Starptautiskās konferences  Viļņā 1999.gada 28.septembrī

Konference "Molotova — Ribentropa pakts. Baltijas valstu tagadne un nākotne" notika šodien Viļņā. Konferences iniciatore ir Baltijas asambleja. Konferencē, kuru atklāja Lietuvas prezidents Valds Adamkus, piedalījās pārstāvji no 14 valstīm. Dalībnieku skaitā bija Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis, Igaunijas parlamenta Rīgikogu priekšsēdētāja vietnieki Tunne Kelams un Sīri Ovīra, Dānijas bijušais ārlietu ministrs Ufe Elemans—Jensens, Islandes bijušais ārlietu ministrs Jons Baldvins Hannibalsons, Baltkrievijas parlamenta priekšsēdētājs Semjons Šareckis un Baltkrievijas parlamenta bijušais priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs. Konferencē piedalījās arī Baltijas valstu politisko partiju vadītāji, universitāšu rektori, Lietuvas pilsētu mēri un reliģisko konfesiju pārstāvji.

Konferences mērķis bija politiski un juridiski izvērtēt Molotova — Ribentropa pakta sekas 60 gadus pēc šā pakta un tā slepeno protokolu parakstīšanas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Konferences dalībnieki ir vienisprātis par to, ka bēdīgi slavenie nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības 1939.gada 23.augusta un 1939.gada 28.septembra līgumi un to liktenīgās sekas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir jūtamas vēl šodien, kad šīs trīs valstis atkal ir brīvas un ir ceļā uz Eiropas Savienību un NATO. Šie līgumi ir brīdinošs atgādinājums attiecīgajām lielvalstīm, proti, Vācijai, Krievijai un Jaltas līguma parakstītājām valstīm.

V.Landsberģis savā referātā par Molotova — Ribentropa paktu atzīmēja, ka tas nav tikai pagātnes notikums, bet attiecas arī uz tagadni un nākotni.

Savā runā par okupācijas sekām Dalija Kodīte, Lietuvas Pretošanās kustības un genocīda izpētes centra ģenerāldirektore, izteica priekšlikumu Baltijas asamblejai lūgt Romas starptautisko tiesu precīzāk formulēt genocīda definīciju.

Irēna Veisaite, atklātās sabiedrības fonda "Lietuva" valdes priekšsēdētāja, atzina, ka sāpīgākās Molotova — Ribentropa pakta sekas ir traģiskie notikumi Baltijas valstīs, arī Lietuvā, proti, sarežģījumi ebreju un lietuviešu attiecībās. I.Veisaite arī norādīja, ka šīs tautas kļuvušas par abu okupācijas režīmu upuriem, un ierosināja turpināt dialogu, lai veicinātu atklātību un palīdzētu visaptveroši atrisināt šo sāpīgo problēmu.

Dumitrs Preda un Jons Čipers izvērtēja 1939.gada PSRS un Vācijas pakta negatīvās sekas, proti, tās, kas saistītas ar Rumānijas teritoriālo sadalīšanu, kā rezultātā uz ilgu laiku tika ietekmēts rumāņu tautas progress, valsts suverenitāte un tās ceļš uz demokrātiju.

Runājot par Padomju Savienības sabrukuma sekām, bijušais Maskavas mērs Gavriils Popovs iztirzāja jaunās valstu attiecības, kādas izveidojušās Eiropā pēc šā sabrukuma. Viņš atzīmēja, ka Molotova — Ribentropa pakta principi varētu tikt atkal izmantoti, īpaši ja Eiropā sāktu tuvināties divas lielvalstis — Krievija un Vācija — un līdz ar to kaimiņos esošo mazo Viduseiropas un Austrumeiropas valstu vajadzības un intereses netiktu ņemtas vērā. G. Popovs apgalvoja, ka, lai to novērstu, ir jāpaātrina ES integrācijas process un jāsaglabā līdzšinējā ES noteiktā kārtība, proti, ka lielās dalībvalstis nepakļauj sev mazās dalībvalstis.

Vītauts Cinausks, Lietuvas Republikas Seima loceklis, Deportēto atgriešanās fonda priekšsēdētājs, uzsvēra, ka ir nepieņemami tas, ka valsts, kura no bijušās PSRS pārņēmusi starptautiskās finansu un citas saistības, neizjūt nedz materiālo atbildību, nedz morālo pienākumu atlīdzināt par nodarīto ļaunumu, proti, par zaudējumiem, kas radušies okupēto valstu pilsoņiem, par vergu darbu, par iznīcinātajiem cilvēkiem, par izlaupīto īpašumu, par salauztajām dzīvēm un sabojāto veselību.

Bijušais Igaunijas Kongresa priekšsēdētājs Tunne Kelams un bijušais Igaunijas Tautas frontes līderis Edgars Savisārs raksturoja šo divu unikālo pilsonisko organizāciju izveidošanu un tālāko attīstību, kuras radīja pamatu demokrātiskai padomju režīma alternatīvai. Abu šo kustību spēja kritiskā brīdī sadarboties bija izšķirošs faktors Igaunijas neatkarības atjaunošanā uz tiesiskās pēctecības pamata.

Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs un bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks uzsvēra, ka Latvijas Republikas valstiskums tika atjaunots miermīlīgā ceļā, balstoties uz šādiem pieciem faktoriem: latviešu tautas uzticība Tautas frontei, Padomju Savienības pagrimums un sairšana, piesardzīgi, bet stingri sniegtais rietumvalstu atbalsts, Baltijas valstu vienotība un latviešu emigrantu organizāciju palīdzība.

Baltkrievijas pārstāvji — Augstākās padomes vadītāji S.Šareckis un S.Šuškevičs — pievērsa konferences dalībnieku uzmanību situācijai Baltkrievijā. S.Šuškevičs kritizēja rietumvalstu nostāju, kas, pēc viņa domām, legalizē nelikumīgo Lukašenko režīmu. Abi Baltkrievijas pārstāvji lūdza starptautisko demokrātisko sabiedrību lielāku vērību veltīt notikumiem Baltkrievijā un veikt vairāk pasākumu situācijas normalizēšanai šajā valstī.

A.Endrjukaitis, bijušais Lietuvas parlamenta loceklis, norādīja, ka, maskējoties ar cīņu pret starptautisko terorismu, Krievija, veikdama militāras akcijas, nodarbojas ar civiliedzīvotāju slepkavošanu Dagestānā un Čečenijā un tādējādi bez attaisnojuma atņem cilvēkiem tiesības dzīvot. Ilgstošā un nekontrolējamā asinsizliešana Kaukāzā var tikt novērsta vienīgi ar labas gribas sarunām un starptautisko organizāciju piedalīšanos.

Savā runā par NATO paplašināšanos brigādes ģenerālis Jons Kronkaitis, Lietuvas Bruņoto spēku komandieris, uzsvēra šādu principu: ja Lietuvai uzbruks, tā sevi aizstāvēs neatkarīgi no tā, vai draugi sniegs tai palīdzību vai ne.