Silva Golde, izglītības un zinātnes ministre, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Izglītība kā prece — formulējums, kas pēdējā laikā skan arvien biežāk. Vai zināmā komercializācija, jūsuprāt, ir laikmeta diktēta norma, kas būtu pašsaprotami jāpieņem, vai noteikti skaužama parādība?

— Domāju, ka izglītība nevar norobežoties no komerciālās pieskaņas — izglītība kā prece, jo mums katram ir jāapzinās sava profesionalitāte, specialitāte, konkurētspēja darba tirgū kā vērtība. Protams, ir svarīga arī otra puse — vai kāds pirks to produktu, ko esmu sasniedzis mācoties, studējot izglītības iestādē. Un šīs divas lietas — piedāvājumu un pieprasījumu — nevar nošķirt vienu no otras arī izglītībā, kaut sabiedrībā vēl dažkārt izskan nievājoša attieksme, ja izglītība tiek dēvēta par preci.

— Taču ir svarīga arī sabiedrības spēja samaksāt par izglītības iegūšanu un garantija, ka viņa zināšanas valstij būs vajadzīgas.

— Jā, šis ir ļoti nozīmīgs jautājums šodienas sabiedrības kontekstā — lai ne tikai būtu piedāvājums mācīties un studēt dažādās studiju programmās, bet būtu arī izvērtējums, vai ar iegūto specialitāti, izglītības pakāpi būs iespējams konkurēt darba tirgū, vai tā būs tikai personīgo zināšanu papildinājums, kas negarantēs naudas pelnīšanu un ģimenes uzturēšanu. Taču, runājot par izglītību kā pērkamu preci, ir jāņem vērā arī valstī spēkā esošā likumdošana: pamatskolas izglītība, kas ir obligāta, un vispārējā vidējā izglītība nav par naudu pērkamas — valsts ar likuma spēku garantē to bezmaksas iegūšanu.

Ja runājam tālāk par augstākās izglītības iegūšanu un ja šajā kontekstā parādās termins "maksas izglītība", tad tas arī ir nedaudz sagrozīts formulējums. Sagrozīta ir arī izpratne, ka augstākā izglītība būs tikai maksas izglītība, — valsts neatsakās no augstākās izglītības finansēšanas, bet piedāvā visiem vienādas iespējas iegūt augstāko izglītību, izmantojot vispārējo kreditēšanas sistēmu. Tā, protams, vēl ir projekta līmenī, vēl nav pieņemts galējais modelis, kādā veidā kreditēšana varētu notikt. Bet vēlreiz gribētu uzsvērt, ka nekādā gadījumā nav pieļaujama maksas noteikšana vispārējās izglītības līmenī.

— Svarīgs aspekts izglītības komercializācijas tendencēs ir pedagogu darba samaksa, kas zināmā mērā parāda valsts attieksmi pret izglītības ražotājiem, ja tā var teikt. Skolotāju algas ir viens no rādītājiem valsts ieguldījuma daļai izglītībā.

— Izglītības finansēšanas jautājumi ir bijuši noteikti par visu valdību prioritātēm jau kopš neatkarības atjaunošanas. Tie iekļauti arī visu partiju programmās, tomēr kā karsts kartupelis nemitīgi mētāti no vienas puses uz otru un risinājums arvien atlikts. Skatoties konkrēti uz pedagogu darba samaksas jautājumiem, liels ieguvums bija 3,7 miljoni latu, kas 1996.gadā tika piešķirti papildus skolotāju darba samaksas fondam un radīja lielu pozitīvu impulsu jauno speciālistu ienākšanai izglītības darba tirgū — salīdzinājumā ar 1995.gadu divkārt palielinājās pedagoģisko augstskolu beidzēju skaits, kas sāka strādāt izglītības sistēmā. Līdz tam tikai viena trešā daļa no pedagoģisko studiju programmu studentiem sāka strādāt skolās... Tas nozīmē, ka skolotāju algām ir ļoti liela nozīme.

Visu laiku par to arī tiek runāts, ir konstatēta šī ļoti nopietnā problēma — skolotāju darba samaksas palielināšanas nepieciešamība, bet bez risinājuma piedāvājuma. Pareizāk sakot, algas mēģināts paaugstināt, palielinot skolotāja slodzi, radot pārslodzi — palielinot stundu skaitu un dažādību, meklējot arvien jaunas pozīcijas, par ko pedagogam piemaksāt, lai viņš varētu saņemt vairāk naudas. Jā, alga it kā palielinājās, bet tas notika uz pārslodzes rēķina.

Pašlaik tiek izstrādāts pavisam citāds skolotāju darba samaksas paaugstināšanas modelis — atslogojot skolotāju un rūpējoties par bērna veselību, par skolēna slodzi, vienlaikus panākt būtisku pedagoga darba samaksas palielinājumu. Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi pedagogu darba samaksas reformas projektu, kurš paredz palielināt valsts finansējumu, bet tajā pašā laikā plānots arī veikt pārkārtojumu pašā izglītības sistēmas iekšienē. Minimālā nepieciešamā papildu summa no valsts puses skolotāju darba samaksas reformas realizācijai ir 29 miljoni latu, protams, uzsveru vēlreiz, veicot paralēlu sistēmas iekšēju sakārtošanu. Man bija ticība, ka valstij atradīsies šāda nauda, lai mēs beidzot padarītu darbu, ko esam solījuši saviem vēlētājiem, turklāt visas partijas. Diemžēl, kad jautājums nonāk līdz konkrētam risinājumam, tad dažādām partijām parādās dažādas intereses.

Esmu patiesi gandarīta, ka pēc Tautas partijas aicinājuma atzīt izglītību par patiesu prioritāti abas pārējās koalīcijas partijas ir paudušas savu atbalstu. Tas vieš cerību, ka, balsojot par 2000.gada budžetu Saeimā, finansējums skolotāju darba samaksas reformas īstenošanai varētu tikt būtiski palielināts.

Ir jāapzinās, ka situācija izglītības sistēmā, tieši no pedagogu darba samaksas aspekta, ir katastrofāla — skolotājs ar augstāko kvalifikāciju un desmit gadu darba stāžu par vienu darba slodzi saņem 77 latus pirms nodokļu nomaksas. Jaunais speciālists, sākot strādāt tūlīt pēc augstskolas beigšanas, saņem 60 latus par vienu slodzes likmi... Kad es ar šiem skaitļiem iepazīstināju politiķus Ministru kabinetā un Saeimā, viņi bija patiesi pārsteigti. Un, ja mēs šo algu problēmu neatrisināsim jau šodien, tā kā bumerangs nāks atpakaļ pavisam drīz — mēs gaidām izglītotas sabiedrības, izglītotas jaunatnes veidošanos, bet netiek radīti pienācīgi apstākļi labāko un talantīgāko pedagogu ienākšanai skolās, izglītības darba tirgū. Es šī jautājuma risināšanu uzskatu par ļoti svarīgu un joprojām ceru, ka to izdosies pozitīvi atrisināt.

— Un tomēr — vai izglītības, kas valdību un partiju programmās ierakstīta kā prioritāte, nekļūšanu par reālu prioritāti var aizbildināt tikai ar nepietiekamo finansējumu un situāciju valsts budžetā, kā tas vienmēr notiek? Kur, jūsuprāt, slēpjas īstā šīs problēmas risinājuma būtība?

— Līdzekļu trūkums neapšaubāmi ir liela problēma. Mums ir jāapzinās valsts pašreizējā finansiālā situācija un esošais budžeta deficīts — ar to nerēķināties nevar. Un, pilnīgi godprātīgi apzinoties visas normas, ko uzliek Izglītības likuma panti, ir jāatzīst, ka tās nav iespējams ieviest jau no 2000.gada 1.janvāra. Bet kaut kas, protams, ir jādara, nevar problēmu risināšanu nemitīgi atlikt. Ja esam jau atteikušies no pirmsskolas pedagogu finansēšanas kā valsts mērķdotācijas, ja uz laiku valsts ir atteikusies no piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanas skolai, kas likumā bija paredzēta kā obligāta pašvaldību funkcija, tā paša naudas trūkuma pēc, tad tomēr ir jākoncentrējas vismaz uz viena sasāpējuša jautājuma pozitīvu risinājumu — un šobrīd tas neapšaubāmi ir pedagogu algu palielinājums.

No vienas puses, skolotāju ir daudz, tā ir liela sabiedrības daļa, un līdzekļu viņu darba samaksas palielināšanai, motivācijas radīšanai, lai jauni kadri ienāktu skolās, nepieciešams ļoti daudz. No otras puses, varbūt ir pierasts, ka skolotāji daudz ko pacieš, — viņiem sola vienu, sola vēl ko ar domu, ka gan jau kaut kad viss atrisināsies... Tomēr es gribētu arī uzsvērt, ka tie 6,24 miljoni, par kuriem skolotāju darba samaksas palielināšanai lemts Ministru kabinetā, ir pats lielākais algu pielikums — tādu nav devusi neviena iepriekšējā valdība. Taču tas tomēr ir par maz, jo mērķis ir nevis pielikt klāt pie skolotāju algām divus, trīs vai četrus latus, bet būtiski tās palielināt. Es domāju, ka visiem politiķiem vēlreiz vajadzētu paraudzīties uz izglītības problēmām un pārdomāt, vai tiešām, piemēram, bedres lauku ceļos ir salīdzināmas ar bedrēm cilvēku zināšanās?

— Skolotāju darba samaksa noteikti nav vienīgais jautājums, kas risināms Latvijas izglītības sistēmas ietvaros. Kuras ir būtiskākās problēmas, kas arī prasa neatliekamu darbu?

— Noteikti jāizvērtē, cik racionāls ir finansu resursu izlietojums izglītības sistēmas ievaros. Ļoti lielas naudas summas tiek tērētas skolu ēku uzturēšanai. Es paredzu, ka daļēji tās varētu samazināt ar Pasaules bankas kredītprojekta, kas paredzēts skolu ēku siltināšanai, palīdzību. Tādējādi izbrīvētos līdzekļi izglītības iestāžu attīstībai.

Turpinājums — 2.lpp.