Par attieksmi pret vecajiem cilvēkiem

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Mūžam saule debesīs,

Ne mūžam tēvs, māmiņa.

Senie latvieši ir izjutuši dziļu cieņu pret veciem cilvēkiem, bet jo īpaši pret savu tēvu un māti. Jāuzsver — tieši cieņu, nevis līdzcietību, kas prasa pažēlot. To apliecina daudzas tautasdziesmas.

Pasmejos bērniņam,

Ne vecam cilvēkam:

Par bērniņu nepalikšu

Kā par vecu cilvēciņu.

Es vecam nesmējos,

Priekšā man tās dieniņas;

Ņemu vecu pie rociņas

Atsēdinu krēsliņā.

Cieņu veci cilvēki izpelnījās ar savām zināšanām, dzīves pieredzi, ko tautasdziesmu teicēji sauc par "gudru padomiņu".

Vecam tēvam sirmā bārdā

Daudzi gudra padomiņa;

Jauni puiši salasās

Padomiņa meklēdami.

Diži meži, platas lapas,

Veci vīri, gudri vārdi; -

Mežs ar savu dižumiņu,

Vecs ar savu gudrumiņu.

Vecu cilvēku gudrība bija noderīga, jo dzīve no gada uz gadu ritēja ierastos lokos, bez sociāliem lūzumiem un pārvērtībām. Arī bezdarbs tautas dziesmām ir svešs jēdziens. Darbs lauku sētā atradās pa spēkam gan bērniņam, gan sirmgalvim. Nomirt nebija vienkārši laika.

Lai tie mira, kam ir vaļa,

Es nemiršu, man nav vaļas:

Zīda pļavas nenopļautas,

Zelta kalni neecēti.

Mūsdienu demogrāfiem un politiķiem varētu pavisam neticami izklausīties dažāda vecuma cilvēku novērtējums.

Ņem, Dieviņi, pirms bērniņus,

Pēc ņem tēvu, māmuliņu;

Neatstāj sērdienīšus

Svešas mātes rociņā.

Sērdieņi, bāreņi, atraitnes, atstātas meitas, dzērāju sievas, kalpi, kalpones — tās ir grupas, kurām dziesmu teicēji izsaka līdzjūtību. Tiem būtu vajadzīga apkārtējo palīdzība. Veco ļaužu šajā grūtdieņu lokā nav. Tie ir cienījami ļaudis latviešu sētā.

"...nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēsli!"

Pārgrozības latviešu saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē un vērtīborientācijā vispār sākās gadsimtu mijā. Pēc literatūzinātnieku domām, to visspilgtāk izteicis Rūdolfs Blaumanis drāmā "Indrāni". Tāpat kā Indrānu tēvs, arī viņa dēls Edvarts Indrānus mīl. Tikai mīlestība ir pavisam cita: tēva rīcību nosaka ētiski un estētiski motīvi, bet dēla — iespēja ātri nopelnīt naudu.