1993.gada 10.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Sākam plenārsēdi. Saskaņā ar mūsu balsojumu pirmais jautājums ir valsts budžeta projekts pirmajā lasījumā.

Zeiles kundze par procedūru? Lūdzu.

V.Zeile: Es cienītajiem kolēģiem piedāvāju šādu jautājumu apspriešanas kārtību:

1. Noklausīties premjera Ivara Godmaņa ziņojumu par Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības rezultātiem 1992.gadā un par prognozi 1993.gadam.

2. Noklausīties finansu ministra Siliņa kunga referātu par 1993.gada budžeta projektu.

3. Atļaut īsu ziņojumu Apvienotajai budžeta komisijai. Pēc tam deputāti uzdod jautājumus attiecīgajiem referentiem. Tad atklājam debates par budžeta projekta konceptuālajām nostādnēm.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, vai ir kādi iebildumi pret šādu procedūru? Precizēju to, ka jautājumus mēs uzdodam pēc visiem ziņojumiem.

Lūdzu Godmaņa kungu tribīnē. Cik ilgs laiks vajadzīgs ziņojumam?

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Es runāšu apmēram 20 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Godmanis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Cienījamie vietējo pašvaldību vadītāji, klātesošie! Man būs grūti runāt ļoti skaļi, diemžēl es neko nevaru darīt.

Gribētu pieskarties faktiski liela mēroga jautājumiem un neapgrūtināt jūs ar skaitļiem, tāpēc ka, es ceru, pēc tam, sīkāk analizējot budžeta projektu gan vietējo budžetu līmenī, gan valsts budžeta līmenī, šie skaitļi vairāk vai mazāk parādīsies. Vēlētos pieskarties globālām lietām, lai raksturotu, kā jau rakstīts, prognozi 1993.gadam, jo jebkurā gadījumā mūsu budžeta ienākumu daļa viennozīmīgi ir saistīta ar to, kādu mēs varam sagaidīt ekonomisko situāciju pirmā ceturkšņa beigās, otrā ceturkšņa beigās, trešā ceturkšņa, ceturtā un tā tālāk.

Gribu iesākt ar šādiem raksturojošiem lielumiem. Ar trīs lielumiem, kas acīmredzot ir skatāmi kopsakarā, ja mēs runājam par ekonomisko situāciju. Tie ir – inflācijas līmenis, inflācijas līmeņa dinamika, ražošanas kritums, ražošanas krituma dinamika un trešais – bezdarba pieaugums un bezdarba dinamika kā tāda. Klasiski visi šie trīs lielumi ir savā starpā saistīti. Gribu nedaudz pievērsties skaitļiem. Pilnīgi bez skaitļiem es neiztikšu.

Ja mēs sāksim ar to, kas mūsu sabiedrībā atspoguļojas vissāpīgāk, tas ir, ar ražošanas krituma dinamiku, tad redzam, ka faktiski visā pagājušajā gadā, ja par bāzi pieņemam jau 1992.gada janvāri, tā ir 77,9 procenti salīdzinājumā ar iepriekšējo 1991.gadu. Tātad jau 22 procenti mīnusā. Vislielāko kritumu – 33 procentus mēs esam piedzīvojuši pirmā ceturkšņa beigās – aprīlī, pēc tam seko īpatnējā veidā kāpums jūlijā. Tas nav pārāk liels – plus 2,3 procenti salīdzinājumā ar aprīli. Tad aiziet tālāk lejā. Oktobrī kritums nonāk līdz 44 procentiem. Tas rūpniecībā faktiski ir pats lielākais kritums, kāds ir bijis. Decembrī atkal ir kāpums, turklāt decembrī, kā jūs zināt, ražošanas kāpums ir lielāks nekā novembrī un faktiski arī lielāks nekā oktobrī.

Jautājums ir tāds: vai šāda viļņveida kustība ir apstādināma? Ko rāda janvāra dati? Diemžēl janvāra dati mums nerāda pozitīvu ainu. Janvārī ir ražošanas kritums salīdzinājumā ar decembri – ar vienu no tiem mēnešiem, kad ir ražošanas apjoma pieaugums. Domāju, tas ir saistīts ar gada beigām, ar gada noslēgumu, ar darbu, kas ir specifisks gada beigām. Janvārī mēs diemžēl esam sagaidījuši kritumu, turklāt pietiekami strauju – 9,2 procentus salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi. Kādas galvenās problēmas valdība šeit saskata?

Pirmkārt, attiecības ar Austrumiem. Ilgi un dikti tika diskutēts, kas ir galvenais iemesls tam, ka mūsu rūpniecībā, no kuras 76 procenti ir valsts rūpniecība, kas ražo 76,8 procentus produkcijas, ir tik straujš kritums. Kas ir pats galvenais iemesls mūsu Austrumu attiecībās? Kā viens no galvenajiem iemesliem tiek minēta rubļa kursa attiecība. Kā zināms, tad, kad banka ieviesa rubļa kursu un to noteica it kā atbilstoši tirgus attiecībām, bija lieli strīdi par to, vai mēs varam Krievijas rubli pieņemt par tirgus rubli. Septiņās tikšanās reizēs ar Valūtas fondu un banku mēs diskutējām par to, vai šis kurss ir noteikts pareizi. Mēs apstrīdējām šā kursa noteikšanas pareizību. Mūsu rūpnieki apgalvoja, ka tad, ja šis kurss būtu 0,8, mūsu rūpniecība varētu eksistēt. Kā parāda Austrumeiropas, piemēram, kaut vai Polijas prakse, šāda kursa noteikšana ir samērā smaga lieta. Tur gan tas notiks starp zlotu un dolāru. Man personiski rodas priekšstats, ka Valūtas fonda eksperti mums pierādīja, ka kursa attiecība nav galvenā. Es gribu to uzsvērt ar trim faktoriem.

Pirmais. Pasaules ekonomiskā foruma laikā es tikos ar Krievijas vadību faktiski visos līmeņos. Diemžēl atbildes, kādas es saņēmu no Krievijas vadības attiecībā uz Krievijas rubļa kursa perspektīvām, ir totāli negatīvas. Tiek prognozēti pat 1500 rubļi par dolāru, un ir vēl negatīvāka prognoze – pat līdz 2000 rubļu par dolāru. Patlaban Latvijai nav nekādas saistības ar Krievijas Centrālās bankas, ar Krievijas valdības darbību. Situācija ir ļoti politiski polarizēta. Es tikos gan ar valdības vadītāja vietniekiem, gan arī ar pārstāvjiem no bankām. Līdz ar to mēs automātiski varam izdarīt secinājumu: ja uzskatām, ka vienīgais iemesls ir kursu starpība, un ja vadāmies pēc sistēmas, kuru savā laikā likām priekšā un kura paredz koriģēt kursu attiecībā pret Krievijas rubli, tad, ņemot vērā šo perspektīvu Krievijā, mēs noslīdam hiperinflācijā līdz ar Krieviju. To mēs darīt nedrīkstam.

Šeit mēs atrodamies fantastiski nepatīkamās spīlēs. No vienas puses, eksporta apjoms uz Austrumiem ir milzīgs salīdzinājumā ar citām valstīm, no otras puses, absolūti nekontrolētā devalvācija, kas notiek Austrumos, pilnīgi grauj mūsu Austrumu eksportu. Grauj totāli. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Banka atteicās uzpirkt nekonvertējamo valūtu, atstājot to tirgus ziņā. Viens no iemesliem ir arī tas, ka, iepērkot vairāk nekā sešus miljardus, tā spēj pārdot tikai 200 miljonus. Šī totāli devalvētā nauda nevienam nav vajadzīga. Trakākais ir tas, ka tad, ja mēs iesim līdzi šai hiperinflācijai, mums viss tiks no šejienes izvests ārā, nevis vests iekšā. Tas ir dzelžains likums. Ja nauda tiek devalvēta straujos tempos, tā faktiski tiek pārvērsta konvertējamā valūtā, un viss konvertējamās valūtas pārpalikums tiek izvests ārpus valsts. Krievijā tas jau notiek.

Tātad viens no iemesliem, kāpēc mēs nevarētu izmantot šo klasisko kursa koriģēšanas variantu, ir tas, ka mūs sagaida fantastiski nepatīkama prognoze Austrumos attiecībā uz šo kursu līmeni. Nonākot hiperinflācijā, mēs absolūti vairs nekontrolēsim savu naudas sistēmu. Rietumu speciālistu aprēķini parāda, ka 35?50 procentu inflācija mēnesī Krievijā ir sagaidāma jau februāra beigās. Tātad jebkura korekcija šeit ir bīstama.

Otrs faktors ir stipri saistīts ar politiku. Kā jūs zināt, politika iet roku rokā ar ekonomiku. Kaut arī Latvija ir pilnībā likvidējusi eksporta tarifus uz Krieviju, izņemot pāris mazas pozīcijas, kas minimāli attiecas uz Krieviju, un minimizējusi importa tarifus no Krievijas (tie attiecas uz izejvielām un uz komplektējamām detaļām), kaut arī cilvēki no Ārējās tirdzniecības ministrijas visu laiku nepārtraukti Krievijā ir veikuši ļoti smagu darbu, mums faktiski nav izdevies sasniegt divus mērķus.

Pirmais. Kļūt par valsti ar maksimāli labvēlīgu tirdzniecības statusu attiecībās ar Krieviju. Tas ir deklaratīvs ar Gaidaru parakstīts dokuments, bet sakarā ar to, ka Krievija, izmantojot politiskus argumentus, konkrētos sarakstus neapstiprina, šī situācija nerisinās. Turklāt lielākoties runa ir par tādām īpašuma lietām kā naftas vadi, attiecībā uz kurām mēs esam pietiekami nepiekāpīgi. Mēs esam iesnieguši arī projektu brīvās tirdzniecības līgumam ar Krieviju. Tā mērķis ir mazināt Krievijas eksporta tarifus.

Un vēl kas ir ļoti svarīgi. Ja jūs, deputātu kungi, zināt, tad no 1.janvāra faktiski sāk darboties importa tarifi Krievijā, tā sauktais papildvērtības nodoklis, kurš visām pozīcijām ir 20 procenti. Izņēmums ir pārtika, kurai ir 10 procenti. Tas automātiski nozīmē, ka Krievija, iedarbinot savu ievedmuitas sistēmu, mūsu rūpniecības preces padara dārgākas. Tāpēc ir ļoti grūti pārmest bankai kursu vai kaut kādā veidā pārmest mums. Pārmest jau var, bet mēs nevaram ar viņiem vienoties par ekonomisko režīmu. Es vēlreiz uzsveru, ka šeit ir politiski faktori un diez vai tuvākajā laikā mēs ko spēsim izdarīt.

Tāpēc faktiski paliek tikai viens smags jautājums, kas parādās arī budžetā. Tas ir jautājums par tautsaimniecības pārstrukturēšanos, un triviālais lineārais mehānisms, ko piedāvāja, nestrādās. Nedrīkst problēmu risināt bankas emisijas veidā, to nedrīkst darīt, jo tad mēs nonākam hiperinflācijā. Ir daudz sarežģītāks, daudz nepatīkamāks mehānisms, ko ir lietojušas visas Austrumeiropas valstis, kuras patlaban atrodas tā otrajā posmā. Tas paredz strukturālus pārveidojumus, tas ir, uzņēmumu privatizāciju un demonopolizāciju kopumā.

Kā valdība plāno darbu, lai uzņēmumiem kaut cik palīdzētu tirgoties ar Austrumiem? Domāju, ka viens no variantiem jebkurā gadījumā ir stimulēt, lai katrs uzņēmums darbojas reizē kā tirdzniecības uzņēmums. Jo tagadējam variantam, kad ir tikai iespēja attiecīgo produkciju pārdot Krievijā, vietā iepērkot citu produkciju Krievijā, vedot to uz šejieni, pārdodot un iegūstot Latvijas rubļus, bet pēc tam realizējot šos Latvijas rubļus nepieciešamajos maksājumos, diemžēl ne visi ražotāji ir gatavi. Valdības uzdevums acīmredzot ir to visādā veidā stimulēt. Citas iespējas nav.

Ko darīt ar rūpniecību tādā stāvoklī, kādu redzam janvārī, kad atkal ir kritums? Domāju, ka te ir ļoti svarīgs jūsu lēmums par 100 miljonu kredītu atvēršanu G-24 līnijai. To ratificēt ir Augstākās padomes kompetencē. Pēc tam atbilstoši attiecīgiem finansu plāniem un biznesa plāniem šo naudu novirzīt tām pašapmaksājošām rūpniecības nozarēm, kas ir spējīgas naudu atdot. Nebūs cita mehānisma, un populistiskie raksti presē par to, ka mēs darīsim kaut kā citādi, protams, ir tikai politiska rakstura paziņojumi. Ir biznesa plāni, kas parāda, vai mēs – nevis valdība, bet tieši tās struktūras, kas ražos, var šo naudu atdot.

Papildus mums ir jāsaprot viena lieta: janvārī ir apstājies 51 uzņēmums, tas ir, 8 procenti, un šis process acīmredzot būs neatgriezenisks. Mēs nonāksim situācijā, kad ārā vēl ir aukstums un kad mums vēl ir finansu problēmas apkurē, bet liela daļa no rūpniecības uzņēmumiem tomēr bankrotēs. Par to valdībā bija runa, tiks pieņemts lēmums par uzņēmumu likvidāciju, daļēji piemērojot bankrota likumu, daļēji šo uzņēmumu sadalot. Cita ceļa nav, kaut gan valdība vismazāk vēlas to darīt.

Tātad es gribu pirmo daļu pabeigt ar to, vai mēs varam prognozēt, ka šis rūpnieciskās ražošanas kritums apstāsies, jo mūsu ieņēmumu daļa budžetā automātiski ir atkarīga no tā, kāds būs šis apjoms. Mēs esam izdarījuši dažādus aprēķinus. Rēķinot pat, ka mēs vēl par 12 procentiem varam nokrist zem tā līmeņa, kur esam patlaban, un rēķinot, ka vidējā inflācija mēnesī būs mazāka par divciparu skaitli (runa ir par četriem pieciem procentiem), mums kopprodukts iznāk 300 miljoni. Atšķirība aprēķinos ir no 290 līdz 340 miljoniem. Precīzi ir ļoti grūti izrēķināt. Mēs ņemam vidējo skaitli, un uz tā ir balstīta mūsu ieņēmumu bāze.

Tagad par otru principiālo jautājumu – par inflāciju. Inflācijas gaita, kā jūs zināt, Latvijā arī ir viļņveidīga. Mēs 1992.gadu faktiski sākām ar hiperinflāciju – salīdzinājumā ar iepriekšējā gada decembri tā bija 67 procenti janvārī. Pēc tam pārgājām uz 36 procentiem. Tad mēs nonācām līdz faktiski pazeminātiem inflācijas procesiem: 11?12 procentiem mēnesī līdz jūlijam, 19 procentiem jūlijā, 16?18 procentiem augustā – septembrī. Tad bija lēciens līdz 25 procentiem, kas saistīts ar maksu par kurināmo un ar jauno nodokļu ieviešanu. Un tagad mēs esam nonākuši situācijā, kad inflācija decembrī ir 2,6 procenti salīdzinājumā ar novembri. Faktiski tas ir unikāls fakts, cienījamie deputāti!

Ja mēs izstudējam Austrumeiropas pieredzi, tik straujš inflācijas samazinājums nav novērojams nevienā Austrumeiropas valstī, kurā ir pielietota šī šoka terapija. Tāpēc mēs ārkārtīgi gaidījām datus par inflāciju janvārī. Vai tas ir faktors, ko pilnībā ietekmē tikai rūpnieciskās ražošanas samazināšanās, vai tas ir loģisks ekonomikas attīstības solis, ka inflācija kļūst tik maza, relatīvi maza – tāda, kāda tā ir normālās valstīs. Mēs taču sākām ar 67 procentiem mēnesī un beidzam ar 2,6. Janvārī, kas ir kontrolmēnesis, mēs esam sagaidījuši inflāciju 4,2 procentu līmenī. Tas nozīmē, ka 2,6 procenti nav absolūti haotisks gadījuma skaitlis, kā mums sākumā šķita tīri pesimistiskā prognozē. Tā ir likumsakarība. Acīmredzot šī svārstība no 2,4 līdz 5, taču zem 10 procentiem turpināsies nākamajā gadā. Tas mums jāņem vērā, kad mēs skatām ienākuma nodokļus. Lielākoties tas ir saistīts ar algām, jo inflācija var būt zema, ja ievēro divus noteikumus: netiek daudz līdzekļu izmaksāts algās un ir zemas cenas. Mums ir parakstīta vēstule Valūtas fondam, ka pirmajā ceturksnī naudas ierobežojumi būs 17 procentu robežās ceturkšņa beigās salīdzinājumā ar ceturkšņa sākumu. Ierobežojums ir 17 procenti, virs tā darbojas progresīvais nodoklis. Tas ir valsts uzņēmumos piemērojamais ierobežojums.

Prognozējot inflācijas tālāko attīstību, diemžēl jāsaka, ka mums pilnīgi nelikumsakarīgi parādās, un par to varētu atbildēt nozaru ministri, cenu lēcieni. Priekšinflācijas vēstnesis ir vairumtirdzniecības cenu pieaugums iepriekšējā mēnesī. Tagad mēs secinām, ka mums vairumtirdzniecības cenas janvārī salīdzinājumā ar decembri ir pieaugušas apmēram par 9 procentiem. Bet dažās nozarēs pieaugums ir stipri lielāks: bezalkoholiskajiem dzērieniem nez kāpēc uzreiz 36 procenti, metāla izstrādājumiem – 200 procenti, zivīm – 46 procenti. Neskatoties uz to, ka lielākoties mums vairāk vai mazāk ir stabils cenu indekss – zem diviem procentiem – parādās nozares, kur ir šie izsitieni. Tā kā mēs neierobežojam cenas, mums nav cenu ierobežojuma, mēs nevaram pilnīgi apgalvot, ka šī situācija ar cenu paaugstināšanos un ražošanas apjoma samazināšanos būtu viennozīmīgi kontrolējama. To es nevaru pateikt. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts (un prognoze to parāda), ka inflācija nepārsniegs divciparu līmeni.

Tagad par mūsu attiecībām ar Valūtas fondu. Kāpēc valdība tik ilgi gatavoja šo budžetu un kāpēc mums radās tik lielas problēmas budžeta veidošanā? Tāpēc, ka valdība šajā budžetā nepiemēroja klasisko mehānismu, kas paredz palielināt nodokļus. Ko faktiski no mums prasīja Valūtas fonds? Lai apgrozījuma likme būtu 18 vai 20 procenti. Vai tā ir liela vai maza? Lietuvā apgrozījuma procents mainās no 0 līdz 25 procentiem, Igaunijā tas ir 18 procenti, Krievijā nupat tas no 28 procentiem ir samazināts līdz 20 procentiem. Mums ir 12 procentu likme. No vienas puses, skaidri redzams, ka mūsu apgrozījuma nodoklis ir mazāks. Tīri no fiskālā viedokļa mēs varam izrēķināt, ka viens apgrozījuma nodokļa procents ir 1 miljards. Pat tad, ja mēs apgrozījuma nodokli nepieņemam uzreiz, bet, teiksim, pieņemam no rītdienas, ir jāpaiet vēl pirmajam ceturksnim. Tas nozīmē, ja ir plānotie 18 procenti 12 procentu vietā, kā mēs sākumā domājām, iznāk 6 miljardi. Ja paņem pirmo ceturksni nost, paliek 4,5 miljardi. Tas ir it kā triviāls solis. Bet kāpēc valdība tomēr visiem spēkiem cenšas šo soli nespert, neskatoties uz^- to, ka Valūtas fonda prasība ir samērā stingra? Tā elementārā iemesla dēļ, ka apgrozījuma nodoklis darbojas uz vienkāršo patērētāju. Tas ir punkts numur viens. Es laikam esmu pārkāpis savu laiku, bet es atļaušos...

Priekšsēdētājs: Premjer, cik ilgs laiks vēl vajadzīgs?

I.Godmanis: Lai pateiktu visas savas domas, man ir vajadzīgas vēl apmēram 10 minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Godmanis: Apgrozījuma nodoklis darbojas uz patērētāju, un uzreiz automātiski izvirzās tāds jautājums: ja mēs liekam apgrozījuma nodokli 18 procentus, kur mēs ņemsim naudu, lai palielinātu algu cilvēkiem? Skaidri redzams, ka budžetā mums šādas naudas nav. Ja mēs paaugstinām apgrozījuma nodokli, mums pretī ir jābūt vismaz kādai budžeta rezervei, lai palielinātu cilvēkiem algu. Apgrozījuma nodoklis ir netiešais nodoklis jeb pārdošanas nodoklis, to jūs visi labi zināt. Tas ir pirmais punkts.

Otrais punkts. Lai gan līdz šā gada sākumam Finansu inspekcija kopējo parādu no 4,7 miljardiem samazināja līdz 3,5 miljardiem, tomēr šis parāds paliek. Un jautājums ir par to, vai, automātiski paceļot nodokli līdz 18 procentiem, neiznāks tā, ka mēs no tiem, kas maksā, iekasēsim vairāk, un no tiem, kas nemaksā, mēs joprojām neko neiekasēsim. Tāda situācija nav pieļaujama. Tāpēc valdība izšķīrās par šo ļoti smago soli, jo vistriviālāk būtu uzkraut parlamentam tādu izvēli – vai nu 18 procentus pielikt klāt un tad mēs iegūsim 6 miljardus un nosegsim problēmas, vai paliksim pie 12 procentiem un mēģināsim atrast citu izeju.

Kur tad meklējama šī izeja? Viena no smagākajām pozīcijām ir akcīzes nodoklis. Esmu izbrīnīts par diplomētiem ekonomistiem, kas jauc divas lietas, uzstājoties televīzijā. Manī izraisa izbrīnu, ka runa ir par to, it kā valdība liek priekšā ar akcīzes nodokli radīt situāciju, ka var saražot alkoholu piecas reizes vairāk un uz tā rēķina palielināt akcīzes nodokli. Nē, pavisam ne tā. Kopējais izdzertā alkohola daudzums, bet vislabāk to varētu izstāstīt lauksaimniecības ministra vietnieks Šķēles kungs, kas ir precīzi iedziļinājies sistēmā, beidzamajos piecos gados ir stipri konstants. To raksturo divas sastāvdaļas. Pirmā sastāvdaļa ir tā, kas tiek saražots. Labākajos gados tika ražots līdz 3,6 miljoniem dekalitru. Tālāk ir runa par Gorbačova laiku, kad saražoja 2,6 miljonus un beigās 1,2 miljonus dekalitru. Prognoze ir saražot vismaz 1,7 vai 2 miljonus dekalitru. Bet kopumā izdzerts tiek ap 5 miljoniem dekalitru.

Tad ir vēl otra daļa – tā sauktais importētais alkohols. Un tāpēc arī tika veikti mūsu pasākumi attiecībā uz spirtu. Mums pašiem valdībā jātiek skaidrībā par to, kas notiek Labklājības ministrijā sakarā ar sertifikātu izdošanu firmām par spirta pārdošanu, bet tā ir cita problēma. Un, lūk, runa ir, cienījamie ekonomisti, nevis par to (es būtu ļoti priecīgs, ja klausītos tie, kas to paziņo televīzijā), lai paņemtu akcīzi ne tikai no saražotā degvīna, bet gan no kopējā degvīna daudzuma. Tas ir principiāls jautājums. Tas pat ir daudz principiālāks jautājums nekā jautājums par to, vai budžeta deficīts veidos tādu vai citādu procentu. Kamēr mēs akcīzi no importa nepaņemsim, tikmēr būs vesels lielu problēmu loks. Un, šķiet, mēs esam izveidojuši valdības komisiju, kurā ir ietverti cilvēki no Lauksaimniecības ministrijas un no Ekonomisko reformu ministrijas. Šī komisija ir izstrādājusi konkrētu priekšlikumu paketi. Tās mērķis ir akcīzes nodokļa iekasēšana. Te ir runa par to, ka mēs izslēgsim tā saukto nepareizo eksportu. Tā ir zināma lieta, ka alkoholu it kā eksportē un tajā pašā laikā atstāj šeit uz vietas, samaksā atpakaļ akcīzes nodokli, tepat realizē un faktiski valsts nedabū šo nodokli. Manuprāt, šis jautājums par akcīzi ir principiāls jautājums, un tas ir jārisina valdībai. Ja mēs nespēsim ar akcīzi savākt attiecīgo naudu, tas, protams, nebūs patīkami, bet pats mēģinājums to izdarīt ir daudz svarīgāks, nekā, vienkārši runājot, pacelt citus nodokļus. Jo ir jāsavāc tie nodokļi, kas vajadzīgi.

Par muitas nodokli. Jā, mēs paskatījāmies, kā mums nāk ienākumi no muitas, izkonvertējot arī valūtu. Faktiski, decembra bāze ir 337 miljoni. Ja mēs pārejam uz ievedmuitu benzīnam, turklāt fiksētu ievedmuitu benzīnam, vienlaikus atceļot apgrozījuma nodokli (par to runās finansu ministrs), tad tas ir viens no variantiem, kā mēs varam 1,5 miljardus saņemt klāt muitas nodoklī. Un tas muitas nodokļa skaitlis, kas ierakstīts jūsu projektā, ir reāls.

Tātad par pārējiem nodokļiem runās finansu ministrs. Es neuzskatu, ka šeit vajadzētu daudz strīdēties. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka finansu ministrs var to pierādīt. Es gribu pieskarties tikai beidzamajam jautājumam – jautājumam par finansiālo stāvokli kopumā.

Es domāju, ka viena no smagākajām problēmām, kas mums izvirzās un ko mēs nedrīkstam pieļaut, ir – dalīt budžetu divās daļās. Es saprotu, ka tad, kad inflācija ir ļoti strauja, ļoti grūti izrēķināt budžetu. Mēs pagājušajā gadā tā izdarījām un tāpēc nonācām ļoti smagā situācijā. Pirmā pusgada budžetu mēs pabeidzām bez deficīta, bet otrajā pusgadā bijām spiesti iepirkt valsts rezerves, un bankai jāatdod nauda līdz gada beigām. Bet valsts rezerves, to skaitā arī energoresursi, mums ir jātērē līdz apkures sezonas beigām. Faktiski izveidojas tāda situācija, ka pašvaldībām šī nauda ir jātērē, lai pabeigtu apkures sezonu, tas ir, vismaz līdz maijam vai aprīļa vidum, un ne tikai pašvaldībām, bet visiem tiem, kam ir vajadzīga apkure, bet nauda bankai ir jāatdod faktiski līdz decembra beigām. Lūk, šī situācija ir viena no tām, ko nākamajā budžetā nedrīkst atkārtot. Tāpēc runa var būt tikai par gada budžetu, jo pretējā gadījumā uz otrā pusgada budžetu uzguļas tas, kas ir jāpadara jau nākamā gada budžetam. Tas ir ļoti būtiski.

Un otrs. Tā kā ir izraisījusies ļoti smaga diskusija par pašvaldību budžetiem, es gribu atklāti pateikt divas lietas. Pirmā – es negribu apiet “asos stūrus’’, es skaidri un gaiši teikšu: jā, energoresursu paš­izmaksa daudzos rajonos ir stipri lielāka nekā valdības noteiktā – 2200 par gigakaloriju. To faktiski var izrēķināt, salīdzinot ar to, ko mēs tagad rakstījām – 40 rubļi par kvadrātmetru un 80 rubļi par virsplatību. Bet, ja mēs paskatāmies šīs pašizmaksas struktūru, tad ir redzama ļoti īpatnēja situācija. Daudzos rajonos tā ir divas reizes lielāka nekā citos. Un tas saistās ar to, ka pašvaldības uz savu galvu ir aktīvi gādājušas degvielu, bet tagad ir spiestas atdot milzīgus bankas procentus. Šos bankas procentus tās ietver pašizmaksā un dabū 4500, 4400 par gigakaloriju. Salīdzinot ar citiem rajoniem, kas to nav darījuši, šīs pašvaldības nonāk nevienādā stāvoklī. Tām jāsaņem lielāka kompensācija. Skaidrs, ka par ceturto ceturksni šī kompensācija tiešām būs apmēram 1,3?1,5 miljardi. Un es domāju, ka šī kompensācija turpināsies. Šeit mums, deputātu kungi, ir viena problēma, un ar to es arī beigšu.

Mums ir valsts rezerves degviela, kas jāpārdod pašvaldībām. Tas ir vajadzīgs, lai cilvēki būtu siltumā. Bet mēs nevaram šo degvielu atdot par velti, jo mums jāatdod nauda Latvijas Bankai. Ja mēs nesaņemsim naudu no pašvaldībām, ja tās mums nesola maksāt, jo iekasējums ir 50 procenti, starp citu arī no tā tiek rēķināta kompensācija, ka iekasējums ir tikai apmēram 50 procenti vidēji pa visu republiku, tad mēs nonāksim situācijā, ka būsim spiesti dot valsts rezervi, naudu atpakaļ nesaņemot tāpēc, ka attiecīgajām pašvaldībām banka momentā kasē visus procentus nost no tās daļas, ko tās ir ņēmušas no bankas. Tas ir ļoti smags mezgls, kuru atrisināt ir ļoti grūti. Es varētu piekrist, ka te kopīgi jāmeklē izeja, iesaistot gan privatizācijas fondus, gan valsts, gan pašvaldību fondus, jo tiešā seguma budžetā šīm kompensācijām, teikšu atklāti, nav. Taču mums priekšā ir siltāks laiks, un esmu pārliecināts, ka gigakalorijas cena siltākā laikā var stipri mainīties, tāpat kā mainīsies arī tas variants, ka tiks pārtraukti maksājuma procenti par banku aizdevumiem.

Un pēdējais – par taloniem. Es nevaru šajā ziņojumā aplūkot pilnīgi visus jautājumus, to skaitā arī lauksaimniecību, kas ir atsevišķs bloks. Gribu pateikt pavisam vienkārši un skaidri, lai nebūtu diskusiju, kāpēc valdība izšķīrās par talonu variantu. Mums bija divi modeļi, kā strādāt ar apkures sistēmu. Viens modelis bija – līdz 30 procentiem no ienākumiem. Tas veidoja 16 miljardus deficītu, tāpēc šādu modeli mēs izmantot nevarējām, kaut vai tā iemesla dēļ, ka deficīts ir par lielu. Tad mēs, pamatojoties uz Starptautiskā valūtas fonda ieteikumu, izvēlējāmies otru variantu – piemaksāt 1500 rubļus no valsts budžeta arī pašvaldību darbiniekiem, valsts pārvaldes darbiniekiem un pensionāriem. Diemžēl attiecībā uz pensionāriem mēs to varējām izturēt tikai vienu mēnesi.

Pastāvēja divas alternatīvas. Ko nozīmē sauklis “atcelt talonus’’? Tas nozīmē elementāru lietu – tūlīt pat griezties bankā pēc kredīta. Un tur ir stipri pozitīvs kredīts attiecībā uz inflāciju – vismaz 100 procenti. Novembrī griezties pēc kredīta mums vajadzēja ar 100 un vairāk procentiem, turklāt šis kredīts tūlīt pat jāatdod. Un, tiklīdz mēs no pensionāriem nesaņemam par apkuri naudu atpakaļ, mums nav naudas, ko atdot, un krājas iekšējais parāds. Tāpēc situācijā, kad budžetā šīs naudas nav, ir izspēlējams tikai tāds ceļš, ka mēs izdodam šos talonus, bet naudu – 1500, ko var arī neatmaksāt, mēs ņemam no sociālā budžeta. Jā, mēs neizmaksājām to 1500 rubļu piemaksu pensionāriem. Bet mēs to noņēmām no sociālā budžeta. Un šeit vairs nav nekādu bažu par to, ka samaksās vai nesamaksās. Es pilnīgi saprotu pašvaldību uztraukumu par to, vai sociālais budžets varēs nosegt, – tas ir cits jautājums. Tas ir jautājums par to, kā budžets pildīsies kopumā. Bet pieņemt to variantu, ko tagad piedāvā vairākas komisijas, tas ir, atsaukt šo mehānismu, nozīmē uzņemties atbildību par valsts iekšējo parādu, kurš tāpat jau ir pārsniedzis divus miljardus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Siliņa kungam. Cik minūtes, Siliņa kungs?

E.Siliņš, finansu ministrs: Es domāju, ka nepārsniegšu 25 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Siliņš: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti, godājamie klātesošie! Jūsu izskatīšanai tiek iesniegts valdības izstrādātais un akceptētais Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta projekts, izvērtētas un daļēji ņemtas vērā Starptautiskā valūtas fonda piezīmes, kā arī valsts budžeta projekta iepriekšējās izskatīšanas rezultāti Augstākās padomes Apvienotajā budžeta komisijā saistībā ar valsts budžeta deficīta samazināšanas iespējām.

Valsts budžeta projektā ietvertas nostādnes, kuras izteiktas 1992.gada 24.novembrī Augstākajā padomē pieņemtajās budžeta koncepcijas pamattēzēs, izskatīti un iespēju robežās projektā iestrādāti ministru un citu valsts institūciju, kā arī pašvaldību iesniegtie pieprasījumi un priekšlikumi.

Budžeta projekts, ieskaitot norēķinus valūtā, izstrādāts tikai Latvijas rubļos, paredzot, ka Latvijas Banka garantēs nepieciešamos līdzekļus brīvi konvertējamā valūtā. Saskaņā ar Augstākas padomes 1992.gada 2.decembra lēmumu “Par valsts budžeta garantijām pensiju izmaksai’’ ar 1993.gada 1.janvāri valsts sociālās apdrošināšanas budžeta kases operācijas tiek veiktas caur valsts budžeta kontiem, bet sociālās apdrošināšanas ieņēmumi un izdevumi ietverti valsts budžeta projekta aprēķinos.

Savā ziņojumā, kuru mēs tikko dzirdējām, Ministru padomes priekšsēdētājs Godmaņa kungs raksturoja atsevišķas pozīcijas valsts ekonomiskajā stāvoklī – ekonomikas attīstību un galvenās tendences šajā gadā. Notiekošie procesi valsts ekonomikā tieši iespaidoja finansiālo situāciju valstī un ar to saistītās budžeta veidošanas problēmas. Līdz 1992.gada beigām ekonomisko un finansiālo situāciju valstī joprojām nosaka ražošanas apjoma samazināšanās, cenu pieaugums, maksātspējīgā pieprasījuma samazināšanās. Problēmas, kas saistītas ar gatavās produkcijas realizāciju un nenokārtoto norēķinu sistēmu, pasliktināja daudzu uzņēmumu finansiālo stāvokli, bet tas savukārt krasi palielināja nokavētos maksājumus un paildzināja uzņēmumu savstarpējos norēķinus. Uzņēmumu un organizāciju parāds valsts budžetā šā gada 1.janvārī bija 3,6 miljardi rubļu. Pašreizējais Latvijas ekonomiskais stāvoklis ir vispārējā ekonomiskā krīze. To raksturo daudzu neefektīvu valsts uzņēmumu un privātuzņēmumu pastāvēšana, kas bloķē ierobežotos materiālos un finansu resursus, bremzē potenciāli efektīvu uzņēmumu darbību. Tas ir novedis pie ražotājspēku sadrumstalotības, fiziskā kapitāla degradācijas sakarā ar investīciju trūkumu un nopietni apdraud privatizācijas sekmīgu norisi. Tāpēc ir jārada apstākļi, lai tautsaimniecība pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no vājiem uzņēmumiem, un vienlaikus jāattīsta un jānostiprina esošie uzņēmumi, kas ir efektīvi.

Budžetā mazāk līdzekļu ir iedalīts tautsaimniecības attīstības pasākumu finansēšanai, jo, ņemot vērā ierobežotās valsts budžeta iespējas tuvākajā nākotnē, tas būs jāveic biznesa struktūrām un patstāvīgām finansu institūcijām. Šim nolūkam novirzāmi arī privatizācijas procesā iegūtie līdzekļi. Faktiskais tautsaimniecības stāvoklis atspoguļojas arī valsts budžetā. Monopolizētā ekonomikā cenu pieaugums daļēji kompensē ražošanas sašaurināšanos. Faktiski sakarā ar savstarpējo norēķinu krīzi reālais budžeta ienākumu pieaugums ir daudz zemāks nekā vairumtirdzniecības cenu pieaugums. Patlaban ir grūti prognozēt ekonomiskos apstākļus, kādos veidosies 1993.gada valsts budžets. Ņemot vērā, ka tautsaimniecības tendences attīstās inerces veidā, prognozējam, ka situācija nevar uzlaboties ātri. Ja mēs piekrītam šim apgalvojumam, tad uzskatām, ka 1993.gadā nevar gaidīt nodokļu pēkšņu pieaugumu. Vienīgā realitāte, ar ko varam rēķināties, ir iekasēto nodokļu dinamika un struktūra. Paredzams, ka valsts budžeta ieņēmumi, balstoties uz makroekonomisko analīzi, 1993.gadā būs 86 miljardi rubļu. Valsts budžeta izdevumi noteikti 88 miljardu rubļu apmērā. Iesniegtajā projektā budžeta līdzekļu deficīts ir 2 miljardi 400 miljoni rubļu. Tā segšanai galvenokārt paredzēts Latvijas Bankas kredīts, maksājot par šo aizdevumu 50 procentus gadā.

Man ir ļoti grūti runāt, jo priekšējās rindās notiekošās aktivitātes traucē.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, lūdzu, ieņemiet vietu!

E.Siliņš: Dzīves līmeņa lejupslīde, kas rada sociālās spriedzes palielināšanos sabiedrībā, izvirza jaunas prasības valsts sociālo garantiju sistēmas detalizētai izstrādei. Jāatzīst, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos valsts nav spējīga visiem sabiedrības locekļiem garantēt pilnu iztikas minimumu.

Budžeta projektā ieņēmumi izvērtēti pēc šādiem galvenajiem principiem. 1992.gada iekšzemes kopprodukts valstij salīdzināmās cenās samazinājies par 44 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Faktiskajās cenās tā apjoms bija 182 miljardi rubļu. Paredzēts, ka 1993.gadā iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās, ņemot vērā stāvokli ražošanā un inflācijas prognozes, sastādīs 500 miljardus rubļu. Valsts budžets atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai nodokļu maksājumu veidā saņems 26 procentus, bet kopbudžets – 31 procentu no iekšzemes kopprodukta. Prognozējam, ka turpināsies strikta ienākumu politika un kredītmonetārā politika inflācijas ierobežošanai, neizslēdzot arī bezdarba līmeņa paaugstināšanos līdz 18?20 procentiem no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Šāda ekonomisko procesu virzība nosaka iespējamo valsts ienākumu apjomu 1993.gadā. Samazinoties ar ienākuma nodokli apliekamās darba algas kopējai summai un peļņas masai tautsaimniecībā, samazināsies ieņēmumu īpatsvars no tiešajiem nodokļiem – no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un peļņas nodokļa. 1993.gadā ieņēmumi no nodokļu maksājumiem būs gandrīz 20 procenti. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 1993.gada budžeta ieņēmumos aprēķināts, pieņemot, ka vidējā darba samaksa būs 8,5 tūkstoši rubļu un minimālā ar ienākuma nodokli neapliekamā darba alga gada laikā mainīsies līdz 3000 rubļu. Peļņas nodokļa maksājumi prognozēti, ņemot vērā to, ka, sākot ar 1993.gada janvāri, divkāršotas zemes un dabas resursu nodokļu likmes. Būs jāpārceno pamatfondi, kas kopumā samazinās peļņas maksu. Pieaugs netiešo patēriņa nodokļu īpatsvars valsts budžeta ieņēmumos, it īpaši ieņēmumi no akcīzes nodokļa un muitas ieņēmumi. Kopējā nodokļu maksājumu apmērā patēriņa nodoklis sastādīs vairāk nekā 30 procentus.

Par to, ka valdība ir izstrādājusi papildu pasākumus alkohola un tabakas vietējo ražojumu tirgus aizsardzībai un regulēšanai, jau informēja premjers. Paredzētie pasākumi vērsti uz to, lai nodrošinātu prognozētos ieņēmumus valsts budžetā. Jāuzsver, ka ienākumi aprēķināti ar nosacījumu, ka tiks veikti organizatoriski pasākumi to iekasēšanas uzlabošanai, kontroles pastiprināšanai un maksājumu parādniecības likvidācijai. Kā papildu pasākumi ieņēmumu palielināšanai budžetā, kas prasa grozījumus nodokļu likumdošanas aktos, ir paredzēta ievedmuitas noteikšana benzīnam, atceļot apgrozījuma nodokli šai produkcijai un akcīzes nodokļa maksājumus eksporta produkcijai. Lai samazinātu dotācijas vietējiem budžetiem, projektā paredzēts grozīt valsts nodokļu sadali starp valsts budžetu un vietējiem budžetiem un apstiprināt diferencētus atskaitījumus valsts budžetā un vietējos budžetos no peļņas nodokļa, apgrozījuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa.

Kā jau sākumā minēju, valsts budžeta projektu izvērtēja arī Starptautiskā valūtas fonda eksperti. Viņi atzina, ka budžeta projektā ir iestrādāts palielināts ieņēmumu apjoms. Izskatot ieņēmumu prognozes, bez jau minētajiem pasākumiem valdība uzskatīja par nepieciešamu precizēt ieņēmumus no muitas, samazinot tos par 2 miljardiem rubļu. Papildus analizējot ienākumus no pārējiem ienākumu maksājumiem, rodas pilnīga pārliecība, ka tie balstās uz ekonomiski pamatotiem aprēķiniem.

Raksturojot 1993.gada valsts budžeta projekta izdevumu daļu, jāuzsver, ka budžets sagatavots, atspoguļojot tā ekonomisko un funkcionālo struktūru, izvēršot izdevumus tautsaimniecības nozaru ministriju, iestāžu, pasākumu, kā arī atsevišķu izmaksu aspektā, kā arī parādot valsts investīciju detalizētu izvietojumu. Sākotnēji ministriju un citu valsts izpildinstitūciju pieprasītā izdevumu summa bija 202 miljardi rubļu. Ņemot vērā budžeta ierobežotās iespējas, pieprasījums tika apmierināts tikai par 44 procentiem. Sakarā ar energoresursu straujo sadārdzināšanos un visu pārējo cenu pieaugumu, prognozējot no budžeta finansējamo iestāžu izdevumus, paredzēts apmierināt tikai to minimālās vajadzības. Kā prioritārās sfēras ir noteikta iedzīvotāju sociālā aizsardzība, tiesībaizsardzība, izglītība, kultūra, veselības aizsardzība un valsts aizsardzība. No kopējiem izdevumiem 50 procenti ir paredzēti iedzīvotāju sociālajai nodrošināšanai un apdrošināšanai. 15 procentus veido izdevumi izglītībai un kultūrai, 7 procentus – veselības aizsardzībai un 7 procentus – tiesībaizsardzībai, valsts aizsardzībai un drošībai kopā.

Budžeta līdzekļu finansējuma apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu tautsaimniecības nozarēs ir samazinājies. Kopējā izdevumu struktūrā tas ir samazināts par 8 procentiem un sastāda tikai 5 procentus no kopējiem izdevumiem. Šeit salīdzināts 1993.gada otrais pusgads ar 1992.gadu. Līdzekļi valsts investīcijām paredzēti tikai atsevišķu augstas attīstības pakāpes objektu pabeigšanai. Vēlreiz uzsveru, ka iekšzemes kopprodukts 1992.gada ceturtajā ceturksnī salīdzinošās cenās ir vairs tikai nepilnu 42 procentu apmērā no iepriekšējā gada attiecīgā perioda līmeņa, un, kā rāda citu valstu pieredze, gada laikā panākt kardinālas pozitīvas pārmaiņas šajā ziņā praktiski nav iespējams. 1993.gada budžeta projektā nebija iespējams iekļaut līdzekļus, lai valsts sekmētu prioritāru, vitāli nepieciešamu programmu atbalstīšanu. Pirmām kārtām tas attiecas uz līdzekļu iedalīšanu pasākumiem, kas saistīti ar zemnieku saimniecību attīstību, ceļu uzturēšanu, būvniecību, kapitālremontu un citu ļoti svarīgu objektu celtniecības turpināšanu. Mēs apzināmies, ka 1993.gada budžetā šo un daudzu citu pasākumu finansēšanai ir paredzēts ļoti maz līdzekļu.

Sociālās sfēras budžeta iestāžu un pasākumu finansēšanai paredzēto līdzekļu apjoms pieaug 1,7 reizes salīdzinājumā ar 1992.gada otro pusgadu. Šī tendence arī raksturo budžeta galveno prioritāti. Grozījumi ir saistīti ar sociālās apdrošināšanas budžeta iekļaušanu valsts budžeta sastāvā, kā es jau minēju iepriekš. Kopējā sociālajai sfērai paredzēto asignējumu struktūrā 40 procenti ir izdevumi pensiju izmaksai, 17 procenti – pabalstu izmaksai un 10 procenti – nodarbināto izdevumiem. Izdevumi budžeta iestādēs strādājošo darba algām noteikti saskaņā ar valstī pastāvošo un no budžeta finansējamo iestāžu darbinieku darba samaksas sistēmu, piemērojot valdības apstiprinātos koriģējošos koeficientus, kuri diemžēl ne visur praktiski tiek realizēti. Paredzēts, ka minimālās darba algas apmēri tiks pārskatīti aprīlī un maijā. Izdevumi ēdināšanai un medikamentu iegādei, visu tipu budžeta iestādēm noteikti atbilstoši to reālajām izmaksām. Mainīta pašvaldību izglītības un kultūras iestāžu, pedagoģisko darbinieku algu un sociālā nodokļa izmaksas kārtība. Sākot ar 1993.gadu, tās tiek segtas tieši no valsts budžeta. Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 29.septembra lēmumu “Par Latvijas augstskolu studentu kreditēšanu’’, lai dotu mazturīgākiem studentiem iespēju pabeigt augstskolu un nodrošinātu valsti ar augsti kvalificētiem speciālistiem, pirmo reizi budžeta projektā paredzēta studentu kreditēšanas fonda izveidošana 62 miljonu rubļu apmērā.

Zinātnes finansēšana tiks sadalīta šādās daļās: zinātniskās darbības finansēšana, tirgus pieprasīto pētījumu finansēšana un valsts pārvaldes institūciju pasūtīto pētījumu finansēšana. Tie savukārt ir plānoti, sadalot pa attiecīgām ministrijām. Paredzēti grozījumi veselības aizsardzības sfēras finansēšanas kārtībā. Acīmredzot šeit liela loma būs izveidotajai jaunajai sanitārā dienesta iestādei – sabiedrības veselības centram, tā nodrošinot vienotu metodisko vadības sistēmu valstī. Iespēju robežās paredzēti līdzekļi Latgales programmas un lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas atjaunošanas pasākumu finansēšanai. Plānots atbalstīt arī virkni kultūras pasākumu, paredzot līdzekļus kultūras pieminekļu izpētes un glābšanas programmu finansēšanai, arī Dziesmu svētku organizēšanai. Sīkāk par sociālās sfēras budžeta projektu izklāstīts jums izdalītajā materiālā “1993.gada sociālās sfēras budžeta iestāžu finansēšanas projekts’’. Tur šīs summas ir detalizēti izvērtētas kā ministriju, tā arī budžeta iestāžu aspektā.

Valsts varas un valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanas izdevumu īpatsvars kopējā valsts budžeta izdevumu apjomā sastāda 3,7 procentus. Štata vienību skaits valsts varas iestādēs pieaudzis par 22 vienībām, valsts pārvaldes iestādēs – par 2163 vienībām. Tas ir saistīts ar jaunu valsts pārvaldes iestāžu izveidošanu un jau pastāvošo iestāžu štatu nostiprināšanu. Palielināts strādājošo un ārštata darbinieku skaits Pilsonības un imigrācijas departamentā, Muitas departamentā, Galvenajā finansu inspekcijā un Labklājības ministrijas Iedzīvotāju nodarbinātības dienestā. No jauna izveidotas šādas institūcijas: Monopoldarbības uzraudzības komiteja, kas atdalīta no Ekonomisko reformu ministrijas, Finansu ministrijas Valsts kases departaments ar reģionāliem norēķinu centriem sakarā ar kases izpildfunkciju nodalīšanu no bankas, un Labklājības ministrijas Valsts darba inspekcija, kā arī Ārējās tirdzniecības ministrijas Tirdzniecības uzraudzības komiteja. Valsts budžetā iekļauti arī Valsts sociālas apdrošināšanas departamenta un tā vietējo iestāžu uzturēšanas izdevumi ar 1080 štata vienībām. Štata vienību skaits tiesībaizsardzības iestādēs pieļaujams ne vairāk kā par 1300 vienībām, galvenokārt Iekšlietu ministrijai, kur šis skaitlis ir vairāk nekā 1000 vienību. Saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem ievērojami palielinās asignējumi iemaksām dažādās starptautiskajās organizācijās. Lai samazinātu budžeta deficītu, paredzēts realizēt iekšējo resursu mobilizāciju trīs procentu apmērā no budžeta izdevumiem – kopumā par 2 miljardiem 573 miljoniem rubļu.

Un nedaudz par vietējiem budžetiem. Laikā no šī gada 5.janvāra līdz 8.janvārim Finansu ministrija uzklausīja visu republikas pilsētu un rajonu pašvaldību pārstāvju atzinumus un piezīmes par 1993.gada valsts budžeta projektu saistībā ar republikas pilsētu un rajonu budžetiem. Pašvaldību pieprasījums pēc līdzekļiem, neskaitot Rīgas domi, kopumā ir 21 miljards rubļu. Pašvaldību budžets prognozēja, nerēķinot Rīgu, jo Rīga nav iesniegusi savus priekšlikumus līdz šim laikam, 13 miljardus rubļu jeb 63 procentus no iesniegtā pieprasījuma. Pašvaldību galvenā prasība ir palielināt atskaitījumus no valsts nodokļiem, kā arī no valsts budžeta finansējamo mērķsubsīdiju un dotāciju apmēru. Tas tiek saistīts ar tādu jautājumu risināšanu kā energoresursu sadārdzināšanās, valsts investīciju apjoma palielināšana, komunālās un dzīvokļu saimniecības, kā arī izglītības objektu pārņemšana pašvaldību pārziņā, ceļu un ielu uzturēšanas izdevumu palielināšanās, sabiedriskā autotransporta dotēšanas izdevumu nepieciešamība, atsevišķu ieņēmumu apjoma samazināšanās, kā arī maznodrošinātajiem iedzīvotājiem izmaksājamo pabalstu summu palielināšanās.

Nenoliedzot šo vajadzību pamatotību, jākonstatē, ka nodokļu apmēri ir nepietiekami pašvaldību vajadzību apmierināšanai. Tāpēc jājautā, vai patlaban ir tas laiks, lai paaugstinātu nodokļu apmēru? Vai nav jādzīvo ļoti ekonomiski, es pat gribētu teikt, nabadzīgi?

Pavisam vietējo budžetu sastāvā iekļautas mērķsubsīdijas investīcijām 206 miljonu rubļu apmērā, turklāt paredzēti izdevumi arī lauku un pilsētu infrastruktūrai, tas ir, arī investīcijām sociālajai sfērai un tautsaimniecībai, tajā skaitā lauku ceļu remontam un būvniecībai katra rajona un pilsētas budžeta kopējā summā. Republikā kopā vietējiem budžetiem tas sastāda nepilnu miljardu rubļu. Katrai rajona vai pilsētas valdei ir iespēja izvēlēties attiecīgu finansēšanas objektu un apsvērt šīs finansēšanas faktisko lietderību, vadoties pēc aprēķinātās kopsummas, tomēr pašvaldības vēl arvien turpina pieprasīt papildu resursus atsevišķu celtniecības objektu pabeigšanai. Tāpēc vēlreiz jāuzsver, ka nav reālu iespēju, lai līdztekus jau paredzētajiem līdzekļiem piešķirtu vēl papildu resursus.

Kā jau minēju, tiek ierosināts diferencēt nodokļu atskaitījumu procentus pa reģioniem. No 26 rajoniem 15 rajonu pārstāvji piekrita Finansu ministrijas projektētajiem atskaitījumu procentiem no peļņas, apgrozījuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Salīdzinājumā ar sākotnējo budžeta projekta variantu šajā ir samazināts apgrozījuma nodokļa kontingents kopumā par 7 miljardiem 600 miljoniem rubļu pa visiem rajoniem un pilsētām, pret ko arī bija iebildes.

Sakarā ar energoresursu sadārdzināšanos vietējos budžetos palielināti asignējumi budžeta iestāžu saimnieciskajiem izdevumiem, kā arī paredzēti asignējumi pabalstiem un palīdzībai trūcīgiem iedzīvotājiem – 50 procentu apmērā vietējos budžetos un 50 procentu apmērā valsts budžetā.

Gribu piebilst, ka budžeta teritoriālā plānošana tiek balstīta uz vienotiem izmaksu normatīviem, ņemot vērā Latgales reģiona prioritātes, teritoriju ekonomisko un sociālo stāvokli. Atkarībā no iespējām gūt ienākumus brīvi konvertējamā valūtā dažādas ir atsevišķo reģionu ekonomiskās iespējas. Piemēram, valūtas budžeta izdevumi 1992.gada otrajā pusē sasniedza 5,2 miljonus dolāru. Lielākā daļa – 2 miljoni dolāru – attiecas uz vienu pilsētu, tas ir, uz Ventspili. Rēķinot pa republiku kopumā, tie būtu 3,2 miljoni, kas paliktu. Valūtas budžeta atlikumi 1992.gada beigās kopā pa rajoniem un pilsētām arī bija 6 miljoni dolāru. Tie būtu papildu līdzekļi to jautājumu risināšanai, kas būtu jārisina šajā gadā.

Tomēr gribu atzīmēt, ka saglabājas vesela virkne problēmu, kuru risināšana būs jānodrošina budžeta izpildes gaitā. Pirmām kārtam gribētu uzsvērt to, ka pēc budžeta sastādīšanas un izskatīšanas valdībā ir pieņemti likumi un lēmumi, kas paredz izdevumu segšanu no budžeta līdzekļiem. Tā, piemēram, likums par Aizsardzības spēkiem, par Latvijas Republikas civilo aizsardzību, par Latvijas Republikas Zemessardzi, par Latvijas Republikas policiju un citi liek domāt par to, ka budžeta izpildes kārtībā šo likumu īstenošana būs jāgarantē no valsts vai arī no pašvaldību budžetiem, kuri vēl aprēķinu par to nav saņēmuši.

Otrkārt, kā jau arī premjers šeit minēja, nav atrisināts jautājums ar pašvaldībām par apkuri. Pēc provizoriskiem datiem, šie izdevumi varētu būt kādi 4,2 miljardi rubļu. Domāju, ka šie aprēķini ir jāpārbauda jau pēc atskaišu datiem, jāizanalizē, lai redzētu, kur ir katra vaina, kurš ir labāk pastrādājis. Budžeta izpildes gaitā šis jautājums būs jārisina.

Arī es uzskatu, ka sociālās sfēras problēmu risināšana būs viens no pamatjautājumiem budžeta izpildes gaitā. Pirmām kārtām tas saistīts ar iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu, sociālās spriedzes mazināšanu. Sabiedrībā būtu izskatāms jautājums par darba algas, pensiju, pabalstu un citu maksājumu paaugstināšanu, ja šādi līdzekļi gada laikā rastos.

Un treškārt. Domāju, ka būtu nepieciešams budžeta izpildes gaitā risināt jautājumu par papildu līdzekļiem kārtējo izdevumu finansēšanai, jo budžeta projektā faktiski nav plānoti izdevumi iekārtu un inventāra iegādei, kā arī kapitālajam remontam.

Cienījamie deputāti, atļaujiet man izteikt cerību, ka jau drīzumā, varbūt pat rīt, sāksies detalizēta budžeta projekta izskatīšana attiecīgajās komisijās. Esmu pilnvarots ziņot, ka valdība ir gatava sniegt vis­izsmeļošāko informāciju par 1993.gada valsts budžeta projektu, kas jau ir jums iesniegts izskatīšanai, un ka visu ministriju pirmās personas piedalīsies šajā darbā un šajā procesā.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Labrīt, cienītie kolēģi deputāti un cienītie klātesošie, valdības locekļi, ministri, prese! Tātad atkal kārtējo reizi Augstākajā padomē tiek izskatīts jautājums, kas ir ļoti sarežģīts sava satura ziņā un šogad ir ļoti sarežģīts arī darba organizācijas ziņā.

Vispirms es gribētu pateikt, ka 1992.gadā mēs visi kopā centāmies valsts svarīgo funkciju – finansu organizēšanu un sadali atbilstoši valsts interesēm – ievirzīt tuvāk attīstīto Eiropas parlamentāro valstu praksei, tāpēc 1992.gada septembrī sākām diskutēt par 1993.gada valsts budžeta koncepciju. Šī koncepcija bija problemātiska un daudzos gadījumos tās nostādnes un domāšana mums bija jauna. Tāpēc diskusijas Augstākajā padomē ievilkās, un tikai 24.novembrī Augstākā padome akceptēja ļoti īsu koncepciju. Atbilstoši šai koncepcijai valdība un Finansu ministrija centās sagatavot budžeta projektu. Budžeta projekts 1993.gadam tika iesniegts vēlu – 26.janvārī, tas bija tuvu tām prasībām, kādas mēs izvirzījām. Tāpēc, deputāti, es jūs vispirms iepazīstināšu ar dokumentiem, kuri mums ir iesniegti un ar kuriem es jūs ļoti lūdzu strādāt gan individuāli, gan jo īpaši komisijās.

Tātad 153.dokuments, kas ir pēdējais valdības lēmums, ar kuru izdarīti grozījumi 26.janvārī iesniegtajā projektā, par ko jūs dzirdējāt Siliņa kunga referātā. Tālāk ir 190.dokuments – pats šis budžeta projekts. Budžeta projekts koncentrēts ministriju un resoru griezumā. Papildus vēl ir 141.dokuments, kurā atspoguļota humānā palīdzība un ministriju tāmes iestāžu griezumā. Tiesa gan, uzreiz ir jāsaka, ka te ne viss mūs apmierina, jo daudzas ministrijas, piemēram, Izglītības ministrija, par sev pakļautajām iestādēm tāmi iesniedza tikai par diviem, trim izdevumu posteņiem.

Nākamais, ko gribu pateikt, ir tas, ka visām pastāvīgajām komisijām ir izdalīts budžeta iestāžu ārpusbudžeta līdzekļu ienākumu un izdevumu kopsavilkums, plānotie budžeta asignējumi valsts investīcijām objektu griezumā, budžeta ienākumu daļas aprēķini, budžeta izdevumu daļas funkcionālā struktūra, Latvijas Bankas kredītu un valsts iekšējā un ārējā aizņēmuma atmaksu grafiki, valsts budžeta un vietējo budžetu ienākumu un izdevumu klasifikācija, jo bieži vien mēs profesionāli runājam par pantiem, iedaļām un tā tālāk. Lai mums, deputātiem, būtu skaidrība, pēc mūsu lūguma Finansu ministrija tādu dokumentu ir sagatavojusi un mums visiem izsniegusi. Tas ir par organizatorisko pusi.

Tālāk. Mēs šajā situācijā bijām problēmas priekšā, kādā veidā sākt budžeta izskatīšanu, jo parādās pretrunas starp valdības iesniegto projektu, budžeta deficīta apjomu un Starptautiskā valūtas fonda ekspertu atzinumu. Parādās arī viedokļu atšķirības pašā Finansu ministrijā. Rezultātā mēs vakar vakarā pēc pulksten sešiem saņēmām no Ministru padomes jaunu dokumentu, šeit tas ir ienācis pie mums kā 288.dokuments, kurā valdība ir izdarījusi grozījumus salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto budžeta projektu. Tā būtība ir tāda, ka daļa ieņēmumu ir samazināta, par 2 miljardiem ir samazināti muitas ieņēmumi, pārskatīti budžeta deficīta segšanas avoti. Budžeta deficīts šajā budžetā ir 2,4 miljardi rubļu.

Ar ko mums vajadzētu šodien konkrēti sākt budžeta projekta apspriešanu? Ja mēs esam vienojušies, ka, ievērojot to, ko mēs jau esam izdarījuši 1992.gadā pēc Starptautiskā valūtas fonda prasībām, un ņemot vērā to situāciju, kāda veidojas Austrumu kaimiņvalstīs, mums ekonomikas atdzīvināšanai ir vitāli svarīgi iet uz inflācijas samazināšanu un stabilizēšanu, tad, protams, mums ir jāpiekrīt Starptautiskā valūtas fonda prasībai, ka mūsu budžeta deficīts nevar pārsniegt 1,2, augstākais – 1,5 procentus no valsts iekšzemes produkta. Tātad pirmais nezināmais, kas mums ir jānoskaidro, ir tas, kāds būs prognozējamais valsts iekšzemes produkts. Un šeit jau varētu sākties mūsu saruna par projektu, kurš paredz, ka valsts iekšzemes produkts 1993.gadā būs 300 miljardi rubļu.

Ja izanalizējam 1992.gada datus, redzam, ka valsts iekšzemes produkts 1992.gadā faktiskajās cenās bija 182 miljardi rubļu. Es varētu detalizēti papildināt informāciju, ko premjers un finansu ministrs sniedza par 1992.gada saimnieciskās darbības rezultātiem, bet es tikai gribētu vērst uzmanību uz to, kas mums būs vajadzīgs, lemjot jautājumu, vai mēs piekrītam šim 300 miljardu iekšzemes produktam vai pārdomājam un ekonomiski to pamatojam vēl precīzāk. Valsts iekšzemes produkts ir mūsu iepriekšējā terminoloģijā pazīstamais nacionālais ienākums. 1992.gadā tas salīdzināmajās cenās attiecībā pret 1991.gadu samazinājās par 44 procentiem. 1992.gadā valsts iekšzemes kopprodukts veidojās šādi: rūpniecība deva 36 procentus no visa kopprodukta, lauksaimniecība – 25 procentus, pakalpojumi – 31 procentu un celtniecība – 3 procentus. Es šeit redzu faktiski visus mūsu cienījamos ministrus, arī to nozaru ministrus, kuri pārstāv ražošanas un pakalpojumu sfēru. Es ļoti vēlētos dzirdēt jūsu prognozes par saimnieciskās darbības rezultātiem 1993.gadā atbilstoši tai situācijai, kādu mēs prognozējam. Vai jūs piekrītat, ka valsts iekšzemes produkts ir 300 miljardi rubļu? Ja mēs šodien nevaram par to vienoties, tad mēs lūdzam valdību šo jautājumu atkārtoti izskatīt. Cienītie ministri, iestājieties ar savu personālo atbildību par to vai citu aprēķina skaitli, kas mums ir tik ļoti svarīgi.

Nākamais jautājums, par kuru ir jāvienojas, šeit diskutējot, ir budžeta ieņēmumu daļa. Ja mēs ejam uz situāciju, ka nodokļus nepalielinām, bet visu uzmanību vēršam uz informācijas bāzes nostiprināšanu un nodokļu iekasēšanu, uz atbildības pastiprināšanu par nodokļu nemaksāšanu un vienojamies par budžeta ieņēmumu daļu, tad mums atraisās rokas, un mēs no trim nezināmajiem divus tātad būsim jau pieņēmuši, jo izdevumu daļa mums paliek kā budžeta deficīta un ieņēmumu daļas iznākums. Tādai, manuprāt, organizatoriski un metodiski ir jābūt pieejai, lai izdiskutētu šo jautājumu. Mums Apvienotajā budžeta komisijā nav bijis laika detalizēti izvērtēt budžeta izdevumu daļu. Un tomēr pirmos kopsavilkuma rādītājus es varbūt varētu nosaukt.

Ko tad paredz budžeta izdevumu daļas struktūra? Sociālo, izglītības un kultūras pasākumu finansēšanai aiziet 71 procents. Tajā skaitā: izglītībai – 13 procenti, kultūrai, radio, televīzijai – 1,7 procenti, veselības aizsardzībai – 6,7 procenti, fiziskajai kultūrai – 0,2 procenti, izdevumi pensiju izmaksai – 28,2 procenti, izdevumi pabalstu izmaksai – 12 procenti, sociālajai nodrošināšanai – 1,7 procenti, izdevumi nodarbinātībai – 7 procenti.

Nākamais lielais postenis pēc sava nozīmīguma, bet ne īpatsvara, ir zinātne. Zinātnes finansēšanai ir 0,7 procenti, un tie sadalīti šādi: akadēmiskajai zinātnei – 0,6 procenti, tā sauktajiem nozaru vai ministriju zinātniskajiem pasūtījumiem – 0,1 procents.

Tautsaimniecības finansēšanai ir 8,5 procenti. Gribētu uzsvērt, ka krīzes situācijā, kāda mums ir valstī, tas ir pietiekami liels apjoms, un tas varētu būt diskutējams jautājums, vai šajā situācijā tautsaimniecības finansēšanai var tik lielu summu atvēlēt.

Tiesībaizsardzības iestāžu uzturēšanai ir 4,6 procenti, valsts varas iestāžu uzturēšanai – 0,5 procenti, valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanai – 3,1 procents, aizsardzības un drošības iestāžu uzturēšanai – 2,8 procenti. Pārējie izdevumi – 9 procenti. Šeit varētu diskutēt par budžeta izdevumu daļu, vērtējot to strukturāli un absolūtos skaitļos pēc viena kritērija, proti, kādi ir valsts budžeta pienākumi pret valsti, tās pilsoņiem un sabiedrību. Atbilstoši tam, manuprāt, šajā situācijā mums vajadzētu izvēlēties – mēs gan par to diskutēsim – lūk, ko! Tas būtu mūsu valsts tiesiskās sistēmas nostiprināšana, tiesa, prokuratūra, Augstākā tiesa un viss, kas saistīts ar tiesiskas valsts veidošanu. Ļoti pacietīgas šos divus gadus ir bijušas šīs tiesībaizsardzības institūcijas. Ne Tieslietu ministrija, ne Augstākā tiesa, ne Prokuratūra nekad nav savas vajadzības pārspīlēti izvirzījušas. Rezultātā esam nonākuši pie tā, ko mēs pēdējā laikā sabiedrībā jūtam, – ir sasniegts krīzes situācijas maksimums, un šeit ir kaut kas steidzīgi jālabo.

Vēl mums ir jādomā par izmaksām, kas nostiprina mūs kā valsti. Šeit es dotu priekšroku robežu aizsardzībai, muitai, to es saistu arī ar finansēm. Esmu papētījusi Francijas budžetu un interesanti, ka Francijas budžetā finansu sistēmas uzturēšanai un arī darbības garantēšanai ir 17 procenti. Mums ir nepilns procents. Tātad, ja mēs gribam domāt par efektīvu finansu sistēmas funkcionēšanu, tur ir jāieliek arī nauda, acīmredzot tas atmaksājas.

Un vēl viens diskutējams jautājums – par izglītību, veselības aizsardzību, kultūru un tā joprojām. Kultūrai, manuprāt, ir pēdējais laiks radikāli palīdzēt, jo grūst kultūras struktūras un var sākties neatgriezenisks process. Mēs vēl detalizēti izvērtēsim arī nozaru ministriju pieprasījumu, bet gribu pateikt vienu. Kaut gan mums ir bijis trūcīgs budžets, mēs izdevumu daļu neesam vērtējuši kvalitatīvi. Mēs esam centušies maksimāli saglabāt strādājošo skaitu visās sfērās, kaut gan šajā situācijā varētu būt arī cita pieeja. Mēs esam centušies nerunāt mūsu valstī par iedzīvotāju vecuma struktūru un šajā sakarā par pensijas vecuma cenza mainīšanu, bet šī problēma valstī pastāv. Un vēl mēs neesam runājuši par to, ka, transformējot mūsu ražošanas sistēmu, deintegrējot to no Austrumu ekonomikas patstāvīgā ekonomikā vai pārorientējot uz iekšējo tirgu un Rietumiem, mums, bez šaubām, būs katastrofāls bezdarbnieku skaita pieaugums. Šajā sakarībā ir politiski un ekonomiski pareizi izvirzīt jautājumu par repatriāciju un repatriācijas fonda veidošanu. Kāpēc šis jautājums ir jārisina mūsu politiķiem Strasbūrā, bet šeit mēs par to neliekamies dzirdam un saprotam? Lūk, tādas ir problēmas šajā budžeta aspektā.

Vēl es dažās minūtēs gribēju pateikt, ka atbilstoši mūsu budžeta tiesību izmaiņām mēs esam apzinājuši arī ārpusbudžeta līdzekļus. Visas ministrijas, protams, izrāda lielu pretestību. To es jutu gan Ministru padomē, gan pie atsevišķiem ministriem. Ministrijas ir iedevušas savu ārpusbudžeta līdzekļu summas par 1992.gadu un 1993.gadam prognozētās summas. Mēs to nesaistām ar budžeta izmaksām, bet Augstākajā padomē ir jābūt informācijai par šo līdzekļu izlietošanu. 1993.gadā ārpusbudžeta līdzekļu projekts paredz ieņēmumu daļā 2,2 miljardus rubļu, izdevumu daļā – 2,1 miljardu rubļu. Tai skaitā darba samaksai aizies 622 miljoni un investīcijām – 78 miljoni. Jūs redzat, ka faktiski atšifrēta tikai trešdaļa. Tāpēc, cienītās ministrijas un ministriju vadītāji, mēs lūgsim atšifrēt vismaz divas trešdaļas no 1993.gada izdevumu daļas. Tomēr ir jāzina, kur jūs paredzat šos ārpusbudžeta līdzekļus izlietot, korespondējot tos ar budžeta līdzekļiem.

Par 1992.gadā saņemto humāno palīdzību un īpašo palīdzības fondu izmantošanu līdz šim valdībā atbildēja Ārlietu ministrija un tās valsts sekretārs Māris Gailis. Pēc viņa iesniegtās informācijas 1992.gadā Latvijā ir saņemta humānā palīdzība 66,5 miljonu ASV dolāru vērtībā. Galvenie palīdzības veidi ir bijuši šādi: medikamenti – 14 procenti no kopsummas, graudi – 58 procenti, pārtika – 7 procenti un degviela – 21 procents. Šo palīdzību mums ir sniegušas ASV, Zviedrija, Dānija, Somija, Kanāda, Eiropas Kopiena, Taivāna, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Dienvidāfrika. Diemžēl sadalījuma pa saņēmējiem šajā pielikumā nav. Nezinām, caur kādām valsts vai sabiedriskajām institūcijām tā ir saņemta un – galvenais, kas mūs vienmēr interesē, – kāda ir bijusi šīs palīdzības ģeogrāfija. Kas ir saņēmis? Vai tā ir bijusi Rīga un cik lielā apjomā? Cik katrs rajons un republikas pilsēta ir saņēmusi, jo mums atskan zvani vai cilvēki no rajonu pašvaldībām runā par to, ka Rīga ir tuvu un, protams, nav izslēgta iespēja, ka ar saviem projektiem ātrāk tiek klāt tie, kas ir tieši Rīgā. Vai Rīga nestrādā pati uz sevi?

Vēl 1992.gadā Ārlietu ministrijā pastāvēja divi īpašās palīdzības fondi – Eiropas Kopienas fonds un Dānijas fonds. Tajos ienāca 765 miljoni Latvijas rubļu. Dažādu palīdzības programmu atbalstīšanai ir izmaksāti 647 miljoni Latvijas rubļu. Šie Eiropas Kopienas fonda un Dānijas fonda līdzekļi sadalīti šādi: sociālajai nodrošināšanai – 49 procenti, veselības aizsardzībai – 26 procenti, lauksaimniecībai – 23 procenti, ekonomisko reformu programmai – 0,6 procenti un pašvaldību reformai – 1,4 procenti. Arī šeit ir nepieciešams parādīt detalizētāk sadalījumu gan saņēmēju, gan teritoriālajā griezumā, lai neveidotos situācija, ka pirmais pie šīs palīdzības tiek tas, kas ir tuvāk dalītājam.

1993.gadā palīdzības sūtījumi ir paredzēti lopbarības graudu veidā. Varbūt tie nāks no Itālijas valdības. Ir paredzēts uz šo sūtījumu pamata izveidot jaunu īpašās palīdzības fondu, un jaunais Itālijas fonds tiks veidots, pamatojoties uz tādiem pašiem principiem, uz kādiem jau balstās Eiropas Kopienas fonds un Dānijas fonds.

Kāpēc mēs ejam uz šādu tendenci – apzināt visu situāciju finansu jomā valstī? Un kas mums nav zināms? Mums nav zināmas valsts īpašuma nomas rezultātā iegūtās summas, cik un kuros kontos tās ienākušas, kam un kā tās izlietotas, kā vēl tiks izlietotas. Noma ar izpirkšanu. Nekādas informācijas par rezultātiem nav. Ekonomisko reformu ministrija ir valsts privatizācijas fonda rīkotāja. Cik līdzekļu ir valsts privatizācijas fondā, kā tas tika izlietots, kam tiks izlietots? Tas pats sakāms par pašvaldībām. Valsts budžeta līmenī mēs esam panākuši, ka valūtas budžets vairs nepastāv, visi ienākumi tiek pārrēķināti Latvijas rubļos, bet, izskatot jautājumu Budžeta komisijas un Pašvaldības komisijas kopējā sēdē, redzējām, ka pašreiz ļoti psiholoģiski saspringtas veidojas attiecības starp valsts budžetu, tā sastādītājiem un pašvaldību budžetiem. Radās tāda doma, ka Pašvaldības komisijai, kura vienīgā pārzina savas pašvaldības un arī strādā ar pašvaldību budžetiem, jo mūsu Budžeta komisija ar to tikpat kā nenodarbojas un šie budžeti tikai caur diviem pantiem ir saistīti ar valsts budžetu, tas ir, mērķsubsīdijām un dotācijām, tomēr vajadzētu zināt, kādi ir šie ārpusbudžeta līdzekļi, valūtas budžeta līdzekļi, privatizācijas fonda līdzekļi un tā joprojām. Ja tas ir zināms, tad mēs arī lūgtu sagatavot informāciju budžeta turpmākajai izskatīšanai.

Par nodokļu nemaksāšanu. Domāju, ka par to ir pietiekami daudz runāts un jāizdara attiecīgie secinājumi. Gan publiski, gan vēl jo vairāk kuluāros pašreiz ļoti daudz spriež par to, ka valstij šajā kritiskajā situācijā lieli valūtas līdzekļi glabājas kontos ārzemēs – Zviedrijā, Somijā, Šveicē desmitiem miljardu dolāru. Kam ir tāda informācija, ko vajadzētu zināt? Proti, vai tur ir valsts uzņēmumu nauda, valsts iestāžu nauda, kā tiek maksāti nodokļi un kāpēc šī nauda nenāk atpakaļ.

Sarežģītu situāciju ir radījis tas, ka pilnīgi liberalizēta ir skaidrās naudas apgrozība. Latvijas Banka ieņem attīstīto valstu banku nostāju, ka tā nebūs žandarms un nesekos līdzi skaidrās naudas apgrozībai, uzskatot, ka tā ir katra naudas īpašnieka vai rīkotāja lieta. Rezultātā ļoti liels saimniecisko darījumu apjoms tiek veikts skaidrā naudā. Līdz ar to tā netiek uzskaitīta ne iekšzemes kopproduktā, ne arī nodokļu maksājumos.

Ko es gribētu novēlēt mūsu budžeta tālākajā apspriešanā? Necentīsimies budžeta ieņēmumu daļu uzskrūvēt lielāku, nekā atļauj reālistiskās prognozes. Ja budžetā ienāk papildu nauda, mums vienmēr ir iespējas izdarīt budžeta grozījumus un novirzīt šo naudu tur, kur mēs būsim noteikuši prioritātes. Bet, ja mēs pārspīlēti uzskrūvējam budžeta ieņēmuma daļu, mums veidojas tāda situācija, kāda divas vai trīs reizes bija jau pagājušajā gadā. No tā mums ir jau mācība, ka parādās valsts budžeta kasē sarkanais signāls, tātad izdevumi sāk pārsniegt ieņēmumu daļu. Valdība ir spiesta ņemt kredītus no Latvijas Bankas par tirgus kredīta procenta likmēm. Gribu pateikt, ka pagājušajā gadā mēs procentos vien Latvijas Bankai esam samaksājuši 240 miljonus rubļu un šogad esam spiesti maksāt vēl lielākas summas, lai atmaksātu bankai šos procentus.

Tās bija galvenās nostādnes, ar kurām es gribēju iepazīstināt tajā laikā, kas man ir atvēlēts. Es vēlu mums produktīvas debates pēc starpbrīža un produktīvu rezultātu pirmajā lasījumā. Tātad ir iesniegti atsevišķu komisiju priekšlikumi un atzinumi, par tiem mēs izteiksim savu viedokli noslēgumā. Viss.

Priekšsēdētājs: Jautātāji ir pierakstījušies. Un acīmredzot tūdaļ varam sākt jautājumu uzdošanu. Godmaņa kungam ir 10 jautātāji, Siliņa kungam – četri jautātāji, un Zeiles kundzei vēlas jautāt Grūbes kungs. Tātad, Godmaņa kungs, lūdzu tribīnē. Pirmais jautā Caunes kungs. Bet varbūt mēs rīkojam uzreiz pārtraukumu un sākam jautājumus pēc pārtraukuma?

Pārtraukums. Jautātāji sāks jautāt pēc pārtraukuma.

(Pārtraukums)