Krievija un Baltija — II

Pētījumu "Krievija un Baltija — II" organizējusi Krievijas Ārpolitikas un aizsardzības politikas padome, kuru vada Krievijas politologs Sergejs Karaganovs. Darba grupas koordinatori: I.Jurgens, S.Karaganovs. Darba grupa: S.Oznobiščevs, A.Makosko, S.Prihodjko, A.Trofimovs, A.Fjodorovs, V.Krivohiža. Pētījuma sagatavošanā piedalījušies Krievijas politologi un diplomāti, tai skaitā bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Raņņihs un Krievijas prezidenta ārpolitiskais padomnieks Sergejs Prihodko. Pētījumu publicē Krievijas laikraksts "Ņezavisimaja gazeta".

Ievads

Ar šo ziņojumu tiek turpināts darbs "Krievija un Baltija", ko Ārpolitikas un aizsardzības politikas padome sagatavoja 1997.gada vasarā. Šis mēģinājums analizēt Krievijas attiecības ar savām kaimiņvalstīm Baltijā izraisīja lielu sabiedrisko rezonansi tiklab mūsu valstī, kā arī aiz tās robežām, sevišķi Ziemeļeiropā.

Šīs tēmas aktualitāte nezudīs nekad, jo Baltijas jūras reģions vienmēr atradīsies vitāli svarīgu Krievijas interešu zonā, kas prasa garantēt tur stabilu drošību, nekaitējot Krievijas drošībai. No tā, vai un kādā ceļā noritēs NATO paplašināšanās process un vai tas aptvers Latviju, Lietuvu un Igauniju, no tā, kā Krievijai izdosies harmonizēt savas ekonomiskās intereses ar šī reģiona valstu pakāpenisku integrēšanos Eiropas Savienībā, lielā mērā ir atkarīga Krievijas nākotne.

Mūsu valsts ārpolitikas galvenais uzdevums attiecībā uz Baltijas valstīm ir palielināt Krievijas ietekmi šajā reģionā, lai nostiprinātu savu drošību, aizstāvētu savas ekonomiskās intereses un garantētu nacionālo minoritāšu tiesības, attīstot sadarbību ar šīm valstīm.

Notikumi Dienvidslāvijā un pasaules kārtības organizācijas pēckara sistēmas sabrukums atmeta daudzus gadus atpakaļ Krievijas un Rietumu attiecības drošības sfērā. Šajos apstākļos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iespējamā iestāšanās NATO var stipri kaitēt Krievijas un Rietumvalstu un arī Krievijas un Baltijas valstu attiecībām. Jo — ja pirmās trīs Austrumeiropas valstis iestājās aizsardzības savienībā, tad tagad NATO ir savu doktrīnu mainījusi un bez ANO Drošības mandāta Dienvidslāvijā notika militārs iebrukums, proti, agresija. Ja NATO vēlreiz nemainīs savu doktrīnu un neatzīs ANO Drošības padomes absolūto primātu militāru operāciju rīkošanā, tai vairs nebūs tiesības saukties par aizsardzības savienību.

No otras puses, pārbaudījumi, ko nācies izturēt Albānijai, Maķedonijai, Melnkalnei, Ungārijai un citām valstīm, jāliek Baltijas valstu politiķiem padomāt par mūsu kopīgo atbildību to problēmu risināšanā, kas rodas sakarā ar NATO paplašināšanu.

Pēc pirmā ziņojuma uzrakstīšanas aizritējušais laiks un notikumu gaita Krievijas un Baltijas valstu divpusējās attiecībās ir parādījuši, ka pamatvilcienos bijis pareizs ziņojuma autoru uzskats, ka reģionā esošās problēmas jārisina bez konfrontācijas. To atzīst arī Krievijas un Baltijas valstu vadošie politiķi un citu valstu eksperti, kas risina šī reģiona problēmas.

Šī ziņojuma mērķis ir analizēt, cik precīzi bijuši iepriekšējā ziņojumā izteiktie ieteikumi un prognozes, aktualizēt tos atbilstoši jaunajai situācijai Eiropā un pasaulē un formulēt jaunos uzdevumus divpusējo attiecību un daudzpusējas reģionālās sadarbības attīstībā.

Ārpolitikas un aizsardzības politikas konsekvence attiecībā uz "Baltijas līniju" paliek nemainīga. Šai sakarā jācitē šīs līnijas pamatprincips, ko padome formulējusi 1995.gada sākumā darbā "Vai Savienība atdzims? Pēcpadomju telpas nākotne":

"Krievijai kā visvarenākajai lielvalstij jāiniciē tuvināšanās ar Baltijas valstīm, virzība uz labām kaimiņattiecībām ar tām, ciktāl šajās valstīs sekmīgi tiek risinātas nacionālo minoritāšu problēmas un tās neiestājas militāri politiskos blokos. Tai pašā laikā Maskavai, kas ieinteresēta, lai Baltijas valstis uzplauktu un tuvinātos ar Eiropu, ir jāatbalsta to drīzāka iestāšanās Eiropas Savienībā". ("Vai Savienība atdzims? Pēcpadomju telpas nākotne" "Apgāds "Ņezavisimaja gazeta" Maskavā 1995.gadā).

 

1. Krievija un Baltija:

pēcpadomju perioda

vēsturiskais konteksts

1.1.

Atgādināsim, ka 1990.gadā Baltijas republiku Augstāko padomju vēlēšanās uzvarēja to Tautas frontes. To tūlīt pēc tam pieņemtie dokumenti pamatojās uz atziņu, ka to pievienošanās PSRS 1940.gadā nav bijusi likumīga.

1.2.

Pretēji PSRS vadībai, kas neatzina šīs deklarācijas un veica dažādus piespiedu pasākumus pret Baltijas republikām, KPFSR vadība 1990.gada jūlijā Jūrmalā atklāti atbalstīja Baltijas valstu neatkarību un ievadīja to mierīgu atdalīšanos no Krievijas.

1.3.

1991.gada janvārī B.Jeļcins parakstīja līgumus par Krievijas un Igaunijas, kā arī Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecību pamatiem, atzīstot šo valstu neatkarību attiecīgi no 1990.gada 30.marta un 4.maija, kad šīs valstis bija pieņēmušas neatkarības deklarācijas.

1.4.

Krievijas vadības liela politiskā kļūda, kas raksturīga visam "Kozireva diplomātijas" posmam, bija tā, šajos dokumentos bija ignorētas visas nopietnās divpusējo attiecību problēmas: par pilsonību, par īpašumu, par finansiālajām attiecībām un par robežām. Pēc tam tās pārvērtās par ļoti akūtām divpusējo attiecību problēmām (kādas tās ir līdz pat šim laikam).

1.5.

1991.gada 24.augustā B.Jeļcins parakstīja dekrētus par Latvijas un Lietuvas neatkarības atzīšanu, iedegdams arī Rietumeiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm zaļu gaismu analoģiskam procesam. Septembrī visas šīs valstis paziņoja, ka tās nodibina diplomātiskās attiecības ar trijām Baltijas republikām.

1.6.

Steiga un neprofesionālisms, ar kādu Krievijas Ārlietu ministrija pretēji novājinātās PSRS vadības gribai noformēja "laulības šķiršanu" ar Baltijas valstīm, noveda pie tā, ka pēc 1991.gada decembra radās tādas ļoti akūtas prpoblēmas kā forsēta karaspēka izvešana no Baltijas, krievu iedzīvotāju statusa noteikšana un robežu demarkācija.

1.7.

Sastrēgumus divpusējās attiecībās kaut kā vismaz sāka likvidēt tikai 1996.gada beigās. Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija 1997.gada februārī pasludināja "Ilglaicīgo līniju Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm". Šajā dokumentā pirmo reizi formulēts viedoklis, ka pret Latviju, Lietuvu un Igauniju tiek realizēta diferencēta pieeja. Krievija šīs valstis neuzskata par vienu veselumu un savu attiecību veidošanā ievēro to, kā notiek krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju integrācija šajās valstīs. Ar stāvokli šajā jomā tika saistīta ekonomisko attiecību attīstība un robežu līgumu noslēgšana (Igaunija un Latvija).

1.8.

1997.gada martā, septembrī, oktobrī un decembrī Krievijas vadība nāca klajā ar iniciatīvu kompleksu, kuru mērķis bija piedāvāt Baltijas valstīm "jebkādas drošības garantijas" apmaiņā pret to atteikšanos iestāties NATO. Kā jau varēja gaidīt, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidenti 1997.gada 10.novembrī Palangā kārtējo reizi apstiprināja "triju Baltijas valstu tiesības pašām izdarīt savu izvēli", paziņojot, ka "...savas drošības garantēšanu tās saista ar ... iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā, pie tam saglabājot normālas attiecības ar Krieviju, kas nostiprinātas ar attiecīgiem labu kaimiņattiecību līgumiem."

1.9.

Atskaitot dažas formalitātes, Krievijas un triju Baltijas republiku attiecību diplomātiski tiesiskās problēmas pamatvilcienos var uzskatīt par noregulētām. Taču ārkārtīgi svarīga problēma, kas pēc NATO agresijas Dienvidslāvijā kļuvusi sevišķi akūta, ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iespējamā iestāšanās NATO.

 

2. Nostiprinās

koncepcija —

diferencēta pieeja

Baltijas valstīm

2.1.

Diferencēta pieeja attiecībām ar Baltijas valstīm kā koncepcija pirmo reizi bija formulēta minētajā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas dokumentā "Ilglaicīgā līnija Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm". Pie tam Maskavas un šo valstu politisko un ekonomisko sakaru intensitāte bija tieši saistīta ar to gatavību veidot labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Kā liecina prakse, šī līnija ir pilnīgi attaisnojusies.

2.2.

Diferencētu pieeju pamazām sāka realizēt Eiropas Savienības valstis, bet pēdējā laikā to dara arī ASV. 1999.gadā amerikāņu ekspertu grupa ar Z.Bžezinski priekšgalā sagatavoja ziņojumu, kurā ASV valsts departamentam tieši ieteikts neuzskatīt Baltijas reģionu par vienotu veselumu, bet gan par atsevišķām valstīm. Zīmīgi ir tas, ka daudzas šī ziņojuma tēzes lielā mērā saskan ar jau minētās B.Jeļcina koncepcijas "ideoloģiju", tikai — "ar pretējo zīmi"; Maskava akcentē nepieciešamību nodalīt Baltijas valstis atbilstoši saviem mērķiem, bet amerikāņi savu nevēlēšanos tās kolektīvi atbalstīt mēģina attaisnot ar apsvērumu, ka individuāla pieeja ir efektīvāka.

2.3.

Šī ASV un Eiropas Savienības politika jau izraisījusi slimīgu reakciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. To, ka Igaunija uzaicināta par Eiropas Savienības kandidāti, ļoti asi kritizē abu pārējo Baltijas valstu vadība. Savukārt tas, ka Lietuva, kas sāk veidoties par Krievijas "bezproblēmu kaimiņieni" un tādējādi kļūst par perspektīvu kandidāti uzņemšanai NATO, rada neslēptu neapmierinātību Igaunijā un Latvijā. Piemēram, Igaunijas diplomātijas vadītājs T.Ilvess paziņoja, ka Igaunijas pusi satrauc tas apstāklis, ka Z.Bžezinskis, kas agrāk iestājās par visu Baltijas valstu drīzāku integrāciju NATO, tagad izvirzījis tēzi par individuālu pieeju uzņemšanai NATO. T.Ilvess ir sašutis arī par to, ka amerikāņi skaidri parādījuši savu nevēlēšanos radīt sarežģījumus dialogā ar Maskavu sakarā ar perspektīvām, ka aliansē paātrinātā veidā varētu uzņemt Latviju un Igauniju, kam ar Krieviju ir vēl neatrisinātas problēmas.

2.4.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Baltijas valstīm turpmākajā laika posmā, it sevišķi sakarā ar Krievijas un ASV "Kosovas sadursmes" rezultātiem, vajadzēs rēķināties ar pagaidām vēl nekur nefiksēto, taču būtībā formulēto atziņu, ka Maskavai un Vašingtonai jādala atbildība par reģiona turpmāko attīstību.

2.5.

Krievija nevar iebilst un tai nav attiecīgu sviru, lai dotu pretsparu ASV aizvien lielākajai ietekmei uz Baltijas valstu ārpolitiku un to skaitliski nelielo bruņoto spēku tuvināšanu NATO standartiem. Pamatojoties uz Krievijas koncepciju — diferencēts dialogs ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, Vašingtona savukārt savu kontaktu pakāpi un intensitāti noteikti samēros ar reālo stāvokli Baltijas valstu un Maskavas attiecībās un ar šo attiecību dziļumu.

 

3. Iekšpolitiskā situācija

Baltijas valstīs

Raksturojot triju Baltijas valstu iekšpolitiskās dzīves vispārīgo virzību aizvadītajā laika posmā, nevar nekonstatēt, ka visumā šo republiku politiskajai vadībai izdevies izvairīties no kādiem lielākiem sociāliem satricinājumiem. Pēdējo gadu notikumi rāda, ka situācija sāk iegūt jaunas nokrāsas. Deviņdesmito gadu sākumā Latvija, Lietuva un Igaunija demonstrēja vienotības centienus (kopīga cīņa par izstāšanos no PSRS) un simtiem tūkstošu cilvēku, saķērušies rokās, cauri visām trijām republikām izveidoja tā saukto Baltijas ceļu, bet ļoti drīz sāka rasties vairākas problēmas, kas iezīmēja vēsumu savstarpējās attiecībās, un sāka izpausties augošas pretrunas un sāncensības intereses.

3.1.

Problēma, kas traucē Baltijas valstu vienotību, ir šo triju kaimiņvalstu teritoriālie strīdi. Lai cik tas būtu dīvaini, taču attiecībās ar Krieviju šādas problēmas nav palikušas: Lietuva jau parakstījusi robežas līgumu, bet Latvija un Igaunija, kas atteikušās no teritoriālajām pretenzijām un vairs neatsaucas uz 1920.gadā noslēgtajiem miera līgumiem ar Krieviju, ir gatavas šādu līgumu parakstīt jebkurā laikā, tiklīdz Maskava teiks "jā".

Starp Latviju un Lietuvu sākusies cīņa par hipotētiskām naftas atradnēm strīdīgas piederības reģionā (Baltijas jūras kontinentālais šelfs netālu no Klaipēdas un Liepājas) un par bijušās PSRS gaisa telpu.

Starp Latviju un Igauniju izcēlušās domstarpības par zvejas zonām Rīgas jūras līcī un telekomunikāciju tīklu. Šīm valstīm radies arī konflikts sakarā ar provinces pilsētiņu Valku (Valgu), pa kuras Savienības ielu iet šo valstu robeža. Latvijas pilsēta Ventspils ar savu naftas terminālu nostājusies pretim lietuviešu Būtiņģes naftas terminālam cīņā par Krievijas naftas tranzītu. Notiek sacensība par iestāšanos Eiropas Savienībā. Kopīgās automaģistrāles "Via Baltija" būvdarbi norit ļoti neapmierinoši. Tikai Lietuva, kuras ceļus uzskata par vislabākajiem Baltijā, mēģina kaut ko darīt un pavirzīt trasi uz priekšu. Muitas savienība līdz šim vēl nav redzama. Kaut gan starp trim valstīm pastāv bezvīzu režīms, uz katras robežas aizvien bargākas kļūst birokrātiskās muitas un robežsardzes barjeras. Nav atceltas tarifu barjeras. Vēl vairāk — Igaunija sākusi runāt par iespējamu vīzu režīma ieviešanu attiecībās ar abām pārējām Baltijas valstīm, ja tā būs iestājusies Eiropas Savienībā, uz kuru tā pirmā uzaicināta. Lietuva un Latvija ir palikušas ārpus pirmās kandidātu grupas.

Augošās pretrunas nevar neatspoguļoties sabiedrības noskaņojumā. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, igauņi Lietuvu un Latviju uzskata par mazās Igaunijas lielākajām ienaidniecēm tūlīt pēc Krievijas. Lietuvas televīzija savukārt nežēlo kritikas bultas pret "uzpūtīgajiem" un "ambiciozajiem" igauņiem.

3.2.

Liekas, visredzamāk un efektīvāk sadarbība attīstās militārajā sfērā. Pastāvīgi notiek kopīgas militārās mācības. Izveidoti Baltijas bataljons, BALTRON un BALTNET (kopīgi jūras formējumi), Tartu darbojas kara skola.

3.3.

Pēdējos gados parādījušās arī ģeopolitisko interešu atšķirības. Igaunija un daļēji Latvija vairāk tiecas uz Skandināvijas valstīm, Lietuva — uz Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, sevišķi uz Poliju. Viļņa arī mēģina iekļauties šī reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijā CEFTA.

Bijuši daudzi mēģinājumiradīt kopīgas koordinācijas struktūras, taču tos grūti nosaukt par sekmīgiem: Baltijas ministru padome faktiski nekā nedara. Arī Baltijas asambleja vairāk runā nekā strādā. Tai joprojām nav sava juridiskā statusa. Nav vienotas tranzīta un informācijas politikas — to spiesti atzīt paši likumdevēji, kas deleģēti uz asambleju.

3.4.

Izskatās, ka kopīgas "Baltijas mājas" projekts palicis tikai sapnis. Pēdējos gados Baltijas valstu iekšpolitiskās situācijas īpatnība ir akcentu pārvietošanās no kopīgu interešu aizstāvēšanas uz šo valstu šaurajām problēmām, pastiprinoties to savstarpējām pretrunām, kas no ekonomiskām, tehniskām u.c. pretrunām strauji pārvēršas par politiskām domstarpībām, kā arī ģeopolitiska rakstura atšķirību iezīmēšanās.

3.5.

Šajos divos gados pēc Ārpolitikas un aizsardzības politikas padomes pirmā ziņojuma uzrakstīšanas viskrasākie notikumi risinājušies Latvijā (sevišķi kopš 1998.gada pavasara). Šī situācija noveda pie pretkrieviska noskaņojuma jūtamas pastiprināšanās, kas izpaudās arī tā, ka Rīgas policisti izdzenāja pensionārus un Latvijas galvaspilsētā tika organizēts SS leģionāru gājiens. Šīs akcijas asi nosodīja starptautiskās organizācijas, lielā mērā pateicoties Krievijas aktīvajai rīcībai. Radās Latvijas starptautiskas izolācijas perspektīva. Situācija, kas izveidojās, "civilizētajai Eiropai" bija tik odioza, ka risinājuma meklēšanā bija spiesti iejaukties attiecīgu Eiropas organizāciju pārstāvji. Tā Eiropas drošības un sadarbības organizācijas augstais komisārs Makss van der Stūls uzstājīgi ieteica Rīgai izpildīt visas humanitāro tiesību normas un Eiropas institūciju rekomendācijas, ja tā grib pilntiesīgi piedalīties to darbībā. Tas, ka šajā jautājumā bija jūtama pasaules sabiedrības solidaritāte ar Maskavu, latviešu labējo līderus padarīja rāmākus, un Latvijas vadība bija pat spiesta mainīt savu nostāju attiecībā uz "netitulētajiem" iedzīvotājiem un nosodīt leģiona "Waffen SS" jubilejas svinīgo atzīmēšanu.

3.6.

Strīdi, kas par šo tematu notika valdībā un parlamentā, noveda pie krīzes, kas gandrīz beidzās ar Guntara Krasta Ministru kabineta atkāpšanos. Divas lielākās Saeimas frakcijas — "Saimnieks" un "Latvijas ceļš" — pieprasīja pilsonības likuma mīkstināšanu. Bet pati lielākā parlamentā pārstāvētā partija — nacionālradikālā "Tēvzemei un Brīvībai" (tās loceklis, starp citu, ir arī premjerministrs Krasts) uzskatīja par nepieciešamu saglabāt šo likumu iepriekšējā veidā.

Krievijas sankcijas būtiski pastiprināja permanento politisko krīzi Latvijā. Rezultātā tika sastādīts jauns kabinets, kas kopš 1991.gada bija septītais. Vadošie politologi jauno kabinetu, kas parlamentā bija mazākumā, raksturoja kā "pagaidu valdību", kam politikā nav paredzams ilgs mūžs.

3.7.

Pēc tam, kad 1998.gada 3.oktobrī notika Latvijas parlamenta vēlēšanas, kas zināmā mērā nostiprināja kreisi krievisko opozīciju, un novembra beigās tika apstiprināta jaunā valdība, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo bija mērenāka no nacionālradikālisma viedokļa, prezidenta nomaiņa Latvijā nobeidza galveno varas zaru atjaunināšanu. Šajā amatā pirmo reizi tika ievēlēta sieviete — psiholoģijas doktore Vaira Vīķe–Freiberga, kas no Kanādas atgriezās Latvijā 1998.gada rudenī.

Tūlīt pēc balsošanas rezultātu paziņošanas, kas notika šā gada 17.jūnijā, viņa Krievijas žurnālistiem sacīja: "Latvieši ir draudzīgi noskaņoti pret Krieviju. Katrā ziņā es tā esmu noskaņota. Krievija ir mūsu lielā kaimiņvalsts, un Latvija ir izdarījusi visu, kas tās spēkos, lai nodibinātu ar Krieviju draudzīgas attiecības."

Krievijai, protams, nav mazsvarīgi, kāda būs jaunās valsts vadītājas izturēšanās pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem un pret pašu Krievijas valsti.

Svarīga loma te ir arī jaunajam premjerministram A.Šķēlem, kas šā gada 16.jūnijā nomainīja šajā amatā V.Krištopanu, kurš, pēc valdošās koalīcijas domām, nebija izvedis valsti no krīzes, ko izraisīja situācija Krievijā pēc 1998.gada augusta. A.Šķēle jau 1995.gada decembrī, kad viņš bija bezpartijiskais, tika iecelts par valdības vadītāju. Šī valdība nostrādāja līdz 1997.gada vasarai. Pašlaik viņš ir biznesmenis un vienlaikus vada viņa paša pagājušā gada pavasarī nodibināto Tautas partiju, kas rudenī notikušajās parlamenta vēlēšanās ieguva visvairāk mandātu. A.Šķēles vadītā valdība saglabā kursu uz integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, uz labu kaimiņattiecību attīstīšanu ar Krieviju un sakaru paplašināšanu ar tās reģioniem.

Tomēr pagaidām būtu vairāk nekā pāragri uzskatīt, ka Latvijas politiskā elite būtu salikusi visus akcentus attiecībās ar Krieviju. Šo procesu neapšaubāmi lielā mērā ietekmēs arī politisko procesu gaita mūsu zemē un Maskavas spēja piedāvāt Rīgai un Baltijai kopumā līdzsvarotu un konsekventu savstarpējo attiecību kursu.

3.8.

Lietuvā iekšpolitiskā situācija saglabā stabilitātes iezīmes. Ir izveidojusies daudzpartiju sistēma, nostiprinās demokrātiskās tradīcijas. Taču pēdējos gados notiek jūtama lietuviešu politisko uzskatu transformācija no labējā konservatīvisma uz kreiso radikālismu.

3.9.

Valsts jaunā prezidenta ievēlēšana, kad par prezidentu tika ievēlēts 71 gadu vecais zinātnieks ekologs Valds Adamkus, Kauņā dzimis ASV pilsonis, kas Lietuvas pilsonību ieguva 1992.gadā, kļuva par galveno notikumu 1997.gada beigās — 1998.gada sākumā. Kļuvis par prezidentu, viņš paziņoja, ka ir gatavs atteikties no amerikāņu pases (kas galu galā arī notika), ja jutīs, ka Vašingtona viņa ASV pilsonību mēģina izmantot, lai izdarītu spiedienu uz Lietuvu.

3.10.

Prezidenta vēlēšanu rezultāti un salīdzinājums, kādu popularitāti bauda kandidāti ar dažādiem politiskajiem uzskatiem un orientāciju, parādīja, ka lietuviešu sabiedrībā un politiskajās aprindās ļoti izplatītas ir gan mērenības un konservatīvisma, gan kreisā radikālisma idejas. Šie noskaņojumi, tādā vai citādā kombinācijā, ietekmēs Lietuvas iekšpolitiku un ārpolitiku, kur tuvākajos gados krasas pārmaiņas acīmredzot ir maz ticamas.

3.11.

Lietuvas prezidenta ne vienu reizi vien izteiktais viedoklis ir tāds, ka Lietuvas ārpolitikas prioritātes būs virzībā uz NATO un ES, likumdošanas bāzes saskaņošana ar Eiropas Savienības valstīm, valstu imidža uzlabošana un centieni plaši attīstīt un nostiprināt sakarus ar visām kaimiņvalstīm, vispirms ar Poliju un Krieviju. Turklāt attiecības ar Maskavu Lietuvas līderis uzskata par prioritārām un cenšas piešķirt tām līdzsvarotu un konstruktīvu raksturu, kas tajā pašā laikā veicina arī Lietuvas integrāciju Rietumeiropas asociācijā.

3.12.

Igaunijā iekšpolitisko situāciju tās neatkarīgās attīstības astoņos gados raksturo hroniska nestabilitāte izpildvaras un likumdevējas varas augstākajos ešelonos. Vadošo grupējumu tradicionālais cīniņš par izšķirošo ietekmi politiskajā dzīvē gājis kopā ar īpašuma radikālu pārdalīšanu, realizējot tirgus reformas pēc Starptautiskā valūtas fonda shēmas, un ar lielo un ienesīgo infrastruktūras un enerģētikas objektu privatizāciju. Šajā laikā Igaunijā divas reizes notikušas parlamenta, prezidenta un municipalitāšu vēlēšanas, cits citu nomainījuši seši ministru kabineti. Par Igaunijas prezidentu 1996.gada augusta beigās — septembra sākumā atkārtoti ievēlēja Lennartu Meri, kas šo amatu ieņēma kopš 1992.gada 5.oktobra, Ministru kabinetu vada premjerministrs Marts Lārs.

3.13.

Igaunijas politiskā spektra struktūra ir ļoti līdzīga tai, kāda tā ir Latvijā, bet, ievērojot specifiskās attiecības ar Krieviju, te tā ir citāda — gandrīz vai "ar pretējo fāzi". Turklāt tā izveidojusies nejauši, nevis tāpēc, ka Igaunijai būtu kāda īpaša politika Krievijas virzienā. Dialogam ar Austrumu kaimiņu risinoties vienlīdz gurdeni, Latvija 1998.gada pavasarī izdarīja krasu pavērsienu Latvijas un Krievijas Federācijas attiecību pasliktināšanas virzienā (policijas akcija pret krievu pensionāru demonstrāciju un SS leģionāru gājiens), turpretim Igaunija, novērtējot arī to, ka pasaules sabiedrība negatīvi uzņēma Latvijas rīcību, neko līdzīgu nav atļāvusies.

3.14.

Igaunijas Valsts sapulces priekšvēlēšanu kampaņa (š.g. marts), kas nekad agrāk nebija izcēlusies ar populistisku solījumu pārpilnību, pirmo reizi tika rīkota ar lielu propagandistisku atvēzienu. Un pirmo reizi ikviena no vēlēšanās reģistrētajām 12 partijām, pat klaji nacionālistiskā "Isamaaliit", bija iekļāvusi kandidātu sarakstos daudzus krievu kopienas pārstāvjus. Sīva cīņa par krievisko elektorātu kļuva par vienu no noteicošajiem panākumu faktoriem — tā sauktie republikas krievvalodīgie iedzīvotāji sastāda gandrīz piekto daļu no vēlētājiem — apmēram 180 tūkstošus. Taču krieviskā elektorāta izkliedēšanās pa dažādajiem partiju sarakstiem izdarīja lāča pakalpojumu kreisās ievirzes partijām — Apvienotajai tautas partijai (ATP) un Igaunijas Krievu partijai (KP), kas veidojušās galvenokārt pēc nacionālās pazīmes un līdz vēlēšanām sastādīja parlamentā vienotu "Krievu frakciju". Šo partiju šķelšanās tikai pastiprināja "krievu balsu" izšķīšanas procesu. Rezultātā Apvienotā tautas partija, kas ieturēja nosvērtāku un pragmatiskāku politiku, savāca 6,4 procentus balsu un ieguva sešas deputātu vietas Valsts sapulcē.

3.15.

Centriskā partija ar tās līderi Edgaru Savisāru, bijušo premjerministru pirmā pamanīja radikālisma propagandas nepopularitātes tendenci. Nav nejaušība, ka par to savas balsis nodeva apmēram 24 procenti vēlētāju (28 vietas), kamēr par labējiem nacionālistiem no "Isamaaliit" ("Tēvzemes Savienība") — mazliet vairāk par 16 procentiem, kas deva 18 deputātu vietas. Tai cieši pietuvojušās centriskās un kreisi centriskās ievirzes partijas — Reformu partija (arī 18 vietas) un Mēreno partija (17 vietas).

Tieši šī "trīskāršā savienība" arī sastādīja ministru kabinetu, jo "tēvzemiešiem", reformistiem un mērenajiem kopā sanāca vajadzīgais vairākums — 53 deputāti.

Un tomēr tas vien, ka uzvarēja centristi, kuru priekšvēlēšanu programmā bija ne mazums tēžu par cittautiešu integrāciju igauņu sabiedrībā, un panākumus guva Apvienotā tautas partija, kuri bija sevišķi redzami uz "krievu" partiju sašķelšanās fona, vēl nenozīmē, ka jaunais parlaments pastāvīgi pievērsīs uzmanību mazākumtautību tiesībām un ka tiks izdarīti jauni liberāli labojumi pilsonības, valodas un izglītības likumos.

3.16.

Pēdējos astoņos gadus cita citu nomainījušās Igaunijas valdības pārstāvējušas dažādus politiskus spēkus, taču savā darbībā tās visas ieturējušas tradicionālo virzienu uz savas nacionālās valsts veidošanu, pamatojoties uz ārpolitikas pārmantošanu un aktīvu integrāciju Rietumos. Šajā ziņā Igaunijas politikā saglabājas konsekvence un stabilitāte. Taču, ievērojot politiskās situācijas specifiku Igaunijā, kas slimīgi izturas pret pagātnes attiecībām ar austrumu kaimiņu (kas, starp citu, raksturīgi visām Baltijas valstīm), nevar izslēgt krasāku Igaunijas nosvēršanos uz iestāšanos Eiropas struktūrās un, kas Krievijai ir visnepatīkamāk,— uz iestāšanos NATO un stingrāku pieeju turpmākajām attiecībām ar Krieviju.

 

4. Ekonomiskā situācija

Baltijas valstīs

4.1.

Baltijas republikas bija ekonomiski visvairāk attīstītās republikas bijušajā PSRS. Satrūkstot kooperatīvajiem sakariem rūpniecības sfērā un agrāri rūpnieciskajā kompleksā, notika liela ražošanas lejupslīde. Piemēram, Igaunijā, kam šajā ziņā bija vislabākais stāvoklis, rūpnieciskās ražošanas līmenis reformas gados pazeminājās par vienu trešdaļu. Vēl lielāka lejupslīde notika lauksaimnieciskajā ražošanā, kas bija orientēta lielākoties uz Austrumiem.

4.2.

Reformas gados Baltijas valstu ekonomikā notika jūtamas strukturālas pārmaiņas. Piemēram, Igaunija agrāk specializējās mašīnbūvē, metālapstrādē, aparātu būvē un elektronikā (tātad augsti tehnoloģiskās nozarēs), bet tagad lielāku nozīmi un īpatsvaru ekonomikā ieguvusi lauksaimniecības produkcijas pārstrāde, meža un kokapstrādes rūpniecība. Izveidojies tirgus ekonomikai nepieciešamais banku un finansu sektors. No otras puses, noticis zivsaimniecības pagrimums un nopietnas problēmas radušās degakmens rūpniecībā.

Tomēr Baltijas valstīs ekonomisko reformu gaita piedzīvojusi vismazākos zaudējumus visā pēcpadomju telpā. Tā laika posmā no 1991. līdz 1995.gadam infācijas indeksi Latvijā un Igaunijā bijuši vismazākie un nav pārsnieguši divzīmju skaitļus (80—85 reizes), kamēr Krievijā patēriņa cenu līmenis cēlies gandrīz 5 tūkstošus reižu, bet citās valstīs inflācijas pieaugums izsakāms piecu un sešu zīmju skaitļos. Baltijas valstīs zemie inflācijas tempi panākti ar stingru naudas un valūtas — finansu politiku. Šo republiku valsts budžeta deficīts uzturēts tādā līmenī, kas ir plus mīnus 1—2 procenti no iekšējā kopprodukta apjoma.

4.3.

Pēdējos divos gados vērojamas šādas svarīgākās tendences. Pēc šoka, ko izraisīja Latvijas izslēgšana no Eiropas Savienības paplašināšanas sarunu pirmā raunda, Rīga forsē ekonomiskās un citas reformas, lai paātrinātu Latvijas integrēšanos Eiropā.

Iespējamo līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO lielum lielais politiskās elites vairākums uzskata par pamatu turpmākam uzplaukumam un labāku attiecību veidošanai ar kaimiņos esošo Krieviju. Ar to lielā mērā izskaidrojama Latvijas aktīvā piedalīšanās Baltijas reģiona sadarbības organizācijās. Tiek izstrādāti ambiciozi plāni un projekti, arī tādi, kas paredz attīstību un papildienākumus no saviem mežu resursiem un no tādas "dabiskas piekšrocības" maksimālas izmantošanas kā Krievijas naftas eksporta galvenā tranzīta ceļa iešana cauri šīs valsts teritorijai.

4.4.

Triju galveno Latvijas ostu — Ventspils, Rīgas un Liepājas — kravu apgrozības apjoms jau ir lielāks nekā visās citās Austrumbaltijas un Sanktpēterburgas ostās kopā. Ventspils pēc ostas piestātnes padziļināšanas un iztīrīšanas programmas pabeigšanas 1998.gada jūnijā pieņēma pirmo "Aframaks" klases naftas tankkuģi ar 120 tūkstošu tonnu tilpumu. Iespēja apkalpot vislielākos kuģus, kas var iet cauri Dānijas jūras šaurumiem un bez kravas pārkraušanas Roterdamā tūlīt doties uz jebkuru Eiropas, Āzijas un Latīņamerikas ostu, krietni ceļ šīs neaizsalstošās ostas konkurences spēju. Pēc būvdarbu pirmās stadijas pabeigšanas jaunā konteineru osta nākamajā gadā varēs apkalpot līdz 100 tūkstošiem konteineru gadā. Šis skaitlis pieaugs līdz 250 tūkstošiem konteineru, kad nākamā gadu tūkstoša sākumā osta sāks strādāt ar pilnu jaudu.

4.5.

Latvijas budžetā katru ceturto latu dod tranzīts, kas pirmām kārtām nāk no Krievijas. Bet kopumā ekonomisko situāciju valstī nevar uzskatīt ar apmierinošu. Piemēram, 1998.gadā republikas iekšējais kopprodukts nevarēja tikt palielināts no peļņas, kas tiek iegūta no Ventspils, kā tas bija iepriekšējā gadā. Kompensāciju vajadzēja gūt, pārdodot mežu, kas noveda pie tā, ka tika izcirsti pāri par 10 miljoniem kubikmetru koksnes, kas bija par 12,4 procentiem vairāk nekā 1997.gadā.

4.6.

Ventpilī būtiskas cerības saista ar jaunas "Rietumu cauruļvadu sistēmas" izveidi. Autoritatīva Latvijas delegācija apmeklēja ASV naftas rūpniecības centru Hjūstonu, lai panāktu amerikāņu lietišķo aprindu atbalstu jaunajam projektam, kas Latvijai ļautu pildīt tranzītvalsts lomu nākotnē, kad sāks plūst galvenokārt Kaspijas nafta. Piecas Ventspils sabiedrības, kas nodarbojas ar naftas un tās produktu transportēšanu, glabāšanu un jūras pārvadājumiem, ir izveidojušas konsorciju "Rietumu cauruļvadu sistēma". Šo konsorciju vada "Ventspils nafta", kam peder 30 procenti akciju, un Latvijas–Krievijas kopuzņēmums "Latrostrans", kam pieder 19 procenti akciju. Taču projekta izmaksa konsorcijam nav pa spēkam.

4.7.

Tajā pašā laikā Latvija, neņemdana vērā kraso situācijas pasliktināšanos pasaules naftas tirgū, ar 1998.gada otro pusi izvirzījusi aizvien stingrākus noteikumus Krievijas ogļūdeņražus saturošo izejvielu eksportam caur Ventspili, ko acīmredzot diktē politiski apsvērumi. Šajā laikā bijušas vairākas Latvijas pārstāvju un Krievijas naftas ražotāju tikšanās. Kā liecina naftas eksportētāju savienības sniegtā informācija, Krievijas puses stingrā nostāja un atteikšanās pildīt jaunās prasības spiedusi "Ventspils naftu" meklēt kompromisa variantus. Tās vadība apsolīja noregulēt konflikta situāciju, taču praktiski neko nedarīja.

Rezultātā, kā to ieteica sabiedrības UCOS, SIDANCO un ONACO, kas galvenokārt koordinē naftas eksportu Latvijas virzienā, kā arī pēc Naftas eksportētāju savienības ieteikuma Krievijas Federācijas Kurināmā un enerģētikas ministrija pieņēma lēmumu Krievijas naftas eksportu caur Ventspili šā gada pirmajā ceturksnī samazināt par 300 tūkstošiem tonnu un otrajā ceturksnī — par 700 tūkstošiem tonnu.

Ir acīmredzams, ka šādā situācijā Ventspils loma naftas un tās produktu tranzītā samazināsies. To liecina arī Lietuvas plāni kļūt Latvijai par spēcīgu konkurenti, pabeidzot naftas termināla būvi Būtiņģē.

Jāatzīmē, ka Lietuvas vadība, ignorējot ekonomisko izdevīgumu, pieņēma politisku lēmumu, ar kuru faktiski viss šīs valsts naftas komplekss nodots amerikāņu "Viljamsa" operatīvajā pārvaldē, izraisot dabisku neapmierinātību ne tikai Krievijas sabiedrībā "Lukoil", bet arī Rietumeiropā.

Principā atbrīvošanās no Latvijas puses diktāta šajā jautājumā ir pilnīgi iespējama. Lielu interesi par Krievijas naftas eksporta palielināšanos parāda Polijas pilsēta Gdaņska. Šā gada marta vidū Ļeņingradas apgabala vadība un sabiedrība "Transņeftj" parakstīja vienošanos par sadarbību Baltijas cauruļvadu sistēmas (BCS) būvēšanā. Bija paredzēts, ka BCS pirmo kārtu Kirišu — Primorskas posmā un naftas terminālu sāks būvēt jau jūnijā. Kā sacīja kurināmā un enerģētikas ministrs Sergejs Generalovs, "šim mērķim jau caurules iepirktas un arī nauda ir". Kad Baltijas cauruļvadu sistēma stāsies darba ierindā, nafta no Rietumsibīrijas un Timano — Pečoras naftas un gāzes atradņu provinces pirmām kārtām plūdīs uz Primorsku.

Taču, kā uzskata eksperti, maršrutam, kas ved cauri Ventspilij, ir tā priekšrocība, ka tā izmantošana izmaksās tikai 150 miljonus dolāru un pati naftas pārsūknēšana būs par diviem dolāriem lētāka salīdzinājumā ar Baltijas cauruļvadu sistēmu. Tāpēc, nekatoties uz to, ka BCS projekts pilnīgi atbilst Krievijas politiskajām interesēm, ir pilnīgi iespējams, ka tuvākajā nākotnē acīmredzot var nopietni pavirzīties uz priekšu Ventspils virziena cauruļvada būves projekts, jo naftas gigants "Lukoil" licis saprast, ka tas, visvairāk ticams, parakstīs nodomu protokolu par savu dalību šajā projektā.

Cauruļvads līdz Somijas ostai Porvo, spriežot pēc visa, izmaksātu 500 miljonus dolāru, un pastāv bažas, vai jēlnaftas pietiks, lai šis projekts būtu rentabls bez papildu investīcijām no Krievijas. Vietējās varas iestādes politiskā ziņā plaši atbalsta Krievijas projektus, kas paredz būvēt jaunas ostas Sanktpēterburgas tuvumā. Taču šo projektu izmaksas droši var sasniegt miljardiem dolāru. Pēc pagājušajā gadā notikušā ekonomiskā kraha Krievijas valdībai nav naudas, bet Rietumu sabiedrības baidās investēt Krievijā lielas summas.

Neskatoties uz to, savu ostu infrastruktūru radīšana Baltijā tomēr ir stratēģisks uzdvums, jo šis mērķis atbilst Krievijas nacionālajām pamatinteresēm tiklab ekonomikas, kā arī politikas sfērā. Baltijas valstis (sevišķi Latvija) nevar nebaidīties no šādas perspektīvas, kas tām var atņemt zināmo monopolismu Krievijas naftas tranzītā Baltijā. Tā, Latvija, kad tā pārliecinājās par Baltijas cauruļvadu sistēmas projekta realizēšanas realitāti, sāka liela mēroga uzbrukumu, lai neļautu Krievijai iegūt savu naftas terminālu Baltijas jūrā. Ar Rīgas ziņu arī Maskavā izvērsts lobisms par labu Ventspilij.

4.8.

Lielā politika iejaucas arī citās Baltijas ekonomiskās dzīves sfērās. Ar 1998.gada jūliju Maskava atcēla tarifu atvieglojumus tranzītkravām no Latvijas uz Krieviju un atpakaļ. Rezultātā Latvijas dzelzceļš pagājušajā gadā pārvadāja par 3,1 miljonu tonnu mazāk kravu nekā iepriekšējā gadā. Zaudējumi sasniedza apmēram 35 miljonus dolāru, kas bija sāpīgi Latvijas ekonomikai un stipri ievainoja Rīgu politiskā ziņā.

4.9.

Latvijas ekonomikā iezīmējušies stabilizācijas elementi — tiek atzīmētas nacionālās valūtas — lata kursa noturīgums: monetārā disciplīna līdz ar budžeta izdevumu ierobežošanu palīdzējusi atjaunot makroekonomisko stabilitāti un radīt pamatu zināmai izaugsmei.

Vietējo ražotāju zaudējumus, kas saistīti ar tradicionālo pārtikas preču ierobežotajām piegādēm Krievijai sakarā ar divpusējo attiecību pasliktināšanos, kompensē peļņa pakalpojumu sfērā, un tas nodrošina nacionālā kopprodukta palielināšanos.

Taču īstenībā Latvijas lauksaimniecības lejupslīdi nav izraisījusi Krievijas un Latvijas attiecību pasliktināšanās, bet gan tirgus diversifikācija ar nolūku pārorientēt to uz Rietumu patērētāju, kam Latvijas tradicionālie produkti šodien nav vajadzīgi.

4.10.

Vērojama ārzemju kapitālieguldījumu palielināšanās. Zīmīgi, ka pirmo reizi tiek iesaistīts ievērojams Krievijas kapitāls: šā gada augustā finansiāli rūpnieciskā grupa "Rosvagonmaš" iegādājās 28 procentus Rīgas elektromašīnu rūpnīcas akciju un līdz gada beigām plāno izpirkt visu kontrolpaketi.

Ekonomikas sarosīšanos sekmē arī augošā uzticība banku sistēmai, kas pēc 1995.gada banku krīzes tomēr vēl nav pilnīgi atguvusies. Finansu politikas rezultāti ir skaidri redzami: inflācijas līmenis pazemināts līdz vienzīmes skaitlim — apmēram 6 procenti gadā; atkal krasi palielinās pieprasījums uz banku kredītiem pēc daudzu gadu stagnācijas, kad ekonomika gandrīz nemaz neattīstījās un augstie kredītu procenti kavēja kapitālieguldījumus.

Uz šī fona finansu sistēmas stabilizāciju pēdējā laikā aizvien negatīvāk ietekmē politiskā cīņa starp diviem lielākajiem Latvijas ekonomiskajiem grupējumiem, kuru priekšgalā ir premjers un Ventspils mērs. Tā, A.Lembergs, kas ir mērs un vienlaikus "Tranzīta latu saimnieks", šā gada augusta beigās deva rīkojumu pašvaldības brīvos līdzekļus glabāt tikai dolāros, to paskaidrojot ar nedrošo ekonomisko situāciju valstī. Tas izraisīja runas par iespējamo lata devalvāciju. Taču Latvijas Bankas prezidenta stingrā nostāja un tas, ka citu lielāko pilsētu mēri neatbalstīja Lemberga rīcību, izklīdināja šaubas par lata stabilitāti.

Tomēr Starptautiskā valūtas fonda speciālisti atzīmējuši ekonomiskās attīstības tempu būtisku palēnināšanos Latvijā (no 8,6 procentiem 1997.gadā līdz 3,8 procentiem pērn sakarā ar pagājušajā gadā piedzīvoto neveiksmi Krievijas finansu tirgos un bezdarba palielināšanos.

4.11.

Apstājusies reālā ekonomikas augšupeja Lietuvā. Taču pagaidām to nepavada cenu celšanās. Speciālisti ekonomiskās attīstības tempu kraso samazināšanos saista ar pārtikas produktu piegādes pārorientāciju no Krievijas uz iekšējo tirgu.

Arī Lietuvas finansu situācija nav labvēlīga. Tā, pēc Lietuvas Finansu ministrijas datiem, ārējais parāds ir 5,909 miljardi litu (gandrīz 1,5 miljardi dolāru). Turklāt saglabājas stabila parāda palielināšanās tendence: šā gada pirmajā ceturksnī vien tā kopsumma pieauga vairāk nekā par 344 miljoniem litu.

Tomēr Lietuvas finansisti pagaidām neuztraucas. Šīs parādu saistības uzskatot par dabiskām un saprātīgām: pēc viņu aprēķiniem, valsts kopējais ārējais parāds ir 14 procenti no šāda prognozējamā iekšējā kopprodukta un 24,4 procenti no gada eksporta summas. Šāds samērs visumā atbilst starptautiskajām normām. Taču Lietuvas finansistus nevar nesatraukt kredītu atdošanas zemais līmenis. Līdz šim brīdim Lietuva ir reāli aizņēmusies vairāk nekā 8,5 miljardus litu, bet atdot saviem ārzemju kreditoriem varējusi tikai apmēram 2,6 miljardus litu.

4.12.

Arī Latvijā stāvoklis ar parādiem nav labāks, kaut gan tās parādu kopsumma ir apmēram divas reizes mazāka nekā Lietuvai. Kā paziņojusi šīs republikas Finansu ministrija, valsts ārējais parāds šā gada aprīļa beigās pārsniedzis 394 miljonus latu (aptuveni 670 miljonus dolāru). Salīdzinājumā ar šā gada sākumu parāds pieaudzis par 154 miljoniem latu. Līdztekus ārzemju kredītu dzēšanas problēmai Latviju vajā arī tāda problēma, ka tie netiek izmantoti paredzētajiem mērķiem. Pašas lielākās Latvijas kreditores ir Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds.

4.13.

Samērā nestabila ir arī Igaunijas finansu sistēma. Pēdējā gada laikā valstī cita pēc citas bankrotē vietējās bankas. Tas sabiedrībā izraisa lielu nemieru, kaut gan darbojas likums par noguldītāju līdzekļu aizsardzību un pastāv speciāls kompensācijas fonds. Šajā sakarā valūtas maiņas punktos krasi palielinājies pieprasījums pēc dolāriem.

4.14.

Pirms diviem gadiem Igaunijā uzskatīja, ka vietējā ekonomika ir pārkarsuma stāvoklī — bankās finansu resursu bija vairāk, nekā tie bija vajadzīgi potenciālajiem kreditoriem. Jau tolaik daži speciālisti brīdināja igauņu baņķierus, ka vietējā finansu tirgū situācija var strauji mainīties, kas arī notika. Igaunijas banku sistēmas stabilas pastāvēšanas perspektīvas tuvākajā laikā ir ļoti apšaubāmas — vēl pirms dažiem gadiem Igaunijā bija vairāki desmiti banku, šā gada sākumā to bija tikai mazliet vairāk par desmit. Bet tuvākajā nākotnē, kā uzskata Igaunijas lielākās bankas — Hansabankas — valdes priekšsēdētājs, Igaunijas tirgū paliks tikai divas bankas.

4.15.

Finansu jomā palielinās zviedru lielkapitāla ietekme — Stokholmas Svedbanka nopirkusi Hansabankas akciju kontrolpaketi. Šī tendence var skart visu Baltijas banku un finansu struktūru.

Analoģiska situācija vērojama arī telekomunikāciju tirgū, kur līdzās zviedru kapitālam sekmīgi darbojas arī somu kapitāls, turklāt visās Baltijas valstīs.

4.16.

Situācija lauksaimniecībā trijās Baltijas valstīs ir ļoti dažāda. Atšķirībā no Lietuvas, kur agrākās saimniecības netika pilnīgi sagrautas, un no Igaunijas, kur valsts izrādījās spējīga investēt lauksaimniecībā, Latvijā zemnieku saimniecība ar nelieliem izņēmumiem kļuvusi par naturālo saimniecību. Nesaņemot subsīdijas, tās lemtas nožēlojamai eksistencei. Turklāt Seima (acīmredzot domāta Saeima — Tulk.piez. ) deputātiem jau ierosināts izskatīt priekšlikumu pazemināt ievedmuitu pārtikas precēm no Eiropas.

Kopumā lauksaimniecība Latvijā, kas gatavojās "piepildīt ar bekonu visu Eiropu", ir bēdīgā stāvoklī. Nav izdevies izvairīties no konfliktiem ar kaimiņiem — 1999.gads Latvijā sākās ar paziņojumu par cūkgaļas importa kvotu noteikšanu Lietuvai un Igaunijai. Tādējādi Latvijas Ministru kabinets pārkāpa Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu, kas tika parakstīts jau 1995.gadā. Daži politiķi uzdod sev jautājumu — ja Latvija nespēj pildīt Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līguma prasības, vai tā ir gatava iestāties Eiropas Savienībā?

4.17.

Igaunijas lauksaimniecība aktīvi izmanto pašlaik faktiski neizsmeļamās Krievijas tirgus iespējas. Zināmu laiku pēc 1998.gada augusta krīzes Krievijā atkal palielinājies pieprasījums pēc igauņu piena produktiem. Igauņu lauku ļaudīm tā ir laimīga izdevība uzlabot savu stāvokli. Bet igauņu politiķi var cerēt, ka zemnieki nodos par viņiem savas balsis nākamajā pavasarī gaidāmajās parlamenta vēlēšanās. Īsi sakot, Krievijas tirgus pat ekonomisko grūtību periodā Igaunijai izrādījies glābiņš.

4.18.

Attīstās Igaunijas un Krievijas sadarbība humanitārajos jautājumos, šā gada sākumā Tallinā tika parakstīta vesela dokumentu pakete — nolīgumi par sadarbību kultūras vērtību saglabāšanā un par izglītības diplomu savstarpēju atzīšanu. Līdz augstam gatavības līmenim sagatavoti vēl trīs nolīgumi, kas attiecas uz muitas praksi un starptautisko automobiļu un aviācijas satiksmi.

Taču tas pat nav galvenais. Puses skaidri apliecinājušas savu gatavību atrisināt mezgla punktus, kas kavē vēl ciešāku Igaunijas un Krievijas sadarbību ekonomiskajos, sociālajos un humanitārajos virzienos. Ja Tallinas tikšanās garu izdosies saglabāt, tad jau drīz vien var izzust divkāršās nodevas, ar kurām tiek apliktas igauņu preces, ko ieved Krievijas muitas teritorijā. Var tikt parakstīta ilgi gaidītā vienošanās par savstarpēju stāža atzīšanu pensiju aprēķināšanā. Bet reģioniem, kas atrodas tiešā Igaunijas tuvumā (Pleskavas, Novgorodas un Ļeņingradas apgabals), var tikt piešķirts atvieglots pierobežas tirdzniecības režīms.

4.19.

Ar praktisko sadarbību reģiona kopīgo aktuālo problēmu risināšanā pilnīgi iespējams lauzt negatīvās tendences Krievijas un Baltijas attiecībās. Tas attiecas arī uz Kaļiņingradas apgabalu (KA). Šā gada maija beigās notikušajā "Kaļiņingradas apgabala ekonomikas dienā" tika paziņota pati jaunākā informācija par šajā reģionā izveidotās sevišķās ekonomiskās zonas mehānismu, darba kārtībā bija arī pierobežas tirdzniecības jautājumi un ostu sadarbība. Kaļiņingradas apgabala "ekonomikas diena" organiski papildināja Baltijas attīstības foruma darbu. Kaļiņingradas projekts ļāva akcentēt iespējas, ko Baltijas dialogs paver tiem, kuru labā tas notiek, — reģioniem.

4.20.

Sadarbības perspektīvas Baltijas jūras zonā bija uzmanības centrā arī jūnija vidū Palangā notikušajā galvenajā Baltijas jūras valstu padomes apspriedē — padomes gadskārtējā sesijā ārlietu ministru līmenī.

Baltijas jūras valstu padomei, kas tika nodibināta Kopenhāgenā 1992.gadā, bet līdz nesenai pagātnei nebija visai efektīva, pēdējā laikā ir aktīva loma relatīvi bagāto padomē ietilpstošo rietumvalstu un straujas attīstības ceļu uzsākušo austrumvalstu tuvināšanā, lai nostiprinātu visa šī reģiona ekonomiku. Padome pārliecinoši parāda, ka starp rūpnieciski attīstītajām valstīm — padomes dalībniecēm, un tās jaunajām loceklēm pastāv dabiskas savstarpēji papildinošas iezīmes, kas paver jaunas iespējas tirdzniecībai un investīcijām. Pastāv ļoti nozīmīgs pamats līdzekļu investēšanai Baltijas jūras reģiona austrumu daļas valstīs. Tajās ir darbaspēks, kvalificēti speciālisti un tehnikas attīstības līmenis.

Zemākais dzīves līmenis austrumu piekrastē paver iespējas investīcijām ražošanā ar zemāku darba samaksu. Šie faktori jau izraisījuši ražošanas apjoma palielināšanos Baltijas republiku tekstilrūpniecībā, ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā un minerālmēslu ražošanā. Tajā pašā laikā šīs attīstības ceļu uzsākušās valstis ir piemērots tirgus rietumu puses augsto tehnoloģiju precēm, energoresursiem un izejvielām. Attīstības ceļu uzsākušās valstis ne tikai iegūst dinamiskos Rietumu tirgus savam eksportam, bet var arī izmantot paraugu un pieredzi, ko sniedz Rietumu partneri, sevišķi Zviedrija un Somija, kas Eiropas Savienībā pašas ir samērā jaunas dalībnieces.

Padome parāda, ka Baltijas jūras reģions var daudz ko piedāvāt: tas attīstās straujāk nekā Eiropas Savienība kopumā, tas ir kā stratēģiski veiksmīgi novietoti vārti starp Austrumiem un Rietumiem un arī pats ir plašs tirgus. Ja ņem vērā tikai tās Krievijas un Vācijas daļas, kas robežojas ar Baltijas jūru, kopā ar pārējām Baltijas valstīm reģionālais tirgus aptver 127 miljonus cilvēku un ražošanas kopapjoms sasniedz 900 miljardus dolāru — kā atzīmē padome, tas par 40 procentiem pārsniedz Spānijas un Portugāles ražošanas kopapjomu. Baltijā neviens neuzskata, ka reģionālā sadarbība aizstās līdzdalību Eiropas Savienībā. Visas trīs bijušās padomju republikas grib tajā iestāties, taču pagaidām uz iestāšanās sarunām uzaicināta tikai Igaunija. Un pat Igaunijai un piecām citām pirmās kārtas kandidātvalstīm uz uzņemšanu acīmredzot nāksies ilgi gaidīt, iespējams, līdz 2005.gadam.

4.21.

Tieši tāpēc vēl lielāku nozīmi iegūst reģionālās organizācijas. Trīs bijušās padomju republikas rūpniecības preču brīvās tirdzniecības līgumu parakstīja 1994.gadā un vēl vienu — lauksaimniecības jomā — 1997.gadā. Nesen tās sāka ceļa būves un dzelzceļa koridora izveides darbus un tiek izstrādāti ES prasībām atbilstošo preču sertifikācijas noteikumi.

 

5. Ārpolitiskā situācija

Baltijā un ap to

5.1.

Par to, ka Baltijas valstis zināmā mērā aptvērušas jaunās realitātes, liecināja tas, ka 1997.gada septembra sākumā Viļņā tika sasaukta konference "Valstu līdzāspastāvēšana un labas kaimiņattiecības — Eiropas drošības un stabilitātes pamats". Konferencē piedalījās 12 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu — Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Ukrainas, Bulgārijas, Baltkrievijas, Moldovas, Ungārijas, Rumānijas un Krievijas valstu un valdību vadītāji. Krievijas līdzdalība tika uzskatīta kā sākums jaunam dialogam Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā, kaut gan konference noritēja "vecajā gultnē", Baltijas valstīm piedāvājot drošības garantijas apmaiņā pret to atteikšanos no vēlēšanās iestāties NATO.

5.2.

Vienpadsmit valstu valdību vadītāji, kas piedalījas 1998.gada janvāra beigās Rīgā notikušajā Baltijas jūras valstu padomes sēdē, atzīmēja ievērojamo progresu sadarbības jomā. Tika konstatēts, ka Baltija kļuvusi par reģionu, kur pārsvarā valda tirgus ekonomika.

Premjeri uzsvēra apņēmību radīt savās valstīs labvēlīgāku klimatu investīcijām. Viņi aicināja starptautiskās finansu organizācijas paaugstināt Baltijas reģionā investīciju līmeni, pievēršot uzmanību ne tikai valsts sektoram, bet arī privātajam sektoram. Tikšanās dalībnieki apsveica veiktos pētījumus par iespējām izveidot "Baltijas enerģētikas loku". Kā tika atzīmēts sēdē, elektriskais tīkls apkārt Baltijas jūrai un elektroenerģijas kopējais tirgus būs izdevīgs kā patērētājiem, tā arī ražotājiem.

Aplūkojot izglītības problēmas, premjeri akceptēja nepieciešamību plašāk praktizēt zinātnisko grādu un diplomu savstarpēju atzīšanu. Tas, ka trūkst augstskolu absolventu, kas būtu attiecīgi sagatavoti tādās jomās kā ekonomika, tiesības, politika un valsts pārvalde, kavē administratīvā personāla nostiprināšanos. Sēdes dalībnieki bija vienisprātis, ka Eiropas fakultātei var būt būtiska loma reformu procesa veicināšanā šajā sfērā.

5.3.

Krievijas valdības priekšsēdētājs paziņojis, ka Krievijas un citu NVS valstu ekonomiskās intereses jāņem vērā nākamās Eiropas Savienības paplašināšanas kontekstā. Krievija uzskata, ka sakaru attīstīšana ar Eiropas Savienību ir svarīgs elements.

Krievijas premjers atzīmējis, ka grūtības Baltijas reģiona valstu ekonomiskās sadarbības ceļā rada galvenokārt tas, ka valstīm ar pārejas ekonomiku nepietiek finansu resursu. Šīs problēmas iespējamais risinājums varētu būt starptautisko finansu organizāciju un lielā biznesa investīciju piesaistīšana, kā arī speciālu partnerattiecību programmu izstrādāšana. Krievija ir ieinteresēta piesaistīt līdzekļus no ārpuses un sekmēt investīcijas Krievijā. Ziemeļrietumu reģioniem — Ļeņingradas, Pleskavas un Novgorodas apgabaliem — ekonomiskais un finansiālais atbalsts nepieciešams ne mazākā mērā kā, piemēram, Polijai un trim Baltijas valstīm, kas gatavojas iestāties Eiropas Savienībā.

Krievijas valdības vadītājs ierosināja izveidot Baltijā sakaru pakalpojumu un lietišķās informācijas kopējo tirgu, radīt kopēju enerģētikas tirgu un apvienot reģiona valstu pūles savu transporta infrastruktūru integrācijā un padomāt par vislielākās labvēlības režīma noteikšanu subreģionālā līmenī, arī attiecībā uz vīzu režīmu.

Krievijas puse apsveica Zviedrijas priekšlikumu izveidot apvienotu jūras, gaisa un krasta novērošanas un kontroles, ekoloģiskā monitoringa un Baltijas jūras meklēšanas un glābšanas dienesta sistēmu — "Baltijas uzraudzību".

5.4.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidentu kopīgā vizīte Vašingtonā 1998. gada janvāra vidū bija nozīmīgs ārpolitiskais notikums šo valstu dzīvē. Vizītes galvenais mērķis bija noslēgt specifisko četru pušu vienošanos, kas oficiāli tiek dēvēta par ASV un Baltijas republiku partnerattiecību hartu. Šīs hartas izstrādes gaitā lielas grūtības radīja nepieciešamība atrast formulējumus, kā izteikt Baltijas valstu nodomus pievienoties NATO un ASV nostāju šajā jautājumā. Tika apspriesta iespēja noslēgt ar Rīgu, Viļņu un Tallinu atsevišķas vienošanās. Taču ASV spiediena rezultātā galu galā tika nolemts parakstīt šo četru pušu dokumentu. Tas izskaidrojams arī ar to, ka, neraugoties uz Baltijas valstu atšķirībām un individuālajām īpatnībām, ASV pret tām ietur vienotu stratēģisko līniju.

Hartā nostiprināti starptautisko attiecību principi, ko ievēro visas tās dalībnieces. Vienošanās atspoguļo to kopīgo viedokli attiecībā uz mūsdienu demokratizācijas procesiem un Eiropas valstu sadarbības attīstību un parāda, ka tās "atzīst savu politisko interešu savstarpējo sakritību" mūsdienu pasaulē. Pēc dokumenta autoru domām, tam jāveicina plašāka starptautiskā sadarbība Baltijas jūras reģionā un jādod jauns impulss "Baltijas rīcības plānam", ko izstrādājušas Vašingtona, Rīga, Viļņa un Tallina.

5.5.

Harta apstiprina Rīgas, Viļņas un Tallinas vēlēšanos pievienoties NATO, taču nekādi pievienošanās termiņi netiek minēti. Vašingtona apsveic to nodomu turpmāk kļūt par Ziemeļatlantijas alianses loceklēm un gatavojas sniegt tām šai ziņā atbalstu, taču konkrētas saistības neuzņemas. Dokumentam ir politisks raksturs, tas nav juridiski saistošs un to nav nepieciešams ratificēt četru valstu parlamentiem.

5.6.

Lielākā daļa Baltijas novērotāju hartu vērtē kā svarīgu Baltijas republiku soli ceļā uz līdzdalību NATO. Tajā pašā laikā nebūtu pareizi neaplūkot hartu arī citā skatījumā — kā kompromisa dokumentu, kas izstrādāts sakarā ar to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija neiekļuva pirmajā NATO paplašināšanas vilnī Madridē un sarunas par iestāšanos aliansē nevarēs vēl tik drīz uzsākt. Tas saistīts ar Maskavas kategoriskajām iebildēm pret Rīgas, Viļņas un Tallinas līdzdalību NATO un Rietumvalstu nevēlēšanos šī iemesla dēļ saasināt attiecības ar Krieviju.

5.7.

Acīmredzot iepriekšminētie faktori, kas rada objektīvas grūtības lēmuma pieņemšanā par Baltijas valstu iekļaušanu NATO, tuvākajā perspektīvā saglabās savu nozīmi. Turklāt rodas arī citi šādi faktori — piemēram, izpaužas dažādais reformu temps, tas pastiprina Baltijas valstu savstarpējo sāncensību cīņā par Rietumu uzmanības iegūšanu un sarežģī Baltijas valstu savstarpējos strīdīgos jautājumus.

5.8.

Aizvadītajos gados Rietumi īstenoja politiku, kas bija vērsta uz Krievijas "izspiešanu" no Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu savā ietekmes sfērā. Tajā pašā laikā Rietumi nav ieinteresēti Baltijas valstu un Krievijas attiecību saasināšanā un acīmredzot nav gatavi tieši atbalstīt Baltijas valstu opozīciju Krievijai. Krievijai jārēķinās ar Rietumvalstu īpašo attieksmi pret Baltijas valstīm un jāapzinās, ka Krievijas interešu stingra aizstāvēšana reģionā sastapsies ar slēptu, — bet nav izslēgts, ka tiešas konfrontācijas gadījumā arī atklātu — Rietumvalstu pretdarbību.

5.9.

Baltijas valstu valstiskuma nostiprināšana, to tuvināšanās Rietumiem un pietiekami augsta iekšējā stabilitāte palīdz saglabāt Rietumu ieinteresētību aktīvi un bez ierunām atbalstīt Baltijas valstis. Šādu atzinumu apstiprina arī tas, ka ASV jūtami aktivizē savus pūliņus politisko, militāro un ekonomisko pozīciju nostiprināšanā Baltijā. To var ilustrēt ar dažiem piemēriem par personībām. Pašreizējais Lietuvas prezidents V.Adamkus ieradās no ASV, jaunievēlētā Latvijas prezidente V.Vīķe–Freiberga — no Kanādas. Tagad kārta prezidenta vēlēšanām Igaunijā 2000.gadā. Reālo kandidātu vidū — pašreizējais ārlietu ministrs T.Ilvess, kam ir 10 gadus ilga darba pieredze Minhenē "Radio "Brīvība"".

5.10.

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vadību oficiālie izteikumi, kas kopumā apliecināja atbalstu NATO spēka triecieniem Dienvidslāvijā šā gada aprīlī, apstiprināja, ka Krievija nevar cerēt uz Baltijas valstu atbalstu NATO darbības nosodīšanas politikā. Vēl vairāk, triju valstu militārpersonas bija gatavas sūtīt savus karavīrus, ja NATO programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros būtu lūgusi atbalstu un militāru palīdzību. Lietuva varēja nosūtīt apmēram 20 karavīrus no Vītauta Dižā bataljona, kas dislocēts Kauņā, bet Latvija — dažus desmitus militāro policistu. Saprotams, tas liecina par Viļņas, Rīgas un Tallinas kvēlajiem centieniem iegūt labvēlību NATO, kurp, kā zināms, tiecas Baltijas valstis.

Taču NATO lietotais princips ar bombardēšanu sodīt par nespēju vai nevēlēšanos noregulēt starpnacionālos konfliktus, var skart tāpat Baltijas valstis, jo arī tajās ir starpnacionālās pretrunas, kuras teorētiski, notikumiem attīstoties pēc sliktākā scenārija, var tikt uzkurinātas līdz starpnacionālam konfliktam. Igaunijā un Latvijā — ar krieviem, Lietuvā — pamatā ar poļu, kā arī krievu minoritāti.

5.11.

Pēc šāda draudzīga atbalsta Kosovā īstenotajai Rietumu politikai, kas Maskavā faktiski skaidri tiek vērtēta kā "nesankcionēts uzbrukums suverēnai valstij", acīmredzot Krievija ar divkāršu enerģiju pretosies Lietuvas, Latvijas un Igaunijas uzņemšanai NATO. Nākotnē, ņemot vērā pieredzi Dienvidslāvijā un jauno NATO doktrīnu, tās var kļūt par ērtu placdarmu alianses iespējamām agresīvajām darbībām pret Krieviju. NATO ģenerāļi jau ir interesējušies par Lietuvas aviobāzi Zokņos (pie Šauļiem). Pagātnē tas bija lielākais militārais aviācijas komplekss PSRS ziemeļrietumos, ar lidlauku, ar angāriem, noliktavām un citu infrastruktūru, tas spēja uzņemt arī "Buran" tipa lidaparātus. Lietuvas militārpersonas grib piesavināties šo, tagad civilo, objektu. Nav nekādu garantiju, ka Zokņi netiks iznomāta NATO Gaisa kara spēkiem, — šādas idejas virmo gaisā.

5.12.

Pašreizējos apstākļos, pēc notikumiem Dienvidslāvijā, NATO paplašināšana jau tiks traktēta nevis vienkārši kā nedraudzīgs akts, bet pat kā gatavošanās agresijai. Polija, Ungārija un Čehija ir iestājušās aizsardzības savienībā. Pēc kara, kas bija vērsts pret Dienvidslāviju, un jaunās doktrīnas pieņemšanas NATO acīmredzot par tādu vairs nevar uzskatīt.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās NATO saskaņā ar Krievijas militāro doktrīnu būtu ne vien vienkārši izaicinājums, bet tieši draudi Krievijas nacionālajai drošībai, kuri var izraisīt asu krīzi. Nav izslēdzama arī Krievijai visnelabvēlīgākā situācija. Sarežģījoties Krievijas Federācijas attiecībām ar Baltijas republikām un NATO kopumā, Krievijas flote Baltijā faktiski tiktu "ieslodzīta" Kaļiņingradas un Somu līcī, bet kravu tranzīts pa sauszemi uz Kaļiņingradas anklāvu caur Lietuvu varētu pat vispār tikt pārtraukts. Kaļiņingradas apgabals un tajā izvietotie militārie objekti iegūtu citu statusu. Šādi attīstoties notikumiem, Ļeņingradas kara apgabals var kļūt par "piefrontes" apgabalu.

5.13.

Tādā gadījumā ir pilnīgi dibināts pamats runāt par krasu situācijas saasināšanos Kaļiņingradas apkārtnē — šī problēma jau var tikt skatīta no cita aspekta.

5.14.

Eiroatlantijas partnerības padomes sēdē šā gada maija sākumā piedalījās 19 alianses valstu līderi, kā arī viņu kolēģi no 23 valstīm, tajā skaitā no bijušajām padomju republikām, kas pievienojušās programmai "Partnerattiecības mieram". Krievija un Baltkrievija sarunās nepiedalījās. NATO valstu līderi apstiprināja, ka šīs militāri politiskās organizācijas durvis "paliek atvērtas", taču nekādus konkrētus termiņus par jaunu organizācijas biedru uzņemšanu nenosauca. Vašingtonas sanāksmes komunikē ir atzīmēts, ka šim jautājumam tiks pievērsta uzmanība nākamās tikšanās laikā, kas "notiks ne vēlāk par 2000.gadu".

Dokumentā arī nosauktas 9 valstis, kas oficiāli paziņojušas savu vēlmi papildināt Ziemeļatlantijas savienības rindas. Jāatzīmē, ka šīs valstis iedalītas vairākās grupās atbilstoši to gatavībai iestāties organizācijā. Turklāt Baltijas valstis nav pašās pirmajās rindās. Neraugoties uz to, kā norādīts noslēguma dokumentā, NATO "apsveic, ka tiek pielikti pūliņi un turpinās progress …Latvijā, Lietuvā un Igaunijā".

Pirms sanāksmes šīm 9 valstīm tika sagatavots tā dēvētais "darbības plāns uzņemšanai", kas, kā sacīja ASV valsts sekretāre Madelēna Olbraita, "palīdzēs potenciālajiem jaunajiem biedriem sasniegt augstus standartus", kas tiek izvirzīti uzņemšanai aliansē. Tas paredz, piemēram, šo valstu bruņoto spēku adaptāciju NATO prasībām un palīdzības sniegšanu militārajā jomā.

5.15.

Baltijas reģions jau vēsturiski ir izveidojies kā sarežģīts dažādu savienību un senu naida perēkļu un draudzības saišu viltīgs savijums. Lietuva robežojas ar Poliju, un šīs valsts iestāšanos NATO uztver kā tiltu pašas uzņemšanai šajā organizācijā. Igaunija uztur ciešus sakarus ar Somiju, kura ietilpst Eiropas Savienībā, taču neietilpst NATO. Igaunija pirmā no Baltijas valstīm ir uzsākusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Vācija, Norvēģija, Dānija un tagad Polija – NATO dalībvalstis, taču Somija un Zviedrija neietilpst šajā organizācijā. Šī iemesla dēļ ASV administrācija attiecībā uz Krievijas reģioniem, caur Somiju un Zviedriju, aktivizē tā dēvēto Ziemeļeiropas politiku (lai mazinātu Krievijas bažas, ka ir kādi militāri nodomi).

5.16.

Šī iniciatīva, kas tika izvirzīta jau 1997.gada septembrī Norvēģijā, Bergenā, būtībā aptver teritoriju, kas savā laikā ietilpa Hanzas savienībā, ieskaitot Skandināvijas valstis: Norvēģiju, Zviedriju, Somiju un Dāniju, Baltijas valstis — Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Poliju un Ziemeļvāciju, un attiecas uz Krievijas pierobežas apgabaliem, ieskaitot Sanktpēterburgu, Novgorodu, ziemeļu ostas — ieguves rūpniecības centrus Murmansku un Nikeļu. Ziemeļeiropas iniciatīva skar arī Kaļiņingradas, starp Lietuvu un Poliju esošā Krievijas anklāva, kutelīgo problēmu, taču šķirtu no pašas Krievijas.

Šīs iniciatīvas mērķis — izveidot ekonomiski un sociāli vienotu reģionu, kam būtu stabili sakari ar ārvalstīm. Vienlaikus tiek īstenots mērķis izveidot ciešākus sakarus starp Krievijas ziemeļrietumu reģionu un Rietumiem. Turklāt tiek paziņots, ka šīs politikas mērķis nav sašķelt Krieviju, stimulēt tās pilsētu-valstu neatkarību vai izveidot Krievijā Rietumu placdarmus, kas nebūtu pakļauti centrālās valdības kontrolei Maskavā. Šīs politikas mērķis — ieguldīt Rietumu investīcijas apgabalos un panākt šo apgabalu sadarbību tādu problēmu risināšanā, kas skar to Rietumu kaimiņu intereses, vispirms jau Somijas, Polijas vai Baltijas valstu intereses, piemēram, attiecībā uz vides piesārņojumu.

Ziemeļeiropas iniciatīva neaprobežojas tikai ar ekonomiku un ekoloģiju. Tās mērķis, piemēram, ir Baltijas valstu iekļaušanās rietumu organizācijās, tajā skaitā Eiropas Savienībā un NATO. Kaut arī NATO negrasās aicināt iekļauties savā sastāvā kādus Krievijas reģionus vai visu Krieviju, šīs iniciatīvas militārais zemteksts var saasināt stāvokli reģionā, īpaši pēc tam, kad NATO aviācija bombardējusi Dienvidslāviju.

5.17.

Pēdējā laikā ir vērojama vesela virkne jaunu elementu Baltijas sadarbības attīstībā. Baltijas vienotības "pārbūves" būtība ir tā, ka notiek atkāpšanās no virziena, kas neatkarības cīņu laikā bija vērsts pret Krieviju, un tiek īstenota saskaņota pāreja uz tādu instrumentu radīšanu, kas ļautu izveidot vienotu Eiropas Savienības un perspektīvā — arī NATO paplašināšanas zonu. Sakarā ar to iepriekš vērojamo "Baltijas sadarbības krīzi" šodien var raksturot kā izaugsmes sāpes, dabisku sadarbības pārtapšanu jaunā kvalitātē. Lietuva, Latvija un Igaunija, kurām ir katrai savi ārpolitikas un ekonomikas uzdevumi, tagad, pēc visa spriežot, koncentrēs pūliņus, lai sasniegtu kopīgu mērķi – saīsinātu pārejas posmu, tuvinoties Eiropas Savienībai un NATO. Pašlaik izveidotās Baltijas sadarbības struktūras tam pilnīgi atbilst.

5.18.

Baltijas sadarbībā aktīvāka kļūst militārā sadarbība, kopīgas robežsistēmas izveide, kooperācija cīņā pret organizēto noziedzību un nelegālo migrāciju, kā arī kopīgas infrastruktūras (sakari, telekomunikācijas, transporta sistēmas) izveide. Ekonomikas nozarē rit darbs banku sistēmā. Tieši šo elementu attīstība balstās uz Eiropas Savienības un NATO valstu ievērojamu finansiālo, organizatorisko, kadru un politisko atbalstu.

5.19.

Tuvākajā perspektīvā sagaidāms, ka tiks vēl vairāk aktivizētas tās Baltijas sadarbības institūcijas, kas pirmām kārtām vērstas uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Šāda pieeja jau praktiski parādās Baltijas valstu pārstāvju ārpolitiskajā darbībā. Tā izpaudās arī vienprātīgā atbalstā NATO darbībai Balkānos.

Šajā sakarā būtu jāatgādina, ka Baltijas valstu politiskajai elitei jāapzinās vēsturiskā atbildība par to, kādas nākotnē būs attiecības ar Krieviju, un šis apstāklis jāņem vērā, integrējoties Rietumeiropas struktūrās.

 

6. Krievijas un Baltijas

attiecību problēmas

6.1.

Pilnīgi pamatoti Krievijas un Baltijas attiecībās visasākais ir jautājums par krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju stāvokli. Neatkarības iegūšanas brīdī Igaunijā dzīvoja 475 tūkstoši krievu (30,3% republikas iedzīvotāju), Latvijā — 906 tūkst. krievu un 1 milj. 122 tūkst. krieviski runājošo iedzīvotāju (34% iedzīvotāju), Lietuvā — 344 tūkst. (9,4%).

6.2.

Faktiski tūlīt pēc Lietuvas valstiskuma atgūšanas tur pieņēma pilsonības likumu, ar kuru tika īstenots "nulles variants". Saskaņā ar to par Lietuvas pilsoņiem varēja kļūt praktiski visi tās pastāvīgie iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības. Rezultātā vairākums krievu pieņēma Lietuvas pilsonību. Formāli jautājums par minoritāšu stāvokli Lietuvā bija atrisināts. Nostiprinājusi šo pozīciju 1991.gadā, Lietuvas vadība stingri turas pie tās un ārkārtīgi prasmīgi izmanto to aktuālu ārpolitisko uzdevumu risināšanā.

6.3.

Taču Lietuvā ir daudzas problēmas, kas saistītas ar mācībām krievu valodā, iekārtošanos darbā, sociālo nodrošināšanu u.c. Lietuvas parlamentārieši mērķtiecīgi un neatlaidīgi turpina pieņemt likumus par krievu valodas darbības sfēras sašaurināšanu, tajā skaitā krievu skolās un bērnudārzos. Likumdošanā noteiktie ierobežojumi skar pensijas un citus sociālās nodrošināšanas jautājumus. Ir problēmas ar radio un televīzijas raidījumiem krievu valodā. Parādās objektivitātes trūkums, iekārtojoties darbā un stājoties vadošos amatos ne tikai valsts iestādēs, bet arī privātfirmās. Tiesību aizsardzības iestāžu nolaidības dēļ aizvien biežāki ir gadījumi, kad tiek apgānīti Lietuvā kritušo padomju karavīru kapi.

"Divējādā" politika tiek īstenota ne tikai pret krieviem, bet arī citu tautību iedzīvotājiem. Neraugoties uz stipru spiedienu no Izraēlas un ASV puses, jau ilgāk par gadu turpinās tiesas prāva pret Lileiķi, kurš ir izraidīts no ASV un tiek apsūdzēts genocīdā pret ebrejiem Otrā pasaules kara gados. Ir problēmas ar poļu diasporu, kuras mākslīgi "tiek nogludinātas" ar ārišķīgām akcijām, pieskaņojot tās augstākā līmeņa vizītēm.

6.4.

Stāvoklim Igaunijā un Latvijā ir savas īpatnības. Šajās republikās krievu un kopumā slāvu (krieviski runājošo) iedzīvotāju skaits pēckara gados pastāvīgi pieauga un 80.gadu beigās krietni pārsniedza pirmskara rādītājus. 1937.g. Igaunijā 88,2% bija igauņi, krievi — 8,2%, bet 1989.g. — 61,5% un 30,3%, t.i., 1/3 republikas iedzīvotāju nepiederēja pie pamatnācijas. Tāda pati tendence bija vērojama arī Latvijā. 1937.g. latviešu un krievu īpatsvars republikas iedzīvotāju vidū bija 76% un 10,6%, bet 1989.g. republikā bija 52% latviešu un 34% krieviski runājošo. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas un Igaunijas likumdošanā par pilsonību netika izraudzīts "nulles variants", bet atjaunots pirmskara republiku pilsoņu kopums. Par juridisko pamatu tam kļuva paziņojums, ka 1991.g. tikusi atjaunota neatkarība. Tā Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.g. 4.maija Deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" tiek paziņots, ka de iure Latvija pastāvējusi kā starptautisko tiesību subjekts arī pēc 1940.g., jo tās iekļaušanu PSRS sastāvā nebija atzinušas vairāk nekā 50 valstis. 1991.g. 21.augustā Latvijas Augstākā padome pieņēma aktu par 1920.–1940.g. Latvijas Republikas un mūsdienu Latvijas juridisko pēctecību un identitāti. Atbilstoši tam pēc Augstākās padomes 1991.g. 15.oktobra lēmuma republikas pilsonību automātiski ieguva 1920.–1940.g. republikas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuru skaitā nokļuva tikai apmēram 280 tūkst. krievu. Saskaņā ar "atjaunotās neatkarības" koncepciju kārtību, kā pilsonību iegūst citi republikas iedzīvotāji, noteic atbilstoši 1922.g. Konstitūcijai, t.i., Latvijas pilsoņu ievēlētā Saeima (bet ne Augstākā padome, kas atbilstoši 1990.g. 4.maija Deklarācijai realizē augstāko varu valstī tikai līdz Saeimas ievēlēšanai). Rezultātā Latvijas pilsonības likums tika pieņemts tikai 1994.g.

6.5.

1992.g. februārī atjaunotais Igaunijas 1938.g. pilsonības likums skāra tikai apmēram 120 tūkst. republikā dzīvojošo krievu. Pārējie, kas nebija Igaunijas pilsoņi pirms kara, saskaņā ar lēmumu varēja iesniegt naturalizācijas pieteikumu tikai divus gadus pēc ierašanās republikā (tika nolemts šo termiņu sākt skaitīt no 1940.g. marta) un viens gads tika paredzēts pieteikuma izskatīšanai.

6.6.

Tādējādi vairums krievu un krieviski runājošo Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju, kas bija ieradušies šajās republikās pēc kara, neiekļuva to personu kategorijā, kam pilsonība tika piešķirta automātiski, un veselā rindā pazīmju izrādījās nevienādā stāvoklī salīdzinājumā ar "titulnāciju".

6.7.

Visupirms, nekļuvuši par pilsoņiem, krievi izrādījās izslēgti no republiku politiskās dzīves. Igaunijā (1992) un Latvijā (1993) jauno parlamentu vēlēšanas, kā arī šo valstu konstitūciju atjaunināšana faktiski notika uz pirmskara vēlētāju korpusa pamata. Šīs vēlēšanas īpaši kontrastē ar 1990.g., kad Baltijas republiku Augstākās padomes, kas pēc tam pasludināja arī neatkarību, ievēlēja visi šo republiku iedzīvotāji. Turklāt Latvijā nepilsoņiem tika atņemtas visas tiesības piedalīties arī vietējo varas institūciju vēlēšanās, bet Igaunijā — pasīvās vēlēšanu tiesības (tiesības tikt ievēlētam).

6.8.

Diskriminācija attiecībā pret krieviem tika pieļauta arī, pieņemot likumus un lēmumus, kas nosaka nepilsoņu juridisko statusu un pilsonības iegūšanas kārtību.

Tā Igaunijā likuma par ārzemniekiem sākuma variantā (1993.g. jūnijs), kura mērķis bija noregulēt nepilsoņu statusu, visi nepilsoņi, kas dzīvoja republikā uz padomju laika pieraksta pamata, tika pasludināti par ārzemniekiem un viņiem divu gadu laikā vajadzēja iegūt uzturēšanās zīmi un atļauju strādāt, kas pēc tam bija ik pēc 5 gadiem jāatjauno.

Tā kā vairums krievu iedzīvotāju, no kuriem daudzi ievērojamu sava mūža daļu bija nodzīvojuši republikā, tolaik nebija saņēmuši ne Igaunijas, ne Krievijas, ne kādas citas valsts pilsonību, viņi saskaņā ar likumu tika pielīdzināti ārzemniekiem, kas tikko ieradušies. Starptautisko organizāciju un Krievijas spiediena rezultātā likuma galīgajā redakcijā šie nosacījumi tomēr tika izslēgti.

6.9.

Latvijā naturalizācijas kārtību un nepilsoņu juridisko statusu galīgi noteica 1994.–1995.g., kad tika pieņemti likumi par pilsonību un par bijušo PSRS pilsoņu statusu. Līdz tam brīdim to personu tiesības, kas nebija kļuvušas par republikas pilsoņiem, regulēja liels skaits lēmumu un instrukciju, kas radīja pamatu daudzām ļaunprātībām.

Kopumā vairums normatīvo aktu, kas pieņemti Latvijā kopš 1991.gada, — likums par pilsonību, par vēlēšanām, par valsts dienestu, par priekšvēlēšanu aģitāciju, par valodu, par ārzemnieku stāvokli – bija diskriminējoši attiecībā pret nacionālajām minoritātēm, un to mērķis bija krieviski runājošos iedzīvotājus izspiest uz to "vēsturisko dzimteni". Šī politika nesa augļus: no Latvijas aizbrauca vairāk nekā 150 tūkst. cilvēku, taču visnelokāmākais vairākums palika. Tie bija cilvēki, kas, neraugoties uz diskrimināciju, par savu vēsturisko dzimteni uzskata tieši Latviju. Tagad Latvijā ir gandrīz 2,5 milj. iedzīvotāju, un tikai 72% no tiem (1 milj. 800 tūkst.) — pilnvērtīgi savas valsts pilsoņi, tajā pašā laikā 28% (700 tūkst.) iedzīvotāju nav Latvijas pilsonības, turklāt divas trešdaļas no šī skaita (450 tūkst.) — krievi, pārējie — baltkrievi (apmēram 110 tūkst.), ukraiņi (apmēram 80 tūkst.) un citi (60 tūkst.). No visiem krieviem, kam nav Latvijas pilsonības, 50 tūkst. ieguvuši pilsonību Krievijas Federācijā, bet 400 tūkst. izvēlējušies statusu "persona bez pilsonības" ar perspektīvu iegūt vai nu violeto "nepilsoņa pasi" un uzturēšanās atļauju Latvijā vai Latvijas pilsonību naturalizācijas procesā. No kopējā nelatviešu skaita 290 tūkst. krievu, 21 tūkst. baltkrievu, 5 tūkst. ukraiņu un 4 tūkst. citu tautību pārstāvju (kopumā 320 tūkst.) ir pratuši dažādos veidos iegūt Latvijas pilsonību. Kopš sākusies diskriminācija, Latvijas pilsonību ieguvuši tikai 65 tūkst. krievu. Šis process bija gauss, jo netitulētajiem nācās pieciest pazemojošo un sarežģīto pilsonības iegūšanas procedūru (naturalizāciju), daudziem to pārvarēt nebija pa spēkam.

6.10.

Iekļuvuši nepilsoņu kategorijā, "Baltijas krievi" turklāt izrādījās nevienādā stāvoklī, salīdzinot ar citiem šo republiku iedzīvotājiem. Latvijā, piemēram, pilsoņiem bija priekšrocības privatizācijā, uzņēmumu akciju iegādē, pensiju un sociālo pabalstu saņemšanā, komunālo pakalpojumu maksāšanā utt.

6.11.

Baltijas valstu krievu un krieviski runājošo iedzīvotāju stāvokli negatīvi ietekmēja arī citi likumi un lēmumi, kas tika pieņemti pēc neatkarības atjaunošanas, piemēram, likums par valodu. Tā kā vairākums krievu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā slikti zina titulnācijas valodu, diskriminējoša bija arī valsts iestāžu un izglītības sistēmas pāreja attiecīgi uz latviešu un igauņu valodu.

6.12.

Krievijas vadība izrādījās pilnīgi nesagatavota šādai notikumu attīstībai. Līgumos, ko Krievija noslēdza ar Baltijas republikām 1991.g., puses apņēmās garantēt personām, kas parakstīšanas brīdī dzīvo šajās republikās un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai saņemt KPFSR vai Baltijas republiku pilsonību "atbilstoši viņu brīvajai gribai" (III p.), kā arī, ņemot vērā vietējos apstākļus. Abu līgumu IV pants tāpat paredzēja, ka konkrēti jautājumi, kas attiecas uz pilsonību, tiks saskaņoti ar īpašu divpusēju vienošanos.

Krievijas vadītāji tolaik domāja, ka šos jautājumus varēs atrisināt sarunu ceļā. Krievijas diplomātijai tā bija nepiedodama kļūda. Pēc pārsteidzīgas Baltijas republiku neatkarības atzīšanas 1991.g. augustā visi šie aprēķini sabruka — tādas vienošanās ("protokoli") tā arī netika izstrādātas.

6.13.

Baltijas valstu likumdošana par pilsonību, formāli atbilstot attiecīgajiem līgumu pantiem par starpvalstu attiecību pamatiem ar Krieviju (tiesības saņemt pilsonību atbilstoši viņu brīvajai gribai un iekšējai likumdošanai), realizējot "atjaunotās neatkarības" koncepciju, praksē izrādījās izdevīgs instruments, lai krieviski runājošajam mazākumam atņemtu politiskās tiesības. Turklāt Krievija pat nemēģināja apstrīdēt šo koncepciju, lai gan tās piemērošanai ir acīmredzami politiski, nevis tiesiski motīvi — tas saskatāms kaut vai salīdzinājumā ar Lietuvu, kas tāpat 1940.g. tika pievienota PSRS, taču nekad nav paziņojusi (vismaz oficiāli ne) par pirmskara valsts atjaunošanu.

6.14.

Baltijas valstu vadības politika minoritāšu jautājumā nopietni ietekmēja Krievijas sabiedrības politiski aktīvo aprindu attieksmi pret šīm valstīm. Liberāli demokrātiskā sabiedrība, kas iestājās par neatkarības piešķiršanu šīm valstīm un "vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu", jutās nodota un apkrāpta. Opozīcijas un nacionālistiskās aprindas aktīvi izmantoja "Baltijas jautājumu" cīņā pret liberāļiem valdībā un prezidentu B.Jeļcinu. Plašākās politiskajās aprindās radās gandrīz vai nicinoša attieksme pret Baltijas valstīm, kas ignorē civilizācijas normas attiecībā uz saviem iedzīvotājiem. Vienlaikus sāka rasties zināšanu un izpratnes vakuums par stāvokli Baltijas valstīs. Šis vakuums ir saglabājies līdz šim laikam.

Jāatzīmē, ka Krievijā vāji tiek risinātas problēmas, kas saistītas ar migrantiem, Baltijas valstīs vēl ir to potenciāls. Vissarežģītākais ir jautājums par migrantu iekārtošanu Krievijā. Valsts domē š.g. 16.septembrī notiks parlamentārās debates par "Valsts migrācijas politikas koncepcijas" projektu, kurā kā galvenās prioritātes ir imigrācijas kontrole, kvotu noteikšana, deportāciju īstenošana utt. Turklāt migrācija gandrīz vai tiek uzskatīta par nopietnu draudu Krievijas valsts drošībai. Acīmredzot šāda Krievijas politikas orientācija šajā jautājumā nesekmē Krievijas starptautiskā prestiža celšanu, un tā būtu jāmaina.

6.15.

Krievija ne vienu reizi vien ir deklarējusi savu satraukumu par krievu un krieviski runājošo politisko, ekonomisko un sociālo diskrimināciju Igaunijā un Latvijā, ko radījusi šo valstu likumdošanas darbība pilsonības, valsts valodas un izglītības laukā. Tā galvenokārt izdarīja informatīvu spiedienu un centās pievērst attiecīgo starptautisko organizāciju un atsevišķu Rietumvalstu uzmanību, lai tās ietekmētu Baltijas valstis.

6.16.

Iepriekšējā ĀAPP ziņojumā "Krievija un Baltija" tika sīki analizētas krieviski runājošo iedzīvotāju problēmas. Tagad pievērsīsimies pēdējo divu gadu notikumiem.

6.17.

Baltijas jūras valstu padomes dalībvalstu valdību vadītāju otrās tikšanās laikā Krievijas premjerministrs pilnīgi pamatoti paziņoja, ka "jautājums par mūsu tautiešu stāvokli Latvijā Krievijai ir prioritārs visā Krievijas un Latvijas abpusējo attiecību kompleksā. Mūsu attiecības nevar virzīties uz priekšu, kamēr nav atrisināts šis jautājums. Krievija nevar vienkārši noraudzīties uz krievu briesmīgo stāvokli Latvijā. Mēs turpināsim pārliecināt Latvijas vadību, lai tā atrisina krievu statusa jautājumu, iespējams, var tikt izmantoti gan politiski, gan ekonomiski līdzekļi. Nedrīkst pieļaut, ka XX gadsimta beigās Eiropas centrā cilvēki var tikt tā pazemoti kā krievi Latvijā". Pēc tiesību aizsardzības organizāciju datiem, "nepilsoņu" un pilsonību ieguvušo latviešu tiesībās ir 30 līdz 50 atšķirības.

Rīgā topošā likumprojekta "Par valsts valodu" uzdevums ir atzīt krievu valodu par svešvalodu, kaut arī tā ir dzimtā valoda gandrīz 40% republikas iedzīvotāju. Prezidente Vīķe–Freiberga pieņēmusi savu pirmo nopietno lēmumu — nodevusi šo likumprojektu parlamenta otrreizējai caurlūkošanai, kaut arī pirms stāšanās prezidentes amatā viņa atbalstīja likumprojektu. Komentētāji šo notikumu vērtē kā pierādījumu tam, ka pagaidām Latvijā dominējošās radikāli nacionālistiskās noskaņas neatbilst to pašu radikāļu centieniem kļūt par "Eiropas sastāvdaļu".

6.18.

1998.gada marta notikumi (Rīgas policisti izklīdināja krievu pensionārus un Latvijas galvaspilsētā tika organizēts SS leģionāru gājiens) stipri saasināja Krievijas un Latvijas attiecības. Krasi negatīvi šos notikumus vērtēja starptautiskās organizācijas. Pasaules sabiedrības solidaritāte ar Maskavu draudēja ar izolāciju Latvijai un durvju slēgšanu tai ceļā uz Eiropas Savienību. Rezultātā pagājušā gada oktobrī referendumā tika pieņemti šādi Saeimas apstiprināti lēmumi:

• grozījumi pilsonības likumā, paredzot atcelt naturalizācijas logus;

• lēmums piešķirt pilsonību bērniem, kas dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, ja ir saņemts viņu vecāku iesniegums;

• lēmums atcelt rakstiskos eksāmenus latviešu valodā personām, kam ir vairāk nekā 65 gadi un kas vēlas iegūt pilsonību.

6.19.

G.Ulmaņa uzsāktais mēģinājums samierināt bijušos nacistus un veterānus sarkanarmiešus — gan krievus, gan latviešus, protams, izgāzās — pārāk lielas šodien ir atšķirības sadzīves jomā. Atšķirībā no Lielā Tēvijas kara veterāniem — padomju karavīriem, kas likumdošanas kārtībā neatkarīgajā Latvijā zaudēja visas privilēģijas, bijušie SS latviešu divīzijas karavīri ir 1995.gada aprīlī pieņemtā likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" subjekti. Saskaņā ar šo likumu viņiem garantētas priekšrocības pensiju piešķiršanā, bezmaksas medicīniskā apkalpošana, privilēģijas sabiedriskā transporta izmantošanā un nodokļu un nodevu maksāšanā.

Šis likums paredz "politiski represētajiem kompensēt morālos un fiziskos zaudējumus, kas gūti represiju rezultātā". Tajā pašā laikā Latvijas prokuratūrā tiek gatavotas apmēram 150 politiskas lietas pret bijušajiem padomju partizāniem, kas cīnījās pret fašistiem.

6.20.

Tomēr ietekmīgi Latvijas politiķi, tajā skaitā bijušais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis, uzskata, ka ir jāatrisina jautājums par pilsonību, ja Latvija vēlas nākamās tūkstošgades sākumā kļūt par Eiropas Savienības locekli un izveidot stabilas un savstarpēji pieņemamas attiecības ar Krieviju. Līdzīgu reālu skatījumu citos jautājumos pavada A.Šķēles piespēlēti jauni aicinājumi sākt valstī atklātas diskusijas par "neseno traģisko pagātni, lai izskaustu bailes, aizvainojumu un sašutumu, kas vēl joprojām eksistē valstī".

Ārlietu ministrs Valdis Birkavs paziņoja, ka Latvija gatavojas atzīt visas 18 rekomendācijas, ko iesniedzis EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls. Turklāt ne jau tāpēc, ka Eiropas Savienība un Krievija izdara spiedienu, bet tāpēc ka valstī jāatrisina minoritāšu problēma, lai sabiedrība būtu stipra un stabila.

6.21.

Vadošās politiskās partijas nav panākušas konsensu jautājumā par to, ko darīt ar krieviski runājošiem iedzīvotājiem.

Kreisā bloka "Saskaņa" pārstāvji uzskata, ka ideāls būtu "nulles variants": pilsonību iegūst visi, kas dzīvoja Latvijā, kad tā ieguva neatkarību. Taču šis variants 1991.gadā netika akceptēts. Bet jaunie likumi par valodu un izglītību ir vērsti uz krieviski runājošo piespiedu asimilāciju.

Nacionālistiskās partijas "Tēvzemei un Brīvībai" biedri uzskata, ka ir rīkojušies humāni, neliekot izbraukt krieviem, kas vainojami okupācijā un rusifikācijā un tādēļ būtu izraidāmi.

Centra partijas "Latvijas ceļš" pārstāvji domā, ka pilsonības iegūšanas procesam jānotiek lēni, ka krievi pilsonību var iegūt, mācoties latviešu valodu. Citādi nav iespējams izvairīties no satricinājumiem.

6.22.

Krievijas un Latvijas attiecību saspīlējums 1998.gada martā, kas rezultātā noveda pie tā, ka Krievija noteica ekonomiskās sankcijas pret Latviju, bija un joprojām ir viens no galvenajiem apspriežamajiem tematiem Igaunijas politiskajās aprindās. Republikas augstākās amatpersonas izteikušas satraukumu par notikumu gaitu. Viņuprāt, Igaunijai jāattīsta sadarbība un jāuztur labas attiecības kā ar Krieviju, tā ar Latviju.

6.23.

Stāvoklis, kādā nonāca Igaunija sakarā ar Krievijas sankcijām pret tās dienvidu kaimiņu, ir pietiekami divdomīgs. Politiskā ziņā Latvijas krīze laikā, kad Tallina sekmīgi sākusi sarunas par iestāšanos ES, var likt Eiropas ierēdņiem, kas vada sarunas, pievērst uzmanību apstāklim, ka krieviski runājošo iedzīvotāju stāvoklis Igaunijā maz atšķiras no analoģiskas situācijas Latvijā. Igaunijas ĀM izplatīja paziņojumu, ka nosoda Maskavu, kas izdara rupju spiedienu uz Rīgu, un ka šo nostāju nemainīs. Medaļas otra puse ir tā, ka Latvija netika iekļauta pirmajā valstu grupā sarunu uzsākšanai ar Eiropas Savienību. Igaunijas ārpolitika šajā virzienā tika balstīta uz savu pozitīvo īpašību izcelšanu, uzsverot Baltijas kaimiņvalstu trūkumus. Tādējādi tikai Igaunijas, nevis visu Baltijas valstu, pareizā izvēle ir guvusi papildu apstiprinājumu.

6.24.

Rīgas pensionāru mierīgās demonstrācijas izklīdināšana, martā notikušais bijušo esesiešu gājiens pa Latvijas galvaspilsētas ielām, kā arī aprīlī sarīkotie sprādzieni pie Rīgas sinagogas un Krievijas vēstniecības izraisīja nebūt ne viennozīmīgu reakciju kaimiņvalstī Lietuvā.

6.25.

Valdošās konservatīvo partijas līderis, Seima spīkers Vītauts Landsberģis tūlīt pat paziņoja, ka Krievija pastiprina auksto karu pret Baltijas valstīm un cenšas panākt, lai šajā karā iesaistās ietekmīgi Rietumvalstu vadītāji. Notikumus Rīgā sasaistot "vienotā ķēdē ar Austrumu inspirētajām provokācijām", spīkers prognozēja analoģiskus notikumus Lietuvā un Igaunijā.

6.26.

Lietuvas prezidents Valds Adamkus atturējās no jebkādiem komentāriem vai paziņojumiem sakarā ar notikumiem Rīgā. Šo prezidenta klusēšanu komentētāji novērtēja kā acīm redzamus centienus neitralizēt pret Krieviju vērsto Landsberģa paziņojumu. Prese lielu uzmanību veltīja viņa priekšlikumam sekmēt uzticēšanos un sadarbību ar Krieviju, kā arī viņa paustajai stingrajai nostājai "Kaļiņingradas jautājumā". Piemēram, Adamkus paziņoja, ka "Krievija ir uzticama Viļņas partnere", un kategoriski noraidīja ideju pārvērst Kaļiņingrada par "Baltijas ceturto republiku", ko bija izvirzījis Lietuvas parlamenta vicespīkers, centristu līderis Romualds Ozols.

6.27.

Lietuvā teoriju par "Krievijas pēdām" pastiprināti izvērš ne tikai konservatīvo partijas pārstāvji. Piemēram, Klaipēdas pilsētas domes loceklis no konservatīvo partijas Stasis Jankausks paziņoja, ka Klaipēdā, kur trešdaļa iedzīvotāju ir lietuvieši, tiek gatavota provokācija, kas analoģiska Rīgā notikušajai, un teica, ka atbildība gulstas uz "VDK aģentiem". Analoģisku nostāju atbalsta arī centristi.

6.28.

Lietuvas opozīcijas partiju līderi, nosodot terora aktus Rīgā, paziņo par "bīstami pārsteidzīgiem secinājumiem". Tajā pašā laikā Krievijas ekonomiskās sankcijas pret Latviju Viļņa vērtē kā "emocionālu lēmumu, kas vispirms var skart Latvijas krieviski runājošos iedzīvotājus". Lietuva nonākusi divdomīgā situācijā, norāda vietējie novērotāji. No vienas puses, tai negribas bojāt attiecības ar Maskavu. Vadoties no ekonomiskiem apsvērumiem, Maskavas sankcijas pret Rīgu objektīvi ir izdevīgas Viļņai. Taču Lietuva nevar pamest nelaimē savu kaimiņvalsti Latviju un diez vai pievienosies pat starptautiskām sankcijām pret šo valsti.

6.29.

Lietuva, Latvija un Igaunija jau pietiekami aktīvi sāk gatavoties 1940.g. notikumu sešdesmitajai gadadienai. Pilnīgi skaidri redzams, ka šī darba ietvaros objektīvi tiks pastiprināta pret Krieviju vērstā to gadu situācijas analīze, projicējot šos notikumus uz lietām mūsdienās, piemēram, caur NATO jautājuma prizmu. Piemēram, Tallinā š.g. augusta sākumā premjerministrs M.Lārs atklāja izlūkošanas un diversiju grupu starptautiskās sacensības "Erna – 99" un piecas dienas uzturējās tur. (Uzziņai: diversiju grupu "Erna" hitlerieši saformēja no igauņiem, un 1941.g. tā tika nosūtīta padomju karaspēka aizmugurē, kura arī to sagrāva.) Bet šā gada augusta pēdējā dienā ar bezmaksas koncertu tika atzīmēta piektā gadadiena kopš Krievijas bruņoto spēku vienību izvešanas no Igaunijas. Viļņas apgabaltiesa pasludināja stingrus spriedumus Lietuvas bijušās komunistiskās partijas līderiem.

Paralēli tam izteiktāks kļūst antifašistiskais noskaņojums.

Piemēram, š.g. 18.jūlijā Latvijā, Salaspilī, notika koncentrācijas nometnes upuriem veltīts piemiņas pasākums. Nometni Salaspilī fašistiski iekārtoja Otrā pasaules kara laikā un iznīcināja tajā vairāk nekā 50 tūkstošus cilvēku. Piemiņas pasākumā piedalījās Latvijas parlamenta deputāti, kas pārstāv kreisos spēkus, kā arī Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas vēstniecību pārstāvji.

Igaunijā š.g. 23.jūnijā notika svinības, kas bija veltītas 80.gadadienai kopš uzvaras karā ar ķeizarisko Vāciju. Armijas parādi pieņēma prezidents L.Meri.

Šajā sakarā var teikt, ka pašreizējā situācija nav viennozīmīga, ir tendence pastiprināties domu un noskaņojumu polaritātei.

6.30.

Apsveicot EDS0, EP, ES un atsevišķi citu starptautisko organizāciju pozitīvo iesaistīšanos tiesību aizsardzības lietās Baltijas valstīs, tomēr nedrīkst nepievērst uzmanību Rietumvalstu un starptautisko ekspertu nostājas dubultstandartiem šajā jomā. Kāpēc, piemēram, EDSO aktīvi atbalsta prasību par otru valsts valodu Slovākijā, kāpēc daudzās Eiropas valstīs, konkrēti, Somijā un Zviedrijā, likumīgas ir vairākas pilntiesīgas valsts valodas atbilstoši galveno nacionālo kopienu skaitam, bet sīs tiesības tiek liegtas krievu diasporai Baltijas valstīs? Kāpēc Ziemeļitālijā vietās, kur kompakti dzīvo vāciešu minoritāte (ieceļotāji no Austrijas) vācu valoda tiek pilntiesīgi lietota blakus itāliešu valodai — izglītības sistēmā, tiesu iestādēs, masu saziņas līdzekļos utt., bet Igaunijas ziemeļaustrumos, kur 80% līdz 90% iedzīvotāju ir krievi, krievu valoda saskaņā ar likumu ir izslēgta no oficiālās saskarsmes jomas?

6.31.

Analizējot minētos aspektus, nākas secināt, ka Baltijas valstu likumdošana un nacionālā politika kopumā neatbilst augstajiem Eiropas standartiem humānajā jomā, tajā skaitā arī saistībām, ko tās uzņēmušās, lai iestātos Eiropas Savienībā, ka Latvija, Igaunija un Lietuva, vērtējot pēc humānajiem kritērijiem, nav gatavas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Acīmredzot nav nejaušība, ka Latvija ir parakstījusi, bet līdz šim nav ratificējusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Bet Igaunija, ratificējot šo dokumentu, ir pieņēmusi tādas piebildes, kas atstāj ārpus likuma ietvariem simtiem tūkstošu Igaunijas pastāvīgo iedzīvotāju — nepilsoņu. Atšķirībā no Baltijas valstīm Krievijas Federācija 1998.gadā ir spērusi ievērojamu soli galveno saistību izpildē, kuras uzņēmusies, iestājoties Eiropas Padomē. Tā, ratificēta un stājusies spēkā Eiropas konvencija par cilvēka tiesību aizsardzību. Eiropas konvencija par spīdzināšanas novēršanu. Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību u.c.

6.32.

No tā izriet, ka Latvijā un Igaunijā jāsaglabā EDSO misijas, kaut šo Baltijas valstu varas iestādes pieprasa izbeigt to darbību. Īpašu aktualitāti misijas iegūst sakarā ar Balkānu krīzes laikā gūtajām mācībām, ka ir jāapzinās, ka nevēlēšanās konsekventi risināt etnisko attiecību problēmas var pastiprināt nestabilitāti un konflikta rašanos Baltijā. To nedrīkst aizmirst ne tikai Baltijas politiķi, bet arī eiropieši un ASV.

6.33.

Tā saukto titulnāciju elites šajās valstīs, kas cenšas uzdot Baltiju par neatņemamu Rietumu, Eiropas, sastāvdaļu, nedrīkst aizmirst par gadsimtiem ilgiem ekonomiskajiem, kultūras un etnopsiholoģiskajiem sakariem ar Krieviju. Krievi Baltijas valstīs — tas baltiešiem ir liels kapitāls, un lielus procentus no šī kapitāla var gūt tikai tad, ja ciena vietējās krievu diasporas locekļu tiesības un intereses. Tad šī diaspora pilnvērtīgi pildīs tranzīttilta lomu starp Austrumiem, vispirms Krieviju, un Rietumiem. Baltijas ekonomika no tā jau tagad gūst labumu, bet varētu gūt vēl daudz vairāk. Kultivējot nepatiku vai pat naidu pret Baltijā dzīvojošiem krieviem, var panākt, ka šīs jūtas ģenētiski nostiprinās apziņā, bet tas ir ceļš, kas nekur neved; vēl vairāk, apstākļu nelabvēlīgas sakritības dēļ, kā arī palielinoties spriedzei reģionā, baltieši neviļus var nonākt starp diviem dzirnakmeņiem.

6.34.

Visā pasaulē kaimiņvalstu pierobežas sakari kļūst aizvien plašāki, turklāt šis process ir vērsts uz vīzu un citu formalitāšu vienkāršošanu. Attiecībā uz Baltijas valstīm darbojas gandrīz pretēja tendence, ko baltieši attaisno, atsaucoties uz Eiropas Savienības prasībām. Šajā sakarā aktuāls kļūst uzdevums noregulēt šos jautājumus sarunu ceļā kā ar Baltijas valstīm, tā arī Eiropas Savienību.

 

7. "Jaunā darba kārtība",

Ārpolitikas un

aizsardzības politikas

ierosinājumi:

rezultāti un perspektīvas

7.1.

Formulējot "Jauno darba kārtību", ĀAPP vadās no pieņēmuma, ka normālas un labas kaimiņattiecības starp Krieviju un Baltiju pilnīgi atbilst abu pušu interesēm. Turklāt tika ņemts vērā, ka Krievija instinktīvi tiecas spēlēt vadošo lomu, bet baltieši — pēc iespējas tālāk distancēties no Krievijas.

7.2.

Pēdējā laikā ir parādījušies daudzi jauni elementi Baltijas sadarbības attīstībā. Baltijas vienotības "pārbūve" būtībā balstās uz to, ka dominējošā vairs nav vēršanās pret Krieviju, kā tas bija neatkarības iegūšanas laikā, un notiek saskaņota pāreja uz tādu instrumentu izveidošanu, kas ļautu organizēt vienotu ES, un perspektīvā — NATO, paplašināšanas joslu. Lietuva, Latvija un Igaunija, kaut arī tām ir katrai savi ārpolitikas un ekonomikas uzdevumi, tagad koncentrēs pūliņus, lai īstenotu kopēju mērķi — saīsinātu pārejas posmu ceļā uz ES un NATO. Pašlaik izveidotās Baltijas sadarbības struktūras pilnīgi atbilst šim mērķim.

7.3.

Baltijas valstīm sakarā ar to valstisko jaunību un nacionālās elites šauro politisko ievirzi faktiski nav skaidri saskatāmu interešu ārpus Eiropas reģiona (izņemot ASV). Uz to orientētas arī attiecīgās valsts institūcijas. Piemēram, Lietuvas Ārlietu ministrijā ir četras Eiropas nodaļas un tikai viena, kuras pārziņā ir visas pārējās valstis, izņemot ASV, Kanādu un Turciju. Tāpat jāatzīmē, ka arī agrāk Baltijas valstu vadītāji runāja par prioritātēm to integrācijai Eiroatlantijas militāri politiskajās un ekonomikas struktūrās. Tieši pēdējā laikā Baltijas sadarbības ietvaros vērojami konkrēti pasākumi šādas politikas saskaņotā un secīgā īstenošanā. Agrāk, faktiski līdz 1998.—1999.g., pat ņemot vērā politisko gribu, Baltijas sadarbības sistēmā, ko ES ietilpstošās Skandināvijas valstis nebija dziļāk nostiprinājušas, nebija reālu līdzekļu šī mērķa sasniegšanai.

7.4.

Baltijas sadarbības ietvaros aktīvāka kļūst militārā sadarbība, kopīgas robežsistēmas izveide, kooperācija cīņā pret organizēto noziedzību un nelegālo migrāciju, kā arī kopīgas infrastruktūras izveide (sakari, telekomunikācijas, transporta sistēma). Ekonomikas sfērā rit darbs banku sistēmā.

Tieši šo elementu attīstība balstās uz ES un NATO jūtamu finansiālo, organizatorisko, kadru un politisko atbalstu.

7.5.

Sagaidāms, ka tuvākajā perspektīvā vēl aktīvāki kļūs tie Baltijas sadarbības institūti, kuru uzdevums ir panākt iestāšanos ES un NATO. Šāda nostāja pilnīgi atbilst baltiešu pasākumiem ārpolitikā, kas izpaudās, piemēram, arī vienprātīgā NATO darbības atbalstā Balkānos.

7.6.

Pagaidām joprojām nav iespējama Krievijas un Baltijas valstu plašāka mēroga sadarbība. Tajā pašā laikā aktīvas sadarbības perspektīvas ir. To var formulēt kā "reālu sadarbību, balstoties uz ekonomiskajām interesēm". Politikas jomā tuvākajos gados mums nāksies sastapties ar Baltijas valstu negatīvo darbību, taču Krievijai ir ekonomiskās intereses šajā reģionā, un tās ir ne vien skaidri jāformulē, bet arī jāaizstāv.

7.7.

Ņemot vērā ārējo ietekmi uz Baltiju, ziņojuma ietvaros var atzīmēt, ka ir notikusi zināma, tajā skaitā pietiekami publiska, Baltijas valstu, arī Somijas un Zviedrijas, pārorientēšanās uz Rietumeiropu kopumā. Turklāt šajā procesā ir pastiprinājusies Vācijas loma, kura galarezultātā būs visaktīvākā Baltijas valstu pavadone ceļā uz ES.

7.8.

Baltijas valstu iestāšanās NATO ir stipri iespējama, kaut arī faktiskā iestāšanās var turpināties ilgi. Tomēr Krievijai, vismaz teorētiski, ir zināmas iespējas ietekmēt šo procesu un pavērst to tādējādi, lai pat tad, ja iestāšanās notiks, tā radītu Krievijai minimālus zaudējumus.

No šī viedokļa raugoties, pašlaik nav mērķtiecīgi izvērst aktīvu publisku diskusiju par līdzdalību NATO, bet jāpievērš uzmanība abpusējam darbam ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas politisko eliti, kā arī jāizmanto Krievijas savstarpējie kontakti ar vadošajām rietumvalstīm. Jādara viss (un tas skar visus Eiropas procesa dalībniekus, ne tikai Krieviju), lai pilnīgi izslēgtu situāciju, ka Krievijas un Baltijas robeža kļūst par Eiropas šķelšanas līniju un politiskās (iespējams, pat militārās) opozīcijas avotu.

7.9.

Pēc ĀAPP domām, reālas Baltijas drošības garantijas bez draudzīgās Krievijas nav iespējamas. Ja būs sliktas attiecības ar Maskavu, Rietumu garantijas nespēs nodrošināt stabilu Baltijas drošību. Acīmredzot stāvoklis Maķedonijā, Albānijā, Melnkalnē, kā arī Bulgārijas, Rumānijas, Ungārijas un citu valstu ekonomiskie zaudējumi Balkānos Dienvidslāvijas krīzes rezultātā pilnīgi skaidri apstiprina secinājumus, ko ĀAPP izdarījusi iepriekšējā ziņojumā.

7.10.

ĀAPP iestājās par "tiešu divpusēju dialogu" ar Baltijas valstu sabiedriskajām un politiskajām aprindām, aptverot visu politisko jautājumu spektru, bez liekas atskatīšanās uz vidutājiem atsevišķu valstu vai starptautisku organizāciju personā. Šādu kontaktu intensificēšana, tajā skaitā arī sakarā ar 1997. gada ziņojuma nākšanu klajā, apliecinājusi šī secinājuma pareizību.

7.11.

ĀAPP viedoklis lielā mērā stimulēja oficiālo diplomātiju detalizēti izstrādāt uzticības sekmēšanas pasākumus reģionā: par jūras kara bruņojuma ierobežošanu, robežkontroli, par kopīgiem navigācijas noteikumiem, kā arī noteikumus par meklēšanu un glābšanu ārkārtējās situācijās utt.

7.12.

ĀAPP atbalstīja un turpina atbalstīt ideju, ka segreģētās sabiedrības Latvijā un Igaunijā nesekmē šo valstu iekšējo stabilitāti. Kopš nācis klajā 1997. gada ziņojums, šo argumentāciju vairākkārt ir atbalstījušas dažādas ES, EDSO, Ziemeļu padomes institūcijas, kuru domās baltieši, protams, ieklausās uzmanīgāk nekā Krievijas viedoklī. Objektivitāte un stingra nostāja šajā jautājumā, uz ko aicināja ĀAPP, ir devusi pozitīvus augļus.

7.13.

Pilnīgi apstiprinājās arī mūsu secinājums, ka "Krievijas un Baltijas valstu attiecību ekonomiskie aspekti ir spēcīgākais tuvināšanās faktors". ĀAPP ieteica nelietot ekonomisko sankciju draudus attiecībā uz Baltijas valstīm, bet stimulēt savstarpēju ekonomisko ieinteresētību, kas kļūs par garantiju Baltijas kaimiņu ievērojamai atkarībai no Krievijas tranzīta un tirdzniecības. Tas arī notiek praksē, vēl jo vairāk tādēļ, ka Baltijas valstu krieviski runājošie iedzīvotāji ir pierādījuši savu dzīvotspēju jaunajos ekonomiskajos apstākļos šajās valstīs.

7.14.

Joprojām aktuāla ir tēze, ka līdz ar Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā izveidosies kopēja robeža starp Krieviju un ES un ka Krievijas biznesa politikas svarīgākais mērķis varētu būt iekļūšana Baltijas valstu tirgū, kopīgu uzņēmumu tīkla izveidošana, kuri turpmāk nodrošinātu pieeju ES tirgum. Kopš publicēts pirmais ziņojums, ir bijuši šāda mērķtiecīga darba piemēri. Krievijas investīciju kopējais apjoms Baltijā pārsniedzis 200 milj. dolāru un turpina augt.

Turpmāka politisko attiecību stabilizēšana ar Baltiju varētu stimulēt Krievijas kapitāla ieplūšanu tajā un vienlaikus arī Rietumu kapitāla pieplūdumu. Šo ekonomikas faktoru līdztiesīga klātbūtne Baltijas tirgū, ņemot vērā nacionālā kapitāla intereses, varētu kļūt par spēcīgu stabilizējošu faktoru mūsu attiecībās.

7.15.

Pakāpeniski, atkarībā no ekonomiskajām iespējām, tiek īstenota vēl viena norāde — uz Eiropu orientētā Krievijas eksporta transporta plūsmas diversifikācija. Ļeņingradas apgabalā tiek būvētas jaunas ostas un naftas termināli, tas ceļ Krievijas konkurētspēju un mazina tās atkarību no Baltijas valstu tranzīta un tarifu politikas.

7.16.

Kā nerealizēta "Jaunās darba kārtības" rekomendācija jāmin aicinājums aktīvāk piedalīties Baltijas jūras valstu padomes darbā, organizēt militāro sadarbību, aktivizēt darbu ar novājinātajām un sašķeltajām krievu kopienām Baltijā. Joprojām kā caurkritušu var raksturot Krievijas darbu krievu kultūras un valodas atbalstīšanā Baltijā.

7.17.

Lai stabilizētu Krievijas un Baltijas valstu attiecības, jau tagad precīzi var norādīt vairākas sadarbības sfēras, kuras var attīstīt neatkarīgi no kopējās politiskās situācijas un jautājuma par līdzdalību NATO. Pirmām kārtām tie ir šādi jautājumi:

• cīņa pret ieroču nelikumīgu transportēšanu caur Baltijas valstīm uz Krieviju;

• cīņa pret narkotiku nelikumīgu apgrozību caur Baltijas valstīm uz Krieviju un pretējā virzienā — no Krievijas;

• Baltijas jūras ekoloģijas problēmas;

• kopīga sadarbība Ziemeļu padomes projekta ietvaros.

7.18.

Ir mērķtiecīgi sākt Krievijas pierobežas apgabalu (Murmanskas, Ļeņingradas, Kaļiņingradas, Karēlijas, Sanktpēterburgas) pievienošanās procesu starptautiskajai sadarbības organizācijai "Baltica Forum", kas pašlaik ir gatava šādam solim (sākotnēji Vācijas un Somijas tirdzniecības un rūpniecības aprindas to izveidoja, lai sekmētu Baltijas integrāciju Eiropas struktūrās, bet tagad tai ir plašāka nozīme).

7.19.

Būtu lietderīgi censties noslēgt vienošanos vismaz par Krievijas un Igaunijas reģionālo sadarbību, sekojot Somijas un Krievijas ziemeļrietumu sadarbības paraugam.

7.20.

Krievu diasporas atbalstīšana Baltijas valstīs jāīsteno ar iedarbīgākām metodēm, izmantojot plašus līdzekļus, kas ir Krievijas rīcībā.

7.21.

Apstākļos, kad joprojām ir pietiekami sarežģītas attiecības ar Baltijas valstīm, Krievijas interesēs būtu izveidot pietiekami efektīvu sakaru tīklu nevaldību līmenī. Piemēram, uzmanības un turpmākas izstrādes vērta ir ideja katru gadu rīkot Krievijas un Baltijas forumu.

7.22.

Absolūti kontrproduktīva, kā tas līdz šim ir bijis Krievijas politikā, ir prakse tikai vienpusējā kārtā "sodīt" Baltijas valstis par politiku, kas objektīvi ierobežo krieviski runājošo iedzīvotāju tiesības. Absolūti nepieciešams stimulēt tās darbības, politiskos spēkus un tās valstis, kas mēģina uzlabot krievu stāvokli. Ārkārtīgi svarīgi ir uzkrāt un uzturēt pozitīvo kapitālu mūsu attiecībās.

Nākas konstatēt, ka pozitīvās tendences, kas iezīmējušās Baltijas valstīs šajā sakarā, jau nes augļus.

7.23.

Ņemot vērā zināmas pozitīvas izmaiņas, kas pagaidām vēl nav izšķirošas, pēc 2000. gada vēlēšanām Krievijā varētu tikt izskatīts jautājums, ka būtu mērķtiecīgi rīkot KF prezidenta tikšanos ar katru no Baltijas valstu līderiem.

7.24.

Vājais punkts mūsu attiecībās joprojām ir abu valstu sabiedrisko, zinātnes un darījuma aprindu sakari un kontakti. Šajā sakarā pozitīvi vērtējama Viskrievijas apdrošinātāju savienības iniciatīva izveidot Hanzas apdrošināšanas savienību, iesaistot tās darbā visas valstis pie Baltijas jūras, ar organizatorisko centru Sanktpēterburgā.

7.25.

"Pēcdienvidslāvijas Eiropas" jaunās reālijas, NATO centieni darboties no spēka pozīcijām, neņemot vērā ANO Drošības padomes sankcijas, rada jaunus bīstamus elementus Krievijas un Baltijas valstu savstarpējās attiecībās.

Saprotams, ka Baltijas valstu lēmums iestāties tajā vai citā starptautiskajā savienībā ir šo valstu suverēnas tiesības. Taču ĀAPP nevar nebrīdināt, ka jābūt uzmanīgiem, pieņemot šādu lēmumu, it īpaši tad, ja tas notiks tuvākajos gados. Pārāk nestabila atkal ir situācija drošības jomā. Liela neveiksme pasaules drošības sistēmas — Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā Kosovā liek mums nopietni domāt par šīs sistēmas pārkārtošanu. Šajos apstākļos nopietni papildu destabilizējoši faktori var būt vienkārši graujoši. Nav šaubu, ja NATO drīz paplašināsies, iekļaujot Baltijas valstis, Krievija to vērtēs kā tiešu militāru draudu palielināšanos.

7.26.

Krievijai joprojām, bet tagad sevišķi aktīvi, jāiestājas par alternatīvu veidu meklēšanu reģionālās drošības garantēšanā. NATO paplašināšanās, iekļaujot šo reģionu, var tikai pagriezt atpakaļ Krievijas un Baltijas valstu attiecību pozitīvo dinamisko attīstību, var izveidot vēl vienu (papildus situācijai ap Dienvidslāviju) ilglaicīgas spriedzes perēkli Eiropas centrā. Šāda paplašināšana nepārprotami liecinās, ka NATO mērķtiecīgi īsteno šādu perēkļu "vairošanas" politiku.