Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija meklē Zviedrijas atbalstu"

Aģentūra TT

— 99.09.29.

Stokholma. Helsinki šajās dienās latviešiem ir svarīgāka pilsēta nekā Rīga, uzskata Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. Tas tādēļ, ka tieši Helsinkos tiks izlemts, vai Latvija varēs sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Lai lūgtu Zviedrijas atbalstu šajā jautājumā - kāds viņam, bez šaubām, jau ir - I. Bērziņš trešdien apmeklēja Stokholmu, lai tiktos un runātu ar ārlietu ministri Annu Lindu. Šī bija viņa pirmā oficiālā vizīte ārlietu ministra amatā. Šajā amatā viņš ir sava partijas biedra Valda Birkava pēctecis.

I. Bērziņš teica, ka esot piesardzīgi optimistisks par Latvijas iespējām iestāties to valstu grupā, kuras jau ved sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

"Mūsu sasniegumi ir lielāki nekā tām valstīm, kuras atrodas pirmajā grupā," viņš teica.

Nākošgad Latvija cer, ka tās iekšzemes kopprodukts pārsniegs trīs procentus pēc neveiksmīgā 1999. gada.

Latviju kaitina, ka pastāv risks, ka tā varētu tikt sasaistīta ar tādām valstīm kā Bulgārija un Rumānija, kas ekonomiskā un politiskā ziņā nepavisam nav tikušas tikpat tālu, lai varētu iestāties Eiropas Savienībā.

"Mums nepatīk, ka Eiropas Savienība maina noteikumus spēles gaitā," I. Bērziņš teica.

Attiecības ar Krieviju Latvijai vairs nerada tikpat kā nekādas raizes. Krievija ir pilnībā nodarbināta ar nemieriem valsts dienvidos un attiecībām ar Ķīnu, tādēļ tā neuzskata par pārāk svarīgu, ka robežlīgums ar Latviju vēl nav parakstīts.

Sakarā ar mazākuma valodu stāvokli Latvijā Krievija pirms pāris gadiem ieviesa sankcijas, kas kopā ar Krievijas ekonomisko krīzi izraisīja dramatisku tirdzniecības ar Latviju samazināšanos. Tagad tirdzniecība ar Krieviju veido tikai 8% no Latvijas tirdzniecības, kaut gan agrāk tā bija pilnībā dominējoša.

Tagad ir notikusi pārorientēšanās, un sankcijas ir radījušas pretēju efektu. Tagad Latvijā dominē tirdzniecība ar Eiropas Savienību.

I. Bērziņš norādīja, ka šķiet, ka lielā krievu minoritāte Latvijā tagad ir sākusi saprast, ka viņu pašu interesēs ir kļūt par Latvijas pilsoņiem, jo tad viņiem būs iespējas kļūt par ES pilsoņiem. Tādēļ pēdējā gada laikā ir divkāršojies to krievvalodīgo skaits, kas kļūst par pilsoņiem, un aizvien vairāk krievvalodīgo vecāku savus bērnus sūta uz latviešu skolām. Tādā veidā krievvalodīgie vieglāk varēs kļūt par pilnvērtīgiem Latvijas pilsoņiem.

Tomass Hojebergs

"Latvija veic mājasdarbu"

"Svenska Dagbladet"

— 99.09.30.

Latvijas jaunais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pirmo reizi apmeklē Stokholmu, esot šajā amatā.

"Es ierados no Helsinkiem, Latvijai tagad vissvarīgākās pilsētas, kā es teicu pirms došanās ceļā," viņš stāstīja.

No Latvijas ārpolitikas horizonta raugoties, tās trīs ziemeļu kaimiņvalstis - Zviedrija, Somija un Dānija - ir valstis ar īpašu stāvokli. Ne tādēļ, ka Vašingtonai un Maskavai būtu otršķirīga nozīme, bet gan tāpēc, ka Latvijas un ziemeļvalstu apmēru atšķirības nav tik nepārvarami lielas, ka kļūtu par šķērsli līdztiesīgām partnerattiecībām.

Kopš brīža, kad I. Bērziņš kļuva par ārlietu ministru pēc valdības pārveidošanas šī gada jūlijā, ir ļoti zīmīgi, ka viņa trīs pirmās oficiālās ārzemju vizītes veda uz Kopenhāgenu, Helsinkiem un tagad uz Stokholmu.

Trīs vissvarīgākajos Latvijas ārpolitikas jautājumos trim galvaspilsētām ir ļoti svarīga nozīme. Somija ir Eiropas Savienības priekšsēdētājvalsts, Dānija ir tuvākā NATO dalībvalsts, un Zviedrija ir ievilkusi Krieviju Jērana Persona Baltijas jūras iniciatīvā. Turklāt pēc nedaudz vairāk kā gada Eiropas Savienības prezidējošā valsts būs Zviedrija.

I. Bērziņu visvairāk nodarbina šāds jautājums - kādus lēmumus par turpmāko paplašināšanās procesu Eiropas Savienība pieņems dalībvalstu prezidentu un premjerministru augstākā līmeņa sanāksmē Helsinkos decembrī?

Latvija formāli pieder valstīm, kas pēc Amsterdamas konferences 1998. gada vasarā tika iekļautas tajā kandidātvalstu grupā, kuras iestāšanās ES varētu kļūt aktuāla otrajā paplašināšanās kārtā. Robeža starp pirmās un otrās grupas valstīm tomēr nekad netika novilkta īpaši asi, un tika teikts, ka katru valsti vērtēšot pēc tās paveiktajiem pielāgošanās pasākumiem, nevis starta numuru kārtības.

Latvija baidās no tā, ka mājasdarbs gan tiek veikts, taču atalgojums netiks piešķirts. Šovasar varēja iziet pavisam slikti, kad parlaments nobalsoja par Valodas likumu, kas varēja radīt lielus sarežģījumus Latvijas attiecībās ar ES. Tālredzīgā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šo likumu nosūtīja otrreizējai caurlūkošanai, tādējādi padarot nekaitīgu lielu mīnu.

"Eiropas Savienība vēl nav izveidojusi mehānismus, kas ļautu tādai valstij kā manējā panākt pirmajā starta laukumā esošās valstis," I. Bērziņš teica. Viņš norādīja, ka Latvija ir ne vien dalībai ES vislabāk sagatavotā otrās grupas valsts, bet arī ir sasniegusi vismaz tikpat daudz, cik pirmās grupas valstis.

Bērziņaprāt, Latvijas vēlme iestāties ES un NATO ir saistīta ar vienu no vissvarīgākajām viņa valsts iekšpolitiskajām norisēm.

Latvijas izaicinājumus iekšpolitikā un ārpolitikā iespējams raksturot ne tikai kā veiksmīgas integrācijas radīšanu ar Eiropu un Latvijas iedzīvotājos. Šie abi integrācijas procesi ir arī savstarpēji cieši saistīti.

Dalībai Eiropas Savienībā ir nepieciešams, lai Latvija ņemtu vērā arī krievu iedzīvotāju grupas īpašo situāciju.

"Latvija, kas būs cieši saistīta ar Eiropas un transatlantiskajām struktūrām, varēs vieglāk veikt no latviešiem un krieviem sastāvošās Latvijas sabiedrības integrācijas procesu."

Baltijas valstu nākotne ir saistīta ar visu Baltijas jūras reģiona valstu drošību. Pirms Helsinku sanāksmes tādēļ Dānijai, Somijai un Zviedrijai ir jābūt vienotām un vienā balsī jāuzstāj uz ES paplašināšanos - ne tikai Igaunijas un abu pārējo Baltijas valstu, bet arī mūsu pašu labā.

Tomass Gīrs

"Viena saimniecība, divi prezidenti"

"Izvestija"

— 99.09.28.

Krievija negaidīti forsē apvienošanos ar Baltkrieviju.

Krievijas prezidents ir apstiprinājis līguma projektu par Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidošanu. Tas notika tajā pašā brīdī, kad Baltkrievijas varas iestādes, ieskaitot pašu prezidentu Aleksandru Lukašenko, publiski apvainoja Maskavu par nevēlēšanos integrēties un izteica pārliecību, ka līdz prezidenta vēlēšanām Krievijā nekādas savienotās valsts izveidošana nav gaidāma.

Tagad divu darba grupu septiņu mēnešu pūliņu rezultātā radītais 35 lappuses garais gara darbs ir jāpublicē abu valstu oficiālajos izdevumos, lai to varētu apspriest visa tauta (mēs esam piedāvājuši baltkrieviem to izdarīt līdz 1.oktobrim). Dokumenta apspriešana turpināsies vienu mēnesi. Pēc tam darba grupas pārstrādās dokumentu, ņemot vērā "ieteikumus un priekšlikumus", un tad līgumu jau varēs parakstīt.

Kremlī uzskata, ka līgumu ir iespējams parakstīt vēl 1999.gadā, taču visticamāk tas varētu notikt laika periodā starp parlamenta un prezidenta vēlēšanām. Pie tam Kremļa amatpersonas pasvītro: Savienības līguma parakstīšana "nekādā ziņā nav saistīta ar vēlēšanām, runām par vēlēšanu termiņu pārcelšanu nav galīgi nekāda pamata".

Spriežot pēc teksta, līgums vispirmām kārtām ir zināmas abpusējas politiskās gribas izpausme. Katrā gadījumā tajā netiek runāts par nekavējošu politisko sistēmu apvienošanu, par kopēju prezidentu, vispārējām vēlēšanām vai tamlīdzīgām lietām. Pirmajā etapā (kas varētu ilgt 5-7 gadus, vai pat vēl vairāk) par vienotās valsts vadošo orgānu kļūst Augstākā Valsts padome, kurā ietilpst abu valstu galvas, premjerministri un abu parlamentu palātu vadītāji. Visi lēmumi tiek pieņemti tikai tādā gadījumā, ja par tiem tiek panākts vienprātīgs balsojums. Līgumā nav paredzēts nekāds "Savienības prezidents", kā to bija iecerējis Lukašenko.

Dokumentam tiek pievienots pasākumu uzskaitījums, kas ir nepieciešami "saplūšanas" īstenošanai. "Runa ir par divu saimniecību apvienošanu, kuras šā vai tā atrodas dažādās koordinātu sistēmās," tā izteicās Kremlī. Pēc līguma parakstīšanas nāksies unificēt muitas un nodokļu likumdošanu, sasaistīt transporta un enerģētikas sistēmas, tikt skaidrībā ar privatizācijas jautājumiem. Acīmredzot Baltkrievijai nāksies pastrādāt vairāk. Vienotas valūtas, vienota emisijas centra, kopīgas robežapsardzības un citu patiesi vienas un vienotas valsts atribūtu izveidošana tiek atlikta uz miglā tīto nākotni.

Tomēr kā politisku instrumentu līgumu ir iespējams izmantot jau šodien. Pēc publiskās projekta apspriešanas tajā bez problēmām var parādīties kā Savienības prezidenta institūts, tā arī tāda Krievijas un Baltkrievijas apvienošanās forma, kas varētu apmierināt Krievijas politiķus. Turklāt arī parlamenta vēlēšanām var pieskaņot arī vistautas referendumu par "Slāvu savienību".

Svetlana Babajeva

"Lūgums palīdzēt cīņā pret Lukašenko"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.09.30.

Baltkrievijas opozīcija jūtas tā, it kā Rietumi to būtu atstājuši nelaimē.

Baltkrievijas opozīcija uzskata, ka Rietumi atstājuši to vienu un meklē šo atbalstu no savas Baltijas trimdas. Kritizēta tiek Rietumu attieksme pret Baltkrievijas prezidentu Lukašenko. Tie tiek apzīmēti kā nogaidoši, nevērīgi un bezrūpīgi. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas Minskā atvērusi savu misiju, esot pārslogota ar uzdevumu apturēt Lukašenko. Eiropas vidū tiek paciesta diktatūra, kas Baltijas jūras austrumu reģioniem varētu nozīmēt destabilizāciju. Tālāk tiek teikts, ka opozīcija Baltkrievijā vairs netiekot apspiesta - opozicionāri tūlīt tiekot apcietināti. Lietuvā, trimdā dzīvojošais Lukašenko izformētā Baltkrievijas parlamenta bijušais prezidents Šareckis izteica cerību, ka tautas uzsaukums piespiestu Lukašenko atkāpties . "Tautas pacietībai ir sava robeža," tā Šareckis Viļņā.

Lietuva kļuvusi par sava veida baltkrievu opozicionāru patvēruma vietu. Valsts, kurai līdz šim bija labas attiecības ar savu austrumu kaimiņu un kura tika brīdināta no tās izolācijas, šajā vasarā uzņēma Šarecki un uzņēmās viņa aizsardzību, jo savā dzimtenē viņam jārēķinās ar represijām. Arī Lietuvā viņa drošība ir apdraudēta. Īsi pirms ierašanās Lietuvā Šareckis tika ievēlēts par valsts trimdas prezidentu. Septiņas lielākās opozīcijas partijas no Lietuvas memorandā aicināja Lukašenko uz kopīgas izejas meklēšanu no valsts "konstitucionālās, ekonomiskās un politiskās krīzes". Lietuva, kas tāpat kā ES Lukašenko atzīst par faktiski valdošu, bet ne likumīgu valsts vadītāju, valdību Minskā aicināja uz dialogu ar opozīciju. Kā tiek rakstīts kādā Lietuvas ārlietu ministrijas paziņojumā, tad saasinātās situācijas risinājums esot iespējams vienīgi ar brīvu vēlēšanu sasaukšanu.

Šareckis un citi opozīcijas politiķi no Lietuvas aizstāvēja stingrāku apstākļu Baltkrievijā ievērošanu. Avīzes un televīziju šajā laikā pilnībā kontrolē Lukašenko. Kas pretojas cenzūrai, tie zaudē darbu. Daudz ļaunāk esot, ja bez pēdām pazūd politiķi. Tā esot pazudis bijušais ministrs, kā arī bijušais Centrālās bankas prezidents. Šarecka vietnieks Gončars tāpat esot pazudis bez pēdām. Arī Šareckis pats baidās no apcietināšanas gadījumā, ja viņš atgriežas Baltkrievijā: "Viļņā esot iespējams panākt daudz vairāk, nekā atrodoties cietumā Baltkrievijā."

Jūlijā Viļņā Baltkrievijas opozīcija par likumīgo valsts prezidentu iecēla Šarecki. Atbilstošo dokumentu parakstīja bijušais Baltkrievijas parlamenta prezidents Šuškevičs, kā arī "Pasaules baltkrievu apvienības" prezidents Hareckis. Šušeckim saskaņā ar baltkrievu Konstitūciju, ja Lukašenko no amata būtu atkāpies 20.jūlijā un līdz brīvu vēlēšanu sasaukšanai, būtu jāpilda prezidenta amata pienākumi. Tā vietā 1996.gadā Lukašenko noturēja manipulētu referendumu, kas ļāva viņam pagarināt amatā atrašanās termiņu. Pēc tam viņš parlamentu atlaida. Visus Lukašenko pēc 20.jūlija pieņemtos likumus Šareckis Viļņā nosauca par nederīgiem. Vienlaikus viņš paziņoja, ka grib veidot valdību trimdā. Baltkrievijas ārlietu ministrs trimdas opozīciju Lietuvā noraidīja kā "epizodi" un "provokāciju".

Šareckis Lukašenko nosauca par diktatoru, kurš savā amatā varot noturēties tikai tāpēc, ka viņu finansiāli un politiski atbalsta Maskava. " Šodien Baltkrieviju vada vīrs, kurš apbrīnojot Hitleru, un izdzīvo tikai tāpēc, ka viņu atbalsta Maskava, kura savukārt naudu saņem no Rietumiem," tā Šareckis. Rietumos vajadzētu būt skaidram tam, ka Lukašenko mēģinās kļūt par Krievijas prezidentu. Viņu spēcīgi atbalsta reģionos. Kad Baltkrievijā tiekot pārkāptas cilvēktiesības, Rietumi aizverot abas acis. Tas esot mīts, ka Lukašenko Baltkrievijā baudot lielas simpātijas. Viņš baidoties no vēlēšanām; pretestība tiek apslāpēta.

Arī Šuškevičs Viļņā izteicis kritiku par Rietumu politiku. Viņš teica, ka "Minskā esošo Rietumu diplomātu sarunu izveicība acīmredzot ir vājāka par Lukašenko demagoga spējām". "Rietumu diplomāti neko nedarīja, lai palīdzētu Baltkrievijas opozīcijai." Šuškevičs kritizēja arī EDSO nozīmi Minskā.

"Krievijas nedzīstošā brūce"

"Financial Times"

— 99.09.29.

Prezidentam Jeļcinam uzsākot militāru operāciju pret Čečeniju, pastāv briesmas, ka viņš var atkārtot pirms trim gadiem pieļautās kļūdas.

Tūkstošiem federālo spēku karavīru koncentrējoties pie Čečenijas robežām, Krievijā atkal tiek apspriests neiedomājamais: jauns karš Ziemeļkaukāzā.

Vēl tikai pirms trim gadiem prezidents Boriss Jeļcins bija spiests pārtraukt smago, 21 mēnesi ilgušo cīņu ar Čečeniju, kuras rezultātā gāja bojā 80 000 cilvēku, kas destabilizēja visu reģionu un sagrāva viņa reitingu sabiedriskās domas aptaujās. Taču arvien vairāk pazīmju liecina, ka tuvākajā laikā viņš atkal varētu vadīt līdzīgu operāciju.

"Tagad ir reālas kara briesmas," sacīja Kārnegija fonda Maskavas pārstāvniecības darbinieks Nikolajs Petrovs. "Taču šoreiz tas varētu būt daudz nopietnāks nekā iepriekšējā reizē, un šoreiz tajā var tikt iesaistīts viss Ziemeļkaukāzs."

Jau simtiem gadu Krievijas attiecības ar tradicionālajām kalniešu sabiedrībām pie tās dienvidu robežām ir bijušas saspringtas. Taču plaisas starp tās daudzajām etniskajām grupām apvienojumā ar prasībām pēc lielākas autonomijas no Maskavas kopš Padomju Savienības autoritārās pārvaldes un ekonomisko subsīdiju sabrukuma ir krietni palielinājušās.

"Kaukāzs ir problēma, kas ir pastāvējusi un pastāvēs paaudzēm ilgi," sacīja Centrālāzijas eksperts Aleksejs Malašenko, kurš brīdina no reģiona balkanizācijas briesmām. "Tas ir kļuvis par milzīgu nezvēru. Un Krievijas vēsturē šeit ir pieļauta vesela kļūdu virkne."

Pagājušajā mēnesī čečenu dumpinieku veiktā vairāku Dagestānas ciemu okupācija nepiesaistīja īpaši lielu uzmanību visas valsts mērogā. Taču attieksme krasi mainījās šomēnes, pēc četriem sprādzieniem dzīvojamajos rajonos reģiona pilsētās un arī Maskavā, kuru rezultātā gāja bojā gandrīz 300 cilvēku. Kā uzstāj Krievijas varas iestādes, sprādzieni bijuši tieši saistīti ar čečenu dumpiniekiem.

Šie uzbrukumi ir izraisījuši riebumu, bailes un prasības pēc atmaksas. Viena no lielākajām Krievijas avīzēm Moskovskij Komsomoļec pagājušajā nedēļā pieprasīja čečeniem pārtraukt savu agresiju vai arī sagatavoties "fiziskai iznīcināšanai, pielietojot arī bakterioloģiskos ieročus un napalmu".

Uzbrukumi ir nostiprinājuši arī tos stingrās līnijas piekritējus militārajā elitē, kuros Krievijas atkāpšanās no konflikta 1996. gadā radīja aizvainojuma sajūtu.

Taču būtiskākais ir tas, ka šie uzbrukumi ir metuši pirmo politisko izaicinājumu augustā nozīmētajam premjerministram Vladimiram Putinam. Ciniskāk noskaņotie novērotāji izsaka aizdomas, ka šos notikumus varbūt pat daļēji ir organizējusi pati Maskava, lai dotu Putinam iespēju apliecināt sevi kā labāko iespējamo Kremļa iemītnieku pēc nākošajā vasarā paredzētajām prezidenta vēlēšanām.

Taču šāda stratēģija ir atkarīga no veiksmīga krīzes risinājuma. Lielu karaspēka vienību ievietošana rajonā un intensīva dumpinieku pozīciju bombardēšana gan Dagestānā, gan Čečenijā, kā šķiet, līdz šim ir noturējusi dumpiniekus kontrolē.

Putins un viņa militārie padomnieki ir guvuši arī zināmu mācību no iepriekšējā Čečenijas kara, un tādēļ ir izvairījušies no tik smagajām sauszemes kaujām. Aizņemoties NATO stratēģiju bijušajā Dienvidslāvijā, tie ir pielietojuši intensīvus aviācijas uzlidojumus. Tomēr aizsardzības ministrs Igors Sergejevs ir devis mājienus par iespējamo sauszemes spēku iesaistīšanos. "Ir vairāki sauszemes operācijas varianti, kuri tiks īstenoti atkarībā no situācijas attīstības," teica ministrs.

Krievijas taktikai ir palīdzējis tas, ka Šamils Basajevs - viens no čečenu karakungiem, kurš it kā stāvot aiz šiem uzbrukumiem, - kā šķiet, ir pārrēķinājies. Viņa plāns par apvienošanos ar simpatizējošajiem dagestāņiem, lai padzītu krievus un izveidotu vienotu islama valsti, nav guvis vietējo atbalstu.

"Pēdējais, ko vēlētos dagestāņi, ir - lai pār tiem valdītu Čečenija," teica dagestāņu rakstnieks Nabi Abdulajevs, kurš, līdzīgi citiem kaimiņrepubliku iedzīvotājiem, ir redzējis Čečenijā valdošo haosu kopš tās 1996. gadā gūtās de facto neatkarības. "Čečeni ir mežonīgi ļaudis ar imperiālistiskām nosliecēm Kaukāzā."

Taču nesenie Krievijas aviācijas uzlidojumi ir bijuši vērsti ne tikai pret dumpiniekiem, kuri ienākuši pāri robežai no Čečenijas, bet arī pret ciemiem, ko Dagestānā okupējuši vahabisti - islama pūristi, kuriem ir nesaskaņas ar korumpēto vietējo pašpārvaldi un vispāratzītajiem musulmaņu klerikāļiem.

Daudzi vahabisti tomēr arī iestājās pret jebkādu aliansi ar Basajevu. Pēdējie uzbrukumi ir tos vēl vairāk izolējuši un aizkaitinājuši, radot vēl vienu plaisu republikas aptuveni 30 etnisko grupu vidū un līdz ar to vēl vairāk apdraudot tās stabilitāti.

Kā norāda Malašenko, jau tā retie konflikta atainojumi Krievijas televīzijā kļūst vēl retāki, vedinot uz domām, ka dagestāņu pacietība pret federālajiem spēkiem ātri sāk izsīkt. Visā pārējā Kaukāzā pastāv briesmas, ka starp dažādajām grupām var uzliesmot līdzīga spriedze.

Pašā Čečenijā, kur militārie triecieni koncentrējas ap Grozniju, krievi riskē pieļaut to pašu kļūdu, ko tie izdarīja pirms trim gadiem, apvienojot sašķelto republiku pret vienu kopīgu ienaidnieku.

Turklāt nodēvējot visus dumpiniekus par islamistiem vai vahabistiem, Maskava atsvešina ievērojamu Krievijas iedzīvotāju daļu - 19 miljonus musulmaņu. Tā rīkojoties, Maskava fundamentāli pārprot konfliktu, kurā islams bieži vien nav nekas vairāk kā ērts aizsegs politiskiem vai kādiem citiem motīviem.

Lai arī ir zināmi pierādījumi, ka ārvalstu islamistu grupas, iespējams, palīdz finansēt dumpiniekus, daži uzskata, ka dusmas, ar kādām krievi ir sūdzējušies par starptautisko atbalstu, pārsvarā liecina par nevēlēšanos atzīt, ka tos ir pazemojusi maza Kaukāza republika.

Maskava ir vairākkārt atteikusies atzīt Čečenijas neatkarību vai pat noturēt augsta līmeņa diskusijas ar tās demokrātiski ievēlēto valdību. Novēršoties un atkal no jauna bombardējot savus pilsoņus, Krievijas varas iestādes ir veiksmīgi sagrāvušas ierobežotos valsts un stabilitātes nostiprināšanas centienus.

Malašenko paredz, ka tuvāko mēnešu laikā risināsies zemas intensitātes konflikts un ka nozīmīgie lēmumi tiks atlikti līdz laikam pēc prezidenta vēlēšanām. Taču ne šāda pieeja, ne arī ātra eskalācija uz vispārēju militāru konfliktu diez vai spēs nest ilgstošu risinājumu krīzei.

"Maskava intensificē "netīro" karu"

"Le Monde"

— 99.09.30.

Ik dienu Krievija turpina bombardēt mazo, neatkarību alkstošo republiku. Triecieni skar visu tās teritoriju. Kaimiņu Ingušijā patvērumu meklēt devušies jau 60 000 bēgļu, tūkstošiem pārējo ir bloķēti uz robežām.

Krievija stingrā noslēgtībā no masu medijiem turpina bombardēt nomaļo un nelielo Čečeniju, kuru tā pārvērta pelnos jau 1994.-1996.gadā. Tā turpina arī izlikties lietojam NATO "metodes" - gaisa triecienus, draud ar sauszemes iebrukumu un "humanitāru akciju" bēgļu labā, nevienam tā arī nesaceļoties pret šo asiņaino mistifikāciju, kas ar Kremlī organizētajām "preses minūtēm" imitē NATO Kosovas kampaņas laikā. Jo, ja būtu jāsalīdzina, tad ne jau ar NATO, bet gan ar Slobodanu Miloševiču, kas atkal atsāk uzbrukumus Kosovai, trīs gadus pēc savas armijas izvešanas, ko sakāva kaujinieki, vieni paši divu gadu garumā cīnoties par neatkarību, pirms viņu rīcībā nonāca izpostīta zeme un pilnīgi sagrauta galvaspilsēta. Un tas viss Rietumu pilnīgi ignorēts, kas neiedeva ne rubli atjaunošanas darbiem.

Jaunā kaujinieciska patriotisma uzplūdā premjerministrs Vladimirs Putins otrdien apstiprināja, ka "gadsimtu laikā vēsture ir pierādījusi, ka Krievija nekad nav zaudējusi. Arī šoreiz tā nezaudēs", ar to pasludinot par nebijušu 1996.gada sakāvi, kuras kļūdas nesen viņš solījās neatkārtot. "Šoreiz mēs nesūtīsim mūsu zēnus zem uguns, mēs izmantosim aviāciju un modernus līdzekļus, lai iznīcinātu teroristus un viņu infrastruktūru". Par "NATO stila" kara manierēm pirmdien radio "Brīvība" korespondents no Čečenijas ziņoja: "Viena no bumbām nokrita Groznijas priekšpilsētas vidusskolas pagalmā tieši starpbrīdī. Vairākas dzīvojamās mājas tika pilnībā sagrautas un skarts arī blakus esošais hospitālis. 12 bojāgājušo vidū bija 8 bērni. Precīzs skaits nav zināms, jo ievainotie un bojāgājušie tika ātri aizvesti projām. Šajā ciemā nekad nav bijis pat policijas, kur nu vēl kaujinieki." Kopš pagājušās ceturtdienas, kopš bombardēta tiek visa republika, bojāgājušo skaits sasniedzis 200-300 cilvēku, īpaši Groznijā, kur no Dagestānas pierobežas rajoniem ir sabraukuši ap 20 000 bēgļu, jo ciemati, kam nebija nekāda sakara ar "teroristu bāzēm", tika iznīcināti.

Slavenais "Maskavas Ziņu" militārais korespondents "demokrāts" Aleksandrs Žilins pat apgalvo, ka šos postījumus esot radījuši…..paši čečeni propagandas nolūkos. Tieši to bieži vien iepriekšējā konflikta laikā atkārtoja krievu militāristi, kurus tas pats Žilins pirmais izsmēja par šādu versiju. Taču vējš ir mainījis virzienu, un šobrīd Maskavā maz ir tādu, kas apstrīd ietekmīgos laikrakstus. Tajos var lasīt, ka vajag "sagraut Čečeniju līdz galam, ar bakterioloģisko ieroču un visa, kas ir mūsu armijas rīcībā, palīdzību". Kurš tad uzdrīkstas ieminēties, ka "čečenu teroristu" vaina atentātos, kas prasīja 300 cilvēku dzīvības Krievijā un kas izraisīja pašreizējo Čečenijas bombardēšanu, nav pierādīta?

Šis "atmaksas" karš šobrīd izposta Čečeniju, kur slimnīcas ir sagrautas vēl no iepriekšējā konflikta un kurai arvien vairāk pietrūkst gāzes un elektrības. Bombardēšanas mērķu vidū blakus dzīvojamiem namiem ir arī nedaudzās valsts elektrības stacijas, vienīgā degvielas pārstrādes rūpnīca, televīzija, civilā lidosta, policijas ēkas un tilti. Tas ir tas mazumiņš, kas palicis pāri no ekonomikas, kuras iznīcināšana 1994.-1996.gadā daļēji izskaidro atsevišķu kara līderu kriminālās novirzes, pret kurām Kremlis tagad izliekas atkal cīnāmies ar bombardēšanas palīdzību.

Aizsardzības ministrs Igors Sergejevs pirmdien atgādināja, ka "bombardēšana turpināsies, līdz būs iznīcināts pēdējais bandīts" - frāze, kas pēdējā konflikta laikā tiek atkārtota veltīgi un līdz nelabumam. Premjerministrs grib būt pārliecinošs : "Uz šo brīdi mēs par sauszemes operāciju nerunājam," otrdien deklarēja Putins, "pret terorismu izvērstie pasākumi izrādījušies pietiekoši efektīgi" un varētu turpināties nenoteiktu laika posmu - mēnesi, kā minējuši daži virsnieki. "Taču, ja mēs nesasniegsim mūsu mērķi, mēs apdomāsim citas iespējas," viņš piebilda. Viena no tām, kas tiek bieži pieminēta, būtu Čečenijas ziemeļu daļas - "lietderīgās daļas"- ieņemšana, lai tur nodibinātu marionešu valdību. Ilglaicīgā perspektīvā tai nebūtu pilnīgi nekādu izredžu, tāpat kā 1995.gadā izgāzās līdzīgs mēģinājums visā republikā .

Problēma ir tā, ka neviens nezina, kāds ir patiesais Kremļa mērķis. Tas nevar būt "pēdējā terorista" iznīcināšanas jautājums: viņu skaits bombardēšanu rezultātā tikai pieaugs, un līdz ar to palielināsies arī čečenu akciju pret Krieviju risks ārpus savas republikas, kā viņi to ir pasludinājuši. Turklāt Kremļa pelēkais barons Boriss Berezovskis ir izteicies par "islamistu teroristu numur viens" Šamilu Basajevu kā par Čečenijas "spēcīgo personību", ar kuru Maskava varētu kādu dienu rīkot sarunas…

Tātad mērķis slēpjas citur. Vai, vicinot islamistu terorisma biedēkli un tā gūstot atsaucību Rietumos, Maskava gribētu novērst uzmanību no finansu skandāliem, kas beidzot ir nonākuši arī līdz prezidenta "klanam"? Vai arī tīšām radīt spriedzes situāciju, nevis lai izvairītos no vēlēšanām, bet lai labāk manipulētu ar tautas balsīm? Abos gadījumos mērķis jau ir sasniegts: G7 valstis, nemaz nesatraucoties par mierīgos iedzīvotājus nogalinošo bombardēšanu, ir apsolījuši savu palīdzību Maskavai. Un Putina popularitāte, ko balstījuši masu mediji, dažās kara nedēļās ir augusi no 2% līdz 7 %. Pat, ja viņam būtu lemta izgāšanās, pirms 2000.gada prezidenta vēlēšanām vienmēr varētu atrast kādu debesu sūtītu glābēju, kas būtu spējīgs uzsākt miera sarunas, kas tad nu iegūtu visas balsis…

"Krievijas vārdiskais uzbrukums"

"The Washington Post"

— 99.09.30.

Krievija ir izklāstījusi nosacījumus tās gaisa kara izbeigšanai Čečenijā, pieprasot, lai čečenu līderi atmaskotu terorismu un izdotu Maskavas apsūdzētos "noziedzniekus".

Premjerministrs Vladimirs Putins izklāstīja šos nosacījumus, pirmo reizi ieskicējot Krievijas mērķus šajā haotiskajā dienvidrietumu reģionā.

Pirms trim gadiem pēc brutālā separātistu kara Čečenija faktiski izkaroja neatkarību no Maskavas. Pagājušajā mēnesī konflikts tika ierosināts no jauna, kad čečenu vadītie dumpinieku spēki iebruka kaimiņos esošajā Dagestānas reģionā, solot izveidot islamisku valsti.

Nedēļu ilgā bombardēšana lika dažiem krieviem bažīties par iespējamo sauszemes karu ar izrietošajām sekām - upuriem, plānoto parlamenta un prezidenta vēlēšanu atlikšanu, kā arī negatīvām sekām ekonomikā. Lai gan jaunākās aptaujas parādīja, ka gandrīz puse Krievijas iedzīvotāju atbalsta gaisa uzbrukumus, 36% to neatbalsta, neraugoties uz iedzīvotāju niknumu sakarā ar dzīvojamo ēku bombardēšanu.

Putins žurnālistiem pastāstīja, ka Krievijai Čečenijā esot ierobežoti mērķi: "Mēs ceram, ka čečenu vadītāji beidzot izteiks nosodījumu terorismam." Viņš pieprasīja "izdot noziedzniekus", kuri ir atbildīgi par sprādzienu organizēšanu dzīvojamās mājās un iebrukumu Dagestānā. Krievija nav publicējusi aizdomās turamo sarakstu, kuru skaits varētu sasniegt 17, tomēr amatpersonas ir nosaukušas čečenu kaujinieka Šamila Basajeva un Sauda Arābijā dzimušā Khataba vārdus.

Putina spīkers izteicās, ka čečeniem esot jāpiekrīt palīdzēt apturēt pāri robežām sniedzošo vardarbību un reģionālo noziedzību. Savus komentārus Putins izteica saistībā ar Krievijas pirmajiem diplomātiskajiem centieniem pārtraukt krīzi, nosūtot Dagestānas parlamenta vadītāju Magomedalu Magomedovu tikties ar čečenu prezidentu Aslanu Mashadovu. Sarunām bija jānotiek Dagestānā, taču šis brauciens beidzās neveiksmīgi. Dagestānieši, neapmierināti ar karu, bloķēja katras amatpersonas konvoju. Jaunas tikšanās datums nav nosaukts.

Nav zināms, cik liela ir Mashadova ietekme uz Basajevu vai valsti vispār. Čečenija ir frakciju pretrunu plosīta, un klanu līderi kontrolē paši savas armijas. Tomēr uzaicinājums Mashadovam liek domāt, ka Krievija bija cerējusi nodrošināt viņa nosodījumu čečenu iebrukumiem pāri robežai.

Maskavā pieaug bažas, ka konflikts varētu izvērsties sauszemes karā. Krievi baidās, ka varētu atkārtoti piedzīvot to pazemojumu, kuru viņi piedzīvoja 1994.-96.g. karā, kas beidzās ar tūkstošiem krievu karavīru bojāeju, čečenu dumpinieku un civiliedzīvotāju noslepkavošanu un faktisku Čečenijas neatkarību.

Krievu ģenerāļi dižojas, ka nomierināšot reģionu un izraisīšot pretēju rezultātu. Putins šonedēļ bija izteicies, ka Krievija paļaušoties uz gaisa spēkiem, lai "iznīcinātu bandītu formējumus", tomēr viņš nedaudz piemin arī "speciālās operācijas" uz sauszemes.

Laikraksts Segodņa publicēja atskaiti par plāniem iekarot pusi Čečenijas un marionešu valdības izveidi. Iebrukums tikšot īstenots no pozīcijām, kuras Krievija pašlaik izveido uz Čečenijas robežām.

Pa to laiku krievu bumbvedēji turpina apšaudīt Čečeniju tās galvaspilsētas Groznijas tuvumā, kā arī uz rietumiem un austrumiem. Vismaz 70 000 bēgļu ir ieradušies Ingušijā, un daudzi ir apmetušies pagaidu mītnēs netālu no robežas.

Krievu līderiem būs jāņem vērā sabiedrības uzskati, kas būtiski veicināja Krievijas atkāpšanos no Čečenijas 1996.gadā.

Krievijā ir maz tādu, kuri ticētu, ka aviācijas kampaņa spēs apturēt terorismu, savukārt daži uzskata, ka ir kļūdaini masveidā sodīt čečenus par atsevišķu viņu pārstāvju rīcību. Turklāt neviens īsti nezina, kas notiks tālāk.

Kāds Maskavas iedzīvotājs teica: "Es domāju, ka līdz zināmai pakāpei bombardēšana būs efektīva, bet ko tālāk? Bandītu iznīcināšana no gaisa nav iespējama, un es iebilstu pret sauszemes iebrukumu. Šādā iebrukumā ies bojā mūsu iedzīvotāji."

Daudz specifiskākas bažas tiek paustas karavīru māšu komitejā. Arvien lielāks skaits vecāku cenšas palīdzēt saviem dēliem izvairīties no iesaukšanas armijā. Iesaukuma otrs posms sākas piektdien.

Māšu komiteja tika izveidota pirmā Čečenu kara laikā, sadusmoti reaģējot uz informācijas trūkumu, simtiem bezvēsts pazudušu karavīru, bezspēcīgajiem komandieriem un slikto izturēšanos pret Krievijas jauniesauktajiem. Koordinatore Valentīna Meļņikova teica: "Cilvēki baidās no jauna čečenu kara. Jauniesauktie tiek nosūtīti uz fronti, un viņu vecāki ir pārliecināti par to, ka dēli nav pietiekami apmācīti. Viņi uzskata, ka dēli tiek sūtīti nāvē." Meļņikova sacīja, ka pagaidām šīs bažas nav pārvērtušās protestos. Turklāt pagaidām nav zināms aviācijas kara iznākums. Viņa teica: "Cilvēkiem trūkst informācijas, tādēļ pagaidām viņi gaida. Es domāju, ka tās ir lamatas. Kad mēs visu zināsim, būs jau par vēlu."

Deniels Viljamss

"Konfrontācija vai dialogs?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.28.

Globālās civilizāciju problēmas - galvenais drauds cilvēces drošībai 21.gadsimtā, uzskata politiķis Nikolajs Rižkovs.

Ja mūslaiku kritiskā perioda nogalē uzvarēs Labais, tad pasaule nonāks jaunā vēsturiskās eksistences fāzē - vispārcilvēciskās civilizācijas fāzē. Bet, ja uzvarēs Ļaunums, tad tiks apdraudēta pati cilvēces eksistence. Pie tādām drūmām pārdomām savas dzīves novakarē nonāca Arnolds Toinbijs - vēsturnieks, kas ir metis izaicinājumu eirocentrismam, šai naivajai, bet tomēr tik draudīgajai Rietumu superideoloģijai.

Ievērojamākie zinātnieki un domātāji nākamo vispārcilvēcisko civilizāciju ir iztēlojušies kā daudzkrāsainu tautu un kultūru "simfoniju". Diemžēl daudzi Rietumos šādu izpratni ir zaudējuši.

Eirocentriskā fundamentālisma aklums ir pārsteidzošs. Eirocentriskajā "atlantiskās civilizācijas" ainā nav vietas Ķīnai, Irānai vai Indijai un diezin vai atradīsies vieta pat Krievijai. Daudzu Rietumu politiķu slieksmi uz eirocentrismu nav sašķobījuši pat tie varenie izrāvieni zinātnē, kultūrā un ekonomikā, kurus ir nodemonstrējušas Krievija, Japāna, Ķīna un Irāna un kurus šobrīd uzrāda Indija un Indoķīnas valstis. Nevēlēšanās saskatīt realitāti ir visai bīstama visai pasaulei.

Uzreiz atzīmēsim, ka mūsu eirocentrisma kritikai nav nekā kopēja ar vulgāro antirietumnieciskumu. Pie antirietumnieciskuma ķeras aiz izmisuma, tā būtībā ir vājuma izpausme. Turpretī mēs uzskatām, ka vēsturisko patiesību pauž tie ļaudis, kuri mēģina atrast kopēju valodu dažādām civilizācijām, pārvarot dažādo kultūru, reliģiju un ideoloģiju atšķirības. Viņiem nav nepieciešams spert nepārdomātus un vēl jo vairāk - pašnāvnieciskus soļus.

Viņi nerada globālas konfrontācijas draudus. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, tieši radikālais eirocentrisms kļūst antirietumniecisks. Noliedzot citu, nerietumniecisku kultūru un civilizāciju tiesības uz eksistenci, uzskatot, ka fatālu kļūdu rezultātā šīs tautas ir novirzījušās no "vienīgā pareizā" civilizācijas ceļa, eirocentrisma adepti šo-dien nonāk pie galveno Renesanses ideālu nolieguma, uz kuru pamata Rietumi ir izveidojušies kā civilizācija.

Renesanse augstu pacēla saprāta un humānisma karogu. Un, kaut arī pirmsākumos šī karoga aizsegā Rietumi paverdzināja un iznīcināja "iedzimtos", tomēr humānistisko ideju un universālo ētikas principu potenciāls bija tik liels, ka no tām izauga atbrīvošanās filozofiskās mācības.

Katrā kultūrā tās tika uztvertas savādāk, taču to atblāzma ir saskatāma visās lielajās revolūcijās, kuras 20.gadsimtā pārveidoja visu pasauli. Un šo-dien Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas tautas Rietumiem piedāvā ne tikai vienkārši dialogu un sadarbību, bet gan virzību uz tādu pasaules kārtību, kurā valdīs dažādu kultūru "simfonija". Mēs aicinām atteikties no naivas spēka apjūsmošanas. Pat ne spēka, bet īslaicīgas monopolistiskas varenības ilūzijas apjūsmošanas. Vēsture rāda, cik pārejošas un bīstamas ir šādas ilūzijas.

Padomāsim par pašreiz Rietumos modē esošā ievērojamā filozofa un politologa Hantingtona darba nosaukumu - "Civilizāciju karš". Viņš uzskata, ka pēc uzvaras aukstajā karā (kas arī bija civilizāciju karš - tikai vērsts pret Krieviju) Rietumi atkal atradīs jaunu ienaidnieku - tagad islama pasaules izskatā. Rietumi, tā sakot, nespēj iztikt bez kara, "karš ir Rietumu dvēsele", karš Rietumus apvieno un saliedē. Vai tad šādas domas nav atgriešanās Viduslaikos ar to krusta kariem pret Austrumiem?

20.gadsimta otrā puse pēc vācu fašisma kraha bija viens no ilgstošākajiem miera periodiem visā cilvēces vēsturē. Radās iespaids, ka uz mūsu planētas notiekošās politiskās pārmaiņas pēdējo gadu desmitu laikā radīs priekšnoteikumus plašam un ilgstošam dažādu civilizāciju dialogam.

Tomēr tagad pasaulei tiek uzspiesta kustība citā virzienā. Tiek uzspiests priekšstats par to, ka eksistē tikai viena civilizācija - amerikāņu un rietumeiropiešu civilizācija, kura ir visu agrāko lielo civilizāciju (pie tam ne tikai Eiropas - grieķu un romiešu, bet arī Austrumu - Ķīnas, Indijas un citu) mantiniece, ka Rietumu vērtību sistēma ir vienīgā patiesi humānistiskā un demokrātiskā sistēma. Pēc aukstā kara beigām 1991.gadā pasaulē notika 48 etniskie kari, turklāt 30 no tiem risinājās Krievijas robežu tuvumā. Galvenokārt tie bija kari starp atsevišķām valstīm un valstu grupām, kas piederēja dažādām civilizācijām. Piemēram, pēc abiem Pasaules kariem reģions starp Vidusjūru un Kaspijas jūru kļuva par ilgstošu krīžu un sadursmju arēnu dažādu civilizāciju sadures vietā. Pretrunu saasināšanās starp civilizācijām 21.gadsimtā var novest pie pilnīga haosa un "visu kara pret visiem".

Mēs lepojamies ar to, ka mūsu ievērojamais tautietis Nikolajs Daņiļevskis jau 1968.gadā pirmais izvirzīja un pamatoja tēzi par to, ka neeksistē viena civilizācija, kas varētu uzstāties visu iepriekšējo civilizāciju mantinieces un turpinātājas lomā. Viņa ieskatā pasaulē eksistēja un eksistē vairāki kultūrvēsturiski tipi vai lielās civilizācijas, no kurām katra attīstās neatkarīgi no citām, nekādā gadījumā tās neatkārtojot.

Pēc mūsu tautieša domām, tieši dažādu kultūrvēsturisko tipu vai civilizāciju eksistence ir viens no svarīgajiem priekšnoteikumiem pasaules attīstībai un tās bagātināšanai. Vēl pagājušā gadsimta vidū viņš par kļūdainu uzskatīja mēģinājumu Eiropas vai vācu-romāņu civilizācijas likteni identificēt ar visas pasaules likteni. Viņš rakstīja: "Progress nepastāv tajā, ka visi virzās vienā virzienā, bet gan tajā, ka dažādos virzienos tiek apgūts viss cilvēces vēsturiskās darbības laiks."

Pēc tam arī Toinbijs nonāca pie domas, ka ir nepieciešams paplašināt mūsu vēsturisko horizontu līdz domāšanai globālās civilizācijas kategorijās, atzīstot dažādo civilizāciju līdztiesību. Starpcivilizāciju sadarbības nepieciešamība viņa idejas tuvina krievu humānistiskajai tradīcijai.

Es sev neizvirzu par mērķi rast civilizāciju rašanās un bojāejas cēloņus. Tas ir vēsturnieku uzdevums. Taču no planētas nākotnes viedokļa civilizāciju savstarpējās attiecības vēsturiskās pieredzes - jo īpaši aizejoša gadsimta pieredzes - gaismā, manuprāt, ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt.

Rietumos formāli atzīst 20.gadsimta vēstures globālo raksturu. Tomēr līdz ar to zemapziņā tiek iesēta doma, ka vēsture galvenokārt tiek radīta tikai lielākajās Rietumu valstīs. Pat Padomju Savienības sabrukuma drāma tiek pasniegta kā nevaldāmās padomju sabiedrības tieksmes pēc "Rietumu vērtībām" izpausme, kaut gan pārmaiņas PSRS izraisīja pavisam citi iemesli. 1989.gadā amerikāņu vēsturnieks Fukujama paziņoja, ka vēstures kustība ir beigusies, jo pasaulē galīgu uzvaru esot guvušas Rietumu liberālās demokrātijas un patērētāju kultūras idejas.

Tomēr vēl tikai pirms pusgadsimta saprātīgi domājoši zinātnieki brīdināja, ka tāda pozīcija, kas absolutizē Rietumu liberālās demokrātijas uzvaru un sludina "vēstures galu", ir tuvredzīga un ka vēstures līkloči var pārsteigt Rietumu sabiedrību kā zibens no skaidrām debesīm.

Pat Hantingtons, uzskatīdams amerikāņu-rietumeiropeisko civilizāciju par vadošo un visperspektīvāko, tajā pašā laikā domā, ka "visnozīmīgākie globālās politikas konflikti notiks starp tautām un grupām, kas pieder dažādām civilizācijām. Par starptautiskās politikas dominējošo faktoru kļūs civilizāciju sadursmes. Robežšķirtnes starp civilizācijām ir arī nākamās frontes līnijas".

Ir uzkrītoši, ka mūsdienu Rietumu zinātnieki šodienas pasaules galveno konfliktu saskata amerikāņu-rietumeiropeiskās civilizācijas pretstatījumā visai pārējai cilvēcei.

Kopš 1945.gada līdz pat Padomju Savienības sagraušanai 1991.gadā eksistējusī divpolārā pasaule radīja priekšnoteikumus visu civilizāciju saglabāšanai un attīstībai. Tieši šī iemesla dēļ Padomju Savienība pasaulē tika cienīta kā faktors, kas novērš vardarbīgu amerikāņu-rietumeiropiešu recepšu uzspiešanu.

Šādā nozīmē krievu civilizācija bija savdabīgs priekšpostenis visām pasaules civilizācijām to sarežģītajās attiecībās ar Rietumu vērtību sistēmu. Padomju Savienības sagraušana 90. gadu beigās noveda pie attiecību saasināšanās starp dažādām idejiski morālajām sistēmām.

Rietumi mēģina dot principiāli jaunu filozofisku pamatojumu savam ekspansionismam, likvidējot atšķirības starp tādiem fundamentāliem jēdzieniem kā karš un miers. Šim nolūkam tiek radīti tādi termini kā "operācija, kas nav sasniegusi kara apmērus", bīstami plašu interpretāciju iegūst jēdziens "miera iedibināšana", par kuras galveno elementu Rietumu traktējumā kļūst "miera uzspiešana". Tas viss nemazina kara iespējamību, bet gan to palielina, jo pazeminās spēka pielietošanas slieksnis.

Pēc manas pārliecības, karš Dienvidslāvijā tieši ir starpcivilizāciju sadursmes piemērs, bet nevis sadursme starp islamu un pareizticību. Tas ir tipisks piemērs tam, kā reliģijas faktors tiek izmantots ģeopolitisku mērķu sasniegšanai. Trieciens tiek vērsts pret tautu, kas atrodas vistuvāk krievu civilizācijai, ar bumbām un spārnotajām raķetēm tiek iznīcināti pareizticības vēsturiskie pieminekļi, baznīcas un muzeji.

Serbija ir mūsu civilizācijas priekšpostenis. Tieši tādēļ arī Balkānu centrālā daļa, kurā dzīvo dienvidslāvi, gadsimtiem ilgi ir interesējusi Rietumus, kuri centās šo priekšposteni iznīcināt. Hitleram neizdevās nospiest uz ceļiem Dienvidslāviju, kura piesaistīja 25 vācu divīzijas un aizkavēja to pārsviešanu uz Austrumu fronti. Deviņpadsmit NATO valstis ar aktīvu pazīstamā "miera iedibinātāja" un Krievijas prezidenta līdzdalību faktiski izdarīja to, ko bija iecerējis Hitlers. Nav šaubu, ka šīs traģēdijas pamatā ir arī citi iemesli. ASV nolēma kārtējo reizi parādīt, kas ir "saimnieks" pasaulē - kā militārajā, tā arī ekonomiskajā ziņā. Gribot negribot prātā nāk tautas gudrība - kaķi sit, bet saimniekam izsaka aizrādījumu. Kā gan Eiropa iedrošinājās ar kaut kādu eiro apdraudēt dolāru? Jo praktiski "tukšais" dolārs, kas ir iekarojis visu pasauli - tas ir visu ASV sasniegumu pamats. Tomēr galvenais iemesls, kādēļ Dienvidslāvija tika izvēlēta par iznīcināšanas objektu, ir tas, ka tā iedrošinājās saglabāt savu kultūras autentismu, savu politisko neatkarību, laikā, kad praktiski visas citas slāvu tautas, pēc Padomju Savienības sabrukuma pazaudējot orientierus, nokļuva pilnīgā atkarībā no Rietumiem, izrādījās piesaistītas Rietumiem caur NATO un citiem mehānismiem.

Tas, kas notiek Dienvidslāvijā, netieši apstiprina pieņēmumu, ka civilizāciju robežšķirtne atradīsies uz līnijas Rietumi - Krievija. Šodien ir kļuvis skaidrs, ka Rietumu civilizācija nespēja aprīt un asimilēt krievu civilizāciju. Vēsture liecina, ka, apgūstot Rietumu tehnoloģiskos sasniegumus, mūsu valsts, vienalga, vai tā bija Pētera I Krievija, vai Staļina Krievija, nekad neiekļāvās Rietumeiropas civilizācijā, bet, gluži otrādi, tikai ieguva jaunas iespējas savas izteiktās neatkārtojamības izpausmēm.

Straujā Krievijas virzība Rietumu virzienā 1992.-1998.gadā liecina par to, ka nekritiska attieksme pret Rietumu idejiskajām vērtībām, to pārstādīšana Krievijas augsnē, neņemot vērā Krievijas kultūras savdabību, var novest pie krievu civilizācijas sagraušanas, bet nevis pie tās pilnveidošanas. Jo vairāk tādēļ, ka Rietumu civilizācija, kā ir noskaidrojies, nemaz nealkst pieņemt Krieviju savās skavās.

Amerikāņu-rietumeiropiešu civilizācijas agresivitāte ir cieši saistīta ar 21.gadsimta globālo problēmu - cilvēces izdzīvošanu. Straujais Rietumu sabiedrības enerģijas un resursu patēriņa pieaugums noved pie tā, ka cilvēces dzīves kvalitāti galvenokārt noteiks piekļūšanas iespēja dabas resursiem. Īpaši asi šī problēma izpaužas attīstītajās valstīs ar augstu dzīves līmeni.

No šī redzes viedokļa Krievijas teritorija Rietumos izraisa īpašu interesi, jo pie mums atrodas 60-70% no izpētītajiem pasaules izejvielu krājumiem. Tomēr tieksme sagrābt kontroli pār dabas resursiem savās rokās nosaka Rietumu attieksmi arī pret tām valstīm, kuras atrodas citu civilizāciju orbītā; pirmām kārtām tas ir attiecināms uz Tuvo un Vidējo Austrumu musulmaņu valstīm.

Mēģinājumi pārvērst Krieviju puskoloniālā valstī cieš neveiksmi. Tas savukārt noved pie Rietumu senā naidīguma pastiprināšanās attiecībā pret Krieviju. Taču arī pie mums šo gadu laikā tautā ir pieauguši antirietumnieciskie noskaņojumi. Jau ceturto reizi 20.gadsimtā mūsu valsts tiek ierauta konfliktā ar Rietumu pasauli.

Pēc Otrā pasaules kara robežas starp civilizācijām atgriezās savā dabiskajā vietā, iezīmējot rietumu robežu ar Krievijai radniecīgo slāvu tautu apdzīvotajām teritorijām Poliju, Čehiju, Slovākiju, Dienvidslāviju un Bulgāriju. Tagad tiek organizēts jauns mēģinājums pārvirzīt Eiropas civilizāciju ūdensšķirtni uz austrumiem. Tomēr "jaunās pasaules kārtības" arhitekti ar to negrasās samierināties. Runa ir pār kārtējo mēģinājumu likvidēt savdabīgo krievu civilizāciju - Rietumu seno stratēģisko konkurentu.

Krievijas civilizācija atšķiras no Rietumeiropas civilizācijas ne tikai ar sociāli-ekonomisko sistēmu, bet arī ar fundamentālajiem kultūras un morāles pamatprincipiem un garīgajām vērtībām. Krievijas saimniecības un valstiskuma sagrāve kļūs neatgriezeniska tikai tad, ja notiks Krievijas kultūras sabrukums, ja tiks zaudēts sabiedrības dzīves garīgais saturs. Tieši uz to arī ir mērķēts galvenais trieciens.

Hantingtons pamato Krievijas sašķelšanās neizbēgamību ar to, ka mūsu valsts-gigants apvieno daudzas tautas un tautības, kuras it kā neesot saistītas ar vienu kultūru. Amerikāņu zinātnieks acīmredzot apzināti nerunā par lielo krievu kultūru, kas ir nodrošinājusi vienotību daudzveidībā, kas ir apvienojusi dažādas tautas unikālā daudznacionālā kopībā.

Krievu civilizācija (tai skaitā arī savā "komunistiskajā" formā, kurā tā eksistēja lielāko 20.gadsimta daļu) ir atstājusi lielu ietekmi arī uz amerikāņu-rietumeiropeisko civilizāciju. Daudzas no tām humanitārajām vērtībām, kuras šodien Rietumi vēlas monopolizēt, ir radušās Krievijā. Taču šodien tiek veikti mēģinājumi uzspiest Krievijai jaunu filozofisku bāzi, pārveidot mūsu sabiedrību, sagraujot Krievijai raksturīgo garīgumu, sistemātiski un mērķtiecīgi iznīcinot mūsu tradicionālās vērtības.

Nevis nevaldāma nelielas ļaužu grupas iedzīvošanās bagātībās, bet gan visu labklājība ir sabiedrības attīstības mērķis. Tā arī ir lielākā atšķirība starp pareizticīgo morāli un citu konfesiju idejiskajiem pamatiem. Protestantu psiholoģija, kur katrs ir par sevi, iespējams, arī atbilst Rietumu sabiedrības prasībām, kur materiālais ir acīmredzamā pārsvarā pār garīgumu. Taču arī viņi paši atzīst, ka tā rezultātā Rietumi cieš no garīguma trūkuma.

Pareizticība ir viens no svarīgākajiem krievu civilizācijas filozofiskajiem stūrakmeņiem. Tieši pareizticība kā valstiskuma veidošanās ideja veicināja dažādo krievu sabiedrības spēku konsolidāciju pirms daudziem gadsimtiem, veicināja Krievijas valstiskuma nostiprināšanos. Idejiskais konflikts starp kristietības katolisko un pareizticīgo atzaru, kura aizsākumi ir meklējami pirms daudziem gadsimtiem, ir noteicis cīņas būtību starp Rietumiem un Austrumiem. Pretestība katolicismam un protestantismam bija cīņas līdzeklis pret Rietumu idejisko ekspansiju, aiz kuras slēpās teritoriālā ekspansija.

Savā grāmatā "Atgriešanās politikā" es jau rakstīju, ka "mums ir jāņem vērā pašu tautas noskaņojumi, tās dziļākās garīguma izpausmes. Pareizticība ir krievu tautas nacionālā tradīcija, ka pilnā mērā atbilst tās pasaules uztverei.

Šodien aizvien biežāk atskan apgalvojumi par to, ka pareizticība kā vērtību sistēma neatbilstot tirgus ekonomikai. Maskēti uzbrukumi pareizticībai notiek, izmantojot visīstāko Rietumu misionāru krusta gājienu, izmantojot pseidoreliģisku sektu un kultu plaši izvērstu ekspansiju. Runa ir par mēģinājumiem izmainīt visas mūsu sabiedrības koptēlu. Šīs briesmīgās operācijas rezultātā vēsturiskās Krievijas vietā būtu jārodas valstij ar tādu pašu nosaukumu, taču ar pilnībā izmainītu psiholoģiju, kurā vairs nebūs vietas tradicionālajām mūsu sabiedrības vērtībām".

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

"Lielajiem Rietumiem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.09.30.

Francijas reģionu politiķi aplūko vācu federālismu.

Vai Francijas regions sacensībā ar Vācijas Federālajām zemēm nākotnes "reģionu Eiropā" uzvarēs? Nē, saka bijušais tieslietu ministrs Menerī, bretaņietis, kurš kopš labējo pilsonisko nometnes sakāves orientējies uz reģionālo politiku. Lielākā daļa no 21 Francijas reģiona platības ziņā esot par mazu, tajos ir par maz iedzīvotāju, tie ir ekonomiski vāji, lai varētu izturēt saasināto konkurences cīņu, kas valda Eiropā. Menerē spriež, ka centrālās valsts struktūras ir pārāk ierobežojošas, arī atkarība no Parīzes ir par lielu. Vīrs no Bretaņas, kura kā mēra, departamenta padomes prezidenta ( Conseil General ) un deputāta rīcībā ir pamatīga reģionālā varas bāze, kopā ar partijas atbalstītājiem izstrādājis projektu, kam jānorāda ceļš uz Eiropas nākotni: "UGO".

"UGO" nozīmē "Union du Grand Ouest" ("Lielo Rietumu savienība") un tai vajadzētu sagatavot trīs Francijas rietumu daļas reģionu apvienošanos. Bretaņai, Lejas Normandijai un Luāras zemēm vajag veidot kopēju Eiropas reģionu ar lielākām darbības iespējām, piemēram, kultūrā un ekonomikā. Savienību no "Senmišelas sēkļiem līdz Luāras upes ietecei Atlantijas okeānā," kā jūsmīgi izsakās Menerē, kurai nevajag baidīties no salīdzinājuma ar Bavāriju vai Heseni, Kataloniju un Lombardiju. Ar astoņiem miljoniem cilvēku, kas dzīvo "lielo rietumu" apgabalā, esot sasniegts "kritiskais lielums", kas reģionam nepieciešams, lai tas būtu konkurētspējīgs. Viņa partijā, "Jaunajā Francijas demokrātijas savienībā" (UDF), kas Eiropas padomes vēlēšanās ar savu federālo programmu sasniedza ievērojamus panākumus, Menerē nodoms rada atbalstu.

Šo triju reģionu UDF partiju apvienības vienojās par regulāru sēžu organizēšanu. Partneri no labējās pilsoņu nometnes, neogollisti un liberāļi, kuriem sākumā centristu projekts likās nepieņemams, vēlāk ar to samierinājās. Novembrī viņi Nacionālajā sapulcē grib iesniegt likumprojektu, kas atļautu "eksperimentālu" reģionu apvienošanos, kas būtu saistīta ar lielāku autonomiju. Līdz ar to vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc likuma par " departamentu un reģionu tiesībām un brīvībām" pieņemšanas tiek izraisītas debates par decentralizāciju.

Tomēr, ko federālisms nozīmē politiskajā ikdienā, kas ko dara un kāpēc? Kādas kompetences būtu jāpiešķir reģionam, lai tas būtu gatavs nākotnes izaicinājumiem? Atbildes uz šo jautājumu Menerē kopā ar pašvaldību un reģionālo politiķu grupu meklēja "federālisma paraugzemē" Vācijā. Konrāda Adenauera fonda rīkotajā informatīvajā ceļojumā uz Bavāriju apmeklētāji no Francijas uzzināja gan par priekšrocībām, gan arī par Vācijas modeļa grūtībām.

Daudziem tas bija ekspedīcijas brauciens attiecību biezoknī starp federālajām zemēm, rajonu, apriņķi un pagastu, kura rezultātus kāds dalībnieks izteica vārdos: "Es beidzot sapratu, ko nozīmē subsidaritātes princips." Beigās valdīja arī uzskats, ka, neskatoties uz 1982.gadā pieņemto decentralizācijas likumu, Franciju vēl joprojām lielā mērā veido centralizētas valsts struktūras. Pagastu apgabalu reforma kādu Bavārija veica septiņdesmito gadu sākumā, Francijā vēl joprojām iztrūkst. Kritiķi jau sen nopeļ to, ka vairāk nekā 36000 pagastu valsts savā struktūrā paliek iesakņojusies "Napoleona laikmetā". Decentralizācijas likumi neko - pagastu un 96 departamentu - pārvaldes organizācijas pamatos neizmainīja, ar reģionu stiprināšanu tika pievienota papildu joma. Šī attīstība, kas noved pie tiesību sašķelšanās, turpinājās ar tā saukto "Pays" izstrādāšanu. Šīs izmaiņas drīzāk aizšķērsoja ceļu lielākām pilsoņu līdzlemšanas tiesībām.

Ar interesi franču viesi sekoja vāciešu debatēm par federālo zemju finansējuma izlīdzinājumu un konkurences federālismu, kuras Bavārijas valsts kancelejā izskatīja CSU ģenerālsekretārs Gopels. Starp Francijas bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem nepastāv finansu izlīdzinājums. Pabalsti, ko piešķir Parīze, tikpat kā neizlīdzina budžetu atšķirības. Tas novedis pie tā, ka ekonomiski stipro reģionu tādu kā Ile-de-France vai Ronas-Alpu attīstība pastāvīgi turpinās, savukārt finansiāli nabadzīgie reģioni nespēj rast izeju no atpalicības. Par tādiem budžeta līdzekļiem, kādi ir Bavārijas Federālās zemes rīcībā, "mēs tikai varam sapņot," teica Menerē.

"Polijas kabinets vienojas par budžetu"

"Financial Times"

— 99.09.30.

Polija vakar apstiprināja budžeta projektu 2000.gadam, kurā ir paredzēts valsts sektora deficīta samazinājums par 2,4 procentiem no iekšzemes kopprodukta.

Šogad ir sagaidāms šī deficīta samazinājums par 2,8 procentiem. Tagad budžeta projekts tiek iesniegts parlamentam, kas droši vien izteiks neapmierinātību ar paredzēto personīgu nodokļu samazinājumu un netiešo nodokļu kāpumu.

Budžeta projekts paredz, ka nākamajā gadā saimnieciskā izaugsme sasniegs 4 procentus salīdzinājumā ar šogad sagaidāmo 4 procentu izaugsmi. Nākamajam gadam dokuments arī paredz tekošo rēķinu deficītu 6,1 procenta apmērā no IKP, kas būs mazāks par šogad ieplānotajiem 6,8 procentiem. Inflācijai, kura šogad, domājams, sasniegs 6,8 procentus, 2000.gadā vajadzētu nokristies līdz 5,7 procentiem.

Pie pretrunīgajiem pasākumiem budžetā ir pieskaitāma 3 procentu pievienotās vērtības nodokļa uzlikšana nepārstrādātajiem lauksaimniecības produktiem, kā arī plāns iedzīvotāju ienākuma nodokļa divu augstāko likmju samazināšanai attiecīgi no 40 procentiem līdz 36 procentiem un no 30 procentiem līdz 29 procentiem. Finansu ministrija arī vēlas likvidēt nodokļu atlaides dzīvojamo ēku celtniecībai un investīcijām.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS