Vācijas Federatīvajā Republikā

Vācijas Federatīvās Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Reinharts Krauss ( Reinhardt Kraus ) — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Abām valsts daļām bija jāatrod kopīga likumdošanas struktūra un kopīgs saimnieciskās dzīves modelis. Turklāt bija jāapvienojas mūsu tautai, kas līdz tam bija dzīvojusi divās ļoti atšķirīgās valstīs. Vienkārši sakot, bija jāsanāk kopā cilvēkiem.

Trešais atbildīgais uzdevums mums bija atrast šai tagad jau daudz lielākajai Vācijai tās adekvāto vietu Eiropā. Dīvainā kārtā tieši šī ļoti atbildīgā uzdevuma īstenošana neizrādījās īpaši sarežģīta, jo Vācija turpināja iet kontinuitātes ceļu. Lai gan pirms Vācijas apvienošanās daži mūsu partneri bija nobažījušies — vai šī Vācija, kas tagad būs par tik un tik tūkstošiem kvadrātkilometru un miljoniem iedzīvotāju lielāka, ar vēl lielāku saimniecisko spēku, nepāraugs Eiropas ietvarus un nekļūs bīstama kaimiņiem. Bet mūsu jau no 1989. gada īstenotie attīstības principi parādīja, ka šīs bažas ir veltas. Vācija parādīja, ka tā joprojām piedalās Eiropas apvienošanās procesā un Atlantijas struktūrās, ka mūsu valsts politika virzīta uz labām kaimiņvalstu attiecībām. Svarīgs uzdevums gan agrāk, gan arī tagad pēc apvienošanās Vācijai bija miera nosargāšanas politika — šajā vissvarīgākajā jautājumā mūsu valstī nebija nekādu izmaiņu.

Vācijas Federatīvā Republika, tāpat kā pirms atkalapvienošanās, turpināja uzturēt draudzīgas attiecības ar Franciju atbilstoši 1962. gadā noslēgtajam Vācijas un Francijas draudzības līgumam. Pēdējos gados pastiprinājušies arī mūsu valsts centieni tālāk nostiprināt Vācijas attiecības ar Poliju, kas mums ir īpaši svarīga kaimiņvalsts austrumu virzienā. Vācija daudz dara, lai mūsu valsts attiecības ar Poliju paceltu tādā pašā līmenī kā ar Franciju. Vācija šim mērķim veltī daudz pūļu un dara to ne vien aiz prāta apsvērumiem, bet arī no visas sirds, jo mēs uzskatām, ka pēc padomju sistēmas sabrukuma ir ļoti svarīgi veidot labas attiecības gan ar mūsu austrumu kaimiņvalstīm, gan arī ar Austrumeiropas valstīm kopumā. Šajā ceļā jau sperti daudzi soļi, un Vācija labi apzinās, ka šajā procesā ir ļoti svarīgi iesaistīt arī jaunās paaudzes pārstāvjus. Aptaujas liecina, ka šajā jautājumā vēl ir zināmas problēmas. Taču vienlaikus šo aptauju rezultāti vieš cerības.

Tas, ka pakavējos tieši pie Vācijas attiecībām ar Franciju un Poliju, protams, nenozīmē, ka attiecībām ar citām kaimiņvalstīm Vācija piešķirtu mazāku nozīmi. Taču es domāju, katrs sapratīs, kāpēc attiecības tieši ar šīm divām kaimiņvalstīm Vācijai ir īpaši nozīmīgas. Turklāt Vācijas un Francijas attiecības ir arī svarīgs "motors" Eiropas procesu tālākajā virzībā.

Atgriežoties pie apvienošanās ārējiem aspektiem: viena lieta bija jaunās Vācijas vieta vecajā kontinentā, bet liela problēma bija arī valsts iekšējās vienotības īstenošana. Vācijas Federatīvā Republika pielika ļoti lielas pūles, lai palīdzētu valsts austrumu daļai ar materiālajiem resursiem. Katru gadu uz jaunajām federālajām pavalstīm Vācijas austrumu daļā aizplūst 150 miljardi Vācijas marku, lai dzīves apstākļus šajā valsts daļā pielīdzinātu situācijai Vācijas rietumos. Ir jau paveikts liels darbs infrastruktūras sakārtošanā, piemēram, rekonstruēti ceļi, stacijas, tiek veikts kapitālais remonts ēkām, kas lielākoties bija ļoti sliktā stāvoklī. Tiek pārbūvētas slimnīcas un skolas. Šajā jomā jau panākta būtiska situācijas maiņa, un dzīves apstākļi Vācijas austrumu daļā ir jūtami uzlabojušies.

Taču iekšējā apvienošanās izrādījās mūsu darba grūtākā daļa. Laikam gan neviens pirms apvienošanās nebija domājis, ka kādreizējās VDR iedzīvotāji, kam aiz muguras bija dzīve veselās divās diktatūrās, izrādīsies psiholoģiski un mentāli tik ļoti pārmainījušies un ka viņiem būs nepieciešams tik ilgs laiks, lai integrētos valsts iekšējās apvienošanās procesā. Nevar nepamanīt, ka pašreizējās tendences ir pozitīvas, un šīs problēmas tiks atrisinātas.

— Vēstnieka kungs, ko šajā kontekstā vācu tautai nozīmē 3.oktobris — Vācijas vienības diena?

— Tā drīzāk ir tāda mūsu iedzīvotāju veselīgo refleksu izpausme. Ir valstis, kuru nacionālie svētki jau dziļi iesakņojušies cilvēku psiholoģijā, kā 14. jūlijs Francijā vai Amerikas Neatkarības dienas svinības 4. jūlijā. Šīs dienas attiecīgajās valstīs jau kļuvušas par iedzīvotāju apziņas sastāvdaļu. Jauni oficiālie datumi mūsdienu straujajā ritmā varbūt neiespiežas cilvēku apziņā pietiekami ātri un dziļi. Taču es domāju, ka gadu gaitā mūsu nacionālie svētki — Vācijas vienības diena — nostiprināsies tautas apziņā. Tad cilvēkus no šī notikuma jau atdalīs vēsturiska laika distance. Es domāju, jaunajām vāciešu paaudzēm pret šo notikumu būs daudz emocionālāka attieksme.

1999. gads mums Vācijā jau bijis zīmīgs ar daudzām jubilejām. Vispirms jau šis ir Gētes jubilejas gads. Tāpat arī 50 gadi kopš Vācijas Federatīvās Republikas nodibināšanas. Domāju, ka savukārt 2000. gada 1. janvāris būs sākuma punkts tam, lai mēs intensīvi raudzītos nākotnē un ne tik daudz atskatītos pagātnē kā šogad.

— Taču pilnīgi bez jubilejām neiztiksim arī jaunajā gadsimtā un gadu tūkstotī.

— Jā, protams. Mani īpaši priecē 2001. gads, kad Rīga svinēs savu 800 gadu jubileju. Šajā notikumā, kā zināms, gluži bez līdzdalības nav arī Vācija un Brēmene, jo bīskaps Alberts bija no Brēmenes. Svinībās noteikti piedalīsies arī Brēmene. Kaut arī niansēs vēsturniekiem, protams, varētu būt dažādi viedokļi par šo vēsturisko datumu. Manu apziņu šis notikums aizņem jau tagad, un es jau iztēlojos, cik daudz saistošu notikumu un norišu būs šīs jubilejas kontekstā.

— Līdz ar Rīgas 800 gadu jubilejas priekšnojautām jūs pārmetāt skaistu tiltu uz mūsu valstu attiecībām.

— Es te gribētu atsaukties uz bijušā Vācijas Federatīvās Republikas prezidenta Hercoga vizīti Latvijā šī gada maijā, kad viņš tikās ar bijušo Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani un teica, ka mūsu valstu attiecības nekad nav bijušas tik labas kā tagad. Tas nozīmē, ka ir ļoti laba bāze mūsu valstu sadarbībai, ka starp mūsu valstīm noris intensīvs politiskais dialogs un ka Vācija Latvijai sniedz politisku atbalstu visos jūsu valsts stratēģiskajos mērķos — gan runājot par Latvijas vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā, gan NATO. Labi attīstītas ir arī visas pārējās politiskās sadarbības jomas.

Arī par ekonomisko sadarbību mēs varam būt iepriecināti, jo Vācija ir Latvijas lielākā ārējās tirdzniecības partnere. Arī investīciju jomā Vācija jūsu valstī ieņem vērā ņemamu vietu. Vēl būtu jāmin kultūras joma, noteikti jāatceras, ka Vācijas prezidents kopā ar Latvijas toreizējo Valsts prezidentu piedalījās svinīgajā Gētes institūta atklāšanas ceremonijā pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem šī institūta telpās Vecrīgā.

Taču mums nevajadzētu dusēt uz lauriem. Arī tagad, kā allaž, kad abu valstu sadarbībā sasniegts labs pamats, rodas jautājums, kā būs tālāk — vai sekos kritiens atpakaļ vai arī tālāka virzība uz priekšu. Es esmu pārliecināts, ka mēs savu attiecību izveidē varam vienīgi virzīties tālāk uz priekšu. Manuprāt, lielas iespējas vēl ir saimnieciskajā un investīciju jomā. Mūsu valstu pārstāvjiem kopīgi vajadzētu padomāt, kā palielināt Vācijas investīciju īpatsvaru Latvijas ekonomikā.

— Vēstnieka kungs, vai, jūsuprāt, Vācijas pieredze pēc atkalapvienošanās, integrējot austrumu rajonu iedzīvotājus valsts kopīgajā demokrātiskajā apritē, varētu noderēt arī Latvijai? Arī mūsu zeme, tāpat kā Vācijas austrumu pavalstis, pusgadsimtu bija divu diktatūru jūgā. Bet es gribētu minēt vēl vienu līdzību starp Latviju un bijušo VDR — kaut šajās zemēs apmēram pusgadsimtu pastāvēja totalitāri režīmi, tajās dzīvoja miljoniem gaišu, godīgu cilvēku, kas pelnījuši labāku dzīvi.

— Es jums piekrītu. Šis jūsu atgādinājums ir ārkārtīgi aktuāls. Ir tiešām jāatšķir mūsu kritiskā attieksme pret totalitāro sistēmu un attieksme pret tautu, kas šajā sistēmā dzīvoja. Runājot par pieredzi, mums jābūt ļoti uzmanīgiem formulējumos. No vienas puses, nav nemaz tik vienkārši no ārpuses izvērtēt norises kādreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Mēs, vācieši, kam bija laime dzīvot Rietumu demokrātijas apstākļos un attīstīt savas valsts demokrātisko sistēmu, patiesībā varam tikai nojaust, kādas psiholoģiskas problēmas un personīgas traģēdijas nācās pārvarēt cilvēkiem Vācijas otrā daļā. Par šiem jautājumiem tagad tiek daudz domāts un rakstīts. Taču ir skaidrs, ka šī situācija nedod nekādu pamatu mūsu augstprātībai vai arogancei. Es domāju, liela problēma bija totalitārā režīma tieksme cilvēkam atņemt iniciatīvu un radošos spēkus. Tagad šiem cilvēkiem jāsastopas ar patiesību, ka par savu dzīvi jāatbild pašiem un ka iniciatīva un radošās iespējas ir vērtības, kuru dēļ vērts papūlēties. Tas ir arī uzdevums cilvēkam, kurš integrējas citā vērtību sistēmā.

Runājot par vērtību sistēmām, ļoti būtiski atcerēties, ka Vācijas rietumu daļā akcents tika likts uz brīvības ideālu un līdz ar to uz personības brīvu attīstību. Tātad ne vien brīvība no valsts spiediena, bet arī brīvība cilvēkam darīt, ko vēlas, kā arī ar šo brīvību saistītā atbildība. Savukārt Vācijas austrumu daļā akcents tika likts uz vienlīdzību. Vienlīdzība, sociālais taisnīgums, valsts atbildība... Tagad daudzu cilvēku apziņā šīs atšķirīgās vērtību sistēmas konfliktē. Izrādās, nav nemaz tik vienkārši nolikt otrajā vietā vienlīdzības jēdzienu.

Šo divu vērtību sistēmu konflikts Vācijā joprojām ir aktuāla psiholoģiska problēma, kas laika gaitā dabiski izlīdzināsies. Protams, jāatzīst, ka ir arī lietas, ko rietumu cilvēki var pamācīties no austrumniekiem. Vispirms jau cilvēcisko attiecību jomā. Piemēram, solidaritāte ir īpašība, kas cilvēkiem piemita arī sociālistiskās iekārtas apstākļos. Tāpat jāatzīst, ka izpalīdzīgums un rūpes par otru šķita vairāk izteiktas tieši Vācijas austrumu daļas iedzīvotāju vidū. Jebkurā gadījumā daudzi cilvēki tā domā.

Bez tam mums ir arī objektīva iespēja mācīties, vērojot, ka mūsu kaimiņi Polijā īstenoja savas valsts pāreju uz demokrātisku sistēmu un brīvā tirgus ekonomiku, izlietojot daudz mazākus resursus nekā mēs Vācijā. Uz mums patiešām lielu iespaidu atstājis tas, ka Polija sasniegusi labus rezultātus ar daudz mazākiem līdzekļiem. Nesen Vācijā viesojās kāds Latvijas žurnālists, kurš īpaši vēroja un analizēja principiālās pārmaiņas lauksaimniecībā Vācijas austrumu daļā, Saksijas–Anhaltes pavalstī. Ja cilvēks aizbrauc uz Vāciju un redz, kā tur mainījušies lauku cilvēku domāšanas modeļi, tad viņš, ļoti iespējams, atradīs šīs pieredzes pielietojuma iespēju arī Latvijā.

— Vēstnieka kungs, jūs samērā īsā laikā kopš akreditācijas jau esat pārsteidzis Latvijas sabiedrību ar vairākām neparastām iniciatīvām. Nupat jūs Rīgas Diplomātiskajā salonā nolasījāt referātu par Montēņu. Bet 30.jūnijā, beidzoties Vācijas prezidentūrai Eiropas Savienībā, jūs savā Mežaparka rezidencē sarīkojāt simfoniskās mūzikas koncertu. Redzams, ka jūsu dvēselē ir vieta gan mūzikai, gan filozofijai. Kādēļ jūs tomēr kļuvāt par diplomātu?

— Kļūstot vecāks, cilvēks dažu labu reizi sev uzdod jautājumu: vai esmu izvēlējies pareizo dzīves ceļu? Taču es joprojām domāju, ka esmu izdarījis labu izvēli. Kāpēc diplomāta profesija manā skatījumā ir tik pievilcīga? Diplomāta uzdevumi var būt ļoti dažādi. Vēl šogad mēs redzējām, ka pasaulē joprojām ir valstis, kurās risinās smagi konflikti, un diplomāti daudz palīdzēja šo konfliktu risināšanā. Tieši šīs krīzes situācijas parādīja diplomātu lomas svarīgumu. Es laimīgā kārtā atrodos valstī, kur nav konfliktu. Kur notiek mierīga, secīga attīstība. Valstī, kura, gluži vienkārši, ir nostājusies uz pareizā ceļa. Taču arī šādā valstī, kāda ir Latvija, diplomātijai ir ļoti nozīmīga loma. Jo diplomātijas jēdziens saistās ne vien ar sarežģītu konfliktu risināšanu, bet arī ar iespēju palīdzēt, piemēram, novēršot eventuālus šķēršļus politiskajā dialogā, ekonomiskajā sadarbībā vai kultūras kontaktos. Diplomātam ir iespējams ar savām radošajām idejām un pieredzi palīdzēt citiem atrast svarīgus risinājumus un sekmēt tālāku attīstību.

Jūs vaicājāt arī par lietām, kas guļ dziļi manā sirdī. Psihologi saka, ka cilvēkam esot vairākas sirdis. Taču es domāju, ka diplomāta darbs ļauj darboties arī vairākās citās sev tuvās jomās. Man tās ir mūzika un literatūra.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Vēstnieka foto no "LV" arhīva