Latvijas Republikas Saeimas deputāte Silvija Dreimane:

Par sievietes misiju politikā

Pie sarunu galda — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un viņas padomiece Inese Vaidere

Referāts konferencē "Sieviete Latvijā gadsimtu mijā" 1999.gada 29.septembrī

Domājot par mūsu šīsdienas sanāksmes tematu un būtību, man bija jāmeklē atbildes uz it kā vienkāršiem jautājumiem — ko mūsdienu sieviete patiešām vēlas un kādi ir sabiedrības priekšstati par to, ko viņa vēlas.

Rezumējot pirmo pārdomu daļu, manuprāt, droši var teikt, ka sievietes ar savu darbību, ar aktīvo nostāju sabiedrības attīstībai svarīgos jautājumos ir jau pierādījušas, ko viņas vēlas. Es esmu absolūti pārliecināta, ka šodien sieviete nekādā gadījumā nemēģina iekarot kādu vietu, bet vēlas lietas līdzsvarot. Jo sievietes sūtība nest harmoniju, veidojot harmoniskas attiecības un harmonisku vidi, visos laikos ir bijis dzīves pamatlikums, kurā nav nepieciešams izdarīt grozījumus arī uz XXI gadsimta sliekšņa.

Nenoliedzami, jāizvirza jautājums, cik veiksmīgi sievietei izdodas īstenot to, ko viņas vēlas, un kas ir tie grūti pārvaramie vai nepārvaramie šķēršļi, kuri traucē piepildīt dzīvi ar vēlamo saturu.

Pirmkārt, mēs nevaram izbēgt no objektīvo apstākļu realitātes, un šobrīd ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka liela sabiedrības daļa spiesta nodarboties ar savas eksistences problēmu risināšanu. Elementāru cilvēka cienīgu sadzīves apstākļu nodrošināšana kļuvusi par galveno uzdevumu arī vairumam sieviešu, atvirzot vismaz otrajā plānā diskusijas par sievietes vietu un lomu sabiedrisko procesu ietekmēšanā kopumā.

Tomēr, un tas būtu otrkārt, individuāli Latvijas sabiedrība pazīst ļoti daudz enerģisku, gudru un profesionāli apdāvinātu sieviešu, kurām izdodas publiski pacelt sabiedrībai nozīmīgas tēmas un šķetināt tās, saglabājot savu pozitīvo kodolu un uzlādējot apkārtējos. Ne velti Latvijā ir liels skaits sieviešu žurnālu — acīmredzot tos pieprasa gan sieviešu, gan vīriešu auditorijās un saturiski tos ir ar ko piepildīt. Bet patīkamākais ir tas, ka pamazām masu medijos dabiskā vai apzinātā ceļā tiek izskausta ilgstoši kultivētā tradīcija, ka tiek aprakstītas vienas un tās pašas personālijas, vienas un tās pašas mākslinieces, uzņēmējas, politiķes vai citu profesiju pārstāves.

Tas liecina arī par to, ka aktīvi ar jauniem darbiem un domām sevi piesaka jauni cilvēki — ar "jauni" es nedomāju šo vārdu burtiskajā, vecuma, nozīmē; gluži vienkārši cilvēkos ir samilzusi nepieciešamība sakoncentrēt visus spēkus un pašiem uzlabot objektīvās realitātes diktētos noteikumus, paceļot augstāk savu latiņu un veidojot dzīvi jaunā kvalitātē.

Aizvien biežāk tieši sievietes kā sabiedrības radošākā daļa rosina domāt un runāt par mūsu visu vēlmi un varēšanu mainīties uz augšu, par iespējām sakārtot konkrētas lietas tūlīt un uz vietas, neļaujot ilgtermiņa valsts attīstības vīzijas vārdā aizmirst šīs zemes iedzīvotājus, kuru dēļ valsts vispār pastāv.

Šodien es ar gandarījumu varu atzīmēt, ka mūsu sabiedrības sievietes jau domā rītdienas kategorijās. Pat neskatoties uz valsts sociālo garantiju nebūt ne apmierinošo līmeni, jaunas ģimenes sievietes atrod iespēju vēl arī mācīties un strādāt, neizjaucot personīgajā dzīvē sasniegto harmoniju.

Tādējādi, runājot par sievieti Latvijā gadsimtu mijā, es gribētu izvirzīt tēzi par sievieti — prasmīgu taktiķi, kura spēj līdzsvarot privāto, darba un sabiedrisko dzīvi, atšķirot būtisko no nebūtiskā, tai pašā laikā nenoniecinot šķietami mazsvarīgu sīkumu, kas varbūt kādam ir dzīvības un nāves jautājums. Jo nereti sabiedriskie procesi un to sekas mūsu valstī tiek unificēti, kolektīvi meklējot kolektīvos vainīgos un kolektīvos līdzatbildētājus, reducējot uzmanību, piemēram, uz tādu nenosakāma izmēra formējumu kā birokrātija vai veselu profesiju — žurnālistu, politiķu, aktieru utt. — apriori pieņemto uzvedības modeli.

Šajā sakarībā nedrīkst atstāt neievērotas divas bīstamas tendences mūsu sabiedrībā — tiek radīts tāds savstarpējo attiecību klimats, kurā izpaliek personīgās un profesionālās atbildības moments. Tas ir viens. Otra tendence tikpat labi ir pamatā pirmajai, kā var izrietēt no tās, proti, absolūti izplūdusi ir morālo vērtību skala, kam jābūt katras demokrātiskas sabiedrības balstam. Vārdi "morālā autoritāte" kļuvuši par latviešu valodas arhaismu.

Izsenis gan sieviete ir uzlūkota kā ģimenes pavarda sargātāja, bet šobrīd es sievietes lomu redzu plašākā sabiedrības kontekstā — kā morāli veselas sabiedrības klimata uzturētājai sievietei ir jāizmanto visi demokrātijas piedāvātie līdzekļi, lai saglabātu skaidru vērtīborientāciju ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī nosakot valsts attīstības prioritātes kopumā.

Viens no savulaik izplatītākajiem stereotipiem, ka veiksmīga sievietes karjera nav savienojama ar harmonisku ģimenes dzīvi un īsta sieviete noteikti izvēlēsies pēdējo, manuprāt, jau ir stipri iedragāts. Te es gribu minēt kādu jautājumu, kurš man kā sievietei — politiķei ticis uzdots neskaitāmas reizes: ko par jūsu darbu domā jūsu ģimene? Zemtekstā šim jautājumam gandrīz vienmēr bijusi jūtama vēlēšanās uzsvērt politiķa noslogotību, nespēju atlicināt laiku ģimenei, it kā skolotāja, sociālā darbinieka, mediķa vai tiesneša profesijas tāpat neprasītu maksimālu pašatdevi darbā. Un tas ir apliecinājums vakardienas domāšanai — lietu, jūtu un dzimumu savstarpējai pakārtošanai, nevis līdzsvarotai attiecību sakārtošanai.

Demokrātiskā un brīvā sabiedrībā tas, cik veiksmīgi sieviete vai vīrietis tiek galā ar savu sociālo lomu, arvien vairāk kļūst atkarīgs no cilvēka personīgajām rakstura īpašībām un izglītības, no viņa vēlmes un spējām reāli tvert sabiedrības attīstības likumsakarības. Demokrātija nozīmē to, ka cilvēka pašizpausmei ir dota brīva garīgā un fiziskā telpa. Nereti iemesli tam, kāpēc cilvēks visā pilnībā nav realizējis savus resursus, ir jāmeklē ar prātu uzbūvētās barjerās, kuras patiesībā nemaz nepastāv.Pārāk pieticīgs pašnovērtējums, nevēlēšanās lauzt pieņēmumus vai kaut kas cits liek sievietei joprojām izvēlēties tradicionālās sieviešu nodarbes. Citiem vārdiem sakot, samērā bieži sievietes baidās vērt nezināmas un nepārbaudītas durvis — ja nu tās izrādīsies aizslēgtas... Īpaši šī parādība vērojama laukos.

Ja papētītu, cik sieviešu un cik vīriešu ir apsvēruši iespējas uzsākt mazo vai vidējo uzņēmējdarbību, ar kuras attīstību tiek saistītas cerības izveidot valstī stabilu un plašu iedzīvotāju vidusslāni, tad iegūtā aina nepārprotami norādītu uz to, ka šajā jomā sievietes ir zaudētājas.

Protams, ir vesela virkne izņēmumu un piemēru, kuri pat glorificē mūsu laikabiedreņu paveikto Latvijas apstākļos, tomēr tādu varētu būt vairāk. Dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanā var iesaistīties un ir jāiesaistās valdībai, taču pašapziņas celšana, savu vēlmju un iespēju adekvāta sabalansēšana ir katra pašā rokās.

Bet galveno akcentu Latvijas valsts un ikviena iedzīvotāja līdzsvarotas attīstības nodrošināšanā es liktu uz izglītību — uz kvalitatīvas, visiem pieejamas vispārējās izglītības nodrošināšanu, uz efektīvi darbotiesspējīgas augstākās izglītības sistēmas izveidi un izglītības iespējām mūža garumā.

Diemžēl pašlaik dominē tikai mākslīgi uzstādītas shēmas, kā reformēt izglītības jomu, un te nu, manuprāt, skaļāk savs vārds ir jāsaka Latvijas sievietēm.

Tomēr šīsdienas sanāksmes jēgu es saskatu tajā apstāklī, ka mēs apmaināmies viedokļiem un diskutējam par to, kas un kā vēršams par labu, nevis kritizējot acīmredzamas negācijas. Tāpēc pavisam nedaudz pieskaršos tēmai, kura šobrīd man ir tuva tiešo darba pienākumu dēļ. Mans uzdevums politikā ir radīt, pilnveidot likumdošanas bāzi, kas ir pamats sabiedrības harmoniskai attīstībai. Es apzinos, ka demokratizācijas process, kura gaitā integrācijas un līdztiesības jēdzienos ietvertā jēga kļūs pašsaprotama katram mūsu valsts iedzīvotājam, vēl turpināsies ne vienu gadu vien, un nepieļauju domu, ka darbu Saeimā varētu veikt tikai atalgojuma dēļ.

Neatkarīgas Latvijas atdzimšanas laiks ir ieviesis daudz korektīvu. Vēl 5. un 6. Saeimas priekšvēlēšanu laikā dažos politisko organizāciju sarakstos nebija nevienas sievietes. Nevēloties vainot politiķus kādā īpašā nolūkā, šādi fakti ar nožēlu jākonstatē. Saistībā ar sieviešu ienākšanu Saeimā varētu minēt vairākas pozitīvas iezīmes. Es gribētu izcelt galveno — kvalitāti. Tieši likumdošanas kvalitāte ir šī procesa pozitīvākā iezīme. Koleģiālu attiecību kultūra ir vēl viena pozitīva iezīme, kas saistīta ar sieviešu ienākšanu politikā.

Skaitliski vīriešu–politiķu pārsvars mūsu valstī joprojām ir iespaidīgs: astoņpadsmit Saeimas deputātes no simta un divas valdības locekles. Toties nozīmības ziņā nav atsverams Latvijas sabiedriskās domas veicinātais un parlamentāriešu pieņemtais lēmums ievēlēt Valsts prezidentes amatā Vairu Vīķi–Freibergas kundzi. Es domāju, ka šis lēmums ir patiesi nobriedušas sabiedrības vēsts pasaulei, tas ir vēl viens apstiprinājums Latvijas valsts neatkarībai, demokrātijai un dzīvotspējai.

Ar to es gribu uzsvērt, ka, tikai procentuāli un skaitliski vērtējot sabiedrībā notiekošos procesus, mēs negūstam vispusīgu ieskatu par tiem. Ja pavērtos nevalstisko organizāciju sarakstos, kuru ietekme sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā arvien palielinās, ja pārlūkotu varas vīru padomnieku korpusu, ja es šodien, piemēram, jums stādītu priekšā Jaunās partijas valdi, tad mēs apjaustu, ka sievietes politikā ir ieņēmušas daudz stabilāku vietu, nekā kādam no malas tas var likties.

Man grūti spriest par visām kolēģēm, kāpēc ceļš viņas aizvedis līdz politikai, bet par sevi es varu teikt, ka tā bija reāla nepieciešamība savas juridiskās zināšanas un uzkrāto darba pieredzi ievirzīt tajā gultnē, kur tās nestu vislabākos augļus manu vecāku un mana bērna paaudzēm. Es esmu dziļi pārliecināta, ka politiskā darbība bez vadmotīva veidot valstī augstu politisko kultūru ir lemta neveiksmei, un sievietes–politiķes misija ir rūpēties par ētiski skaidras un morāli tīras savstarpējo attiecību gaisotnes uzturēšanu tajā sabiedrisko norišu sfērā, ko sauc par politiku.

Zināmā mērā izšķirties par darbošanos politikā sievietei ir izaicinājums, bet es uzskatu, ka Latvijas sievietes gadsimtu mijā ir gatavas pieņemt šo izaicinājumu.

Vairākkārt es šodien minēju kvalitāti un harmoniju. Manuprāt, tie ir mūsu sabiedrības rītdienas un arī šodienas attīstības pamatelementi, kas dominēs nākamajā gadu tūkstotī.

.