Jubilejas reize pienākusi pirms 100 gadiem 2.oktobrī atklātajai Bērnu slimnīcai, kas atrodas Rīgā, Vienības gatvē 45. Sākotnēji tā saucās Džordža Armitsteda vārdā, jo viņš kopā ar Johanu Kristofu Švarcu bija novēlējis līdzekļus tās celtniecībai. Gadu gaitā tika uzceltas jaunas ēkas, 1971.gadā arī R.Švābes projektētais deviņstāvu korpuss. Mainījies arī Latvijā lielākās bērnu ārstniecības iestādes nosaukums. Kādu laiku tā bija Republikas bērnu klīniskā slimnīca. Tagad pārtapusi par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Ar šo ārstniecības iestādi bijuši saistīti daudzi ievērojami ārsti un sabiedriskie darbinieki. Arī Andrejs Priedkalns, kas 1915.gadā bijis bēgļu ārsts Pēterburgā, 1918.gadā strādājis Valkā, bet no 1919. līdz 1923.gadam bijis Bērnu slimnīcas galvenais ārsts. Arī izcilais bērnu ķirurgs un ortopēds profesors Aleksandrs Bieziņš, kas šajā slimnīcā nostrādāja no 1923. līdz 1975.gadam.

Šodien, 1.oktobrī, jubilejas priekšvakarā tiek iesvētīts slimnīcas karogs un atklāts ar sponsoru līdzdalību tapušais skulptūru parks. Rīt svinības turpināsies.

"Latvijas Vēstnesis" savu lappusi atvēl ilggadējam slimnīcas ārstam, bijušajam ķirurģijas nodaļas vadītājam un galvenajam ārstam, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Ivaram Uldim Lamsteram.

Par sevi, par dzīvi

Tāpat kā daudzi, arī mūsu ģimene gribēja aizbraukt uz Zviedriju, taču dažādu apstākļu dēļ neizdevās. Tēvam paveicās no armijas demobilizēties un 1945.gada ziemā viņš strādāja par kino pārvaldnieku Ventspilī. Taču otrajā dienā pēc vācu armijas kapitulācijas viņu apcietināja un aizveda uz Krieviju. Mēs ar māti dzīvojām Kolkā un tur sāku apmeklēt vietējo pamatskolu. Tā kā Kolkas pamatskolā otrās klases tolaik nebija, iestājos mācīties uzreiz trešajā klasē. Tēvu 1950.gadā atbrīvoja no filtrācijas nometnes, un viņš atgriezās Rīgā, kur mums piederēja māja. Tajā pašā gadā pabeidzu pamatskolu un iestājos toreizējā Rīgas Leona Paegles 1.vidusskolā. Materiālie apstākļi mūsu ģimenei bija visai smagi, tādēļ es katru vasaru strādāju celtniecībā vai krāvu vagonus.

Pēc vidusskolas absolvēšanas 1954. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Studiju laikā strādāju glābšanas stacijā, kur nācās glābt slīcējus. Izcilā bērnu ķirurga profesora Aleksandra Bieziņa vadībā aktīvi darbojos Medicīnas institūta studentu zinātniskajā pulciņā, ar referātiem piedalījos Vissavienības studentu konferencēs. Biju nolēmis kļūt par ķirurgu. Taču... 1960.gada pavasarī man radās nopietns konflikts ar Medicīnas institūta vadību, jo kategoriski atsacījos no virsdienesta padomju armijā. No tiesas paglāba vienīgi toreizējās PSRS valdības vadītāja Ņikitas Hruščova negaidītais lēmums samazināt armijas skaitlisko sastāvu. Saņēmu norīkojumu darbā Aizputes lauku slimnīcā, kur tolaik biju vienīgais ārsts. Taču jau 1962.gadā piepildījās mans sapnis par profesijas izvēli, jo sāku strādāt par ķirurgu Tukuma rajona centrālajā slimnīcā. Gadu vēlāk apprecējos un tā paša 1963.gada rudenī man palaimējās dabūt darbu toreizējā Rīgas pilsētas bērnu klīniskajā slimnīcā.

Ar Bērnu klīnisko slimnīcu esmu saistīts joprojām. Sākotnēji strādāju uzņemšanas nodaļā par dežūrķirurgu, taču 1964.gadā sāku strādāt ķirurģiskajā nodaļā un 1969.gadā kļuvu par tās vadītāju. Esmu pabeidzis vairākus specializācijas kursus — gan bērnu ķirurģijā, gan onkoloģijā un apdegumu ārstēšanā. Vairākkārt mani aicināja kļūt par slimnīcas galveno ārstu un, lai gan sākumā atteicos, 1977.gada jūlijā piedāvājumam piekritu. Strādājot šajā amatā, daudz pūļu veltīju bērnu mirstības samazināšanai ne vien slimnīcā, bet visā Latvijā. Daļēji tas arī izdevās, bet, protams, tas nav tikai mans nopelns. Būdams galvenais ārsts, pieņēmu darbā galvenokārt latviešu tautības ārstus. No 1971.gada biju LKP biedrs, kas darbā deva zināmas privilēģijas. Nekādu ilūziju par komunisma idejām man nebija, jo gan mani, gan arī sievas radi bija represēti, bet daudzi — līdz vācu armijas kapitulācijai no Latvijas bija paguvuši aizbraukt.

Kā slimnīcas galvenais ārsts darbojos dažādās sabiedriskās organizācijās, kuru darbība saistīta ar palīdzības sniegšanu bērniem — Latvijas Bērnu fondā, JUNICEF nacionālajā komitejā un Rīgas Samāriešu apvienībā. Līdzdarbošanās šajās organizācijās veicināja palīdzību gan Bērnu slimnīcai, gan visiem Latvijas bērniem. Bez tam centos veicināt sadarbības kontaktus ar tautiešiem ārzemēs, kā arī palīdzības organizācijām ASV, Vācijā, Zviedrijā, Austrālijā un Kanādā.

Republikas bērnu klīniskā slimnīca 1995.gadā tika nodota Latvijas Medicīnas akadēmijas pakļautībā un galvenā ārsta amatu likvidēja. Kopš tā laika atkal strādāju par ķirurgu tajā pašā nodaļā, kurā kādreiz sāku savas darba gaitas un biju arī tās vadītājs.

Mana dzīvesbiedre, pēc izglītības inženiere, kopš 1975.gada ir 2.grupas invalīde. Meita Inese Rikša ir ārste un strādā par endoskopisti Bērnu slimnīcā. Brālis, kuru savulaik vecākiem izprasīju, ir mākslinieks. Man ir arī divas mazmeitas.

Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana man bija ļoti liels un patīkams pārsteigums. Uzskatu to par lielāko pagodinājumu savā dzīvē.

Tikšanās

Trīsdesmit seši gadi. Vai — četri simti trīsdesmit divi mēneši. Protams, daudz. Tik liels laika posms apritējis, kopš Ivars Uldis Lamsters sāka strādāt Republikas Bērnu klīniskajā slimnīcā. Vai ķirurgs atceras savu ienākšanu šajā slimnīcā?

— Atceros. Tas bija ne sevišķi mērķtiecīgi. Kad pēc darba Tukuma slimnīcā pārnācu uz Rīgu, biju jau pieņemts darbā Rīgas pilsētas 1.klīniskajā slimnīcā. Taču negaidīti radās sarežģījumi. Profesors Aleksandrs Liepukalns pateica, ka man paredzētā vieta jau ir apsolīta citam. Bēdīgs gāju mājās un pa ceļam sastapu savu labu paziņu — profesora Aleksandra Bieziņa znotu, kurš vaicāja, kādēļ esmu noskumis. Kad izstāstīju, viņš ieteica aizbraukt pie profesora, jo Bērnu slimnīcā it kā esot brīvas ārstu vietas. Tajā pašā vakarā ierados pie profesora Bieziņa, kurš jau nākamajā dienā paņēma mani līdzi uz slimnīcu un stādīja priekšā tās vadībai. Lai gan studiju laikos profesora Bieziņa vadībā biju darbojies studentu zinātniskajā pulciņā, Bērnu slimnīca man bija sveša. Pirms tam es strādāju par ķirurgu ar pieaugušajiem pacientiem.

— Savu pirmo operāciju Bērnu slimnīcā atceraties?

— Katrā ziņā tā bija kāda diezgan vienkārša. Strādājot pieaugušo ķirurģijas nodaļā, veicu daudz sarežģītākas operācijas.

— Ķirurgi mēdz reģistrēt izdarītās operācijas. Jūs arī to darāt?

— Nē, nereģistrēju. Bērnu slimnīcā esmu trīsdesmit sešus gadus, pirms tam jau divus gadus biju strādājis par ķirurgu. Tātad — kopējais ķirurga stāžs ir trīsdesmit astoņi gadi. Operāciju bijis ļoti daudz.

— Acīmredzot tūkstošiem.

— Droši vien. Taču laikā, kad veicu administratīvo darbu, mana aktīvā ķirurģiskā darbība bija ierobežota, lai gan visu šo laiku man nodaļā bijuši kaut daži slimnieki, esmu operējis. Tagad, kopš neesmu vairs slimnīcas galvenais ārsts, atkal ar pilnu slodzi strādāju par ķirurgu. Man ir parasta ķirurga ikdiena.

— Mēdz sacīt, ka ārsti neatceras savu pacientu uzvārdus un vārdus, taču atceras viņu sejas, atceras viņu diagnozes...

— Jā, patiešām. Es atceros sejas. Un diezgan bieži — bērnu vecākus. Jo vecāku izskats mainās mazāk. Šodien, piemēram, bija atnācis puisītis, kurš ārstējās pie manis pirms trijiem gadiem. Toreiz viņam bija četri gadiņi, tagad jau septiņi un pa šo laiku viņš ir krietni izaudzis. Pazinu zēnu, pateicoties viņa mammai. Bet ļoti bieži ārsts atceras pacienta diagnozes, taču vārdi un uzvārdi ir piemirsušies.

— Jūs arī esat viens no profesora Aleksandra Bieziņa skolniekiem.

— Jā, noteikti. Uzskatu sevi par profesora Bieziņa skolnieku bērnu ķirurģijā. Profesors bija mans skolotājs studiju gados, viņa vadībā sāku strādāt Bērnu slimnīcā. Par profesoru Bieziņu man ir ļoti labas atmiņas.

— Profesors patiešām bija īpaša personība. Un, lai gan viņam ir daudz skolnieku un darba turpinātāju, nav neviena, kas līdzinātos profesoram.

— Jā, viņam bija liels gara lidojums, viņš prata novērtēt stāvokli un redzēja perspektīvu daudzus gadus uz priekšu — kas būs, kā būs. Profesors Bieziņš bija ārkārtīgi daudzpusīgs cilvēks, ar zināšanām daudzās medicīnas nozarēs — bērnu ķirurģijā, ortopēdijā, traumatoloģijā, rehabilitācijā... Viņš pārvaldīja daudzas valodas, bija ārkārtīgi daudz lasījis. Profesors bija guvis brīnišķīgu klasisko izglītību. Nenovērtējams ir viņa veikums Latvijas medicīnas labā, bērnu slimību ārstēšanā. Par grūtībām profesors teica, ka tās ir otršķirīgas. galvenais esot sasniegt mērķi.

— Vai, jūsuprāt, šajos gados no profesora iecerētā daudz ir īstenojies?

— Domāju, daudz. Jo profesors nosprauda vadlīnijas un tās jau būtībā nav mainījušās. Piemēram: apvienot Bērnu slimnīcā visus ķirurģijas virzienus, kas saistīti ar bērnu ārstēšanu. Vairumā valstu pie pieaugušo nodaļām izveidotas bērnu apakšnodaļas. Mūsu slimnīcā ir apvienoti daudzi ārstniecības profili, kas, neapšaubāmi, ir pozitīvi. Gan bērnu ortopēdijas attīstībā, gan citās nozarēs noticis liels progress. Kā zinātnieks, profesors lika neatlaidīgi pētīt un rakstīt, lasīt. Ļoti maigi, bet tai pašā laikā stingri pieprasīja, lai viss tiktu izdarīts. Viņš prata kontaktēties ar cilvēkiem, bija ļoti vienkāršs savā būtībā. Profesors bija ļoti cilvēcīgs, ļoti saprotošs, vienmēr gribēja tikties ar jaunajiem un daudz ko pārrunāt. Taču vienmēr, pie jebkuras sarunas, neaizmirsa atgādināt, ka ir jāmācās, ir jāraksta, ir jazina. Daudz jālasa.

— Īpaša bija arī daktere Ella Bieziņa — profesora dzīvesbiedre.

— Jā, vienīgi viņa bija vairāk sevī noslēgta, ne tik sabiedriska kā profesors. Katrā ziņā viņa bija ļoti laba ārste.

— Jūs strādājāt Bērnu slimnīcā, kad tur sāka zīdaiņiem un maziem bērniem operēt sirdis. Sāka tolaik vēl jauni ārsti, tagad sen jau profesori Jānis Volkolakovs un Jānis Gaujēns, arī, tagad jau nelaiķis, Oļģerts Putniņš.

— Arī, tagad jau nelaiķis, profesors Mirons Margulis, profesors Rafails Rozentāls, kurš pašlaik vada Nieru transplantācijas centru. Bērnu sirds ķirurģija labi attīstījās. Taču, nodibinot P.Stradiņa slimnīcā Sirds ķirurģijas centru, spēki tika apvienoti un tas bija ļoti loģiski, un, domāju, ir sevi attaisnojis.

— Kā šajos trīsdesmit sešos gados, kopš strādājat Bērnu slimnīcā, tā ir mainījusies?

— Manuprāt, tā ir kļuvusi nopietnāka, nekā bija 1963.gadā. Toreiz visa medicīnas sistēma bija mazliet aplama. Daudz jau atkarīgs arī no finansēšanas. Jo vairāk slimnīcā gultu, jo lielāki štati. Un attiecīgi — lielāks finansējums. Mākslīgi tika "pieaudzēts" gultu skaits, īpaši jau uzbūvējot lielo deviņstāvu ēku un likvidējot Rīgā vairākas nelielas bērnu slimnīcas. Vienuviet sāka strādāt daudzi visai nesaderīgi cilvēki ar dažādu domāšanu un dažādu kvalifikāciju. Tas nebija sevišķi labi. Pašlaik slimnīca gultu skaita ziņā ir samazinājusies, taču ārstējamo slimnieku skaits nav samazinājies. Intensīvāk notiek pacientu izmeklēšana, protams, atbilstoši iespējām. Tagad pacienti slimnīcā nepavada nevienu lieku dienu, un to jau nepieļauj arī vecāki, kas vēlas savus bērnus redzēt mājās. Ir mainījusies arī attieksme pret vecākiem. Jo 1963.gadā vecāki labākā gadījumā varēja noteiktā stundā paskatīties uz savu bērnu caur logu. Tagad ir atļauta samērā brīva bērnu apmeklēšana. Mūsu slimnīca kļuvusi bērniem draudzīga. Tas ir brīvs režīms, kad vecāki jebkurā laikā var nākt pie sava bērna, var iet ar viņu parkā pastaigāties pat trīs reizes dienā. Slimnīcā tagad ir daudz jaunas tehnoloģiskās ierīces, jauna aparatūra, lai gan jāteic, ka arī pirms pārdesmit gadiem kaut ko centāmies iegādāties. Protams, tas, kas toreiz bija jauns, tagad jau ir novecojis. Un šodien jaunais pēc desmit gadiem būs jau ārkārtīgi novecojis, jo tehnoloģijas mainās. Katrā ziņā pašlaik mēs esam tuvāk pārējai pasaulei. Vienā otrā lietā kaut vai teorētiski esam tādā pašā līmenī kā citas valstis. Zināšanām piekļūt tagad ir plašākas iespējas (lai gan jau agrāk arī cienījamos Maskavas institūtos bija pieteikami augsts līmenis), jaunie ārsti brauc stažēties uz dažādām pasaules valstīm. Arī internets paver plašas iespējas. Ārsti šodien kļuvuši ievērojami kvalificētāki.

— Mēdz sacīt, ka labs ārsts piedzimstot un arī nomirsot reizē ar katru savu pacientu...

— Pacientu un viņu piederīgo sāpes var saprast. Var just viņiem līdzi. Bet nevajag to visu izdzīvot un pārdzīvot. Jo ārsts tad vairs nevarēs strādāt.Viņš pats sabruks. Protams, ir slikti, ja izveidojas rutīna, ja cilvēks kļūst neiejūtīgs un negrib vairs saprast pacientu un viņa tuviniekus. Ja viņa uztverē vairs nav slimnieki, bet ir "gadījumi". No tā jācenšas izvairīties. Un, ja kāds ārsts to piemirst, tad viņa rīcību un domāšanu vajag pakoriģēt. Ir jāsaprot, ka slimu bērnu vecāki ir gaužām nelaimīgi, ir jāsaprot, ka jebkura māte, kuras bērns ir slims, arī pati ir slima. Tā viņai ir psihiska trauma. Arī bērnam, kurš nav savā ierastajā vidē, savās mājās, tā ir liela trauma. Dakterim ar viņiem jāparunājas — ar meitenēm par lellēm, ar zēniem par mašīnām. Ja pašam ārstam mājās ir bērni vai mazbērni, tad šīs sarunas risināt vieglāk. Man jau ir labi — par Bārbijām esmu visu iemācījies no mazmeitām.

— Vai pirms operācijas naktī guļat, vai domās jau operējat?

— Domās operēju vienīgi tad, ja gaidāms kaut kas sarežģīts. Lielākā daļa operāciju ir standartizētas, tikai ar nelielām atšķirībām. Protams, pirms sarežģītas ķirurģiskas iejaukšanās ir jāpadomā. Reizēm tad māc arī šaubas, kā izdosies, vai rezultāts būs tik labs, kā cerēts. Un, ja tuvākais rezultāts būs labs, tad — kāds būs vēlīnais, pēc pusgada un gada. Kad uzaicini pacientu uz pārbaudi, ar sirds drebēšanu jāgaida — atnāks vai neatnāks. Ja neatnāk — varbūt viņam klājas ļoti labi, bet varbūt slikti. Manuprāt, jo ilgāk esi strādājis, jo vairāk rodas šaubas, vai visu esi pareizi izdarījis. Varbūt vajadzēja rīkoties citādi. Bet kā?

— Vai, izejot pa slimnīcas vārtiem, spējat uzreiz atslēgties no domām par darbu?

— Jā. Deviņdesmit procentu gadījumos. Protams, ir reizes, kad tas nav iespējams. Taču lielākoties es mēģinu precīzi visu izdarīt, neatstāt neko neizdarītu, nenokārtotu, lai man nebūtu nekādu šaubu. Miegs man ir labs. Dziļš bērna miegs. Un — saglabāta nervu sistēma. Mani nopelni gan laikam tur mazi, šī stabilitāte acīmredzot nāk no tēva, no mātes.

— Ja jums vajadzētu izveidot vārdisku Bērnu slimnīcas portretu...

— Vārdisku slimnīcas portretu... Neesmu gan dzejnieks. Es teiktu, ka tā ir viena liela, veca slimnīca ar bagātām tradīcijām. Labi pazīstama Latvijā. Nav iesūnojusi, nav apstājusies savā izaugsmē, turpina attīstīties, saglabājot labāko, kas bijis iepriekš un pievienojot progresīvo (un arī labāko), ko šodien varam izdarīt.

Uldim 9 mēneši

Ar dzīvesbiedri Zigrīdu 1995.gada jūnijā

Baltajā namā 1995.gada jūlijā, parakstot ar ASV sadarbības līgumu

Ar dzīvesbiedri Zigrīdu, meitu Inesi Rikšu un mazmeitām Agnesi un Martu

Armīda Priedīte,  "LV" nozares redaktore

Foto no Lamsteru ģimenes albuma