Turpinājums no 1.lpp.

Finansējums, kas tiek atvēlēts izglītībai kopumā, ir milzīgs, ja saskaita kopā valsts mērķdotācijas skolotāju algām, augstskolu uzturēšanai, pašvaldību daļu skolu uzturēšanai un citas pozīcijas. Ir jāpanāk maksimāli racionāls šīs naudas izlietojums, lai sasniegtu to izglītības kapacitātes rādītāju, uz ko tiecamies.

Tikai viens piemērs. Nenoliedzot un pilnībā izprotot skolas kā kultūras centra nozīmi laukos, tomēr ir jāizsver, vai pagasts spēj nodrošināt tikai skolas eksistenci vai garantēt tās attīstību un sniegtās izglītības kvalitāti. Ir jāapzinās, ka tie ir mūsu bērni, mūsu sabiedrības nākotne — un, ja viņiem ir jāmācās skolā, kur nav datorklases, kur nav atbilstoša laboratoriju aprīkojuma, nav modernas bibliotēkas un informācijas iegūšanas iespēju, vai viņi būs konkurētspējīgi pēc šādas izglītības iestādes beigšanas. No šī piemēra izriet nākamais risināmais uzdevums — kvalitatīvas un mūsdienīgas materiāli tehniskās bāzes nodrošinājums skolā.

Būtisks ir arī augstskolu reformas risinājums. Šodien sabiedrībā daudz tiek spriests par to, cik lielā mērā augstskolu beidzēji ir gatavi darba tirgus prasībām un vai spēj nodrošināt tā pieprasījumu. Tā ir augstskolu reformas būtība — uz darba tirgu orientēta augstākā izglītība.

— Jūs jau minējāt mazās lauku skolas un pašvaldību lomu izglītības iestāžu uzturēšanā. Notiekošās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā pašvaldību loma izglītībā arvien palielinās. Kā jūs vērtējat šo valsts funkciju deleģēšanu vietējām pašpārvaldēm?

— Šo tendenci vērtēju pozitīvi, jo kopš tā laika, kad izglītības iestādes no centralizētas apgādes sistēmas pārgāja pašvaldību rūpju lokā, ir notikušas daudzas būtiskas pārmaiņas. Pašvaldības rūpējas par savām izglītības iestādēm, jūtas par tām atbildīgas. Manuprāt, ir ļoti loģiski, ka pašvaldība savā teritorijā ir izglītības pasūtītāja un arī atbildīgā vienlaikus.

Pašlaik tiek spriests par vidusskolu iespējamo nodošanu reģionu pašvaldību kompetencē, kas var radīt zināmas problēmas, jo lauku pilsētās vidusskolā nereti ir arī sākumskolas un pamatskolas pakāpe. Tomēr tā ir risināma problēma, un esmu pārliecināta, ka reģionam būtu jāuzņemas atbildība par vidusskolas izglītības pakāpi, veidojot tādu izglītības iestāžu tīklu, kas nodrošinātu reģiona vajadzības un atbilstu arī tā finansiālajām iespējām.

— Vai pašvaldību finansiālās iespējas nevar kļūt par klupšanas akmeni — valsts gan deleģēs attiecīgās funkcijas, bet, kā zināms, Latvijas pašvaldības ne tuvu nav vienādi bagātas, piemēram, izskanējuši apgalvojumi, ka Latgale ir nabadzīgākais reģions visā Eiropā... Vai pašvaldības tiks galā ar šo uzdevumu?

— Protams, paliek ar likumu noteiktā valsts atbildības daļa. Ja kāda reģiona pašvaldība nevarēs uzturēt skolu, tas nenozīmē, ka reģionam nāksies iztikt bez tās. Bet, ja runājam konkrēti par Latgali, tad jāteic, ka Daugavpils rajonā ir viens no plašākajiem vidusskolu tīkliem Latvijā. Tur ir pat pārāk plašs vidējās izglītības iestāžu piedāvājums, jo, kā vairākkārt jau minēts presē, uz 500 skolēniem ir 11 vidusskolas. Rēķinot pēc skolēnu skaita, tā varētu būt viena kārtīga piepildīta vidusskola. Un, ņemot vērā dzīves līmeni šajā rajonā, ir jāatzīst, ka tas nevar atļauties uzturēt tik daudzas skolas, jo nav iespējams nodrošināt tajās pienācīgu izglītības iegūšanas kvalitāti, kuras rādītāji ir datorizācija, modernas laboratorijas, bibliotēkas un augsti kvalificēts personāls.

Tāpat, izvērtējot sākumskolu un pamatskolu tīklu Daugavpils rajonā, kļūst redzams, ka pašvaldības slēdz skolas ne jau tāpēc, ka finansiāli nespēj tās uzturēt, bet gan tāpēc, ka pagastos nav nepieciešamā bērnu skaita, nav pieprasījuma pēc šīm izglītības iestādēm. Nav neviena piemēra, ka kāda skola tiktu slēgta finansiālas nevarēšanas pēc. Jau tagad ir vērojama tendence, ka bērni no mazām lauku skolām pārvietojas uz lielākām, tādām, kuras spēj nodrošināt konkurētspējīgu izglītību. Pašvaldības pašas nodrošina transportu uz lielākām kaimiņu skolām, jo tas iznāk lētāk un efektīvāk nekā pašām uzturēt skolu nelielam bērnu skaitam. To apliecināja arī pašvaldību vadītāji manas vizītes laikā Daugavpils rajonā. Skola nevar būt pašmērķis, tai ir jābūt līdzeklim, kā sasniegt galveno — kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību.

— Viens no Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē esošiem jautājumiem ir valsts un pašvaldību institūciju darbības koordinācija bērnu tiesību aizsardzībā. Kas konkrēti tiek darīts pašlaik, lai pilnveidotu un sakārtotu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu Latvijā, jo pēdējā laikā arvien biežāk sabiedrības uzmanības lokā nonāk klaji bērnu tiesību pārkāpumu gadījumi?

— Ir izveidots Valsts Bērna tiesību aizsardzības centrs (VBTAC), kas ir IZM pārraudzības iestāde un darbojas samērā autonomi. Pēdējā laikā tiešām izraisījušies vairāki nopietni skandāli, kuros skartas bērnu tiesības, — gan bērnu namu bērnu atpūta Francijā, gan adopcijas problēmas un citi, taču tās jau nav tikai IZM, bet visas sabiedrības problēmas.

Konkrēti šobrīd tiek izstrādāti grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, likumā par pašvaldībām, lai noteiktu pašvaldību atbildību par bērna tiesību aizsardzību un bērnu uzskaites jautājumiem. VBTAC pašlaik izstrādā normatīvā dokumenta projektu, kas reglamentētu bērnu izbraukšanu ārpus Latvijas, nosakot dažādu institūciju kompetences un atbildības robežas, lai novērstu līdzīgu pārpratumu rašanos, kā tas bija šovasar saistībā ar bērnu atpūtu Francijā. Uzskatu, ka likumdošanas bāze bērnu tiesību aizsardzības jomā pamazām tiek sakārtota, bet vēlreiz uzsveru, ka tas ir un būs visas sabiedrības attieksmes jautājums, kur tikai ar likuma palīdzību visu grūti atrisināt.

— Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz tāda posteņa izveidi kā valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektors. Cik tālu uz priekšu ir pavirzījusies šī dienesta izveide?

— Jā, VBTAC nolikumā ir paredzētas šādas amata vietas. Varbūt tām būtu nepieciešams cits nosaukums, piemēram, bērna advokāts, tas, kurš pastāv par bērna tiesībām, nevis inspektors, kurš tikai kontrolē un konstatē faktus. VBTAC pašlaik nodarbojas ar bērna tiesību aizsardzības inspektoru apmācību, lai jau tuvākajā laikā katrā rajonā būtu profesionāls cilvēks, kurš rūpējas par bērnu tiesībām, uzrauga pašvaldību darbu un redz problēmas to rašanās vietās. Pašlaik dažu rajonu izglītības pārvaldēs šādi inspektori ir, dažos nav, jo līdz šim pašvaldībām bērnu tiesību aizsardzības funkcija nebija noteikta kā obligāta.

— Vai bērnu tiesību aizsardzības inspektoru dienests tiks finansēts no valsts vai pašvaldību budžeta?

— Šis personāls tiks izveidots VBTAC ietvaros un tiks finansēts no valsts budžeta.

— Vai nākamā gada budžeta projektā šādi līdzekļi ir paredzēti?

— Tādi tiek plānoti, redzēsim, kā izdosies, jo bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem darbu vajadzēja uzsākt jau šogad, bet tas netika izdarīts finansu trūkuma pēc. Cerēsim, ka nākamais gads būs veiksmīgāks.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore