1992.gada 9.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Laiks būtu sākt strādāt. Freimaņa kungs, ar jums vēl nepietiek, vēl vajag tribīnē Apsīša kungu. Ja es nemaldos, tad ir 41.pants. Pie tā mēs arī apstājāmies.

J.Freimanis: Jā, es pārtraucu pusteikumā.

Priekšsēdētājs: Jā, jā, pareizi!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, es biju iesniedzis 41.pantam citu redakciju, dublikātu es iedevu Apsīša kungam. Man jānožēlo, ka šeit ir tāda oriģināla atruna, ka, tā sakot, priekšlikums noraidīts, jo, mūsuprāt, labāks ir tāds un tāds variants. Tā ir diezgan tāda interesanta atruna. Es tomēr piedāvāju to tekstu, kas ir Apsīša kungam. Ja kādu tas interesē, tad to var nolasīt, vēl jo vairāk tādēļ, ka manā redakcijā pilnīgi atkrīt 41.panta otrā daļa.

Tā ir zināmā mērā piekāpšanās tādam kompromisa viedoklim, kad daudzdzīvokļu mājās kaut ko vajadzētu ar pašvaldību saskaņot, respektīvi, runa ir tikai par pirmā stāva telpām. Ja mēs nama īpašniekam liedzam tiesības brīvi darīt ar savu namu to, kas viņam ienāk prātā, tātad lietot to apdzīvošanai, mākslinieka darbnīcām vai vēl kaut kam citam, tādā gadījumā tas vairs nav viņa privātīpašums. Tas ir, Dievs vien zina, kas.

Un otrs jautājums ir tāds. Ja mēs tieši šo jautājumu atstājam pašvaldības ziņā, tad pašreizējos apstākļos tā ir visbrīnišķīgākā augsne korupcijai. Un varēs izmantot privātnamu tas, kas iedos lielāku kukuli mūsu godājamajām pašvaldībām. Lai Lemberga kungs neuztraucas, man ir visa cieņa pret kukuļiem.

Priekšsēdētājs: Vēl par šo pašu 41.pantu, lūdzu, Čepānes kundze! Pēc tam Kiršteina kungs.

I.Čepāne: Man vispirms ir jautājums Apsīša kungam. Tā kā 41.panta otrā daļa ir jaunā redakcijā, man ir jautājums, kas ir viendzīvokļa dzīvojamā māja?

R.Apsītis: Viendzīvokļa dzīvojamā māja. Parasti mēs tādas mājas varam sastapt Latvijas mazpilsētās. Nekas vairāk nav, kā viens dzīvoklis.

I.Čepāne: Bet cik liels dzīvoklis? Vai pēc kvadratūras, pēc istabām, pēc ģimenes locekļu skaita vai pēc radu skaita? Vienam, piemēram, pietiek ar vienistabas dzīvokli, citam vajag piecas vai desmit.

R.Apsītis: Manā izpratnē viens dzīvoklis ir tad, ja tur ir viena virtuve, viena tualete, kā tas ir pieņemts Latvijas apstākļos. Te jau groza galvas, saskatījušies Amerikas variantus. Bet tā tas ir praksē bijis līdz šim. Protams, te var strīdēties.

I.Čepāne: Godātie kolēģi, es domāju, kamēr Gulbja kunga un citu kungu, kas bija ārkārtīgi pretī pret šā panta svītrošanu, nav klāt, mans priekšlikums ir to svītrot. Kādēļ?

Pirmkārt, Apsīša kungs saka otrajā daļā, ko nozīmē viendzīvokļa māja. Tā ka šeit ir dots galīgi nejuridisks kritērijs.

Nākamais. Pagājušajā reizē, kad mēs apspriedām šo likumprojekta pantu, es teicu, ka acīmredzot komisijai vajadzēja nolemt par kaut kādiem procentiem vai ierobežojumiem. Piemēram, augstāk par pirmo stāvu prasīt nedzīvošanai vietējās pašvaldības piekrišanu. Pretējā gadījumā es pilnīgi piekrītu Freimaņa kungam. Tad mums ir jāieliek pirmajā rindkopā četri vārdi – “atkarībā no kukuļa lieluma”. Kā daudzos likumos.

R.Apsītis: Nobalsosim par jūsu priekšlikumu!

Priekšsēdētājs: Rakstiski vajag, Apsīša kungs! Nekas nesanāks.

R.Apsītis: Lai uzraksta, un balsosim!

J.Freimanis: Man ir ierosinājums, lai Apsīša kungs nolasa manu redakciju, un tad mēs varam izvēlēties.

Priekšsēdētājs: Mēs noklausīsimies vēl laikam Kiršteina kunga iebildumus, un tad Apsīša kungs tik tiešām nolasīs, lai viss būtu skaidrs.

A.Kiršteins: Cienījamie deputāti, te ir divas lietas. Pirmais. Ja dzīvojamā māja, dzīvojamās telpas netiks izmantotas citādi kā tikai apdzīvošanai, netiks izmantotas kāda veikala vai iestādes ierīkošanai, tad ir attiecīgi pavisam citi likumi, kas ir jāpilda sakarā ar jebkuras iestādes atvēršanu, proti, reģistrācija un viss pārējais. Bet es šeit piekrītu, ka vajadzētu vienkārši šo 41.pantu svītrot tāpēc, ka ir šis pirmais iemesls, ka dažādu citu darbību, pat veikalu atvēršanu arī tad, ja tās nav veikala telpas, bet dzīvojamās telpas, regulē citi likumi. Ir arī vesela rinda Ministru padomes instrukciju un tā tālāk.

Un otrs. Tas ir vienkārši kaut kur jocīgi. Piemēram, mēs atceramies, ka bija tāds jēdziens agrāk valsts mājās, ko sauca par “broņu”. Es nezinu, kā to varētu teikt latviski, vai “nodrose” vai kaut kā citādi? Gadiem turēja dzīvokļus kaut kādiem vajadzīgiem cilvēkiem. Ja mēs ieliekam 41.pantu šādā redakcijā, piemēram, ka dzīvojamās telpas citādi kā apdzīvošanai nedrīkst lietot, tad varbūt cilvēks grib tās rezervēt savam dēlam, kas atbrauks, vai kaut kam. Te uzreiz ir jautājums, cik ilgi viņš var gaidīt, lai izmantotu citādi, proti, ne tikai dzīvošanai, bet, teiksim, turēšanai? Vai tas ir mēnesis, gads vai 25 gadi? Un prasās jau vesela rinda skaidrojumu. Tāpēc ir vienkāršāk svītrot vispār šo 41.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! No vienas puses, Apsīša kunga argumentu, ka pašvaldībām ir tomēr jādod tiesības izlemt to, vai atļaut dzīvojamā mājā izvietot ražošanas objektu, neviens nevar noliegt. Šādas tiesības pašvaldībām būtu jādod, jo pašvaldības atbild par savu teritoriju. Tātad nevar būt dzīvojamajā mājā, dzīvojamo māju kvartālā ražošanas objekts, kas rada dažādus sarežģījumus apkārtējiem.

Bet, no otras puses, ja mēs šādu normu iekļaujam, tad nedrīkstēs dzīvojamās mājas īpašnieks vai valdītājs savā mājā izvietot un izveidot, teiksim, mākslinieka darbnīcas. Šāds noliegums būtu absolūti neloģisks. Tātad, manuprāt, konstruktīvs ir kolēģa Kiršteina priekšlikums, ka šie jautājumi jārisina ar speciāliem likumiem vai likumam pakārtotiem aktiem. Tādējādi es arī ierosinu svītrot šo normu no 41.panta redakcijas.

Priekšsēdētājs: Tātad, Freimaņa kungs, jūs uzstājat, lai būtu nolasīts arī jūsu labojums? Protams. Apsīša kungs, varbūt nolasiet!

R.Apsītis: Jā. Freimaņa kungs pirms apmēram piecām minūtēm iesniedza savu 41.panta redakciju, kas, manuprāt, ir visai analoģiska tai pirmajai redakcijai, uz kuru šeit Dzīvokļu komisija centusies atbildēt. Bet, tā kā šī atbilde neapmierina, Freimaņa kungs iesniedza vēl nedaudz koriģētu redakciju. Lasu: “Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas īpašnieks attiecībā uz mājas otro stāvu un augstāk bez pašvaldības piekrišanas nedrīkst izmantot dzīvojamās telpas citādi kā tikai apdzīvošanai.”

Priekšsēdētājs: Visiem ir skaidrs. Godājamie kolēģi, es domāju, ka mēs visu atrisināsim daudz vieglāk, ja sākumā nobalsosim par Čepānes kundzes, Kiršteina kunga un vēl citu deputātu priekšlikumiem un tad skatīsimies. Ja tur nesanāk šis balsojums, tad skatīsimies, kā uzlabot to pantu tālāk.

Balsosim par Čepānes kundzes un Kiršteina kunga priekšlikumu, radikālāko no visiem. Rezultāts: par – 48, pret – 10, atturas – 4. Lēmums pieņemts. Pants svītrots. Nav vairs problēmu.

Lūdzu, 42.pants! Esošajā numerācijā, protams.

R.Apsītis: 42.pantā ir daži redakcionālas dabas labojumi. Visa dzīvojamā māja, dzīvojamā telpa…

Priekšsēdētājs: Godājamajiem deputātiem par 42.pantu nav iebildumu? Paldies.

43.pants.

R.Apsītis: Ceturtajā rindā no augšas jauns teksts aiz “kā arī”, kā jūs redzat, – “dzīvojamās mājas (dzīvojamās telpas)”. Tālāk kā tekstā, kā tur ir redzams. Tas ir jauns.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Paldies.

44.pants.

R.Apsītis: 44.pantā arī ir uzlabota redakcija pēdējā daļā. Tā šeit nav redzama. Tāpēc es lasu: “Šā panta nosacījums piemērojams visos gadījumos, ja īres līgumā nav noteiks citādi.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav.

45.pants.

R.Apsītis: Arī redakcija koriģēta. Īrniekam ir tiesības pārbūvēt vai pārplānot īrēto dzīvojamo māju (gramatika, ja!). Tālāk atšķirībā no otrās redakcijas ir jauns teikums: “…pašvaldībām un valstij piederošās mājas”. Redakcionāli atšķiras no otrās redakcijas. Tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir iebildumi? Nav iebildumu. 46.pants un pēdējais pants.

R.Apsītis: Tur nav nekā jauna.

Priekšsēdētājs: Deputātiem arī nav nekā. Paldies. Mēs esam izskatījuši likumprojektu trešajā lasījumā. Vai vēl kopumā par likumprojektu ir kādi iebildumi, papildinājumi?

R.Apsītis: Es domāju, ka tādi iebildumi varētu būt, jo mūsu darba rezultātā šodien trešā lasījuma gaitā ir radušās, manuprāt, iekšējas pretrunas likumā starp 14. un, ja nemaldos, 11.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es šinī pašā sakarībā to, ko šeit pats Apsīša kungs atzīmēja. Līdz ar to, ka mēs esam izsvītrojuši no 14.panta aiz vārda “nerentabla” šo visu atrunu, šeit uzreiz ir iekšēja pretruna ar 11.pantu. Man kā juristam nav skaidrs, kā mēs rīkosimies konkrētajā situācijā. Vai pēc 11.panta, kur ir saglabāta šī atruna – “valdības noteiktajos rāmjos”, jābūt runai tikai par to, ka mēs izsvītrojam ārā arī nama uzturēšanu nerentabli? Tad šeit šo iekšējo pretrunu, manuprāt, nebūtu. Bet tagad nerentabla ir visa dzīvojamā platība. Kā te mēs vadīsimies tagad – pēc 14.panta vai pēc 11.panta? Man liekas, pirms balsošanas šeit būtu vajadzīga nopietna ekspertīze, lai nebūtu šo iekšējo pretrunu, jo praksē tas viss atsauksies.

Priekšsēdētājs: Vai situāciju nevarētu atvieglot tas apstāklis, ka deputātu daudzums pašreiz zālē ir uz kritiskās robežas, un vai Apsīša kungs neizvirzīs šo ideju par balsojumu nākamo otrdien balsošanas laikā līdz ar nepieciešamo saskaņošanas darbu šīs nedēļas laikā?

R.Apsītis: Es to izvirzīšu. Vienkārši es gribētu lūgt klātesošo kolēģu deputātu piekrišanu tam, lai šāda ekspertīze pa šo laiku tiktu izdarīta. Ja Juridiskā pārvalde tiešām konstatēs šīs pretrunas, kā tas liekas dažiem deputātiem, tad acīmredzot arī mēs šo jautājumu pirms izšķirošās nobalsošanas varētu izlemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem deputātiem ir kādi citi varianti, kā atrisināt problēmu? Nav. Turklāt Apsīša kungs šoreiz ir noteicējs par balsošanas laiku, un šis jautājums nav diskutējams. Tātad godājamie kolēģi, balsošana par šo likumprojektu – nākamo otrdien 16.februārī pulksten 13.00, bet šīs nedēļas laikā tiks izdarīta ekspertīze, lai noskaidrotu, kā viens likuma pants atbilst citiem pantiem, vai ir savstarpējā saskaņa.

Nav citu jautājumu par likumprojektu? Tātad balsošana nākamo otrdien. Paldies. Šis darba kārtības jautājums ir izskatīts.

R.Apsītis: Man vēl jautājums, ko mēs darīsim ar lēmumu par šā likumprojekta spēkā stāšanos?

Priekšsēdētājs: Mēs lēmumu, pēc vecas tradīcijas, varam apspriest, uzdodot jautājumus un debatējot, ja tas nepieciešams, un arī nobalsojot nākamo otrdien.

R.Apsītis: Labi. Paldies. Tādā gadījumā man lūgums kolēģiem atrast 97.dokumentu. Tas ir lēmuma projekts par šā likuma spēkā stāšanās kārtību.

Priekšsēdētājs: Vai godājamie kolēģi ir atraduši šo dokumentu?

 

No zāles: Jā!

Priekšsēdētājs: Ir. Tātad Apsīša kungs ziņo, deputāti uzdod jautājumus un uzstājas debatēs.

R.Apsītis: Godātie kolēģi! Šis lēmuma projekts tika apspriests Likumdošanas jautājumu komisijā. Galvenais strīdus ābols bija šā lēmuma 2.punkts. Likumdošanas jautājumu komisija nevarēja nonākt pie kopsaucēja un nevarēja vienoties par 2.punkta redakciju. Tika izvirzīti divi varianti 2.punkta redakcijai, bet balsis sadalījās līdzīgi. Tāpēc abi šie varianti ir saglabāti arī lēmuma projektā un apspriežami plenārsēdē.

Mēs esam griezušies arī pēc palīdzības Juridiskajā pārvaldē. Ir saņemts Juridiskās pārvaldes atzinums 97.dokumenta otrajā pusē. Vēl vienā palīglapiņā šis atzinuma teksts ir publicēts, tas ir jūsu rīcībā. Tas ir negatīvs atzinums par 2.punktu vispār. Juridiskā pārvalde uzskata, ka varētu iztikt bez šā 2.punkta un ka pilnīgi pietiekami būtu, ja mēs izeju atrastu 4.punktā. Šis 4.punkts jau arī ir šeit formulēts un tur šīs strīdīgās problēmas atrisinājums ir iezīmēts.

Proti, ja 2.punktā lēmuma projekta autori ir centušies it kā pateikt, kā vajadzētu rīkoties turpmāk ar iepriekš noslēgtajiem īres līgumiem, vai tie ir spēkā vai nav, vai tie būtu pārjaunojami pilnīgi visi no jauna vai tikai daļēji atzīstami par spēkā esošiem, tad 4.punkta 1.apakš­punktā ir teikts, ka “līdz 1993.gada 1.aprīlim apstiprināt dzīvojamo telpu, arī dienesta dzīvojamo telpu īres parauglīgumu un kārtību, kādā pārjaunojami dzīvojamo telpu īres līgumi”. Ar to tad arī būtu pietiekami, pēc Juridiskās pārvaldes domām. Tā ir viena problēma.

Otra. Deputāts Jānis Gulbis ir iesniedzis savu papildinājumu šim lēmuma projektam, kas ir fiksēts 108.dokumentā. Komisija ir izskatījusi šo priekšlikumu un principā atzīst to par pieņemamu, nedaudz saīsinot redakciju. Komisija iesaka šādu redakciju: “Līdz 1993.gada 1.aprīlim noteikt īres maksimālos apmērus pēc dzīvojamo telpu kvalitatīvajiem rādītājiem”, uzskatot, ka ar to arī būtu galvenais pateikts. Šeit ir detalizēts pēc dzīvojamo telpu kategorijas (pagrabtelpas, 1.stāvs, bēniņi, 5.stāvs un augstākie bez lifta, komunālais dzīvoklis, dzīvoklis bez labierīcībām un citi gadījumi). Lūk, šādas problēmas.

Ir saņemts arī deputāta Sergeja Zaļetajeva priekšlikums, kas attiecas uz šo lēmuma projektu. Tas ir fiksēts 121.dokumentā. Viņš iesaka papildināt lēmuma 3.punkta 1.apakšpunktu ar vārdiem – “vai nodot dzīvojamās mājas vai kopmītnes pašvaldības īpašumā”. Dzīvokļu komisija to ir izskatījusi un noraidījusi. Tas man īsumā viss par šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Apsīša kungam? Jautājumu nav. Ir jautājumi?

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Pie 4. Uzdod Latvijas Republikas Ministru padomei. Tātad te ir: “līdz 1.aprīlim apstiprināt dzīvojamo telpu lietošanas noteikumus”. Un tālāk skatāmies: “līdz 1.aprīlim apstiprināt sniegto komunālo pakalpojumu maksas aprēķināšanas kārtību” un tā tālāk. Man jautājums tāds. Vai te tik sīki vajadzēja vispār to stāšanos spēkā reglamentēt? Komunālo pakalpojumu maksas aprēķināšanas kārtība… Visas cenas mainās nepārtraukti. Tātad es saprotu, ka tā būs metodoloģija, nevis konkrēti skaitļi. Ja šeit kāds sapratīs burtiski un sāks izstrādāt komunālo pakalpojumu maksas aprēķināšanas kārtību, viņš nebūs to pabeidzis, kad vajadzēs sākt jau kaut ko jaunu tā vietā darīt. Mans jautājums te ir principā: vai tik sīki to visu vajadzēja šeit darīt?

R.Apsītis: Ir grūti atbildēt pēc būtības. Dzīvokļu komisijas locekļi ir šā lēmuma projekta autori. Viņi centušies, domādami visu to labāko. Bez šaubām, ka jūsu bažas zināmā mērā ir vietā.

A.Kiršteins: Ir drusciņ komiski, ka 11.punktā noteikts līdz 1993.gada 1.jūnijam apstiprināt noteikumus par dzīvojamās mājas kapitālo un kārtējo remontu. Kādi var būt noteikumi par kārtējo remontu, piemēram, par kosmētisko! Cilvēkam nepatīk tapetes, un viņš taisa kārtējo remontu. Kādi tur var būt noteikumi? Es negribu te tagad tērēt laiku. Es domāju, ka vispār tas viss te ir lieks, burtiski varētu republikas Ministru padomē vienu vai divus punktus izpildīt kaut kādus, neko vairāk.

R.Apsītis: Varbūt no Dzīvokļu komisijas grib izteikties?

I.Krauze, darba grupas pārstāvis: Es negribētu ilgi aizkavēt jūsu uzmanību, bet domāju, ka šie uzdevumi nav lieki un valdībai šajā jomā vajadzētu pastrādāt. Šādi noteikumi šobrīd eksistē, bet tie ir apstiprināti lielākoties sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Un tieši tāpēc būtu nepieciešami jauni tehniskie noteikumi.

Kas attiecas uz komunālo pakalpojumu apmaksāšanas kārtību, tad šeit Kiršteina kungam faktiski ir taisnība. Tā varētu būt arī metodoloģija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl jautājumi Apsīša kungam? Jautājumu nav. Paldies, Apsīša kungs!

Lūdzu debates par šā lēmuma projektu. Vai ir kāds pieteicies debatēs sekretariātā? Debatēs nav neviens pieteicies. Zaļetajeva kungs piesakās. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Deputātu kungi! Es gribu pievērst jūsu uzmanību otrajam priekšlikumam, kas noformulēts 121.dokumentā. Par ko te ir runa? Runa ir par to, ka lēmumā par likuma stāšanos spēkā kopmītņu vai dienesta dzīvojamo namu īpašniekiem norādīts, ka tās obligāti pārveidojamas par dienesta viesnīcām. Citu variantu šo namu un apdzīvojamo platību īpašniekiem šis lēmums neparedz. Jājautā, kāpēc vajadzīgs tāds ierobežojums šo namu īpašniekiem? Es ierosinu šo punktu paplašināt, tagadējiem īpašniekiem dodot iespēju šīs telpas ne tikai pārvērst par dienesta viesnīcām, bet arī šos dzīvojamos namus un kopmītnes nodot pašvaldību īpašumā.

Lieta tā, ka šīs kopmītnes ir ļoti dažādas. Ir Universitātes kopmītnes, kuras, kā norādīja Endziņa kungs, noteikti tiks pārveidotas par dienesta viesnīcām. Taču ir kopmītnes, kas tika izveidotas pie rūpniecības uzņēmumiem, lai tur uz laiku nometinātu pagaidu darbaspēku. Uzņēmumiem, kam tās pieder, tagad kopmītnes varbūt jau kļuvušas nevajadzīgas, jo tās jākopj, ekspluatācija prasa izdevumus. Kāpēc gan to īpašniekiem piespiedu kārtā uzturēt dienesta viesnīcas? Likums ierobežo šo telpu izmantošanas iespējas. Es uzskatu, ka prātīgāk un mērķtiecīgāk tomēr neierobežot to izmantošanas variantus, bet dot iespēju vienošanās ceļā šīs apdzīvojamās telpas nodot pašvaldību īpašumā. Lūdzu nobalsot par šo priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl deputāts Gulbis ir pieteicies debatēs. Lūdzu.

J.Gulbis: Godātie kolēģi! Es paņēmu vārdu varbūt tikai tāpēc, ka vēsturiski vismaz lai paliek stenogrammā. Es redzu, ka, protams, mēs ātri aizmirstam, ka šis likumprojekts, ko mēs tikko pieņēmām vai nepieņēmām, praktiski vēl nebalsojām, ir daudzos gadījumos vērsts pret mūsu pašu cilvēkiem, tas ir, pret īrniekiem. Tā nu ir iznācis, ka esmu arī Īrnieku biedrībā un iznāk arī pārstāvēt viņu intereses. Te mēs labi redzējām, ka pašreizējie īpašnieki vai arī nākamie īpašnieki, kas ceļ jau īres namu, labi cīnījās šodien par savām interesēm. Tas ir, ieinteresētās personas cīnījās par savām interesēm. Es domāju, ka neviens īrnieks mums neteiks paldies par šo likumprojektu, ko mēs tikko apspriedām.

Bet tagad konkrēti man gribas pateikt savas domas arī par šo lēmumu, ar kuru mēs liksim darboties šim likumam. Mazas ir garantijas, ka mēs nākamo likumprojektu “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” pieņemsim. Ja mēs to nepieņemsim, mēs iedarbināsim šo likumprojektu. Kaut arī tas ir ļoti nepieciešams, tas var radīt ļoti smagas sekas. Kā jūs redzat, ne budžetam, ne pašvaldībām nekādu līdzekļu nav.

Cilvēki, kas paliks uz ielas, kas nebūs spējīgi atrast sev dzīvokli, būs nokļuvuši tādā situācijā, ka viņiem praktiski nebūs iespējas piedalīties tādā dzīvokļu tirgū, jo nekāds dzīvokļu tirgus tas faktiski nebūs. Dzīvokļi nav privatizēti. Skatoties arī to, kādā veidā tas viss ir sadalījies, ka īres nami galvenokārt ir centra rajonā, tas vērsīsies tieši pret Latvijas pilsoņiem. Es domāju, ka mums vajadzēja labi padomāt, iekams balsojam par šo lēmumu. Es biju par to un lūdzu arī pārējos padomāt par to, ka reizē vajadzēja pieņemt arī likumprojektu vai likumu “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”. Ja šis likumprojekts netiks pieņemts, tad būs grūti paredzamas sekas, kā tālāk risināsies jautājums mūsu pilsētās ar visiem Latvijas iedzīvotājiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tātad šajā lēmumā ir iesniegti divi rakstiski priekšlikumi. Un 2.punktam ir balsojami divi varianti, kas šeit ir uzrakstīti. Citu balsojumu, par kuriem mēs varētu balsot, vai arī par 2.punkta svītrošanu kā tādu… Jā, par svītrošanu… Bet ir vēl divi varianti. Pirmo mēs balsojam, protams, radikālāko – svītrošanu. Ja netiek svītrots, tad mēs domājam, kā uzlabot vai pasliktināt šo punktu. Mums ir trīs varianti. Tātad mēs sāksim ar balsojumu par 2.punktu, tiešām ar to radikālāko. Ja mēs radikāli nobalsosim, tad par Zaļetajeva kunga priekšlikumu vairs arī nemaz nebūs jābalso.

Balsosim par 2.punkta svītrošanu. Rezultāts: par – 38, pret – 6, atturas – 16. 2.punkts svītrots. Nav problēmu vairāk ar variantiem un papildinājumiem.

Zaļetajeva kungs vēlas ko teikt. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Es gribu pievērst uzmanību priekšlikumam, kas noformulēts rakstiski. Te rakstīts “papildināt 2.punktu”, bet patiesībā tajā laikā, kad šis priekšlikums tika rakstīts un kad tas tika apspriests komisijā, tas tiešām attiecās uz šo punktu, bet tas tagad ir izsvītrots. Tagad šis labojums attiecas uz 3.apakšpunktu, kas tagad ir izdalīts deputātiem./

Priekšsēdētājs: Mēs varam nobalsot, godājamie kolēģi! Es domāju, tā mēs ātrāk atrisināsim situāciju. Balsosim par Zaļetajeva kunga priekšlikumu. Rezultāts: par – 20, pret – 18, atturas – 14. Nav pieņemts šis priekšlikums.

Pēdējais balsojums ir Gulbja kunga priekšlikums – papildināt ar 14.apakšpunktu par īres maksas maksimālo apmēru noteikšanu tādā veidā, kā Gulbja kungs mums uzrakstījis. Balsosim par Gulbja kunga priekšlikumu, kas izteikts 109.dokumentā. Rezultāts: par – 38, pret – 5, atturas – 10. Šis Gulbja kunga papildinājums ir pieņemts. Tātad 14.apakšpunkts pie 4.punkta. Tagad trešajā tas būs. Vairs balsojumu nav. Un šo lēmumu pilnā apmērā mēs varam balsot pēc tam, kad būsim nobalsojuši par likumu. Tātad nākamo otrdien, 16.februārī, pēc pulksten vieniem pēcpusdienā. Paldies. Šis darba kārtības jautājums ir izskatīts.

Un nākamais ir 4. Likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem pašvaldību likumos.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Pirms vairāk nekā diviem mēnešiem mēs otrajā lasījumā pieņēmām likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem visos četros Latvijas Republikas likumos, kas reglamentē pašvaldību darbību. Pēc otrā lasījuma neviens rakstveida priekšlikums nav iesniegts. Salīdzinot ar to likumprojekta variantu, kas tika akceptēts otrajā lasījumā, šajā likumprojektā uz trešo lasījumu, kas iesniegts jūsu izskatīšanai, ir izdarīts viens vienīgs grozījums visos četros likumprojektos. Tas ir tur, kur ir runa par pašvaldību amatpersonu statusu.

Lai kolēģi uzskatāmāk varētu sekot manai informācijai, es lūdzu jūs atšķirt priekšpēdējo un pēdējo lappusi, kur ir runa par galvaspilsētas Rīgas likuma 7.pantu, jo tur ir viskompaktāk un visuzskatāmāk šīs normas redzamas. Kā jūs redzat, šis pants sastāv no septiņām daļām. Salīdzinot ar tām normām, kas līdz šim bija likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”, šajā pantā ir ietvertas četras jaunas daļas, proti, ceturtā daļa, piektā daļa un sestā daļa. Faktiski, godāti kolēģi, normas, kas ir šajā 7.pantā un analogos citu pašvaldības likumu pantos, ir tā sauktās antikorupcijas normas vai normas, kas nosaka amatpersonu statusu, tiesības, pienākumus un ierobežojumus.

Es tomēr gribētu mazliet tuvāk jūs vēlreiz iepazīstināt ar šo normu būtību. Tātad pirmais ierobežojums, kas attiecas uz pašvaldību amatpersonām, ir tāds, ka pašvaldību institūciju un struktūrvienību vadītāja un tā vietnieku pienākumu pildīšana nav savienojama ar citu algotu darbu, izņemot zinātnisko, pedagoģisko vai radošo darbu. Tā ir analoga tai normai, kas ir likumprojektā “Par tautas deputāta statusu”.

Tālāk otrajā daļā ir noteikts, ka šīs amatpersonas nevar ieiet banku vai uzņēmējsabiedrību pārvaldes vai revīzijas institūcijās, tādu banku vai pašvaldību uzņēmumu institūcijās, kuras saņem attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļus vai pasūtījumus. Ja mēs pieņemsim šādu normu, tad tas lielā mērā palīdzēs novērst tā saukto interešu sadursmi pašvaldību amatpersonu darbībā.

Trešajā daļā ir runa par to, ka šīs amatpersonas tieši vai arī ar laulāto, vecāku, bērnu, brāļu vai māsu starpniecību nevar saņemt nekāda veida atalgojumu vai ienākumus no bankām, uzņēmējsabiedrībām vai uzņēmumiem, kas saņem attiecīgās pašvaldības līdzekļus vai pasūtījumus.

Ceturtajā daļā ir noteikts, ka bankās, uzņēmējsabiedrībās vai uzņēmumos, kas saņem attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļus vai pasūtījumus, amatpersonām nevar piederēt kapitāla daļas vai akcijas.

Piektajā daļā ir pavisam jauna norma, kurā uzdots amatpersonām divas reizes gadā, kā arī divas nedēļas pēc tam, kad attiecīgā amatpersona ir uzsākusi pildīt savus amata pienākumus, iesniegt Galvenajai finansu inspekcijai deklarāciju, kurā jāsniedz informācija trijās pozīcijās, proti, par šīm amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem piederošajiem nekustamajiem īpašumiem, par attiecīgajām amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem piederošām kapitāla daļām jebkurās bankās, uzņēmumos vai uzņēmējsabiedrībās, kā arī jānorāda visi ienākumu avoti un ienākumu summas, ko attiecīgā amatpersona un tās laulātais, vecāki, brāļi vai māsas ieguvuši pārskata periodā.

Tādi, kolēģi, ir šie jauninājumi, kas ir ietverti visos likumprojektos, kas reglamentē pašvaldību darbību un pašvaldību amatpersonu tiesisko statusu.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet mums ir trešā lasījuma stadija un, gribam vai negribam, mums ir jāizskata pa pantiem. Vispirms tātad par pagastu pašvaldības 9.panta jauno redakciju.

Krastiņa kungs, par kuru sadaļu jums tieši ir?

E.Krastiņš: Tad sāksim ar pirmo.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Krastiņš: Sakiet, lūdzu, Lagzdiņa kungs, vai šī 9.panta otrā daļa nav pašlaik pretrunā ar Pašvaldību reformu padomē apstiprināto pašvaldību uzbūves koncepciju un reformu koncepciju?

J.Lagzdiņš: Ja jautājums ir uzdots par likuma “Par pašvaldībām” 9.panta redakciju, tad es gribētu teikt, ka nekādā gadījumā tas nav pretrunā ar spēkā esošo pašvaldību likumdošanu. Šā panta redakcija pilnībā atbilst tām normām, kas ir ietvertas likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”, proti, tajā likumā, kuru mēs pieņēmām pēdējo. Pašvaldības komisija veica kodifikāciju un saskaņoja pagasta pašvaldības likumu un pilsētas pašvaldības likumu ar vēlāk pieņemtajiem citiem pašvaldību likumiem.

E.Krastiņš: Labi, paldies.

Priekšsēdētājs: Tātad par 10.panta trešo daļu.

J.Lagzdiņš: Jā, kolēģi, šeit ir saskaņota visos likumos tā norma, kas dod tiesības attiecīgajam padomes priekšsēdētājam un attiecīgajai valdei kontrolēt pašvaldības teritorijā esošo uzņēmumu darbības likumību. Šāda norma bija rajona pašvaldības likumā un to mēs arī pārnesām uz visiem citiem likumiem. Ja šādas tiesības ir rajona padomes priekšsēdētājam, tad kādēļ šādu tiesību nav, teiksim, Liepājas pilsētas galvam vai Ventspils pilsētas…

E.Krastiņš: Mēs pašlaik par pagastu pašvaldībām runājam. Drīkst jautāt, ja?

Priekšsēdētājs: Jā, par 3.panta trešo daļu…

E.Krastiņš: Šeit nav runas ne par kādu Liepājas pašvaldību, bet gan par pagasta pašvaldību. Es lūdzu tāpēc Lagzdiņa kungu ļoti precīzi atbildēt, vai otrajā lasījumā šī norma bija šajā likumprojektā?

J.Lagzdiņš: Jā, otrajā lasījumā bija.

E.Krastiņš: Kāpēc tādā gadījumā šā panta redakcijā ir šāda īpatnēja atšķirība attiecībā uz pagastiem, pilsētām un rajoniem? Mēs runājām, ka ir tiesības kontrolēt to teritorijā izvietoto valsts pārvaldes institūciju un valsts uzņēmumu… Tas pats taču ir rajoniem? Bet tajā pašā laikā pagasta teritorijā mums parādās tiesības kontrolēt visu uzņēmumu darbības likumību.

J.Lagzdiņš: Paldies, Krastiņa kungs! Šo redakcionālo labojumu mēs izdarīsim.

E.Krastiņš: Es domāju, ka tas nav redakcionāls labojums, tā ir ārkārtīgi būtiska atšķirība.

J.Lagzdiņš: Paldies par priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Tātad, Lagzdiņa kungs, es sapratu, ka jūs pieņemat šo priekšlikumu?

J.Lagzdiņš: Neapšaubāmi, jo tas ir ļoti pamatots. Tātad aiz vārda “izvietoto” mēs rakstām vārdu “valsts”.

Priekšsēdētājs: Vēl par 2.pantu? Tātad par 10.panta trešās daļas redakciju? Nav. Paldies.

3.pants. Par 14.panta papildināšanu ar jaunām daļām, jaunā redakcijā. Vai ir kādi iebildumi? Labojumi?

J.Lagzdiņš: Kolēģi, šeit es gribētu paskaidrot par ierobežojumiem, kuri attiecas uz pagasta pašvaldības amatpersonām. Tur ir zināmas atlaides, un 14.panta otrā daļa ir papildināta ar piebildi, ka šie ierobežojumi neattiecas uz tām amatpersonām, kam pieder pajas statūtsabiedrībās, kuras izveidojās uz bijušo kolhozu vai padomju saimniecību bāzes. Tātad mēs nevaram prasīt, lai pagasta vecākajam nepiederētu paja statūtsabiedrībā, kas izveidojusies uz kolhoza bāzes, un lai attiecīgajam pagastam nebūtu saimniecisku attiecību ar šo statūtsabiedrību. To, manuprāt, šajā periodā būtu pāragri prasīt.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādas problēmas godājamajiem deputātiem? Nav problēmu.

Nākamais ir 4.pants – par 29.panta redakciju. Vai godājamajiem deputātiem ir kas bilstams? Nav.

5.pants – par 32.panta ceturtās daļas jaunu redakciju. Arī nav.

6.pants – par 3.nodaļas nosaukumu. Laikam jau nav nevienam. Tas ir formāli.

7.pants – par jaunu 38.panta otrās daļas redakciju. Nav nevienam deputātam nekas iebilstams.

2.sadaļa, 1.pants – par pilsētas pašvaldību, par 9.panta redakciju. Nav nevienam, arī pilsētu deputātiem.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, es gribētu mazliet komentēt. Šie visi papildinājumi un grozījumi ir saskaņoti ar to redakciju, kāda bija ietverta likumā “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”, ko mēs nesen pieņēmām Augstākajā padomē un kur visprecīzāk šie jautājumi bija reglamentēti. Likumus par pilsētas pašvaldību, par pagasta pašvaldību un par rajona pašvaldību mēs pieņēmām vairāk nekā pirms gada, tādēļ šeit bija zināmas nesaskaņas un pretrunas.

Priekšsēdētājs: Tātad otrais – par 10.panta jauno trešo daļu. Nav? Trešais – par 14.pantu. Arī nav.

Ceturtais – par 29.pantu. Nav iebildumu. Piektais – par 31.panta ceturto daļu. Nav.

Sestais – par 3.nodaļu, par nosaukumu. Nav. Septītais – par 38.panta otro daļu. Nav iebildumu.

3.sadaļa, 1.pants – par 8.panta jaunu redakciju. Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es piedāvāju svītrot 8.panta jaunās redakcijas pirmo teikumu, jo tas ir krasā pretrunā ar to pašvaldību koncepciju, ko ir apstiprinājusi Pašvaldību reformu padome. Nesāksim likt mūsu likumos un kodificēt tādas normas, kas tagad tiek atzītas par novecojušām, un pieturēsimies tomēr pie tās sistēmas, kur šie lēmumi ir saistoši! Lai tie tur pagaidām paliek! Bet sāksim jau tomēr orientēties uz to, ka mums ir divu tipu pašvaldības, nevis viena otrai pakļautas pašvaldības, kur viena ir svarīgāka sakarā ar to, ka pilda virkni valsts funkciju. Tāpēc es piedāvāju šo pirmo teikumu svītrot un attiecīgi otrajā teikumā izdarīt tīri redakcionālas izmaiņas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs, jūsu domas?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, tik tiešām Edmunda Krastiņa priekšlikums atbilst jaunajai koncepcijai. Attiecībā uz rajona pašvaldību kolēģu priekšlikums ir pieņemams.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad nav problēmu, ja Lagzdiņa kungs kā komisijas pārstāvis pieņem šo priekšlikumu. Vai kāds no deputātiem vēlas protestēt? Nevēlas. Pieņemts.

2.pants – par 12.panta jauno redakciju. Nav. 3.pants – par 26.panta trešo daļu. Nav problēmu. 4.pants – par 31.pantu. Nav. 5.pants un 6.pants. Nav iebildumu.

4.sadaļa, 1.pants – par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Man būs pēc viena panta.

Priekšsēdētājs: Tātad par 7.pantu nav problēmu? Nav. Es saprotu, ka jums tad ir tikai par 46.pantu, jo tas ir nākamais un pēdējais.

A.Endziņš: Man ir pa vidu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Endziņš: Es lūdzu papildināt šeit pa vidu starp 7. un 46.pantu un izdarīt labojumu 26.pantā, papildinot ar otro daļu. Es gribētu paskaidrot, kāda ir jautājuma nostādnes būtība. Būtība ir tāda, ka mēs esam pieņēmuši Vēlēšanu likumu, kur ir noteikts par vēlēšanu komisiju veidošanu. Bet likumā par Rīgas pilsētas pašvaldību attiecībā uz rajona padomi ir noteikta izsmeļoša kompetence. Tāpēc ir priekšlikums, lai būtu iespēja ar speciālu likumu (šinī gadījumā tas būtu Vēlēšanu likums) rajona padomei vēlēt šos pārstāvjus uz vēlēšanu komisiju. Man ir lūgums deputātiem atbalstīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, šis Endziņa kunga priekšlikums ir 155.dokumentā, kas jums visiem ir izdalīts. Te vajadzētu Lagzdiņa kunga un pēc tam godājamo deputātu kungu reakciju.

J.Lagzdiņš: Godājamie kolēģi, šis jautājums tika apspriests arī komisijā, kura izstrādā likumprojektus, kas saistīti ar vēlēšanām, un šis priekšlikums ir arī pēc šīs komisijas ieteikuma. Es kā referents varu vienīgi pievienoties, lai būtu kārtība un nebūtu kaut kādu sarežģījumu pēc vēlēšanām, ka vēlēšanu komisijas ir izveidojusi institūcija, kurai nebija tiesību to veikt. Vajadzētu šādu papildinājumu atbalstīt un pieņemt šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem deputātiem ir citas domas? Nav. Tādā gadījumā par 46.panta nosaukumu un redakciju? Nav nevienam iebildumu.

Mēs esam izskatījuši likumprojektu. Godājamais Lagzdiņa kungs, kādas ir jūsu domas par to, kad būtu izdarāms balsojums par šo likumprojektu?

J.Lagzdiņš: Es domāju, ka mēs varam balsot šodien par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā lūdzu sekretariātu intensīvi zvanīt. Deputātus lūdzu sagatavoties balsošanai. Lūdzu visus godājamos kolēģus ieņemt vietas, lai jūs varētu izpildīt savu deputāta pienākumu un piedalīties balsošanā.

Balsosim par šo likumu trešajā lasījumā. Rezultāts: par – 64, pret – nav, atturas – 6. Zināmais risks, ko pieļāva Lagzdiņa kungs, attaisnojās. Likums ir pieņemts.

Vēl paliek lēmums par spēkā stāšanās kārtību.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godājamie kolēģi, saskaņā ar jums izsniegto lēmuma projektu likums par grozījumiem un papildinājumiem pašvaldību likumos stājas spēkā ar tā publicēšanas dienu. Lēmuma projekta 2., 3. un 4.punkts nosaka dažādus termiņus, kuros attiecīgajām amatpersonām un institūcijām ir jāpilda atbilstošo pantu prasības.

Lēmuma projekta 5.punkts uzliek divus pienākumus Galvenajai finansu inspekcijai. Proti, līdz šā gada 15.martam tās sastāvā nepieciešams izveidot struktūrvienību, kas uzraudzītu un kontrolētu attiecīgo nupat pieņemto normu izpildi. Bez tam Galvenajai finansu inspekcijai, kā tas mums ir pieņemts, ir uzlikts par pienākumu izstrādāt instrukciju par kārtību, kādā tiek piemērotas nupat pieņemtās normas. Tas ir īsumā mans komentārs par lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Lagzdiņa kungam? Jautājumu nav. Paldies. Vai kāds no godājamajiem deputātiem grib piedalīties debatēs par šo lēmuma projektu? Nav tādu deputātu.

Balsosim par šā lēmuma pieņemšanu. Rezultāts: par – 60, pret – nav, atturas – 4. Lēmums pieņemts. Lēmumam ir ievērojami mazāks atbalsts, nekā bija likumprojektam.

Godājamie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesneša A.Kovaļenko pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Likumdošanas jautājumu komisija.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Mēs esam saņēmuši kārtējo iesniegumu par atbrīvošanu pirms termiņa no amata pienākumu pildīšanas no Augstākās tiesas tiesneša Aleksandra Kovaļenko. Savā iesniegumā aiziešanu viņš motivē, jau iepriekš atbildot uz iespējamajiem jautājumiem, ar to, ka viņš pāriet strādāt uzņēmējdarbībā.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Endziņa kungam? Jautājumu nav. Vai mēs, godājamie kolēģi, esam gatavi debatēt par šo jautājumu? Neviens nevēlas debatēt.

Endziņa kungs, vai jūs uzskatāt, ka ir iespējama balsošana tūlīt? Jābalso. Varbūt sekretariāts vēl mazliet pazvanītu, lai tie deputāti, kas ir blakustelpās, ienāktu zālē.

Lūdzu, balsosim. Silāra kungs, lūdzu nobalsot par! Rezultāts: 65 – par, 1 – pret, atturas – 3. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums – “Par piekrišanu saukt pie kriminālatbildības Bauskas rajona Dāviņu pagasta tautas deputātus Novikovu un Dingu”. Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Minētā komisija vai vismaz tās atbildīgās personas plenārsēdē nepiedalās. Tādējādi, pēc mūsu tradīcijas, šis jautājums tiek novirzīts uz pašām plenārsēdes beigām pēc pulksten 17.00.

Nākamais – 7.darba kārtības jautājums – Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijas ziņojums par Latvijas Bankas struktūrvienību pārveidošanu un privatizācijas pamatprincipiem. Ja es nemaldos, Krastiņa kungs ziņos mums par šiem pamatprincipiem.

Godājamie kolēģi, es atvainojos Krastiņa kungam, protams, bet darba kārtībā šis jautājums ir apzīmēts kā ziņojums, tāpēc mums ir jāizlemj par procedūru. Vai mēs noklausīsimies tikai godājamā Edmunda Krastiņa ziņojumu vai arī uzdrošināsimies viņam uzdot jautājumus un, vēl jo vairāk, uzstāties debatēs? Vai ir kāds no kolēģiem, kas ierosina uzdot jautājumus? Nav. Vai ir kāds, kas vēlētos debatēt par šo jautājumu? Nav.

Krastiņa kungs, jums vārds ziņojumam. Varbūt jūs iepriekš orientējoši pateiktu, cik apmēram laika prasīs šis ziņojums?

E.Krastiņš: Es centīšos iekļauties 10 vai 15 minūtēs un galvenās tēzes izanalizēt. Jums ir arī izdalīts šo pamatprincipu īss kopsavilkums, cienījamie kolēģi, un ir arī neliela shēmiņa, kā mēs komisijā pašlaik esam iecerējuši vismaz sākotnēji šo lietu organizēt. Un tagad es nedaudz centīšos izstāstīt par to darbu, ko komisija ir veikusi.

Kā jūs zināt, pēc šā Augstākās padomes 2.decembra lēmuma, ar kuru šī komisija tika izveidota, mēneša laikā komisijai bija jāziņo. Diemžēl nu jau ir pagājuši divi mēneši, un tikai tagad es esmu tribīnē un esmu gatavs par to ziņot.

Vēl es gribu paskaidrot, ka būtībā šeit būtu jāstāv komisijas priekšsēdētājam Siliņa kungam. Taču lielās aizņemtības dēļ un arī tādēļ, ka viņš kādu laiku bija slims un komisijas sēdēs praktiski nav varējis piedalīties, tribīnē esmu es.

Komisija šajā laika posmā noturējusi 11 sēdes. Piecās no tām mēs esam uzklausījuši visu 48 nodaļu vadītājus, kā arī virkni to cilvēku, to organizāciju vadītāju, kas varētu būt iespējamie akcionāri šajās banku nodaļās, ja tās tiktu privatizētas. Šajā laikā mēs esam konstatējuši sekojošas lietas.

Pirmkārt, šobrīd praktiski vairs nav iespējams veidot kādas nozaru bankas, kā tas bija PSRS laikā, kad Latvijas Republikā funkcionēja virkne nozarbanku, vai arī tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms. Šāds brīdis bija 1991.gada augustā vai septembrī, kad to bija iespējams izdarīt, tagad tas ir nokavēts. Taču visas šīs nodaļas tika pārņemtas Latvijas Bankas pārziņā. Un šeit mēs esam gājuši varbūt atšķirīgu ceļu, nekā tas ir darīts Igaunijā.

Otrs. Mēs arī konstatējām, ka ir liela pretestība tā saukto reģionālo banku veidošanai, grupējot šīs banku nodaļas lielākās grupās kādos lielākos centros, proti, Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, Zemgalē. Gan banku vadība, gan arī iespējamie akcionāri nav visai atsaucīgi šādai idejai, pamatojoties uz to, ka viņi labāk orientējas sava rajona klientos, sava rajona cilvēkos. Uz šo reģionālo banku principiem viņi skatās kā uz iespējamo perspektīvu pēc tam, kad paši būtu strādājuši jau ilgāku laiku patstāvīgi un redzējuši savas attīstības perspektīvas.

Izskatot iesniegtos priekšlikumus par privatizācijas variantiem, par tālākās darbības variantiem, jākonstatē, ka šos priekšlikumus grūti nosaukt par privatizācijas projektiem. Tie ir ar pārāk zemu kvalitāti un parasti aprobežojas ar izklāstu uz dažām lapaspusēm, kur minēti iespējamie akcionāri un iespējamie tālākās darbības varianti.

Tomēr, neskatoties uz iesniegto projektu zemo kvalitāti, apmēram pusei banku nodaļu ir vairāk vai mazāk reāli priekšlikumi par tālāko pastāvīgo darbību. Pamatā tie balstās uz vietējo akcionāru piesaistīšanu, vietējo līdzekļu piesaistīšanu. Mēs konstatējām, ka bieži vien viens no galvenajiem šo akcionāru motīviem ir attiecīgās bankas nodaļas tālāka funkcionēšana rajonā, tātad būtībā kopdarbības ideja. Mazāk ir domu par peļņas vai kādu priekšrocību gūšanu.

Bez tam mēs secinājām, ka banku nodaļas pašlaik ir ļoti apgrūtinātas ar kredītiem, kas izsniegti no tā sauktajiem centralizētajiem resursiem, proti, no Latvijas Bankas resursiem. No kopējā kredītu apjoma, kas Latvijas Bankas nodaļās šobrīd sasniedz 15 miljardus rubļu, 9 miljardi ir izsniegti uz Latvijas Bankas centrālo resursu rēķina. Pēc pašu nodaļu novērtējuma, potenciālie zaudējumi ir iespējami līdz 1,3 miljardu apjomam. Turklāt dažādas nodaļas šos zaudējumus novērtē dažādi. Tajos nav ieskaitītas tādas summas kā 3,1 miljards “Latvijas gāzei”, kas ir vislielākais kredīts, kāds ir izsniegts.

Grūti pieprasīt no attiecīgajām banku nodaļām atbildību par šo kredītu likteni, jo tie faktiski ir izsniegti valsts uzņēmumiem no Latvijas Bankas centralizētajiem resursiem būtībā pēc zināma valdības pieprasījuma vai ar valdības atbalstu. Līdzīgs liktenis ir tiem kredītiem, kas izsniegti graudu iepirkšanai, kurināmā iepirkšanai. Par šiem kredītiem nav pilnu datu, jo viena daļa nodaļu tos ir uzrādījušas kā potenciāli neatmaksājamos. Par kurināmo šī uzrādītā summa sastāda apmēram 169 miljonus rubļu, par graudiem tikai divās nodaļās vien – 100 miljonu rubļu. Bet virknē citu nodaļu šos graudu kredītus neklasificē kā potenciāli neatmaksājamos, kaut gan mēs saprotam, ka var būt lielas problēmas ar šo kredītu atdošanu.

Bez tam šie, ja tā varētu teikt, centralizētie kredīti nav sadalīti vienmērīgi pa Latvijas teritoriju. Tie vairāk ir izvietoti rūpniecības centros, pilsētās vai rajonos, kur ir šie labības kombināti. Kur tie ir lielāki, tur attiecīgi ir lielāki šie kredīti. Tas pats ir attiecībā uz kurināmo. Savukārt tie rajoni, kas varbūt saņem gāzi no centralizētajiem resursiem, no “Latvijas gāzes”, šeit neparādās. Tāpēc ir lielas problēmas, risinot šo kredītu resursu tālāko likteni.

Bez tam ar katru nokavēto mēnesi aizvien samazinās iespējamo akcionāru loks, kuri ir gatavi ieguldīt savu naudu šo banku statūtu fondos. Un mums nepieciešams, pēc pašreizējiem Latvijas bankas normatīviem, apmēram 1,5 miljardu rubļu liels statūtu fonds, lai šīs Latvijas Bankas nodaļas varētu darboties kā patstāvīgas bankas.

Vēl lielākas grūtības ir ar mazo banku nodaļām. Pēc pašreizējās likumdošanas, ņemot vērā iespējas, kādu statūtu fondu tās ir spējīgas savākt, tās pat nevar nodibināties kā neatkarīgas bankas, jo nevar savākt pat šos minimālos 5 miljonus rubļu statūtu fondam. Tāpēc būtiska ir krājaizdevumu sabiedrību veidošana.

Taču diemžēl mūsu darba gaitā bija jākonstatē, ka krājaizdevumu sabiedrības paraugstatūtus valdība joprojām nav apstiprinājusi, kaut gan pēdējais termiņš, kad tie bija jāapstiprina, bija 1991.gada oktobris. Tātad gandrīz pusotra gada nokavējums. Joprojām nav apstiprināti šo krājaizdevumu sabiedrību paraugstatūti, jo bankas un iespējamie šo krājaizdevumu sabiedrību veidotāji nav informēti par šādu iespēju, nezina, ko tas nozīmē. Šī ideja nav īpaši popularizēta mazo banku nodaļu vidū.

Vēl izskatīšanas gaitā mēs konstatējām, ka banku vadībai vai banku darbiniekiem ir vēlme bez atlīdzības iegūt savā īpašumā pašlaik pēc Latvijas Bankas norādījumiem uzkrātos statūtu fondus. Tie ir apmēram 240 miljoni, kas sastāda nepilnus 20 procentus no nepieciešamā. Turklāt šie statūtu fondi ir izvietoti nevienmērīgi pa banku nodaļām. Vairākos rajonos iespējamie akcionāri, kas ir pieteikušies un izrādījuši interesi, vēlas veidot slēgtas akciju sabiedrības, uzskatot, ka tad viņi varēs labāk pārvaldīt šīs banku nodaļas.

No visa minētā mūsu komisija izdarījusi secinājumus vai formulējusi tādus pamatprincipus, uz kuriem vajadzētu balstīties vismaz sākotnējā banku nodaļu privatizācijas procesā.

Pirmkārt, uzskatīt par nepieciešamu šīs banku nodaļas pārveidot atklātās akciju sabiedrībās, nevis slēgtās akciju sabiedrībās, tādā veidā dodot iespēju par šo banku nodaļu akcionāru kļūt ikvienam, kas to vēlas, kas ir gatavs ieguldīt naudu, pirkt šo akciju sabiedrību akcijas. Protams, ar dažiem nosacījumiem. Ar tādu nosacījumu, ka puse no bankas akcijām tiek rezervēta šīs bankas klientiem, attiecīgā rajona uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Lai ieinteresētu banku darbinieku atdevi, celtu to atbildības pakāpi, viena daļa akciju – no 5 procentiem līdz 10 procentiem – tiek rezervēta banku darbiniekiem, iespējams, ka viņi tās varēs iegādāties ar zināmu atlaidi no pirkšanas cenas.

Nākamais. Nepārdot nekustamo īpašumu pašreizējā laika posmā, jo, pirmkārt, tas prasīs ārkārtīgi lielu līdzekļu ieguldīšanu. Kā jūs saprotat, būs jau problēmas ar šo 1,5 miljardu rubļu iesaistīšanu statūtu fondos, īpaši lauku rajonos. Tāpēc vismaz uz tuvākajiem pieciem gadiem vajadzētu slēgt nomas līgumus par attiecīgo banku ēku un zemes iznomāšanu, protams, tajos gadījumos, kad šīs banku ēkas ir valsts īpašums. Apmēram piecas līdz desmit banku nodaļas mitinās pašvaldību ēkās, tur šīs problēmas nav un attiecīgo nomas līgumu slēgšana jārisina vietējām pašvaldībām. Dažas banku nodaļas atrodas denacionalizējamās ēkās, tur būs jāmeklē vienošanās ar īpašniekiem.

Protams, pirms šīs pārdošanas ir veicama banku kredītu portfeļa rūpīga analīze. Jāpārskata tie kredīti, kas izsniegti attiecīgajām banku nodaļām, un jāizlemj, kuri no tiem jāpārņem Latvijas Bankas privatizācijas fonda pārziņā un atbildībā. Šis darbs jāveic ļoti rūpīgi.

Šeit mums ir iespējams izmantot Šveices ekspertu grupas palīdzību, kur jau pirmie rezultāti parādās. Taču virkne izsniegto kredītu ir tik grūti klasificējami, ka ir iespējams, ka mums būs jālūdz palīdzība arī Valsts kontrolei, jo vairāku rajonu banku nodaļās ir izsniegti ļoti lieli kredīti bez attiecīgajām garantijām, bez attiecīga pamatojuma.

Pirmkārt, mēs tomēr gribam domāt un runāt par šo uz centralizēto resursu bāzes izsniegto kredītu likteni graudu iepirkšanai, energoresursu iepirkšanai un tamlīdzīgi.

Shēma, kā mēs domājam šo privatizāciju veikt, ir uzzīmēta uz klātpieliktās lapas. Mēs tomēr gribētu nofiksēt kādu minimālo statūtu fondu, kas būtu pietiekami liels un atbilstu šo banku funkcionēšanai. Tur ir summa – 20 miljoni, ar ko varētu sākt.

Vienlaikus ir tādas banku nodaļas, kas nav spējīgas un kam arī nav vajadzīgi šie 20 miljoni rubļu statūtu fondam. Attiecībā uz šīm banku nodaļām vajadzētu izskatīt iespējas, kā tām kļūt par kādu citu banku filiālēm vai tikt tām pievienotām vai arī pārveidotām par krājaizdevumu sabiedrībām. Es jau minēju tās problēmas, kas mums ir šajā ceļā. Šīs banku nodaļas varētu arī tikt pārdotas kādām esošajām komercbankām, kaut gan šādu piedāvājumu no esošajām komercbankām ir visai nedaudz. Iespējams, šie piedāvājumi parādīsies kaut kad vēlāk.

Akciju nominālvērtību mēs esam gatavi noteikt, nosakot minimālo statūtu fondu, iekļaujot šajā minimālajā statūtu fondā arī pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu novērtējumu, kas ir koriģēts, protams, ar atbilstošiem koeficientiem, tātad atbilstoši tai cenai, kāda ir šodien šiem pamatlīdzekļiem. Bet mēs arī nevēlamies šos pamatlīdzekļus pārvērtēt. Jānovērtē to vērtība reāli. Virs šo akciju cenas jāuzliek vēl zināms uzcenojums, kas atbilstu iespējamajai šīs bankas nākotnes peļņai un tiem izdevumiem, kas ir nepieciešami, privatizējot šo banku.

Uzskatām, ka arī akciju parakstīšanas gaitā tomēr ir kontrolējama kapitāla izcelsme, proti, arī nodokļu nomaksa par attiecīgajām naudas summām un akcionāru reputācija, jo tomēr pilnīgi brīvu šo procesu mēs laikam šodien nevaram atstāt un zināma kontrole tur ir jāveic, jo jārēķinās arī ar sabiedrisko domu, jārēķinās ar to, lai šīs bankas tomēr darbotos lielākā vai mazākā mērā attiecīgā reģiona interesēs, nevis kāda šaura privātpersonas vai firmu loka interesēs.

Protams, mēs saprotam, ka šie pamatprincipi nevar būt nekas galīgs un uz mūžīgiem laikiem pieņemts, jo ir iespējams, ka mēs nenovērtējam kādus blakusapstākļus. Pie tam pašreiz saimnieciskā situācija mainās ļoti strauji. Tāpēc mēs vēlamies aprobēt šos pamatprincipus uz kādām četrām, piecām bankām, kas ir vairāk gatavas šim procesam, un pēc tam veikt nepieciešamās korekcijas šajos nosacījumos.

Šo aprobāciju un vispār privatizācijas procesu sākotnēji mēs gribam uzsākt lauku rajonos. Rīgas bankās situācija ir atšķirīga. Uz tām pretendentu ir daudzkārt vairāk, un šeit šī privatizācijas secība vai kārtība var būt daudz stingrāka. Iespējama arī akciju pārdošana izsolēs, kā arī nevienu neinteresējošas vai sliktā situācijā esošas lauku banku nodaļas pievienošana tādai Rīgas nodaļai, kam ir daudz pretendentu, attiecīgajā pirkšanas līgumā ieliekot nosacījumu, ka, pērkot attiecīgo Rīgas banku vai iegādājoties tās akcijas, ir jānodrošina arī šīs lauku bankas funkcionēšana. Tēlainā veidā runājot, jāveido tādi “dāvanu komplekti” ar Rīgas bankām.

Vēl par dažām starptautisko ekspertu atziņām. Gribētu jūs informēt, ka mēs esam runājuši gan ar Šveices ekspertu grupu, gan ar Pasaules bankas ekspertiem, kas šeit atrodas, lai lemtu par iespējamo tehnisko palīdzību mūsu finansu sistēmas restrukturizācijā. Abas šīs grupas uzsver, ka banku privatizācijas un reorganizācijas process nenoritēs straujos tempos, kā vairākkārt šajā zālē ir izskanējis, ka tas būs ilgstošs process. Tas var vilkties vairākus gadus. Un tas nepavisam nebūs vienkāršs, tā teikt, izpārdosim un pāris mēnešu laikā viss būt kārtībā. Nepavisam ne. Viņi īpaši uzsver, ka nepieciešama neprivatizēto banku nodaļu pārvalde un pārraudzība, kamēr šajās nodaļās nav reāla īpašnieku kontrole, uzraudzība un pārvalde.

Vērtējot to ceļu, ko mēs pašreiz gatavojamies iet, proti, privatizējot atsevišķi nodaļas, šie eksperti un arī mēs paši saskatām, ka te ir gan plusi, gan mīnusi. Pluss ir tas, ka šāda sistēma ir elastīgāka un ka šīs bankas jau var sākt patstāvīgu darbību un meklēt sev pieejamākos risinājumus atšķirībā no lieliem veidojumiem, kuri ir daudz grūtāk pārvaldāmi, daudz grūtāk vadāmi un daudz grūtāk reorganizējami. Tajā pašā laikā šāda sadrumstalota pieeja, protams, rada grūtības gan ar kapitālu resursu koncentrāciju, gan arī ar tehniskās palīdzības sniegšanu šīm banku nodaļām, ko vēlas darīt Pasaules banka. Tad vienkārši būs jāmeklē citas pieejas un citi ceļi, kā šo tehnisko palīdzību sniegt.

Par tehnisko palīdzību runājot, tā ir vairāk domāta banku vadības apmācībā, kā arī visā šajā specializācijas procesā un tamlīdzīgi.

Tas man īsumā viss, ko es gribēju jums ziņot. No šā ziņojuma izriet nākamais punkts mūsu darba kārtībā – lēmums “Par Latvijas Banku nodaļu privatizācijas kārtību”, ko varētu pēc tam izskatīt.

Priekšsēdētājs: Mēs nolēmām, ka nekādi jautājumi un debates nenotiks. Kides kungam tātad šis nolēmums nav obligāts. Kides kungs ierosina uzdot jautājumus.

Balsosim par šo Kides kunga priekšlikumu, ka uzdodam arī jautājumus ziņotājam. Rezultāts: par – 17, pret – 17, atturas – 12. Tātad jautājumus neuzdodam.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamais balsojums. Lai nebūtu nekādu pretenziju, nobalsosim par ierosinājumu uzsākt debates. Vajag nobalsot, kolēģi, lai viss būtu skaidrs. Tātad par ierosinājumu uzsākt debates. Rezultāts: 17 – par, 16 – pret, 10 – atturas. Tātad arī debates neuzsākam. Paldies Krastiņa kungam par informāciju.

Lūdzu godājamos deputātus iepazīties ar tiem materiāliem, kas ir izdalīti. Nākamais darba kārtības jautājums – lēmuma projekts “Par Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas kārtību”.

E.Krastiņš: Tas ir 152.dokuments. Tā kā mēs esam par vienu no pamatprincipiem izvēlējušies šo atklāto akciju sabiedrību veidošanu, ņemot vērā pašlaik spēkā esošo likumu “Par akciju sabiedrībām”, šāds process būtu ārkārtīgi darbietilpīgs un grūts. Bet Augstākā padome ir pieņēmusi īpašu likumu “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās”, kur ir noteikta īpaša kārtība, pārveidojot valsts uzņēmumus statūtsabiedrībās, to skaitā akciju sabiedrībās. Šis likums ir pieņemts pagājušā gada 7.jūlijā.

Es nešaubos, ka mēs šīs banku nodaļas varam uzskatīt par valsts uzņēmumiem, un tāpēc šajā privatizācijas procesā būtu, manuprāt, un arī pēc komisijas domām, piemērojama tā kārtība, kas ir noteikta šā likuma 4.nodaļā, kura saucas “Valsts un pašvaldības uzņēmuma privatizācija, pārveidojot to statūtsabiedrībā”. Šīs nodaļas panti nosaka, ka virkne pantu no likuma “Par akciju sabiedrībām” nedarbojas šajā pārveidošanas procesā, līdz ar to vienkāršojot visu parakstīšanās procedūru un akciju sabiedrības veidošanas procedūru.

Tātad process ir apmēram šāds. Tiek apstiprināts privatizācijas projekts, kurā noteikts akciju sadalījums, fiksējot attiecīgās kvotas. Pēc tam tiek izsludināts prospekts, kurā noteikts statūtu fonds, akciju skaits, nominālu vērtība, uzcenojums un visi pārējie dati, kas ir nepieciešami. Uz kādu zināmu laiku, teiksim, uz mēnesi, tiek izsludināta šī parakstīšanās. Pēc tam tiek fiksēti rezultāti un uz šo rezultātu bāzes tiek pieņemts lēmums samazināt attiecīgo statūtu fondu, ja ir mazāk parakstītāju, vai to proporcionāli palielināt, ja ir parakstījušies vairāk, vai izmainīt atbilstoši jau fiksētajām proporcijām. Pēc tam divu nedēļu laikā tiek sasaukta akciju sabiedrības jauno akcionāru dibināšanas sapulce.

Protams, šajā privatizācijas projektā var daļu akciju pagaidām atstāt valsts īpašumā. Ir vēl dažādas citas pieejas.

Bez tam šajā nodaļā ir paredzēta virkne funkciju ministrijām vai komitejām, tāpēc lēmuma 2.punkts nosaka, ka ministrijām un privatizācijas komisijām paredzēto pienākumu pildīšana tiek uzdota attiecīgajai Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijai, kas apstiprinātu šos privatizācijas projektus, izsludinātu parakstīšanos un sasauktu šīs akcionāru sapulces.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Krastiņa kungam par šo lēmuma projektu? Jautājumu nav. Paldies.

E.Krastiņš: Es lūgtu nobalsot par to, ka balsošanu atliekam uz nākamo otrdienu, uz šo fiksēto laiku.

Priekšsēdētājs: Jūsu vārds ir likums šinī gadījumā. Tātad šā 152.dokumenta balsošana tiek noteikta nākamo otrdien, 16.februārī, pēc pulksten vieniem pēcpusdienā. Paldies.

Ir palikušas septiņas minūtes līdz pārtraukumam. Un nākamais darba kārtības jautājums ir par humāno palīdzību.

Lūdzu, Krastiņa kungs, tribīnē! Tikai šoreiz Ivars Krastiņš.

I.Krastiņš: Cienītais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! 123.dokumenta priekšvēsture ir apmēram šāda.

Pirms diviem gadiem Augstākā padome pieņēma bēdīgi slaveno 14.aprīļa lēmumu par pasākumiem iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā vai ar drusku līdzīgu nosaukumu. Tas ir slavens ar to, ka tā punkti pildās ārkārtīgi lēni vai netiek pildīti vispār. Viens no šā lēmuma punktiem bija lūgums Ministru padomei ieviest zināmu kārtību humānās palīdzības saņemšanā un sadalē. Ministru padome uz to reaģēja ar zināmas kārtības vai vismaz formālas kārtības ieviešanu tajā humānās palīdzības daļā, ko saņem valsts un valsts iestādes, par atbildīgo nosakot Ārlietu ministrijas pašreizējo valsts sektoru Gaiļa kunga personā.

Līdz šim neatrisināta problēma ir tā humānā palīdzība, ko saņem dažādas sabiedriskās organizācijas, kā arī atsevišķas fiziskās personas. Šis lēmuma projekts ir mēģinājums zināmā mērā reglamentēt sabiedrisko organizāciju un fizisko personu saņemto humāno palīdzību.

Lai nebūtu lieku pārpratumu, jau sākumā gribu teikt, ka sadalē šis lēmums neparedz iejaukties. Tāpat visi brīvības cīnītāji, kas sevi par tādiem uzskata, un pārējie turpinās saņemt un sadalīt humāno palīdzību. Vienīgās izmaiņas ir tās, ka ir mēģināts atrast zināmus kritērijus, kas ir humānā palīdzība un kas nav.

Otrkārt, ir lūgums tomēr par to humānās palīdzības daļu, kas domāta sociālo un veselības aprūpes problēmu risināšanai, informēt kādu vietu Latvijā, kuru izveidot uzdots Labklājības ministrijai, lai kaut kur Latvijā beidzot būtu apkopota informācija par to, ko kas saņem un kur tas paliek.

Šobrīd situācija šajā ziņā ir gauži nožēlojama. Piemēram, Sarkanais Krusts var formāli neatskaitīties nevienam. Ja labklājības ministrs Eniņa kungs jautā Lauča kungam, Sarkanā Krusta priekšniekam, ko viņš ir saņēmis un kur tas ir palicis, tad Lauča kungam ir pilnas tiesības viņam to neteikt, kā šad un tad tas notiek. Tas pats attiecas arī uz citām sabiedriskajām organizācijām. Un tie daži godīgie humānās palīdzības saņēmēji, kuri tad nu gribētu zināt, kur likt to penicilīnu, kas viņiem šodien tiek piegādāts, tā arī nevar to dabūt zināt, jo neviens Latvijā nezina, kur ir vakardien citai organizācijai piegādātais penicilīns pazudis, aizvakardien vēl trešajai organizācijai un tā tālāk. Tātad ir nepieciešams kāds informācijas birojs, kas apkopotu šīs ziņas un spētu palīdzēt ar informāciju. Vienīgi ar informāciju. Tāda īsumā ir šā lēmuma projekta būtība. Es esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem, ja tādi ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi, kādi jautājumi būtu Krastiņa kungam par šā lēmuma būtību? Marjašas kundze un Emša kungs. Kurš būs pirmais? Pirmais tomēr paspēja pie mikrofona pienākt Emša kungs, jo viņam tuvāka tā iešana. Lūdzu. Pēc tam Marjašas kundze.

I.Emsis: Man pavisam īss jautājums. Vai Krastiņa kungs nepiekristu papildināt 4. un 5.punktu ar vārdiem – “un vides”, proti, “veselības un vides”? Mums ir tuva tā sfēra, pa kuru šī humānā palīdzība nāk, un mums arī ir līdzīgas problēmas. Mēs labprāt piekristu, ka tas arī tur tiktu piereģistrēts pie viena.

I.Krastiņš: Ja Emša kungs uzskata, ka Vides aizsardzības komiteja spēs normāli sadarboties ar Labklājības ministriju, es domāju, nevarētu būt nekādu iebildumu.

Priekšsēdētājs: Tātad nav problēmu. Lūdzu, Marjašas kundze, kādi jums būtu jautājumi?

R.Marjaša: Man ir drusciņ neskaidrs. Tas tiešām attiecas, pēc jūsu domām, absolūti uz katru sabiedrisko organizāciju, lai cik liela būtu tā palīdzība un vai tā būtu regulāra vai vienreizēja?

I.Krastiņš: Jā gan, Marjašas kundze. Tā tas ir paredzēts. To, ko atsevišķi labdari, apejot muitas kontroli, ieved savā čemodānā Latvijā, protams, mēs tāpat neizkontrolēsim. Nebūsim naivi! Bet lielāka mēroga kravās, kas tiek transportētas pāri Latvijas robežai, es tomēr uzskatu, ka Muitas departamentam, pirmkārt, būtu jāzina, kas tur ir iekšā. Otrkārt, nebūtu slikti, ja kāds Latvijā zinātu, kur tas pēc tam ir palicis.

R.Marjaša: Man tikai ir tādas šaubas par to, kā tas tiks realizēts un kāds mehānisms te būs. Tā tas lēmums paliek tādas vēlmes līmenī. Kā mēs panāksim, lai tas tiešām tā būtu? Tad jau tur jābūt kaut kādām administratīvām sankcijām. Es nepiedāvāju to, es vienkārši jautāju jums. Kā mēs realizēsim šo lēmumu?

I.Krastiņš: Daļēji uz jūsu jautājumu atbild lēmuma projekta 2.punkts, kas paredz, ka gadījumā, ja tur pieminētais garantijas raksts un ziņas par kravas saturu un saņēmēju, šķērsojot robežu, Latvijas Muitas departamentam netiks sniegtas, Muitas departaments šo kravu nelaidīs pāri robežai. Tās arī būs tās jūsu pieminētās sankcijas. Tātad šī krava netiks iekšā Latvijā, kamēr netiks izpildīts šis punkts pilnībā.

R.Marjaša: Tātad šā noteikuma izpildīšana atkarīga no tā, kas dod, kas sniedz. Tas attiecas uz to, kas sūta. Bet pieprasām mēs 5.punktā no tā, kas saņem.

I.Krastiņš: Ne tikai. 2.punkts, kā jūs redzat, pieprasa arī no iespējamā saņēmēja garantijas rakstu par kravas izlietošanu.

R.Marjaša: Jā.

I.Krastiņš: Tas ir otrs nosacījums. Tātad prasa gan no sūtītāja, gan no saņēmēja.

R.Marjaša: Jā, paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Es saprotu, ka visa informācija nonāk Muitas departamentā un no turienes aiziet uz Labklājības ministrijas informācijas departamentu, ja?

I.Krastiņš: Jā, taisni tā. Jo gaidīt, ka katra sabiedriskā organizācija labprātīgi skries un dos tās ziņas, ir vairāk nekā naivi. Vienīgais ceļš, kur varētu apkopot šo informāciju, ir Muitas departaments. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka Labklājības ministrijā nonāks tikai tā informācijas daļa par humāno palīdzību, kas domāta, lai risinātu sociālās un veselības problēmas. Ja mums atsūtīs četras zemūdenes kā humāno palīdzību, es domāju, Labklājības ministrijai ar to nav nekā kopēja.

A.Panteļejevs: Bet tieši šajā kontekstā. Te jums ir formulēts 1.punktā ar atzīmi “humānā palīdzība”. Pieņemsim, ka peļņas nolūkā atsūta, teiksim, man mašīnu, bet es peļņas nolūkā to neizmantoju, es vienkārši ar to braukāju. Ja kāds atzīmē, ka tā ir humānā palīdzība, tad to neapliek ar ievedmuitas nodokli. Kur top tā atzīme “humānā palīdzība”? Kas to atzīmē?

I.Krastiņš: Šo atzīmi veic pats sūtītājs. Lielākajā daļā ārvalstu tomēr ir diezgan stingras prasības, kas ir humānā palīdzība un kas nav humānā palīdzība. Es drusku labāk zinu vācu noteikumus, jo esmu lasījis līgumus starp Vāciju un bijušo Padomju Savienību. Pēc vācu noteikumiem automašīna ar milzu grūtībām varētu tikt atzīta kā humānā palīdzība. Drīzāk tas būtu dāvinājums. Un dāvinājums jau ir pavisam cita juridiskā kategorija. Tādā gadījumā jums vajadzētu maksāt ievedmuitu un visu pārējo.

A.Panteļejevs: Tātad atzīmei “humānā palīdzība” jābūt juridiski nostiprinātai tajā valstī, no kurienes sūta, nevis šeit kaut kur?

I.Krastiņš: Bez šaubām. No sūtītāja puses. Tas tiek prasīts vienīgi no sūtītāja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es visam te piekrītu 1., 2., 3. Man ir jautājums par 5.punktu. Lai man nevajadzētu iet debatēs, man ir ne tikai jautājums, bet stipras šaubas, vai šis 5.punkts tomēr nepārkāpj veselu rindu citu likumdošanas normatīvo aktu, sākot ar cilvēktiesībām un cilvēktiesību deklarācijām.

Kas var piespiest sabiedrisko organizāciju sniegt ziņas par sociālās aprūpes problēmām? Šis jautājums saskaras ar iepriekšējo, ko teica Panteļejeva kungs. Kādreiz partija bija ieviesusi tādu terminu – “saprātīgas vajadzības”, tas ir, kas visu pārsniedz, kas cilvēkam nav vajadzīgs.

Šeit es vienkārši pamatošu šo piemēru. Ja ir kāda organizācija, kas sadala palīdzību, un tai ir vajadzīga kravas mašīna, lai šo produkciju kaut vai izdalītu un izvadātu, tad tā ir humānā palīdzība. Un es domāju, ka te būs milzīgas problēmas.

Bet konkrēti jums. Vai jūs domājat, ka ar kaut kādu likumdošanu var piespiest sabiedrisko organizāciju? Mums tad jālabo visa pārējā likumdošana attiecībā uz sabiedriskajām organizācijām, ka tām būtu jāziņo, jo tā ir arī brīvprātīga lieta. Jūs taču piekrītat, ka kāda fiziskā persona var palīdzēt vienai daudzbērnu ģimenei. Un neviena pienākums nav nevienam teikt, kādā sakarībā to dara.

I.Krastiņš: No vienas puses, es jums negribētu piekrist, ka mēs pārkāpjam cilvēktiesības, no otras puses, es jums pilnīgi piekrītu, ka piespiest kādu, ja viņš to nevēlas, informēt šo institūciju par humāno palīdzību, mēs nevaram un arī, godīgi sakot, nedrīkstam. Taisni tādēļ ir šā lēmuma 2.punkts, kurā šīs ziņas (vismaz tā ir paredzēts) nonāks Muitas departamentā. Un Muitas departaments tātad zinās, ka šī organizācija Latvijā ir saņēmusi to un to, un to.

Tātad, ja šī organizācija nesniegs informāciju par sadali, tad informācijas centrs varētu aiziet pie viņiem vai piezvanīt un pavaicāt, vai viņi nebūtu tik laipni un neinformētu centru par to, kur tas viss palika. Ja cienījamie kungi un dāmas kategoriski atsakās, es uzskatu, ka mums nav nekādu iespēju viņus piespiest. Mēs vienīgi varam apelēt pie viņu godaprāta.

A.Kiršteins: Jā, tad es precizēju šo jautājumu pavisam konkrēti. Tā kā Muitas departaments pieprasa un statistika būs Muitas departamentā, vai 5.punktu nevajadzētu formulēt tieši tā, kā jūs teicāt, ka Labklājības ministrijai ir pienākums kopā ar Muitas departamentu radīt kaut kādu statistiku vai informācijas apkopojumu par šo lietu?

I.Krastiņš: Tas ir 4.punktā. Jūsu piedāvājums ir realizēts 4.punktā.

A.Kiršteins: Bet te nav atsauksmes uz muitu. Es domāju, ka 5.punktu varētu vienkārši svītrot.

I.Krastiņš: Varētu piekrist Marjašas kundzes priekšlikumam par 5.punkta svītrošanu, jo šis punkts ir tīri deklaratīvs. Es varētu piekrist, ka tam nav īpaša seguma. Vienīgi es ar 5.punktu vienkārši vēlējos vērst šo organizāciju uzmanību uz to, ka, turpinoties tām milzīgajām baumām, manuprāt, humānā palīdzība ir nodrošinājusi vairākus dučus slikti kvalificētu žurnālistu ar darbu, nepārtraukti aprakstot visas tās iespējamās nebūšanas, kas tur notiekot. Un es domāju, ka pašu saņēmēju pienākums būtu darīt galu šīm baumām un varbūt tomēr kādu kaut kur informēt par to, kas ir saņemts un kur tas ir palicis.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, tad Krastiņa kungs piekrita svītrot.

I.Krastiņš: Jā, 5.punktu varētu svītrot.

Priekšsēdētājs: Es arī gribēju izteikt jautājumu. Es nupat uzrakstīju vēstuli, ka man vajadzīgas antibiotikas, jo gripa nāk virsū. Vai man ir jāziņo Eniņa kungam par to, ka esmu pieprasījis un saņēmis to pudelīti, vai nevajag? Jo te ir minētas arī fiziskās personas. Paldies.

I.Krastiņš: Lai atvieglotu sēdes vadītāja dzīvi, es piekrītu svītrot 5.punktu.

Priekšsēdētājs: Liels paldies, Krastiņa kungs! Tad norunāts. Bet šinī gadījumā, tā kā mēs esam izsprieduši un uz jautājumiem atbildējuši, laiks ir debatēt. Lūdzu, Silāra kungs! Es ļoti atvainojos. Mēs tā aizrāvāmies ar humāno palīdzību, ka esam pārstrādājušies. Atsāksim darbu plenārsēdē sešas minūtes pāri pieciem.

 

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs pie mikrofona ar jautājumu.

I.Silārs: Man ir jautājums par 2.punktu. Redziet, jūs esat paredzējis tādu normu, ka Muitas departaments nepieļauj valsts robežas šķērsošanu. To varbūt varētu darīt izvedot, bet ievedot muitnieks tikai tad var tikt klāt, kad robeža ir šķērsota. Tādēļ man rodas jautājums, ko saka par šo lēmuma projektu Muitas departaments?

I.Krastiņš: Geidāna kungs vēlas jau kopš novembra pasteidzināt šāda lēmuma pieņemšanu.

I.Silārs: Bet tad man rodas jautājums, kā viņš var praktiski īstenot tādu normu, ka Muitas departaments nepieļauj valsts robežas šķērsošanu?

I.Krastiņš: Silāra kungs, varam jau mainīt formulējumu.

I.Silārs: Jā, es tikai par to, jo to Muitas departaments nevar, tas nevar ar to nodarboties. Tas tiek tikai tad klāt tai mantai, kad robeža jau ir šķērsota. Viņš ir šajā pusē robežsargiem.

Priekšsēdētājs: Varbūt te varētu būt tāds pastarpinājums kā “valsts ekonomiskās robežas šķērsošana”?

I.Krastiņš: Tas ir, nepieļaujot tālāku kravas virzību Latvijā… Es saprotu jūsu iebildumus, formāli jums ir taisnība, bet es…

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Krastiņa kungs saskaņos ar Muitas departamentu līdz nobalsojuma brīdim, un tad vairs nebūs problēmu.

Vai vēl ir kādi jautājumi Krastiņa kungam?

I.Krastiņš: Starpbrīdī apspriežoties ar Kiršteina kungu un vēl dažiem deputātiem par 4. un 5.punkta saturu, ja nebūtu iebildumu, es piedāvātu šādu 4.punkta redakciju, svītrojot 5.: “Uzdot LR Labklājības ministrijai sadarbībā ar Muitas departamentu un ar sabiedriskajām organizācijām, kas sūta un saņem humāno palīdzību…” Tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem kolēģiem ir kādi iebildumi? Nav iebildumu. Vai kāds no deputātiem vēlas debatēt? Nevēlas. Krastiņa kungs, tad uzreiz jums ir jautājums, kad, pēc jūsu domām, varētu par šo lēmumu nobalsot?

I.Krastiņš: Man būtu lūgums balsot par to nākamo otrdien pulksten 13.

Priekšsēdētājs: Tātad balsojums par šo lēmuma projektu 16.februārī no pulksten 13.00. Paldies.

Godājamie kolēģi, ir izveidojusies tāda situācija, ka pārpratuma dēļ mēs neesam izskatījuši jautājumu par divu Dāviņu pagasta deputātu iespējamo saukšanu pie kriminālatbildības. Kā mani informēja Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Škapara kungs, esot bijusi vienošanās, ka par šo jautājumu ziņos prokuratūras pārstāvji. Ņemot vērā, ka zālē no paša rīta jau atrodas visas vajadzīgās amatpersonas, kas ir saistītas ar šāda lēmuma pieņemšanu vai nepieņemšanu, es kā plenārsēdes vadītājs ierosinātu atlikt paredzēto darba kārtības jautājumu un izskatīt šo tūlīt, lai tomēr cilvēki nebūtu par velti pavadījuši dienu mūsu plenārsēdē.

Lūdzu ziņotāju šajā lietā. Ģenerālprokurora vietnieks Ancāna kungs ziņos par šo jautājumu. Lūdzu godājamos deputātus sagatavot nepieciešamos dokumentus, kas jums ir izsniegti.

J.Ancāns, ģenerālprokurora vietnieks: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Bauskas rajona Dāviņu pagasta tautas deputāti – 1966.gadā dzimušais Aivars Dinga un 1959.gadā dzimušais Aleksejs Novikovs – pēc iepriekšējas norunas, izmantojot to, ka Novikovam bija uzticēta degvielas bāzes apsargāšana, naktī uz 13.oktobri izdarīja 90 l benzīna zādzību 4 tūkstošu 410 rubļu vērtībā, izdarīja zādzības mēģinājumu. Zādzība netika pabeigta no viņu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, jo viņi tika aizturēti. Sakarā ar šo gadījumu policija ierosināja krimināllietu. Rajona prokurors griezās ar iesniegumu pagasta padomē, lūdzot piekrišanu šos deputātus saukt pie kriminālatbildības. Tāda piekrišana netiks dota. Prokurora lūgums ir noraidīts.

Uzskatu, ka atbilstoši likuma par rajona, pilsētas, pagasta tautas deputāta statusu 1.panta nosacījumiem deputāti lemj saimnieciskos, sociālos, kultūras dzīves jautājumus, pieņem dažādus lēmumus. Ja, realizējot šīs pilnvaras un deputāta pienākumus, būtu notikusi kļūdaina iejaukšanās saimnieciskajā un administratīvajā darbā, būtu pieņemts kāds ar risku saistīts lēmums, skaidrs, ka varbūt pie šādiem pašiem un pat nedaudz smagākiem apstākļiem ar smagākām sekām būtu pamats domāt, ka varētu samierināties ar atteikšanos saukt pie kriminālatbildības.

Bet šobrīd ar deputāta pienākumu izpildi minēto deputātu nodarījums nebija saistīts. Tādēļ ir pilnīgs pamats uz vispārējiem nosacījumiem ļaut prokuratūrai un izmeklēšanas iestādēm pabeigt izmeklēšanu, nenosakot šobrīd galīgo krimināllietas izlemšanu, bet izdarīt pilnīgu izmeklēšanu, arī uzrādot minētajiem deputātiem apsūdzību, jo citādi iznāk paradoksāla situācija: ja viņi ir kā liecinieki, tad pilnīgi nelikumīgi viņiem jāuzdod jautājumi, vai viņi ir piedalījušies šinī zādzībā vai ne, ko lieciniekiem uzdot nebūtu pamata. Otrkārt, ja mēs viņiem tādus jautājumus arī uzdotu, viņiem būtu liegta iespēja aizstāvēties tā, kā to paredz likums, proti, pieaicināt aizstāvi un izmantot visas likumā paredzētās apsūdzētā tiesības. Līdz ar to uzskatu, ka ir pamats lūgt Augstāko padomi dot piekrišanu pieņemt lēmumu Dāviņu pagasta deputātu Aivara Dingas un Alekseja Novikova saukšanai pie kriminālatbildības.

Vienlaikus gribētu paskaidrot, ka jau tagad, gatavojoties šai sesijai, piedaloties sēdes darbā, ienāca arī papildziņas, ka par pašu zādzības izdarīšanu varētu būt arī citas versijas, ka it kā kāds augstāk stāvošs priekšnieks viņam bija atļāvis to benzīnu ņemt. Bet, manuprāt, tas vēl vairāk liecina, ka tādā gadījumā jāizdara izmeklēšana, jo tā būtu pierādījumu vērtēšana, ko mēs nevaram izdarīt bez pilnīgas un vispusīgas izmeklēšanas.

Priekšsēdētājs: Vai ir, lūdzu, kādi jautājumi deputātiem? Caunes kungs, lūdzu! Nākamais būs Preinberga kungs.

I.Caune: Sakiet, lūdzu, vai šā jautājuma izlemšanā jūs nevarējāt griezties rajona padomē? Vai viņiem nav tādas kompetences – atcelt vai dot piekrišanu?

J.Ancāns: Likums paredz (es runāju šoreiz par likumu par rajonu, pilsētu un pagastu deputātiem), ja pagasta padome ir nolēmusi, tad prokuroram ir jāgriežas ar protestu (tāds termins ir piemērots) Augstākajā padomē. Atkārtota griešanās tanī pašā padomē likumā nav paredzēta.

I.Caune: Nē, es atvainojos, tā nav tā pati. Šeit ir, ka piekrišanu nav devusi pagasta padome, bet es runāju par rajona padomi, kura ir augstāka instance par pagasta…

J.Ancāns: Patiešām, augstāka ir, bet likumā ir paredzēts, ka griežas Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jūs varat paskaidrot Caunes kungam, jo debatēt ar viņu var individuāli, bet nevajag te zālē visiem skaļi par to diskutēt.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Sakiet, lūdzu, Ancāna kungs, ja Bauskas rajona Dāviņu pagasta deputātu padomes 20.sasaukuma sesija nolēma nedot, kāds ir viņu motivējums?

J.Ancāns: Rakstiskajā lēmumā, kas ir, cienījamie deputāti, arī jūsu rīcībā, jūs redzat, ka nekādas argumentācijas, nekādas motivācijas nav. Gatavojoties nākt uz Augstāko padomi, es, protams, ievācu iespējamos datus, painteresējos. Motivācija ir tāda, ka neliels apmērs, neliels zaudējums, kas ir atlīdzināts pamatā. Tādas ir domas.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Nav. Paldies par ziņojumu. Debatēs kā pirmā ir pierakstījusies deputāte Buķele. Lūdzu, jums vārds debatēs.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Ne mazākā mērā neapšaubot prokuratūras kā tiesību sargāšanas instances labo gribu visnotaļ apzinīgi un nopietni izmeklēt noziegumu, manī, atklāti sakot, lielā mērā rada šaubas visas šīs lietas ievirze, kā tā tiek sagatavota un kā tā tiek pasniegta. Un arī tā ievirze, ar kādu šīs lietas izskatīšanai ir piegājusi mūsu visnotaļ cienījamā Tautas pašvaldības komisija.

Man ir informācija (gan pagaidām tikai mutiska informācija), ka šīs degvielas īpašnieks ir atļāvis abiem Dāviņu pagasta deputātiem paņemt benzīnu. Šoreiz tas izskanēja arī Ancāna kunga ziņojumā, bet tikai tagad un šeit, kamēr iepriekš to zināja vienīgi pagastā, kur apsprieda abu minēto Dāviņu pagasta deputātu imunitātes jautājumu. Tajā pašā laikā no mūsu visnotaļ cienījamās deputātu komisijas neviens pat nepajautāja ne šiem Dāviņu pagasta deputātiem, ne Dāviņu pagasta priekšsēdētājai, ne arī, piedodiet, mums, Bauskas rajona deputātiem, kuriem tomēr ir drusciņ vairāk informācijas šajā izskatāmajā jautājumā. Tāpēc es patiešām negribētu, lai mēs šodien uzņemtos atbildību, nododot, lūk, šos abus minētos Dāviņu pagasta deputātus tiesas izmeklēšanai. Tas tomēr ir morāls pliķis, vai nu mēs to gribam vai negribam.

Man gribas teikt, ka prokuratūra šajā gadījumā iet to vieglāko ceļu, nemaz nerunājot par to, ka degviela tur ir zudusi jau iepriekš un turpina zust arī pēc šā notikuma. Tas, manuprāt, varētu daudz vairāk prokuratūru interesēt nekā šie divi konkrētie cilvēki, kuriem patiesi ir bijusi degvielas īpašnieka atļauja. Tas taču maina šā jautājuma nostādni pašos pamatos! Un es aicinu jūs, kolēģi, tomēr šim jautājumam tik vieglprātīgi nepieiet un nedot piekrišanu šo divu deputātu imunitātes anulēšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lagzdiņa kungs, jums vārds debatēs.

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Es domāju, ka visi, to skaitā gan abi vietējās padomes deputāti, uz kuriem krīt šī nepatīkamā ēna, gan attiecīgās padomes deputāti, gan Augstākā padome, gan Dāviņu pagasta iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir bijis ar šo nepatīkamo gadījumu. Kā to var izdarīt? Šis ceļš ir ļoti vienkāršs. Mums ir speciālas institūcijas. Tā ir kriminālpolicija, tā ir prokuratūra, kas jebkuru šādu gadījumu izmeklē un, ņemot vērā izmeklēšanas rezultātus, krimināllietu izbeidz, krimināllietu neierosina vai arī nodod tiesai. Tiesa tad kriminālprocesuālajā kārtībā taisa spriedumu.

Ja mēs šodien šādu atļauju nedodam, tādā gadījumā, kolēģi, mēs vienkārši neļaujam likumā noteiktajā kārtībā noskaidrot patiesību, jo ne jau mēs šobrīd šajā zālē, ne arī Pašvaldības komisija ir tiesīga izsaukt šos deputātus, izsaukt lieciniekus, pratināt un veikt kriminālprocesuālas darbības un noskaidrot patiesību. Šis darbs ir jādara speciālām institūcijām ar noteiktu kompetenci, ar noteiktiem tehniskajiem līdzekļiem un iespējām. Tāda ir prokuratūra. Un prokuratūra to arī vēlas.

Godātie kolēģi! Daudzkārt Augstākajai padomei un arī vietējām padomēm ir pārmetuši, ka šīs tautas priekšstāvības institūcijas iejaucas tiesas un prokuratūras kompetencē. Ja mēs šodien sāksim izvērtēt, uzklausot šos divus nelaimīgos cilvēkus, tādā gadījumā mēs patiešām šeit uzurpēsim tiesas un prokuratūras kompetenci un varu. Kur tādā gadījumā būs šīs tiesu varas, izpildvaras un lēmējvaras nošķirtība? Es domāju, kolēģi, ka šis jautājums jāatrisina tīri formāli un jādod tiesības prokuratūrai noskaidrot patiesību, nevis jāpieņem lēmums notiesāt vai attaisnot, bet noskaidrot patiesību. To arī prokuratūras darbinieki prasa. Un vietējās padomes deputāti, acīmredzot īsti neizprazdami šīs lietas būtību un solidarizēdamies ar saviem kolēģiem, tā ir nobalsojuši. Es pilnīgi saprotu un izprotu, aiz kādiem motīviem tas ir darīts. Bet, kolēģi, būsim taču tomēr objektīvi un ļausim šim jautājumam iet likumīgo ceļu! Tāds ir mans un, es domāju, arī Pašvaldības komisijas viedoklis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas debatēt? Lūdzu, Vanaga kungs! Es tikai gribēju atgādināt kolēģiem, ka vajag ieskatīties lēmuma projektā un tekstā, kāds lūgums tiek izteikts Augstākajai padomei. Lūgums nav ierosināt krimināllietu, bet gan kaut ko citu. Lūdzu!

D.Vanags: Es vienkārši replikas pēc. Es negribētu šeit ne aizstāvēt, ne izteikt savu attieksmi pret šo notikumu. Bet es runāju sakarā ar to, ka Tautas pašvaldības komisija nav uzklausījusi tās instances pārstāvi, tas ir, Dāviņu pagasta padomes priekšsēdētāju. Es ļoti vēlētos, lai vismaz deputāti šeit viņu uzklausītu, jo Tautas pašvaldības komisijas uzdevums bija nevis izskatīt prokurora protestu, kas varēja atnākt tieši šeit uzreiz un mēs varētu šeit to izskatīt, bet šīs komisijas uzdevums bija izskatīt, kā darbojas vietējā pašvaldība un kāpēc tā ir pieņēmusi šādu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Marjašas kundze, lūdzu! Cik es saprotu, tagad ir tāds repliku laiks, visi pie šiem mikrofoniem. Lūdzu.

R.Marjaša: Es gribu vērst deputātu uzmanību uz to, ka otrajā pusē ir ģenerālprokurora Skrastiņa kunga protests sakarā ar vietējās tautas deputātu padomes lēmumu. Šinī protestā ir formulēts pavisam skaidrs prokurora apgalvojums, ka šie cilvēki ir vainīgi, jo viņi mantkārīgā nolūkā tīši un pēc iepriekšējas norunas izdarījuši sabiedriski bīstamu nodarījumu, par kuru jāatbild saskaņā ar Latvijas krimināllikumu. Tādēļ, cienījamais Lagzdiņa kungs, jautājums pavisam nav par to, ka vēl ir jāizmeklē un vēl it kā ir jānoskaidro. Prokuratūrai jau it kā viss ir skaidrs. No mums prasa tikai būtībā sankciju novest to lietu līdz galam. Tāpēc es jūs ļoti lūdzu uzmanīgi pieiet šā jautājuma izlemšanai.

Priekšsēdētājs: Ščipcova kungs vēlas ko teikt. Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Es gribētu atbalstīt Vanaga kungu un teikt vēl sekojošo. Mums jau ir bijuši precedenti, kad desmitiem deputātu bez tiesību atņemšanas viņiem pildīt savus deputāta pienākumus, ir pratināti prokuratūrā, ne vienu reizi vien, bet daudzas reizes. Kāpēc gan šajā reizē prokuratūra nevar saņemt liecības, iegūt vajadzīgās ziņas, un tad izmantot visas sankcijas, kuras tai ir tiesības lietot, griezties pie mums, un tad mēs, uzklausījuši šos deputātus, pieņemtu atbilstošu lēmumu?

Man liekas, ka šajā gadījumā prokuratūra nav izmantojusi savas tiesības līdz galam. Tāds ir mans viedoklis, izteikts replikas veidā./

Priekšsēdētājs: Tātad tika ierosināts noklausīties arī Dāviņu padomes pārstāvja viedokli par šo lēmumu. Vai plenārsēžu zālē ir kāds no Dāviņu pagasta? Cik es saprotu, pagasta priekšsēdētāja ir zālē. Lūdzu, Vanagas kundze, nāciet tribīnē! Ja jūs vēlaties, tad varat paskaidrot tieši Dāviņu pagasta padomes viedokli šajā jautājumā. Lūdzu.

Vanaga, Dāviņu pagasta padomes priekšsēdētāja: Sesijā piedalījās 14 deputāti no 15. Motivēja to tā, ka tas nodarījums nav pārāk liels. Šos cilvēkus ļoti labi pazīst. Summa arī ir neliela. Tāds arī bija lēmums. Nobalsoja visi “par”. Ko es varu vairāk paskaidrot…

Priekšsēdētājs: Līdz ar to esam saņēmuši… Bet mums pēc procedūras nav paredzēta jautājumu uzdošana debašu dalībniekiem.

Godājamie kolēģi, mēs dzirdējām mūsu kolēģu izteicienus par motīviem. Tos izteica Marjašas kundze un Ščipcova kungs. Dzirdējām no Bauskas rajona ievēlētās deputātes Buķeles kundzes uzstāšanos. Mūsu priekšā ir Dāviņu pagasta dokuments, prokurora protests un lēmuma projekts. Man kā plenārsēdes vadītājam laikam tomēr ir pienākums izskaidrot, ka nav runas par lēmumu par krimināllietas ierosināšanu un izmeklēšanas uzsākšanu, bet par divu konkrētu personu saukšanu pie kriminālatbildības. Godājamie deputāti, ja kāds vēlas uzstāties par motīviem vai izteikt replikas, tad – lūdzu! Pirmais bija Līgotņa kungs, Eglāja kungs un Vanaga kungs atkal.

Lūdzu, Līgotņa kungs!

A.Līgotnis: Godātie kolēģi, uz šiem diviem cilvēkiem šodien eventuāli gulstas liels kauna traips. Viņus apsūdz nozieguma izdarīšanā. Es uzskatu, ka ir jādod viņiem iespēja aizstāvēties reāli tā, kā tas likumā ir paredzēts. Ja šodien mēs atteiksimies no iespējas saukt viņus pie kriminālatbildības, tad rīt jau avīzēs par viņiem rakstīs kā par zagļiem, kurus aizstāvēja Augstākā padome, neļaujot izmeklēt lietu. Vienīgā iespēja likumsakarīgi novest jautājumu līdz galam ir dot šo atļauju un tad izmeklēšanā noskaidrot visus apstākļus, tiesas ceļā izvērtēt pierādījumus gan “par”, gan “pret”.

Jūs redzat, kolēģe Buķele šodien teica, ka kaut kas šajā lietā esot šaubīgs. Un vienīgais, kas to spēj atrisināt, ir tiesa. Lai Dievs dod, ka tiesa šos divus cilvēkus attaisnotu! Tā ir vienīgā iespēja šiem cilvēkiem savu neaptraipīto godu aizstāvēt ar likumīgiem līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es pilnā mērā pievienojos Līgotņa kungam. Šeit tika minēti motīvi, ka padome izlēma atteikt lietas izmeklēšanu tāpēc, ka nodarījums bijis mazs, tas ir, atzina, ka tas tomēr bijis nodarījums. Otrs motīvs bija, it kā nekāda nozieguma neesot bijis, jo esot it kā atļauts. Tā ka šeit jau acīm redzami neiet kopā šie divi motīvi, tie viens otru izslēdz. Ja cilvēks ir tik tālu nonācis, ka ģenerālprokurors ir šādu dokumentu mums iesniedzis, es domāju, ka balsošana ir tīri formāla, jo neredzu iespēju, ka mēs nobalsotu beigās, lai tiesa neko nedara, lai viss paliek tā, kā ir tagad. Tā ka es pilnīgi piekrītu Līgotņa kungam.

Priekšsēdētājs: Vanaga kungs, lūdzu!

D.Vanags: Kā jau sākumā teicu, es nebūt viņus neatbalstu, bet atkārtoju vēlreiz: šajā dokumentā, ko ir parakstījis prokurors Skrastiņš, ir šādas rindas: “Uzskatu, ka Novikovs un Dinga ir saucami pie kriminālatbildības, jo mantkārīgā nolūkā tīši un pēc iepriekšējas norunas izdarījuši sabiedriski bīstamu nodarījumu, par kuru jāatbild saskaņā ar Latvijas krimināllikumu.” Bet, ja šajā gadījumā tas neattaisnosies, vai Skrastiņš atbildēs arī ar Latvijas krimināllikumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, likumā “Par tautas deputāta statusu” ir noteikts: lai saņemtu Augstākas padomes piekrišanu krimināllietas ierosināšanai, deputāta saukšanai pie kriminālatbildības, apcietināšanai, kratīšanas izdarīšanai, aizturēšanai vai pakļaušanai administratīviem sodiem… Tik tiešām šajā gadījumā ģenerālprokurors arī liek mums priekšā dot atļauju saukt pie kriminālatbildības. Manuprāt, šeit būtu jāprecizē lēmuma projekta lemjošā daļa, nosakot, ka mēs piekrītam krimināllietas ierosināšanai un nepieciešamo izmeklēšanas darbību veikšanai. Varam arī piebilst, ka – “saukšanai pie kriminālatbildības”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Es domāju, ka, šo jautājumu izskatot, mums būtu gan jāvadās no tautas gudrības. Jo nav iespējams lielo zagli celt godā, ja mazo nepakar.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, pēc šīs Bērza kunga replikas mēs varam sākt balsot. Citu ierosinājumu nav. Lagzdiņa kungs, es atvainojos, prokurors mums neprasa atļauju ierosināt krimināllietu, bet gan min savā protestā, ka krimināllieta jau ir ierosināta, vai mēs tam esam vai neesam piekrituši.

Tātad, godājamie kolēģi, lai ierodas pārējie kolēģi zālē un lai mēs varam balsot. Balsosim par 132.dokumentu. Rezultāts: par – 46, pret – 4, atturas – 6. Lēmums nav pieņemts. Es atvainojos, reģistrējušies ir 56. Varbūt intereses pēc, ja visi kolēģi solās neiziet no zāles, mēs vienkārši varētu palūgt reģistrēties. Liela daļa deputātu nepiedalījās balsošanā. Tā ka 56 cilvēki. Lēmums nav pieņemts, jo balsošanā nepiedalījās vajadzīgais deputātu skaits.

Godājamie kolēģi, es domāju, dzēsīsim šo rezultātu. Es palūgšu godājamos klātesošos, kuri to vēlas, protams, reģistrēties. Statistikas dēļ.

 

No zāles: Par procedūru…

Priekšsēdētājs: Reģistrēsimies un pēc tam spriedīsim par tālāko gaitu! Rezultāts: šoreiz reģistrējušies 58. Silāra kungs, ja jūs vizuāli paskatīsities, jūs redzēsit, ka te nebūt nav 58, bet krietni vairāk deputātu. Lūdzu.

I.Silārs: Par procedūru. Es ierosinātu turpināt mūsu parasto praksi, kad izskatītu un izdebatētu jautājumu liekam uz balsošanu nākamo otrdien parastajā laikā pulksten 13.00.

Priekšsēdētājs: Bet, pēc mūsu procedūras, šādu ierosinājumu izsaka atbildīgā komisija vai ziņotājs.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs! Vai jūs esat tiesīgs pārstāvēt šinī gadījumā komisiju?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, es esmu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas loceklis, kas ir pilnvarots izteikt komisijas viedokli šajā jautājumā, bet neesmu pilnvarots par balsošanu. Es varu ierosināt kā deputāts – atstāt balsošanu uz nākamo otrdienu.

Priekšsēdētājs: Vai būsim, kolēģi, mierā ar šādu nelielu niansētu mūsu nolikuma tulkojumu un atliksim šā jautājuma galīgo nobalsošanu, jo zālē nav pietiekami deputātu?

Tātad atlikt galīgo nobalsošanu šajā jautājumā uz nākamo otrdienu – 16.februāri pēc pulksten 13.00. Vai ir kādi iebildumi? Lūdzu, kolēģi, ja ir kādi iebildumi, tie uzreiz ir jāizsaka. Nav. Tātad iebildumi vairāk netiks pieņemti. Cerēsim, ka nākamo otrdien lielāks skaits deputātu riskēs un nobalsos.

Nākamais darba kārtības jautājums – 10. – lēmuma projekts “Par “Trīszvaigžņu” sporta spēļu loterijas statusu”. Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija.

Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Tas ir 134.dokuments. Es divas minūtes atļaušos aizkavēt jūsu uzmanību ar šo priekšvēsturi, kas ir saistīta ar materiālo risinājumu. Situācija ir tāda, ka vēl pirms diviem gadiem mūsu valdības visi ministri ir parakstījušies par šo spēļu organizēšanas nepieciešamību, materiālo nodrošinātību. Diemžēl pašlaik situācija ir tāda, ka, lai varētu šīs spēles daudzmaz normāli sarīkot, ir tomēr nepieciešams neliels atbalsts, jo praktiski līdz šim brīdim finansiāla atbalsta šo spēļu orgkomitejai nav bijis. Šajā kompleksā viens no punktiem ir arī šī loterija, kura ir iekļauta tajā pašā virknē, kādā mēs iekļāvām pēdējo Dziesmu svētku loteriju, ņemot vērā to, ka Trīszvaigžņu spēles ir būtībā saistītas diezgan tuvu ar Dziesmu svētku kompleksu, jo tās notiks dažas dienas pirms Dziesmu svētkiem un beigsies Līgo vakarā. Komisija uzskata, ka šai loterijai šādu atvieglojumu varētu piešķirt un vismaz nedaudz pabalstīt no mūsu puses šo spēļu organizēšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Laķa kungam? Jautājumu nav. Paldies, Laķa kungs! Vai kāds no deputātiem vēlas uzstāties debatēs? Nevēlas.

Laķa kungs, tad jums uzreiz jautājums kā ziņotājam un komisijas priekšsēdētājam par balsošanas iespējām. Zālē pašreiz atrodas 67 deputāti, nevis 57, kā tas bija reģistrācijā. Kādi ir jūsu priekšlikumi par balsošanu? Otrdien balsošanas laikā? Paldies, Laķa kungs! Tātad nākamo otrdien, 16.februārī, pēc pulksten vieniem dienā balsosim arī par šo lēmuma projektu.

Nākamais – par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību” otrajā lasījumā.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, 137.dokumentā pēc pirmā lasījuma ir izdarīti šādi labojumi.

Pēc cienījamā kolēģa Ēlerta kunga priekšlikuma 38.apakšpunktā nosvītrots palīgteikums, kas neuzlaboja redakciju un bez kura ir pilnīgi skaidrs 38.apakšpunkta saturs. Tāpat arī 40.apakšpunktā ir nosvītroti paskaidrojošie vārdi – “kvalifikācijas kursos un uz trenažieriem”, bez kuriem var pilnīgi iztikt, jo kuģu speciālistu apmācību organizēšana ietver visas formas.

Bez tam 43.apakšpunktā, pēc Juridiskās pārvaldes ierosinājuma, ir precizējums. Tur bija “darbā iekārtošana”, tagad, kā redzat, ir “bezdarbnieku iekārtošana darbā”, jo Labklājības ministrijas priekšlikums bija domāts tieši par to.

Ceturtais. Šeit bija deputāta Jurševica un deputāta Muciņa priekšlikums 32.panta piekto daļu papildināt ar vārdiem – “farmaceitiskā prakse”. Tas bija kaut kādā veidā līdz šim izslīdējis, visas pārējās attiecīgās nepieciešamās licencējamās darbības bija vienotas.

Visi šie priekšlikumi ir pieņemti. Bija vēl Ēlerta kunga priekšlikums par 42.apakšpunktu. Bet šeit mēs nevarējām to pieņemt, jo te ļoti precīzi un skaidri jūrnieki ir izteikuši būtību… Velkonis… Tātad ir runa par velkoni, kas darbojas ostā un velk kuģus. Precīza skaidrība ir. Te neko svītrot un labot nevajag. Un tas tad arī ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies, Špoģa kungs! Šī gan ir otrā lasījuma stadija un jāapspriež pa pantiem, bet te, atklāti sakot, ir ļoti maz to pantu, tā ka, lūdzu, par šo likumprojektu kopumā, minot, par kuru pantu vēlas diskutēt.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Tātad tikko teiktais par 42.apakšpunktu attiecas uz kuģu velkoņiem. Tātad, es saprotu, uz liellaivu velkoņiem šī lincencēšana neattiecas?

Priekšsēdētājs: Jūs laikam, Ēlerta kungs, domājat vienkārši velkoņu darbību ostās?

I.Ēlerts: Jā, tā es ierosināju, bet ja jau tiek ierobežots, ka tikai velkoņi, kuri velk kuģus…

Priekšsēdētājs: Aicināsim jūrniekus talkā. Lūdzu, Einiņa kungs!

V.Einiņš: Ja drīkst paskaidrot, tad kuģu velkoņi attiecas gan uz liellaivām, gan uz tiem gadījumiem, ja velkonis piemēro savu spēku pie kuģiem, velkot plostus vai vienalga… Tas skaitās kuģu velkonis.

I.Ēlerts: Es saprotu, Einiņa kungs, bet parasti gan to sauc par velkoni. Visi saprastu, kas tas tāds par kukaini.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, jūrniekiem ir tik specifiska terminoloģija, ka varbūt labāk nesāksim viņus tagad mācīt.

I.Ēlerts: Jā, bet, ja mēs atstāsim šādu redakciju, tad liellaivu velkoņi varēs vilkt bez licencēm. Vai tas ir bīstami vai ne, to es atstāju noskaidrot līdz trešajam lasījumam, bet man ir jautājums, vai 43.pants par bezdarbnieku iekārtošanu darbā attiecas uz jebkura veida darbiem un jebkura veida bezdarbniekiem? Vai tas nav saistīts nekādā ziņā ar kuģiem?

K.Špoģis: Nē, nē… Tas ir par jebkuru. Tā ir pavisam cita tēma.

I.Ēlerts: Vai tas ir vajadzīgs?

K.Špoģis: Labklājības ministrija bija iesniegusi Ministru padomei savu priekšlikumu. Ministru padome savukārt bija ar savu lēmumu atbalstījusi un iesniegusi šeit Labklājības ministrijas… Pirmajā lasījumā bija vienkārši “iekārtošana darbā”, tagad ir “bezdarbnieku iekārtošana darbā”.

Motivācija ir tāda. Atkārtojot vēlreiz to, ko es teicu pirmajā lasījumā, ka sakarā ar dažādām izdarībām ir uzradušās privātpersonas, kuras šo starpību grib, vārdu sakot, uzņemas. Līdz ar to zūd kontrole pār tām pabalstu izmaksām un visu, kas ar to saistīts, ar tiem termiņiem… Vārdu sakot, parādās iespējas ne visai korektai rīcībai atsevišķos gadījumos sakarā ar to, ka ir privātie…

Lai tomēr šī kontrole notiktu licencētā veidā, lai būtu zināms, kuriem cilvēkiem var šo iekārtošanu uzticēt, lai tā nebūtu tikai atsevišķu personu uzņēmējdarbība iedzīvošanās nolūkos…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Tāda neliela uzziņa. Velkoņi liellaivas nevelk, bet stumj. (Zālē smiekli.) Tāpēc šeit nekādi nedrīkst likt Ēlerta kunga terminoloģiju. “Stūmonis” tur nebūs.

Priekšsēdētājs: Jūrnieki papildina jahtas kapteini Eglāju, ka arī velk tomēr. Bet es domāju, ka šo diskusiju atstāsim. Varbūt Jūras lietu komisijā to var izdiskutēt, velk vai stumj… Pie trešā lasījuma tad arī nolemsim, kā tad ir.

Vai pie otrā lasījuma ir vēl kādi priekšlikumi? Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 50, pret – 1, atturas – 3. Tādā veidā likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir palicis šodienas pēdējais darba kārtības jautājums. Seiles kundze jau nāk tribīnē ar papildinājumiem likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Arī otrais lasījums. Lūdzu.

A.Seile: Cienījamais sēdes vadītāj un augsti godātie deputāti! Mēs izskatām šodien otrajā lasījumā likumprojektu Nr.146. Starp pirmo un otro lasījumu tika iesniegts Ēlerta kunga rakstiskais papildinājums mainīt redakciju pirmajā daļā. Plenārsēdes laikā ierosinājumus izteica Čepānes kundze un Silāra kungs. Šie ierosinājumi ir ņemti vērā. Ar Ēlerta kunga ierosinājumu ir tā, ka jau īsi pirms tā iesniegšanas komisija pati bija sapratusi, ka viņa izteiktais priekšlikums ir būtisks. Acīmredzot tomēr ir skaidri un gaiši jāpasaka. Tikai nejautājiet tie, kas pļāpā, man pēc tam, es neatbildēšu uz tādiem jautājumiem tam Eglāja kungam un…

Priekšsēdētājs: …un Salīša kungam.

A.Seile: Jā, Salīša kungam.

Priekšsēdētājs: Es viņam vārdu nedošu, Seiles kundze.

A.Seile: Labi. Tas ir labi (Smejas.) Vajag cieņu pret runātāju. Tātad Ēlerta kunga izteiktais ierosinājums satur, pēc mūsu komisijas uzskata, šādu lietas būtību, ka vienošanās, kuru faktiski, kā juristi uzskata, bijušais īpašnieks savam radiniekam ir bez rakstiskas piekrišanas iedevis jau tajā laikā, kad viņš nepieteicās uz savu zemes īpašumu, tomēr šajā laikā pēc šā likuma labojumu spēkā stāšanās ir rakstiski jāapliecina. Jo citādi vēl faktiski 10 gadus, kamēr Civillikums atbalsta mantojuma tiesības, šim cilvēkam, kurš saņēmis zemi lietošanā (zemes īpašnieks faktiski arī neiebilst par īpašumtiesību nodošanu), nevarēs atjaunot šīs zemes īpašuma tiesības, nevarēs saņemt zemi īpašumā. Tādēļ mēs esam mazliet citādā redakcijā šo Ēlerta kunga priekšlikumu iestrādājuši pirmajā daļā.

Ja jūs uzmanīgi lasāt, tad jūs redzat, ka šo piekrišanu bijušais zemes īpašnieks, kas ir dzīvs, bet neiebilst pret īpašuma nodošanu savam radiniekam, var personīgi rakstiski iesniegt attiecīgajai tautas deputātu padomei, tas ir, ja viņš ierodas tur pats, vai arī ar notariāta apstiprinātu izziņu.

Tālākajā tekstā būtisku izmaiņu nav. Ēlerta kunga rakstiski iesniegtajā papildinājumā ir ierosinājums otro daļu svītrot. Jūs noņemat to, jo šī otrā daļa tik tiešām attiecās uz pavisam citu cilvēku loku, ja bijušais īpašnieks nav dzīvs. Vairāk rakstisku priekšlikumu nav bijis. Vēlreiz esam šo tekstu mēģinājuši noslīpēt kopā ar juristiem Juridiskajā pārvaldē. Rezultāts ir jūsu priekšā. Aicinu par to balsot.

Priekšsēdētājs: Otrā lasījuma stadija, apspriežam pa pantiem. Par vienīgo pantu, lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Man ir 146.dokuments, vai tas ir īstais?

A.Seile: Jā.

E.Krastiņš: Tad es saprotu, ka, slīpējot Juridiskajā pārvaldē, ir pazudis gan pants, kurā papildinājums tiek izdarīts, gan arī vēl varbūt kaut kas cits.

A.Seile: Krastiņa kungs, es ļoti cerēju, ka deputāti to nepamanīs, jo, tīri tehniski izpildot, mums tiešām izkrita šīs divas pirmās rindiņas. Tūlīt pēc virsraksta – Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj papildināt šā zemes privatizācijas likuma 6.pantu ar jaunu daļu šādā redakcijā. Tā ir tīri tehniska kļūda, par ko man ļoti jāatvainojas. Šis teksts paliek no iepriekšējā reizē pirmajā lasījumā apspriestā 122.dokumenta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Alkšņa kungs! Pēc tam – Endziņa kungs.

L.Alksnis: Es vēlētos uzdot vienu jautājumu Annai Seilei par šo lēmuma projektu. Es atvainojos, ka pie pirmā lasījuma nebiju. Jautājums ir par īpašumtiesību nodošanu šim lietotājam. Jūs rakstāt tā: “Ja bijušajam zemes īpašniekam reformas pirmajā kārtā zeme nav nodota lietošanā…” Bet šis bijušais īpašnieks, kā es saprotu, vienojoties ar kādu no saviem radiniekiem, realizē šīs zemes lietošanas tiesības. Vai jūs šādā apgalvojumā nesaskatāt juridiski absurdu situāciju? Ja šis bijušais īpašnieks nav saņēmis šīs lietošanas tiesības no pašvaldības, kā tad viņš tās var realizēt caur kādu savu radinieku? Tātad viņam nav šo lietošanas tiesību?

A.Seile: Nē, man liekas, ka jūs, Alkšņa kungs, nepareizi izlasāt. Es saprotu, ka jūs runājat par pirmo daļu.

L.Alksnis: Jā, par pirmo daļu.

A.Seile: Tur nevienā vietā es neredzu, kur būtu runāts, ka viņš realizēs savas īpašumtiesības? Kurā rindā?

L.Alksnis: Šeit ir 3.rindā, 16.rindiņa: “…bet, vienojoties ar kādu no saviem radiniekiem vai iespējamo mantinieku, ka tas realizē šīs lietošanas tiesības”.

A.Seile: Šis radinieks. Nevis šis īpašnieks, bet šis radinieks. Vai vajadzīga precīzāka izteiksmes forma? Ja īpašnieks nav iesniedzis pieprasījumu zemes reformas noteiktajos termiņos, viņš ir atļāvis šīs zemes lietošanas tiesības izmantot savam radiniekam, tad tagad viņam, kuram pēc Civillikuma neviens nevar atņemt viņa īpašumu, ne lietotājs, ne kāds cits, mēs dodam iespēju, ja viņš vēlas, piekrist, ka īpašumā šo lietošanā saņemto zemi saņems viņa radinieks.

Jūs nebijāt klāt pirmajā lasījumā.

L.Alksnis: Bet vai tad nebūtu vienkāršāk uzrakstīt vienkārši skaidru normu, ka bijušais zemes īpašnieks ir tiesīgs atjaunot savas zemes īpašuma tiesības. Un viss. Vai tas ir mantinieks vai kāds cits radinieks. Un tad mums nebūtu šo visu palīgnoteikumu.

A.Seile: Es sapratu jautājumu, Alkšņa kungs. Mēs ilgi un gari izdiskutējām arī šādu variantu. Bet vai tad mēs gribam, lai šis cilvēks, kas vienreiz jau negribēja paņemt ne lietošanā, ne īpašumā savu zemi, gribēja nodot to jaunākam strādājošam cilvēkam… Es pagājušajā reizē teicu, ka šim cilvēkam pašreiz ir vismaz 74 gadi, jo kopš 1940.gada, kad viņš kļuva pilngadīgs, pagājuši 53 gadi. Vai mums obligāti ir jālūdz, lai viņš skrien vēlreiz un atjauno savas īpašumtiesības, ja viņš šīs tiesības, ne jau ko citu, grib nodot savam radiniekam?

L.Alksnis: Nē, es sapratu. Tad jau var atjaunot arī šim mazdēlam šīs īpašumtiesības?

A.Seile: Mazdēlam nevar atjaunot, tāpēc ka viņam nekad šo īpašumtiesību nav bijis, kamēr zemes īpašnieks nav nomiris. Lai nebūtu jāved uz mežu šis bijušais īpašnieks, mēs atļaujam viņiem rakstiski vienoties.

L.Alksnis: Man vēl otrs jautājums par otro rindkopu. Ja bijušais zemes īpašnieks pieprasa kompensāciju, pašreizējam lietotājam zemi īpašumā var piešķirt tikai par samaksu, bet, ja bijušais īpašnieks nepieprasa kompensāciju, vai tad pašreizējam zemes lietotājam zemi var piešķirt īpašumā bez samaksas?

A.Seile: Pašreizējam zemes lietotājam, kas ir viņa radinieks, piešķir zemi, atjauno īpašumtiesības. Tas nozīmē, ka viņš šo zemi iegūst par velti.

L.Alksnis: Šeit var saprast, ka šis lietotājs var būt arī trešā persona un nebūt radniecīgā saistībā ar šo bijušo īpašnieku.

A.Seile: Šajā otrajā rindiņā ietverti ir abi gadījumi, ka zeme ir piešķirta, ka īpašnieks ir pieprasījis kompensāciju. Jebkuram lietotājam šī zeme pienākas par samaksu, gan svešajam, gan radiniekam. Ja jau īpašnieks prasa kompensāciju, tad viņa īpašumtiesības kompensē, un jebkuram citam, kas ir paņēmis viņa zemi, no valsts tā ir jāizpērk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamā Seiles kundze, par šā projekta pirmo daļu, kur tiek rakstīts: ja bijušais zemes īpašnieks tam piekrīt, tad cita persona iegūst tiesības uz zemes īpašuma tiesību atjaunošanu bijušā īpašnieka vietā. Sakiet, kā tas ir sabalansēts tagad ar Civillikumu, ja ir dzīvs vēl faktiskais īpašnieks? Es saprotu visu šo problēmu, bet otra problēma te ir pavisam cita, proti, tā ir šāda. Tālāk, kur nāk trešā, ceturtā daļa, kur jau ir runa par mantošanu, nav problēmu. Bet…

A.Seile: Ja viņš ir dzīvs.

A.Endziņš: Saprotiet, kas par lietu! Šādā formulējumā tagad iznāk tā, ka “viens no iespējamiem mantiniekiem”, kā jūs šeit rakstāt iekavās. Tas ir tikai viens no iespējamiem mantiniekiem. Un viņa tiesības garantē Civillikums. Šeit tiek garantētas arī neapstrīdamās mantinieku tiesības. Un šinī gadījumā īpašniekam pat dāvinot, pārdodot tas viss ir jāņem vērā. Šeit tomēr atkal atrisinājuma nav.

A.Seile: Nē, Endziņa kungs, es jums mēģināšu ļoti konkrēti visu to paskaidrot. Civillikuma 1103.panta saistību daļā ir iestrādāta norma, ka īpašumtiesības tik tiešām var nodot citai personai. Šajā gadījumā, ja īpašnieks ir dzīvs, viņam vispār, es vēlreiz atkārtoju, nav neviena mantinieka, viņš ir pats, viņš nav nomiris, mantojums nav atklājies. Tādēļ uz šo zemes gabalu nevar pretendēt neviens cits, izņemot to, kuram viņš nodod šīs tiesības. Jā, juristi ilgi domāja, vai ir iespējams nodot tiesības, jo šis bijušais īpašnieks nav saņēmis atpakaļ savu īpašumu, viņš nav reģistrējies zemesgrāmatās bet šis Civillikuma pants, kuru es nosaucu (tik tiešām mēs to atradām ar Čepānes kundzes palīdzību), atļauj šīs tiesības nodot.

A.Endziņš: Seiles kundze, šeit jūs rakstāt, ka, ja bijušais zemes īpašnieks tam piekrīt, iegūst arī tiesības uz zemes īpašumtiesību atjaunošanu bijušā īpašnieka vietā. Saprotiet, kas te ir par lietu. Visa reforma mums gāja būtībā caur lietošanu. Šinī situācijā tagad ir tā… Pieņemsim, ka ir situācija, ka tēvs ir dzīvs un ir trīs dēli. Viens strādā un dzīvo laukos, viņš ir paņēmis zemi, divi ir Rīgā. Ja tagad iesim uz šādu normu, mēs atzīsim faktiski tātad, ka viņš atdod šīs tiesības vienam no dēliem. Bet, ja īpašnieks mirtu, tad, lūk, atklātos mantošanas tiesības. Šinī gadījumā jau pie šāda darījuma, arī pie tiesību nodošanas, ir jāatrunā un ir jāņem vērā iespējamie vienas kārtas mantinieki. Tā es vismaz saprotu no Civillikuma.

A.Seile: Jā, cienījamais Endziņa kungs. Bet tik tiešām, kamēr lācis ir dzīvs, viņa ādu nedala. Ja vienam tēvam, kas ir dzīvs un kam ir trīs dēli, mantojums nav atklājies, ja šis tēvs rakstiski, pie notāra apstiprinot, atļauj tam dēlam, kas ir laukos, atjaunot īpašuma tiesības, viss ir kārtībā saskaņā ar šo jau agrāk minēto Civillikuma pantu. Ja viņš nepiekrīt, ja viņš pēkšņi ir apdomājies, ka dēls laukos ir slikts, bet Rīgā dzīvo labāki dēli, viņš nedos šo piekrišanu. Vēl vairāk, viņš iesniegs protestu. Tādā gadījumā tiesības atjaunot īpašumu ir viņam pašam. Šādā gadījumā dēlam paliek zemes lietošanas tiesības. Viņš tur var sēt un pļaut, bet viņš dabūs izpirkt visu zemi no valsts, jo tēvs dabūs kompensāciju.

A.Endziņš: Bet paliek abi divi pārējie dēli, kuru tiesības aizsargā Civillikums. Tur jau tā lieta.

A.Seile: Cienījamais Endziņa kungs, es pat nevaru saprast, kā jūs varat dalīt mantojumu, kamēr īpašnieks ir dzīvs? Viņš var izteikt tikai piekrišanu nodot šīs tiesības.

A.Endziņš: Es saprotu. Bet, Seiles kundze, jūs jau praktiski šeit ieliekat iekšā to sadalījumu iepriekš.

A.Seile: Tā ir viņa labprātīgā griba.

A.Endziņš: Civillikums aizsargā arī šos potenciālos mantiniekus.

A.Seile: Potenciālos mantiniekus gan Civillikums neaizsargā. Es gribu pateikt, ka tā ir īpašnieka labticīgā griba un ka viņš var nodot šīs īpašumtiesības, citādi ne.

Priekšsēdētājs: Alkšņa kungs vēlreiz vēlas runāt. Lūdzu.

L.Alksnis: Godātie kolēģi, es gribēju tikai vienu mazu repliku šajā jautājumā. Realizējot pilsētu zemes reformu, mēs sastopamies ar tādiem pašiem gadījumiem.

Praksē mēs rekomendējam šādu kārtību. Ja ir dzīvs tiešais mantinieks, kaut arī viņam ir 74 gadi, mūs neinteresē, cik viņam ir dēlu un cik viņam ir mazdēlu, bet viņš ir dzīvs, viņš ir iesniedzis zemes pieprasījumu, un mēs atjaunojam viņa īpašuma tiesības uz šo viņa zemes īpašumu. Tālāk tā ir viņa personīgā daļa, vai viņš atdod vienam, trim vai vairākiem saviem mantiniekiem. Viņš to var atsavināt, dāvināt un rīkoties ar savu nekustamo īpašumu likumā noteiktajā kārtībā. Es vienkārši prognozēju šeit neparedzamas sekas, jo mēs nevaram šeit paredzēt visus iespējamos variantus. Manā skatījumā ir tā.

A.Seile: Cienījamais Alkšņa kungs, es pilnīgi saprotu, ka problēmas būtu, ja mēs labotu pilsētas zemes likumu. Bet mēs labojam lauku zemes likumu, kur nekas tamlīdzīgs nebija iestrādāts, jo es personīgi uzrakstīju prasību Juridiskajai pārvaldei un piedalījos arī, kamēr tā sagatavoja šo atbildi. Tajā ir teikts, ka, stājoties spēkā Civillikumam, faktiski visi citi Latvijas Republikas līdz šim pieņemtie likumi ir spēkā, un bijušais īpašnieks zemi dabūt nevar. Vairs nevar, jo viņš uz to nav pieteicies. Diemžēl, lai kā arī mēs negribējām, bet lauku zemes likums ir tāds. To veco cilvēku, kurš pieteicās noteiktajā termiņā, kura zemi iedeva lietošanā, pašas pagastu zemes komisijas atrunāja. Viņam teica, ka viņam nav traktora, un viņam nedeva to zemi un iedeva šim mazdēlam. Īpašnieks piekrita, lai strādā dēls vai mazdēls. Un Dātava kunga parakstīts Juridiskās pārvaldes skaidrojums saka tā, ka bijušais īpašnieks savu zemi atpakaļ dabūt nevar, bet šis mazdēls var iegūt to tikai par samaksu. Iznāk drausmīga neatbilstība starp Civillikumu un lauku zemes reformu. To mēs visu noskaidrojām pagājušajā reizē pirmajā lasījumā. Čepānes kundze par to teica spožu runu. Un mums ir jālabo šī likumdošana, jo bijušajam īpašniekam tādā gadījumā vēl ir jāizsludina papildu termiņš, kad šis vecais cilvēks varētu pieteikties vēlreiz. Bet vai tas mums ir vajadzīgs, ja viņš labprātīgi grib atdot šo zemi?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Godātie kolēģi! Lauku komisija ir šā jautājuma risināšanā iesaistījusi visus iespējamos juridiskos spēkus, ko vien varējusi, sākot ar mūsu pašu Juridiskās pārvaldes speciālistiem, ar Višņakovas kundzi un citiem, un beidzot ar Universitātes mācību spēkiem, ar Strautmaņa kungu un vēl citiem. Tā ka es nezinu, ja klātesošajiem juristiem šobrīd ir kādas domstarpības šinī jautājumā, protams, viņi vēl var izteikt savu viedokli trešajā lasījumā, bet neko optimālāku no visiem šiem viedokļiem mēs neesam varējuši izveidot. Mēs cenšamies atrisināt šo jautājumu iespējami tādā gultnē, lai būtu mazāk problēmu konkrētajiem zemes apsaimniekotājiem un topošajiem īpašniekiem. Tātad es aicinu balsot par šo variantu un iet uz priekšu.

A.Seile: Es vēl gribēju daudzo juristu pulku papildināt ar Vēbera kungu, kurš aizstāvēja likumu par Civillikuma spēkā stāšanās kārtību un kurš piedalījās šā projekta sagatavošanā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, šā likumprojekta apspriešana ir beigusies. Neviens no apspriešanas dalībniekiem nav izteicis piedāvājumu par konkrētu balsojumu par šo likumprojektu. Te vairāk tika runātas konceptuālas lietas. Par šā likumprojekta akceptēšanu otrā lasījuma stacijā ir jālemj jums.

Balsošanas režīmu! Rezultāts: 45 – par, 2 – pret, 4 – atturas. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Lūdzu šīsnedēļas laikā un vēl nākamajā pirmdienā iesniegt redakcionālus labojumus, lai nākamās nedēļas trešdienā mēs to varētu izskatīt trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Cerams, ka visi kolēģi ņems to vērā.

Godājamie kolēģi, mums ir jāapspriež tāda situācija. Kā jau jūs redzat, šī darba kārtība ir iedalīta divās daļās. Viena – 9.februārī. Mēs esam izskatījuši visu, kas būtu izskatāms šajā dienā. Otra ir 10.februārī. Es negribētu būt nekorekts pret manu kolēģi Birkavu un domāju, ka varbūt mēs varētu šodien plenārsēdi beigt un rīt skatīt, sākot ar pirmo jautājumu, lai visi būtu vienādi noslogoti. Vai nav citu piedāvājumu? Nav.

Plenārsēde tātad slēgta. Atklāsim to rīt pulksten desmitos.

 

(Sēdes beigas)