Sarunā par sievieti Latvijā un pasaulē šajā gadsimtu mijā

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr.321, 30.09.1999

Konferences "Sieviete Latvijā gadsimtu mijā" kopskats

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas rosināto diskusiju par sievietes lomu un vietu sabiedrībā ievadīja Saeimas deputāte Silvija Dreimane (viņas stāstījumu publicējam blakus). Pirmās referentes aizsākto tēmu par ģimenes lomu sievietes dzīvē un sievietes lomu ģimenē turpināja Latvijas ģimenes centra direktore Anita Plūme:

— Manas atziņas nepamatojas uz dziļākiem teorētiskiem pētījumiem, bet gan uz sarunām ar ļoti daudzām sievietēm no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Mūsu ģimenes centrā palīdzību un padomu meklē gan tā sauktās lietišķās sievietes, gan vientuļās mātes. Diemžēl daudzas sievietes un arī vīrieši ir nelaimīgi. Varētu runāt par trim galvenajām grupām. Ir ģimenes, kas pirms septiņiem astoņiem gadiem, kad ļoti moderni bija akcentēt mātes īpašo lomu bērnu audzināšanā un mājas atmosfēras radīšanā, izlēma orientēties uz vienu pelnītāju, un sievas no algota darba atteicās. Sākumā viņas tiešām jutušās labi aiz savu stipro vīru mugurām, bet ar gadiem, bērniem pieaugot, aizvien vairāk nākusi sapratne, ka dzīve nav piepildīta. Diemžēl darba tirgus negaida, viņas savu vietu tajā neatrod. Kas var atļauties, mācās un meklē jaunas darba iespējas, bet tās, kam līdzekļi to neatļauj, slīd depresijā. Otrajā grupā varētu iedalīt tās sievietes, kas kļuvušas par ģimenes apgādniecēm. Sievietes ir disciplinētākas, kārtīgāk strādā, laikā atdod kredītus u.tml. Viņas kļūst par līderēm, bet tāpat ir bēdīgas — neprecētajām ir grūti atrast sev līdzvērtīgu partneri, bet sievām rodas neapmierinātība ar savu dzīvesbiedru: "Kas tas par vīrieti, kurš nevar ģimeni uzturēt." Pie trešās grupas būtu jāpieskaita dzīves apdalītās sievietes, dzērāju sievas. Un ļoti bieži viņas gadiem ilgi samierinās ar šo nelaimi, cenšas saglabāt jau faktiski izirušo ģimeni, palikdamas uzticīgas tradicionālajam apgalvojumam — "Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest".

Tās ir lietas, par kurām jādomā. Bet vēl vairāk jāuztraucas par katastrofālo dzimstības samazināšanos. Pašlaik piedzimst tikai 15 tūkstoši bērnu gadā. Tas atspoguļo mūsu valsts ekonomisko realitāti un liecina arī par sievietes vietu ģimenē. Tomēr iepriecina tas, ka apmēram trešdaļa šo bērniņu piedzimst jaunās ģimenēs, kur tēvs un māte ir gatavi tieši uz pusēm dalīt visus vecāku pienākumus.

Par izglītību kā nākamā gadu tūkstoša galveno prioritāti runāja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža:

— Aizvien vairāk jauniešu apzinās, ka izglītība ir vērtība. Ka izglītība ir tā, kas ceļ cilvēka pašapziņu, dod stabilitāti dzīvē. Pašlaik 19 valsts un 14 privātajās augstskolās mācās ap 80 tūkstošiem studentu. No pirmajā kursā uzņemtajiem jauniešiem 62 procenti ir meitenes. Par visām augstskolām nav statistikas datu, cik sieviešu ir starp maģistriem un bakalauriem. Bet Latvijas Universitātē, kas ir pati lielākā augstskola, šādas ziņas ir. Un tās rāda, ka tiklab bakalaura studiju programmās, kā arī maģistratūrā un doktorantūrā, gan dienas, gan vakara un neklātienes grupās vairāk ir sieviešu. Laika budžeta analīze liecina, ka sievietes no tā mazumiņa, ko viņas var saukt par brīvo laiku, izglītībai atvēl vairāk nekā vīrieši. Tomēr kaut kur rodas pārrāvums — no 300 profesoriem tikai 45 ir sievietes un no 84 akadēmiķiem — tikai deviņas. Acīmredzot iespējas nav bijušas vienādas. Ģimenes rūpes vairāk gūlušās uz sievietes pleciem. Te ir viela pārdomām. Jo izglītība ir atslēgas vārds nākotnei. Mūsu galvenie ieroči ir zināšanas, profesionalitāte. Maksimāli jāsekmē studijas, izglītība mūža garumā. Un liela nozīme te var būt nevalstiskajām organizācijām. Līdzdalība tajās dod pleca sajūtu, pozitīvu paraugu. Kā visās dzīves sfērās, arī zinātnē ir jābūt gan sievišķajai, gan vīrišķajai daļai, un abām šīm daļām jābūt harmoniskā līdzsvarā. Tikai tad zinātne normāli attīstīsies.

Aicināta dalīties domām par sievieti biznesā, "Hansabankas" priekšsēdētāja Ingrīda Blūma pirmām kārtām ar prieku konstatēja, ka banku sistēmā pret sievietēm kā speciālistiem nav nekādu aizspriedumu un, kā jokojot viņas kolēģi, varbūt tieši vīriešiem jādomā par kādu aizstāvību, jo viņi esot mazākumā:

— Kad pēc studijām sāku strādāt bankā, 83 procenti darbinieku bija sievietes. Vienīgie vīrieši bija miliči. "Hansabanka", kur tagad strādāju, ir ļoti demokrātiska iestāde. Pieņemot darbā, absolūti netiek ņemts vērā ne dzimums, ne vecums, ne tautība. Tikai profesionalitāte. Arī vadībā pašlaik vairāk nekā puse ir sievietes. Intervijās žurnālisti man gandrīz vienmēr ar līdzjūtību jautā, kā savus darba pienākumus spēju savienot ar ģimenes dzīvi. Vīrietim tā parasti nejautā. Tātad ir stereotips — atbildīgs darbs sievietei var nebūt pa spēkam. Šai ziņā varbūt dažām sievietēm vajadzētu palīdzēt iegūt pašapziņu. Ģimene, protams, ir ļoti svarīga. Mēs jaunajām māmiņām ļaujam vismaz vienu gadu palikt mājās ar bērnu, un mūsu kolektīvā viņu nav mazums. Pēc gada viņas parasti atsāk strādāt un strādā ļoti labi.

Sarunā piedalījas arī juriste V.Jākobsone, dzejniece Māra Zālīte, rakstniece Māra Svīre, žurnāla "Santa" galvenā redaktore Santa Dansberga–Anča, uzņēmēja Gundega Sauškina, Republikāniskās bērnu slimnīcas ārste Dace Gardovska, Latvijas Nodarbinātības valsts dienesta nodaļas vadītāja Vija Rubīna un vairākas citas sabiedrībā pazīstamas sievietes.

Labklājības ministrs Roberts Jurdžs un viņa padomniece Agnese Gaile tikšanās dalībnieces iepazīstināja ar dokumentu paketi, kas sagatavota braucienam uz Reikjavīku, kur 8.oktobrī sāksies konference "Sievietes un demokrātija jaunā gadu tūkstoša sākumā". Runāja vairākas konferences delegātes. Jauniešu un sieviešu programmu centra direktore Solvita Vēvere izteica pārliecību, ka arī Reikjavīkā varētu izraisīt interesi Latvijas lauku sieviešu sekmīgā līdzdalība pasaules sieviešu samitā Strasbūrā, kur viņas jau divus gadus pēc kārtas bijušas starp uzvarētājām. Savukārt ZA Ekonomikas institūta nodaļas vadītāja Pārsla Eglīte prezentēja institūta jaunākos izdevumus — "Mans tētis — bērnu vēstulēs un zīmējumos" un "Vīrieša loma ģimenē. 1998.gada novembra konferences materiāli".

Sarunā kopumā nebija ne vēsts no karojošā feminisma. Bija klusinātāks vai skaļāks mudinājums celt sievietes pašapziņu un vēl jo vairāk — uzdrīkstēšanos, uzdrošināšanos, stiprināt sabiedrības apziņā tādas pamatvērtības kā ģimene, veselība, izglītība.

Apkopojot vairāk nekā divas stundas ilgās diskusijas saturu, valsts prezidente sacīja: "Mēs esam sākuši runāt par ļoti svarīgām lietām. Daži no tiem ir mūžības jautājumi, citi — degoši aktuāli jautājumi. Es esmu pārliecināta, ka šī nebūs mūsu pēdējā saruna. Būs noteikti jātiekas pēc Reikjavīkas, lai izvērtētu, kas tur panākts un kas nav panākts, jo konferences galvenā jēga būs tajā, kas tai sekos. Mums precīzi jānoskaidro, kas notiks sakarā ar šo konferenci, — kas konkrēti tiks darīts un kas to darīs. Varbūt vajadzēs rīkot vairākas tikšanās, tematiskas pārrunas. Un ne tikai Rīgas pilī, bet arī novados".

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"