Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Zaicevs pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 31.jūlijā pasludināja spriedumu lietā “Zaicevs pret Latviju”.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu), V.Zaicevs (iesniedzējs) kritizēja pret viņu ierosinātā administratīvā procesa netaisnīgumu, kas beidzās ar viņa sodīšanu. Iesniedzējs uzskatīja, ka Liepājas tiesas tiesnesis liedzis iespēju laikus iepazīties ar pret viņu ierosinātās lietas materiāliem un lietu izskatošā tiesnese nav izsaukusi un nopratinājusi tiesnesi, kuras rakstiskie paskaidrojumi bija pamatā viņa sodīšanai. Savukārt, atsaucoties uz 7.protokola 2.pantu (apelācijas tiesības krimināllietās), iesniedzējs sūdzējās, ka viņam nav bijusi nekāda likumīga iespēja pārsūdzēt lēmumu par administratīvā soda piemērošanu viņa lietā augstākā tiesu instancē.

Tiesa vienbalsīgi atzina, ka Latvijas valsts nav pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.pantu. Tai pašā laikā tiesa vienbalsīgi atzina: tas, ka nav iespējas pārsūdzēt piemēroto administratīvo sodu – arestu – augstākā instancē, pārkāpj Konvencijas 7.protokola 2.pantu.

Izvērtējot sūdzības atbilstību Konvencijas 6.panta nosacījumiem, tiesa atzina: lai gan iesniedzēja sūdzība saistīta ar administratīvo procesu, kam nav piemērojams Konvencijas 6.pants, iesniedzējam piemērotais administratīvais sods – arests – ir pielīdzināms kriminālsodam, tādēļ uz to var attiecināt Konvencijas 6.pantu. Jāatzīmē, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otrās daļas atbilstību jau 2002.gadā bija izvērtējusi un par Satversmei un Konvencijai neatbilstošu atzinusi Satversmes tiesa, kā rezultātā apstrīdētā norma zaudēja spēku.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.pantu pēc būtības, tiesa izvērtējusi Konvencijas 6.panta 3.punkta (pieeja informācijai par izvirzīto apsūdzību, laiks aizstāvības sagatavošanai, tiesības uz paša izvēlētu juridisko palīdzību, kā arī tiesības uz liecinieku nopratināšanu) piemērošanu iesniedzēja lietā. Tiesa secināja, ka iesniedzējam bija nodrošināta pieeja visiem lietas materiāliem un ka ar divām dienām pilnīgi pietiek aizstāvības sagatavošanai, turklāt tiesas sēdē iesniedzējs varēja lūgt lietas izskatīšanu atlikt, ko viņš nebija darījis. Iesniedzējs arī nebija izmantojis juridisko palīdzību, izvēlēdamies sevi aizstāvēt pats. Attiecībā uz atteikumu nopratināt liecinieku – tiesnesi – tiesa neuzskatīja par nepieciešamu komentēt, vai tiesnesi drīkst aicināt kā liecinieku, ja izvaicāšana ir saistīta ar viņa veiktās profesionālās darbības pamatošanu kādā citā procesā. Iesniedzējs bija izmantojis tiesības uz liecinieku izsaukšanu tikai tiesas sēdes laikā un jautājumi, kurus viņš vēlējās uzdot, nebija saistīti ar izskatāmās lietas būtību. Līdz ar to tiesa secināja, ka nav nekāda pamatojuma tam, ka tiesas process ir bijis netaisnīgs, un noraidīja iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.pantu.

Tiesa pilnībā apmierināja iesniedzēja lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību, piespriežot 200 eiro materiālo zaudējumu atlīdzināšanai, un daļēji apmierināja iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot atlīdzību 1000 eiro apmērā (iesniedzējs bija pieprasījis 100 000 eiro morālā kaitējuma atlīdzināšanai).

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Zaicevs pret Latviju”

Iesniedzējs ir Latvijas Republikas nepilsonis, dzīvo Liepājā un ir nevalstiskās organizācijas “Aizstāvis” prezidents, kas specializējas pensionāru, invalīdu, nabadzīgo un citu personu tiesību aizstāvībā.

2000.gada 20.jūlijā viena no iesniedzēja klientēm vērsās Liepājas tiesā, lai saņemtu tiesas sēdes protokola kopiju par tiesas sēdi, kura bija notikusi dažas dienas iepriekš, viņas civillietā. Pēc klientes lūguma iesniedzējs piekrita viņu pavadīt līdz minētās lietu izskatošās tiesneses M.J. kabinetam. Tomēr tiesnese M.J. atteicās viņiem izsniegt pieprasīto dokumentu un lūdza viņus atstāt kabinetu.

Tūlīt pēc iesniedzēja aiziešanas tiesnese M.J. sastādīja protokolu attiecībā uz iesniedzēju par administratīvo pārkāpumu saistībā ar necieņas izrādīšanu pret tiesu, jo iesniedzējs bez atļaujas bija iegājis tiesneses kabinetā, apvainojošā tonī pieprasot informāciju.

Nākamajā dienā, 2000.gada 21.jūlijā, tiesnesis K.S. uzdeva Liepājas tiesas kancelejai izsaukt iesniedzēju uz tiesu 25.jūlijā, lai izvērtētu jautājumu par to, vai viņš bija vai nebija vainīgs administratīvā pārkāpuma – necieņas pret tiesu – izdarīšanā. Tā kā iesniedzējs neieradās tiesā noteiktajā datumā, tiesnesis uzdeva policijai viņu atrast un atvest piespiedu kārtā. Nākamajā dienā, 2000.gada 26.jūlijā, policists informēja tiesnesi, ka iesniedzējs norādītajā dzīvesvietā nebija sastopams un ka nav iespējams noteikt viņa atrašanās vietu.

2000.gada 2.augustā iesniedzējs ieradās Liepājas tiesā, lai pārstāvētu kādu citu personu, kura bija atzīta par cietušo kādas krimināllietas ietvaros. Pēc tiesas sēdes tiesas kancelejas darbiniece viņam iedeva tiesas pavēsti, uzaicinot viņu ierasties 2000.gada 7.augustā tajā pašā tiesā, kas izskatītu viņa administratīvo pārkāpumu. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņš devās pie tiesneša K.S. un lūdza viņam atļaut iepazīties ar pret viņu ierosinātās administratīvās lietas materiāliem, kā arī tos nokopēt, lai varētu sagatavot savu aizstāvību. Kā apgalvo iesniedzējs, šis lūgums tika noraidīts.

Ar nākamajā dienā – 2000.gada 3.augustā – nosūtītu vēstuli iesniedzējs sūdzējās Kurzemes tiesu apgabala prokuratūrai un tieslietu ministram par tiesneša K.S. atteikumu atļaut viņam iepazīties ar lietas materiāliem. Viņš nesaņēma nekādu atbildi.

2000.gada 7.augustā tiesnesis K.S. atļāva iesniedzējam iepazīties ar viņa lietas materiāliem un nokopēt tos bez maksas.

Iesniedzēja lietu 2000.gada 9.augustā izskatīja cita Liepājas tiesas tiesnese A.P. Tiesas sēdē iesniedzējs uzskatīja sevi par nevainīgu un lūdza izsaukt un nopratināt tiesnesi M.J., kas viņam tika atteikts. Tiesnese uzskatīja, ka iesniedzēja vaina bija pietiekami pierādīta ar M.J. un incidentu vērojošās kancelejas darbinieces rakstiskajiem paskaidrojumiem. Tādējādi ar tiesas sēdes beigās pasludinātu lēmumu tiesnese sodīja iesniedzēju ar administratīvo arestu uz trim dienām par administratīvā pārkāpuma – necieņas pret tiesu – izdarīšanu. Valsts policijas Liepājas pārvalde bija atbildīga par šī lēmuma izpildi, kas stājās spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Laikā no 2000.gada 9.augusta pēcpusdienas līdz 12.augusta pēcpusdienai iesniedzējs izcieta administratīvo sodu Liepājas policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.

Laikā no 2000.gada augusta līdz oktobrim iesniedzējs nosūtīja vairākas vēstules Ģenerālprokuratūrai, kritizējot procesu, kas beidzās ar viņa sodīšanu. Viņš nesaņēma nekādu atbildi.

Sūdzību tiesā iesniedzējs iesniedza 2000.gada 18.decembrī. Atsaucoties uz Konvencijas 5.pantu, iesniedzējs uzskata, ka viņam bija nelikumīgi atņemta brīvība. Viņš tāpat sūdzējās par jebkādas iespējas trūkumu saņemt atlīdzību par nelikumīgas apcietināšanas faktu.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, iesniedzējs kritizēja procesa netaisnīgumu, kas beidzās ar viņa sodīšanu. Jo īpaši viņš sūdzējās par kavējumiem, ko pieļāva tiesnesis K.S., lai atļautu viņam iepazīties ar lietas materiāliem, kā arī par tiesneses A.P. atteikumu izsaukt un nopratināt tiesnesi M.J., kuras rakstiskie paskaidrojumi tomēr bija pamatā viņa sodīšanai. Šajā sakarā iesniedzējs uzskata, ka šo paskaidrojumu saturs un M.J. sastādītais protokols neatbilda patiesībai un ka viņš tādējādi ir sodīts nepareizi. Visbeidzot, iesniedzējs sūdzas par Ģenerālprokurora vienaldzību; saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņam būtu bijis jāiejaucas un jāprotestē pret viņa nelikumīgo sodīšanu.

Atsaucoties uz 7.protokola 2.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam nav bijusi nekāda likumīga iespēja pārsūdzēt lēmumu par administratīvā sodu piemērošanu viņa lietā augstākā tiesu instancē.

Ar 2006.gada 23.novembra lēmumu tiesa pieņēma izskatīšanai pēc būtības iesniedzēja sūdzības sakarā ar Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu un noraidīja sūdzības par Konvencijas 5.pantu.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments