Turpinājums no 1.lpp.

Ķīnas reformas arhitekts Dens Sjaopins savā laikā teica: "Nabadzība — tas nav sociālisms. Sociālismam jāatbrīvo tauta no trūkuma." 1978. gadā Ķīnā Dena Sjaopina vadībā sākās lielais reformu un atklātības process. Pagāja divdesmit gadi, un Ķīnā notika vēsturiska pāreja no trūkuma uz sākotnēju pārticību. Būtiski uzlabojās iedzīvotāju lielākās daļas dzīve. Agrāk vienkāršais ķīnietis negribēja vairāk kā vien būt paēdušam un apģērbtam. Mūsdienās mani tautieši jau domā par aizvien garšīgāku ēdienu un aizvien skaistākām drānām. Kaut vai tāds piemērs: 70. gados vienkāršo ķīniešu ģimenēs vēl bija ļoti maz televizoru. Kad es, tolaik jauns diplomāts, ārzemēs nopirku televizoru un aizvedu saviem tuviniekiem, skatīties pārraides sanāca desmitiem cilvēku. Tas patiešām bija liels retums. Bet pērn, pēc statistikas datiem, uz katrām 100 ķīniešu ģimenēm jau bija 105 krāsu televizori.

Protams, mēs labi apzināmies, ka dzīves līmeņa ziņā Ķīna vēl būtiski atpaliek no bagātajām rietumvalstīm, taču dzīves standarta uzlabošanās ir acīmredzama un tuvākajos desmit gados paredzams kvalitatīvi jauns dzīves līmenis.

Pirms desmit gadiem ĶTR deklarēja, ka gadsimtu mijā mūsu valstī pamatos būs pārvarēta nabadzība. Tagad varam teikt, ka šis solījums ir izpildīts.

— Kāda ir Ķīnas Tautas Republikas ekonomiskā situācija pusgadsimta jubilejas priekšvakarā?

— Produkcijas kopapjoma ziņā Ķīna šobrīd starp pasaules valstīm ir septītajā vietā. Jau trīs gadus pēc kārtas Ķīna ar 145 miljardiem ASV dolāru ir otrā vietā pasaulē pēc valsts valūtas rezervju apjoma. Ir vesela virkne preču, piemēram, tērauds, ogles, cements, televizori, kokvilna, augu eļļa, gaļa un augļi, kuru ieguvē vai ražošanā Ķīna ir pirmajā vietā pasaulē. Visai iespaidīgi ir Ķīnas zinātnes un tehnikas sasniegumi. Ķīna ar savu tehnoloģiju paceļ orbītā Zemes mākslīgos pavadoņus un nodrošina to atgriešanos uz Zemes. Ķīna ir radījusi savas kodolelektrostacijas. Jau 1964. gadā mūsu valsts pirmā pasaulē īstenoja bioloģiski aktīva olbaltuma mākslīgo sintēzi. Varētu minēt daudzus Ķīnas zinātnieku sasniegumus, kas atbilst pasaules augstākajiem standartiem.

— Arī Ķīnas ekonomiku ietekmē Dienvidaustrumāzijas un Krievijas finansu krīzes. Cik liels bija šis iespaids?

— Jāteic, ka krīžu ietekme uz mūsu valsti izrādījās lielāka, nekā bijām domājuši. Tā izpaudās galvenokārt Ķīnas ārējās tirdzniecības apjomā. Pagājušajā gadā šis apjoms pat samazinājās. Pērn Ķīnā bija nepieredzēti lieli plūdi, kas arī nelabvēlīgi iespaidoja mūsu ekonomiku. Tomēr, neraugoties uz šīm grūtībām, mūsu valsts nacionālais kopprodukts pērn pieauga par 7,8 procentiem. Pēc Pasaules bankas datiem, pērn tas bija lielākais pieauguma apjoms Āzijā un arī pasaulē. Kopumā mūsu ekonomiskā programma pērn tomēr tika izpildīta. Šogad Ķīnas ekonomika atkal attīstās straujāk. Ir pamats pārliecībai, ka visas mūsu ekonomiskās ieceres tiks izpildītas, jo ir daudz labāki apstākļi nekā pērn.

— Kāda ir Ķīnas pozīcija globālajos politiskajos procesos ?

— Visus 50 gadus Ķīna ir īstenojusi miermīlīgu ārpolitiku un devusi cienīgu ieguldījumu miera nostiprināšanā Āzijā un pasaulē. 1949. gadā tikai astoņpadsmit valstis nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku. Tagad mūsu valstij ir diplomātiskās attiecības ar 163 valstīm. Bet tirdzniecības un citas ekonomiskās attiecības Ķīnai ir gandrīz ar visām pasaules valstīm un reģioniem. Te vietā atcerēties, kāda bija Ķīnas starptautiskā situācija pirms 150 gadiem: tikai tādēļ, ka Ķīna aizliedza opija importu, ārvalstis apvienojās, lai ielauztos Ķīnā ar militāru spēku. Rezultātā mūsu zemi pārpludināja opijs, bet Ķīnas sudrabs plūda uz ārzemēm. Simt gados līdz 1949. gadam ārvalstis Ķīnai uzspieda vairāk nekā 1 100 nevienlīdzīgu līgumu. Vecā Ķīna gandrīz pilnībā zaudēja savu valstisko suverenitāti, nokļūstot pusfeodālā, puskoloniālā atkarībā.

Tagad mēs varam ar gandarījumu teikt, ka laiks, kad citas valstis varēja patvaļīgi izlemt Ķīnas likteni, aizgājis uz neatgriešanos. Kā atceraties, 1997. gada 1. jūlijā Ķīna atjaunoja savu suverenitāti Sjanganā (Honkongā), nomazgājot simtgadīgu kauna traipu. Divi gadi kopš Sjanganas atgriešanās Ķīnā pilnībā apliecinājuši principu "viena valsts — divas sistēmas" un "augsta autonomijas pakāpe" efektivitāti. Visai drīz, 20. decembrī, dzimtenē atgriezīsies cita Ķīnas teritorija — Aomeņa (Makao), kas saskaņā ar 1887. gadā Ķīnai uzspiestu līgumu bija nonākusi Portugāles pārziņā. Jau 1979. gadā, nodibinot diplomātiskās attiecības ar ĶTR, Portugāle atzina Aomeņu par Ķīnas likumīgu sastāvdaļu. Taču bija nepieciešami vēl vairāki sarunu raundi, līdz 1987. gada 13.aprīlī tika panākta ĶTR un Portugāles vienošanās, ka 1999. gada 20. decembrī Aomeņā tiks atjaunota Ķīnas Tautas Republikas suverenitāte.

— Starptautiskie masu mediji pēdējā laikā pastiprinātu uzmanību veltī Taivānas deklarētajai divu Ķīnas valstu koncepcijai. Kāda ir jūsu valdības attieksme pret to, un kāda var būt notikumu tālākā attīstība?

— Sjanganas un Aomeņas sekmīgā atkalapvienošanās ar Ķīnu, neapšaubāmi, stimulē arī Taivānas jautājuma atrisināšanu. Kā atrisināt šo jautājumu, tā ir Ķīnas iekšējā lieta. Ķīna vēlas, lai Dzimtenes apvienošanās notiktu mierīgā ceļā, pēc principa "viena valsts — divas sistēmas". Diemžēl tā sauktais Taivānas prezidents ir izmetis pasaulē versiju, ka pastāv divas Ķīnas valstis. Starp citu Taivānā ir notikušas protesta demonstrācijas pret šādu nostāju. Šī versija acīmredzami kalpo Ķīnas valsts sašķelšanai. Ķīnas Tautas Republika grib Taivānas jautājumu izlemt mierīgā ceļā. Taču tajā pašā laikā ĶTR nesola nelietot militāru spēku, jo neviena suverēna valsts neatļaus šķeltnieciskiem spēkiem rīkoties, kā vien viņi vēlas. Ja Taivānas politiķi nepārtrauks šķeltniecisko politiku, viņi labi nebeigs. Ķīnai ir stingra pārliecība un pietiekami daudz līdzekļu, lai atrisinātu Taivānas jautājumu. Un šis jautājums nedrīkst ievilkties bezgalīgi.

— Plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka Ķīnas Tautas Republika piedāvājusi Taivānai palīdzību zemestrīces seku pārvarēšanai.

— Jā, tā ir tiesa. Ķīnas Tautas Republikas Sarkanais Krusts Taivānai piedāvāja palīdzību. Palīdzību mūsu tautiešiem piedāvāja arī "Taivānas Līča biedrība", kas sekmē kontaktus ar Taivānas salā dzīvojošo tautas daļu. Mūsu valsts piedāvāja uz Taivānu nosūtīt arī glābēju vienības — runa taču ir par mūsu tautasbrāļu dzīvību. Taivānas pozīcija bija: naudu — jā, bet cilvēku palīdzību — nē. Šī nav vienīgā reize, kad Taivānas administrācija noraidījusi konkrētas sadarbības iespēju. Piemēram, Ķīnas Tautas Republika jau kopš 1979. gada aicina Taivānas administrāciju piekrist tiešas aviosatiksmes atklāšanai starp kontinentālo Ķīnu un Taivānas salu, taču Taipejas administrācija no šāda projekta kategoriski atsakās.

— Kā jūs vērtējat Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības?

— Var pateikt īsi un skaidri: mūsu valstu attiecības ir labas un stabili attīstās. Šogad Latvijā oficiālā vizītē bija Ķīnas Tautas Republikas premjerministra vietniece UI, un viņas vizītei bija liela nozīme mūsu divpusējo attiecību tālākās attīstības kontekstā. Mēs gribam, lai šādas augsta līmeņa vizītes notiktu biežāk. Tas neapšaubāmi sekmēs arī mūsu valstu ekonomisko sadarbību. Pašlaik lielākais mūsu ekonomiskās sadarbības projekts ir Rīgā atvērtais Ķīnas komerccentrs. Taču es uzskatu, ka ekonomisko kontaktu jomā mēs vēl esam paveikuši tikai pusi darba. Lielākā šī darba daļa vēl ir priekšā, jo neizmantotu iespēju ir daudz.

Esmu centies arī noskaidrot galvenos iemeslus, kas kavē straujāku Ķīnas un Latvijas ekonomisko sakaru attīstību. Es domāju, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka joprojām nav izveidots tiešs transporta kanāls starp mūsu valstīm. Jāatzīst arī, ka Latvija nav īpaši liels tirgus Ķīnas ražojumiem. Kad esmu vaicājis mūsu biznesmeņiem, atbilde bijusi, ka nav izdevīgi sūtīt uz Latviju nelielu preču partiju, teiksim, tikai pāris konteinerus.

— Daudz izdevīgāk ķīniešu biznesmeņiem būtu uz Latviju raudzīties kā tranzīta punktu ceļā uz visām Baltijas jūras reģiona valstīm un tālāk uz Rietumiem. Domājot par mūsu valstu ekonomiskajiem kontaktiem, nozīmīga liekas arī nesen Jaltas konferencē izskanējusī doma par Lielā Zīda ceļa atjaunošanu no Ķīnas uz Eiropu.

— Jā, tas ir perspektīvs projekts. Mūsu valsts premjerministra vietniece UI savas vizītes laikā izteica viedokli, ka arī Latvija varētu iestāties starptautiskajā organizācijā, kas kopīgi strādā pie Lielā Zīda ceļa atjaunošanas projekta. Šajā organizācijā jau ir apvienojušās septiņas valstis.

Savukārt Ķīnas Tautas Republika patlaban cenšas iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā. Latvija jau ir šīs autoritatīvās organizācijas dalībvalsts. Domāju, ka arī Ķīnas iestāšanās šajā organizācijā būtu svarīgs stimuls mūsu ekonomisko attiecību attīstīšanai.

Ķīnas Tautas Republikas tirdzniecības padomnieks Latvijā mani informēja, ka aizvien vairāk Latvijas biznesmeņu tagad pasūta Ķīnas preces ar interneta starpniecību. Tas patiešām ir "pats lielākais gadatirgus", kam nav ne sākuma, ne gala.

Kopumā, es domāju, mums ir galvenais — laba griba no abām pusēm. Un, ja ir laba griba un labi sadarbības apstākļi, tad abas puses pievelkas un ekonomiskie kontakti attīstās strauji. Domāju, mēs esam visai tuvu tādai situācijai.

Man gribētos atzīmēt arī mūsu valstu sadarbību kultūras jomā. Pavisam nesen Latvijā notika kārtējā Ķīnas mākslas izstāde, Rīgā viesojušies mūsu valsts dziesmu un deju ansambļi, Pekinas opera. Pašlaik mēs gatavojamies jaunām Pekinas operas viesizrādēm Rīgā. Tieši pašlaik mēs izstrādājam arī jaunu kultūras kontaktu programmu — jaunajam 2000. gadam.

— Vēstnieka kungs, kādu jūs redzat savas valsts nākotni?

— Durvju priekšā ir XXI gadsimts. Vēl pēc 50 gadiem Ķīna būs vidēji attīstīta valsts. Taču, arī būdama augsti attīstīta valsts, Ķīna nepiekops hegemonisma politiku. Tāda ir oficiālā Ķīnas valsts politika. Ķīna vēlas tālāk attīstīt draudzīgu sadarbību ar visām pasaules valstīm, gan lielām, gan mazām, gan bagātām, gan trūcīgām, gan ar kaimiņiem, gan ģeogrāfiski tālām valstīm, balstoties uz pieciem mierīgās līdzāspastāvēšanas principiem. Ķīna ir gatava pielikt jaunas pūles, iedibinot taisnīgu un stabilu politisko un ekonomisko kārtību pasaulē.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Vēstnieka foto no "LV" arhīva