Valsts prezidente:

— vakar, 30. septembrī, Latvijas televīzijā

Turpinājums no 1.lpp.

— Runājot par Eiropas Savienības paplašināšanos un Latvijas kā kandidātvalsts izredzēm par iestāšanos šajā organizācijā, politiķi savos vērtējumos saka, ka viņi ir piesardzīgi optimisti. Sakiet, vai jūs esat piesardzīga vai pārliecināta optimiste?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es vispār esmu optimiste. Man šķiet, ka izredzes ir ārkārtīgi labas. Protams, garantiju jau nav, neviens mums neko nevar garantēt tādā procesā, kur ir daudz dalībnieku un kur viss noris demokrātisku debašu veidā. Blakus dažādiem objektīviem kritērijiem var būt politiskie apsvērumi, kas nekādā veidā nav simtprocentīgi prognozējami. Bet vispār es esmu optimiste.

— Mums ir pienākuši pirmie skatītāju zvani. Paldies jums par tiem. Aknes kungs vaicā par to, ka dažādo skandālu gaismā Latvijā neviens nerunā par to, ka ASV Kongresā aktualizēts jautājums par plaša mēroga korupciju Latvijā, par pamatu ņemot 1996. gada Eiropas Komisijas ziņojumu par Latviju. Vai jūs piekrītat šim atzinumam?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es uzskatu, ka visi šie vispārinājumi par citām zemēm savā ziņā ir ļoti tendenciozi. Piemēram, katrs būs dzirdējis šo izteicienu, ko pilnīgi brīvi atļāvies publicēt kāds liels britu laikraksts, ka Latvija ir liela mēslu bedre un ka Latvija ir tāda zeme, kur ļaudīm klājas tik slikti, ka jāiet mežā barību meklēt. Nu jā, Anglijā vienīgās pazīstamās sēnes ir mušmires un par sēņošanu viņi neko nezina un arī nekad nav dzirdējuši. Viņiem liekas, ka te ir mežoņi, kas rāpo pa mežiem un grauž kokiem mizas. Ja tas būtu teikts par kaut kādu reliģiju vai rasi, sievietēm un vīriešiem, gejiem un lezbietēm, būtu liela brēka un visi teiktu: kādas šausmas, tas nav politiski korekti, kā to var atļauties. Bet par mazām valstīm, tai skaitā Baltijas valstīm, pateicoties mūsu nedraugiem, diemžēl atļaujas teikt ļoti daudz. Mana misija savos kontaktos ar ārvalstu amatpersonām, ļaudīm, ko es te satieku uz ielas, ar žurnālistiem, ir iebilst pret šādu tendenci izteikt vispārinājumus tik ārkārtīgi krasi negatīvos veidos par valstīm, kas šobrīd iziet grūtu attīstības ceļu. Tajā pašā laikā korupcija mūsu valstī, protams, ir problēma. Bet es vēlētos, lai par to mēs varētu runāt mazliet konkrētāk, nevis vispārējās šausmināšanas un šaustīšanas tonī, norakstīšanas zaudējumos tonī. Ja runājat par korupciju, tad, laipni lūdzu, runājiet konkrēti, kur — ierēdniecībā vai muitā. Nedrīkst to attiecināt uz visu valsti, tas nav pieņemams.

— Aktuses kundze no Rīgas uzskata, ka viena no demokrātijas pazīmēm ir brīva prese. Bet viņa ir uztraukusies, ka pedofilijas skandāls varētu netikt skatīts pēc būtības, runājot nevis par nelaimīgajiem bērniem, bet par žurnālistiem. Vai par žurnālistiem tiktu runāts, ja skandālā nebūtu iesaistītas augstas amatpersonas? Orvela vārdiem runājot, visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Jūsu viedoklis par masu mediju lomu šādu procesu aktualizēšanā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Pirmais, kas jāatgādina — mūsu sabiedrībā patiešām ir vārda brīvība. Tā ir svēta lieta, to nedrīkst atņemt. Ja to atņem, tas ir totalitārisms un individuālās brīvības zaudēšana. Par vārda brīvības ierobežošanu mēs varam runāt tikai divos gadījumos — goda laupīšana un smagi noziegumi. Man ir izdevies konstatēt, ka masu medijos patiesības koeficients ir visai apšaubāms. Reizēm es lasu avīzi un brīnos, kas ir aprakstītais cilvēks, izrādās — Vaira Vīķe–Freiberga. Pasniegtajai informācijai nav nekā kopēja ar patiesajiem faktiem, tie ir sagrozīti, reizēm ir pat samelots. Tā ir vārda brīvība, bet tā nav patiesa vārda brīvība, tā vairs nav patiesība. Tā ir moderno masu mediju nelaime. Ļoti bieži ir izplūdusi robeža starp daiļliteratūru un publicētajiem faktiem. Tas ir nepieļaujami gadījumos, kad ir runa par smagiem noziegumiem, kāda neapšaubāmi ir pedofilija. Es vēlētos uzsvērt, ka te ir runa par bērniem. Mums ir jārūpējas, lai mēs varētu atklāt tos cilvēkus, kas tur ir iesaistīti, un netiktu traumēti jau tā cietušie bērni. Vainīgie ir jāsoda, nav starpība, vai bērnus izmanto vienkāršie cilvēki vai augstas amatpersonas, latvieši vai ārzemnieki. Bērniem tiek nodarīts pāri, un pret to mums ir jācīnās.

— Jūs nosūtījāt vēstuli ģenerālprokuroram, prasot šīs lietas objektīvu pārbaudi. Vai esat jau saņēmusi kādu atbildi?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, es saņēmu atbildi no prokurora, kur ir izklāstīta izmeklēšanas procedūra un plāni. Situācija ir sarežģīta. Es esmu apņēmusies tai sekot līdzi. Es domāju, ka man varētu būt tikšanās ar Skrastiņa kungu, un es centīšos visu laiku būt informēta.

— Kokneses pašvaldības vadītājs Viesturs Cīrulis jautā par to, ka nākamajā gadā mazajām pašvaldībām no finansu izlīdzināšanas fonda ir paredzēts samērā maz. Vai prezidentes kundze šādu stāvokli uzskata par normālu, vai viņa ir gatava kaut ko darīt, lai starpība starp bagātajām un nabadzīgajām pašvaldībām nebūtu pārāk liela?

V.Vīķe–Freiberga:

— Manas iespējas kaut ko darīt galvenokārt ir likumdošanas jomā. Iespēja kaut ko darīt ir tad, kad kāds likums tiek pieņemts Saeimā un nodots prezidentei parakstīšanai. Tad man ir iespēja iejaukties. Otra iespēja man ir aprunāties ar ļaudīm, argumentēt, mēģināt viņus pārliecināt. Kas attiecas uz pašvaldībām un to nevienlīdzību, es gribētu uzsvērt, ka jebkurā zemē visi reģioni nav vienādi bagāti. Bet viena no valsts pamatfunkcijām ir kopējās valsts bagātības taisnīga sadale. Citādi nebūtu jēgas tādai republikai un tādai valstij. Kopējie resursi ir jāsadala tā, lai ļaudīm būtu garantēta minimālā iztika un viņi varētu saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Nevienā valstī nebūtu pieņemami, ka tādus pakalpojumus kā izglītība vai veselības aprūpe var saņemt tikai Rīgā, Liepājā vai Ventspilī, bet nevar saņemt ļaudis no attālākiem novadiem. Protams, var nebūt viegli piekļūt šiem pakalpojumiem, jo runa ir par tīri fizisku attālumu, bet būtu jābūt mehānismam, lai katram pilsonim tiktu garantētas viņa pamattiesības. Valstij, atrodot tādu vai citādu mehānismu, ir jāgādā, lai nabadzīgākie rajoni saņemtu palīdzību no bagātākiem.

— Šajā sakarā Ādažu pagasta padomes priekšsēdētājs Normunds Greidens jautā: kā jūs vērtējat Finansu ministrijas darbu, sastādot 2000. gada budžetu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es vispirms viņus gribētu apsveikt ar ārkārtīgi smagā darba, ko viņi ir veikuši, nobeigumu. Es novērtēju to, cik daudz tas prasīja, cik grūts ir bijis viņu uzdevums dotajā situācijā. Es domāju, ļoti nopietni ir piestrādāts pie tā, lai tiktu samazināts fiskālais deficīts. Ir dramatiski samazinājušies ieņēmumi, tātad bija jāpārskata izdevumu politika. Es gribētu izteikt atzinību un paldies par viņu rūpīgo darbu. Protams, tādā situācijā neapmierināto būs daudz. Katrā ziņā, ja darbs tiek darīts rūpīgi, izsvērti un ar pamatojumu, tas ir pirmais nopietnais solis situācijas uzlabošanai.

— Freimaņa kungs, kurš ir nacionālais partizāns, ir uzrakstījis sašutuma pilnu vēstuli, kurā viņš jautā: vai bija nepieciešams atdot valodas likumu otrreizējai caurlūkošanai? Vai tie deputāti, kuri balsoja par jūsu ievēlēšanu, nesaņēma spļāvienu sejā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas nekādā ziņā nav spļāviens sejā deputātiem. Un, paldies Dievam, tas tā netika uztverts. Freimaņa kungs var neuztraukties, likuma izvērtēšanas procesā es aprunājos ar visām frakcijām, kas pārstāv visus deputātus, un mēs izvērtējām šo likumu, kā arī es atbildēju uz viņu nopietnajiem iebildumiem. Starptautiskajā arēnā, ieskaitot vizīti ANO, par šo savu soli es esmu izpelnījusies lielu atzinību. Cilvēki teica, ka es laikam esot ļoti drosmīga sieviete, ka uzdrošinājos to darīt. Te man jāsaka arī paldies deputātiem, jo viņi bija ļoti saprotoši. Viņi neuzmeta lūpu un izprata situāciju. Es izteikšu savu cerību, ka mums izdosies šo likumu izveidot tādu, ka neviens neiebildīs, izņemot Krieviju. Likuma gars ir pasargāt latviešu valodu un izplatīt tās lietošanu. Likuma burtus mēs izkārtosim tā, ka vilks ir paēdis un kaza dzīva. Pie tā gan būs vēl rūpīgi jāpiestrādā.

— Kāda kundze no Smiltenes jautā: vai prezidentes kundze ir ieplānojusi apceļot Latvijas mazpilsētas, lai iepazītos ar to, kā dzīvo un strādā lauku cilvēki un ne tikai tie cilvēki, pie kuriem kā paraugiem aizved domes vīri?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es gribētu atgādināt, ka man pašai ir diezgan daudz radu Latvijā un es esmu ne vienreiz vien braukusi pa laukiem un zinu, kā dzīvo mani radi, viņu draugi un kaimiņi. Kas attiecas uz oficiāliem apmeklējumiem, tad pēc dažām dienām man būs brauciens uz Kurzemi. Mēs apstāsimies, aprunāsimies ar ļaudīm, kā arī brokastosim lauku sētā. Es ceru tur satikt ļaudis un aprunāties kaut vai uz ielas. Tāpat mēs darījām, kad braucām uz skolām Latgalē. Mēs apturējām kādā vietā mašīnu un izkāpām aprunāties ar ļaudīm. Man tas ļoti patika, un es ceru, ka to varēšu darīt arī turpmāk. Visus, kas ir gatavi ar mani runāt, laipni lūdzu.

— Jūs esat iekustinājusi jautājumu, kas interesē ikvienu Latvijas sievieti, — sievietes loma sabiedrībā. Vakar Rīgas pilī jums bija tikšanās ar aktīvākajām Latvijas sievietēm. Jūs drīz dodaties uz Reikjavīku, uz kādu interesantu konferenci.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, tā bija ļoti jauka tikšanās. Paldies visām organizācijām, kas atsūtīja savas delegātes, kā arī tām sievietēm, kas atnāca. Mēs runājām par gatavošanos Reikjavīkas konferencei, par demokrātijas valstīm XXI gadsimtā un par sieviešu lomu demokrātijā. Mēs uzsvērām, ka konference ir domāta tam, lai mainītu savu viedokli attiecībā uz konkrētiem jautājumiem, kurus varētu risināt konkrētas organizācijas. Tā nebūs tikai filozofiska debatēšana, kāda, starp citu, ļoti interesanta, mums bija vakar. Mēs risinājām jautājumus, vai sievietei demokrātijā ir atvērtas visas durvis, vai sievietei ir tādas pašas izredzes sasniegt dzīvē to, ko vīrietim. Daudzi cilvēki ārzemēs man izteikuši savu prieku, ka Latvijā sieviete ir varējusi kļūt par prezidenti. Izglītībā 55% studentu ir sievietes, diemžēl akadēmiķu vidū šis procents ir ļoti niecīgs. Kur paliek tās gudrās meitenes starp to brīdi, kad viņas beidz studēt, un brīdi, kad tām būtu jākļūst par akadēmiķēm?

— Kāds no skatītājiem jautā: vai prezidentei jau ir zināma programma, kā nosvinēt valsts svētkus — 18. novembri?

V.Vīķe–Freiberga:

— Paldies. Ir programma tādā ziņā, ka zināma oficiālā daļa — parāde, kas noteikti notiks. Mēs arī sākām pārrunāt, ko ļaudīm nozīmē 18. novembris. Mums šogad nav līdzekļu tādām spožām svinībām, kādas bija pagājušogad, kad bija apaļa valsts jubileja. Es vēlētos aicināt cilvēkus rakstīt savus ieteikumus, ko prezidentei darīt, lai šie svētki būtu interesanti, lai tie būtu patiešām tautas svētki. Bet es arī gribētu jautāt mūsu skatītājiem, kā viņi svin šos svētkus, ko viņiem tie nozīmē, vai tas tiešām būs pārdzīvojums. Piemēram, norvēģiem tas ir ārkārtīgs pārdzīvojums, kam visi dzīvo līdzi ar milzīgu intensitāti, tāpat amerikāņiem. Francūžiem milzīgi svētki ir 14. jūlijs. Vai mums mūsu valsts svētki ir tāds pārdzīvojums, kādam tam vajadzētu būt un kāds tas bija senāk?

— Tātad ar tādu novēlējumu visiem izteikt savus priekšlikumus, kā svinēt valsts svētkus, mēs varētu savu raidījumu beigt. Paldies prezidentes kundzei un visiem, kas mūs skatījās.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā