Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais Nr.70(70). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.10.1999., Nr. 322/324 (1782/1784) https://vestnesis.lv/ta/id/16107

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mantojumu ziņas

Vēl šajā numurā

01.10.1999., Nr. 322/324 (1782/1784)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Latvijā pieaug Eiropas Savienības popularitāte"

"Helsingin Sanomat"

— 99.09.29.

No Rietumiem nākušais vērtejums nav radījis pretreakciju.

No Rietumiem nākušais spiediens un vērtējums attiecībā uz Latvijas valodas – un pilsonības politiku nav spējis radīt bažas vai pretreakciju, nedz arī tautā mazinājis ES dalības popularitāti.

"Atbalsts dalībai ES šogad ir lielāks nekā jebkad agrāk, " teica Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, kurš otrdien bija ieradies darba vizītē Somijā. Aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā 50 procenti iedzīvotāju vēlas būt Eiropas Savienībā. Tas Baltijas mērogā ir liels skaits, kaut gan tai pašā laikā ievērojama daļa iedzīvotāju vēl nespēj izteikt savu vērtējumu.

"Starp Igauniju un Lietuvu ir Krievija"..

"Latvijā vēl nav notikušas nopietnākas sarunas par dalību ES," teica Indulis Bērziņš. "Daudziem latviešiem Krievijas ekonomiskā krīze ir devusi ļoti nopietnu iemeslu izlemt par labu dalībai ES".

Krievija vairs nav Latvijas ekonomisko sakaru vadošajā pozīcijā. Tranzīta pārvadājumos tā vēl ir spēcīga, taču ārējās tirdzniecības jomā Krievija ar 8% daļu ir piektajā vietā, pēc tirdzniecības apjoma tā ir ierindojusies starp Lietuvu un Igauniju.

"Krievijai tas vienmēr ir liels pārsteigums," Bērziņš iesmējās.

Ministrs novērtēja, ka strīdīgais Latvijas valodas likums jaunā veidā tiks parlamentā pieņemts varbūt decembra sākumā, īsi pirms Helsinku ES samita, kad Latvija cer tikt uzaicināta sākt iestāšanās sarunas.

Jūlijā Latvijas parlaments pieņēma likumu, kas jūtami ierobežoja citu valodu lietošanu administrācijā un uzņēmējdarbībā. Gandrīz 40% Latvijas iedzīvotāju ir krieviski runājošie. EDSO un ES izteica novērtējumu Valodas likumam un Valsts prezidente to nosūtīja atpakaļ parlamentam. "Esmu pārliecināts, ka jaunais valodas likums atbildīs gan mūsu starptautiskajiem pienākumiem, gan arī starptautiskajām normām."

"Tā tas notika ar mūsu pilsonības likumu."

Pagājušajā gadā Latvijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, kas atviegloja krieviski runājošo iespējas iegūt pilsonību.

Pret izmaiņām likumā tomēr sākās politiskas aktivitātes un, lai ieviestu šīs izmaiņas, nācās rīkot referendumu, pēc kura tās ar lielām pūlēm tika pieņemtas.

Pēc tam Latvija saņēma ES pateicību: toreizējais ārlietu komisārs Hanss van den Bruks izteicās, ka Latvija ātrāk par Igauniju ir progresējusi attieksmē pret krieviski runājošo mazākumu.

Jau viesojoties Latvijā, prezidents Marti Ahtisāri ( Martti Ahtisaari ) apsolīja, ka Latvijas dalībai ES vairs netiks izvirzīti citi cilvēktiesību nosacījumi.

Jūlijā pēc Latvijas valdības maiņas par ārlietu ministru kļuva Indulis Bērziņš (41), kurš 80. gados Latvijas Universitātē ir studējis vēsturi. 90. gados viņš kopā ar Latvijas Tautas fronti iesaistījās politikā, tika ievēlēts parlamentā un ir pārstāvējis savu valsti arī NATO parlamentārajās sanāksmēs. Bērziņš darbojas centriski labējās partijas "Latvijas ceļš" vadībā.

Kaija Virta

"Lietuvā gatavojas vēlēšanām"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.28.

Lietuvā situācija ir mierīgāka nekā Krievijā. Neraugoties uz to, arī šeit tuvojošās parlamenta vēlēšanas ir izvērtušās par "kompromatu karu", iekšpartiju kašķēšanos un citiem politiskās dzīves "jaukumiem".

"Pirmā bezdelīga" bija skandāls par to, kā Seima spīkers Vītauts Landsberģis esot saņēmis zemes gabalu prestižā Viļņas rajonā. Saskaņā ar likumu tādi zemes gabali tiek piešķirti visiem tiem, kuri tika parakstījuši Lietuvas Neatkarības aktu. Taču patiesībā zemes gabalus ir saņēmuši tikai nedaudzi. Par skandāla iniciatoru kļuva bijušais ārlietu ministrs un opozīcijā esošās Lietuvas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) vicepriekšsēdētājs Povils Gilis. Taču izrādījās, ka rungai ir divi gali: noskaidrojās, ka pats Gilis, būdams Ārlietu ministrijas vadītāja amatā, "par smiekla naudu" esot iegādājies zemes gabalu ne mazāk prestižā Lietuvas galvaspilsētas rajonā. Par zemes gabalu, kas Valsts zemes kadastrā tika novērtēts par 4000 ASV dolāriem, Gilis esot samaksājis nieka 125 dolārus. Lieta beidzās ar to, ka Gilis atkāpās no sava amata partijā, lai nesabojātu savas partijas imidžu pirms vēlēšanām. Tomēr arī Landsberģim nācās šķirties no iekārotā zemes gabala. Citādi būtu cietis viņa "Nācijas godaprāta", "Cīnītāja pret VDK" utt. gaišais tēls.

Viļņā ļaunas mēles melš, ka atšķirībā no saviem krievu kolēģiem lietuviešu politiķi varot nebaidīties no "pirts kompromatiem" tikai tā vienīgā iemesla dēļ, ka Lietuvas galvaspilsētā esot slēgtas gandrīz visas pirtis. Politiķiem daudz lielākas iespējas ir uzķerties uz kaut kādas vietējās Monikas Levinskas makšķeres. Valdošās konservatīvās partijas kontrolētā Dzimumu līdztiesības nodrošināšanas komiteja nepieciešamības gadījumā būtu spējīga "noorganizēt" lielas nepatikšanas jebkuram konservatoru politiskajam konkurentam, kuram varētu būt tieksme uz aizliegtajiem dzīves jaukumiem. Tagad daudzi pazīstami politiķi ar apmeklētājiem tiekas, tikai plaši atvēruši savu kabinetu durvis …

Tomēr korupcijas un seksuālie skandāli lietuviešu partiju līderus baida daudz mazāk nekā nesaskaņas partiju iekšienē. Vēlēšanu priekšvakarā ir sašķēlusies valdošā partija: konservatīvie ir sadalījušies Landsberģa un bijušā premjera Gedimina Vagnora piekritējos. Ja Landsberģi atbalsta partijas aparāts, tad Vagnorim ir izdevies ap sevi pulcināt jaunos konservatīvos, kas nav apmierināti ar "veco" noteicošo lomu partijas vadošajos orgānos. "Vagnoristi" vēlas kļūt par atsevišķu politisko spēku. Parlamenta vēlēšanās šī šķelšanās konservatoriem varētu beigties visai bēdīgi. Jo vairāk tādēļ, ka viņi ir paguvuši sanīsties ar saviem "koalīcijas draugiem" - kristīgajiem demokrātiem. Pašlaik Landsberģa atbalstītāji atrodas politiskā vakuumā, jo ar viņiem neviens vairs nevēlas "draudzēties", tādēļ ka nevienam negribas uzņemties atbildību par konservatīvo pieļautajām "kļūdām" Lietuvas ekonomiskajā dzīvē, iekš un ārpolitikā pēdējo trīs gadu laikā. Pēc visa spriežot, "landsberģieši" pirms vēlēšanām mēģinās sadraudzēties ar niecīgajām, taču skaļajām nacionālradikālajām partijām un kustībām. Lai gan ir arī iespējams, ka nacionālradikāļi nespēs piedot konservatīvajiem to augstprātīgo izturēšanos pēdējo gadu laikā.

Smaga situācija ir izveidojusies arī Lietuvas Kristīgi-demokrātiskajā partijā (LKDP). Demokristieši kopā ar konservatīvajiem ilgu laiku ir kopā veidojuši valdību, un šo partiju koalīcija veidoja pašu lielāko parlamenta grupējumu. Pati par sevi LKDP ir pārāk mazskaitlīga un pārāk vāja, lai viena pati varētu rēķināties ar liela skaita vietu iegūšanu nākamajā parlamentā. Tai ir nepieciešams jauns sabiedrotais. Nav izslēgts, ka par šādu sabiedroto varētu kļūt Romualda Ozola vadītā Centra savienība. Pagaidām gan demokristieši ir aizņemti ar jauna partijas vadītāja meklējumiem: šajās dienās LKDP priekšsēdētājs, Lietuvas ārlietu ministrs Aļģirds Saudargs paziņoja, ka aiziet no partijas. "Parteigenosse" ir pārņēmusi panika.

Situācija nebūt nav labāka arī opozīcijā esošajā Lietuvas Sociāldemokrātiskajā partijā (LSDP). Tās līderis - populārais 45 gadus vecais politiķis Vītjānis Andrjukaitis ir pazīstams ne tikai ar savu uzticību sociāldemokrātijas principiem, bet arī ar savu tieksmi lēmumus pieņemt vienpersoniski. Daļa partijas biedru, būdami neapmierināti ar Andrjukaiša visvarenību, LSDP iekšienē ir izveidojuši "Grupu-2000" un dēvē Andrjukaiša piekritējus par "atpalikušiem" un "tendētiem uz prokrievisku politiku". Tajā pašā laikā Andrjukaitis ir viens no pašiem jaunākajiem un daudzsološākajiem Lietuvas politiskā Olimpa iemītniekiem - pagājušajās prezidenta vēlēšanās viņš ieņēma godpilno trešo vietu, atpaliekot tikai no liberālā Artura Paulauska un tagadējā Lietuvas prezidenta Valda Adamkusa. Ir iespējams, ka nākamās vēlēšanas viņam būs veiksmīgākas un Krievijai vajadzētu iegaumēt šo vārdu - Vītjānis Andrjukaitis. Nav šaubu, ka tieši viņš kļūs par labējo un nacionālradikālo partiju galveno mērķi parlamenta vēlēšanās.

Šodien analītiķi ir vienis prātis par to, ka jaunais parlaments būs daudz "kreisāks" nekā pašreizējais. Un vēl: diezin vai nacionālradikāļi gūs panākumus. Mītiņu laiks jau sen ir pagājis, un izredzes uz uzvaru Lietuvā saglabā jaunie un pragmatiskie Maskavas un Oksfordas universitāšu absolventi, kuri politikas ratus nejūdz priekšā zirgam - ekonomikai. Runājot par pašreizčjiem "dzīves saimniekiem"- konservatīvajiem, jāsaka, ka viņi diezin vai gūs panākumus: pēdējo trīs gadu laikā šo partiju ir satricinājuši pārāk daudzi korupcijas skandāli.

Riks Paips

"Un atkal Krievijas netīrais karš"

"The Washington Post"

— 99.09.29.

Amerikāņi varētu sākt izrādīt zināmu izpratni par krieviem, kuri sūta kara lidmašīnas pret Krievijas Čečenijas kaujiniekiem.

Maskava ne tikai pretendē uz cīņu par teritoriālās integritātes saglabāšanu un valstiskās autoritātes nodrošināšanu nemierīgajā islamiskajā Kaukāza reģionā. Maskava apgalvo, ka tā reaģē uz čečenu īstenotajiem Maskavas dzīvojamo māju sprādzieniem; šo uzbrukumu rezultātā ir gājuši bojā simtiem cilvēku. Pirmajā brīdī liekas, ka Krievija Čečenijā nedara nekā vairāk par to, ko NATO darīja Kosovā, īstenojot valsts politiku, dodot triecienu infrastruktūrai un pēc iespējas samazinot iespējamo upuru skaitu militāristu vidū.

Tomēr viss nav tik vienkārši šajā atsāktajā karā, kurā čečenu kaujinieki pazemoja Krievijas armiju un faktiski izkaroja Čečenijas neatkarību 1994.-1996.g. Pirmkārt, nav nevienas autoritatīvas figūras - neviena Slobodana Miloševiča. Otrkārt, netiek uzdoti jautājumi par to, vai ikdienas aviācijas triecieni varētu panākt vēlamo rezultātu un, ja nē, vai Krievijas sauszemes karaspēks to spēs izdarīt. Uzvara pār kaujiniekiem acīmredzot ir kļuvusi ne tikai par militāru mērķi, bet gan par Krievijas komandu struktūras aprindu apsēstību.

Ne Savienotajām Valstīm, ne NATO nenāktu par labu, ka Krievija kārtējo reizi tiktu pazemota. Šāds rezultāts var vienīgi aktivizēt Krievijas drūmākās nacionālistiskās noslieces un kavēt to no progresīvu uzdevumu veikšanas. Rietumiem ir nepieciešama kompetenta Krievija, kas raugās nākotnē, nevis tāda, kas ir ierauta netīrā etniskā karā. Šajā kontekstā ir ļoti satraucoši uzzināt par Jeļcina valdības nicināmām sarunām ar čečenu valdību, kam ir savi iemesli atjaunot vietējo kārtību. Šim konfliktam nav iespējams veiksmīgs risinājums, tomēr vieni risinājumi ir labāki par citiem, taču nešķiet, ka Maskava varētu tiem tuvoties.

"Maskava vērš savus uzbrukumus pret minoritātēm"

"The Globe and Mail"

— 99.09.28.

Kāds Maskavas policists vērīgi pētīja Ahmeda Bersajeva pagaidu uzturēšanās atļauju. Pēc tam ar zilu tinti pārvilka dokumentam milzīgu zilu krustu. Ar vienu policista rokas vēzienu 24 gadus vecais čečens bija zaudējis tiesības uz tiesisku eksistenci Maskavā.

Pagājušajā nedēļā arestētais Bersajevs kļuva par vienu no 50 000 cilvēku, kuriem draud padzīšana no Krievijas galvaspilsētas operācijas "Viesuļvētra" ietvaros, kas ir masveida Maskavas policijas uzbrukumi tumšādainajiem minoritāšu pārstāvjiem.

Tomēr ļaunākais viņam vēl bija priekšā. Policija lika Bersajevam parakstīt paziņojumu par atzīšanos, ka viņš tirgū esot pārdevis narkotikas. Bersajevs atteicās to darīt. Tad sākās uzbrukumi. Kā viņš pastāstīja, policija 20 minūtes viņu pārmaiņus sita un dunkāja, raujot aiz matiem. Policisti viņam skaidroja: "Mēs tevi sitam tādēļ, ka tu esi čečens un slepkavo mūsu zēnus. Mēs pret tevi izturēsimies tieši tāpat." Policisti atņēma viņam naudu, pametot bezsamaņā uz ielas. Viņš tika nogādāts kādā Maskavas slimnīcā, kur viņam ārstēja salauztās ribas un ievainojumus nierēs un mugurā. Bersajevs tik tikko spēja paiet.

Piecas dienas pēc piekaušanas Bersajevs kliboja lejā pa slimnīcas kāpnēm. Viņa brālis, kurš netika laists garām policijas apsardzei, bija paslepen nodevis ziņu slimnīcas darbiniekam, aicinot organizēt slepenu tikšanos pie tiesas.

Bersajevs intervijā teica: "Viņi vēlas Maskavu iztīrīt no čečeniem. Tas nav godīgi. Viņi včlas kādu padarīt par grēkāzi, un nu viņi ir ķērušies klāt mums."

Krievijas varas iestādes, neuzrādot nopietnus pierādījumus, ir apsūdzējušas čečenu separātistu kaujiniekus sprādzienu organizēšanā, kas iznīcināja divas dzīvojamās ēkas un nogalināja vairāk nekā 220 cilvēku.

Pēc sprādzieniem Maskavas varas iestādes paziņoja, ka katram pilsētas pagaidu iedzīvotājam ir jādodas uz policiju pārreģistrācijai. Šāda soļa mērķis galvenokārt bija mērķēts pret čečeniem un tūkstošiem citu etnisko Kaukāza minoritāšu pārstāvjiem. Šajos pasākumos tika ierauti arī tūkstošiem migrantu strādnieku un biznesmeņu no Azerbaidžānas, Armēnijas un Gruzijas. Lai gan Krievijas galvaspilsētā viņi tiek dēvēti par "viesiem", Kaukāza tumšādainajiem iedzīvotājiem tiek ņemta ļaunā viņu prasme, tirgojoties ar augļiem un dārzeņiem Maskavas tirgos. Gadiem ilgi Kaukāza "mafija" ir tikusi vainota noziedzības izplatībā un pārtikas cenu augšanā.

Teroristu sprādzieni rasisko spriedzi ir vēl vairāk saasinājuši. Maskavas ielas rotā grafiti uzraksti: "Nogaliniet melnos!" Anti-Kaukāza histēriju ir uzkurinājuši Krievijas masu informācijas līdzekļi. Kāda televīzijas stacija savus skatītājus aicināja balsot par to, kurš būtu izraidāms no Maskavas. Visbiežākā atbilde bija: "Visus tos, kuri nāk no Kaukāza." Citā televīzijas kanālā neskaitāmi zvanītāji pieprasīja "staļiniskas metodes" attieksmē pret čečeniem.

Maskavas policija ir aizturējusi aptuveni 20 000 cilvēku, un vairāk nekā 500 čečenu ir ieslodzīti cietumā. No pilsētas ir deportēti 465 cilvēki, un aptuveni 18 000 vēl varētu tikt izsūtīti, jo viņiem tika liegtas tiesības pārreģistrēties. Tūkstošiem slēpjas pagrīdē, baidoties lūgt reģistrāciju.

Maskava nav vienīgā Krievijas pilsēta, kas uzbrūk minoritātēm. Līdzīga informācija pienāk no citām vietām, ieskaitot Krasnojarsku un Volgogradu.

Kādā Krievijas ziemeļu pilsētā pusaudzis atzinās, ka ir patvaļīgi aizdedzinājis noliktavu un automašīnu, kas piederot cilvēkiem no Kaukāza. Vismaz viens reģiona gubernators ir aicinājis nereģistrētos cilvēkus no Kaukāza aizturēt un ieslodzīt nometnēs.

Šie uzbrukumi ir Krievijas padomju ēras ilgstošās lielo pilsētu iedzīvotāju "uzturēšanās atļauju sistēmas turpinājums. Bez zīmoga pasē ar pareizu mājas adresi lielo pilsētu iedzīvotāji var tikt padzīti no savām mājām.

Krievijas konstitūcija garantč visiem pilsoņiem pārvietošanās brīvību, un Krievijas konstitucionālā tiesa ir divreiz norādījusi, ka uzturēšanās atļauju sistēma esot nelikumīga, tomēr tā vēl arvien pastāv.

Valsts amatpersonas ir atzinušas, ka uzbrukumi Kaukāza izcelsmes iedzīvotājiem esot nelikumīgi. Krievijas tiesnesis Anatolijs Kovlers, kurš šomēnes tika apstiprināts Eiropas cilvēktiesību tiesā, brīdināja par nacisma draudiem, ja varas iestādes turpinās vērsties pret cilvēkiem, "ņemot vērā deguna izmēru un acu formu".

Bersajeva brālis ir izcietis nedēļām ilgus Maskavas policijas pazemojumus. Katru dienu policija iebrūk Maskavas tirgos, pārbaudot visu tumšādaino tirgotāju dokumentus. Maskās tērpti policisti iebrūk privātos dzīvokļos, lai pārbaudītu iedzīvotāju personības.

Dzīvojamās ēkas ir izveidojušas savas "māju komitejas", kuras bieži vada armijas veterāni, lai uzraudzītu aizdomīgos svešiniekus un aicinātu policiju pārmeklēt ārzemnieku vai kaukāziešu dzīvokļus.

Čečeni jūtas kā slazdā. Ja viņi paliks Maskavā, viņiem draud aresti un cietums. Tomēr viņi nevar atgriezties Čečenijā, kur norisinās karš, bandītisms, kur ir bezdarbs un valda pastāvīgi draudi tikt iesaistītiem dumpinieku armijā.

Kritiķi apgalvo, ka situācija atgādinot 30. gadu Staļina represijas vai pat nacistiskās Vācijas rasistisko politiku. Čečenijas valdības sūtnis Maskavā Maijerbeks Vačagajevs saka: "Grautiņi, deportācijas, piekaušanas - mēs piedzīvojam to pašu, ko kādreiz piedzīvoja ebreji."

Daudz minoritāšu grupu ir pametušas Maskavu patvēruma meklējumos.

Korumpētajai Krievijas policijai šie uzbrukumi dod izcilu iespēju izspiest no saviem tradicionālajiem upuriem vēl lielākus kukuļus. Čečeni informē, ka viņi ir spiesti samaksāt 500 rubļu lielu kukuli, lai pārreģistrētos policijā, pat ja viņu dokumenti ir vislabākajā kārtībā. Kopš policijas akcijas sākuma pieprasīto kukuļu apjoms ir divkāršojies un pat trīskāršojies. Kāds azerbaidžāņu žurnālists rakstīja: "Tie nav mēģinājumi atrast vainīgos. Tā ir tikai jauna iespēja iegūt naudu."

Džefrijs Jorks

"Krievija ir neaprēķināma"

"Der Spiegel"

— 99.09.27.

Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs par jauna Kaukāza kara briesmām.

Spiegel:

Aslan Alijevič, pirmās bumbas uz Grozniju nokritušas. Jūs esat devis rīkojumu par vispārēju čečenu mobilizāciju. Vai Maskava atkārtoti iesoļos jūsu Republikā?

Mashadovs:

Krievija diemžēl pazīst tikai vienu metodi, pātagu. Saprātīgas politikas vietā Kaukāzā Maskava nepiekopj neko citu kā vienīgi rupju vardarbību.

Sp.:

Vai Krievija no asiņainā karagājiena Čečenijā, kurā tā zaudēja, nav neko mācījusies?

M.:

Tā izskatās. Kaut arī šis karagājiens krievu armijai darīja negodu, kara draudi ir tikpat lieli kā 1994.gada rudenī. Par piemēru paņemiet Krievijas premjera Putina paziņojumu par to, ka mūsu 1996.gadā noslēgtais pamiers esot jāizskata par jaunu…

Sp.:

… kam sekoja bombardēšana un raķešu uzbrukumi.

M.:

Sabiedrībai tiek melots un tiek teikts, ka tur esot iznīcināti teroristu atbalsta punkti. Neviens cīnītājs tādā veidā līdz šim nav nogalināts, toties vairāk nekā 200 civiliedzīvotāji savas dzīvības zaudēja barbarisko artilērijas uzbrukumu rezultātā. Tieši šodien Mesketi ciemā bojā gāja četri cilvēki - trīs sievietes un mazs bērns.

Sp.:

Daudzi krievu ģenerāļi apgalvoja, ka viņi pēdējā Čečenijas karā būtu viegli uzvarējuši, ja vien politiķi viņus nebūtu kavējuši.

M.:

Nekā citādi kā par pašapmānu to nevar nosaukt. Es pats toreiz vadīju Groznijas atbrīvošanas operāciju un ļoti labi atceros tikšanos ar krievu ģenerāli Puļikovski. Šis vīrietis bija histērijā, satraukts, satriekts, pilnīga savu spēku izsīkuma priekšā. Daži Maskavas politiķi jau labprāt atļautu turpināt cīņas. Tomēr viņu karavīri saprata, ka viņiem vairs nav izredžu.

Sp.:

Vai viņiem šodien būtu lielākas?

M.:

Tikai viņu iedomās. Mēs esam stiprāki nekā 1994.gadā un uzbrukumam esam labāk bruņoti.

Sp.:

Premjers Putins no armijas un policijas ap jūsu republiku vēlas izveidot "cordon sanitaire".

M.:

Mēs jau šādos karantīnas apstākļos dzīvojam kopš 1997.gada. Visas saistības, ko krievi uzņēmās pēc kara, tā arī palika uz papīra: nebija nekādas kompensācijas par karā nodarītajiem postījumiem, nebija netraucēta naftas transporta, mūsu lidosta netika izbūvēta tā, lai tā būtu piemērota starptautiskajai gaisa satiksmei.

Sp.:

Vai jūsu pilsoņi ir gatavi pilnīgai blokādei?

M.:

Es viņiem vienmēr esmu teicis: Krievija ir neaprēķināma, tā var ķerties klāt jebkuram piespiešanas līdzeklim - noskaņojieties tam.

Sp.:

Jūs nevarat noliegt, ka jūsu republika draud pārvērsties par radikālo islama teroristu patverumu. Ķīlnieku sagūstīšana un izpirkuma maksas izspiešanas gadījumi pieņem draudīgus apmērus.

M.:

Es šādas briesmas saskatu. Mēs jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tiekam nozākāti par terorisma, ekstrēmisma, fundamentālisma placdarmu. Krievija pasaules priekšā visus čečenus mēģināja nosaukt par bandītiem. Kaut kas tāds nevar palikt bez sekām. Pie tam mūsu tradīcijām, izpratnei par islamu ir svešas radikālisma idejas kā vārdos, tā darbos.

Sp.:

Pēdējo gadu nolaupīšanas gadījumus taču nav iedvesmojusi un izstrādājusi Maskava.

M.:

Protams, bet mēs zinām arī to, kurš kara laikā tādas darbības uzsāka. Toreiz krievu oficieri piederīgajiem sāka pārdot līķus, kuri bija miruši internēto nometnēs, vēlāk pret izpirkuma maksu atbrīvoja gūstekņus. Tikai tādā veidā noziegumi saņēma it kā legālu nokrāsu.

Sp.:

Vai jūsu iejūtība pret jūsu tautieti un bijušo premjeru Šamilu Basajevu, kurš Dagestānā gatavo mazu karu, nav pārāk liela?

M.:

Basajevs, pateicoties Ķai partizānu akcijai, savu autoritāti mūsu acīs stipri iedragājis. Mūsu tauta ir kara nogurdināta un nosoda Ķādas provokācijas.

Sp.:

Kādēļ tad jums neizdodas tādus bandu vadītājus kā Basajevu, Radujevu vai Hatabu apcietināt, tādējādi atņemot viņiem vismaz militāro operāciju bāzi Čečenijas kalnos?

M.:

Kas attiecas uz iespējamajām teroristu apmācības nometnēm, tad arī šeit daudz kas tiek pārspīlēts. Mēs ielūdzām starptautiskos novērotājus, lai pārbaudītu, kas tajā visā ir patiesība un kas krievu propaganda. Un tad arī es Basajevu kā bandītu tā vienkārši nevaru apcietināt, cilvēki to šeit nesaprastu. Mēs galu galā kopīgi cīnījāmies par mūsu zemes neatkarību.

Sp.:

Vai pilnīga, no Maskavas puses atzīta Čečenijas suverenitāte jums dotu iespēju stingrākai rīcībai pret ekstremistiem?

M.:

Droši. Tad es Ķiem ļaudīm varētu teikt: tagad mums ir suverenitāte, par kuru mēs cīnījāmies. Ko jūs vēl gribat? Tagad ķeramies klāt valsts izveidei.

Sp.:

Kas pēc jūsu informācijas izdarījis sprādzienus Krievijas dzīvojamos namos?

M.:

Es kategoriski izslēdzu to, ka tas ir čečenu darbs. Pat karā, kad krievi pret mums izrīkojās barbariski, mēs nekad neķērāmies pie šādām nosodāmām metodēm. Tas neatbilst mūsu nacionālajai dabai. Mēs necīnāmies pret neapbruņotajiem un nevainīgajiem. Neviens krievu ģenerālis, neviena krituša krievu karavīra māte mums to nevar pārmest.

Sp.:

Arī Basajevs, gūstekņu saņēmējs Budjonovskā 1995.gadā, kur tika nogalināti 150 cilvēki, ir čečens. Kurš tad organizēja un finansēja uzbrukumus?

M.:

Vienmēr, kad Krievijas durvju priekšā ir vēlēšanas, tiek izspēlēta Čečenijas kārts, it sevišķi tagad, kad Jeļcina tuvu stāvošām aprindām jābaidās no tā, ka nākamais prezidents par visu, ko tās Jeļcina vārdā veikušas - līdz pat valsts novešanai līdz karam Čečenijā, tās var ielikt cietumā. Tālab tiek izmantotas visas iespējas, lai vēlēšanu atcelšanu varētu pamatot ar izsludināto ārkārtas stāvokli valstī. Neviens cits reģions par Ziemeļkaukāzu nav piemērotāks izmēģinājumu lauks.

Sp.:

Vai jūs krievu slependienestus uzskatāt par patiesi spējīgiem, lai tie iznīcinātu nevainīgus cilvēkus un iemītu nepareizas pēdas Kaukāza virzienā, lai tā valsti iedzītu ārkārtas stāvoklī?

M.:

Es to uzskatu par pilnīgi iespējamu. Kara partija Maskavā ir ļoti varena un ļaunprātīga.

Sp.:

Krievijas bijušais premjers Černomirdins un jūsu kaimiņu republiku Ziemeļosetijas un Ingušijas prezidenti, lai aizkavētu draudošo karu, ierosināja neatliekamu tikšanos starp jums un prezidentu Jeļcinu. Šādu tikšanos jūs pieprasāt jau labu laiku. Kāpēc tā nenotiek?

M.:

Jau 1994.gadā mūsu bijušais prezidents Dudajevs veltīgi lūdza sarunas ar Borisu Jeļcinu. Toreiz aizsardzības ministrs bija Gračovs, kas ar gaisa desantnieku pulku visu gribēja nokārtot divu stundu laikā. Tāpat arī šodien Maskavā ir politiķi, kas iesaka blokādi un karantīnu, lai Mashadovs Kremlī kristu ceļos.

Sp.:

Jūs pats ticat tam, ka jums abiem kopīgi izdosies atrast izeju?

M.:

Es domāju, ka viņš to var un arī vēlas. Kad mēs 1997.gadā parakstījām miera līgumu, viņu tuvu stāvošie cilvēki satraukti no tā centās atrunāt. Tomēr Jeļcins savas domas nemainīja un teica: Es esmu prezidents un uzņemos atbildību.

Sp.:

Ja jūs rīt satiktu Jeļcinu…

M.:

…es simtprocentīgi par to esmu pārliecināts, ka viņam skaidri pierādītu, ka viņa tā sauktie padomnieki viņu atkārtoti grib apmuļķot.

Sp.:

Kāda loma tajā visā ir krievu multimiljardierim Berezovskim?

M.:

Ļoti svarīga.

Sp.:

Vai viņš ir labais vai ļaunais Kaukāza tautu gars?

M.:

Čečeniem izteikti ļauns. Viņš piekopj intrigu spēles un "flirtē" ar tādiem opozicionāriem kā Basajavs un Udugovs. Viņš apmaksā viņu televīziju, interneta sakarus, satelīttelefonus. Visās lielākajās izpirkummaksu akcijās iesaistīti viņa starpnieki.

Sp.:

Kādēļ tas tā?

M.:

Varbūt viņš saņēmis uzdevumu vājināt Krievijas pozīcijas Kaukāzā. Varbūt viņam te ir savas naftas intereses. Katrā ziņā viņa spēles visam reģionam ir ļoti bīstamas.

Sp.:

Vai jūsu sarunu labākais partneris būtu ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, ar kuru kopīgi jūs pirms trim gadiem sekmīgi noslēdzāt pamieru?

M.:

Es par to vairs neesmu tik drošs. No vienas puses, es Ļebedu vērtēju ļoti augstu. No otras puses, viņa pēdējie izteikumi liecina par to, ka viņš mūsu toreizējo vienošanos parakstījis ar nodomu pirmām kārtām iegūt laiku Krievijai. Un, kad tā atkal būs pietiekami spēcīga, tā Kaukāzā atgūs visu, kas tai nekad nav piederējis.

Sp.:

Ja jūs pats no samierinātāja Ļebeda neko vairs nesagaidāt, kurše tad cits Krievijā čečeniem var iedot viņu neatkarību?

M.:

Es domāju, ja Jeļcins kaut ko sapratis no šī kara apkaunojošās rīcības un bezcerības, tad šo soli būtu jāsper Jeļcinam. Un es nevaru iedomāties, ka viņš saviem apkārtējiem ļaus sevi apmelot tādā mērā, lai viņš vēsturē ieietu kā Kaukāza asinssūcējs.

Sp.:

Prezidenta kungs, mēs jums pateicamies par šo sarunu.

"Karš — un nekādu kliedzienu"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.09.29.

Ir zināms, ka karam ir vairākas sejas.

Tur ir ģenerāļi. Viņiem pie krūtīm ir ordeņi, viņi runā par stratēģiju un sola panākumus. Tur ir karavīri. Viņiem ir jāriskē ar savām galvām un jāmaksā gan par uzvaru, gan arī par pieļautajām kļūdām. Un tur ir arī civiliedzīvotāji. Tiek nogalināti viņu piederīgie, sagrautas viņu mājas, izlaupīts īpašums, atņemta dzimtene. Un, visbeidzot, malā stāvošie. Viņi uzstājas kā "starptautiskā valstu savienība" un bieži vien viņi ir šausmu satriekti. Taču tikai retos gadījumos viņi grib un ir spējīgi iejaukties slaktiņā. Pilsoņu karos vēl eksistē nemiernieki, kuri cīnās pret armiju - viņi, neraugoties uz mežonīgo izskatu, bieži vien ir ierindojami pavisam citā kategorijā nekā ģenerāļi un karavīri.

Stratēģi Aizsardzības ministrijā Maskavā tagad ir pieņēmuši lēmumu nogalināt čečenu "bandītus". "Svētais karš", ar kura palīdzību islamiskie nemiernieki Ziemeļkaukāzā grib atbrīvoties no Maskavas virskundzības, lai ieviestu savu radikālo islama versiju, draud destabilizēt Krieviju un apkārtējās valstis. Daži tūkstoši kaujinieku ap Šamilu Basajevu un viņa līdzgaitnieku Hatabu ir iesākuši procesu, kas karā var iesaistīt visu Kaukāzu. "Islamiskajā atbrīvošanās kustībā", aiz kuras slēpjas kaukāziskais nacionālisms, Krievija saskata apdraudējumu tās teritoriālajai vienotībai. Un tā nojauš arī draudus tās ekonomiskajām un ģeostratēģiskajām interesēm ar izejvielām bagātajā reģionā ap Kaspijas jūru.

Parole, kāda tagad ir Krievijas valdības vadītājam Vladimiram Putinam un aizsardzības ministram Igoram Sergejevam, saucas "iznīcināšana". Tā ir vērsta pret ienaidnieku, kurš tāpat nezina, kas ir piedošana. Lai nevajadzētu iet bojā tikpat daudziem krievu karavīriem kā iepriekēšjā Čečenijas karā, Maskava ir devusi rīkojumu bombardēt mazo musulmaņu republiku un - pagaidām? - atsakās no iebrukšanas. Ienaidnieks ir jāparalizē "no gaisa" - pēc amerikāņu karošanas metodes Kosovā. Taču jautājums ir, vai bumbas un raķetes patiesi trāpa Basajeva kaujiniekiem. Līdz šim ir bijušas redzamas tikai izdegušas mājas un bēgļu kolonnas, kuri panikā bēg no galvaspilsētas Groznijas. Tāpēc par Krievijas stratēģiju pagaidām var teikt tikai to, ka karš pret "teroristiem" un "bandītiem" tiek vests uz civiliedzīvotāju rēķina.

Līdz ar to "ārpusē stāvosajiem" vajadzētu justies aicinātiem iejaukties. Starptautiskajai sabiedrībai ir jāuzdod sev jautājums, vai vēl ilgāk drīkst klusējot noraudzīties uz Maskavas rīcību Kaukāzā. Galu galā kaujas lidmašīnu iesaistīšana, ar kuru palīdzību ar mērķi apkarot terorismu, tiek slepkavoti civiliedzīvotāji, starptautiskajās tiesībās nedrīkst tik sankcionēta kā leģitīms valstiskās rīcības līdzeklis.

Taču līdz šim ir maz dzirdēts par "kariem cilvēcības vārdā". Čečenijas jautājumā līdz šim nevienu no savām iespaidīgajām atziņām, ar kurām viņi Kosovas kara laikā atgādināja par cilvčktiesībām un pienākumu aizsargāt nevainīgi cietušos, nav pauduši ne Bils Klintons un Tonijs Blērs, ne arī Gerhards Šrēders, Rūdolfs Šarpings un Joška Fišers. Un tas, lai gan ir skaidrs, ka Maskava ar brutāliem militāriem līdzekļiem vēršas pret Čečenijas civiliedzīvotājiem, liekot tiem ciest par nelielas teroristu grupas izdarītajiem noziegumiem. Var jau teikt arī tiešāk: par Krievijas politiķu un armijas vadības nespēju tik galā ar Basajevu citādā veidā, tagad Groznijā sievietes un bērni samaksā ar savām dzīvībām.

Vai norāde uz Kosovu ir pārāk rupjš salīdzinājums? Var jau būt. Čečenijā nenotiek etniskā tīrīšana, upuru skaits līdz šim ir daudz mazāks par tūkstoti. Taču cilvēktiesību aizsardzība attiecas ne tikai uz etnisko padzīšanu gadījumiem. Un cilvēktiesības arī nevērtē pēc mirušo skaita, bet gan pēc nevainīgu cilvēku eksistences apdraudējuma.

Tā nebūtu nepiesardzība, ja tagad tiktu debatēts par iejaukšanos no ārpuses. Pat tad, ja Kaukāza konflikts attīstītos iespējami sliktākajā virzienā un izvērstos par sauszemes karu starp Krievijas armiju un čečenu partizāniem: Krievijas gadījumā ar militāru spiedienu no ārpuses neko panākt nav iespējams. Taču jau tagad ar Krieviju ir jārunā par to, kā atrisināt krīzi Kaukāzā. Nedrīkst signalizēt par brīvību pielietot vardarbību pret saviem pilsoņiem - vai pret saviem kaimiņiem. Tas ir nepieciešams arī tāpēc, ka pastiprinās aizdomas, ka vadībai Maskavā runa nav tikai par cīņu pret nemierniekiem. Krievijā daudzi politiķi nežēlīgajā rīcībā pret ienīstajiem čečeniem saskata savtīgas intereses - pēc trim mēnešiem ir gaidāmas vēlēšanas. Tāpēc jo vairāk ir nepieciešams nekavējoties izdarīt spiedienu uz Maskavu - politisku un ekonomisku.

Tomass Avenariuss

"Kas izgāja greizi Krievijā"

"Financial Times"

— 99.09.28.

Vai SVF vajadzēja atteikties no palīdzības sniegšanas, kad kļuva skaidri korupcijas apmēri? Nē, kamēr vien ir reformām uzticīgi krievi.

1992. gadā Krievija pievienojās Starptautiskajam Valūtas fondam. Inflācija togad sasniedza 2500%, un ražošanas apjomi kritās par 15%. SVF programmu ietvaros 1996. gadā inflācija tika iegrožota, un 1997. gada notika atgriešanās pie pieauguma. Pēc 1998. gada augusta sabrukuma ir bijuši dažādi kavēkļi, taču pieaugums atkal ir pozitīvs un inflācija virzās uz viencipara skaitļiem.

Krievijā ir panākts daudz; daudz kas arī vēl ir jāpadara. Galveno panākumu kopš 1992.gada viegli var uztvert kā pašu par sevi saprotamu: par spīti daudzām virziena maiņām, Krievija ir apliecinājusi, ka tā vēlas pievienoties modernajai industriālajai pasaulei, ar pasaules ekonomikā integrētu tirgus ekonomiku. Šis lēmums ir būtiskākais valsts politiskajā transformācijā.

Ir bijuši arī citi sasniegumi: brīvāki iekšējie tirgi, tirdzniecībai atvērta ekonomika, kā arī fakts, ka 70% no ražošanas apjomiem nāk no privātā sektora. Pastāv funkcionējoša Centrālā banka, Finansu ministrija, kura sāk kontrolēt valdības izdevumus, fiskālais federālisms, kā arī akciju un valūtas tirgi. Lēni, nepilnīgi un diemžēl ar pārmērīgi lielu korupciju pēc 70 komunisma gadiem sāk parādīties privātā ekonomika un vidusslānis.

Protams, ka visu to varēja paveikt daudz labāk.

Kad Krievijas un SVF 1995. gada programma nodrošināja kontroli pār inflāciju un budžetu, valsts ķērās pie jaunas programmas ar SVF, kuras mērķis bija makroekonomiskās stabilizācijas darba noslēgšana un ātra virzīšanās uz strukturālo reformu veikšanu.

Tas notika Krievijas, nevis Rietumu dēļ: palīdzības ietvari bija izveidoti, taču dažādu iemeslu dēļ Krievijas valdība nespēja pildīt savas saistības - viens no tiem bija prezidenta Borisa Jeļcina veselības stāvoklis. 1996.-1998. gada programma virzījās uz priekšu kā pa viļņiem - SVF vairākkārt atlika izmaksas, kamēr politika netika nostādīta atpakaļ uz pareizajām sliedēm.

Galvenā mācība ir tā, ka tieši pati valsts - un nevis SVF vai Pasaules banka - fundamentāli nosaka, vai programma būs veiksmīga, jeb arī tā cietīs neveiksmi. Ārpasaule var ietekmčt situāciju, un dažkārt tai var būt izšķiroša nozīme, atbalstot pareizo politiku un iestājoties pret nepareizo. Taču, kā teica ASV finansu ministrs Lorenss Samerss: "Mēs nevaram vēlēties reformas vairāk, kā to vēlas Krievijas valdība un tauta."

Kas izgāja greizi Krievijā? Pamatproblēma nebija tā, ka programmā būtu izlaists kāds kritiski svarīgs elements, kā, piemēram, nodokļu vai tiesiskā reforma. Drīzāk problēmas radās dēļ bizantiskās biznesa un politisko interešu mijiedarbības Krievijā, kur reformu spēkus bieži vien pārmāca spēki, kas centās iegūt kontroli pār dabas resursiem un topošo tirgus ekonomiku.

Pastāv trīs jautājumi par stratēģiju: pirmkārt, vai SVF, Pasaules banka un ERAB bija pareizie kanāli palīdzības sniegšanai Krievijai; otrkārt, vai reformām nevajadzēja būt lēnākām; un treškārt, vai mums vajadzēja turpināt sniegt palīdzību, neraugoties uz šķēršļiem.

Daudzi ir uzstājuši, ka starptautiskās finansu institūcijas nebija pareizie kanāli palīdzības sniegšanai reformām un ka šeit vairāk vajadzēja iesaistīties G7 industriālo valstu grupai. Būtībā G7 ir tieši iesaistīta - gan ar tās lomu starptautiskajās finansu institūcijās, gan ar tās divpusējo palīdzību.

Varbūt varētu sacīt, ka G7 varēja sniegt vairāk beznosacījumu palīdzības. Iespējams, ka lielāka palīdzība sākotnējos posmos būtu bijusi noderīga. Taču ir grūti aizstāvēt ideju par beznosacījumu palīdzību. Tā vai citādi, palīdzības sniegšanai Krievijai noteikti būtu bijis jāizveido zināma veida ietvars, un tam būtu jāizskatās ļoti līdzīgam SVF un Pasaules bankas pielietotajai sistēmai. Nebija nekādas nepieciešamības izgudrot to no jauna.

Runājot par reformu ātrumu, Krievijas šoka terapijai bija divi pamatelementi - cenu liberalizācija 1992. gadā un privatizācija 1992.-1995. gadā. Abos gadījumos lēmumu par ātru virzīšanos uz priekšu pieņēma Krievijas valdība. Atšķirīgā politiskajā vidē pareiza būtu pakāpeniskāka privatizācija, kas notiktu pēc tirgus ekonomikas tiesiskā un institucionālā ietvara izveidošanas. Tau Krievijas politiķi tā neuzskatīja.

Citās ziņās reformas ir bijušas pārāk lēnas, nevis pārāk ātras. Ja Krievija būtu īstenojusi 1996. gada reformas, tās ekonomika tagad būtu spēcīgāka, ienākumi būtu lielāki, un tā būtu izvairījusies no 1998. gada sabrukuma. Kapitāla aizplūšana, kura, kā tiek lēsts, sasniedz no 10 līdz 20 miljardiem dolāru gadā, būtu bijusi daudz mazāka.

Kapitāla aizplūšana pieņem dažādas formas. Daļa no tā ir legāla nauda, kas meklē labāku investīciju klimatu. Taču no tā daļa ir netīrā nauda, kas iegūta nelikumīgā ceļā un ārzemēs tiek atmazgāta.

Kad Krievijas ekonomiskā situāciju uzlabosies, aizplūdušais kapitāls atgriezīsies, kā tas notika Latīņamerikā pēc parādu krīzes. Starptautiskās sabiedrības atbalstīta politika Krievijas ekonomikas nostiprināšanai palīdzēs apturēt šo plūsmu un pagriezt to atpakaļ. To pašu var paveikt lielāka sadarbība starp Krieviju un tām valstīm, uz kurām šis kapitāls aizplūst. Mums ir jāturpina strādāt pie stingrākas kontroles ieviešanas pār finansu institūcijām - no kurām dažas tiek visai augstu respektētas - industrializētajā pasaulē, tajā skaitā pār ārzonas centriem, ar kuru palīdzību notiek naudas atmazgāšana.

Korupcija Krievijā caurauž visu sabiedrību. Lielāka caurskatāmība un labāka pārvalde apvienojumā ar ekonomiskajām reformām ir viena daļa no zālēm, un pašreizējā SVF līgumā ar Krieviju ir daudz šādu līdzekļu. SVF turpina vērst spiedienu, lai tiktu izveidota vienkāršāka un tīrāka nodokļu sistēma, kā arī lai tiktu pārskatīti valdības kontrolētie pensiju un citi fondi. Lielākajiem infrastruktūras monopoliem ir jāpublicē atskaites, kas atbilstu starptautiskajiem audita standartiem.

Taču galu galā paši krievi noteiks to, cik apņēmīgi notiks vēršanās pret korupciju.

Līdz šim nav uzrādīti nekādi pierādījumi, ka pašreizējā naudas atmazgāšanas skandālā būtu iesaistīta nelikumīga SVF aizdevumu naudas izmantošana. Tomēr Krievijas meli fondam par tās rezervju līmeni 1996. gadā, kuri nāca gaismā šī gada sākuma pārbaudē, ir likuši SVF pastiprināt kontroli pār tā līdzekļu izmantošanu. Tāpat mēs sadarbojamies ar krieviem, lai palīdzētu tiem uzlabot to uzraudzības sistēmas.

Perspektīvā reformu dienaskārtība iekļauj sevi daudzus 1996. gada programmas punktus: sarežģītās un patvaļīgās nodokļu sistēmas pārveidošana; banku un rūpniecības pārstrukturēšana; lauksaimniecības reformēšana; sociālās nodrošināšanas tīkla nostiprināšana; bartera pārvēršana naudas maksājumos; caurskatāmības palielināšana; draudzīgākas vides radīšana ārvalstu investīcijām, kā arī ekonomikas pārvaldīšanas uzlabošana.

Vai mums joprojām vajadzētu palikt iesaistītiem, neraugoties uz šķēršļiem? Kādā noteiktā punktā, ja valdība būs pārāk korumpēta, starptautiskajām finansu institūcijām būtu jāatsakās no palīdzības sniegšanas. Taču ir daudz krievu - gan valdībā, gan ārpus tās - kuri vēlas vest valsti virzienā, kuru mums vajadzētu atbalstīt. Ja valdība īstenos pasākumus ekonomikas pagriešanai pareizajā virzienā, mums vajadzētu palikt iesaistītiem, jo mēs esam patiesi ieinteresēti, lai Krievija kļūtu par normālu ekonomiku, un zināmā mērā mēs varam ietekmēt iznākumu.

Stenlijs Fiķers

"Piedņestra kļuvusi par pelēko zonu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.09.28.

Tiraspolē pie varas vēl joprojām atrodas pretrunīga vadības kliķe. Sarunas par apgabala statusu nekustas no vietas.

Ja jūrā būtu bēgums, tad tas atstātu neskaitāmas caurteces starp diviem jūras sēkļiem un mazus ezerus, kuri atkal ilgotos pēc nākamā paisuma. Ja tas izpaliek pārāk ilgi, dažviet ūdenī sāk ņudzēt dīvaini kustoņi, paceļas pretīgs smārds. Šaurā zemes strēle Dņestras kreisajā krastā gan etniskajā, gan politiskajā ziņā tāds nieks vien ir. Kopš laika, kad no šī apgabala Maskavas valsts vara noņēmusi savu sargājošo roku, krievu un ukraiņu vidū, kuri kopā veido aptuveni divas trešdaļas no visiem tur dzīvojošajiem 630000 iedzīvotājiem, valda bailes par varas, ietekmes, īpašumu un, visbeidzot, savas valodas un identitātes zaudēšanu. Jo pēc Padomju Savienības sabrukuma šis par Piedņestras apgabalu nosauktais reģions palika Moldovas Padomju Republikas robežās, kas 1991.gada augustā kļuva par neatkarīgu valsti, kuras 4,3 miljonu iedzīvotāju vairākums (64%) ir moldāvi, tātad rumāņi. Lai izvairītos no sagaidāmās moldāvu vadības Kišiņevā aizbildniecības vai pat no valsts iespējamās pievienošanas Rumānijai, 1990.gada 2.septembrī piedņestrieši proklamēja savu "Piedņestras Moldovas Republiku", kuru viņi ar krievu atbalstu aizstāvēja pret moldoviešu vienībām 1992.gada asiņainajās cīņās. Kopš tā laika Moldovas Republika faktiski sadalīta divās nevienādās daļās, un joprojām izskatās, ka tur vēl drīzumā neko mainīt nevarēs. Abas Dņestras puses vienojušās par Status quo . Dņestras republikai ir viss valstij raksturīgais, sākot ar konstitūciju un beidzot ar savu valūtu - trūkst vienīgi starptautiskas atzīšanas. Ja lietas noritētu tā, kā to vēlas tās valdība un iedzīvotāji, tad vislabākais būtu, ja viss paliktu kā agrāk. Lai gan tas nav iespējams un reizēm tas iegūst absurdu formu, tad daudz ko tur cenšas saglabā. Arī galvaspilsētā Tiraspolē padomju rekvizīti un vecais personāls ir uz vietas: pilsētas padomes ēkas priekšā stāv milzīgs Ļeņina piemineklis, tāpat arī pie Augstākās padomes, parlamenta. Gandrīz izmirusī Tiraspoles galvenā iela, protams, vēl joprojām saucas 25.oktobra iela, arī sirpis un āmurs ir redzami visur, neviena no vecajām padomju svinamām dienām netiek izlaista. Prezidents, no Sibīrijas pussalas Kamčatkas nākušais autokrāts Smirnovs, bijušais liela Piedņestras uzņēmuma direktors, pirms gandrīz trim gadiem ar pārliecinošu balsu vairākumu tika apstiprināts šajā amatā, tagad ar Konstitūcijas labojuma palīdzību savu amatā atrašanās termiņu vēlas pagarināt. Saskarē ar saviem politiskajiem pretiniekiem viņš ir mazāk cimperlīgs. Tikai divi Piedņestras laikraksti atļaujas kritizēt viņa režīmu, līdz ar to tiek apgrūtināta to iznākšana. Ne bez pamata Dņestras Republika tiek dēvēta par "komunisma muzeju".

Tomēr Piedņestrā atrodami politiķi, kuriem Smirnova kurss neliekas pārāk tālejošs. Tiraspoles pilsētas padomes priekšsēdētājs Bučatskis ir pieskaitāms viņiem. Viņš ir radikālās populārmarksistiskās mācības piekritējs un to pastiprina ar "urā-patriotismu". Pēc paša izteikumiem, viņš atrodas opozīcijā Smirnovam - vismaz "sociālistiskās ekonomikas jomā", kādēļ viņš, skatoties uz nabadzīgajiem iedzīvotājiem, pieprasa "radīt lielāku skaitu darbavietu". "Atsevišķi valdības locekļi ļoti ir nodarbināti ar savām lietām," tā saka Bučatskis, žēlojoties un skar svarīgu punktu. Patiesībā Piedņestras sistēmas līdzība ar agrāko komunistu sistēmu arvien samazinās.

Padomju nostalģija un ar to cieši saistītais krievu nacionālisms tās elitei kalpo par aizsegu, lai paliktu pie varas un varētu iedzīvoties. Visiem bijušo Padomju Savienības, tagad neatkarīgo valstu mafijas darboņiem Piedņestra jau sen kļuvusi par melno caurumu, kas viņus maģiski pievelk. Par attiecīgu peļņas daļu Smirnovs un viņa ļaudis atļauj izmantot valsti par kriminālistu darbības apgabalu. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis starp austrumiem un rietumiem tām ir ļoti piemērots. Ieroču, narkotiku un cigarešu kontrabandas apjomiem caur Piedņestru vajadzētu būt ievērojamiem. Piemēram, firmā "Šerifs", kas Piedņestras Republikā, sākot ar benzīna uzpildes stacijām un beidzot ar supermārketiem, ietverot visus iespējamos veikalus, oficiālajai valsts varai nemaksājot nodokļus, tieši esot iesaistīts Smirnovs un viņa ģimene. Kā tas zināms, tad uzņēmums kalpo par sarunu partneri arī ārzemju investoriem, tai skaitā koncernam Daimler-Chrysler .

Patriotam Bučatskim Piedņestras valdības paziņojumi par nākotni neliekas noderīgi. "Attiecības starp Kišiņevu un Tiraspoli tālāk neattīstīsies," viņš pareģo, "nekad mēs nedzīvosim kopējā valstī." Bučatskis ir stingri pārliecināts par to, ka Dņestras republika kādu dienu varētu apvienoties ar Krieviju - "jo citādāk tas nemaz nevar būt". Neizteiksmīgi, "aparatčiku" iecienītajā zilajā krāsā tērptais vīrs neslēpj savas antipātijas pret visu rumānisko. Krievijas vadībai viņš pārmet nodevību. Tikai dominējošajiem komunistiem Maskavas Domē, kurā izveidota īpaša Piedņestras komisija, viņš velta slavējošus vārdus, tāpat politiķiem Žirinovskim un Ļebedam - abiem ir biroji Tiraspolē.

Pie tam Krievija vadošo kliķi stratēģiski nozīmīgajā Piedņestrā nekad nav atstājusi nelaimē. Uz Tiraspoli tiek sūtīti padomnieki. Īpaši ar Krievijas reģioniem nodibināti daudzpusēji kontakti. Maskavas vadībai - kaut arī tā oficiāli stāv Kišiņevas pusē - esot jāatbalsta nacionālie spēki pašu valstī. Tie bija Ļebedam pakļautie 14.krievu armijas karavīri, kas 1992.gadā savstarpēji karojošās partijas atturēja vienu no otras - un tikai tā par iespējamu padarīja Dņestras Republikas izveidi. Abos Dņestras krastos toreiz tika izveidota drošības zona, kuru līdz šim pārraudzīja no moldāvu, piedņestras un krievu karavīriem veidota miera uzturēšanas vienība. Līdz šai dienai 14.armija, kas tagad saucas par "operatīvo grupu", par spīti visiem solījumiem ar gandrīz 2600 vīriem dislocēta Piedņestrā, tikai 500 no viņiem pieder miera uzturēšanas vienībai; pirms septiņiem gadiem tie bija 9200 vīri. Viņu galvenais uzdevums galvenokārt ir apsargāt ievērojamos un pa daļai gadu desmitiem vecos ieroču un munīcijas krājumus, kas vēl joprojām tiek glabāti Piedņestrā. Naudu, kas nepieciešama to iznīcināšanai vai jau pirms ilgāka laika solītajai ieroču transportēšanai, ko izdara no Maskavas puses, drīzumā varētu piešķirt Amerika un Eiropas Savienība. Tiraspole, protams, ieročus vēlētos paturēt.

Jau kopš 1993.gada vidutāji konfliktā ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, arī krievi un ukraiņi nosūtījuši savus vidutājus. Sarunas gadu laikā gandrīz nav pavirzījušās uz priekšu, ir izveidotas moldoviešu un piedņestriešu speciālistu grupas, kas rūpējas par ekonomiskajiem un kultūras jautājumiem. Smirnovs un Moldovas prezidents Lučinskis tiekas regulāri. Domas dalās īpaši par neuzticīgā apgabala nākotnes statusu: Kišiņeva tam grib piešķirt plašu autonomiju, savukārt Tiraspole grib ja ne neatkarību, tad vismaz konfederāciju. Pēc ilgiem "par" un "pret" abas puses 1997.gadā Maskavā parakstīja memorandu un apņēmās savas attiecības regulēt, saglabājot Moldovas Republikas teritoriālo integritāti. Tas palicis uz papīra.

Jau sen piedņestrieši savas vecās padomju pases nomainījuši ar krievu. Pārcelšanās uz Dņestras otru krastu viņiem neliekas saistoša tādēļ, ka viņiem tur jāmācās rumāņu valoda - tāpat arī ekonomiski viņiem sagaidāmi zaudējumi. Citādāk nekā tas ir uz reformām orientētajā Kišiņevā, režīmam Tiraspolē izdodas regulāri izmaksāt pensijas un algas. Kopš cēlusies no Krievijas piegādātās enerģijas cena, arī Dņestras-Republikā dzīves apstākļi pasliktinājušies. Neraugoties uz to, dzīvokļi un sabiedriskais transports upes kreisajā krastā ir daudz lētāks. Te jāatzīmē, ka vismaz Tiraspolē iespējams nopelnīt vairāk nekā Moldovas ciematos, kur ļaudis jau izsenis bija nabadzīgāki nekā cilvēki Piedņestrā, kur ir izteikta rūpnieciskā ražošana. Pat rietumu kapitāls pirms robežas ar Ukrainu atradis ceļu uz šo pelēko zonu. Lai tur likvidētu laupītāju midzeni, nepieciešami lieli starptautiskie pūliņi un lielāka Kišiņevas piekāpšanās.

Olivers Hoišens

"Blērs pretendē

uz jaunas ēras pamatu veidošanu"

"International

Herald Tribune"

— 99.09.29.

Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs ir cieši apņēmies palikt savā amatā vēl vienu termiņu, paziņojot savai Leiboristu partijai, ka valdība esot apņēmusies izplatīt ekonomiskās iespējas visā valstī, tādēļ tai esot nepieciešams ilgāk palikt pie varas, lai nodrošinātu stabilas izmaiņas.

Cenšoties pieklusināt to partijas pārstāvju neapmierinātību, kuri ir pārliecināti, ka viņš savā politikā esot bijis pārāk pieticīgs un centrisks, Blērs aizstāvēja valdības pozīciju, apgalvojot, ka stabils ekonomiskais pieaugums esot galvenais leiboristu tālejošo mērķu elements.

Uzstājoties partijas ikgadējā konferencē, Blērs teica: "Es neapgalvoju, ka Lielbritānija ir pārveidojusies. Tomēr es uzskatu, ka ir radīti pamati jaunai Lielbritānijai."

Blērs solīja arī valdību apgādāt ar "jaunu morālu mērķi", solot jaunus, bargus pasākumus, lai cīnītos pret ar narkotikām saistītiem noziegumiem, kā arī uzņemoties saistības 20 gadu laikā likvidēt bērnu nabadzību.

Premjerministrs aicināja partiju veltīt sevi otra termiņa iegūšanai pirmo reizi leiboristu 99 gadus ilgajā vēsturē, nosaucot to par "mūsu līdz galam nepadarīto darbu".

Tas bija rūpīgi apsvērts aicinājums partijai, kurai piemīt ļoti pretišķīgas noslieces.

Blērs un viņa leiboristu valdība sabiedriskās domas aptaujās popularitātes ziņā vēl arvien ieņem daudz augstākas vietas nekā jebkuri viņu priekšteči, kuri bija atradušies pie varas līdzīgu laika periodu.

Viņi ir novērsusi nelielu ekonomisko lejupslīdi, kas tika novērota šogad, un pašlaik piedzīvo paātrinātu atveseļošanos, inflācijai un bezdarbam atrodoties viszemākajā līmenī. Savukārt konservatīvo opozīcija vēl arvien ir demoralizēta un sašķelta jautājumā par politiku un vadošo lomu.

Tā kā valdības budžeta pārpalikums šogad ir pieaudzis līdz aptuveni 10 miljardiem mārciņu (16.5 miljardi $), daudzi partijas aktīvisti aicināja valdību atbrīvot fiskālos ierobežojumus un pauda bažas par mājieniem, kas norāda uz to, ka Blērs plāno līdz nākamajām vēlēšanām samazināt nodokļus. Daudzi aktīvisti ir pārliecināti, ka valdības piesardzīgā izdevumu politika ir vainojama par neseno vēlētāju atbalsta mazināšanos, ieskaitot zaudējumu Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Bobs Māršals-Endrjūss sacīja: "Mums nevajadzētu pat domāt par nodokļu samazināšanu. Mūsu komunālie pakalpojumi ir lielā mērā nepietiekami finansēti." Tomēr Blērs uzstāja, ka fiskālā piesardzība, kas ir finansu ministra Gordona Brauna iecienīts vārds, ir jāsaglabā. Premjerministrs sacīja: "Ja mēs turpināsim īstenot jauno leiboristu ekonomisko politiku, es varu jums apsolīt, ka mums būs vairāk naudas skolām un slimnīcām. Beidzot mūsu vēsturiskā līdzcietības reputācija sasaucas ar mūsu sūri un grūti iegūto ekonomiskās kompetences reputāciju. Kopš šī brīža cilvēki balsos par leiboristiem ne tikai ar sirdi, bet arī ar prātu. Un tas uz visiem laikiem izmainīs Lielbritānijas politisko ainavu."

Tas bija centrālais Blēra uzrunas elements, apvienojot objektīvu reālismu ar gandrīz fanātisku apņemšanos cīnīties pret nabadzību, par veselības aprūpes un izglītības uzlabošanu un pilnīgas nodarbinātības nodrošināšanu. Viņa mērķis ir padarīt Lielbritāniju par "21.gadsimta valsts paraugu".

Lai gan Blēra uzruna tika uzņemta atzinīgi, tomēr spriedze starp premjerministru un viņa partiju nebija pilnībā likvidēta. Daži iebilda viņa plāniem ieviest stingrus likumus, kas ļautu valdībai pārbaudīt visus narkotiku noziegumos apsūdzētos un izskatīt datu bāzes par visiem apsūdzētajiem. Leiboristu parlamenta loceklis Braiens Sedžmors pauda bažas, ka valdība pārāk pietuvojas ASV stila bargajai kriminālpolitikai tā vietā, lai cīnītos pret noziegumu saknēm.

Aktīvisti iebilda arī pret priekšlikumiem izmainīt partijas procedūras, ko viņi uzlūko kā "blēristu" mēģinājumus palielināt mēreno centrālo kontroli, kuriem ir vienoti uzskati ar Blēru.

Toms Bčrkls

"Labējais populists var kļūt par uzvarētāju"

"Metro"

— 99.09.30.

 

Austriešu bažas pirms gaidāmās Eiropas Savienības paplašināšanās kļūst aizvien lielākas, kaut arī Austrijā ir notikusi liela ekonomiskā augšupeja, kam pamatā ir eksports uz Austrumeiropu pēc Aukstā kara beigām.

Šāds ir izskaidrojums tam, ka, pēc visa spriežot, labējais populists Jorgs Haiders triumfēs parlamenta vēlēšanās svētdien.

Kad ir izdevīgi, Jorgs Haiders un viņa Brīvības partija sevi iztēlo par Eiropas Savienības pretiniekiem. Pirmsvēlēšanu kampaņā viņš cita starpā ir solījis, ka Brīvības partija mēģinās apturēt plānoto ES paplašināšanos, lai valsti nepārpludinātu lētais darbaspēks no austrumiem, kas daudzus austriešus padarīšot par bezdarbniekiem.

Par spīti tam, ka pie varas esošā kreisi labējā valdība ir guvusi neapstrīdamus panākumus, jo sevišķi ekonomikā, liekas, ka Brīvības partija pārspēs konservatīvo valdības partiju - Austrijas Tautas partiju (ÖVP) - un kļūs par otru lielāko partiju valstī. Šādā gadījumā ÖVP sola izstāties no koalīcijas ar Austrijas lielāko partiju sociāldemokrātisko SPÖ.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!