6.pantam. Arī to mēs nevaram atstāt bez ievērības.

Līdz Saeimas vēlēšanu kampaņas sākumam mūsu komisija un Augstākā padome kopumā nav saņēmusi ne no LNNK, ne no Kārļa Ulmaņa darba turpinātāja un uzticamā skolnieka Aivara Berķa parlamentārieša cienīgus priekšlikumus tirgus darbības uzlabošanai. Ir bijušas tikai sarunas sadzīves līmenī, taču ar to ir par maz, lai veidotu likumdošanas aktus. Ja pieņemsim Ābiķa kunga priekšlikumu, tad kļūs tukši Liepājas, Jelgavas, Daugavpils un Rēzeknes tirgi, kurus pavasaros nodrošina Lietuva līdz 60 procentiem un vēlāk līdz 40 procentiem. Ja pieņemsim Kiršteina kunga priekšlikumu, tad atkritīs Moldāvija, Ukraina, un daudzu produktu cenas celsies. Tas ir viennozīmīgi skaidrs. No ekonomiskā viedokļa raugoties, vienīgi Centrāltirgū un citur izvietoto tirgus būdu īpašnieki pašlaik ir spējīgi maksāt tirgus teritorijas nomas maksu un uzturēt tirgu. Ja likvidēsim tos, un es esmu par to, ka tie ir jālikvidē, tad jāmeklē tirgus finansēšanas avoti.

Turklāt daru zināmu deputātiem, ka pirms divām nedēļām Ministru padome izveidojusi Tirdzniecības valsts uzraudzības komiteju. Tiesa, pagaidām neviens, arī šīs komitejas vadītājs, nezina, kādas šim kantorim būs tiesības un kādi pienākumi. Es personīgi to uzskatu par Tirdzniecības ministrijas reanimāciju un augšāmcelšanos. Un, ja tas ir tā, tad esmu pārliecināts, ka tā nodarbosies ar tirgus lietām tikpat aktīvi, kā to darīja Godmaņa vadītā komisija. Šad un tad apstaigās tirgu, aplenks ar policiju vai zemessargiem, bet neizteiks nevienu priekšlikumu, tāpat kā neatbildēs uz pašvaldību priekšlikumiem. Tāpēc es šaubos, vai Ministru padome izpildīs Kiršteina kunga iesniegtā dokumenta 1.punktu.

Un nobeidzot. Kungi, ja mēs vēlamies nodarboties ar Rīgas un citu Latvijas pilsētu tirgu sakārtošanu, tad darīsim to pamatīgi, gudri un valstiski. Ja nē, tad uz priekšu par Dzimteni, par Satversmi, līdz pilnīgai LNNK uzvarai!

Priekšsēdētājs: Nākamais runās Breša kungs, pēc tam – Berķa kungs.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Vienīgais, kas man šodien rada zināmu gandarījumu, ir tas, ka deputāti kļūst aizvien neapmierinātāki ar to, kas pašreiz notiek Latvijas tirgos. Bet tajā pašā laikā gribētu jūs brīdināt, ka nekādā gadījumā nevajadzētu pieņemt steidzīgus lēmumus, kuriem tiešām ir vairāk vai mazāk politiska piegarša un kuri nekādā gadījumā neatrisinās to, ko vēlas Latvijas zemnieki. Ja mēs šodien pieņemsim tādu lēmumu, ko tad mēs praktiski panāktu? Pirmais: noteikti to, ka dienvidu augļi tirgū samazinātos, tas ir vairāk nekā skaidrs. Otrs: tirgosies nevis dienvidnieki, bet starpnieki. Trešais: līdz ar to Latvijas pircējs šo produkciju iegūs par ievērojami dārgāku maksu, jo tirgos nevis tieši tas dienvidnieks, bet viņa pārstāvis, kuram tāpat būs jāmaksā alga. Un es nemaz neizslēdzu iespēju, ka mēs iegūsim vēl ceturto efektu, proti, daudzi dienvidnieki mēģinās iegūt Latvijas pilsonību, lai varētu tā veiklāk tikt iekšā Latvijas tirgū. Bet, ja mēs tomēr atgrieztos pie normāla temata un jautātu, ko tad vajag Latvijas zemniekam Centrāltirgū, tad es domāju, ka atbilde būtu diezgan vienkārša.

Pirmkārt, Latvijas zemniekam vajag garantiju, ka viņš var pārdot savu produkciju Centrāltirgū un saņemt par to visādā ziņā vairāk līdzekļu, nekā viņš var saņemt, nododot savu produkciju veikalā.

Otrkārt, Latvijas zemniekam noteikti vajag, lai Latvijas Centrāltirgus kļūtu lētāks. Ko es ar to gribu teikt? Patlaban mēs novērojam tādu tendenci, ka Latvijas galvenie tirgi, it īpaši Centrāltirgus, kļūst priekš zemnieka aizvien dārgāki. Piemēram, dārzeņu paviljonā patlaban viena kvadrātmetra cena mēnesī ir aptuveni 65 rubļi, pirms dažām dienām tā bija zemāka. Cienījamie kolēģi, ja Latvijas zemnieks šodien nodotu kilogramu kartupeļu dārzeņu paviljonā pārdošanai, ņemot vērā, ka vidējā pārdošanas cena vienam kilogramam varētu būt aptuveni 20 rubļi un vešanas attālums zemniekam varētu vidēji būt aptuveni 80 kilometru, tad šis zemnieks saņem no 20 rubļiem ne vairāk par 10–11 rubļiem. Lūk, Kiršteina kungs, tas ir galvenais iemesls, kas šodien atbaida Latvijas zemnieku no Centrāltirgus. Ir radīta vesela sistēma, kas zemnieku vairs nelaiž iekšā Rīgas Centrāltirgū. Viņam nav izdevīgi par 10 rubļiem vest uz Centrāltirgu kartupeļus, tad labāk viņš tos aprok zemē vai atdod citiem.

Ja mēs, izskatot visus šos jautājumus kompleksi, panāktu to, ka Rīgas Centrāltirgus un citi tirgi būtu pieejami Latvijas zemniekam, tad mēs izdarītu vienu brīnišķīgu darbu, mēs patiešām piesaistītu pēc iespējas vairāk zemnieku un produkcijas ražotāju tirgum, tirgus sāktu strādāt kā spēcīgs konkurents privātveikaliem un veikaliem vispār, un mēs visi iegūtu pēc iespējas lētāku produkciju, jo no šīs konkurences iegūtu tikai pircējs. Lūk, manā uztverē tas ir galvenais, kas vajadzīgs tirgus reformā, lai mēs varētu panākt to, ka zemnieks var brīvi tirgoties un ka rodas tirdzniecības konkurence.

Es domāju, cienījamie kolēģi, ka mēs nevaram pieņemt tādu lēmumu, ar kuru mēs kaut kādā nacionālā aspektā vienam ļausim tirgoties un otram neļausim. Manuprāt, tas nav pareizs lēmums, jāpieņem ir pavisam citi lēmumi. Es domāju, ka šeit ir vesels instrumentu komplekss, ar kuriem vajag darboties. Tātad ir muita, ir sanitārie noteikumi, ir tirdzniecības nodevas, ir tirdzniecības noteikumi, tirdzniecības vietas un daudzi jo daudzi citi noteikumi, ar kuru palīdzību var regulēt tirdzniecību Latvijā un konkrēti Rīgā.

Bet ko tad darīt ar tirgiem, it īpaši ar Rīgas Centrāltirgu? Cienījamie kolēģi, Rīgas Centrāltirgus jau sen gaida reformu, jau sen. Un par to, ka mums ir jāmeklē reformas varianti, esmu jau runājis ne vienu reizi vien. Cienījamās Lauku frakcijas deputātiem es esmu izklāstījis savu variantu, ka uz Rīgas Centrāltirgus bāzes vajag izveidot akciju sabiedrību – “Rīgas Centrāltirgus”, par ko viņi godīgi, bet ne visai precīzi ir uzrakstījuši savas frakcijas priekšlikumā. Cienījamie kolēģi, Rīgas Centrāltirgum ir ļoti daudz īpašnieku – Rīgas pilsēta, Patērētāju biedrību apvienība, “Okeāns”, tā sauktie koptorgi un tā tālāk. Mēs jau nevaram tiem šos īpašumus atņemt. Bet mēs varam izstrādāt speciālu likumu par akciju sabiedrības veidošanu Rīgas Centrāltirgū, kur, bez šaubām, vajadzētu paredzēt lauksaimniekiem noteiktu akciju skaitu. Un es domāju, ka ir jābūt pietiekami nopietnam akciju skaitam, lai lauksaimnieki tomēr varētu ietekmēt šo tirgošanās politiku.

Kategoriski iebilstu pret to, ka mūsu tirgū valda kaut kāda direkcija, jo šāda direkcija agri vai vēlu nonāk tāda vai citāda formējuma iespaidā. Es domāju, ka jūs to visi ļoti labi saprotat. Tāpēc noteikti ir jāveido koleģiāls orgāns, un šis koleģiālais orgāns varētu būt tikai akciju sabiedrība, kuras valde varētu izskatīt visu tirgus darbību. Nav pieļaujams tas, ka šodien tirgus pēc saimniecības principiem ir sadalīts trīs zonās, par ko jau runāja Čepāņa kungs. Līdz ar to nekāda vienota saimniecība, nekāda vienota perspektīva tirgū nevar izveidoties.

Un noslēgumā es gribētu teikt tā: nesteigsimies, cienījamie kolēģi, šodien pieņemt kaut kādu lēmumu. Es būtu par to, ka mēs uzdotu mūsu cienījamā Čepāņa kunga vadītajai komisijai – Tirdzniecības un pakalpojumu komisijai – izstrādāt koncepciju, tirgus attīstības koncepciju, kuru mēs varētu pat vēlreiz izskatīt, un, ja cienījamais kolēģis Čepānis pārāk nepārdzīvotu, mums pat būtu jāpastiprina tāda grupa ar ievērojamākiem deputātiem, ar pārstāvjiem no Ekonomikas komisijas. Es ar Špoģa kungu jau runāju, viņš būtu ar mieru piedalīties pie speciāla likuma izstrādāšanas par Rīgas Centrāltirgu. Šā likumprojekta pamats varētu būt akciju sabiedrību likums. Tad mēs tiešām varētu panākt reformu tirgos, varētu izveidot pilnīgi jaunu vadības sistēmu, pilnīgi jaunu apsaimniekošanas sistēmu, pilnīgi jaunu ekonomiskās uzturēšanas sistēmu, jo nav noslēpums, ka šodien tirgus Patērētāju biedrību savienībai izmaksā aptuveni 10 miljonus rubļu gadā un visu šo naudu “samet” zemnieki un padara šo tirgu dārgāku. Lūk, tādā jaunā aspektā mēs patiešām panāktu radikālas pārmaiņas un tirgus kalpotu zemniekam. Es aicinu pieņemt šādu lēmumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pirms pārtraukuma vēl runā Berķa kungs. Pēc tam Alkšņa kungs, ja viņš piekritīs runāt pirms pārtraukuma.

A.Berķis: Augsti godātie deputāti! Breša kungs jau lielā mērā pateica to, kas šeit arī bija jāpasaka. Mēs tiešām jau iepriekš bijām sprieduši par to, kā uzlabot tirgus darbību, un viņš arī bija nācis ar saviem ierosinājumiem. Es nevaru piekrist tam, ka mums vēl vajadzētu un mēs vēl varētu kaut ko gaidīt un vilcināties.

Redziet, es jau tīri labi saprotu, ka priekšlikums, kuru šeit iesniedza Kiršteina kungs, ir politiska rakstura priekšlikums, un tie papildinājumi, kurus iesniedza Lauku frakcija, ir saimnieciska rakstura priekšlikumi, ar kādiem Augstākajai padomei īstenībā vispār nevajadzētu nodarboties. Kad mēs Lauksaimniecības komisijā un Lauku frakcijā sākām šos jautājumus apspriest, mēs sapratām, ka tā, patiesību sakot, ir Ministru padomes un Rīgas pašvaldības kompetence, kurā mums nemaz nevajadzētu iejaukties, bet, tā kā šīs institūcijas neko nedarīja, tāpat diemžēl arī Patērētāju biedrību savienība, lai gan mēs uz Strautiņa kungu kā uz tādu stingru vīru savā laikā likām tik lielas cerības, tomēr netiek ar šiem jautājumiem galā, tad nekas cits neatliek, vajadzēja tomēr pie tiem ķerties klāt.

Es atceros, ka biju uzlūgts Limbažu rajonā, Lādezerā, tikties ar zemniekiem, un tur man nācās uzklausīt daudz pārmetumu, visvairāk tieši par tirgu. Zemnieki teica tā – nu, labi, jūs mums nemaksājat par mūsu saražoto pienu un gaļu, nevarat atdot naudu, labi, jūs mums nevarat izsniegt aizdevumus, bet tad vismaz nodrošiniet, lai mēs varam tikt iekšā tirgū, pārdot tur savu produkciju un saņemt savu naudu! Nu, kur tad vēl tālāk!

Es saprotu, ka vilcināties vairs nevar nemaz. Man pat jāatvainojas visiem zemniekiem par to, ka es ar tādu pārmērīgu pietāti izturējos pret Ābiķa kunga lēmumā uzrakstīto, ka ar to jānodarbojas Tirdzniecības komisijai, un vairs nebāžu tur savu degunu. Bet acīmredzot vajadzēja bāzt! Kas tagad notiek? Es esmu arī papētījis, kā tas tirgus vēsturiski ir veidojies, it īpaši es interesējos par mūsu Centrāltirgu. Mēs to esam pazudinājuši. Mums Centrāltirgus ir jāatjauno kā Eiropas labākais tirgus vai vismaz viens no labākajiem tirgiem, tāds, kāds tas vēsturiski bija izveidots. Agrāk bija skaidri nodalīts sektors pārtikai, bija skaidri nodalīti pieci paviljoni, nojumes, bija arī atklāts laukums tirdzniecībai ar pārtikas produktiem, bija 165 novietnes, paredzētas speciāli tirdzniecībai ar rūpniecības precēm. Tagad tas viss ir sajaukts un tirgošanās notiek tā, ka iekšā tikt nav iespējams. Es nezinu, vai mums vajag veidot nacionālo tirgu, es domāju, ka tas jau sen ir izveidojies par internacionālu tirgu, tipisku internacionālo tirgu, un tieši no tā mums tomēr vajadzētu piesargāties. Es nevaru piekrist tiem, kuri nokritizēja Kiršteina kunga priekšlikumu. Lūk, atļaut braukt iekšā visiem, lai tirgojas! Diemžēl te tomēr ir jūtama kriminālā elementa klātbūtne. Šie apšaubāmie tirgotāji jau ir arī citos tirgos, Matīsa tirgū un visur. Kad es jautāju tiem, kas tirgojas turpat blakus, viņi, piemēram, izsaka aizdomas, viņi saka – šie dienvidu tirgotāji, mēs neesam redzējuši, ka viņi sevišķi daudz no saviem augļiem būtu pārdevuši, piemēram, no tiem granātāboliem, kas tur ziemā stāv, bet visu laiku tur kaut kādi cilvēki pienāk un kaut ko tur klusītēm pērk! Daži cilvēki izsaka pieņēmumu, ka varbūt tiekot tirgotas narkotikas. Es nezinu, man nav tādu pierādījumu, bet šie blakusstāvošie mūsu tirgotāji nespēj saprast šā dienvidu tirgus eksistēšanas noteikumus.

Tagad par dārdzības samazināšanu. Breša kungs teica, ka vajag šos dienvidniekus laist iekšā, lai latviešu zemniekam iznāktu lētāk. Man ir aizdomas, vai nav noticis tieši otrādi, vai tieši šo dienvidnieku klātbūtne nav ierosinājusi pārsolīšanas principu? Viņi var maksāt vairāk, un tieši tāpēc latviešu zemnieks šajā tirgū vairs nav vajadzīgs, tieši tāpēc viņu izspiež laukā, jo tas latviešu zemnieks nespēj tik daudz solīt kā iebraucējs, kurš varbūt nodarbojas pavisam ar kaut ko citu. Tā ka rodas ne jau vajadzības uzdzīta cena.

Mēs Lauksaimniecības komisijā mēģinājām uzrakstīt pamatīgu lēmumu, kas aptvertu visus Rīgas tirgus, bet tad, kā jau es teicu, mēs sapratām, ka tas neietilpst Augstākās padomes kompetencē, tāpēc aprobežojāmies ar šā uzdevuma uzticēšanu Ministru padomei. Bet mēs saprotam, ka jāizdara vēl daudz kas cits, piemēram, jāizbeidz šī mafiozā darbība. Papildus tam, ko cilvēks samaksā par vietu tirgū, viņš vēl maksā gaļas izcirtējam, kā saka, dod ķepā, viņš maksā arī reketieriem, kas apstaigā galdus. Zemniekam iznāk tik daudz maksāšanu, ka viņš to nevar izturēt, tāpēc noteikti tirgū ir jānodrošina stingra kontrole un noteikti ar lēmumu tā jāuzdod Iekšlietu ministrijai, lai tā pastāvīgi regulē arī kārtību tirgū, nevis tikai laiku pa laikam izķer šos noziedzīgos elementus. Ja policija to nevar izdarīt, tad varbūt šī policija ir uzpērkama, kā daudzi domā? Var būt, ka šie noziedzīgie elementi policiju uzpērk? Tādā gadījumā tur būtu jādarbojas Zemessardzei, un lai šīs Zemessardzes vienības nāk no rajoniem un lai tās tiek mainītas! Tad varbūt tā uzpirkšana izmaksās tik dārgi, ka nebūs iespējama! Visus jau neuzpirks!

Mēs arī saprotam, ka diemžēl ne Patērētāju biedrību savienība, ne Rīgas pašvaldība nav pierādījusi, ka tā varētu šajā tirgū saimniekot. Kas tad varētu pārstāvēt zemniekus? Ne jau Lauksaimniecības ministrija. Mēs nospriedām, ka vajadzētu rakstīt “Zemnieku federācija”, jo šobrīd tā tomēr ir ietekmīgākā lauku saimnieciskā organizācija, kurai ir arī nākotne, kura varētu vēl augt un kurai tāpēc varētu šos pienākumus uzticēt. Tā ka es aicinu tomēr balsot par šo priekšlikumu, tas nav atliekams. Un ir jāuzdod Ministru padomei nekavējoties rīkoties. Kā tieši vajadzētu veidot šo akciju sabiedrību, par to jau tālāk būs jādomā Ministru padomei un tām personām, kuras Ministru padome pieaicinās. Tas būs viņu uzdevums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai Alkšņa kungam pietiks ar septiņām minūtēm?

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Es personiski atbalstu sava kolēģa Kiršteina priekšlikumu par to, ka mēs savos tirgos drīkstam ļaut tirgoties tikai mūsu republikas pilsoņiem un iedzīvotājiem. Agrāk, kad es gāju uz tirgu, man patika aprunāties ar pārdevēju, kur tie āboli ir auguši vai kur biezpiens ir taisīts, man tas sagādāja zināmu baudu un gandarījumu. Es biju aizgājis uz sabiedrisku vietu, gandrīz vai daļēji arī atpūties, turklāt ieguvis vēl materiālu labumu. Bet šodien, aizgājis šajās tirdzniecības vietās, es jūtos apvainots, jo uz mani skatās pavisam citas mentalitātes cilvēki, turklāt skatās ar lielu pašpārliecinātību, tā, it kā viņiem piederētu visa pasaule. Un mani personiski visvairāk uztrauc tas, ka šī kultūra, kas parādās mūsu vidē, absolūti neatbilst mūsu tautas mentalitātei, es uztraucos par saviem bērniem un visu mūsu jauno paaudzi, kas redz šo “kultūru”, šīs attiecības mūsu ikdienā. Vistraģiskākais ir tas, ka tā jau tas ir ne tikai tirgos! Protams, es domāju, ka mēs varētu arī Rīgā atrast tādu vietu, kur šos granātābolus varētu pārdot, kaut kur pie Šķirotavas vai pie Vagonu parka. Lai tad viņi tur iet un arī maksā šo lielo nomas maksu! Varbūt tāds variants varētu būt. Bet lai tas nenotiek Rīgā, Latvijas galvaspilsētas centrā, kā mēs to redzam šodien!

Mani visvairāk uztrauc tas, ka mēs paši arī mācāmies no šīs “kultūras”, no šīm tradīcijām, un arī tas, ka mani tautieši jau ir apguvuši šo tirdzniecības manieri, un tie deputāti, kas ierodas uz parlamentu, teiksim, no Jelgavas, Ogres vai Jūrmalas, drīz vairs vispār nevarēs uz šejieni atnākt, jo būs neiespējami no rītiem pārvarēt Rīgas stacijā tās galdiņu grēdas tieši transporta plūsmas priekšā. Kad man viens cilvēks piedāvā pīrādziņu ar kāpostiem, otrs – ar gaļu, cits pārdod alu vai limonādi par paaugstinātu cenu, es, paskatoties uz šiem pārdevējiem, redzu – viņš sevi uzskata zināmā mērā par lielu varoni, jo viņš, lūk, šo alu ir varējis nopirkt. Ādas jakā viņš tur stāv un piedāvā savu preci, un es gandrīz nevaru viņam paiet garām! Tas mani satrauc. Es interesējos, arī Teikmaņa kungam jautāju, kā šie cilvēki tiek pie tirdzniecības tiesībām. Izrādās, ka viņi šīs tiesības nopērk. Viņi nopērk licenci, samaksā pašvaldībai attiecīgu maksu, un pašvaldība, pateicoties šīm maksām, zeļ un plaukst. Tā viņi dzīvo.

Kāda šobrīd ir situācija Rīgā? Jūs jau zināt, ka Rīgā pastāv šo pašvaldību divvaldība. Šie seši Staļina laikā izveidotie rajoni absolūti neatbilst mūsu vecajām tradīcijām. Un ir tā sauktā Rīgas dome, kas ir pārvaldītāja pār visām šīm rajonu pašvaldībām. Mums, manuprāt, ir jāatzīst, ka mūsu pašvaldību koncepcija par šo divvaldību ne Rīgā, ne arī citur Latvijas teritorijā, kur mums ir rajoni un pagasti, nestrādā. Nestrādā! Zemāko līmeņu pašvaldības mūsu pašu apstiprināto likumu izmanto savtīgās interesēs. Rīgas dome ir nabaga, bet visas vietējās pašvaldības ir bagātas, un tās absolūti nerespektē tās prasības, kādas ir spēkā Rīgas pilsētā attiecībā uz būvniecības disciplīnu, attiecībā arī uz citiem noteikumiem. Galvenais kritērijs ir, lūk, šie ieņēmumi. Visi avīžu kioski tiek pārvērsti par pudeļu kioskiem! Tā tas ir Vērmanes parkā, tā tas ir Kalpaka un Elizabetes ielas stūrī. Visu māju cokolos parādās šīs reklāmas, firmas izvērš savu tirdzniecību, un visa šī būvēšanās, es šorīt vēl runāju ar Rīgas pilsētas galveno arhitektu, ir patvaļīga celtniecība! Nekad vēl Rīgā un, es domāju, arī visās citās mūsu pilsētās nav bijusi tik plaši izvērsta patvaļīga celtniecība. Rīgas pilsētas arhitekts ir izmisis līdz pēdējam! Viņš var rakstīt gan Tieslietu ministrijai, gan Prokuratūrai, bet rezultātu nav, arī Teikmaņa kungs ir nolaidis rokas. Tāda pārliecība man radās, kad es ar viņu runāju. Viņš man atzinās: “Es neko nevaru šīm Rīgas rajonu pašvaldībām izdarīt!” Viņas, kā saka, dzīvo no šā biznesa.

Godātie kolēģi, es domāju, ka jautājums ir nobriedis. Te jau viss tika pateikts. Acīmredzot mums ir jānāk kopā, un, ja to nedara izpildvara, ja to nedara Rīgas dome, tad visbeidzot mums – parlamentam – ir jāpieņem lēmums, lai šo “slimību” iznīdētu. Es uzskatu, tā ir slimība, kas mūsu valstī nedrīkst turpināties. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, godātie kolēģi! Kinnas kungs ierosināja beigt šā jautājuma apspriešanu, bet vēl ir pierakstījušies debatēs trīs cilvēki. Tādēļ pārtraukums, ja nav atbalsta Kinnas kunga ierosinājumam. Atsāksim darbu trijos.

 

(Pārtraukums)