Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/386-7053

Rīgā 2007.gada 9.augustā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu

2007.gada 18.janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Estrikh pret Latviju”, kas stājās spēkā 2007.gada 18.aprīlī.

Saskaņā ar MK 2007.gada 10.aprīļa sēdes protokola Nr.23 43.§ 2.punktu nosūtām publicēšanai šo Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās palātas spriedums

Lietā “ESTRIKH pret LATVIJU”

(Iesnieguma Nr. 73819/01) Strasbūrā 2007.gada 18.janvārī

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Tas var būt pakļauts redakcionāla rakstura izmaiņām.

Lietā Estrikh pret Latviju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā palāta) palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M. Zupančič, priekšsēdētājs, tiesneši: C.Bîrsan, V.Zagrebelsky, E.Myjer, David Thór Björgvinsson, I.Ziemele, I.Berro-Lefèvre un V.Berger, palātas sekretārs,

Pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2006. gada 12. decembrī, pieņem minētajā datumā šādu spriedumu:

PROCEDŪRA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 73819/01), kas iesniegts pret Latvijas Republiku, kuru Tiesā 2001. gada 4. septembrī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu iesniedza Krievijas pilsonis Vladimirs Aleksandrovičs Estrikhs (“iesniedzējs”).

2. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I. Reine.

3. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņa atrašanās apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā bija pārmērīgi ilga un daļēji nelikumīga, ka pirmstiesas apcietinājuma laikā tika pārkāptas viņa tiesības uz ģimenes dzīvi, ka tiesvedība pret viņu bija nesamērīgi ilga un ka viņa izraidīšana no Latvijasbija nelikumīga.

4. 2005. gada 9. maijā Tiesa nolēma paziņot par iesniegumu Valdībai un lūgt Valdību iesniegt rakstiskus paskaidrojumus attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 5. panta 3. punktu, 6. panta 1. punktu un 8. pantu. Saskaņā ar Konvencijas 29. panta 3. punktu tā nolēma lemt par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un būtību vienlaicīgi.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzējs ir dzimis 1972. gadā un dzīvo Krasnojarskā, Krievijas Federācijā.

1. Iesniedzēja arests un pirmstiesas apcietinājums

6. Iesniedzējs ieradās Latvijas Republikā Latvijas teritorijā dislocēto bijušās PSRS bruņoto spēku sastāvā. Konkrēti nenorādītā laikā – 1990. gadu sākumā iesniedzējs un B., Latvijas pilsone, sāka dzīvot kopā nereģistrētā laulībā. 1993. gadā iesniedzējam un viņa partnerei piedzima bērns.

7. Pēc bruņoto spēku izvešanas no Latvijas, laika posmā no 1993. gada 11. jūnija līdz 1994. gada 31. martam, iesniedzējs dzīvoja Latvijā, pamatojoties uz pagaidu uzturēšanās atļauju. 1994. gada 31. martā pēc viņa uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigšanās viņš atstāja Latviju.

8. Laika posmā no 1994. gada līdz 1997. gadam iesniedzējs apmeklēja Latviju trīs reizes uz vīzas pamata. Pēdējās vīzas derīguma termiņš izbeidzās 1997. gada 17. novembrī, taču iesniedzējs turpināja uzturēties Latvijā nelegāli.

9. 1998. gada 19. februārī iesniedzēju aizturēja policija, viņš tika apcietināts uz aizdomu pamata par laupīšanu, un pret viņu un vēl septiņiem līdzapsūdzētajiem tika ierosināta krimināllieta.

10. 1998. gada 20. februārī iesniedzējs tika nogādāts pie Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesneses, kas pieņēma lēmumu piemērot viņam apcietinājumu. Tiesnese aizpildīja standarta veidlapu, ierakstot tajā datumu, tiesas nosaukumu un iesniedzēja vārdu, kā arī citu ar lietu saistītu informāciju. Pamatojot savu lēmumu, tiesnesei bija jāizvēlas un jāpasvītro standarta veidlapā jau iedrukātais teksts. Viņa ņēma vērā nozieguma smagumu, par kuru iesniedzējs tika turēts aizdomās, viņa iespējamās aizbēgšanas draudus, kā arī iespēju, ka viņš varētu kavēt izmeklēšanu. Taču tiesnese nepasvītroja iepriekš iedrukāto tekstu par to, vai iesniedzējam ir vai nav piemērojams drošības līdzeklis. Viņš šo lēmumu nepārsūdzēja.

11. 1998. gada 17. martā iesniedzējam tika oficiāli izvirzīta apsūdzība laupīšanā.

12. 1998. gada 9. aprīlī, 11. jūnijā, 10. augustā un 13. oktobrī  Rīgas pilsētas Zie­meļu rajona tiesas tiesnese, pamatojoties uz prokurora lūgumu, kas bija atbildīgs par izmeklēšanu, pagarināja iesniedzēja pirms­tiesas apcietinājuma termiņu attiecīgi līdz 1998. gada 19. jūnijam, 19. augustam, 19. oktobrim un 12. decembrim. Iesniedzējs pie tiesneša netika nogādāts. Lēmumu projekti tika sagatavoti, izmantojot standarta veidlapu, un katrā nākamajā lēmumā tika atkārtoti norādīts tas pats pamatojums tajā pašā formulējumā, t.i., nozieguma smagums, par kuru iesniedzējam tika izvirzīta apsūdzība, viņa iespējamās aizbēgšanas draudi, kā arī iespēja, ka viņš varētu kavēt izmeklēšanu. Iesniedzējs nepārsūdzēja nevienu no šiem lēmumiem.

13. 1998. gada 30. oktobrī par izmeklēšanu atbildīgais prokurors un iesniedzējs apsprieda iespēju par iesniedzēja atbrīvošanu pret drošības naudu.  

14. 1998. gada 25. novembrī saskaņā ar prokurora atļauju iesniedzējs satikās ar savu partneri, lai detalizēti apspriestu jautājumu par iesniedzēja atbrīvošanu pret drošības naudu, nepanākot šajā sakarā nekādu vienošanos.

15. 1998. gada 10. decembrī, 1999. gada 11. janvārī, 29. janvārī, 20. februārī un 19. martā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnese, pamatojoties uz prokurora lūgumu, kas bija atbildīgs par izmeklēšanu, pagarināja iesniedzēja apcietinājuma termiņu attiecīgi līdz 1999. gada 12. janvārim, 29. janvārim, 20. februārim, 20. martam un 20. aprīlim. Iesniedzējs pie tiesneses netika nogādāts. Lēmumu projekti tika sagatavoti, izmantojot standarta veidlapu, un katrā nākamajā lēmumā tika atkārtoti norādīts tas pats pamats tajā pašā formulējumā, t.i., nozieguma smagums, par kuru iesniedzējam tika izvirzīta apsūdzība, viņa iespējamās aizbēgšanas draudi, kā arī iespēja, ka viņš varētu kavēt izmeklēšanu. Iesniedzējs nepārsūdzēja nevienu no šiem lēmumiem.

16. 1999. gada 21. aprīlī iesniedzējam tika nodrošināta piekļuve lietas materiāliem, lai viņš iepazītos ar to saturu, ko viņš pabeidza 1999. gada 29. oktobrī.

17. 2000. gada 7. augustā lietas materiālu lasīšanu pabeidza pēdējā no līdzapsūdzētajām personām.

18. 2000. gada 23. augustā izmeklēšanu veicošais prokurors N. informēja visas apsūdzētās personas, ka iepazīšanās ar lietas materiāliem bija pabeigta. Ņemot vērā to, ka iesniedzējs uzturējās Latvijā nelegāli, viņa iespējamās aizbēgšanas draudus, kā arī iespēju, ka viņš varētu kavēt izmeklēšanu, prokurors noraidīja iesniedzēja lūgumu mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja. Tajā pašā dienā iesniedzējam tika nodots prokurora N. sagatavotais galīgās apsūdzības raksts.

19. Konkrēti nenorādītā datumā lieta tika nodota Rīgas apgabaltiesai iztiesāšanai.

2. Iesniedzēja kontakti ar viņa ģimeni viņa apcietinājuma laikā

20. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā iesniedzējs griezās ar iesniegumu pie par lietas izmeklēšanu atbildīgā prokurora N., lūdzot atļauju sarakstīties ar saviem tuviniekiem; šie iesniegumi, kas bija noformēti, izmantojot standarta veidlapu, tika noraidīti, pamatojoties uz to, ka tie neatbilda izmeklēšanas interesēm.

21. 1999. gada 1. februārī iesniedzējs griezās ar iesniegumu pie prokurora, lūdzot viņa atļauju tikties ar savu partneri. 1999. gada 8. februārī viņa lūgums tika noraidīts.

22. 1999. gada 27. jūnijā iesniedzējs griezās ar iesniegumu pie prokurora, lūdzot viņa atļauju sarakstīties ar saviem vecākiem, kas dzīvoja Krievijā.

23. 1999. gada 5. jūlijā prokurors informēja iesniedzēju, ka viņam nebija atļauts tikties ar savu partneri vai sarakstīties ar saviem vecākiem.

24. 1999. gada 2. jūlijā iesniedzējs griezās ar iesniegumu pie prokurora, lūdzot viņa atļauju sarakstīties ar saviem tuviniekiem un tikties ar savu partneri un viņu kopējo bērnu. 1999. gada 2. augustā abi lūgumi tika noraidīti.

25. 2000. gada 10. augustā iesniedzējs griezās ar iesniegumu pie prokurora, lūdzot viņa atļauju sarakstīties ar savu māti un partneri.

26. 2000. gada 16. augustā prokurors deva atļauju iesniedzējam sarakstīties ar māti.

27. 2000. gada 13. septembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis deva atļauju iesniedzējam sarakstīties ar savu partneri.

28. Visu apcietinājuma laiku no 1998. gada 19. februāra līdz 2002. gada 19. augustam iesniedzējs atradās izmeklēšanas cietumā. Saskaņā ar iekšlietu ministra apstiprināto Instrukciju par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos (turpmāk tekstā saukta par “Instrukciju”) un Pagaidu noteikumiem par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos (turpmāk tekstā saukti par “Pagaidu noteikumiem”), kurus apstiprinājis tieslietu ministrs, izmeklēšanas cietumos ilgtermiņa ģimenes apmeklējumi bija aizliegti.

3. Tiesvedība pret iesniedzēju

29. 2000. gada 4. septembrī Rīgas apgabaltiesa saņēma lietas materiālus.

30. 2000. gada 7. septembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nodeva iesniedzēju tiesai un nozīmēja lietas izskatīšanu tiesā laikā no 2002. gada 13. maija līdz 10. jūnijam. Iesniedzējs uz tiesu netika nogādāts. Tiesnesis pieņēma lēmumu pagarināt viņa pirmstiesas apcietinājumu, nenorādot iemeslus. Lēmums nebija pārsūdzams.

31. 2000. gada 4. novembrī iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu nozīmē atsevišķu tiesas sēdi, lai noteiktu datumu lietas izskatīšanai tiesā un lai pārskatītu viņam piemēroto drošības līdzekli.

32. 2000. gada 20. novembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis sniedza atbildi iesniedzējam, ka tiesas datums vēl nebija noteikts.

33. Konkrēti nenorādītos datumos iesniedzējs griezās pie Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja un Tieslietu ministrijā ar sūdzību par to, ka tikušas pārkāptas viņa tiesības uz viņa lietas savlaicīgu izskatīšanu.  2000. gada 5. decembrī Tieslietu ministrija paziņoja iesniedzējam, ka datums lietas izskatīšanai tiesā vēl nebija noteikts.

34. 2000. gada 28. novembrī iesniedzējs griezās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu izskatīt viņa lietu tiesas sēdē saprātīgos laika ietvaros. 2001. gada 8. janvārī iesniedzējs šo lūgumu atkārtoja.

35. 2001. gada 29. janvārī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis sniedza atbildi iesniedzējam, ka tiesas datums vēl nebija noteikts.

36. 2001. gada 26. februārī iesniedzējs pieteica bada streiku, lai protestētu pret virzības trūkumu tiesvedībā.

37. 2001. gada 2. martā Rīgas apgabaltiesa informēja viņu, ka lietas izskatīšana tiesā bija nozīmēta uz 2001. gada maiju, un viņš bada streiku pārtrauca.

38. 2001. gada 13. martā Rīgas apgabaltiesa paziņoja iesniedzējam, ka lietas izskatīšana tiesā bija nozīmēta no 2002. gada 13. maijam līdz 1. jūlijam.

39. 2001. gada 15. martā Tieslietu ministrija, atbildot uz iesniedzēja agrāk iesniegto sūdzību, informēja viņu, ka viņa lietas izskatīšana tiesā bija nozīmēta no 2002. gada 13. maija līdz 1. jūlijam.

40. 2001. gada 27. martā Rīgas apgabaltiesa apstiprināja, ka datums lietas izskatīšanai tiesā bija no 2002. gada 13. maija līdz 2002. gada 1. jūlijam.

41. 2001. gada 5. aprīlī Tieslietu ministrija apstiprināja, ka datumi lietas izskatīšanai tiesā bija no 2002. gada 13. maija līdz 1. jūlijam, nevis 2001. gada maijs, kā to bija kļūdaini norādījusi Rīgas apgabaltiesa savā 2001. gada 2.marta vēstulē. Iesniedzējs tika arī informēts, ka sakarā ar tiesas noslogotību nebija iespējams uzsākt lietas izskatīšanu tiesā Kriminālprocesa kodeksa 241. pantā noteiktajā termiņā.

42. 2001. gada 11. aprīlī, atbildot uz iesniedzēja 2001. gada 2. aprīļa lūgumu mainīt viņam piemēroto apcietinājumu, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis viņu informēja, ka viņš ir ticis nodots tiesai un ka nebija iemesla mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli.

43. 2002. gada 13. maijā Rīgas apgabaltiesa uzsāka iesniedzēja lietas iztiesāšanu.

44. 2002. gada 16. un 20. maijā Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, jo vairāki liecinieki neieradās uz tiesas sēdi. Tiesa deva rīkojumu policijai nodrošināt šo liecinieku ierašanos tiesā piespiedu kārtā.

45. 2002. gada 11. jūnijā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu laupīšanā un nelikumīgā munīcijas glabāšanā. Prokuratūru pārstāvēja prokurors N. un viņa kolēģis. Tiesa piesprieda iesniedzējam četrus gadus un sešus mēnešus ilgu cietumsodu un saskaņā ar Kriminālkodeksa 24.² pantu izdeva pavēli par viņa deportāciju no Latvijas pēc soda izciešanas. Iesniedzējs spriedumu pārsūdzēja.

46. 2002. gada 21. novembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta attaisnoja iesniedzēju apsūdzības daļā par nelikumīgu munīcijas glabāšanu un atcēla pirmās instances tiesas spriedumu attiecībā uz viņa deportāciju, atstājot pirmās instances tiesas spriedumu pārējā daļā negrozītu. Prokurors N. kopā ar savu kolēģi pārstāvēja prokuratūru. Iesniedzējs neiesniedza apelācijas sūdzību pēc būtības, un tādējādi spriedums kļuva galīgs.

4. Tiesvedība attiecībā uz iesniedzēja izraidīšanu no Latvijas

47. 2002. gada 29. jūlijā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk tekstā saukta par “PMLP”) pieņēma lēmumu par iesniedzēja piespiedu izraidīšanu, konstatējot, ka iesniedzējs, Krievijas pilsonis, ieradās Latvijā 1997. gada 20. augustā uz vīzas pamata. Tā norādīja, ka Rīgas apgabaltiesa bija notiesājusi iesniedzēju 2002. gada 11. jūnijā un izdevusi pavēli par viņa izraidīšanu no Latvijas saskaņā ar Kriminālkodeksa 24.² pantu. PMLP norādīja, ka iesniedzējs tiks atbrīvots 2002. gada 19. augustā, un nolēma saskaņā ar Kriminālkodeksa 24.² pantu izraidīt viņu no Latvijas teritorijas uz Krievijas Federāciju. Lēmumā nebija norādīts datums, kad izraidīšanai būtu jānotiek. Kad iesniedzējs tika iepazīstināts ar šo lēmumu, viņš blakus savam parakstam atzīmēja, ka viņš iebilst pret savu izraidīšanu, jo viņam Latvijā bija ģimene.

48. 2002. gada 19. augustā iesniedzējs tika atbrīvots no cietuma, laiks, ko viņš bija pavadījis apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, tika iekļauts soda izciešanas termiņā. Tajā pašā datumā viņš tika nogādāts uz Nelegālo ieceļotāju aizturēšanas centru un pēc tam tika aizturēts Centrā, gaidot viņa deportāciju uz Krievijas Federāciju. 2002. gada 29. augustā iesniedzējs tika deportēts uz Krievijas Federāciju.

49. 2002. gada 29. augustā iesniedzējs pārsūdzēja PMLP lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Tiesa saņēma apelācijas sūdzību tajā pašā dienā.

50. Tajā pašā dienā iesniedzējs tika deportēts uz Krievijas Federāciju.

51. 3. septembrī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesis izskatīja iesniedzēja 2002. gada 29. augusta apelācijas sūdzību, un, tā kā tā bija rakstīta krievu valodā, tiesnesis atļāva iesniedzējam līdz 2002. gada 30. septembrim novērst šo procesuālo trūkumu.

52. 2002. gada 3. oktobrī tiesvedība tika izbeigta, jo ne iesniedzējs, ne viņa advokāts sūdzību neuzturēja.

53. 2003.gada 4. septembrī iesniedzējs un viņa partnere apprecējās Krasnojarskā, Krievijas Federācijā.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE, KAS ATTIECAS UZ LIETU

1. Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kas attiecas uz lietu attiecīgajā laika posmā (spēkā līdz 2005. gada 1. oktobrim)

54. Attiecīgā 77. panta daļa nosaka, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājuma sākotnējais termiņš nevar būt ilgāks par diviem mēnešiem. Gadījumos, kad nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu šī termiņa ietvaros un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli, tiesnesis šo apcietinājuma termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem. Nepieciešamības gadījumā var tikt uzklausīta apcietinātā persona, viņa aizstāvis un likumiskais pārstāvis. Apcietinājuma pagarināšana, pārsniedzot vienu gadu un sešus mēnešus, nav atļauta, un apcietinātā persona ir nekavējoties jāatbrīvo.

55. 77. panta 7. daļa (pieņemts 2002. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 2002. gada 1. novembrī) nosaka, ka izņēmuma gadījumos Augstākās tiesas Senāts var pagarināt apcietinājuma termiņu, tādējādi pārsniedzot vienu gadu un sešus mēnešus.

56. 77. panta 5. punkts nosaka, ka laiks, kas izlietots visu apsūdzēto iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, netiek ieskaitīts tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis pirmstiesas periodā.

57. Saskaņā ar 83. pantu drošības līdzeklis tiek atcelts, ja tas ir ticis piemērots nelikumīgi vai arī turpmāk vairs nav nepieciešams, vai arī tiek aizstāts ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā tiesneša (tiesas) piemēroto apcietinājumu atceļ vai groza ar prokurora motivētu lēmumu, vai arī tas tiek atcelts ar tiesas lēmumu šā kodeksa 222.¹. pantā noteiktajos gadījumos.

58. Saskaņā ar 222. pantu sūdzība par prokurora darbībām ir iesniedzama amatā augstākam prokuroram. Sūdzība ir izskatāma trīs dienu laikā pēc tās saņemšanas, un tā var tikt noraidīta vienīgi ar motivētu lēmumu.

59. Saskaņā ar 222.¹ pantu visus lēmumus, kurus pirmstiesas stadijā ir pieņēmis tiesnesis attiecībā uz apcietinājuma piemērošanu un pagarināšanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, aizdomās turētais vai apsūdzētais, viņa aizstāvis vai pārstāvis var pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Iesniedzējs un atbildīgais prokurors ir klāt apelācijas sūdzības izskatīšanā. Apelācijas sūdzība ir jāizskata septiņu dienu laikā kopš tās saņemšanas brīža. Tiesas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

60. Pēc tam, kad tiesnesis nodevis apsūdzēto personu tiesai, tiesa rīcības sēdē izlemj jautājumu par drošības līdzekli. Jautājums par apsūdzētās personas nodošanu tiesai jāizšķir ne vēlāk kā četrpadsmit dienu laikā no dienas, kad lieta saņemta tiesā (223. pants).

61. Izšķirot jautājumu par apsūdzētās personas nodošanu tiesai, tiesnesim vai tiesai rīcības sēdē ir jānoskaidro, vai apsūdzētajam pareizi izraudzīts drošības līdzeklis (225. pants).

62. Izšķirot jautājumu par apsūdzētās personas nodošanu tiesai, tiesnesis sasauc rīcības sēdi, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz lūgumu grozīt drošības līdzekli, ja tiesnesis atzīst lūgumu par dibinātu. Lēmums noraidīt lūgumu grozīt drošības līdzekli nav pārsūdzams (226. pants).

63. 237. pants un 465. pants nosaka, ka tiesas lēmumi par apcietinājuma piemērošanu izmeklēšanas laikā vai šī drošības līdzekļa mainīšanu, kas pieņemti tiesas rīcības sēdē vai lietas iztiesāšanas laikā, var tikt pārsūdzēti augstākas instances tiesā.

64. 241. pants nosaka termiņu lietas iztiesāšanai un nosaka, ka lietas izskatīšana tiesā jāsāk ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā.

65. Apelācijas instances tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā un kļūst galīgs pēc tā pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā paredzētā termiņa izbeigšanās, ja spriedums nav pārsūdzēts. Ja kasācijas sūdzība ir iesniegta, spriedums kļūst galīgs pēc lietas izskatīšanas kasācijas instances tiesā, ja tā spriedumu nav atcēlusi (357. pants).

2. Latvijas Kriminālkodekss, kas attiecas uz lietu attiecīgajā laika posmā (spēkā līdz 1999. gada 1. aprīlim)

66. Attiecīgā 24.² panta daļa noteica, ka tiesa var pieņemt lēmumu izdot pavēli izraidīt no Latvijas Republikas personu, kas nav Latvijas pilsonis. Izraidīšana ir papildu sods, un tas tiek izpildīts pēc tam, kad persona izcietusi sodu.

3. Noteikumi, kas regulē izmeklēšanas cietumos apcietinājumā esošu personu stāvokli

67. Līdz 2001. gada 14. maijam izmeklēšanas cietumos apcietinājumā esošu personu stāvokli regulēja “Instrukciju par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos”, kuru apstiprinājis iekšlietu ministrs 1994. gada 30. aprīlī (turpmāk tekstā saukta par “Instrukciju”).

68. Instrukcijas 26. punkts noteica, ka notiesātajām personām un apcietinātajām personām, kas bija ievietotas izmeklēšanas cietumos, bija atļauts nosūtīt vēstules un bija atļautas īslaicīgās tikšanās ar tās institūcijas vai amatpersonas piekrišanu, kas bija atbildīga par procesa virzīšanu (t.i., izmeklēšanas iestāde vai tiesa atkarībā no procesa stadijas).

69. 32. punkts noteica, ka apcietinātajām personām, kas bija ievietotas izmeklēšanas cietumos, var piešķirt vienu īslaicīgu tikšanos ar radiniekiem vai citām personām (līdz vienai stundai) mēnesī tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, rakstisku atļauju.

70. 35. punkts noteica, ka tikšanās izmeklēšanas cietumā notiek cietuma amatpersonas klātbūtnē.

71. 2001. gadā penitenciārās iestādes pārgāja no Iekšlietu ministrijas pakļautības Tieslietu ministrijas pakļautībā. 2001. gada 9. maijā tieslietu ministrs apstiprināja jaunus “Pagaidu noteikumus par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos”, kas stājās spēkā 2001. gada 14. maijā.

72. Pagaidu noteikumu 25. punkts noteica, ka notiesātajām un apcietinātajām personām var piešķirt vienu īslaicīgu satikšanos mēnesī vienīgi ar procesa virzītāja rakstisku atļauju.

4. Civilprocesa kodekss, kas attiecas uz lietu attiecīgajā laika posmā (spēkā līdz 2004. gada 1. februārim)

73. 228. panta 3. daļa noteica, ka valsts pārvaldes iestāžu lēmumi, kas skar personas tiesības un pienākumus, ir pakļauti tiesas kontrolei, kas ir pilnībā pilnvarota atcelt apstrīdētos lēmumus un izbeigt administratīvo tiesvedību pret attiecīgo personu.  

74. Saskaņā ar 239. panta 5. daļu sūdzību iesniegušās personas nepiedalīšanās tiesas sēdē nekavē tiesu izskatīt lietu pēc būtības, taču tiesa var noteikt, ka personas klātbūtne ir obligāta.

75. Tiesa, konstatējusi, ka pārsūdzētā darbība vai lēmums ir nelikumīgs un pārkāpj personas tiesības, atzīst sūdzību par likumīgu un uzliek atbildīgajai institūcijai par pienākumu novērst pārkāpumu, par kuru iesniegta sūdzība (239. panta 7. daļa).

5. Likums par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā, kas attiecas uz lietu attiecīgajā laikā (spēkā līdz 2003. gada 1. maijam)

76. Pārvaldes priekšniekam vai teritoriālās nodaļas vadītājam ir jāizdod izbraukšanas rīkojums, ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks uzturas valstī bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, vai ja ārvalstnieks kā citādi ir pārkāpis vīzu režīmu (38. pants).

77. Personai jāatstāj valsts teritorija septiņu dienu laikā no brīža, kad tai paziņots izbraukšanas rīkojums, ja tas nav pārsūdzēts šajā pantā paredzētajā kārtībā. Personai, kurai paziņots izbraukšanas rīkojums, ir tiesības septiņu dienu laikā pārsūdzēt to Pārvaldes priekšniekam. Apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā persona var uzturēties valsts teritorijā. Pārvaldes priekšnieka lēmumu septiņu dienu laikā no tā saņemšanas dienas var pārsūdzēt piekritīgā tiesā (40. pants).

78. Pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs var pieņemt lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu, ja šī persona septiņu dienu laikā pēc paziņojuma par izbraukšanas rīkojumu nav to pārsūdzējusi, kā to nosaka 40. pants, vai personas apelācijas sūdzība ir tikusi noraidīta (48.¹ pants).

6. Citi noteikumi, kas attiecas uz lietu

79. Prokuratūras likuma 1. panta 1. daļa nosaka, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros.

80. Attiecīgā Satversmes 92. panta daļa nosaka, ka  ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

7. Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi

81. 2001. gada 5. decembra spriedums lietā Nr.2001-07-0103 attiecīgajā daļā konstatē:

“...Satversmes tiesa secināja:

… apstrīdētajā likuma normā kā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats ir norādīts attaisnojošs tiesas spriedums. Likuma “Par zaudējumu atlīdzināšanu” adresātu noteikšanas kritērijs ir personas vainas neesamība, tādējādi tas attiecas uz tām personām, kuru brīvība bijusi ierobežota apcietinājuma dēļ, bet kuras nav vainīgas noziedzīgā nodarījumā, kā tas ar tiesas spriedumu ir atzīts… .”

82. 2001. gada 19. decembra spriedums lietā Nr. 2001-05-03 attiecīgajā daļā konstatē:

“...Satversmes tiesa secināja:

1. Pagaidu noteikumi [par kārtību, kādā aizdomās turētās, apsūdzētās, apcietinātās un notiesātās personas turamas izmeklēšanas cietumos, kurus apstiprinājis tieslietu ministrs 2001. gada 9. maijā] ir izdoti, atsaucoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 15.panta pirmās daļas 2.punktu, kas nosaka, ka ministrs var izdot sev padotajām institūcijām saistošas instrukcijas, ja attiecīgais jautājums nav noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Rīkojumā Nr.1-1/187 paredzēts, ka ar Pagaidu noteikumiem ir iepazīstināms Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tās pakļautībā esošo iestāžu personāls. Ne Pagaidu noteikumi, ne tos konkretizējošie Iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti vispārējai zināšanai.

Tātad Pagaidu noteikumi ... ir iekšējie normatīvie akti... .”

 

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. TIESĪBU UZ PIRMSTERMIŅA ATBRĪVOŠANU IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

83. Iesniedzējs sūdzas, neatsaucoties uz kādu konkrētu Konvencijas pantu, ka viņš nevarēja panākt savu pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma sakarā ar to, ka viņš pavadīja visu apcietinājuma laiku izmeklēšanas cietumā un tādējādi pirms­termiņa atbrīvošanas shēma viņam netika piemērota.

84. Šī iesnieguma daļa ir noraidāma kā neatbilstīga ratione materiae Konvencijas pantiem, jo “Konvencija nerada nekādas īpašas tiesības uz pirmstermiņa atbrīvošanas shēmu” (skatīt, piemēram, Bullivants (Bullivant) pret Apvienoto Karalisti,
Nr. 45738/99, 2000. gada 28. marta lēmums).

 

II. KONVENCIJAS 5. PANTA 3. PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

85. Tiesa uzskata par lietderīgu izskatīt iesniedzēja sūdzības saskaņā ar 5. pantu par pārmērīgu viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un tā nelikumīgumu laika posmā no 1999. gada 20. aprīļa līdz 2000. gada 23. augustam saskaņā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. apakš­punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai gaidot uz lietas iztiesāšanas uzsākšanu atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

A. Sūdzības pieņemamība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

86. Valdība norāda, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, iesniedzējs nepārsūdzēja, kā to paredz Kriminālprocesa kodeksa 222.¹ pants, Ziemeļu rajona tiesas lēmumus Rīgas apgabaltiesā. Tādējādi viņš nepārsūdzēja 1998. gada 20. februāra lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī turpmākos 1998. gada 9. aprīļa, 11. jūnija, 10. augusta, 13. oktobra lēmumus un 1999. gada 11. janvāra un 29. janvāra, 20. februāra un 19. marta lēmumus par viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

87. Otrkārt, Valdība norāda, ka iesniedzējs neizvirzīja jautājumu par viņam piemēroto apcietinājumu 2000. gada 7. septembra rīcības sēdē, kā to nosaka Kriminālprocesa kodeksa 226. pants.

88. Treškārt, Valdība apgalvo, ka iesniedzējs nepārsūdzēja 2000. gada 7. septembra lēmumu augstākas instances tiesā, kā to nosaka Kriminālprocesa kodeksa 237. pants.

89. Visbeidzot Valdība atsaucas uz Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2001-07-0103, kurā tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pants paredz tiesības pieprasīt kompensāciju nelikumīga un ilgstoša apcietinājuma gadījumos.

90. Valdība uzskata, ka šie tiesību aizsardzības līdzekļi bija efektīvi, pieejami un nodrošināja saprātīgas izredzes uz panākumiem.

 

b) Iesniedzējs

91. Iesniedzējs bez jebkāda pamatojuma apgalvo, ka viņš pārsūdzēja Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumus Rīgas apgabaltiesā. Taču viņš nesniedza nekādu informāciju, kurus lēmumus viņš pārsūdzēja un kad viņš šos lēmumus pārsūdzēja. Šajā sakarā viņš neiesniedza arī savu pārsūdzības sūdzību vai Rīgas apgabaltiesas lēmumu kopijas. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus par 2000. gada 7. septembra lēmumu un Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra spriedumu.

 

2. Tiesas vērtējums

a) Tiesas judikatūras iedibinātie vispārīgie principi

92. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu tā var izskatīt lietu vienīgi pēc tam, kad tikuši izsmelti visi nacionālajā līmenī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi saskaņā ar vispāratzītām starptautisko tiesību normām. Konvencijas 35. panta 1. punkta mērķis ir sniegt Līgumslēdzējām valstīm iespēju novērst vai izlabot pārkāpumus, kuros tās apvaino, pirms sūdzības par šiem iespējamiem pārkāpumiem tiek iesniegtas Tiesā. Tādējādi valstis tiek atbrīvotas no pienākuma atbildēt par savu rīcību starptautiskas institūcijas priekšā, pirms tām ir bijusi izdevība nodarījumus labot ar savu pašu tiesisko sistēmu starpniecību (skatīt Remli (Remli) pret Franciju, 1996. gada 23. aprīļa spriedums, Reports 1996-II, 571. lpp., § 33, un Selmuni (Selmouni) pret Franciju [Lielā palāta], Nr. 25803/94, § 74, ECHR 1999-V).

93. Taču saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu tiesā izskatāmi vienīgi pieejami un pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi. Šādu tiesību aizsardzības līdzekļu esamībai ir jābūt pietiekami pārliecinošai ne tikai teorijā, bet arī praksē, ja tas tā nav, šiem līdzekļiem trūkst nepieciešamās pieejamības un efektivitātes (skatīt Akdivars (Akdivar) un citi pret Turciju, 1996. gada 16. septembra spriedums, Reports 1996-IV, 1210. lpp., § 66, un iepriekšminēto Selmuni (Selmouni) lietu, § 75). Nav pienākuma izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, ja tie ir nepietiekami vai neefektīvi (skatīt iepriekšminēto lietu Akdivars (Akdivar) un citi, 1210. lpp., § 67, un Androniku un Konstantinu (Andronicou un Constantinou) pret Kipru, 1997. gada 9. oktobra spriedums, Reports 1997-VI, 2094.-2095. lpp., § 159).

94. Tiesa vēlreiz atkārto, ka nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas jomā pierādījumu nasta gulstas uz Valdību, lai Tiesa būtu pārliecināta, ka tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs, attiecīgajā laika posmā pieejams teorētiski un praktiski, tas ir, šis līdzeklis spēja nodrošināt iesniedzēja sūdzību risinājumu un saprātīgas izredzes uz panākumiem (skatīt iepriekšminēto lietu Akdivars (Akdivar) un citi, 1211. lpp., § 68, un iepriekšminēto Selmuni (Selmouni) lietu, § 76). Vēl jo vairāk, Tiesa norāda, ka līdzekļu izsmelšanas nosacījuma piemērošanai jāņem vērā fakts, ka tas tiek piemērots cilvēktiesību aizsardzības sistēmas kontekstā, kuru Līgumslēdzējas puses ir vienojušās izveidot. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka 35. panta 1. punkts ir jāpiemēro ar zināmu elastīguma pakāpi un bez pārmērīga formālisma (skatīt Kardo (Cardot) pret Franciju, 1991. gada 19. marta spriedums, Sērija A Nr. 200, 18. lpp., § 34). Nosacījums nav nedz absolūts, nedz arī to var piemērot automātiski. Nosakot, vai tas ir ticis ievērots, ir būtiski ņemt vērā ikvienas lietas konkrētos apstākļus. Tas, cita starpā, nozīmē, ka Tiesai ir jāņem vērā vispārējais tiesiskais un politiskais konteksts, kurās tiesību aizsardzības līdzekļi darbojas, kā arī iesniedzēja personiskie apstākļi (skatīt Mentess (Menteş) un citi pret Turciju, 1997. gada 28. novembra spriedums, Reports 1997-VIII, 2707. lpp., § 58).

b) Šo principu piemērošana izskatāmajā lietā

i. Attiecībā uz lēmumiem, kas pagarināja iesniedzēja apcietinājumu pirms viņa nodošanas tiesai

95. Tiesa norāda, ka laika posmā no 1998. gada 20. februāra līdz 1999. gada 20. aprīlim Ziemeļu rajona tiesa pieņēma lēmumu par apcietinājuma piemērošanu iesniedzējam un vairākas reizes pagarināja viņa apcietinājuma termiņu pēc prokurora pieprasījuma un bez iesniedzēja klātbūtnes. Iesniedzējs nevienu no šiem lēmumiem nepārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kā to nosaka Kriminālprocesa kodeksa 222.¹ pants. Taču Tiesa nevar piekrist Valdībai, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija efektīvs un nodrošināja saprātīgas izredzes uz panākumiem praksē sekojošo iemeslu dēļ.

96. Tiesa ir izskatījusi vairākas lietas pret Latviju, kurās iesniedzēji izmantoja Kriminālprocesa kodeksa 222.¹ pantā noteikto tiesību aizsardzības līdzekli, (skatīt mutatis mutandis, Lavents pret Latviju, Nr. 58442/00, 2002. gada 28. novembra spriedums, Freimanis un Līdums pret Latviju, Nr. 73443/01 un 74860/01, 2006. gada 9. februāra spriedums, Svipsta pret Latviju, Nr. 66820/01, 2006. gada 9. marta spriedums, Moisejevs pret Latviju, Nr. 64846/01, 2006. gada 15. jūnija spriedums, un Kornakovs pret Latviju, Nr. 61005/00, 2006. gada 15. jūnija spriedums). Visās šajās lietās Tiesa konstatēja Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpumu, balstoties uz faktu, ka, cita starpā, visā apcietinājuma laikā apelācijas instances tiesa saglabāja tos pašus formālus iemeslus personas turēšanai apcietinājumā pamatošanai, nepaskaidrojot tā konkrēto piemērošanu katrā lietā. Svipstas lietā Tiesa atzīmēja, ka “visa apcietinājuma perioda laikā divu instanču tiesas atkārtoja pēc būtības tos pašus argumentus …” (skatīt iepriekšminēto spriedumu Svipstas lietā, § 108). Esošā judikatūra pret Latviju attiecas uz to pašu laika posmu, par ko iesniegta sūdzība šajā lietā.

97. Tiesa norāda, ka pastāv atšķirība starp prasību par nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu, ko nosaka Konvencijas 35. panta 1. punkts, un prasībām, kas izvirzītas Konvencijas 5. panta 3. punktā, kuru mērķis ir nodrošināt aizsardzību pret patvaļīgu brīvības atņemšanu. Taču, ja pastāvošā judikatūra parāda, ka šāda aizsardzība ir nesekmīga vai nepietiekama, tas būtu pretrunā ar pašu Konvencijas principu un novestu pie pārmērīga formālisma saskaņā ar 35. panta 1. punktu pieprasīt no iesniedzēja, lai viņš pilnībā izmanto šo nepietiekamo aizsardzību.

98. Vēl jo vairāk, Tiesa norāda, ka Valdība nav sniegusi nekādus nacionālā līmenī pastāvošās prakses piemērus, kas pierādītu minētā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti praksē. Valdības argumenti ir ļoti vispārīgi, atsaucoties uz attiecīgo normu likumā. Tiesa vēlreiz atkārto, ka Konvencijas institūciju pienākums nav ar savu darbību labot jebkādas nepilnības vai precizitātes trūkumu atbildētājas Valdības argumentācijā (skatīt Stran Greek Refineries un Stratis Andreadis pret Grieķiju, 1994. gada 9. decembra spriedums, Sērija A Nr. 301-B, 77. lpp., § 35). Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa uzskata, ka Valdības argumenti par nacionālā līmenī esošo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu pārsūdzības trūkuma dēļ, ir noraidāmi.

ii. Attiecībā uz lēmumiem, kas pagarina iesniedzēja apcietinājumu pēc viņa nodošanas tiesai  

99. Tiesa norāda, ka saskaņā ar lietas materiāliem 2000. gada 7. septembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis vienpersoniski, bez iesniedzēja vai viņa aizstāvja klātbūtnes, nodeva iesniedzēju tiesai un pieņēma lēmumu negrozīt piemēroto drošības līdzekli. Tādējādi iesniedzējs Rīgas apgabaltiesā nevarēja izvirzīt jautājumu par viņa apcietinājumu, jo viņš tiesas sēdē nepiedalījās.

100. Tālāk Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 226. pantu 2000. gada 7. septembra lēmums nebija pārsūdzams. Iesniedzējs nevarēja to pārsūdzēt arī saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 237. pantu, jo šis pants attiecas uz lēmumiem, kurus tiesa pieņēmusi rīcības sēdē. Tas neattiecas uz lēmumiem, kurus pieņēmis tiesnesis vienpersoniski, neuzaicinot apsūdzēto personu piedalīties sēdē.

101. Tas pats attiecas uz Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2001. gada 11. aprīļa atbildi, jo tas nebija lēmums, bet vienkārša vēstule, kuru nevarēja pārsūdzēt saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa noteikumiem. Tādējādi šī iesnieguma daļa nevar tikt noraidīta sakarā ar nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu.

iii. Attiecībā uz Satversmes tiesas spriedumu

102. Attiecībā uz Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2001-07-0103 Tiesa vēlas vēlreiz norādīt, ka prasība par kompensācijas piedziņu no Valsts attiecībā uz apcietinājuma likumīgumu nav tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir jāizmanto pilnībā, jo tiesības uz apcietinājuma likumīguma izskatīšanu tiesā un tiesības saņemt kompensāciju par brīvības atņemšanu, kas ir pretrunā ar 5. pantu, ir divi dažādi jautājumi (skatīt iepriekšminēto Kornakova lietu, § 84).

103. Turklāt Tiesa norāda, ka saskaņā ar iepriekšminētā sprieduma formulējumu Satversmes tiesa neatsaucas uz personām, kas atzītas par vainīgām nozieguma izdarīšanā un ir tikušas notiesātas (skatīt 81. punktu iepriekš). Tādējādi šajā lietā to nevar uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.  

c) Secinājums

104. Ņemot vērā iepriekšminēto, iesniedzēja sūdzība par viņa apcietinājumu šajā daļā nevar tikt noraidīta sakarā ar nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa tālāk norāda, ka tā nav noraidāma uz jebkāda cita pamata, un tādēļ tā ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

105. Valdība uzskata, ka iesniedzēja tiesības, kuras garantē Konvencijas 5. panta 3. punkts, nav tikušas pārkāptas. Tā norāda, ka noziegums, kurā iesniedzējs tika apsūdzēts, bija saistīts ar sarežģītu krimināllietu, kuru nevarēja sadalīt daļās, lai iesniedzēja lietu iztiesātu atsevišķi.

106. Valdība norāda, ka pretēji Laventa lietai (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu), par izmeklēšanu atbildīgā prokurora un tiesu izvirzīto pamatojumu nozīmīgums laika periodā, iesniedzējam atrodoties apcietinājumā, nemazinājās. It īpaši, ņemot vērā to, ka liecinieks R., kas tiesvedības laikā liecināja pret iesniedzēju, sūdzējās, ka viņam ir ticis draudēts, lai panāktu, ka viņš maina savu liecību.

107. Valdība vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka apcietinājums bija vienīgais iespējamais drošības līdzeklis, lai nodrošinātu iesniedzēja ierašanos uz tiesas sēdi, jo pirms viņa aizturēšanas iesniedzējs Latvijā uzturējās nelegāli bez reģistrētas dzīvesvietas. Vēl jo vairāk, iesniedzējs un viņa partnere neiesniedza lūgumu par iesniedzēja atbrīvošanu pret drošības naudu, lai gan šādu iespēju minēja par izmeklēšanu atbildīgais prokurors.

108. Valdība norāda, ka pirmstiesas izmeklēšana tika veikta divu gadu un sešu mēnešu garumā un ka atbildīgais tiesnesis pieņēma lēmumu nodot iesniedzēju tiesai 2000. gada 7. septembrī, t.i., Kriminālprocesa kodeksa 223. pantā noteiktā termiņa ietvaros.

109. Valdība norāda, ka pirmās instances tiesa sāka lietas iztiesāšanu divu gadu laikā pēc lietas saņemšanas tiesā. Šai sakarā Valdība paskaidro, ka tiesas sēde iesniedzēja lietas izskatīšanai tika nozīmēta lietu reģistrācijas secībā. Vēl jo vairāk, lietas izskatīšana tiesā 2002. gada 16. maijā un 20. maijā tika atlikta, jo vairāki liecinieki tiesā neieradās, par ko, pēc Valdības domām, nevar vainot Rīgas apgabaltiesu.

110. Valdība uzskata, ka iesniedzēja sūdzība saskaņā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu ir acīmredzami nepamatota vai arī, ka nav noticis šī panta pārkāpums.

b) Iesniedzējs

111. Iesniedzējs norāda, ka par izmeklēšanu atbildīgais prokurors atteicās sadalīt lietu, lai viņa lieta tiktu iztiesāta atsevišķi, un ka liecinieka R. liecība nebija saistīta ar viņa lietu.

112. Iesniedzējs apgalvo, ka par izmeklēšanu atbildīgais prokurors atteicās grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli, lai gan viņš piedāvāja atbrīvošanu pret drošības naudu. Viņš nesniedz nekādu papildus informāciju savu apgalvojumu pamatojumam.

 

2. Tiesas vērtējums

a) Tiesas judikatūras iedibinātie vispārīgie principi

113. Tiesas praksē tiek uzsvērta Konvencijas 5. pantā noteikto garantiju fundamentālā nozīmība indivīdu tiesību nodrošināšanai demokrātiskā valstī, lai viņi netiktu pakļauti patvaļīgam apcietinājumam no valsts varas iestāžu puses. Šai sakarā tā ir atkārtojusi, ka brīvības atņemšanai ir jābūt piemērotai ne tikai saskaņā ar nacionālo tiesību aktu materiālajām un procesuālajām tiesībām, bet tikpat lielā mērā saskaņā ar pašu 5. panta mērķi, t.i., lai aizsargātu indivīdu no patvaļīgi piemērota apcietinājuma.

114. It īpaši var minēt trīs tendences, kas caurauž Tiesas judikatūru: izņēmumu izsmeļošais raksturs, kas ir interpretējams strikti (piemēram, Ciulla pret Itāliju, 1989. gada 22. februāra spriedums, Sērija A Nr. 148, § 41) un kas nepieļauj plašu attaisnojumu klāstu saskaņā ar citiem pantiem (it īpaši Konvencijas  8.-11. pants); atkārtots uzsvars uz apcietinājuma likumīgumu procesuālā un materiālā ziņā, pieprasot precīzu likuma varas ievērošanu (skatīt Vinterverps (Winterwerp) pret Nīderlandi, 1979. gada 24. oktobra spriedums, Sērija A Nr. 33, § 39); un attiecīgo tiesiskās kontroles mehānismu ātrumu vai savlaicīgumu (saskaņā ar 5. panta 3. un 4. punktu) (skatīt Makkeijs (McKay) pret Apvienoto Karalisti, 2006. gada 3. oktobra spriedums, § 30).

i. Apcietinājuma tiesiskā kontrole

115. Viena no būtiskajām iezīmēm, kas ir iemiesota 5. panta 3. punktā, ir tiesiskā kontrole, kuras nolūks ir līdz minimumam samazināt patvaļības iespējamību un nodrošināt likuma varu – “vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem… kas ir skaidri minēts Konvencijas Preambulā” (skatīt Sakıks (Sakık) un citi pret Turciju, 1997. gada 26. novembra spriedums, Reports 1997-VII, 2623. lpp., § 44). Valsts amatpersonām ir jāizveido tiesiskās kontroles formas, kas tiek pielāgotas konkrētiem apstākļiem, taču tām ir jābūt savietojamām ar Konvenciju (skatīt, mutatis mutandis, Demirs (Demir) un citi pret Turciju, 1998. gada 23. septembra spriedums, Reports 1998-VI, 2653. lpp., § 41).

116. Tiesiskā kontrole ir jāveic saskaņā ar Konvencijas 5. panta 3. punkta formulējumu, “tiesnesim” vai “citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu”. Līgumslēdzējām valstīm ir atstāta iespēja izvēlēties starp divām kategorijām. Šāda izvēles iespēja netieši norāda uz to, ka šīs kategorijas nav identiskas. Taču Konvencijā tās ir minētas vienā un tai pašā frāzē un tiek pieņemts, ka šīs valsts institūcijas vai amatpersonas veic līdzīgas funkcijas (skatīt Šīsers (Schiesser) pret Šveici, 1979. gada 4. decembra spriedums, Sērija A Nr. 34, § 27). 5. panta 3. punktā minētajai “amatpersonai” ir jāpiedāvā garantijas, kā tas pienākas “tiesu” varai, un tai ir jāpiemīt dažām no “tiesneša” pazīmēm, t.i., tai ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, no kuriem ikviens ir garantija apcietinātajai personai. Viens no vissvarīgākajiem šādiem nosacījumiem ir amatpersonas un pušu neatkarība (skatīt iepriekšminēto Šīsera (Schiesser) lietu, § 31). Nepieciešamās neatkarības garantijas no amatpersonas un pusēm, un “amatpersonai” ir jābūt kompetentai izdot pavēli par atbrīvošanu pēc indivīda uzklausīšanas, un aizturēšanas un apcietinājuma likumības un pamatotības pārbaudes (skatīt Asenovs (Assenov) un citi pret Bulgāriju, 1998. gada 28. oktobra spriedums, Reports 1998-VIII, § 146).

117. Svarīgs tiesiskās uzraudzības aspekts ir periodiska pārskatīšana, kad tiesnesis izlemj, ka apcietinājuma turpināšanās ir pamatota. Šis ir saistīts ar to, ka apstākļi var mainīties, un ja pamats apcietinājumam var pastāvēt izmeklēšanas agrīnās stadijās, tas var arī nebūt noteicošais vēlākā stadijā. Apcietinājumu veicošo institūciju pienākums ir regulāri, ar īsiem intervāliem, nodot lietu par apcietinājumu tiesas uzraudzībai (skatīt mutatis mutandis, iepriekšminēto Asenova (Assenov) lietu,
§ 162). Turpmākai uzraudzībai ir jābūt tikpat stingrai, kā sākotnējai lietas izskatīšanai.

ii. Apcietinājuma ilgums

118. Tiesa vispirms vēlreiz atkārto, ka prezumpcija ir par labu atbrīvošanai (skatīt iepriekšminēto Makkeja (McKay) lietu, § 41). Apcietinājuma turpināšana konkrētā lietā var būt pamatota, ja ir skaidras norādes par patiesām sabiedrības interesēm, kas, neskatoties uz nevainības prezumpciju, ir svarīgākas par tiesībām uz brīvību (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu, § 70).

119. Tiesa atgādina, ka pirmām kārtām nacionālo tiesu varas institūciju pienākums ir nodrošināt, ka apsūdzētas personas apcietinājums pirmstiesas posmā nepārsniedz saprātīgas laika robežas (skatīt Leteljē (Letellier) pret Franciju, 1991. gada 26. jūnija spriedums, Sērija A Nr. 207, § 35). Šim nolūkam tām ir jāizskata visi fakti, kas runā par labu vai pret patiesu sabiedrības interešu pastāvēšanai, pienācīgā kārtā ievērojot nevainības prezumpcijas principu, atkāpšanos no noteikuma par indivīda brīvības ievērošanu, un norāda tos savos lēmumos, kas pieņemti sakarā ar iesniegumiem par atbrīvošanu (skatīt iepriekšminēto Leteljē (Letellier) lietu, § 35). Ir būtiski, ka, pamatojoties uz šajos lēmumos minētajiem iemesliem, kā arī uz to faktiem, kurus iesniedzējs norādījis savās apelācijas sūdzībās, Tiesai ir jāpieņem lēmums, vai ir vai nav noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums (skatīt iepriekšminētās Leteljē (Letellier) lietu, § 35, un Laventa lietu, § 70).

120. Pamatotu aizdomu pastāvēšana, ka apcietinātā persona ir izdarījusi pārkāpumu, ir nosacījums sine qua non par labu turpmāka apcietinājuma likumībai, taču pēc noteikta laika ar to vien vairs nepietiek. Tad Tiesai ir jānosaka, vai citi iemesli, kurus norādījušas tiesu varas institūcijas, bija “būtiski” un “pietiekami”, lai arī turpmāk pamatotu brīvības atņemšanu (skatīt lietu Ječiuss (Ječius) pret Lietuvu, Nr. 34578/97, § 93, un iepriekšminēto Laventa lietu, § 71). Viens no šādiem iemesliem ir aizbēgšanas draudi, kas nevar tikt novērtēti, tikai pamatojoties uz iespējamā sprieduma bardzību, un kas ir jāizvērtē, atsaucoties uz virkni citu būtisku faktoru, kas var vai nu apstiprināt aizbēgšanas draudu pastāvēšanu, vai arī var likt tiem izskatīties tik nenozīmīgiem, ka tie nevar būt par pamatu apcietinājumam pirmstiesas periodā (skatīt iepriekšminēto Leteljē (Letellier) lietu, § 43).

 

b) Šo principu piemērošana izskatāmajā lietā

121. Tiesa norāda, ka laika posms, kas ir jāņem vērā šīs sūdzības izskatīšanā, sākās 1998. gada 19. februārī, kad iesniedzējs tika aizturēts, un tas ilga līdz 2002. gada 1. jūnijam, kad Rīgas apgabaltiesa pasludināja savu spriedumu, t.i., četrus gadus, trīs mēnešus un 20 dienas.

i. Attiecībā uz lēmumiem, kas pagarināja iesniedzēja apcietinājumu laika posmā no 1998. gada 20. februāra līdz 1999. gada 20. aprīlim

122. Tiesa norāda, ka iesniedzējam tika piemērots drošības līdzeklis ar 1998. gada 20. februāra Ziemeļu rajona tiesas tiesneša lēmumu (skatīt 10. punktu iepriekš). Pēc tam Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis iesniedzēja apcietinājuma termiņu periodiski pagarināja līdz 1999. gada 20. aprīlim. Tiesa atgādina, ka principā tās uzdevums ir izvērtēt tiesu lēmumus 5. panta 3. punkta gaismā (skatīt iepriekšminēto Svipstas lietu, § 110). Tā atzīmē, ka iemesli, kas tika minēti visos lēmumos par iesniedzēja apcietinājuma termiņa pagarināšanu pirmstiesas periodā, bija īsi un abstrakti un tiem nebija pienācīga pamatojuma (skatīt 12. un 15. punktu iepriekš). Lēmumi tika sagatavoti izmantojot standarta veidlapu. Katrā nākamajā lēmumā tika atkārtoti tie paši apcietinājuma pamatotības iemesli tajā pašā formulējumā. Iemesli, kas varēja pamatot iesniedzēja sākotnējo apcietinājumu, ar laiku kļuva mazāk būtiski. Tiesa varētu atzīt, ka, ievērojot Valdības sniegtos argumentus, fakts, ka iesniedzējs uzturējās Latvijā nelegāli, varēja būt viens no konkrētajiem iemesliem viņa turpmākai paturēšanai apcietinājumā. Taču tas netika minēts nevienā tiesas lēmumā, kas tika pieņemts attiecībā uz iesniedzēju. Iemesli, kas tika minēti apstrīdētajos lēmumos, visa laika garumā palika identiski un bija nepārprotami nepietiekami, lai apmierinātu 5. panta 3. punkta prasības (skatīt iepriekš 119. un 120. punktu).

ii. Attiecībā uz Iesniedzēja apcietinājumu laika posmā no 1999. gada 21. aprīļa līdz 2000. gada 23. augustam

123. Tiesa tālāk konstatē, ka laika posmā starp 1999. gada 21. aprīli, kad lēmuma par viņa apcietinājumu termiņš bija izbeidzies, un 2000. gada 23. augustu, kad par izmeklēšanu atbildīgais prokurors pieņēma lēmu par atteikšanos iesniedzēju atbrīvot, viņš acīmredzot tika turēts cietumā uz Kriminālprocesa kodeksa 77. panta 5. daļas pamata. Tiesa jau agrāk ir konstatējusi (skatīt iepriekšminēto Svipstas lietu, §§ 86 un 87), ka šī noteikuma formulējums bija tik neskaidrs, ka tas radīja šaubas par tā precīzo nozīmi un ka tam bija iespējams vairāk nekā viens interpretējums. Tas skaidri nenoteica, ka bija prasība paturēt atbildētāju apcietinājumā, vēl jo mazāk, ka to bija iespējams izdarīt bez attiecīga pilnvarojuma. Šajā sakarā Tiesa uzskata, ka realitātē iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma automātiska pagarināšana šai laikā bija Latvijas varas iestāžu piekoptas vispārinātas prakses rezultāts, kam nebija precīza pamata tiesību aktos un kuras nepārprotams mērķis bija kompensēt trūkumus Kriminālprocesa kodeksā (skatīt iepriekšminēto Svipstas lietu, § 87).

iii. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu laika posmā no 2000. gada 23. augusta līdz 2000. gada 7. septembrim

124. Tiesa norāda, ka lēmumu par atteikumu atbrīvot iesniedzēju, pieņēma par lietas izmeklēšanu atbildīgais prokurors 2000. gada 23. augustā. Tā ir taisnība, ka saskaņā ar likuma Par prokuratūru 1. panta 1. punktu prokuroru var uzskatīt par “amatpersonu, kuru likums pilnvaro īstenot tiesu varu”. Taču izskatāmajā lietā par izmeklēšanu atbildīgais prokurors veica vienlaikus izmeklēšanas un apsūdzības funkcijas, jo viņš sastādīja apsūdzības rakstu un pārstāvēja prokuratūru pirmās un otrās instances tiesā (18. punkts un 45. punkts, kā arī 46. punkts iepriekš). Tādējādi viņa statuss nevarēja sniegt garantijas pret patvaļīgu vai nepamatotu apcietinājuma turpināšanu, jo viņam nepiemita “neatkarības” un “objektivitātes” kritēriji, kā to nosaka 5. panta 3. punkts (skatīt Jurjevs pret Latviju, Nr. 70923/01, 2006. gada 15. jūnija spriedums, § 60, iepriekšminēto Šisera (Schiesser) lietu, §§ 29 un 30, un lietu Salovs pret Ukrainu, Nr. 65518/01, 2005. gada 6. septembra spriedums, § 58).

iv. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu laika posmā no 2000. gada 7. septembra līdz 2002. gada 11. jūnijam

125. Tiesa atzīmē, ka Rīgas apgabaltiesas tiesnesis ne 2000. gada 7. septembra lēmumā, ne arī 2001. gada 11. aprīļa atbildē neminēja nekādus iemeslus, kas pamatotu iesniedzēja apcietinājuma turpināšanu (skatīt 30. un 42. punktu iepriekš). Tiesa uzskata, ka aizdomas, ka iesniedzējs bija izdarījis noziegumu, kas bija daļa no sarežģītas krimināllietas un fakts, ka iesniedzējs uzturējās Latvijā nelegāli, varētu attaisnot iesniedzēja turpmāku paturēšanu apcietinājumā (skatīt 122. punktu iepriekš). Taču Rīgas apgabaltiesas tiesnesis neko par šiem iemesliem neminēja. Vēl jo vairāk, ne iesniedzējam, ne viņa aizstāvim pat nebija nekādu iespēju sniegt savus komentārus šai sakarā.

126. Turklāt pirmās instances tiesai bija vajadzīgi divi gadi, lai sāktu lietas iztiesāšanu. Tas bija pretrunā ar Kriminālprocesa kodeksa 241. pantā noteiktajiem termiņa ierobežojumiem un tādējādi pārkāpa tiesiskās paļāvības principu, ko aizsargā Konvencija. Tiesa vērš Valdības uzmanību uz faktu, ka valstu pienākums ir organizēt savu tiesu varas sistēmu tādā veidā, ka tiek ievērots Konvencijas 5. panta 3. punktā noteiktais pienākums nodrošināt personai, kas aizturēta vai apcietināta, tiesības uz “tiesvedību saprātīgās laika robežās”. Arī pārējā Valdības argumentu daļa nesniedz pamatu iesniedzēja apcietinājuma turpināšanas attaisnošanai.

c) Secinājums

127. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secina, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums. Tā jau ir konstatējusi šī panta pārkāpumus vairākās lietās, kas ierosinātas pret Latviju (96. punkts iepriekš) nepietiekamas motivācijas un neefektīva procedūra, pieņemot lēmumu par personas paturēšanu apcietinājumā. Tiesa uzskata, ka šādas lietas, kā arī fakts, ka ir liels skaits līdzīgu iesniegumu, kas iesniegti izskatīšanai Tiesā, liekas, atklāj sistēmisku problēmu attiecību uz acīmredzami nekritisko apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu Latvijā.

 

III. KONVENCIJAS 6. PANTA 1. PUNKTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

128. Iesniedzējs sūdzējās, ka tiesvedība bija pārmērīgi ilga, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 6. panta 1. punktu, kas, ciktāl tas attiecas uz izskatāmo lietu, nosaka:

“1. Ikvienam ir tiesības, nosakot … viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu […] tiesā… “

 

A. Sūdzības pieņemamība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

129. Valdība neiesniedza nekādus komentārus attiecībā uz iesniedzēja sūdzības pieņemamību izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu.

 

b) Iesniedzējs

130. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus attiecībā uz viņa sūdzības pieņemamību izskatīšanai saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu.

2. Tiesas vērtējums

131. Tiesa uzskata, ka iesniedzēja sūdzība par tiesvedības ilgumu nav nepamatota Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Tā tālāk norāda, ka tā nav noraidāma arī ne uz kāda cita pamata. Tādējādi tā ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

 

B. Sūdzības būtība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

132. Valdība apgalvojumu noraida. Attiecībā uz laika posmu no 1998. gada 19. februāra līdz 2002. gada 11. jūnijam Valdība uzsver, ka iesniedzējs bija aizdomās turētais sarežģītā krimināllietā. Lietas izmeklēšana un iztiesāšana bija laika ziņā ietilpīga, jo bija septiņi līdzapsūdzētie, kas sniedza pretrunīgas un maldinošas liecības. Lieta sastāvēja no četriem dažādiem noziegumiem, un to nevarēja sadalīt vairākās krimināllietās, lai iesniedzēja lietu iztiesātu atsevišķi.

133. Valdība nenoliedz, ka pirmās instances tiesai bija vajadzīgi divi gadi, lai sāktu lietas iztiesāšanu, taču tā uzskata, ka aizkavēšanās nevarēja tikt attiecināta tikai uz nacionālajām varas iestādēm. Valdība lūdz Tiesu ņemt vērā, ka tiesnesim ir atļauts vienlaicīgi izskatīt tikai vienu krimināllietu. Tādējādi iesniedzēja lietas izskatīšana nesākās tūlīt pēc viņa nodošanas tiesai, bet tika nozīmēta iztiesāšanai tās reģistrācijas kārtībā. Vēl jo vairāk, 2002. gada 16. maijā un 20. maijā lietas izskatīšana tiesā tika atlikta, jo tiesā neieradās vairāki liecinieki.

134. Attiecībā uz tiesvedību apelācijas kārtībā Valdība uzskata, ka laika posms no 2002. gada 11. jūnija līdz 2002. gada 21. novembrim, kad apelācijas tiesa pasludināja savu spriedumu, nevar tikt uzskatīts par pārmērīgi ilgu.

b) Iesniedzējs

135. Iesniedzējs apgalvo, ka prokurors noraidīja viņa lūgumu nošķirt viņa lietu no apvienotajām četrām lietām.

 

2. Tiesas vērtējums

a) Tiesas judikatūras iedibinātie vispārīgie principi

i. Laika posms, kas jāņem vērā

136. Tiesa atgādina, ka laika posms, kas jāņem vērā, sākas ar brīdi, kad persona tiek apsūdzēta noziegumā, taču tam nebūt nav jābūt brīdim, kad pirmoreiz tiek izvirzīta oficiāla apsūdzība pret personu, kuru tur aizdomās par nozieguma izdarīšanu (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu, § 85). “Apsūdzība” 6. panta 1. punkta izpratnē var tikt definēta kā “oficiāls paziņojums, kuru indivīdam sniedz kompetenta institūcija kā apgalvojumu, ka viņš ir izdarījis noziegumu” (skatīt Ekls (Eckle) pret Vāciju, 1982. gada 15. jūlija spriedums, Sērija A Nr. 51, § 73).

 

ii.Tiesvedības ilguma saprātīgums

137. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesvedības ilguma saprātīgums ir jāvērtē lietas konkrēto apstākļu kontekstā, kā arī ievērojot Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus, it īpaši lietas sarežģītību un iesniedzēja un to varas iestāžu rīcību, kas nodarbojas ar lietu (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu, § 87, un iepriekšminēto Svipstas lietu, § 151).

138. Tiesa vēlreiz atkārto, ka nespēja ievērot nacionālajos tiesību aktos noteiktos laika termiņus pati par sevi nav pretrunā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu (skatīt Vīzingers (Wiesinger) pret Austriju, 1991. gada 30. oktobra spriedums, Sērija A Nr. 213, 22. lpp., § 60), taču 6. panta 1. punkts uzliek Līgumslēdzējām valstīm pienākumu organizēt savas tiesu varas sistēmas tādā veidā, lai to tiesas varētu ievērot ikvienu no tās prasībām, tai skaitā pienākumu izskatīt lietas saprātīgā laika termiņā (Kirtatoss (Kyrtatos) pret Grieķiju, Nr. 41666/98, § 42, ECHR 2003-VI).

b) Šo principu piemērošana izskatāmajā lietā

i. Laika posmam, kas ir jāņem vērā

139. Tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā vērā ņemamais laika posms sākās 1998. gada 19. februārī, kad iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par laupīšanu. Attiecībā uz šī laika posma beigām, galīgo spriedumu pasludināja Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2002. gada 21. novembrī. Tādējādi laika posms, kas jāņem vērā, ilga četrus gadus, deviņus mēnešus un 3 dienas.

 

ii. Tiesvedības ilguma saprātīgums

140. Pievēršoties faktiem izskatāmajā lietā, Tiesa uzskata, ka tiesvedība var tikt uzskatīta par sarežģītu, ievērojot, inter alia, tās raksturu, t.i., lietā bija apkopoti četri dažādi noziegumi un septiņas līdzapsūdzētās personas. Tiesa norāda, ka iesniedzējs bija iesaistīts tikai vienā no šiem noziegumiem.

141. Tiesa atzīmē, ka pastāvēja ilgs laika posms, kad, lietai atrodoties Rīgas apgabaltiesā, netika veiktas nekādas darbības: tiesa saņēma lietu 2000. gada 4. septembrī, taču lietas izskatīšana tiesā sākās tikai 2002. gada 13. maijā, t.i., pēc viena gada un astoņiem mēnešiem. Tas bija arī pretrunā ar Kriminālprocesa kodeksa 241. panta prasībām. Lai gan tas automātiski nenoved pie 6. panta 1. punkta pārkāpuma, fakts tomēr paliek, ka tas nav saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu. Vēl jo vairāk, ievērojot to, ka iesniedzējs atradās pirmstiesas apcietinājumā laika posmā no 2000. gada 4. septembra līdz 2002. gada 13. maijam, bija svarīgi, ka varas iestādes izrādītu pienācīgu centību, lai nodrošinātu, ka viņš stājas tiesas priekšā savlaicīgi (skatīt, mutatis mutandis, iepriekšminēto Asenova lietu, § 154 un 157, un Vasilevs pret. Bulgāriju, Nr. 59913/00, 2006. gada 2. maija spriedums, §§ 73-75).

142. Ņemot vērā savus iepriekšējos lēmumus līdzīgās lietās pret Latviju (skatīt iepriekšminēto Svipstas lietu, §§ 150 un 162, un iepriekšminēto Laventa lietu, §103), kā arī jebkādu norāžu trūkumu par iesniedzēja vainu pie lietas iztiesāšanas uzsākšanas aizkavēšanos, Tiesa atzīst, ka tiesvedības ilgums bija pārmērīgs un ka tas neapmierināja “savlaicīguma” prasību izskatāmajā lietā.

c) Secinājums

143. Tādējādi izskatāmajā lietā ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.

 

IV. KONVENCIJAS 8. PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

144. Tālāk iesniedzējs sūdzējās, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņam nebija atļauts sarakstīties ar saviem tuviniekiem un saņemt ilglaicīgās tikšanās ar savu partneri visa viņa apcietinājuma laikā un ka viņš tika nelikumīgi deportēts no Latvijas, pārkāpjot Konvencijas 8. pantu, kas nosaka:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

 

A. Sūdzības pieņemamība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

i. Sarakstes aizliegums

145. Valdība uzskata, ka iesniedzēja sūdzība par aizliegumu sarakstīties ar tuviniekiem ir atzīstama par nepieņemamu izskatīšanai, jo viņš to iesniedza 2001. gada 3. septembrī un tādējādi neievēroja sešu mēnešu laika ierobežojumu no brīža, kad tika pieņemts galīgais lēmums: 2000. gada 16. augustā atbildīgais prokurors deva atļauju iesniedzējam sarakstīties ar savu māti, un 2000. gada 13. septembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla aizliegumu sarakstīties ar savu partneri. Bez tam Valdība norāda, ka iesniedzējs nepārsūdzēja 2000. gada 16. augusta lēmumu, kā to nosaka Kriminālprocesa kodeksa 222. pants, un tādējādi pilnībā neizmantoja nacionālajā līmenī pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekli.

ii. Iesniedzēja tiesības uz ilglaicīgu tikšanos

146. Valdība norāda, ka iesniedzējs pilnībā neizmantoja nacionālajā līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo viņš neiesniedza sūdzību Satversmes tiesā par “Pagaidu noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos” neatbilstību Satversmē garantētajām pamattiesībām.

147. Attiecībā uz tiesvedības efektivitāti Satversmes tiesā Valdība atsaucas uz tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu Nr. 2001-05-03 un norāda, ka nebija šķēršļu, kas kavētu iesniedzēju griezties tiesā.

iii. Iesniedzēja izraidīšana no Latvijas

148. Vispirms Valdība ierosina nodalīt divas atsevišķas procedūras – izraidīšanu, kas sekoja notiesājošam spriedumam, un izraidīšanu administratīvo noteikumu, attiecībā par ārvalstnieku ierašanos un uzturēšanos Latvijā, pārkāpšanas rezultātā. Valdība norāda, ka izskatāmajā lietā iesniedzējs tika izraidīts iepriekšminēto administratīvo noteikumu pārkāpuma rezultātā.

149. Valdība atzīmē, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 228. panta 3. punktu un 239. panta 7. punktu, kas bija spēkā attiecīgajā laikā, valsts varas iestāžu lēmumi, kas skar indivīdu tiesības un pienākumus, tiek izskatīti tiesā, kas ir pilnībā pilnvarota atcelt apstrīdēto lēmumu un izbeigt administratīvo tiesvedību pret attiecīgo indivīdu.

150. Valdība norāda, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija iesniedzējam gan zināms, gan arī pieejams, jo 2002. gada 29. augustā viņš pārsūdzēja PMLP lēmumu.

151. Tālāk Valdība norāda, ka iesniedzēja izraidīšana no Latvijas neierobežoja viņa iespējas griezties tiesā, jo viņš varēja izlabot savas sūdzības trūkumus un turpināt tiesvedību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā ar sava advokāta starpniecību. Ja tiesa uzskatītu iesniedzēja klātbūtni par obligātu, tā būtu varējusi viņu izsaukt uz tiesu saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 239. panta 5. punktu. Izsaukums uz tiesu būtu bijis pietiekams pamats vīzas izsniegšanai iesniedzējam.

152. Pēc Valdības domām, lai apgalvotu, ka nacionālajā līmenī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi ir izsmelti, kā to nosaka Konvencijas 35. panta 1. punkts, vispirms būtu jāievēro visi attiecīgie procesuālie noteikumi, kas nosaka sūdzības iesniegšanu nacionālā līmenī. Tas acīmredzot tā nav šajā tiesvedībā. Tādējādi Valdība uzskata, ka pirms sūdzības iesniegšanas Tiesā iesniedzējs nav izsmēlis visus nacionālajā līmenī pieejamos un spēkā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus.

b) Iesniedzējs

153. Attiecībā uz sarakstes aizliegumu iesniedzējs apgalvo, ka viņam nebija atļauts sarakstīties ar saviem tuviniekiem divarpus gadus. Iesniedzējs neiesniedza nekādus komentārus attiecībā uz iespējamo pārkāpumu attiecībā uz viņa tiesībām uz ilglaicīgo tikšnos un viņa izraidīšanu no Latvijas.

2. Tiesas vērtējums

a) Sarakstes aizliegums

154. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu tā var izskatīt vienīgi sūdzības, attiecībā uz kurām ir tikuši izsmelti visi nacionālajā līmenī esošie tiesību aizsardzības līdzekļi un kas ir iesniegtas sešu mēnešu laikā no “galīgā” nacionālajā līmenī pieņemtā lēmuma datuma vai no situācijas pastāvēšanas izbeigšanās, par kuru sūdzas iesniedzējs (skatīt, mutatis mutandis, iepriekšminēto Jēčiusa (Jėčius) lietu, § 44).

155. Atstājot malā jautājumu par nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzību līdzekļu izsmelšanu, Tiesa atzīmē un tādējādi piekrīt Valdības argumentiem, ka pēdējais aizliegums sarakstīties tika atcelts 2000. gada 13. septembrī, t.i., vairāk nekā sešus mēnešus pirms iesniegums tika iesniegts (2001. gada 4. septembrī), kā rezultātā šī sūdzība tika iesniegta ārpus noteiktā termiņa ietvariem.

156. No tā izriet, ka šī iesnieguma daļa ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu un 4. punktu.

b) Iesniedzēja tiesības uz ilgtermiņa apmeklējumu

157. Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams izskatīt jautājumu, vai Valdības ieteiktais tiesību aizsardzības līdzeklis (145. un 147. punkts iepriekš) būtu bijis efektīvs, jo iejaukšanās iesniedzēja tiesībās nenotika “saskaņā ar likumu” tālāk izskaidroto iemeslu dēļ (skatīt 165. -167. punktu un 170.-174. punktu tālāk). Tādējādi šī iesnieguma daļa nevar tikt noraidīta sakarā ar nacionālā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Tā nav noraidāma arī ne uz kāda cita pamata un ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

c) Iesniedzēja izraidīšana no Latvijas

158. Vispirms Tiesa norāda, ka saskaņā ar PMLP 2002. gada 29. jūlija lēmuma formulējumu (skatīt 47. punktu iepriekš) iesniedzējs tika izraidīts viņa notiesāšanas rezultātā.

159. Otrkārt, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs pārsūdzēja abus – gan spriedumu par viņa deportāciju, gan PMLP lēmumu. Tādējādi šī iesniedzēja sūdzības daļa pretēji Valdības apgalvojumiem nevar tikt noraidīta sakarā ar nacionālā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošanu Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Tā nav noraidāma arī ne uz kāda cita pamata un tādējādi ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība

1. Pušu argumenti

a) Valdība

i. Iesniedzēja tiesības uz ilgtermiņa apmeklējumiem

160. Valdība uzskata, ka ierobežojumi, kas tika piemēroti iesniedzēja tiesībām uz viņa dzīvesbiedres apmeklējumiem, bija noteikti likumā, un tiem bija leģitīms mērķis, proti, aizsargāt sabiedrisko kārtību un drošību, un bija atbilstoši, jo tie tika piemēroti vienīgi pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kad tika veikti noteikti, neatliekami izmeklēšanas pasākumi.

ii. Iesniedzēja izraidīšana no Latvijas

161. Valdība uzskata, ka pavēle par iesniedzēja izraidīšanu no Latvijas ir izdota “saskaņā ar likumu”. Vēl jo vairāk, Valdība uzsver, ka tam, vai Rīgas apgabaltiesas spriedums bija vai nebija stājies spēkā, nebija juridiskas nozīmes, jo iesniedzējs netika izraidīts uz sprieduma pamata.

162. Valdība norāda, ka iesniedzējs tika izraidīts administratīvās tiesvedības rezultātā, kura tika ierosināta viņa ilgstošā nelegālās uzturēšanās Latvijā rezultātā.

163. Valdība vēlreiz atkārto, ka iesniedzējs ieradās Latvijā uz vīzas pamata, kas bija derīga līdz 1997. gada 17. novembrim. Pēc vīzas derīguma termiņa izbeigšanās iesniedzējs nemēģināja saņemt uzturēšanās atļauju, bet palika Latvijā nelegāli, līdz 1998. gada 19. februārī viņš tika aizturēts. Rezultātā pēc viņa atbrīvošanas 2002. gada 19. augustā iesniedzējs dzīvoja Latvijā nelegāli, un PMLP, pēc Valdības apgalvojuma, izdeva izraidīšanas pavēli saskaņā ar Likuma par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā 38. pantu. Tādējādi pēc Valdības apgalvojuma “paredzēts likumā” kritērijs tika ievērots. Tālāk, likums bija oficiāli publicēts, viegli pieejams, un tā noteikumi bija formulēti pietiekami skaidri un precīzi.

b) Iesniedzējs

164. Iesniedzējs šai sakarā nekādus komentārus neiesniedza.

2. Tiesas vērtējums

a) Tiesas judikatūras iedibinātie vispārīgie principi

165. Tiesa atgādina, ka 8. panta aizsardzība attiecas uz vairāk nekā tikai ģimeni šī jēdziena tradicionālajā izpratnē (skatīt Markss (Marckx) pret Beļģiju, 1979. gada 13. jūnija spriedums, Sērija A Nr. 31, 21. lpp., § 31). Tādējādi saskaņā ar šo pantu ģimenes jēdziens var ietvert citas de facto “ģimenes” saites. Bērns, kas dzimis šādu attiecību rezultātā, ir ipso jure šādas “ģimenes” vienības daļa jau no sava dzimšanas brīža un jau pēc sava piedzimšanas fakta (skatīt Kīgans (Keegan) pret Īriju, 1994. gada 26. maija spriedums, Sērija A Nr. 290, 18.-19. lpp., § 44). Tiesības uz ģimenes dzīvi aizsargā 8. panta 1. punkts, un tās var tikt attaisnoti ierobežotas vienīgi tad, ja tiek ievēroti šī noteikuma otrajā punktā izvirzītie nosacījumi.

166. Tiesa vēlreiz atkārto, ka apcietinājums, tāpat kā jebkurš cits pasākums, kas atņem personai brīvību, ir saistīts ar attiecīgiem privātās un ģimenes dzīves ierobežojumiem. Taču nozīmīga daļa apcietinātās personas tiesībās uz ģimenes dzīvi ir tas, ka varas iestādes dod viņam iespēju vai nepieciešamības gadījumā palīdz viņam uzturēt sakarus ar saviem vistuvākajiem ģimenes locekļiem (skatīt, mutatis mutandis, Messina pret Itāliju (Nr.2), Nr. 25498/94, § 61, 2000. gada 28. septembra spriedums). Tādi ierobežojumi kā ģimenes apmeklējumu skaita ierobežojumi ir iejaukšanās viņa tiesībās saskaņā ar 8. pantu, un tie ir jāpiemēro, pirmām kārtām, “saskaņā ar likumu” (skatīt Klamecki pret Poliju, (Nr. 2), Nr. 31583/96, § 144, 2003. gada 3. aprīļa spriedums).

167. Lai noteiktu, vai iejaukšanās notika saskaņā ar likumu, Tiesa piemēro trīskāršo paredzamības testu (skatīt Huvigs (Huvig) pret Franciju, 1990. gada 24. aprīļa spriedums, Sērija A Nr. 176-B, § 26). Pirmkārt, ir jānosaka, vai tiesību ierobežojumam ir kādas pamats nacionālajos tiesību aktos. Šai sakarā Tiesa atgādina, ka noteiktos apstākļos, lai novērtētu, vai paredzamības kritērijs tika ievērots, var ņemt vērā instrukcijas, kam pašām par sevi nav likuma spēka (skatīt Silvers un citi pret Apvienoto Karalisti, 1983. gada 25. marta spriedums, Sērija A Nr. 61, 37. lpp., §§ 85-90). Otrkārt, likumam ir jābūt pieejamam, un, treškārt, likumam ir jābūt formulētam tādā veidā, lai persona varētu paredzēt, cik lielā mērā tas ir saprātīgi attiecīgajos apstākļos, sekas, kādas rādīsies attiecīgās rīcības rezultātā (skatīt iepriekšminēto Silvera lietu, §§ 87 un 88).

168. Visbeidzot, Tiesa vēlreiz atkārto, ka Konvencija negarantē ārvalstnieka tiesības dzīvot noteiktā valstī, un, izpildot savu uzdevumu, saglabāt sabiedrisko kārtību, Līgumslēdzējām valstīm ir tiesības izraidīt ārvalstnieku, kas ir notiesāts par noziegumiem. Taču viņu lēmumiem šai jomā, ciktāl viņi var iejaukties tiesībās, kuras tiek aizsargātas saskaņā ar 8. panta 1. punktu, ir jābūt “saskaņā ar likumu” (skatīt Sļivenko pret Latviju [Lielā palāta], Nr. 48321/99, § 113, ECHR 2003-X, un Ūners (Üner) pret Nīderlandi [Lielā palāta], Nr. 46410/99, § 54, 2006. gada 18. oktobra spriedums).

 

b) Šo principu piemērošana izskatāmajā lietā

169. Attiecībā uz iesniedzēja ģimenes stāvokli Tiesa norāda, ka tad, kad viņš tika apcietināts 1998. gadā, viņš bija nodzīvojis nereģistrētā laulībā vairāk nekā piecus gadus (skatīt 6. punktu un 8. punktu iepriekš). Šai sakarā ilglaicīgu tikšanos ar ģimeni aizliegums visu iesniedzēja apcietinājuma laiku izmeklēšanas cietumā (skatīt 28. punktā iepriekš) un viņa izraidīšana no Latvijas bija iejaukšanās viņa ģimenes dzīvē Konvencijas 8. panta izpratnē. Tiesa izvērtēs, vai šie ierobežojumi tika piemēroti “saskaņā ar likumu”.

i. Iesniedzēja tiesības uz ilgtermiņa apmeklējumiem

170. Piemērojot paredzamības testa pirmo kritēriju izskatāmajai lietai, Tiesa atzīmē, ka viņa partneres un viņu kopējā bērna ilglaicīgo tikšanos ierobežojumam bija zināms pamats nacionālajos tiesību aktos, kas bija piemērojami attiecīgajā laika posmā (67.-72. punkts iepriekš). Tiesa vēlreiz atkārto, ka tā bija izteikusi šaubas par nacionālo tiesību aktu atbilstību 8. panta 2. punkta prasībām (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu, § 140).

171. Attiecībā uz otro kritēriju, Tiesa ņem vērā Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu, kurā ir konstatēts, ka Pagaidu noteikumi par kārtību, kādā aizdomās turētās, apsūdzētās, apcietinātās un notiesātās personas turamas izmeklēšanas cietumos nebija publicēti tādā veidā, lai tos padarītu publiski pieejamus. Tādējādi Pagaidu noteikumi un acīmredzot arī Instrukcija par kārtību, kādā aizdomās turētās, apsūdzētās, apcietinātās un notiesātās personas turamas izmeklēšanas cietumos bija iekšējie normatīvie akti, t.i., tie nebija pieejami sabiedrībai.

172. Tādējādi Tiesa secina, ka nevar uzskatīt, ka ir ticis ievērots testa otrais kritērijs. Vēl jo vairāk, Pagaidu noteikumi un Instrukcija, kas nosaka ierobežojumu, pēc to iekšējā rakstura var tikt uzskatīti par šķērsli attiecībā uz iesniedzēja iespējām apstrīdēt ierobežojuma likumību Satversmes tiesā.

173. Pievēršoties trešajam testa kritērijam, var pieņemt, ka persona nevarēja paredzēt sekas, jo Pagaidu noteikumi nebija pieejami sabiedrībai.

174. No tā izriet, ka ilglaicīgo tikšanos aizliegums izskatāmajā lietā bija Konvencijas 8. panta pārkāpums.

ii. Iesniedzēja izraidīšana no Latvijas

175. Saskaņā ar PMLP 2002. gada 29. jūlija lēmuma formulējumu iesniedzējs tika izraidīts saskaņā ar Kriminālkodeksa 24.² pantu uz sprieduma pamata, kas noteica viņa deportāciju no Latvijas. Lēmumā nebija atsauces uz Likuma par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā 38. pantu, kas tur būtu bijusi, ja iesniedzējs būtu ticis izraidīts saskaņā ar administratīvajām normām, kas noteica ārvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijā. Tādēļ Tiesa secina, ka iesniedzējs tika izraidīts uz 2002. gada 11. jūnija sprieduma pamata.

176. Iesniedzējs šo spriedumu pārsūdzēja. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 357. pantu spriedums nebija stājies spēkā un kļuvis galīgs, jo vēl nebija izskatīta apelācijas sūdzība. Tādējādi nebija likumīga pamata iesniedzēja deportācijai, un tas bija pretrunā ar Likuma par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā 48.1 panta prasībām. No tā izriet, ka iesniedzēja deportācija nebija “saskaņā ar likumu”, un tā bija pretrunā ar 8. panta prasībām.

177. Pat ievērojot to, ka iesniedzējs tika izraidīts, kā apgalvo Valdība, administratīvās tiesvedības rezultātā, Tiesa norāda, ka viņš pārsūdzēja PMLP lēmumu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. Tiesa prasīja izdarīt labojumus apelācijas sūdzības veidlapā, nosakot izpildes termiņu. Taču iesniedzējs tika izraidīts, nedodot viņam iespēju izlabot trūkumus. Tiesa secina, ievērojot tās konstatējumus iepriekš (176. punkts), ka iesniedzēja izraidīšana, kamēr viņa apelācijas sūdzība par PMLP lēmumu vēl nebija izskatīta, nenotika “saskaņā ar likumu”.

178. No iepriekš minētā izriet, ka rīkojums par iesniedzēja deportāciju no Latvijas netika izdots un izpildīts “saskaņā ar likumu”.

 

c) Secinājums

179. Tādējādi Tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

 

V. KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANA

180. Konvencijas 41. pants nosaka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Morālais kaitējums

181. Iesniedzējs pieprasīja 100 000 eiro (EUR) par morālo kaitējumu.

182. Valdība uzskata, ka pieprasītā summa ir nepamatota un pārmērīga, un apgalvo, ka nepastāv cēloniskas saiknes starp iespējamajiem pārkāpumiem un iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Pēc Valdības domām, ņemot vērā Tiesas nolemto Laventa lietā (skatīt iepriekšminēto Laventa lietu, §§ 150 un 151), ja Tiesa konstatēs Konvencijas pārkāpumu iesniedzēja lietā, šis konstatējums pats par sevi būs pietiekams un taisnīgs iespējamā morālā kaitējuma atlīdzinājums. Ja Tiesa, izvērtējot morālo kaitējumu, pieņems citu lēmumu, Valdība norāda, ka ir jāņem vērā Latvijas Republikas un iesniedzēja pašreizējās dzīvesvietas – Krievijas Federācijas – sociālekonomiskie apstākļi.

183. Tiesa uzskata, ka Konvencijas pārkāpumu konstatācija pati par sevi nav pietiekams un taisnīgs atlīdzinājums šajā lietā un nolemj piešķirt iesniedzējam 5 000 eiro (EUR) par morālo kaitējumu (skatīt, mutatis mutandis, iepriekšminēto Kornakova lietu, § 178).

B. Maksājumi un izdevumi

184. Iesniedzējs neiesniedza prasību par maksājumiem un izdevumiem, kas radušies nacionālajās tiesās un Tiesā. Tādējādi Tiesa šajā sakarā viņam nepiešķirs nekādu summu.

C. Likumiskie procenti

185. Tiesa nolemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, plus trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina, ka sūdzības par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un likumīgumu, viņa tiesības uz ilglaicīgo tikšanos pirmstiesas apcietinājuma laikā, tiesvedības ilgums pret iesniedzēju un viņa izraidīšana no Latvijas ir pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, bet pārējā iesnieguma daļa nav pieņemama izskatīšanai;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums;

4. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums;

5. Nolemj

(a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu, ir jāsamaksā iesniedzējam EUR 5,000 (piecus tūkstošus eiro) par morālo kaitējumu;

(b) ka no iepriekšminēto triju mēnešu beigām līdz samaksas veikšanai, par iepriekšminēto naudas summu ir jāmaksā parastie procenti pēc likmes, kas ir vienlīdzīga Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevumu procentu likmei šajā periodā, plus trīs procenti;

6. Noraida pārējo iesniedzēja prasību par taisnīgu atlīdzību.

Sastādīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2007. gada 18. janvārī saskaņā ar Tiesas Reglamenta 77. panta 2. un 3. punktu.

Sekretārs Vincent Berger

Priekšsēdētājs Boštjan M. Zupančič