Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

"Edvarts ir lauku kapitālista pārstāvis. Lugā tēlota kapitālisma ieviešanās Latvijas laukos". (Latviešu literatūras vēsture. Virsredaktors Ludis Bērziņš. 3.sēj., 1935.g., 334.lpp.)

Par klasiku ir kļuvusi aina, kur dēls, negodīgi ieguvis varu Indrānos, pavēl nocirst jau iepriekš pārdotos tēva ilgi audzētos ošus. Tēvs saka:

"Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! ... Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi. Sēklu tīrumā kaisīt var visur pasaulē. Zeme paliek zeme, ar viņu Vidzemē vai igauņos. Bet tas māla paugurs tur noras malā, tā upīte pirts gravā, tas sērmūkslīts te ceļmalā — tie pieder tikai Indrāniem. Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēseli!" (R. Blaumanis. Kopoti raksti, 5.sēj., R.: 1958, 159. — 160.lpp.)

Tēvs jaunajam laikmetam bija par labsirdīgu, un juridiskā taisnība ir atdota dēlam. Viņš aizraida savus vecākus uz pirtiņu. Tur māte zaudē acu gaismu, bet tēvs mirst. Tāds bija nākamais posms vecāku un bērnu attiecībās Latvijā. Vecāki kļūst par traucēkli, viņu padoms ir nederīgs. Paliek tikai nepatīkams pienākums dot tiem mūža (nabagu) maizi.

Kārļa Ulmaņa ieteikums

Mūsu rīcībā nav datu, cik izplatītas bija Indrāniem līdzīgas traģēdijas Latvijā gadsimta pirmajā pusē. To nebūs maz, ja R. Blaumaņa drāma guva tik lielu atzinību tautā. Tomēr tās nebūs bijušas arī masveidīgas. Ne jau visi vecāki savus īpašumus, vēl dzīviem esot, dāvināja bērniem. Izplatītāka novēlējumu forma bija testamenti. Tādēļ, spriežot pēc dažādiem citiem avotiem, triju paaudžu ģimeņu iziršana biežāk notika, jaunajai paaudzei atstājot vecākus. Lielais lauku dzīves pazinējs Kārlis Ulmanis 1929.gadā rakstīja:

"Un taisni šis pats līdzekļu un naudas trūkums spiež vecākus, saimniekus un saimnieces rīkoties tā, ka jaunajiem jāsāk domāt, ka vecāki nepazīst un neatzīst jauno dzīves vajadzības, un tad rodas sarūgtinājums, dažreiz naids, kam seko apnikums — un tad aiziešana". (K. Ulmanis "Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību". — R.: 1929. — 373.lpp.).

K. Ulmanis izeju redz kompromisā — saglabājot nedalītu saimniecību, sadalīt starp tēvu un dēliem dzīvojamās telpas, ražošanas iecirkņus un ienākumus. Jādomā, ka daļa ģimeņu šādam padomam klausīja, tomēr lielģimeņu sabrukums kā sociāls process arvien paplašinājās. Lauksaimnieku aprindās to zināmā mērā kavēja īpašums, bet lauku un pilsētu strādnieku aprindās pieaugušo bērnu aiziešanai no vecākiem nekādu šķēršļu nebija.

Līdz ar to radās problēma, kam jāapgādā vecie ļaudis. Uzlikt šo pienākumu citur dzīvojošiem bērniem bija grūti. Tiesu iestādēm vienmēr un joprojām sagādā grūtības alimentu piedzīšana no ārlaulībā dzimušu bērnu tēviem. Un šādi apgādājamu bērnu ir daudzkārt mazāk nekā vecu cilvēku.

Grūti iedomāties, kādus izdevumus prasītu alimentu piedzīšana no visiem bērniem, kas nerūpējas vai nepietiekami rūpējas par saviem vecākiem.

No franču revolūcijas

līdz Latvijas pensiju likumam

Ideja par "kroņa pensijām" radās XVIII gs. beigās franču lielās revolūcijas laikā. Pirmo reizi pensijas noteiktas 1790.gadā Francijā izdotā likumā. Pēc tam šādu kārtību ieviesa arī citās Eiropas valstīs, tai skaitā Krievijā, kuras sastāvā atradās Latvija šī gadsimta sākumā. Pensionējamo personu loks bija ļoti šaurs — tikai valsts bijušie ierēdņi. Krievijā noteicamās pensijas zemākiem ierēdņiem bija ļoti mazas, bet augstākiem — pietiekami lielas. ("Konversācijas vārdnīca", 3.sēj. — R.: 1911. — 3139.lpp.). Gadsimta sākumā Latvijā bijušo pensionāru skaitu neesam noskaidrojuši. 1933./1934.gadā pēc bij. Krievijas likumiem noteikto pensionāru un viņu ģimeņu Latvijā bija palicis 1124, bet 1938./1939.g. — tikai 924.

Latvijā ar 1924.gada likumu noteica pensijas kara invalīdiem un viņu ģimenes locekļiem (1933.g. — 8,3 tūkst.) un karā cietušo ģimenēm (4 tūkst. — "Latvijas statistikas gada grāmata 1939". — R.: 1939.— 244.lpp.).

Latvijas Saeima "Likumu par pensijām" pieņēma 1931.gadā ("Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums", 1931., Nr.169. — 171.). Pēc likuma pirmās daļas pensija pienācās bij. valsts un pašvaldību darbiniekiem, skolotājiem, t.sk. privātās skolās, žēlsirdīgām māsām, garīdzniekiem, militārpersonām u.c. Likuma 2.daļa noteica valsts un valsts autonomo uzņēmumu pastāvīgo amatnieku un strādnieku pabalstus un pensijas, bet 3.daļa — zinātnieku, literātu, mākslinieku un saimniecisko sabiedrisko organizāciju algoto darbinieku pensijas.

1933./1934.gadā, pēc 1931.gada likuma, pensijas saņēma 6070, bet 1938./1939.gadā — 12551 pensionārs, kas, salīdzinot ar mūsdienu pensionāru skaitu, ir visai maz. Pavisam šajā laikā bija 27,2 tūkstoši valsts un 2,6 tūkstoši pašvaldību pensionāru. ("Latvijas statistikas gada grāmata 1939" — 244. — 245.lpp.).

Toties piešķirtās pensijas bija pietiekami lielas, lai nodrošinātu nepieciešamo. Piemēram, var aprēķināt, ka valsts mācību iestāžu bij. skolotāju vidējā pensija bija Ls 144 mēnesī. (Obligāto skolu skolotāju mēnešalga atkarībā no izglītības un darba stāža bija noteikta Ls 121 — 242 robežās. ("Izglītības un kultūras nolikums". — R.: 1937. — 72.lpp.)

Pusgadsimts pēc svešiem likumiem: kas labs, kas slikts

Kā vienu no vissmagākajām, ja ne pašu smagāko "reformu", kas skāra visus lauku iedzīvotājus un līdz ar to Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu, var vērtēt lauku kolektivizāciju. Zūdot individuālām lauku saimniecībām, zuda arī materiālais pamats, kas agrāk saturēja kopā lielģimenes.

Atgriežoties "Indrānu" tēlos, ošu un citu krāšņumkoku likteni, ja vien tie neatradās tieši pagalmā, bet kādā alejā vai ganceļā, jaunajos apstākļos vairs neapsprieda paaudžu konfliktos. Par tiem lēma kolhoza priekšsēdētājs vai vietējais brigadieris.

Pēc lielģimeņu sabrukuma bija jāpieaug pensionāru skaitam. 1939.gadā Latvijā bija 42,6 tūkstoši pensionāru, bet 1965.gadā — jau 377 tūkstoši ("Latvijas PSR mazā enciklopēdija", 2.sēj. R.: 1969. — 764.lpp.). Neraugoties uz to, ļaužu likteņi tāpat bija saistīti ar asarām, bezpalīdzību un pat priekšlaicīgu aiziešanu no dzīves. Īpaši tas sakāms par gados veciem kolhozniekiem. Viņu pensiju nodrošinājumu sāka kārtot tikai pēc 20 gadiem — ar 1964.gada likumu.

Kā zināms, formāli valdošā šķira toreiz bija strādnieki, reāli — ierēdņi ar augstāko nomenklatūru priekšgalā. Kolhoznieki bija šķira, kurai nebija paredzēta nākotne. Pēc plāniem tai bija jāieplūst strādniekos, bet neoficiāli tika pieļauts arī, ka "likvidējamās" šķiras vienkārši izmirst. Kā jutās vecie ļaudis Latvijas kolhozos 1949. — 1965.gada periodā, tas vēl maz pētīts, un nav zināmi arī spilgti literāri darbi, kas tos attēlotu ar Blaumaņa spēku.

Pensionāru skaits strauji pieauga no 1970. līdz 1988.gadam, no 474 tūkstošiem perioda sākumā līdz 622 tūkstošiem tā beigās. ("Latvijas PSR tautas saimniecība. Statistikas gadagrāmata’88". — R.: 1989. — 61.lpp.). Turpmāk pensionāru skaits auga daudz lēnāk, un 1997.gadā sasniedza 652 tūkstošus.

Tomēr līdz pat PSRS sabrukumam pensiju likums palika šķiriski orientēts. 1987.gadā vairāk nekā pusei pensionēto strādnieku un kalpotāju pensija sasniedza 80 — 120 un vairāk rubļu mēnesī, bet 71% kolhoznieku saņēma tikai 40 — 60 rubļus (turpat, 61. — 62.lpp.). Īsta sociāla taisnība jau nav domājama pat "vistaisnīgākajā iekārtā pasaulē", kā to tolaik reklamēja.

Par veciem cilvēkiem mūsdienās — turpmākos rakstos.