Ar sirsnīgu sveicienu no tālās zemes Austrālijas

Prāvests Arnolds Grosbahs šajā vasarā piepulcējās deviņdesmitgadnieku saimei. Par nopelniem Tēvijas labā viņš 1998.gada 26.oktobrī tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kopš 1950.gada prāvests ar ģimeni dzīvo Austrālijā, no kurienes arī saņēmām atbildi uz redakcijas lūgumu iepazīstināt "Latvijas Vēstneša" lasītājus ar Arnolda Grosbaha dzīves gājumu. Vīra uzdevumā vēstuli atrakstījusi viņa dzīvesbiedre Elvīra Grosbaha. Vēstulei pievienots bijušā Melburnas Sv.Krusta draudzes priekšnieka inženiera Gunāra Drulles raksts, kas sakarā ar 65.gadadienu kopš Arnolda Grosbaha ordinēšanas mācītāja amatā ticis publicēts laikrakstos "Austrālijas Latvietis" un "Ceļa Biedris". Šī raksta oriģinālu Grosbahas kundze uzticējusi redakcijai varbūtējai izmantošanai, klāt pievienojot arī fotoattēlu no prāvesta lūgšanas brīža pie Sv.Krusta baznīcas latviskā stilā veidotā altāra.

Rakstā pieminēta 1946.gadā Stokholmā izdotā Dziesmu grāmata latviešiem svešumā, kuras redakcijas komisijā kopā ar teologiem Arnoldu Grosbahu, Oskaru Sakārni un Rihardu Zariņu darbojies arī Andrejs Eglītis. Šī mazā grāmatiņa ar pazīstamās grafiķes Marijas Induses-Mucenieces (1904. 17. VIII Talsu apr. Lubezeres pag. — 1974.26.X Upsalā, Zviedrijā) vāka zīmējumu ir starp tām nedaudzajām grāmatām, ko dzejnieks paturējis savā tuvumā un nav aizdāvinājis ne kādai skolai, ne muzejam. Un Andrejs Eglītis labi atceras gan Grosbahu ģimeni, ar kuru vienā mājiņā kaimiņos dzīvojuši Stokholmas pievārtē pie Melāra ezera, gan tos protestus, kas sacēlušies pēc tam, kad šī Dziesmu grāmata iznākusi: "Ļoti grūti bija to iespiest, jo Zviedrijas tipogrāfijās trūka latviešu burtu, bet vēl grūtāk bija dažus pārliecināt, ka svešumā kalpošana Dievam var kļūt mazliet citāda. Dievnamos var dziedāt arī kādas jaunākas dziesmas." Pēc rūpīgas atlases un apspriešanās grāmatā līdz ar tautā visvairāk iemīļotajām garīgajām dziesmām uzņemtas arī dziesmas ar Veronikas Strēlertes, Nikolaja Kalniņa, Leonīda Breikša un vairāku citu trimdā vai cietumos nonākušo latviešu dzejnieku vārdiem. Kā Elzas Ķezberes dzeja: "Tu, kam klausa zvaigžņu bari, kuram saule lec un riet, Vienīgais dot spēku vari Tiem, kas moku ceļos iet", vai dziesma ar Kārļa Skalbes vārdiem: "Par mazu lauku ceļu gāju, Kur vasara visapkārt zied, Un draugus tālē iedomāju, Kas tumšu sāpju ceļu iet." Latvijā Atmodas sākumā visbiežāk tika citēts otrais pants: "Daudz mocekļu bij izredzētu Tev, mana mazā tēvija, Kas līdz ar mātes vārdu svētu Čukst sāpju stundā: Latvija!" Nodaļā "Pļaujas svētkos" ievietots Andreja Eglīša dzejolis "Uz brīdi mierā tautu kauja", kas sevišķi spēcīgi atbalso ticību dzīvības un gaismas uzvarai, cerību uz drīzu atgriešanos mājās: "Kaut tēvu druvas negaiss vēta, Man droša sēkla sirdī sēta. Tai Dievs liek zelt Caur posta auku, — Tā ticība, ko nevar kaut. Tā apsēj tautas dvēs’ļu lauku, Tā vedīs tēva druvas pļaut." Pielikumā ievietota arī Kārļa Baumaņa sacerētā un komponētā valsts himna "Dievs, svētī Latviju!" un Andreja Eglīša 1943.gadā Rīgā sarakstītā latviju lūgšana "Dievs, Tava zeme deg!"

Gunāra Drulles rakstu publicējam ar niecīgiem īsinājumiem, saglabājot autora lietoto ortogrāfiju.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Prāvests Arnolds Grosbahs ar savu dzimtu Zviedrijā bija nonācis mazliet agrāk par mani un jau atradis lētu mājokli Stokholmas nomalē. Tā bija celta kā vasaras māja, pēc tam mazliet siltināta. Arī man tur atradās vieta.

Arnolds Grosbahs bija jauneklīgs, aizrautīgs sava darba darītājs. Elvīru, cik atceros, viņš iemīlējis Zaļenieku ģimnāzijā kā sešpadsmitgadīgu meiteni. Tā viņi kļuva mūža draugi. Abi bija sabiedriskas dabas, dziedāja Reitera korī. Grosbaha kundze bija ļoti sirsnīga, izpalīdzīga, arvien sauca mani pusdienās. Tas bija 1945.gads, mums visiem klājās grūti. Mēs ar prāvestu Oskaru Sakārni sākumā strādājām vismelnākos darbus uz dzelzceļa, nopelnīt varēja maz. Tāpēc vienmēr centos kaut kur tā lētāk paēst, lai nebūtu jāizmanto kaimiņu viesmīlība.

Ilgi diemžēl mums kaimiņos neiznāca dzīvot — prāvestu Grosbahu pārcēla darbā uz Dāniju. Viņš Dieva vārdu sludināja ar lielu pārliecību un arī sirsnību, prata izlīdzināt nesaskaņas draudzē, uzrunāt bērnus un jaunatni. Viņu ar pateicību var atcerēties tūkstošiem jauniešu, kam viņš garajos kalpošanas gados rādījis ceļu uz Latviju — gan vārdos, gan darbos.

Labi neatceros, kādā jubilejas reizē tas bija, kad dzejā uzrakstīju veltījumu prāvestam Grosbaham. Tā ir dziesma, kas dziedama meldijā "Ļaujiet man".

Mūžam ceļams, mūžam

ceļams ļaužu dvēslēs

Dieva nams. Reizēm liekas

neuzceļams. Mūžam ceļams

Dieva nams, pāri tumsai,

pāri naidam, mūžam

ceļams Dieva nams.

Andrejs Eglītis

Priekšvārds

Latviešiem svešumā —‚ tiem, kam nav dzimtenes, bet kas savu dzimteni neaizmirst, tiem, kam nav savu māju, bet kas ilgojas pēc tām, tiem, kam nav sava dievnama, bet kas Dievu lūdz svešā dievnamā — lai veltīta šī dziesmu grāmata. Dieva dziesmai skanot pazīstamā meldijā un mīļā mātes valodā, lai mēs, trimdā izdzītie, sasaucamies no zemes uz zemi, jū®ām pāri, visur tur, kur arī mēs nebūtu izklīduši. Dziesma sensenos laikos saglabāja stipru mūsu tautu visgrūtākos dzīves brīžos. Lai tā spirdzina mūsu pagurušās sirdis tagad ticībā Dieva taisnības uzvarai pasaulē, cerībā atgriezties reiz dzimtenē un mīlestībā, palīdzot viens otram nostaigāt līdz galam svešās zemes ceļus.

Jau no pirmās dienas svešumā bija liela prasība pēc dziesmu grāmatas, dzimtenē atstātās vai bēgļu gaitās nozaudētās vietā. Lai tādu izdotu, 1945.gada februārī nodibinājās dziesmu grāmatas redakcijas komisija, ku®ā ietilpa prāvests Oskars Sakārnis, prāvests Arnolds Grosbachs un mācītājs Richards Zariņš. Vēlāk tai pievienojās dzejnieks Andrejs Eglītis. Komisijas darbs ieilga, pa daļai vadoties no cerības, ka drīzumā pavērsies ceļš atpakaļ uz dzimteni, kas laiku pa laikam uzliesmoja, vērojot polītiskos notikumus, bet lielāko tiesu nepārvaramo grūtību dēļ, kas radās, grāmatu iespiežot Zviedrijā, kur stipri sajūtams latviešu burtu trūkums. Lai samazinātu izdevumus, grāmata bija jāsaīsina: no daudzām dziesmām bija jāatsakās. Izlasē komisija vadījās no divējāda apsvēruma: uzņemt jaunajā dziesmu grāmatā iemīļotākās dziesmas un tās, kas trimdas apstākļiem pēc sava satura vispiemērotākās. Pamatā šeit ņemta dzimtenē izdotā Dziesmu grāmata skolai un mājai. Dažu dziesmu saīsināja un pārlaboja valodu. Komisija uzņēmās lielo atbildību uz sevi un pieskārās arī dažiem nedzejiskiem izteicieniem dziesmās, tos pārveidojot. Šai darbā vislielākā atzinība jāizsaka dzejniekam Andrejam Eglītim. Dažas dziesmas pārvietoja citos nodalījumos, jo pēc sava satura tā likās piemērotāki, daži nodalījumi ieguva arī jaunus virsrakstus. Visas pārmaiņas komisija izdarīja pēc rūpīgām pārdomām, uzklausot arī ievērojamāko dzejnieku un tautas darbinieku domas.

Grāmatā ir uzņemtas arī vairākas jaunas dziesmas. Vieta dota vairākiem jauniem dzejniekiem — gan tikai tiem, ar ku®iem izdevās sazināties.

Pie dziesmu grāmatas tapšanas daudziem ir jāizsaka pateicība, bet sevišķi Anglijas baznīcai un mūsu sūtnim K.Zariņa kungam Londonā. Anglijas baznīca deva līdzekļus, lai šī grāmata varētu iziet tādā skaitā, ka tā vienotu visu lielo latviešu trimdas draudzi. Lai šis nodoms piepildītos! Dievs lai pašķi® ceļu šai grāmatai un dod ar to trimdas draudzei drīz atgriezties dzimtenē.

Stokholmā 1946.gada novembrī

Redakcijas komisija

Vienam no mūsu trimdas izcilākajiem mācītājiem, prāv. Arnoldam Grosbacham piepildās 65 gadi, kopš arhibīskaps Dr. Teodors Grīnbergs 1933. gada 9. jūlijā viņu ordinēja mācītāja amatā. Šajos 65 gados ir tik daudz sasniegts un izcīnīts, ka jābaidās, vai atskatoties uz prāvesta Grosbacha darbu, jebkurš raksts nekļūs par milzīgu statistikas klāstu. Lai izprastu un novērtētu viņa darbu, svarīgākie notikumi un dati tomēr jāmin — kaut īsumā.

Prāvests Arnolds Grosbachs dzimis 1909. gada 31. maijā Rīgā. Pēc Jelgavas 2. valsts vidusskolas beigšanas viņš 1928. gadā iestājas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kuru beidz 1932. gada 17. maijā ar atzīmi "ļoti sekmīgi". Vēlāk, 1943. gada 28. oktobrī, prāvests A.Grosbachs iegūst licenciāta grādu.

Obligāto mācītāja kandidāta laiku viņš strādā Jelgavā Sv. Annas draudzē pie prāvesta Ķullīša.

Arhibīskapam Dr. T.Grīnbergam atstājot Ventspils draudzi un pārceļoties uz Rīgu, Ventspils draudze 1934. gada 2. aprīlī ievēlē mācītāju Arnoldu Grosbachu par savas draudzes mācītāju. 1934. gada 24. aprīlī arhibīskaps Dr. T.Grīnbergs mācītāju Arnoldu Grosbachu salaulāja ar Elvīru, dz. Sīpols, viņa dzīvesbiedri vēl šodien.

Desmit gadus prāvests A.Grosbachs ir Ventspils draudzes mācītājs un līdztekus mācītāja darbam strādā par ticības mācības skolotāju Ventspils Komercijas un arodu skolā, tiek iecelts par Ventspils Garnizona mācītāju, piešķirot virsnieka pakāpi. Viņš ir arī Ziemeļkursas novada skautu organizācijas mācītājs un veic daudzus citus sabiedriskus pienākumus.

1940. gadā, padomju karaspēkam okupējot Latviju, atbrīvojās Piltenes iecirkņa prāvesta vieta un, kaut gan komunistu valdība bija aizliegusi mācītāju konferences, Piltenes iecirkņa mācītāji slepus sapulcējās Ventspils baznīcas torņa telpā un ievēlēja mācītāju Arnoldu Grosbachu par prāvestu. Baznīcas Virsvalde to apstiprināja Rīgā 1941. gada 17. martā. Tā 31 gada vecumā Arnolds Grosbachs kļuva par Latvijas ev. lut. baznīcas gados jaunāko prāvestu. Piltenes iecirkņa prāvesta pārziņā bija desmit mācītāji.

Profesora Dr. Egīla Grīšļa izdotajā lūgšanu grāmatā "Ceļa spieķis dārgs un svēts" ievietota arī viena no prāvesta A.Grosbaha lūgšanām, no kuras atļaujos citēt vārdus, kas parāda viņa lielo paļaušanos uz Dievu un uzticību dzimtenei:

"Mans Kungs un Dievs! Man ir uzlikti pienākumi, kas ir jāpilda pret tautu un valsti (..) Stiprini Tu mani, kad es taisos pagurt, lai es būtu uzticīgs karavīrs ne tikai savai valstij, bet arī it īpaši Tev. Lai nekas mani nenovērš no Tava ceļa. Svētī mani, svētī manus mīļos tālumā, svētī to zemi, par ko es stāvu un kam es kalpoju, un palīdzi man palikt uzticīgam līdz galam!"

Kad prāvests A.Grosbachs 1944. gada 13. oktobrī zvejnieku laivā ieradās Zviedrijā, sākās viņa darbs trimdā. Neparastas sagadīšanās dēļ katrā zemē, kur Dievs viņam bija lēmis strādāt, pirmais dievkalpojums bija 18. novembrī. Tā tas bija Zviedrijā, Dānijā un vispēdīgi Austrālijā. 1944. gada 18. novembrī prāvests A.Grosbahs vadīja pirmo latviešu dievkalpojumu Zviedrijā. 1946. gadā Dānijā un 1950. gadā Austrālijā, Bonegilas bēgļu nometnē.

Zviedrijā prāvests A.Grosbachs izveido Stokholmas latviešu draudzi un kļūst tās mācītājs. Tiek nodibinātas latviešu skolas ar prāvestu kā priekšnieku, un viņš palīdz noorganizēt pirmās Latviešu jaunatnes dienas Stokholmā visas Zviedrijas mērogā. Prāvests ir Zviedrijas latviešu skautu un gaidu mācītājs. Kopā ar prāvestu Oskaru Sakārni, mācītāju Richardu Zariņu un dzejnieku Andreju Eglīti, ar sūtņa Kārļa Zariņa materiālu atbalstu, tika izdota Dziesmu grāmata latviešiem svešumā. Kad Padomju Savienība pieprasīja izdot Zviedrijā nokļuvušos latviešu karavīrus, prāvests A.Grosbachs kopā ar prāvestu O.Sakārni apelēja pie Zviedrijas valdības un pie baznīcas. Uz ceļiem nometušies, viņi lūdza Zviedrijas karali apžēlot latviešu karavīrus. Tomēr visi lūgumi palika bez panākumiem.

Dānijā nokļuvušo latviešu bēgļu aicināts, prāvests A.Grosbachs atstāj Stokholmas latviešu draudzi prāvestam O.Sakārnim un pārceļas uz Dāniju, kur septiņās bēgļu nometnēs bija sapulcināti 1900 latviešu bēgļi, bet visā Dānijā nebija neviena latviešu mācītāja. Savu ģimeni, sievu ar divām meitām, prāvests atstāja Zviedrijā, jo bija paredzēts Dānijā uzturēties tikai vienu gadu. Tomēr, paklausot latviešu bēgļu lūgumam, prāvests kalpoja Dānijā četrus gadus. Dānijā prāvests Grosbachs nodibina Dānijas Latviešu trimdas draudzi ar sēdekli Kopenhāgenā. Dievkalpojumi notika visās latviešu nometnēs. Prāvests palīdzēja tur nodibināt latviešu pamatskolas un Kopenhāgenā — pat latviešu ģimnāziju. Viņš bija latviešu skolu valdes priekšnieks un mācīja ticības mācību latviešu ģimnāzijā un kļuva arī par latviešu skautu un gaidu mācītāju. Pēc prāvesta ierosinājuma latvieši Nestres kapsētā Kopenhāgenā uzceļ pieminekli mirušajiem latviešu karavīriem un bēgļiem. Tas tiek iesvētīts 1948. gada 18. novembrī.

1950. gadā prāvests A.Grosbachs ar ģimeni ierodas Austrālijā un kļūst par 1951. gada 7. aprīlī dibinātās Melburnas ev. lut. latviešu draudzes mācītāju. Paralēli draudzes darbam viņš intensīvi piedalās Latvijas ev. lut. baznīcas darbā. 1960. gadā prāvestu A.Grosbachu ievēlē par Austrālijas latviešu ev. lut. draudžu apvienības priekšnieku, un šajā amatā prāvests ir līdz 1990. gadam. 1964. gadā prāvestu A.Grosbachu ievēlē Latvijas ev. lut. baznīcas (eksilā) Virsvaldē.

Ar Virsvaldes piekrišanu 1968. gadā prāvests dodas uz Indiju, kur apmeklē misionāri Annu Irbi un atjauno pārtraukto latviešu ev. lut. baznīcas misijas darbu. Otrā apmeklējumā uz Indiju 1972. gadā prāvests iesvētīja latviešu misijas uzcelto Sv. Pāvila baznīcu un lika pamatakmeni latviešu misijas stacijai Karunārpurī ciemā. 1972. gadā arhibīskaps A.Lūsis uzlika prāvestam baznīcas Virsvaldes piešķirto Nopelnu Krustu ar zelta vainadziņu.

Visražīgākais prāvesta A.Grosbacha darba lauks bija viņa iemīļotajā Melburnas ev. lut. latviešu draudzē, kur prāvests kalpoja 36 gadus. Pie Melburnas draudzes tika nodibinātas draudzes kopas un atsevišķas draudzes Viktorijas pavalsts pilsētās Moē, Mabrā, Bīčvortā, Vodongā, Benallā, Morningtonā, Džīlongā, Balaratā un jaunās Dienvidvelsas pilsētā Alburijā. Visas šīs draudzes kopas un draudzes prāvests Grosbachs apkalpoja viens pats. Katru svētdienu tūdaļ pēc regulārā rīta dievkalpojuma Melburnā prāvests devās uz kādu no šīm pilsētām, kas atradās 100–300 km no Melburnas, lai vēlā pēcpusdienā noturētu otru dievkalpojumu. Arī sestdienas bieži tika izmantotas, lai ārpus Melburnas dzīvojošie tautieši nepaliktu bez Dieva vārda.

Garīgais darbs auga plašumā un dziļumā, līdz 1971. gadā draudzē jau bija 2503 locekļi, un tā bija otrā lielākā latviešu draudze brīvajā pasaulē. Draudzē bez regulāriem dievkalpojumiem prāvests rīkoja arī reliģisku priekšlasījumu ciklus, bija Bībeles stundas, svētdienas skola bērniem, bērnu un jauniešu dievkalpojumi un lieli brīvdabas dievkalpojumi.

Bez draudzes darba prāvests Grosbachs aktīvi piedalījās latviešu sabiedrībā. Trīspadsmit gadus prāvests strādāja par ticības mācības skolotāju latviešu biedrības sestdienas skolā Melburnā. Prāvests Grosbachs bija skautu un gaidu mācītājs, darbojās latviešu virsnieku apvienībā un Daugavas Vanagu organizācijā, ilgus gadus bija ģenerāļa Goppera fondā un darbojas Kārļa Zariņa fondā, kuru vada prof. Dr. E.Dunsdorfs. Prāvests A.Grosbachs ir studentu korporācijas "Patria" goda filistrs.

Jau pirmajā Melburnas draudzes pastāvēšanas gadā prāvests sāka rūpēties arī par tiem draudzes locekļiem, kuru mūža gaitas noslēdzās Austrālijā, lai tie nepazustu daudzajās Melburnas un apkārtnes austrāliešu kapsētās. Pēc prāvesta ierosinājuma draudze nopirka lielu kapsētas nodalījumu Foknera kapsētā Melburnā, kur izveidoja latvisku kapsētu. Tur pēc arhitekta Kārļa Sātiņa meta uzcelts skaists marmora piemineklis.

Prāvests Grosbachs lielu uzmanību vienmēr veltījis bērniem un jauniešiem. Pie draudzes nodibinājās jauniešu pulciņš, jauniešu koris, tautas deju kopa "Ritenītis" jauniešiem un "Sprīdītis" — bērniem. Sprīdīšu vasaras noemtnēs darbojās meiteņu dziesmu ansamblis un kokļu ansamblis. 1960. gadā draudze iegādājās lielu lauku īpašumu skaistā kūrorta vietā Dailsfordā, 80 kilometrus no Melburnas, ko nosauca par Sprīdīšiem. Šis īpašums bija domāts bērnu un jauniešu kristīgai un nacionālai audzināšanai. Sprīdīšu vasaras nometnes pastāvēja 25 gadus, un prāvests A.Grosbachs visus 25 gadus bija nometņu vadītājs.

Kad prāvests aizgāja no draudzes darba, Sprīdīši tika pārdoti. Varētu likties, ka reliģiskā audzināšana latviskā garā vairs nav draudzei vajadzīga un prāvesta Grosbacha lielais darbs varbūt bijis veltīgs. Tomēr daudzi bijušie Sprīdīšu nometņu dalībnieki liecina pretējo. Bijusī Sprīdīšu nometņu dalībniece Dr. Daina Rumberga avīzē "Austrālijas Latvietis" raksta:

"Mani mīļie Sprīdīši! Jūs bijāt tik dārgi man! Pie Jums es pavadīju savu bērnību un savu jaunību. (..) Zem jūsu skaidri zilajām debesīm es atradu un iemācījos Dievu lūgt. Dievs man likās tik ļoti tuvs. Stāvot ik rītus pie vienkāršā koka altāra un skaitot: "Mūsu Tēvs debesīs". (..) Pie Jums izauga arī mana nacionālā pašapziņa. Ik rītus mēs dziedājām "Dievs, svētī Latviju!", sarkanbaltsarkanajam karogam paceļoties augstu debesīs. (..) Tagad, kad man pašai aug bērniņi, domāju par to, kā tas būtu, ja vēl pastāvētu iespēja viņus kaut reizi gadā nodot jūsu drošīgās rokās.

Tagad jūsu (Sprīdīšu) vairs nav."

Pēc prāvesta A.Grosbacha ierosinājuma Melburnes latviešu draudze uzcēla skaistu lielu baznīcu, kuru nosauca par Svētā Krusta baznīcu. Tās architekts ir draudzes loceklis arch. Uldis Merits. Baznīca ir uzcelta skaistā vietā un veidota latviskā stilā. Sv. Krusta baznīcu iesvētīja archibīskaps A.Lūsis 1972.gada 8.oktobrī.

Baznīcas celšana uzlika prāvestam lielu darba slodzi, jo prāvests neatteicās no pienākumiem un darbiem, kurus bija uzņēmies gan draudzē, gan latviešu sabiedrībā. Visos darbos, kas saistīti ar baznīcas celšanu, prāvests pats bija klāt — gan pilsētas valdes sēdē, kur bija jāaizstāv lūgums atļaut celt baznīcu, gan būvkomitejas sēdēs, kur risināja tīri tehniskus jautājumus, gan talkās un līdzekļu vākšanas akcijās. Viņš rakstīja runas, pārliecināja un iesildīja draudzes locekļu sirdis, lai lielais mērķis tiktu sasniegts. Lai palīdzētu iegūt līdzekļus baznīcas celšanai, prāvests A.Grosbachs draudzes valdei un pilnsapulcei lika priekšā pārdot draudzes māju, kur viņš ar ģimeni dzīvoja. Tā prāvests nesa personīgu financiālu upuri, iegādājoties par saviem līdzekļiem sev ģimenes mājiņu.

Draudzes mājas pārdošana deva draudzei pirmos līdzekļus, kas atļāva iegādāties zemi skaistā vietā. Tam sekoja draudzes locekļu nesavtīgās dāvanas un ziedojumi. Lielais mērķis tika sasniegts.

Ir grūti saprast, kā Dievs varējis vienam cilvēkam dot tik dzelžainu izturību, lai viņš ticībā Dievam un mīlestībā uz latviešu tautu spētu upurēt visu savu dzīvi savai draudzei, Latvijas baznīcai un latviešu tautai.

Gunārs Drulle, bijušais Melburnas ev.lut.  latviešu draudzes priekšnieksa