Valsts prezidente:

— vakar, 30. septembrī, Latvijas televīzijā

TV tiešraidē ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu sarunājās žurnāliste Sandra Eihmane

— Labvakar, cienījamie skatītāji! Šodien tiešraidē uz jūsu jautājumiem atbildēs Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Priecājos, ka jūs esat kopā ar mums. Es gribētu aicināt visus skatītājus izmantot to, ka mums ir tiešraide, un uzdot savu jautājumu Valsts prezidentei.

Prezidentes kundze, pirms divām nedēļām mēs jums vēlējām labu ceļavēju, dodoties uz ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesiju. Šobrīd par šo notikumu mēs varam runāt jau pagātnes izteiksmē. Esam atspoguļojuši gan jūsu spožo runu no ANO tribīnes, gan informējuši par jūsu tikšanās reizēm ar augstām amatpersonām un dažādām sabiedriskām organizācijām. Bet ko jūs varētu pateikt tiem televīzijas skatītājiem, kuru ikdiena nav saistīta ar ārpolitiskām un iekšpolitiskām aktivitātēm? Ko šī vizīte ir devusi mums katram atsevišķi un visai Latvijai kopumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Te ir virkne dažādu lietu. Vispirms Latvija ar savu klātbūtni Apvienotajās Nācijās sevi iezīmē un apliecina kā neatkarīgu un suverēnu valsti. Ļoti ilgus gadus tur nefigurēja nedz Latvija, nedz arī plīvoja tās karogs. Tas, ka mūsu karogs tur šobrīd plīvo, nenoliedzami, ir sasniegums. Tas ir mūsu suverenitātes apliecinājums. Latvijas delegācijas piedalīšanās šajā forumā apliecināja, ka Latvija ir piederīga, ka tai ir sava leģitīma vieta šajā tautu pulkā. Jo vēl joprojām ir valstis, kas šo mūsu leģitimitāti apšauba un cenšas mums uzbrukt, mazināt mūsu spēkus. Otrais iemesls, kādēļ mūsu klātbūtne bija ļoti svarīga, ir — lai mēs spētu sevi parādīt un aizstāvēt. Mums ir jāparāda sevi no vislabākās puses, jo nevienam vaidu stāsti neinteresē. Īstas traģēdijas un briesmas notiek daudzās pasaules malās, un par tām, protams, ir jārunā. Manuprāt, mēs uz saviem sasniegumiem kopš neatkarības atgūšanas varam raudzīties ar pamatotu lepnumu, kā arī uz to progresu, ko mēs esam sasnieguši, salīdzinot ar citām valstīm, kuras šobrīd mokās ar daudz lielākām grūtībām. Krievija kārtējo reizi izmantoja šo forumu, lai apvainotu Latviju un Igauniju cilvēktiesību pārkāpumos. Latvijas delegācijai, Valsts prezidentei un ārlietu ministram bija iespēja paust Latvijas viedokli, atainot lietu patieso stāvokli, pastāstīt, ka mums ir bijušas dažādas starptautiskas komisijas, kas izvērtējušas gan mūsu likumus, gan situāciju valstī un nav atklājušas nekādus cilvēktiesību pārkāpumus. Ir ļoti svarīgi pārliecināt savus potenciālos partnerus par savām nākotnes izredzēm, par savu drošības situāciju, jo mums diemžēl ir tādi kaimiņi, kas ne vienmēr ir pietiekami draudzīgi. Tādēļ ļoti svarīgi Latvijai ir iegūt atbalstu, un, konkrēti runājot, Latvijas mērķis ir iestāties NATO. Un ir ļoti svarīgi pārliecināt alianses dalībvalstis, īpaši ASV, ka tas ir labs solis ne tikai Latvijai, bet arī NATO. Ja mēs spējam pārliecināt pasauli, ka Latvija ir normāla valsts, kas zina, kurp viņa iet, un kā atrisināt savas problēmas, tas var uzmundrināt ārzemju investorus pievērst uzmanību mūsu valstij, sākt runāt par to kā iespējamu peļņas vietu un avotu. Tas sekmētu mūsu saimniecisko labklājību un radītu papildu darba vietas, kā arī uzlabotu kopējo valsts ienākumu līmeni. Vizītes laikā notika arī intensīvas sarunas ar dažādiem investoriem. Sarunas bija ļoti intensīvas un, man šķiet, ar labām sekām. Daudzi mūsu sarunu partneri solīja konkrēti painteresēties par Latviju kā potenciālo savu investīciju vietu.

— Drīz pēc jums tribīnē kāpa Krievijas ārlietu ministrs Ivanovs, kurš runāja par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, jums bija arī tikšanās ar ASV kongresmeni Tomu Lantosu, kurš, kā zināms, ir viens no aktīvākajiem pretiniekiem Latvijas uzņemšanai NATO. Daudz tika runāts par valodas likumu. Vai jums izdevās pārliecināt oponentus? Kāda izskatās Latvija starp vairāk nekā 180 dalībvalstīm, kur katrai ir savas problēmas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Katrai valstij ir savas problēmas, savas intereses, kuras tai ir ļoti enerģiski jāaizstāv. Mēs nevaram stāvēt malā, rokas kabatās sabāzuši, un cerēt, ka kāds mums nāks klāt un par mums interesēsies. Katram pašam ir enerģiski jārosās un kaut kas jādara. Gadījumos, kad, pateicoties mūsu nedraugiem, ir radies negatīvs priekšstats par mūsu valsti, ir jādara divas lietas. Pirmkārt, jāaprunājas ar tiem ļaudīm, kuriem ir tāds priekšstats radies, jācenšas iegūt viņu labvēlību, lietas izskaidrot. Bet, protams, nepietiek tikai ar vārdiem, tie ir jāapliecina ar darbiem. Tam, ko prezidents vai ārlietu ministrs pavēsta šādās vizītēs, ir jābūt patiesībai, jābalstās uz faktiem, kāda ir Latvija un kāda ir Latvijas valdības nostāja. Tā nevar būt fantāzija, tai ir jābūt īstenībai. Ja mēs esam ko nolēmuši vai apsolījuši, mums ir jāspēj to pildīt. Tā, piemēram, runājot ar Amerikas kongresmeni Tomu Lantosu, es viņam apsolīju, ka es kā Latvijas prezidente uzņemos atbildību, lai skolu Latvijas vēstures mācību grāmatās būtu objektīvs vēstures atspoguļojums. Mēs esam uzņēmušies šo jautājumu risināt ar vēstures komisijas nodibināšanu. Par to atzinīgi izteicās gan Lantosa kungs, gan viņa kundze, kā arī Amerikas ebreju kongress, kam ir ļoti liels iespaids un kas atbalsta Latvijas virzību uz NATO. Viņi procesiem Latvijā seko ar lielu interesi. Mēs nevaram viņiem dot tukšus solījumus, ir jāseko darbiem. Runājot ar Izraēlas vēstnieku Ben–Hura kungu, es uzzināju, ka viņi ir ieinteresēti, lai Latvija atspoguļotu savās vēstures grāmatās holokaustu, savukārt Izraēlas vēstures grāmatās varētu atrasties vieta latviešu deportācijām. Savās grāmatās viņi būtu ar mieru atspoguļot gan to, kā Latvijā gāja bojā ebreji, gan to, kā latvieši gāja bojā Sibīrijā. Tāds zināms "dots pret dotu" princips. Es kā prezidente apsolīju, ka es sekošu, vai tiešām tā notiek.

— Runājot par Eiropas Savienības paplašināšanos un Latvijas kā kandidātvalsts izredzēm par iestāšanos šajā organizācijā, politiķi savos vērtējumos saka, ka viņi ir piesardzīgi optimisti. Sakiet, vai jūs esat piesardzīga vai pārliecināta optimiste?