Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu              &n No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

"LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258;

"LV" 20.08.1999., Nr.264/267; "LV" 25.08.1999., Nr.270/273;

"LV" 26.08.1999., Nr.274; "LV" 1.09.1999., Nr.281/284;

"LV" 9.09.1999., Nr.295/296; "LV" 17.09.1999., Nr.305/307;

"LV" 21.09.1999., Nr.308/309; "LV" 23.09.1999., Nr.312;

"LV" 24.09.1999., Nr.313/316; "LV" 28.09.1999., Nr.317/318;

"LV" 30.09.1999., Nr.321

5. Ekonomiskās politikas

prioritātes un reformas

5.3. Privatizācija

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

Valsts īpašuma privatizācijas fonda kopējie ieņēmumi 1993.-1998. gadā sastāda 106 204 tūkst. latu, bet izdevumi - 105 446 tūkst. latu. No tiem 54 108 tūkst. latu jeb 51,3% no kopsummas izlietoti iemaksām valsts pamatbudžetā, 110,6 tūkst. latu - izglītības objektu finansēšanai, 111,6 tūkst. latu - kultūras objektu finansēšanai, 129,5 tūkst. latu - sociālajiem mērķiem.

5.6. tabula

Valsts īpašuma privatizācijas fonda ieņēmumi un izdevumi

(tūkst. latu)

1993

1994

1995

1996

1997

1998

Ieņēmumi

1. Ieņēmumi no valsts

īpašuma privatizācijas	1453	5493	8750	7012	40923	36340
2. Ieņēmumi no pašvaldību
īpašuma privatizācijas	622	921	597	454	357	229
3. Pārējie ieņēmumi	58	651	831	432	231	444
Kopā	2133	7065	10178	7898	41511	37013
Izdevumi
1. Iemaksas valsts
pamatbudžetā	50	-	4266	1000	21400	27392
2. Valsts programmu
finansēšana	360	-	2909	1636	8664	6453
3. Valsts atbalsts
privātuzņēmējdarbībai	1017	5658	3646	3765	6262	1590
4. Īpašuma kompensācija	-	-	-	-	2111	14
5. Privatizācijas procesa
nodrošinājums	-	150	50	923	506	1618
6. Citi izdevumi	-	73	186	544	2891	75
Kopā	1427	5881	11057	7868	41834	37142

Valsts īpašuma privatizācijas fonda izlietošanas programmā 1999. gadā paredzēti izdevumi 44 790 tūkst. latu apmērā, no tiem 36 212 tūkst. latu jeb 80,8% paredzēts ieskaitīt valsts pamatbudžetā. Joprojām turpinās negatīvā prakse paaudzēs veidotās kapitālvērtības izlietot tekošo izdevumu vajadzībām.

5.7. tabula

Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu

ieņēmumu un izdevumu prognoze 1999. gadā

(tūkst. latu)

	Summa
Ieņēmumi:
1.Ieņēmumi no valsts īpašuma privatizācijas	44250
2. Ieņēmumi no pašvaldību īpašuma privatizācijas	300
3. Pārējie ieņēmumi	240
Kopā	44790
Izdevumi:
1. Iemaksas valsts pamatbudžetā	36212
2. Citi likumā "Par valsts budžetu 1999. gadam"
noteiktie izdevumi (kopā):	8578
no tiem:
2.1. īpaši atbalstāmo reģionu attīstībai	995
2.2. zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanai	5000
2.3. investīciju piesaistīšana un eksporta veicināšana mazo
un vidējo uzņēmumu tālākai attīstībai	437
2.4. Latvijas Universitātes ēku rekonstrukcijai	480
2.5. nacionālo programmu realizācijai	650
2.6. pārējie izdevumi	1016
Kopā
44790

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

Uzņēmējdarbības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana ir viena no valdības prioritātēm. Uzņēmējdarbības attīstība valstī tiek veicināta, veidojot viendabīgu, uzņēmējdarbību veicinošu likumdošanu, kas harmonizētu ar Eiropas savienības likumdošanu, samazinot uzņēmējdarbības birokrātiskos šķēršļus, stimulējot mazo un vidējo uzņēmumu darbību, kvalitātes sistēmu ieviešanu u.tml.

Galvenās problēmas uzņēmējdarbības attīstībā ir zema Latvijas uzņēmumu konkurētspēja, nepietiekošas zināšanas, lai sekmētu progresīvo biznesa ideju un tehnoloģiju pārņemšanu un ieviešanu, nepietiekoši finansu resursi uzņēmējdarbības attīstībai, uzņēmējdarbību ne pārāk veicinoša nodokļu sistēma un administrēšana, lielas izmaksas kvalitātes sistēmas un standartu ieviešanai, likumdošanas nesakārtotība un daudz birokrātisko šķēršļu.

Uzņēmējdarbības attīstības politikas jomā galvenās aktualitātes ir:

- uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un to saskaņošana ar Eiropas savienības prasībām;

- birokrātisko šķēršļu (reģistrēšana, licencēšana, korupcija u.tml.) samazināšana;

- valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošana;

- valsts un uzņēmēju sadarbības uzlabošana.

Uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un birokrātisko šķēršļu samazināšana

Vispārējos uzņēmējdarbības principus valstī regulē likums "Par uzņēmējdarbību", kas pieņemts 1990. gadā un daudzkārt labots un papildināts. Šobrīd Saeimā ir iesniegts Komerclikuma projekts, kurš aizstās augstāk minēto likumu. Komerclikums ir paredzēts kā komercdarbību regulējošo normu apkopojums vienotā likumā, saskaņojot komercdarbības pamatprincipus un terminoloģiju, kā arī saskaņojot to ar ES normām. Komerclikuma ieviešana padarīs Latvijas tiesību sistēmu un uzņēmējdarbības sistēmu vienotāku, sakārtotāku un atpazīstamāku, līdz ar to drošāku citu valstu investoriem. Komerclikumā paredzēts vienkāršot pašlaik pastāvošo uzņēmējdarbības formu sistēmu.

Būtisks uzņēmējdarbības attīstībai ir likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", kurš stājās spēkā 1996. gada beigās. Šis likums ir veidots saskaņā ar ES principiem, kuri regulē uzņēmumu sanācijas un bankrota procedūru.

Turpinās licencēšanas kārtības pilnveidošana, samazinot licencējamo darbību skaitu no 165 līdz 118 1996. gadā, no 118 līdz 67 - 1997. gadā. 1997. gada decembrī stājās spēkā grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām". Tie paredz, ka valsts nodeva par eksporta un importa speciālu atļauju (licenci) nedrīkst pārsniegt ar tās izdošanu saistītās aptuvenās izmaksas, un tas atbilst Pasaules tirdzniecības organizācijas Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem VIII panta prasībām.

1997. gada decembrī Ministru kabinets akceptēja Ekonomikas ministrijas izstrādāto konceptuālo ziņojumu par dažu licencēšanas veidu aizstāšanu ar uzņēmumu darbības reģistrāciju, sertifikāciju un atbilstības novērtēšanu. Dānijas palīdzības programmas ietvaros tika uzsākts Ekonomikas ministrijas, Eiropas Integrācijas biroja un Dānijas konsultantu sadarbības projekts. Projekta mērķis ir izveidot vienotu EK likumdošanai atbilstošu terminoloģiju uzņēmējdarbības ierobežojumiem, panākt vienotu izpratni ar citām ministrijām šajos jautājumos.

1999. gada 22.-23. aprīlī notika seminārs ar ieinteresētajām institūcijām par Latvijas likumdošanas harmonizāciju jautājumos, kas saistīti ar uzņēmējdarbības ierobežojumiem, tai skaitā par valsts nodevu par speciālu atļauju (licenču) izsniegšanu, uzņēmējdarbības ierobežojumu procesuālo kārtību, likumdošanas saskaņošanas procesu.

Pašreizējie valstī veiktie pasākumi investīciju likumdošanas un dažādu škēršļu likvidēšanā ir aprakstīti arī 3.4.3. nodaļā.

Valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošana

Uzņēmējdarbības veicināšanai līdzās labvēlīgai normatīvai bāzei nepieciešams arī reāls finansiāls valsts atbalsts. Uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem, bez valsts palīdzības ir sarežģīti apgūt menedžmenta un mārketinga prasmes, iekļūt jaunos tirgos, ieviest jaunas tehnoloģijas un kvalitātes standartus, kas savukārt negatīvi ietekmē uzņēmēju konkurētspēju pasaules tirgū. Pat valstīs ar attīstītu tirgus saimniecību tiek īstenoti īpaši pasākumi uzņēmējdarbības atbalstam. To mērķis ir izlīdzināt ekonomiskās vides disproporcijas, palielināt konkurenci, īstenojot mazā biznesa vai atsevišķu reģionu atbalsta pasākumus.

Pāris pēdējos gados Latvija ir izvērsusi aktīvāku darbību valsts atbalsta likumdošanas un struktūru izveides jomā. Valdība ir apstiprinājusi virkni nacionālo programmu, kuru īstenošana sekmē uzņēmējdarbības veicināšanu.

1998. gadā Saeima pieņēma likumu "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli" (skatīt 5.3. ielikumu), kurš paredz novērst konkurences izkropļojumus un nosaka ierobežojumus valsts atbalstam uzņēmējdarbībai. Izveidota arī Valsts atbalsta uzraudzības komisija. Likums izstrādāts atbilstoši ES noteiktajām normām par pieļaujamā valsts atbalsta intensitāti un jomām. Pieņemot šo likumu, Latvija ir apliecinājusi gatavību pēc iespējas ātrākai integrācijai ES.

Spēkā esošie normatīvie akti paredz valsts atbalstu uzņēmējdarbībai īpaši atbalstāmajos reģionos, brīvajās ekonomiskajās zonās un lauksaimnieciskai ražošanai. Ir daži nodokļu atvieglojumi mazo uzņēmēju atbalstam un pamatlīdzekļu atjaunošanai (skatīt 5.4. ielikumu), kā arī atsevišķos gadījumos uzņēmējiem ir iespējams pagarināt nodokļu samaksas termiņu.

 

5.3. ielikums

Likums "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli".

Likums definē valsts atbalstu kā jebkuru uzņēmējdarbībai sniegto tiešo vai pastarpināto valsts vai pašvaldības finansiālo palīdzību, kuras mērķis vai rezultāts ir attiecīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) grupas vai nozares konkurētspējas paaugstināšana. Šis likums aptver visas valsts atbalsta formas:

- tiešos maksājumus no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem (subsīdijas);

- nodokļu vai sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu jomā veiktos pasākumus;

- valsts vai pašvaldību sniegtās kredītu garantijas;

- kredītu procentu subsidēšanu;

- valsts vai pašvaldību pilnīgu vai daļēju atteikšanos no dividendēm to kontrolētajos uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās);

- valsts vai pašvaldību investīcijas uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās);

- parādu norakstīšanu;

- kā arī jebkurus citus pasākumus, kuru mērķis vai rezultāts ir viena uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) grupas konkurētspējas paaugstināšana.

Atbilstoši likumam valsts atbalstu var atļaut:

- eksporta jomā - uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) dalībai starptautiskajās izstādēs un gadatirgos, vienreizējam ārējā tirgus pētījumam, eksporta operāciju garantēšanai vai kreditēšanai;

- reģionālajai attīstībai;

- pētījumiem, patentu iegādei vai progresīvo tehnoloģiju ieviešanai;

- vides aizsardzībai, enerģijas taupīšanai un no reģeneratīviem energoresursiem iegūtās enerģijas ražošanai;

- nodarbinātības un darba apstākļu uzlabošanas jomā;

- uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) krīzes situācijā (īstermiņa - uzņēmumu atveseļošanai un ilgtermiņa - pārstrukturēšanai);

- maziem un vidējiem uzņēmumiem (konsultāciju pakalpojumiem un apmācībai investīciju veidā). Minētajās jomās valsts atbalsta intensitāte var būt 10-25% lielāka nekā lielajiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām);

- kvalitātes sistēmu ieviešanai (konsultācijām un attiecīgās dokumentācijas izstrādei);

- kuģniecībai.

5.4. ielikums

Nodokļu atvieglojumi.

Lai veicinātu uzņēmējdarbību, spēkā esošā likumdošana paredz šādus nodokļu atvieglojumus:

1) likumā " Par uzņēmumu ienākuma nodokli" ir paredzēts, ka nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem:

- pamatlīdzekļu bilances vērtība - Ls 70 000;

- neto apgrozījums - Ls 200 000;

- vidējais strādājošo skaits - 25 cilvēki.

Ja uzņēmums ir reģistrēts un darbojas saskaņā ar likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" noteiktajā īpaši atbalstāmajā reģionā un par tā attīstības projekta atbilstību attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, pamatlīdzekļiem, kurus šāds uzņēmums ir iegādājies laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un izmanto uzņēmējdarbībā šajā reģionā, iegādes vērtību pirms attiecīgās pamatlīdzekļu kategorijas taksācijas perioda kopējās nolietojuma summas aprēķināšanas palielina, reizinot to ar šādiem koeficientiem:

- 1. kategorijas pamatlīdzekļiem (ēkas, būves) - 1,5;

- 2. kategorijas (enerģētiskās iekārtas u.c.) - 1,3;

- 3. kategorijas (skaitļošanas iekārtas, infrastruktūras sistēmas u.c.) - 1,8;

- 4. kategorijas (visi pārējie pamatlīdzekļi) - 2.

Uzņēmējsabiedrības aprēķināto uzņēmuma ienākuma nodokli, kuru tā gūst brīvās zonas teritorijā, samazina par 80% no aprēķinātās nodokļa summas;

2) saskaņā ar likumu "Par pievienotās vērtības nodokli" uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma, tātad maziem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem.

Preču ievešana brīvās zonas teritorijā no ārvalstīm un izvešana uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvota no PVN nomaksas;

3) likumā "Par uzņēmumu gada pārskatiem" ir paredzēta vienkāršota pārskatu sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam tikai tādus pārskatus, kas saistīti ar nodokļu maksājumiem;

4) likumā " Par pievienotās vērtības nodokli " paredzēts, ka ar nodokli neapliek pamatlīdzekļus, kurus Latvijā ieved ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona ražošanas tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai, ja to analogus neražo Latvijā vai tos neieved šo preču oficiālie izplatītāji Latvijā.

 

Lai veicinātu Latvijas ražotāju konkurētspēju un iekļaušanos starptautiskajos tirgos, no 1994. gada tiek realizēta Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma . Programmas ietvaros uzņēmēji tiek nodrošināti ar nepieciešamo informāciju un apmācībām produkcijas konkurētspējas palielināšanai, kā arī ar šo programmu realizāciju tiek radīta starptautiski harmonizēta atbilstības novērtēšanas sistēma brīvai preču plūsmai uz Eiropas savienību un citiem tirgiem (kvalitātes nodrošināšanas jautājumi detalizētāk skatīti 5.7. nodaļā).

1997. gada septembrī valdība akceptēja Ekonomikas ministrijas izstrādāto Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu . Tomēr ir jāatzīmē, ka nepietiekama finansējuma dēļ šī programma tiek īstenota tikai daļēji. Galvenais tās finansēšanas avots iepriekšējos gados bija ES PHARE līdzekļi (par MVU attīstību detalizētāk skatīt 5.5. nodaļu).

Sekmīgi tiek realizēta tāda valsts atbalsta programma uzņēmējdarbības veicināšanai kā Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanas programma , kuras īstenošana tika uzsākta 1998. gadā, izveidojot Reģionālo fondu. Šis atbalsts paredzēts nelielai daļai Latvijas uzņēmēju (teritorijās, kurās kopskaitā dzīvo ne vairāk kā 15% no valsts iedzīvotājiem), kas ir reģistrēti un darbojas Latvijas īpaši atbalstāmajos reģionos. Reģionālā fonda līdzekļi tiek izlietoti kredītprocentu maksājumiem, ieguldījumiem uzņēmumu statūtkapitālā, ekonomiskās izglītības pasākumiem, pašvaldību organizēto uzņēmējdarbību veicinošo pasākumu un infrastruktūras attīstības projektu kopfinansēšanai (reģionālās ekonomiskās attīstības jautājumi detalizētāk skatīti 5.8. nodaļā).

Būtisks atbalsts eksporta palielināšanai daudzās valstīs ir speciālo eksportgarantiju un kredītu institūciju izveide. Latvijā šāda veida pakalpojumus veic valsts a/s "Latvijas eksportkredīts" (skatīt 5.5. ielikumu). Tā sniedz garantijas (apdrošināšanu) eksporta un importa operācijām uzņēmējiem, bankām un finansu institūcijām, kā arī ārvalstu valdībām un izsniedz kredītus Latvijas uzņēmējiem - eksportētājiem.

5.5. ielikums

Valsts akciju sabiedrība "Latvijas eksportkredīts".

LEK dibināta 1995. gada 20. janvārī ar Ministru kabineta 1994. gada 6. decembra rīkojumu Nr.517-r "Par valsts akciju sabiedrību "Latvijas eksportkredīts"".

Saskaņā ar Ministru kabineta 1996. gada 17. septembra noteikumiem Nr.354 "Par valsts atbalstu eksporta un importa garantēšanā un finansēšanā" un valsts a/s "Latvijas eksportkredīts" statūtiem LEK galvenais mērķis ir eksporta apdrošināšanas, garantēšanas un finansēšanas sistēmas ietvaros nodrošināt Latvijas eksportētājiem, tos finansējošām bankām iespēju konkurēt starptautiskajā tirdzniecībā ar citu valstu eksportētājiem, paplašināt preču un pakalpojumu noietu tirgus, samazināt zaudējumus komerciālā vai politiskā riska dēļ, izmantojot eksporta maksājumu, kontraktu vai kredītu apdrošināšanu, kredītu garantēšanu u.c. LEK piedāvātos pakalpojumus.

Lai veiktu minēto, LEK darbībai jābūt nodrošinātai ar reāliem naudas līdzekļiem gan pašu kapitāla formā (pamatkapitāls un rezerves kapitāls), gan valsts budžetā paredzētiem līdzekļiem - gadījumiem, kad LEK jāizmaksā eksportētājiem vai bankām (arī citiem garantiju turētājiem) kompensācijas politisko risku radīto zaudējumu vai vidēja termiņa komerciālo risku radīto zaudējumu dēļ, kā arī gadījumos, kad LEK pašu kapitāls ir nepietiekams īstermiņa komerciālo risku radīto kompensāciju izmaksai.

LEK reģistrētais pamatkapitāls ir Ls 5 milj., kas saskaņā ar statūtiem ir sasniedzams piecu gadu laikā, tas ir, līdz 2000. gada janvārim. Pamatkapitāla lielums tika noteikts, ievērojot gan ārvalstu eksportkredīta aģentūru pārstāvju (LEK dibināšanā nozīmīgu tehnisko palīdzību sniedza Somijas aģentūras - Finnish Export Credit Ltd. un Finnish Guarantee Board) ieteikumus, gan nepieciešamību veikt jau tuvākajos gados pēc dibināšanas aktīvu darbību eksportētāju atbalstam. Saskaņā ar LEK dibināšanas un attīstības koncepciju 1998. gada beigās LEK pamatkapitālam vajadzēja sasniegt 3,5 milj. latu. Tas šobrīd ir tikai Ls 708 tūkst. jeb 14,1% (!) no plānotā.

Nepilnu 2,5 gadu laikā (kopš 1996. gada otrās puses) LEK segto darījumu summa ir aptuveni Ls 9 milj., kas ir adekvāta LEK reālajām iespējām, ievērojot nepietiekamo pašu kapitālu un konkrētas valsts eksporta veicināšanas politikas trūkumu. Piemēram, 1997. gadā LEK sedza aptuveni 0,55% no valsts eksporta kopapjoma.

Salīdzinājumam: Slovēnijā, kura pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīga Latvijai, eksportkredīta aģentūra SEC, kas dibināta 1992. gada beigās, 1997. gadā sedza aptuveni 4,6% no savas valsts eksporta. SEC pamatkapitāls 1997. gadā bija 54,3 milj. USD jeb aptuveni Ls 34,1 milj., bet garantiju (rezerves) kapitāls - 74,6 milj. USD jeb aptuveni Ls 43,3 milj. Vairāk nekā 90% SEC akciju pieder Slovēnijas valstij.

LEK segtos darījumus Ls 9 milj. apmērā veido gan projekti, kurus var vērtēt kā vidējus (Ls 200-300 tūkst.), gan tādi, kurus bankas parasti vispār neatbalsta, piemēram, Ls 3-20 tūkst. apmērā. Būtībā LEK lielā mērā veic ne tikai eksporta, bet arī mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta funkcijas.

Lai būtiski veicinātu ārējo tirdzniecību ar tāda finansu instrumenta kā LEK atbalstu, jau tuvākajā laikā nepieciešams:

1) radīt pilnvērtīgu juridisko un materiālo bāzi LEK darbībai;

2) nodrošināt koordinētu sadarbību starp valsts pārvaldes institūcijām.

Saeima 1. lasījumā ir pieņēmusi likumu "Par valsts atbalstu eksporta un investīciju apdrošināšanā, eksporta un importa garantēšanā un kreditēšanā".

 

Nozīmīgs ir tāds saimnieciskās rosības veicināšanas instruments kā brīvās zonas (arī speciālās) un brīvās ostas, kuru mērķis ir investīciju piesaiste ražošanas un infrastruktūras attīstībai, radot jaunas darba vietas, kā arī rūpniecības, tirdzniecības un kuģniecības attīstības sekmēšana.

Pēc neatkarības atgūšanas brīvo un speciālo zonu izveide Latvijā tika uzsākta 1996. gada beigās. Pašreiz Latvijā ir izveidotas četras brīvās zonas: Rīgas tirdzniecības brīvosta, Ventspils brīvosta, Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona.

Pašlaik vēl ir grūti vispusīgi izvērtēt brīvzonu darbības efektivitāti. Brīvzonu atdeve no tautsaimniecības viedokļa nav vērtējama īstermiņā un pat vidējā termiņā. Pilnā apjomā tā būs redzama tikai pēc 10-20 gadiem.

Tomēr jau šobrīd ir vērojamas pozitīvas tendences dažu Latvijas brīvo zonu attīstībā. To apstiprina gan darba vietu pieaugums, gan piesaistīto investīciju apjoms. Piemēram, Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā uzņēmēji 1998. gadā ir investējuši 10,8 milj. latu - gandrīz divas reizes vairāk nekā 1997. gadā (detalizētāk par brīvo ekonomisko zonu darbību skatīt 5.9. nodaļu).

Kopumā tomēr ir jāsecina, ka, lai arī iepriekšējās valdības par vienu no galvenajām darbības prioritātēm ir deklarējušas atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, tomēr līdzšinējo valsts atbalstu šai sfērai nevar uzskatīt par pietiekamu.

Arī Eiropas Komisija 1999. gada martā Briselē, izvērtējot nacionālās likumdošanas atbilstību MVU un rūpniecības politikas jomā, ir norādījusi, ka līdzekļi, kurus Latvija novirza uzņēmējdarbības atbalstam, nav pietiekami. Tāpat tika atgādināts, ka Latvija nedrīkst paļauties tikai uz ārvalstu un starptautisko finansu institūciju palīdzību MVU jomā. Tika uzsvērts, ka valsts a/s "Latvijas eksportkredīts" un bezpeļņas SIA "Latvijas Garantiju aģentūra" piešķirtie līdzekļi nav pietiekami.

Eiropas Komisijas eksperti secināja, ka Latvijā nav nodrošināta atbilstība vidējā laika posmā Kopenhāgenas otrajam kritērijam par konkurētspēju ES tirgū, norādot, ka veiksmīga valsts atbalsta politika būtu svarīgs solis konkurētspējas uzlabošanai.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi Valsts atbalsta uzņēmējdarbībai koncepciju , kuru šī gada 22. jūnijā akceptēja Ministru kabinets. Tajā ir iekļauti pasākumi valsts atbalsta uzņēmējdarbībai sistēmas pilnveidošanai, valsts atbalsta uzņēmējdarbībai pasākumu un finansējuma pieprasījumu plāns līdz 2003. gadam.

Lai valsts atbalsts uzņēmējdarbībai kļūtu efektīvāks, koncepcija paredz pilnveidot to šādos virzienos:

- strukturāli sakārtot atbalsta sistēmu, koordinējot sadrumstalotos atbalsta fondus un izveidojot trūkstošos instrumentus;

- izstrādāt trūkstošos vai pilnveidot esošos dažādo valsts atbalsta jomu reglamentējošos likumdošanas aktus;

- pilnveidot nodokļu sistēmu, lai tā vairāk veicinātu uzņēmējdarbību;

- palielināt valsts budžeta finansējumu uzņēmējdarbības atbalstam.

Valsts un uzņēmēju sadarbības uzlabošana.

Lai panāktu uzņēmējdarbības attīstību veicinošo pasākumu efektīvu iedarbību, ir nepieciešams uzlabot valsts un uzņēmēju savstarpējo sadarbību un paaugstināt uzņēmēju informētību par valsts atbalsta iespējām. Kā parāda pētījums "Kā jūtas mazais uzņēmējs"31, 86% no aptaujātajiem uzņēmējiem nav dzirdējuši par Latvijas Garantiju aģentūru, 80% nav bijuši informēti par inovāciju centru un biznesa inkubatoru izveidi, 63% nezina neko par Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu.

1999. gada aprīlī, lai uzlabotu valdības saikni ar uzņēmējiem, Ekonomikas ministrija ir izveidojusi Nozaru ekspertu padomes. Ir izveidotas 19 dažādu tautsaimniecības nozaru ekspertu padomes, kas sastāv no attiecīgās nozares uzņēmēju, tai skaitā mazo un vidējo, un uzņēmējus pārstāvošo organizāciju izvirzītajiem pārstāvjiem. Nozaru ekspertu padomju uzdevums ir pārstāvēt attiecīgās nozares intereses un izteikt šīs nozares viedokli, sagatavot priekšlikumus nozares konkurētspējas paaugstināšanai, gatavot priekšlikumus uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošanai. Līdz ar to tiek nodrošināta sadarbība pašu uzņēmēju starpā un viedokļu apmaiņa ar valsts institūcijām.

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

Viens no svarīgākajiem valsts atbalsta virzieniem ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības veicināšana.

Kā liecina veiktie apsekojumi, Latvijā galvenās problēmas, kas kavē MVU attīstību, ir nepietiekošie finansu resursi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, ierobežotās iespējas saņemt kredītus un kredītu garantijas, informācijas trūkums par tirgiem, iespējamiem sadarbības partneriem, zināšanu trūkums menedžmentā un mārketingā, uzņēmējdarbību neveicinošā nodokļu sistēma un nodokļu administrēšana.

1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu. Tā paredz šādus pasākumus: (i) mazo uzņēmumu atbalsta organizāciju attīstību, (ii) labvēlīgas tiesiskās vides izveidošanu, arī atvieglojumus administratīvajās procedūrās, (iii) attīstības projektu (biznesa plānu) izstrādāšanu un īstenošanu, (iv) atbalstu tehnoloģijas attīstībai, (v) apmācības programmas.

Nacionālās programmas īstenošanai ir izveidota Koordinācijas padome, kuras ietvaros 1998. gada maijā sāka darboties likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas kā pašvaldību un uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju priekšlikumu pilnveidošanas darba grupas.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir uzsākta MVU attīstības politikas nodaļas izveide, kura koordinētu gan nacionālās programmas īstenošanu, gan arī aktualizētu darbu ar dažādu palīdzības programmu piesaisti.

Pašreiz galvenie MVU atbalsta instrumenti ir Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkls un īpaši atbalstāmajos reģionos - Reģionālais fonds. 1998. gada janvārī ar PHARE programmas atbalstu ir izveidota Latvijas Garantiju aģentūra, lai nodrošinātu garantijas MVU, lai tie varētu saņemt bankās un fondos kredītus investīciju projektu īstenošanai. Mazā un vidējā biznesa, pārsvarā lauku, uzņēmējdarbības kreditēšanu veic valsts banka "Latvijas Hipotēku un zemes banka". Tā kreditē jomas, kuras privātās komercbankas praktiski nekreditē.

Latvijā ar PHARE programmas atbalstu ir izveidoti biznesa inkubatori Jelgavā, Madonā, Latvijas Tehnoloģiskajā centrā Rīgā un Latvijas elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs Rīgā, kā arī 9 Uzņēmējdarbības atbalsta centri, kas piedāvā plaša spektra uzņēmējdarbības konsultāciju un apmācību pakalpojumus:

- konsultācijas biznesa uzsākšanā, mārketingā, menedžmentā, finansēs un grāmatvedībā, biznesa plānošanā, juridiskajos jautājumos, projektu izstrādē un vadībā, sadarbības partneru meklēšanā;

- apmācības biznesa pamatos uzsācējiem, biznesa plānošanā, mārketingā, menedžmentā, kvalitātes vadībā, eksporta stratēģijas izstrādē, datorapmācībā, svešvalodās;

- informatīvos pakalpojumus;

- biroja pakalpojumus.

Kopējais MVU atbalsta apjoms Latvijā ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar citām ES asociētajām valstīm, kurās ir ieviestas un darbojas dažādas MVU atbalsta programmas konsultāciju, apmācību, kredītu garantiju, mikrokredītu, tehnoloģiju attīstības u.c. jomās.

Laikā no 1992.-1998. gadam PHARE programmas ieguldījumi MVU attīstībai sastādīja aptuveni 5,7 milj. ECU jeb Ls 3,81 milj., Latvijas puses kopfinansējums - Ls 0,85 milj. (Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkla un Latvijas Garantiju aģentūras izveidošanai).

Līdz šim vēl nav pienācīgi novērtēta MVU loma sociālās un reģionālās attīstības jomā. Par to ļauj domāt valsts budžeta līdzekļu ierobežotā novirzīšana uzņēmējdarbības veicināšanai, it īpaši salīdzinot ar lauksaimniecības, nodarbinātības u.c. jomām. Atbalsts MVU ir sniegts pārsvarā ar PHARE programmas, atsevišķu banku un pašu uzņēmēju palīdzību.

Lielāka uzmanība nākotnē ir jāpievērš augstas tehnoloģijas MVU attīstībai. Šim nolūkam ir jāatbalsta biznesa inkubatoru un inovāciju centru veidošanās process un darbība. Par Latvijas Tehnoloģiskā centra un Latvijas Elektrorūpniecības biznesa inovāciju centra darbību skatīt 5.6. ielikumā.

Latvijā tomēr ir lielas iespējas panākt jaunu uzņēmumu veidošanās un MVU attīstības procesa paātrināšanos. Sākot ar 2000. gadu, Latvijas MVU būs pieejams ES pirmsstrukturālo fondu (skatīt 5.1.2. nodaļu) atbalsts ražošanas investīciju un apmācību jomās. Tomēr, lai saņemtu ES finansējumu, Latvijai ir jāizstrādā pastāvīgi darbojošās projektu novērtēšanas, atbalsta un uzraudzības struktūras.

Lai stimulētu Latvijas uzņēmēju spēju konkurēt un sadarboties ar ES uzņēmējiem, Latvija 1999. gadā sāks līdzdalību ES trešajā daudzgadējā MVU programmā. Līdzdalība šajā programmā palīdzēs MVU izzināt jaunus tirgus, veicināt reģionālo sadarbību un sadarbību atsevišķu nozares uzņēmumu starpā, biznesa kontaktus ar ES un asociētajām valstīm, dodot uzņēmējiem iespēju iegūt informāciju par likumdošanu, standartizāciju un statistiku ES, sameklēt biznesa partnerus un informāciju par iespējamo piedalīšanos tenderos u.c.

1999. gadā ir paredzēts sākt ar PHARE Catch-Up fonda līdzekļu finansiālu atbalstu uzņēmumu pārstrukturizācijas programmu, kura sniegs palīdzību sākotnēji 12-15 vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, kā arī izveidot CAD/CAM (datorvadītās ražošanas un projektēšanas) centrus tekstilrūpniecības un mašīnbūves sektoru attīstībai (veicinot komplektējošo daļu piegādes iespējamību ārvalstu partneriem) un izstrādāt pētījumus bioenerģijas sektora attīstībai.

5.6. ielikums

Latvijas Tehnoloģiskais centrs (LTC).

LTC pastāvēšanas laikā no 1993. gada septembra, kad darbību uzsāka pirmās 5 firmas ar 15 darbiniekiem, līdz 1999. gada vidum firmu skaits ir izaudzis līdz 31 ar 280 darbiniekiem. Visas centrā esošās firmas ir orientētas uz zinātņietilpīgas produkcijas ražošanu vai jaunu tehnoloģiju izstrādi un lietošanu. Pašlaik 30% no firmām 20-60% produkcijas eksportē uz ārzemēm, galvenokārt uz Rietumiem. Kopējais LTC firmu neto apgrozījums 1997. gadā bija Ls 1,27 milj., 1998. gadā - Ls 1,58 milj. No valsts budžeta ieguldītie līdzekļi no zinātnes finansējuma sadaļas "Tirgus pieprasītie pētījumi" šo firmu atbalstam, sākot jau no LTC dibināšanas dienas, ar uzviju nonāk atpakaļ valsts kasē samaksāto nodokļu veidā.

Piemēram, caur LTC saņemto valsts subsīdiju firmas ir atmaksājušas valstij 1995. un 1996. gadā - 2 reizes, 1997. gadā un 1998. gadā - 5 reizes lielākā apjomā. Un tas noticis pašreizējos apstākļos, kad valsts uzņēmējdarbības atbalsta programma nedarbojas, bet jauno, tehnoloģiski orientēto firmu dibināšanas un darbības kreditēšanas sistēma vēl nav izveidota. Atbalsta trūkuma dēļ LTC firmai "SALVE" nācās pārtraukt darbību Latvijā, nodibinot firmu Spānijā ar aptuveni 10 milj. USD apgrozījumu gadā.

Latvijas Elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs (LEBIC).

LEBIC ir izveidots kā atbalsta centrs mazās uzņēmējdarbības attīstībai Latvijas elektrorūpniecībā, nozares uzņēmumu tehnoloģiskajai modernizācijai, produkcijas eksporta veicināšanai un inženiertehniskā personāla profesionālai apmācībai. LEBIC atrodas Baltijas lielākā mikroelektronikas uzņēmuma "Alfa" teritorijā un sekmē investīciju un tehnoloģiju piesaisti gan a/s "Alfa", gan tajā izvietotajiem mazajiem uzņēmumiem, tādējādi sekmējot modernas rūpnieciskās zonas izveidi.

LEBIC plāno:

- virzīt Rīgā izvietoto elektrorūpniecības uzņēmumu uzkrāto pieredzi un tehnoloģiskās zināšanas uz jaunajiem uzņēmumiem reģionos;

- virzīt uz reģioniem ārvalstu uzņēmēju sadarbības priekšlikumus elektrorūpniecības jomā;

- sniegt tehniskās un tehnoloģiskās konsultācijas reģionālajiem uzņēmējiem elektronikas un informācijas tehnoloģijas jomā.

Šo pasākumu komplekss tiek attīstīts, lai samazinātu nozares uzņēmumu atkarību no nestabilā Austrumu tirgus, kā arī sekmētu jaunu tehnoloģiju ieviešanu nozarē.

LEBIC darbības pamatstratēģija 1999. gadā nozares uzņēmumu eksporta potenciāla nostiprināšanā būs sadarbības veicināšana starp nozares uzņēmumiem un Latvijas zinātnisko institūciju speciālistiem, kā arī ar organizācijām, kuras veic speciālistu profesionālo apmācību.

Lai īstenotu reģionālās uzņēmējdarbības attīstības projektu un izveidotu 100 jaunu darba vietu reģionos, LEBIC nepieciešams valsts atbalsts Ls 80 tūkst. apjomā. Izveidojot vienu jaunu darba vietu, gadā valsts budžetā nodokļu veidā var nonākt vismaz Ls 1000.

 

2000. gadā varētu tikt uzsākta arī PHARE programma, kura paredz stiprināt Latvijas spēcīgākos nacionālos uzņēmumus. Šim mērķim izvēlēsies 12 uzņēmumus, no kuriem seši tiks atbalstīti, ieviešot dažādas inovatīvas metodes, izveidojot tos par uzņēmumiem, kuru vārds varētu būt pazīstams pasaulē līdzīgi, kā tas ir ar NOKIA, BENETTON u.tml. Ievads šiem pasākumiem ir PHARE projekts, kurš ir sākts 1998. gada beigās un paredz pusgada laikā palīdzēt pilnveidot produkciju, kuru ir iespējams eksportēt.

Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa pašreiz izstrādā MVU attīstības kreditēšanas projektu. Realizējot šo projektu, ir iecerēts veicināt:

- finansu institūciju attīstību un savstarpējo sadarbību;

- stimulēt MVU projektu finansēšanu;

- veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos.

MVU attīstības kreditēšanas projekta apakšprogrammas paredz:

- MVU ilgtermiņa projektu kreditēšanas nodrošināšanu;

- ekonomiski izdevīgu un progresīvu (vietējo izejvielu efektīvas izmantošanas veicinošu un modernu ražošanu ieviešanas) MVU projektu finansēšanu sadarbībā ar citām finansu institūcijām;

- uzņēmējdarbības uzsācēju un mikrouzņēmumu (līdz 9 strādājošiem) projektu finansēšanu;

- netradicionālo un mazattīstīto nozaru MVU projektu finansēšanu tautsaimniecības diversifikācijas un nodarbinātības veicināšanai.

MVU attīstības kreditēšanas projektu paredzēts iesniegt Ministru kabinetā šā gada jūlijā.

 

5.6. Konkurences veicināšana

un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

Konkurences politikas mērķis ir:

- nepieļaut uzņēmumu vienošanos, kas var deformēt konkurenci;

- nepieļaut tirgus dalībnieka dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu;

- kontrolēt tirgus dalībnieku saplūšanas un apvienošanās, arī privatizācijas procesa laikā, lai nepieļautu monopolu rašanos, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas tirgu;

- nepieļaut negodīgu konkurenci.

Ar 1998. gada 1. janvāri ir stājies spēkā Konkurences likums, kas nodrošina iespēju katram tirgus dalībniekam veikt ekonomisko darbību brīvas un godīgas konkurences apstākļos, aizsargājot konkurenci sabiedrības interesēs.

1998. gada janvārī uz Monopoldarbības uzraudzības komitejas bāzes tika izveidota būtiski cita tipa valsts institūcija - Konkurences padome. Tās struktūru veido lēmējinstitūcija - padome piecu cilvēku sastāvā un izpildinstitūcija - Konkurences birojs. Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem, kad konkurences aizsardzības funkcijas realizēja komiteja un lēmumi tika pieņemti administratīvi, pašreiz katru Konkurences likuma iespējamo pārkāpumu vai citas lietas izskata padome un pieņem koleģiālu lēmumu. Konkurences biroja uzdevums ir veikt lietas faktisko izpēti par iespējamo pārkāpumu.

Konkurences likuma darbību nodrošina normatīvie akti, kas ir atspoguļoti 5.7. ielikumā.

 

5.7. ielikums

Normatīvie akti, kas nodrošina Konkurences likuma darbību:

1. Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumi Nr.444 "Konkurences likuma pārkāpumu izskatīšanas kārtība";

2. Ministru kabineta 1998. gada 3. februāra noteikumi Nr.37 "Kārtība, kādā atzīstamas par spēkā esošām vienošanās starp tirgus dalībniekiem";

3. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr.73 "Ziņojuma par uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) apvienošanās iesniegšanas un izskatīšanas kārtība";

4. Ministru kabineta 1998. gada 3. marta noteikumi Nr.74 "Noteikumi par ekskluzīvo piegādes līgumu un ekskluzīvo pirkuma līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma" (ar grozījumiem Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumiem - Nr.342);

5. Ministru kabineta 1998. gada 8. septembra noteikumi Nr.341 "Noteikumi par vienošanos par ražošanas specializāciju, kas atbrīvota no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma";

6. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr.52 "Noteikumi par franšīzes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma";

7. Ministru kabineta 1999. gada 16. februāra noteikumi Nr.53 "Noteikumi par vienošanās par kopīgu izpēti un attīstību atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma";

8. Ministru kabineta 1999. gada 23. marta noteikumi Nr.122 "Noteikumi par patentu un zinātības (know-how) licences līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma";

9. Ministru kabineta 1999. gada 20. aprīļa noteikumi Nr.147 "Noteikumi par automobiļu izplatīšanas un apkopes līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma".

Konkurences padomes metodiskie norādījumi:

1. Metodiskie norādījumi paziņojuma sastādīšanai par paredzamo vai notikušo vienošanos;

2. Metodiskie norādījumi ziņojuma sastādīšanai par paredzamo vai notikušo apvienošanos.

 

1999. gada pirmajā pusē Ministru kabinets ir izdevis vairākus noteikumus par grupām, kuras tiek automātiski atbrīvotas no vienošanās aizlieguma, ja tās atbilst šajos noteikumos noteiktajām prasībām. Minētie noteikumi dod iespēju uzņēmējiem pašiem izvērtēt savu komercdarījumu atbilstību Konkurences likumam un, ja nepieciešams, grozīt to nosacījumus atbilstoši godīgas konkurences praksei. Reglamentētajām grupām jāiesniedz paziņojums Konkurences padomē.

Efektīvas konkurences stiprināšanas politikas realizācija nav iespējama bez konstruktīvas sadarbības starp Konkurences padomi un tirgus dalībniekiem, kā arī to apvienībām.

1999. gada pirmajā pusē Konkurences padomē gandrīz 90% lietu ierosinātas, pamatojoties uz juridisko personu iesniegumiem (1998. gadā - 72%), un tas liecina, ka uzņēmēji ir sākuši apzināties savas tiesības veikt saimniecisko darbību brīvas un godīgas konkurences apstākļos un aizstāv savas tiesības valsts pārvaldes institūcijā. Konkurences padomē ar lūgumu sniegt Konkurences likuma normu skaidrojumus ir vērsušies uzņēmumi un uzņēmumu asociācijas. 1998. gadā tika sniegts aptuveni 150 konsultāciju, 1999. gada četros mēnešos - 40. Regulāri tiek publicēti Konkurences padomes lēmumi, padomes viedoklis par konkurences aizsardzības, saglabāšanas un attīstības jautājumiem, kā arī informācija par lietu izpētes gaitu.

Kopumā 1999. gada četros mēnešos tika izmeklētas 40 lietas, no tām 21 lieta uzsākta 1998. gadā. Lielāko daļu lietu sastādīja dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošanas (11) un negodīgas konkurences un maldinošas reklāmas (11) lietas, aizliegtās vienošanās un paziņojumi par vienošanos (6), kā arī apvienošanās (2) lietas. Pārējās lietas saistītas ar godīgas konkurences ievērošanas uzraudzību dažādu valsts un pašvaldību institūciju darbībā, izdodot tirgu regulējošus normatīvos aktus, kā arī sniedzot dažādus maksas pakalpojumus.

Konkurences padome uzsāk lietas izpēti, ja ir saņemts iesniegums no personas, kurai ir pamatota interese likumpārkāpuma novēršanā, paziņojums par vienošanos vai ziņojums par apvienošanos. Taču padome izskata visus saņemtos iesniegumus, arī tos, kuros tika izteiktas aizdomas par Konkurences likuma normu pārkāpumu. Ja Konkurences padomē ir saņemts iesniegums par iespējamo pārkāpumu, viena mēneša laikā iesniedzējs ir jāinformē par pieņemto lēmumu (uzsākt lietas izpēti, noraidīt vai apturēt iesnieguma tālāku izskatīšanu).

Ja nepieciešams, tiek vākta papildu informācija, lai provizoriski nodefinētu konkrēto preču un konkrēto ģeogrāfisko tirgu (likuma 1. panta 4., 5. un 6. punkta izpratnē), kurā, iespējams, noticis pārkāpums, noteiktu, ir vai nav pamats turpināt lietas izmeklēšanu.

Pēc padomes lēmuma pieņemšanas par lietas izpētes uzsākšanu tiek turpināts papildu informācijas un pierādījumu vākšanas darbs, lai precīzi nodefinētu, kurā konkrētajā preču un ģeogrāfiskajā tirgū iespējamais likumpārkāpums ir noticis, noteiktu, kādā veidā un pret kurām personām tas izpaudies, kāds ir konkrēto darbību mērķis un/vai sekas, u.tml. Šīs darbības ietver:

- konkrētā ģeogrāfiskā un konkrētās preces tirgus ekonomisko un juridisko aspektu analīzi, lai noteiktu iesaistīto tirgus dalībnieku tirgus varas pakāpi, juridiskās un finansiālās barjeras ieiešanai šajā tirgū, tai skaitā patērētāju aptaujas attiecībā uz konkrētās preces aizvietojamību, sarunas ar konkurentiem (ja tādi ir) vai citiem tirgus dalībniekiem;

- gan rakstiskas, gan mutiskas informācijas pieprasīšana no iespējamā pārkāpēja;

- citas konkrētajā lietā būtiskas informācijas vākšana un analīze.

Lietu izpētes laikā iesaistītajām personām ir tiesības izteikt savu viedokli, kā arī, ievērojot konfidencialitāti, iepazīties ar lietas materiāliem. Pamatoti ieinteresētām trešajām personām arī tiek dotas tiesības iepazīstināt Konkurences padomi ar savu viedokli par konkrēto lietu.

Tādējādi lietu izmeklēšana ir darbietilpīgs process, un 1998. gadā izmeklēšanu ilgums bija no 3 dienām līdz 8 mēnešiem.

Konkurences likuma normu ievērošanas uzraudzība tiek realizēta visdažādākajos ekonomikas sektoros. Piemēram, 1999. gada četros mēnešos no 40 dažādiem tirgus pētījumiem 7 bija par alkoholu un citām pārtikas precēm, 5 - par telekomunikācijām, 5 - par lidostu un ostu pakalpojumiem, 2 - par kokapstrādi, 2 - par datorprogrammām, 2 - par metālapstrādi un 17 - par citām jomām.

Konkurences padomei ir pamats uzskatīt, ka riska sektori ir tie, kuros pastāv kāda uzņēmuma ekskluzīvas tiesības uz pakalpojumu sniegšanu vai preču pārdošanu, kā arī sektori, kuros pastāv administratīvās barjeras ieiešanai tirgū un ir būtiska valsts regulējošā vide. Minētie uzņēmējdarbības ierobežojumi nodrošina tirgus dalībniekiem šajos sektoros zināmu aizsardzību no potenciālajiem konkurentiem, līdz ar to papildus dodot motivāciju šo izņēmuma stāvokli realizēt pilnā apmērā, lai ietekmētu godīgu konkurenci, tai skaitā arī veicot uzņēmējdarbību tajos tautsaimniecības sektoros, kuros uzņēmumam nav šī izņēmuma stāvokļa un kur darbojas konkurences spiediens.

1998. gadā Konkurences padome ir uzkrājusi zināmu pieredzi Konkurences likuma praktiskajā piemērošanā. Svarīgi ir nodrošināt likuma piemērošanas efektivitāti, novēršot aizliegtās darbības, kas var negatīvi ietekmēt ne tikai atsevišķus tirgus dalībniekus, bet arī atsevišķas nozares un tautsaimniecību kopumā.

Viena no aizliegtajām darbībām, kas būtiski ietekmē konkurenci un kas tiek uzskatīta par īpaši smagu godīgas konkurences pārkāpumu, ir aizliegtās vienošanās jeb tā sauktās karteļvienošanās (skatīt 5.8. ielikumu).

31 "Kā jūtas mazais uzņēmējs". Ziņojums Latvijas valdībai, Rīga, Latvijas Filozofijas un socioloģijas institūts, 1998.gada septembris - 41.lpp.

5.8. ielikums

Karteļvienošanās konkurentu vienošanās pazīmes ir:

-

tādas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana;

- tiešu vai netiešu cenu un tarifu noteikšana jebkādā veidā vai vienošanās par to veidošanas noteikumiem, kā arī par informācijas apmaiņu, kas attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem;

- ražošanas apjomu, tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošana vai kontrole;

- tirgus sadale pēc teritorijas, pēc pircēju, piegādātāju vai jebkādiem citiem nosacījumiem;

- noteikumi, kuriem atbilstoši līguma slēgšanu ar citu tirgus dalībnieku padara atkarīgu no tā, vai šis tirgus dalībnieks uzņemas saistības, kurām pēc savas būtības vai komerciālā pielietojuma nav sakara ar konkrētā darījuma priekšmetu;

- piedalīšanās vai nepiedalīšanās konkursos vai izsolēs vai šīs darbības (bezdarbības) noteikumi, izņemot gadījumus, kad konkurenti publiski darījuši zināmu kopīgu piedāvājumu un šā piedāvājuma mērķis nav kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci;

- nevienādu noteikumu piemērošana ekvivalentos līgumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgus nosacījumus;

- darbības (bezdarbība), kuru dēļ citam tirgus dalībniekam nākas iziet no tirgus vai tiek apgrūtināta potenciāla dalībnieka iekļūšana tirgū.

 

Karteļvienošanās veidus un pazīmes nosaka Konkurences likums, vienlaikus paredzot arī atbilstošu atbildību un soda sankcijas par šo pārkāpumu.

Šīs vienošanās to veiksmīgas realizācijas gadījumā ļoti negatīvi ietekmē tirgu kopumā, un īpaši negatīvas sekas nākas baudīt pircējiem vai citiem šī tirgus dalībniekiem, kas nav vienošanās subjekti, jo preču un pakalpojumu cenu nenosaka pieprasījuma un piedāvājuma faktori un tirgus dalībnieki faktiski gūst monopolpeļņu.

Vienošanās par tirgus sadali vai citiem pret godīgu konkurenci vērstiem noteikumiem zināmā mērā var ierobežot arī pašu vienošanās subjektu konkurētspēju esošajā un saistītajos tirgos. Arī pati aizliegtā vienošanās kā līdzeklis noteiktu mērķu sasniegšanai ne vienmēr var nodrošināt gaidīto efektu un dažkārt paliek tikai kā vīzija par zināmu tirgus dalībnieka izņēmuma stāvokli tirgū, kurā nav ievērojami konkurenti, ar visām no tā izrietošajām sekām. Attīstības tirgos, kur pieprasījumam ir izteikti augšupejošs raksturs, tātad uzņēmējam ir potenciālas iespējas palielināt pārdošanas apjomus, šādas vienošanās var ierobežot paša uzņēmuma pārdošanas apjoma potenciālo pieaugumu. Iespējamie labumi no potenciāla tirgus daļu pieauguma var ievērojami pārsniegt tos ieguvumus, kas saistīti ar esošā stāvokļa nostiprināšanu un zināmas stagnācijas radīšanu.

Ņemot vērā Konkurences padomes darba pieredzi, jāsecina, ka aizliegtās vienošanās ātri augošos tirgos, pie kuriem varētu pieskaitīt arī Latvijas tirgu, nav plaši izplatīta prakse. Šis apgalvojums ir zināms pieņēmums, kas noteikti nav raksturīgs visiem tautsaimniecības sektoriem, bet kas atspoguļo vispārējas tendences. Iemesls ir arī administratīvo barjeru skaita samazināšanās tautsaimniecībā kopumā, nodrošinot brīvāku pieeju tirgum, informācijas apjoma pieaugums par precēm un pakalpojumiem, par to cenām un kvalitāti, jauni tirdzniecības veidi, tādi kā INTERNET, preču un pakalpojumu pasūtīšana un piegāde pa pastu u.c.

 

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

Latvijā pastāv vairākas sabiedrisko pakalpojumu nozares (enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana), kurās konkurences iespējas ir ierobežotas, jo pakalpojumu realizēšanai nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Regulatoru sistēma valstī vēl nav īpaši attīstīta. Tie pastāv tikai energoapgādes nozarēs (skatīt 4.4.3. nodaļu) un telekomunikāciju sektorā. Tāpēc tajās dabīgo monopolu nozarēs, kuru darbību nepārrauga regulators, joprojām iespējama nekontrolēta, neargumentēti strauja cenu, tarifu celšanās nozares pakalpojumiem, vienlaicīgi nepaaugstinot vai pat nenodrošinot nepieciešamo kvalitātes līmeni.

Šāda situācija nelabvēlīgi ietekmē kā iedzīvotāju labklājību, tā arī tautsaimniecības sabalansētu attīstību kopumā, un, no otras puses, arī investoriem nav garantijas par iespējamiem valdības sociāli orientētiem lēmumiem. Arī Eiropas Komisijas 1998. gada novembra Progresa ziņojumā par Latvijas gatavību sarunu uzsākšanai par iestāšanos ES norādīts, ka nepieciešams pilnveidot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu Latvijā.

1997. gada janvārī valdība akceptēja Dabīgo monopolu uzraudzības un to regulēšanas institūciju izveides koncepciju, paredzot veidot valstī vienu neatkarīgu regulatoru visām dabīgo monopolu nozarēm. Atbilstoši koncepcijai 1997. gadā tika sagatavots izstrādāts Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likuma projekts, saskaņā ar kuru valstī tiktu veidota vienota regulēšanas institūcija - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padome un valdība to akceptēja 1997. gada decembrī. Iepriekšējā Saeima to pieņēma pirmajos divos lasījumos. Diemžēl likumprojekta tālāka virzība 7. Saeimā tika apturēta saskaņā ar valdības 1998. gada decembra lēmumu. Iemesls bija Satiksmes ministrijas striktā nostāja pret vienota regulatora izveidi valstī. Satiksmes ministrija argumentēja, ka tās pārziņā esošo sabiedrisko pakalpojumu regulēšana ir pārāk specifiska un komplicēta, lai šo uzdevumu sekmīgi īstenotu vienota regulēšanas institūcija. Satiksmes ministrija uzskatīja, ka jāveido neatkarīgi nozaru regulatori telekomunikāciju sektorā, dzelzceļa transportam un pastam.

1999. gada janvārī Saeima uzdeva valdībai līdz 1999. gada 1. jūnijam izstrādāt un iesniegt Saeimā likumprojektu "Par regulatoriem". Ekonomikas ministrija vispirms izstrādāja un iesniedza valdībai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas koncepciju. Akceptējot koncepciju 1999. gada aprīlī, valdība izšķīrās par pieeju, kas paredz sākotnēji regulatoru izveidi tajās sabiedrisko pakalpojumu jomās, kur tie līdz šim nav darbojušies (dzelzceļš, pasts u.c.), taču tālākā nākotnē šos nozaru regulatorus apvienojot vienā kopējā regulēšanas institūcijā. Tūlīt pēc koncepcijas akceptēšanas valdība uzsāka likumprojekta "Par regulatoriem" izstrādi (skatīt 5.9. ielikumu). Prognozējams, ka Saeima likumprojektu "Par regulatoriem" pieņems līdz 1999. gada beigām, un tas stāsies spēkā ar 2000. gada janvāri.

5.9. ielikums

Likumprojekts "Par regulatoriem"

Saskaņā ar izstrādāto likumprojektu valsts regulējamās sabiedrisko pakalpojumu nozares ir enerģētika (izņemot centralizēto siltumapgādi), telekomunikācijas, pasts, dzelzceļš, pašvaldību līmenī tiek regulēta centralizētā siltumapgāde, sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde un kanalizācija. Konkrētus regulējamos sabiedrisko pakalpojumu veidus attiecīgajās nozarēs noteiks Ministru kabinets.

Likumprojekts nosaka, ka valsts regulējamās nozarēs Ministru kabinets izveido atsevišķus nozaru regulatorus, savukārt radniecīgo nozaru regulatorus Ministru kabinets laika gaitā var apvienot, ja tiek pamatota šādas apvienošanas lietderība. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu atkritumu apsaimniekošanā, ūdensapgādē un kanalizācijā, kā arī centralizētajā siltumapgādē veic pašvaldības, izpildot likumā "Par pašvaldībām" noteikto pastāvīgo funkciju, kas ietver komunālo pakalpojumu organizēšanu iedzīvotājiem minētajās nozarēs.

Likumprojekta pārejas noteikumos ir iestrādātas normas, kas paredz, ka Ministru kabinets pēc atsevišķo nozaru regulatoru apvienošanas vienotā regulatorā sniedz Saeimai priekšlikumus par vienotā regulatora - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes izveidi. Paredzēts, ka padomes priekšsēdētāju un piecus tās locekļus amatā iecels Saeima, tādējādi uzsverot šīs institūcijas augsto statusu un nodrošinot tās neatkarību (pasaules prakse liecina, ka regulatoriem ir jābūt neatkarīgiem, nosacīti atrodoties trīsstūra "patērētāji - valdība - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji (dabīgie monopoli)" vidū).

 

Raksturojot pašreizējo situāciju sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā, var konstatēt, ka jau ir reāli sācies esošo nozaru regulatoru darbības pilnveidošanas un jaunu regulatoru izveides process. Ar 1999. gada jūliju Satiksmes ministrijas pārraudzībā sāk darbu Dzelzceļa administrācija, kas saskaņā ar Dzelzceļa likumu veic valsts pārvaldi dzelzceļa jomā. Tiesa, Dzelzceļa administrācijas darbības ietvaros regulēšanas funkcija būs tikai viena no vairākām administrācijas darbības jomām. Konkrēti, administrācija noteiks publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksas aprēķināšanas metodiku.

Šobrīd Satiksmes ministrija ir sagatavojusi likumprojektu "Telekomunikāciju likums", kas paredz Telekomunikāciju tarifu padomi pārveidot par Telekomunikāciju aģentūru. Telekomunikāciju aģentūra būs no telekomunikāciju uzņēmumiem neatkarīga un Satiksmes ministrijas pārraudzībā esoša valsts institūcija telekomunikāciju tirgus regulēšanai. Telekomunikāciju aģentūra savu darbību Telekomunikāciju tarifu padomes vietā varētu uzsākt ar 2000. gadu, taču tas būs atkarīgs no likumprojekta "Telekomunikāciju likums" turpmākās izstrādes gaitas Ministru kabinetā un Saeimā. Ir iecerēts jaunveidojamā Telekomunikāciju aģentūrā integrēt arī ar pasta nozari saistītās regulēšanas funkcijas (tādā gadījumā iespējamais regulatora nosaukums varētu būt, piemēram, Telekomunikāciju un pasta aģentūra).

Paralēli sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likumdošanas izstrādei turpinās arī praktiskas aktivitātes šajā jomā. Ekonomikas ministrija 1998. gada septembrī uzsāka īstenot Pasaules Bankas un Latvijas Republikas 1997. gadā noslēgto līgumu par tehniskās palīdzības projektu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas izveidei Latvijā. Projekta ietvaros 1999. gadā tiks īstenota virkne pasākumu tādās jomās kā esošo regulatoru darbinieku apmācība un kvalifikācijas paaugstināšana, izglītojoši semināri dažāda līmeņa mērķauditorijai, lai veidotu lielāku sabiedrības sapratni par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas lomu ekonomikā un iedzīvotāju labklājības veicināšanā, kā arī reformu nepieciešamību šajā jomā, turpmākas stratēģijas izstrādi sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas reformu īstenošanai, tai skaitā vienotā regulatora izveidei, nepieciešamās sekundārās likumdošanas apzināšanai utt. Šo jautājumu risināšanai Ekonomikas ministrijā ir izveidota Projekta grupa, un 1999. gada aprīlī noslēdzās konkurss par Pasaules Bankas tehniskās palīdzības projektu apkalpojošās ārvalstu konsultatīvās firmas izvēli. Ekonomikas ministrija ir apņēmusies minēto projektu turpināt arī 2000. gadā. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas pilnveidošanas pasākumi kā prioritāte ir ietverti atjaunojamā Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā, un ir uzsāktas iestrādes par šo jautājumu risināšanu arī Pasaules Bankas Strukturālo pārkārtojumu aizdevumu līguma kontekstā.

 

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas koordinācijas padomes 1999. gada 8. janvāra sanāksmē tika izstrādāts un apstiprināts Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas 1999. gada darba plāns atbilstoši valdības Deklarācijas nostādnēm un saskaņā ar PHARE Reģionālo kvalitātes nodrošināšanas programmu PRAQ III, paredzot Eiropas integrācijas procesa paātrināšanu un likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas prasībām.

Atbilstoši Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas pirmā pusgada darba plāniem likumdošanas un infrastruktūras sakārtošanā ir izstrādāti un pieņemti normatīvie akti (skatīt 5.10. ielikumu).

5.10. ielikums

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana

1999. gadā sagatavoti un pieņemti šādi normatīvie akti:

- likums "Patērētāju tiesību aizsardzības likums" (skatīt 5.7.4. nodaļu);

- izstrādāts likumprojekts "Reklāmas likums" (skatīt 5.7.4. nodaļu);

- izstrādāti Ministru kabineta noteikumi "Kārtība, kādā norādāmas preču un pakalpojumu cenas", kuri paredz kārtību, kādā jānorāda cena precēm un pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti patērētājiem. Paredzēts precēm norādīt gan gabalcenu, gan arī noteiktas mērvienības cenu, lai nodrošinātu, ka patērētājs var salīdzināt preču cenas pirkuma veikšanas brīdī;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu", kas nosaka patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums", kas nepieciešams, lai nodrošinātu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpildi;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Kārtība, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu, un preces vai izgatavotās lietas ekspertīzes kārtība". Noteikumu projektā iestrādāta kārtība, kādā patērētājam jāpiesaka prasījums attiecībā uz nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un kā tiek organizēta nepārtikas preču vai izgatavoto lietu ekspertīze;

- izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietas";

- izstrādāts un nosūtīts Eiropas Komisijai atzinuma sniegšanai projekts grozījumiem likumā "Par atbilstības novērtēšanu".

 

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas realizācijas gaitā, lai nodalītu valsts iestādei neraksturīgās funkcijas un izveidotu ES prasībām atbilstošu standartizācijas un metroloģijas infrastruktūru (skatīt 5.7.2. nodaļu), ir reorganizēts Latvijas Nacionālais standartizācijas un metroloģijas centrs, izveidojot trīs atsevišķas institūcijas: valsts bezpeļņas SIA "Latvijas Standarts", valsts bezpeļņas SIA "Latvijas Metroloģijas centrs" un valsts institūciju "Valsts metroloģiskā inspekcija".

1999. gada martā Briselē tika divpusēji izvērtēta Latvijas likumdošanas atbilstība Eiropas savienības likumdošanai brīvas preču kustības jautājumos (pārtika, ķīmija, farmācija, kosmētika, tekstils un apavi, koksnes pārstrāde, "Jaunās pieejas" direktīvas u.c.). Eiropas Komisija secināja, ka Latvija ir veikusi iespaidīgu darbu likumdošanas harmonizēšanā atbilstoši ES prasībām un Latvijai nav sfēru, kurās varētu rasties ievērojamas problēmas, nebūs nepieciešami pārejas periodi pēc iestāšanās ES, kā arī lielākā daļa likumdošanas brīvas preču kustības jomā tiks izstrādāta līdz 2000. gadam. Eiropas Komisija pozitīvi novērtēja arī sasniegto progresu tirgus uzraudzības sistēmas sakārtošanā un pilnveidošanā, bet tika pieprasīta papildu informācija par situāciju un turpmākajiem plāniem.

1999. gada 4. maijā Rīgā notika otrā Eiropas savienības - Latvijas apakškomitejas "Tirdzniecība, rūpniecība un patērētāju aizsardzība" sanāksme, kuras laikā tika sniegti ziņojumi par tirdzniecības politiku, privatizāciju, rūpniecības politiku un sadarbību, standartiem un tehniskajiem noteikumiem rūpniecības un pārstrādātajiem lauksaimniecības produktiem un atbilstības novērtēšanu, tūrismu, mazo un vidējo uzņēmumu un patērētāju aizsardzības politiku Latvijā. Saskaņā ar Eiropas Komisijas vērtējumu Latvijai nav gaidāmas būtiskas problēmas Eiropas līguma realizācijā izskatītajās jomās.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ar PHARE PRAQ III programmas atbalstu noorganizēta kvalitātes sistēmu auditoru apmācība Lielbritānijā, semināri laboratoriju vadīšanā un mārketingā, kvalitātes vadībā valsts iestāžu darbiniekiem un seminārs par individuālās aizsardzības līdzekļiem. Šajos kursos ir apmācīti vairāk nekā 100 ekspertu no dažādām Latvijas institūcijām un uzņēmumiem.

Sadarbībā ar LZA Sertifikācijas centru noorganizēta starptautiska konference "Solis uz Eiropas tirgu" viedokļu apmaiņai par produktu un pakalpojumu atbilstības novērtēšanas infrastruktūras izveidošanas problēmām. Šīs problēmas ir sevišķi aktuālas attiecīgo institūciju sakārtošanai valstīs, kuras pretendē uz iestāšanos Eiropas savienībā, kā arī organizācijām, kuras vēlas paplašināt tirdzniecības sakarus starp Rietumiem un Austrumiem.

Lai veicinātu starptautisko sadarbību un iespējas atbilstības novērtēšanas sistēmu atzīšanai, Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros sagatavots un 1999. gada 4. martā parakstīts Latvijas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas valdības nolīgums par sadarbību atbilstības novērtēšanas jomā importa un eksporta precēm.

 

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

Pamatojoties uz Nacionālās standartizācijas sistēmas koncepciju un Standartizācijas likumu 1999. gada 1. ceturksnī uz Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra bāzes ir izveidotas divas organizācijas:

1. Valsts bezpeļņas SIA "Latvijas standarts";

2. Valsts bezpeļņas SIA "Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs".

Šīs organizācijas realizē savas funkcijas atbilstoši pieņemtajiem likumdošanas aktiem standartizācijā un metroloģijā, kuros ietvertas attiecīgās starptautiskās un Eiropas savienības prasības šajās jomās.

Standartizācija.

"Latvijas Standarts" ir izveidots saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada

28. decembra rīkojumu Nr.630 un ir Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra tiesību, pienākumu un saistību pārņēmēja standartizācijas jomā. SIA darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas Republikas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību standartizācijā.

SIA galvenie darbības virzieni:

1. organizēt Latvijas nacionālo standartu izstrādāšanu, starptautisko standartu adaptāciju, to izdošanu un realizēšanu;

2. nodrošināt standartu fondu uzturēšanu.

Līdz 1999. gada 1. maijam ir reģistrēti 469 Latvijas nacionālie standarti. Kā nacionālais standarts Latvijā ir adaptēts 41 starptautiskais un 319 Eiropas standarti.

Metroloģija.

"Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs" ir izveidots saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 17. februāra rīkojumu Nr.74 un ir Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra tiesību, pienākumu un saistību pārņēmēja metroloģijas jomā. SIA darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas Republikas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību metroloģijā.

Sabiedrības galvenie darbības virzieni:

1. piedalīties reglamentētās metroloģijas normatīvo dokumentu izstrādāšanā;

2. nodrošināt fizikālo lielumu mērvienību etalonu bāzi mērvienību reproducēšanai;

3. apstiprināt mērīšanas līdzekļu tipus un iekļaut tos valsts mērīšanas līdzekļu reģistrā;

4. veikt mērīšanas līdzekļu verificēšanu un kalibrēšanu.

"Latvijas Nacionālā metroloģijas centra" darbības rādītāji 1999. gada 4 mēnešos:

- apstiprināti 22 jauni mērīšanas līdzekļu tipi;

- verificēti un kalibrēti 162 tūkst. uzņēmumiem, organizācijām un fiziskajām personām piederošie mērīšanas līdzekļi.

Valsts metroloģiskā uzraudzība.

To veic Valsts metroloģiskā inspekcija. Inspekcija darbojas saskaņā ar likumdošanas aktiem, kas izstrādāti, pamatojoties uz Eiropas padomes direktīvām attiecībā uz kopējiem nosacījumiem mērinstrumentiem un metroloģiskās kontroles metodēm, par fasētu produktu nokomplektēšanu pēc svara vai tilpuma un citām direktīvām, kas nosaka prasības konkrētiem mērīšanas līdzekļiem, piemēram, gāzes, ūdens, elektroenerģijas skaitītājiem, garuma mēriem, svēršanas iekārtām un citiem.

1999. gada 4 mēnešos valsts metroloģiskajai kontrolei tika pakļauti 16 tūkst. mērīšanas līdzekļu.

 

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

Latvijā ir izveidota vienota, Eiropas savienības un starptautiskajiem normatīvajiem standartiem atbilstoša Nacionālā akreditācijas sistēma, kurā testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju, sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditāciju, novērtēšanu un uzraudzību nereglamentētajā sfērā un novērtēšanu un uzraudzību valsts reglamentētajā sfērā veic Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK (turpmāk tekstā BIROJS).

5.8. tabula

Akreditēto institūciju skaits

Gadi .

KO-
Institūcijas	Standarti	1994	1995	1996	1997	1998	1999.g.	PĀ
							maijs
Testēšanas
laboratorijas	LVS EN 45001	2	18	22	26	17	8	93
Kalibrēšanas
laboratorijas	LVS EN 45001					3		3
Produktu
sertificēšanas
institūcijas	LVS EN 45011				2	1		3
Kvalitātes sistēmu
sertificēšanas
institūcijas	LVS EN 45012					1		1
Personāla
sertificēšanas
institūcijas	LVS EN 45013			1				1
Inspicēšanas
institūcijas	LVS EN 45004				4	1		5

 

5.7. zīmējums

Akreditāciju, reakreditāciju un uzraudzības procedūru skaits

(attiecīgā gada 1. janvārī)

Viens no akreditācijas būtiskiem uzdevumiem ir panākt, ka vienā valstī izdotie produktu un pakalpojumu kvalitātes un drošības apliecinājumi tiek atzīti citās valstīs bez atkārtotas testēšanas, kalibrēšanas, sertificēšanas un inspicēšanas.

Šādu starptautisku atzīšanu Eiropas līmenī organizē Eiropas Akreditācijas kooperācija - EA (European co-operation for Accreditation), kas novērtē atsevišķu valstu nacionālās akreditācijas sistēmas, panākot kā šo akreditācijas sistēmu savstarpēju atzīšanu, tā šajās sistēmās akreditēto atbilstības novērtēšanas institūciju rezultātu savstarpēju atzīšanu.

Birojs ir guvis pirmos panākumus šajā daudzpakāpju atzīšanas virzienā, jo 1999. gadā tas ir saņēmis apliecinājumu no EA, ka tiek uzņemts par šīs biedrības asociatīvo locekli.

Akreditēto institūciju skaits ar katru gadu pieaug un aptver visā Eiropas standarta EN45000 sērijā paredzēto institūciju veidus. Akreditēto institūciju skaits pa gadiem un institūciju veidiem ir norādīts 5.8. tabulā.

Birojs veic arī institūciju novērtēšanu valsts reglamentētajā sfērā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajiem drošības kritērijiem.

Saskaņā ar LVS EN45003 standarta prasībām, birojs līdzās akreditācijas procedūrām regulāri veic arī akreditēto institūciju atkārtotas novērtēšanas (reakreditācijas) un uzraudzības procedūras. Šo procedūru dinamika parādīta 5.7. zīmējumā.

 

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

Patērētāju interešu aizsardzības programmas ietvaros Ekonomikas ministrijas darba grupā ir izstrādāts un 1999. gada 18. martā tika pieņemts Patērētāju tiesību aizsardzības likums, lai nodrošinātu patērētāju tiesību un interešu aizsardzību. Likums nosaka patērētāju tiesību aizsardzības vispārējos principus un detalizēti regulē patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumu slēgšanu, preču un pakalpojumu kvalitāti un atbilstību, garantiju, informāciju par preci un pakalpojumu.

Patērētāju tiesību aizsardzības likums ievieš vairākas Eiropas savienības direktīvas patērētāju aizsardzības jomā. Likums nosaka, ka, slēdzot līgumus ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nedrīkst izmantot netaisnīgus līgumu noteikumus, kas samazina ar likumu noteikto pušu atbildību, nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam un ierobežojumus patērētājam, nosaka, ka patērētājs atsakās no savām ar likumu noteiktām tiesībām, kā arī nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

Likums paredz patērētājam tiesības noteiktā laika periodā vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma - atteikuma tiesības attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, līgumiem, kas noslēgti, izmantojot distances saziņas līdzekļus, un līgumiem par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegādi uz laiku.

Likums regulē preču un pakalpojumu kvalitāti - nosaka patērētāja tiesības gadījumos, kad iegādāta nepienācīgas kvalitātes prece vai saņemts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja pienākums ir nodrošināt patērētāju ar atbilstošu informāciju par precēm un pakalpojumiem.

Pašreiz Ekonomikas ministrijā ir izstrādāti vairāki jaunu normatīvo aktu projekti. Pirmkārt, ir izstrādāts likumprojekts "Reklāmas likums". Šā likumprojekta mērķis ir reglamentēt reklāmas izveidošanu un izplatīšanu Latvijā, kā arī aizsargāt patērētāju un uzņēmēju intereses un visas sabiedrības intereses kopumā attiecībā uz preču vai pakalpojumu reklāmu un novērst tādas reklāmas izplatīšanu, kas ir negodīga pret patērētāju vai uzņēmēju.

Likumprojektā ir noteiktas reklāmas vispārējās prasības: reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un godīgai, tā nedrīkst mazināt sabiedrības uzticību reklāmai, tai jāatbilst vispārpieņemtiem godīgas konkurences principiem, reklāmā nav pieļaujama vardarbība un kara propaganda. Likumprojekts nosaka arī prasības attiecībā uz maldinošu un salīdzinošu reklāmu, reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas vispārējos noteikumus, kā arī regulē uzraudzību un atbildību par pārkāpumiem reklāmas jomā. Likumprojekts ir saskaņots ar ES direktīvām par maldinošo un salīdzinošo reklāmu.

Ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi "Kārtība, kādā norādāmas preču un pakalpojumu cenas", lai uzlabotu patērētāju informēšanu par preču un pakalpojumu cenām un atvieglotu cenu salīdzināšanu pirkuma veikšanas brīdī. Noteikumu projekts nosaka, ka tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās precēm un pakalpojumiem jānorāda cena, kurā ietverts pievienotās vērtības un visi citi nodokļi. Turklāt precēm jānorāda gan gabalcena - cena par vienu preces vienību, gan arī noteiktas mērvienības - litra, kilograma, kvadrātmetra cena. Šāda cenu norādes kārtība dos iespēju patērētājiem vieglāk salīdzināt preču cenas pirkuma izdarīšanas brīdī.

Ir izstrādāts noteikumu projekts "Patērētāja kreditēšanas līgums", kurš nosaka informāciju, kas ietverama līgumā, un kārtību, kādā aprēķināma gada procentu likme. Noteikumi ļaus patērētājam būt vispusīgi informētam par maksām, lai saņemtu kredītu. Vienotā gada procentu likmes aprēķināšanas metodika nodrošinās, ka patērētājs var viennozīmīgi salīdzināt dažādus kreditēšanas piedāvājumus - viņam vairs nebūs jāpēta katrā veikalā vai vēl papildus jāmaksā, piemēram, konta atvēršanas maksa, apdrošināšana, maksa par kredīta piešķiršanu u.c.

Ir izstrādāti šādi noteikumu projekti: "Kārtībā, kādā piesakāms prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un preces vai pakalpojumu ekspertīzes kārtība", "Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas", "Noteikumi par distances līgumu".

Par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu ievērošanas uzraudzību ir atbildīgs ar 1998. gada 1. maiju izveidotais Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Šī institūcija izskata patērētāju iesniegumus un sūdzības par iegādāto preču vai izmantoto pakalpojumu nepienācīgu kvalitāti, sniedz praktisku palīdzību patērētājiem konflikta situāciju risināšanā gadījumos, kad pārdevēji atsakās izpildīt viņu likumīgās prasības, palīdz sagatavot patērētājiem prasību pieteikumus tiesai par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies nepienācīgas kvalitātes preču vai pakalpojumu iegādes dēļ, sniedz konsultācijas patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas jautājumos un konsultācijas elektropreču, apavu, apģērbu un citu tekstilizstrādājumu kvalitātes jautājumos.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veic arī tirgus uzraudzības funkcijas nepārtikas preču jomā. Lai realizētu efektīvu tirgus uzraudzību, ir ļoti svarīgi pēc iespējas racionāli izmantot pieejamos resursus, jo tirgus uzraudzība prasa lielus finansiālus līdzekļus. Tādēļ viens no svarīgākajiem aspektiem ir laba institūciju sadarbība gan Latvijā, gan arī ar citu valstu tirgus uzraudzības institūcijām, lai koncentrētu spēkus un resursus tur, kur tie ir visvairāk nepieciešami, - attiecībā uz potenciāli bīstamām precēm cilvēka dzīvībai, veselībai un videi. Pašreiz uzsākusi darbu Ātrās informācijas apmaiņas sistēma starp Centrāl- un Austrumeiropas valstīm par bīstamām precēm. Valstis apmainīsies ar informāciju par atklātajām bīstamajām precēm. Līdz ar to mūsu tirgus uzraudzības institūcijas var vērst uzmanību tieši uz tām precēm, kuras ir uzskatītas par bīstamām kādā citā valstī. Līdzīga sistēma jau darbojas Eiropas savienības valstīs, un paredzams, ka nākotnē šīs sistēmas tiks apvienotas.

 

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības veicināšanas programma savu reālo darbību uzsāka 1998. gadā. Šīs programmas galvenais mērķis ir jaunu darba vietu radīšana un uzņēmējdarbību atbalstošas vides pilnveidošana un sakārtošana valsts mazāk attīstītajos reģionos. 1998. gadā tika pabeigta programmas funkcionēšanai nepieciešamās normatīvās bāzes izstrāde un apstiprināšana Ministru kabinetā, tika izveidots Reģionālais fonds un tā izpildinstitūcija bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Reģionu attīstība".

Kopumā no programmas realizācijas uzsākšanas brīža 1998. gadā līdz 1999. gada 1. jūnijam Ekonomikas ministrija ir saņēmusi no uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un pašvaldībām aptuveni 600 projektu pieteikumu (tai skaitā 1999. gada pirmajos piecos mēnešos - 149). Pēc stāvokļa uz 1999. gada 1. jūniju, Ekonomikas ministrija un Reģionālā fonda konsultatīvā komisija ir apstiprinājusi atbalstu no projekta realizācijas uzsākšanas brīža 307 projektiem (1999. gada pirmajos piecos mēnešos - tai skaitā 136 projektiem), tikai 1999. gada pirmajos piecos mēnešos apstiprināto projektu realizācija varētu radīt papildus vairāk nekā 1000 jaunu darba vietu. Reģionālā fonda darbība šajā īsajā darbības laikā ir apliecinājusi tā nozīmi kā multiplikatora efekta rosinātāju - viena lata ieguldījums no fonda līdzekļiem ir piesaistījis vismaz sešus latus privāto līdzekļu.

Savā īsajā darbības laikā programma ir kļuvusi ļoti aktuāla un pieprasīta. Tās īstenošanā ir iesaistījusies lielākā daļa (80%) šo īpašo statusu ieguvušo pašvaldību. Visaktīvākie projektu pieteikumu skaita, kā arī apstiprināto projektu ziņā ir Jēkabpils, Krāslavas un Preiļu rajoni.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka joprojām neviens projekta pieteikums nav saņemts no šādām teritorijām: Bērzpils, Krišjāņu, Kubuļu, Lazdulejas, Tilžas, Vectilžas un Vīksnas pagastiem (Balvu rajons); Ambeļu un Biķernieku pagastiem (Daugavpils rajons); Medzes pagasta (Liepājas rajons); Viesītes pilsētas (Aizkraukles rajons); Asūnes, Konstantinovas, Krāslavas un Ķepovas pagastiem (Krāslavas rajons); Braslavas pagasta (Limbažu rajons); Briģu, Goliševas, Isnaudas, Līdumnieku, Mērdzenes, Nautrēnu, Nukšas, Pildas, Rundēnu, Salnavas pagastiem un Zilupes pilsētas (Ludzas rajons); Varakļānu pilsētas (Madonas rajons); Aizkalnes, Sīļukalna un Vārkavas pagastiem (Preiļu rajons); Bērzgales, Čornajas, Feimaņu, Ilzeskalna, Lendžu un Mākoņkalna pagastiem (Rēzeknes rajons); Zvārtavas pagasta (Valkas rajons); Ipiķu pagasta (Valmieras rajons); Tārgales pagasta (Ventspils rajons). Iemesls ir pašvaldību vadītāju (rajonu un pagastu/pilsētu saimnieciskā aktīva) nepietiekamā iniciatīva. Nākas secināt, ka tie uzņēmēji, kas atrodas un darbojas minētajās teritorijās, nav izmantojuši tās iespējas, ko sniedz Reģionālais fonds, lai radītu jaunas darba vietas un pašvaldību iedzīvotājiem rastu papildu nodarbošanos.

1999. gada 15. aprīlī Saeima ir izdarījusi grozījumus likumā "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem", nosakot, ka Reģionālās attīstības padomes skaitliskais sastāvs ir palielināms līdz 10 locekļiem, papildinot to ar pašvaldību pārstāvi.

Lai tālāk pilnveidotu un attīstītu īpaši atbalstāmo reģionu/teritoriju attīstības veicināšanas programmu, kā arī attīstītu reģionālās politikas īstenošanu atbilstoši iekšējiem (valdības, pašvaldību, uzņēmēju, iedzīvotāju) un ārējiem (Eiropas Komisijas) kritērijiem un prasībām, Ekonomikas ministrija paredzējusi vēl šajā gadā pilnveidot šo īpašo teritoriju identifikācijas metodiku un izstrādāt priekšlikumus uzņēmējdarbības atbalsta līdzekļu loka/kopuma un to intensitātes diferencēšanai šajās teritorijās.

Ir kļuvis redzams, ka negatīvas ekonomiskas un sociālas tendences vērojamas daudzos Latvijas novados, ne tikai reģionos, kuri šobrīd definēti kā īpaši atbalstāmi (teritorijas, kurās dzīvo ne vairāk kā 15% valsts iedzīvotāju). Tādēļ būtu lietderīgi paplašināt šo ģeogrāfiju līdz teritorijām ar 25% vai 30% valsts iedzīvotāju. Šajā sakarā, kā arī Latvijai gatavojoties darbam ar Eiropas savienības Pirmsstrukturālo fondu līdzekļu apgūšanu, 1999.-2000. gadā izstrādājamas valsts atbalsta rīcības mērķprogrammas, piemēram:

- Latvijas pierobežas teritoriju/reģionu attīstība;

- piekrastes teritoriju attīstība, integrējot tajā mazo ostu attīstības programmas pasākumu kopumu;

- bijušo militāro un rūpniecisko teritoriju/zonu attīstība.

 

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

Brīvo un speciālo ekonomisko zonu izveide Latvijā tika uzsākta 1996. gada beigās un 1997. gada sākumā. Pašreiz Latvijā ir četras brīvās zonas: Rīgas tirdzniecības brīvosta, Ventspils brīvosta, Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona.

Vieni no svarīgākajiem brīvo zonu uzdevumiem ir infrastruktūras uzlabošana un vides sakārtošana, lai nodrošinātu jaunu investīciju piesaisti un ražotņu izveidi.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona

(SEZ) ir izveidota, lai attīstītu un veicinātu tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisko preču apmaiņu caur Latviju. Tā aizņem gandrīz 65% pilsētas teritorijas. SEZ platība ir 3739 ha. Tajā ir ietverta Liepājas osta (1197 ha), rūpnieciskās teritorijas (542,7 ha), rezerves teritorija attīstībai un Liepājas starptautiskā lidosta (251,1 ha).

Liepājas SEZ ir izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums, uzņēmējiem izdevīgas nodokļu atlaides (skatīt 5.11. ielikumu), attīstīta pilsētas infrastruktūra.

5.11. ielikums

Nodokļu atvieglojumi

Liepājas SEZ likums

paredz, ka tiesības uz šādiem nodokļu atvieglojumiem SEZ uzņēmējsabiedrības var saņemt, ja brīvam apgrozījumam pārējā LR teritorijā ieved ne vairāk kā 20% no preču vērtības taksācijas periodā:

1) 80% atlaidi no īpašuma nodokļa un zemes nodokļa (pēc vietējās pašvaldības lēmuma atlaidi var palielināt līdz 100%);

2) atlaidi no ienākuma nodokļa:

- 80% atlaidi no aprēķinātās ienākuma nodokļa summas;

- ienākuma nodokļa aprēķināšanai var piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz 100%;

- ja peļņas-zaudējumu aprēķina rezultāts ir zaudējumi, tos var segt hronoloģiskā kārtībā no nākamo 10 taksācijas periodu apliekamā ienākuma;

- var samazināt ar ienākuma nodokli apliekamo ienākumu par infrastruktūras vai sociālās sfēras objektos ieguldītām izmaksām;

3) atbrīvojumu no PVN, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa.

 

Liepājas SEZ likums ir spēkā kopš 1997. gada 18. marta. Pašreiz Liepājas SEZ teritorijā jau reāli darbojas 19 uzņēmējsabiedrības.

1998. gadā SEZ uzņēmumi investēja savai attīstībai Ls 10 849 tūkst., tajā skaitā modernajām tehnoloģijām - Ls 7380 tūkst., nekustamajā īpašumā - Ls 3469 tūkst. Šogad SEZ uzņēmumi līgumsaistībās ar SEZ pārvaldi apņēmušies investēt modernajām tehnoloģijām Ls 5 732 tūkst. SEZ uzņēmumi plāno trīs gadu laikā papildus izveidot 679 darba vietas. Šobrīd Liepājas zonas uzņēmumos strādā aptuveni 3700 cilvēku, no tiem 2500 - "Liepājas Metalurgā". 1998. gadā ir radītas 133 jaunas darba vietas.

SEZ uzņēmumu skaitā lielākais nodokļu maksātājs ir "Liepājas Metalurgs" - 71% no kopējā apjoma.

Prioritārie infrastruktūras investīciju projekti ir kuģu ceļu un akvatorija padziļināšana, Karaostas kanāla piesārņojuma likvidācija, maģistrālā autoceļa un pievedceļu izbūve, attīrīšanas iekārtu kompleksa būve ostā, Liepājas lidostas rekonstrukcija.

Rīgas tirdzniecības brīvosta.

1996. gada novembrī Saeima pieņēma Rīgas tirdzniecības brīvostas likumu. Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijas daļā - Eksporta rajonā un daļā no Kundziņsalas tika ieviests brīvostas režīms ar nodokļu atvieglojumiem un īpaša muitas kontroles kārtība. Brīvostas kopējā platība ir 664 ha, no tiem zeme - 545 ha, ūdeņi - 119 hektāri.

Rīgas tirdzniecības brīvostas likums paredz, ka preču ievešana brīvostas teritorijā no ārvalstīm un izvešana no tās uz ārvalstīm ir atbrīvota no muitas nodokļa, akcīzes nodokļa un PVN.

Atļaujas uzņēmējdarbības veikšanai Rīgas tirdzniecības brīvostā ir saņēmušas deviņas uzņēmējsabiedrības. Lielākās un nozīmīgākās ir: SIA "Rīgas Centrālais Termināls", SIA "Baltic Container Terminal", SIA "STREK".

VAS "Rīgas Tirdzniecības osta" 1998. gadā ieguldījusi investīcijas Ls 6 021 tūkst. apmērā, no kuriem Ls 5 538 tūkst. - nekustamajā īpašumā.

Brīvostā ir pabeigti izpētes un projektēšanas darbi jauna zemteces komunikāciju tuneļa būvei 20 m dziļumā, kas ļaus padziļināt kuģošanas kanālu vismaz līdz 14 metriem. Kopējais investīciju apjoms līdz 2010. gadam sasniegs vismaz 100 milj. latu.

Ventspils brīvosta.

1996. gada decembrī Saeima pieņēma likumu par Ventspils brīvostu. Brīvosta aptver visu Ventspils ostas teritoriju, kas ir 2026,45 ha, tajā skaitā zeme - 1727,9 ha un ūdeņi - 298,55 hektāri. Ventspils brīvosta raksturota 5.12. ielikumā.

5.12. ielikums

Ventspils osta

Ventspils osta pēc kravu apjoma ir lielākā osta Baltijas jūrā un 12. osta Eiropā. Šī osta ir specializējusies naftas, tās produktu, kālija sāls, šķidro produktu, metālu, koksnes un citu ģenerālo kravu pārkraušanā. Ventspils ostas galvenās priekšrocības ir:

- neaizsalstošs jūras ceļš un ostas akvatorija, kas nodrošina kuģu apstrādi jebkuros laika apstākļos;

- ostas tehniskais aprīkojums lieltonnāžas jūras kuģu apstrādei;

- labi attīstīta transporta infrastruktūra: dziļūdens piestātnes, kravas termināli, naftas vads, naftas produktu vads, dzelzceļš un autoceļi;

- stabilas naftas un ķīmisko kravu, kālija hlorīda un metālu pārkraušanas tradīcijas un pieredze, jo ir augsti kvalificēts darbaspēks un tehniskais nodrošinājums;

- brīvas teritorijas ostā un tiešā ostas tuvumā kravas termināla tālākai attīstībai un jaunu piestātņu celtniecībai.

Nodokļu atvieglojumi

Ventspils brīvostas likumā

ir noteikts, ka:

1) preces un pakalpojumi, kurus licencētai uzņēmējsabiedrībai tās teritorijā vai brīvostas pārvaldei piegādā un sniedz ar PVN apliekama persona, ir apliekami ar PVN pēc 0% likmes;

2) preču ievešana licencētas uzņēmējsabiedrības teritorijā vai brīvostas pārvaldei no ārvalstīm (imports) un izvešana no tās uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvota no muitas nodokļa un akcīzes nodokļa.

 

Ventspils brīvostas teritorijā uz 1999. gada 1. janvāri brīvās muitas zonas režīmā strādā 11 uzņēmējsabiedrības. Lielākās un nozīmīgākās, arī teritorijas ziņā, ir: a/s "Ventspils Nafta", a/s "Kālija Parks", a/s "Ventbunkers", a/s "Ventspils Tirdzniecības osta", a/s "Ventamonjaks", SIA "Ventplac".

Brīvostas pārvalde 1998. gadā ostas attīstībā ieguldīja Ls 18,092 milj. Prioritārie infrastruktūras projekti ir: Ventas kuģošanas kanāla padziļināšana un paplašināšana, piestātņu rekonstrukcija un celtniecība, Krimuldas konteineru termināla būvniecība.

Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas

likumu Saeima pieņēma 1997. gada 1. oktobrī. Rēzeknes SEZ izveidota, lai veicinātu tirdzniecību, attīstītu rūpniecību un satiksmi, kā arī preču eksportu un importu caur Latviju. Nodokļu atvieglojumi raksturoti 5.13. ielikumā.

5.13. ielikums

Nodokļu atvieglojumi

Rēzeknes SEZ likums

paredz šādus nodokļu atvieglojumus uzņēmējsabiedrībām:

1) 80% atlaide no īpašuma nodokļa un zemes nodokļa, ko ar vietējās pašvaldības lēmumu var papildināt ar 20% atlaidi;

2) ienākuma nodoklis:

- 80% atlaide no aprēķinātās ienākuma nodokļa summas;

- ienākuma nodokļa aprēķināšanai var piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz 100%;

3) atbrīvojums no PVN, muitas nodokļa, akcīzes nodokļa.

 

Rēzeknes SEZ teritorija ir apmēram 1220 ha. Pašreiz atļaujas izsniegtas sešām uzņēmējsabiedrībām: SIA "Vellat", a/s "Rebir", SIA "Rēzeknes saldētavas", SIA "AVIR Ltd", SIA "Rēzeknes agroapgādes bāze" un a/s "Rēzeknes piena konservu kombināts".

Rēzeknes zonas darbību stipri ir ietekmējusi Krievijas krīze. Uzņēmumi nav guvuši plānoto peļņu, gluži pretēji - ir radušies vienīgi zaudējumi. Šobrīd tiek meklēti jauni noieta tirgi. Par zonas uzņēmējdarbības efektivitāti vēl nevar spriest, jo minētie uzņēmumi vēl tikai nesen sākuši savu darbību.

Investīciju plāni tiek saistīti ar pilsētas Ziemeļu mikrorajona infrastruktūras attīstību, ūdenstorņa rekonstrukciju, ūdens attīrīšanas stacijas celšanu, gaisa tilta būvi ceļu Sanktpēterburga-Varšava un Rīga-Maskava krustojumā.

 

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

Liela nozīme ekonomisko procesu veiksmīgā realizācijā ir ekonomiskās izglītības līmenim valstī. Diemžēl ne vienmēr tas ir pietiekams, taču jāatzīmē, ka ekonomiskā izglītība pašreiz ir viena no pieprasītākajām visos izglītības līmeņos, augstākās, pēcvidusskolas (koledžas), vidējās izglītības, kā arī pieaugušo izglītības līmenī. Ekonomika un uzņēmējdarbības pamati ir vieni no populārākajiem mācību priekšmetiem arī vidusskolās, arodskolās un tehnikumos.

Šobrīd notiek darbs pie profesionālās izglītības reformas, lai šo izglītību vairāk orientētu tirgus prasībām. Ekonomisko un uzņēmējdarbības izglītību uzņēmēji galvenokārt var iegūt Uzņēmējdarbības atbalsta centros. Šī izglītība varētu būt vairāk sistemātiska, jo pagaidām tā notiek dažādu kursu veidā; aktivitāte un efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no Uzņēmējdarbības atbalsta centru vadītāju iniciatīvas un enerģijas.

Dažas ekonomiskās izglītības aktualitātes ir raksturotas 5.14. ielikumā.

5.14. ielikums

Eiropas savienības PHARE projekts "Biznesa izglītības reforma Latvijā"

Šis projekts ir zināmā mērā turpinājums Latvijas - Dānijas projektam "Biznesa izglītības tīkla izveide Latvijā". Projekts "Biznesa izglītības reforma Latvijā" ir veicinājis izglītības programmu izstrādi augstākās izglītības pirmajā pakāpē (tā sauktajā koledžas izglītības līmenī), mācību līdzekļu izstrādi, pasniedzēju apmācību, viņu pieredzes papildināšanu, mācību iestāžu tehnisko aprīkojumu. Projekts ir pabeigts 1998. gada beigās.

Studentu zinātnisko darbu konkurss

Jau daudzus gadus Ekonomikas ministrija ir rīkojusi studentu zinātnisko darbu konkursus, kuros iesaistīti visu Latvijas augstskolu ekonomikas un vadībzinību studenti. Augstskolu ekonomikas fakultātes rekomendē konkursam darbus, kurus izvērtē ekonomikas ministra apstiprināta konkursa žūrija. Labāko darbu autorus un zinātniskos vadītājus uzaicina uz ministra pieņemšanu, kurā piedalās arī ārvalstu vēstnieki, starptautisko institūciju un fondu, kas atbalsta izglītību un zinātni, pārstāvji. Uzvarētāji saņem ekonomikas ministra rekomendāciju pieredzes papildināšanai ārvalstīs. Darbus izmanto Ekonomikas ministrijā un tās padotībā esošajās institūcijās, daudzi konkursu uzvarētāji ar atzīstamām sekmēm ir piedalījušies citos konkursos un saņēmuši tajos godalgotas vietas.

Skolēnu zinātnisko darbu konkurss

Jau otro gadu Latvijā notika skolēnu zinātnisko darbu konkurss ekonomikā - skolēni izstrādā darbus par konkrētām ekonomikas un uzņēmējdarbības problēmām, kuras visbiežāk saistītas ar savas ģimenes ekonomisko darbošanos vai sava novada ekonomisko attīstību. Daudzu skolēnu zinātniskajos darbos ir analizēta arī Latvijas likumdošanas ietekme uz dažu uzņēmumu darbību un attīstību, dažu labāko darbu autori bija pievērsušies arī teorētiskiem jautājumiem, kā arī citu valstu ekonomikas analīzei. Būtu lietderīgi šādus skolēnu zinātnisko darbu konkursus vēl vairāk veicināt, jo skolēniem ir liela interese par ekonomikas problēmām, darbi ir aktuāli, audzēkņi tiek iesaistīti problēmu risinājumu meklējumos un ideju pamatošanā.

Skolēnu ekonomikas olimpiāde

Šogad pirmo reizi Latvijā tika organizēta ekonomikas olimpiāde vidusskolēniem. Lielu ieguldījumu šīs olimpiādes organizēšanā deva Latvijas Ekonomikas skolotāju asociācija. Skolēnu atsaucība no visas Latvijas bija necerēti liela. Olimpiādē tika parādītas labas ekonomikas zināšanas un skolēnu vēlēšanās tās pilnveidot.

Ekonomikas skolotāju izglītības veicināšana notiek sadarbībā ar "Economics America" - Amerikas ekonomiskās izglītības padomi, Latvijas Universitātes Ekonomiskās izglītības centru, Latvijas Ekonomikas skolotāju asociāciju, IZM, Pasaules Banku un Amerikas Informācijas centru. Ir notikuši daudzi semināri, tulkoti pasaulē plaši izmantoti mācību materiāli un mācību līdzekļi, izstrādāti ekonomiskās izglītības standarti, veicināta ekonomikas skolotāju piedalīšanās dažādos starptautiskos semināros, apmācību programmās un projektos.

 

Augstākā ekonomiskā izglītība. Pašreiz ekonomikas, vadībzinību, uzņēmējdarbības un tūrisma organizācijas studiju programmas ir vienas no populārākajām studiju programmām Latvijā (skatīt 5.9. tabulu). 1998. gadā iesniegumu skaits uz valsts budžeta finansēto studiju vietu bija īpaši augsts Latvijas Universitātes vadībzinību studiju programmai, kur konkurss bija vislielākais: 16,73 iesniegumi uz vienu valsts budžeta finansēto studiju vietu. Nākamā populārākā studiju programma bija Latvijas Universitātes ekonomikas studiju programma - 9,80; Rīgas Ekonomikas augstskolā uzņēmējdarbības studiju programma - 9,41; Vidzemes augstskolas uzņēmējdarbības studiju programma - 8,72; Vidzemes augstskolas tūrisma organizācijas un vadības studiju programma - 7,27; Daugavpils Pedagoģiskās universitātes ekonomikas studiju programma - 7,06; Latvijas Lauksaimniecības universitātes ekonomikas studiju programma - 6,87; Rēzeknes Augstskolas uzņēmējdarbības studiju programma - 4,69; Ventspils Augstskolas vadībzinību studiju programma - 2,72; Rīgas Tehniskās universitātes uzņēmējdarbības studiju programma - 2,40.

Ekonomikas un vadībzinību studiju programmas32 piedāvā arī vairums juridisko personu dibināto augstāko mācību iestāžu.

Ekonomikas zinātne. Kvalitatīva izglītība, īpaši augstākā, un ekonomisko procesu pētīšana nav iespējama bez ekonomiskās zinātnes attīstības. Latvijā ekonomikas zinātnes jomā strādā Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, Latvijas Lauksaimniecības ekonomikas institūts, zinātnieki Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē un citās augstskolās, kā arī citās institūcijās, piemēram, "Ekonomistu apvienībā 2010". Pētījumi tiek veikti gan fundamentālās zinātnes jomā, gan pielietojamo un tirgus orientēto pētījumu jomā. Latvijas ekonomikas zinātnieki ir plaši iesaistījušies starptautiskās pētījumu programmās, īpaši zinātnieki no Latvijas Zinātņu akadēmijas, Lauksaimniecības ekonomikas institūta un augstskolām.

1999. gadā ir mainīta zinātnisko grādu iegūšanas kārtība. Ministru kabinets ir pieņēmis noteikumus "Kārtība, kādā ir piesakāmas, ekspertējamas un finansējamas valsts pētījumu programmas". Tiek pilnveidoti valsts institūciju pasūtīto pētījumu normatīvie dokumenti. Ir sagatavota koncepcija un priekšlikumi grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem.

Pašreiz rodas lielas problēmas ar valsts institūciju pasūtīto pētījumu finansējumu, jo finansējuma sadalījums pa ministrijām pēdējos gados parasti tiek apstiprināts aprīlī vai maijā. Īpaši tas traucē ar laika apstākļiem saistītajās zinātnes sfērās, piemēram, lauksaimniecībā, kur izmēģinājumi ir saistīti ar noteiktu veģetācijas periodu. Būtu lietderīgi valsts institūciju pasūtīto pētījumu līdzekļu sadalījumu apstiprināt gada sākumā.

Finansējums 1999. gadā valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir samazināts. Piemēram, Ekonomikas ministrijai nepieciešams aptuveni trīs reizes lielāks finansējums valsts institūciju pasūtīto pētījumu veikšanai. Ekonomikas ministrijai īpaši aktuālas tēmas ir Latvijas tautsaimniecības attīstības pamatrādītāju un nozaru analīze, modelēšanas un prognozēšanas instrumentārija izstrāde, konkurētspējīgas produkcijas izstrāde, reģionālās ekonomiskās politikas izstrāde u.c. Šādu darbu veicēji ir zinātnieki no Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes u.c.

 

Nobeigums - seko

32 Dažkārt rodas terminoloģiskas neskaidrības attiecībā uz vadībzinību un uzņemējdarbības studiju programmu nosaukumu. "Vadības zinātne" ar 1999.gada 3.marta Latvijas Zinātnes padomes lēmumu studiju programma iekļauta zinātņu sarakstā, Augstākās izglītības padome "Vadības zinības" iekļāvusi bakalauru studiju sarakstā; "Uzņemējdarbība" - profesiju katalogā, kurā ir ietverti profesionālo studiju programmu nosaukumi. 5.10.tabulā izmantoti dati no LR CSP biļetena, kurā uzrādīto studiju programmu nosaukumi var neatbilst studiju programmu akreditācijas dokumentos ietvertajiem nosaukumiem, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskolas studiju programma ir akreditēta kā ekonomikas studiju programma, tāpāt kā Rīgas Tehniskās universitātes studiju programma. Līdzīga situācija ir arī citu augstskolu studiju programmām, kuru akreditācija notika agrāk kā "vadībzinību studiju programma" un tika oficiāli ietverta akadēmisko studiju programmu katalogā. Īpaši ārvalstu eksperti ir atzīmējuši, ka akreditācijai iesniegtās ekonomikas studiju programmas pēc to satura ir tuvākas vadībzinību studiju programmām.