1993.gada 16.februāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies informācijai! Rezultātu! Reģistrējušies 117 deputāti. Paldies.

Par darba kārtību 16. un 17.februārim. Vispirms svītrojumi komisiju un autoru (iesniedzēju) vārdā, pēc tam atsevišķi balsojumi un pēdējais – koriģējumi. Vispirms par svītrojumiem, lūdzu!

A.Lembergs: Es sapratu, ka tagad ir jāizsakās par darba kārtību.

Priekšsēdētājs: Jā, taču darba kārtību mēs izskatām zināmā secībā. Lūdzu.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Es piedāvāju svītrot no šīsdienas darba kārtības pirmo jautājumu – “Par Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta projektu” pirmajā lasījumā. Kāpēc? Tāpēc, ka pirmais lasījums jau bija, deputāti to jau apsprieda pagājušajā trešdienā, taču valdība nav devusi savus slēdzienus, secinājumus un priekšlikumus par deputātu izteiktajām piezīmēm debatēs, kā arī par Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas un Apvienotās budžeta komisijas priekšlikumiem. Mums tāda materiāla nav. Tagad mēs no paša rīta pirms 10 minūtēm saņēmām kaut kādu materiālu, kuru, protams, piecās minūtēs tik nopietnā jautājumā, kāds ir budžets, nav iespējams izskatīt un nopietni sagatavot. To visu vajag pārbaudīt, izanalizēt un izdarīt secinājumus.

Tāpēc es domāju, ka tādu svarīgu jautājumu, kāds ir budžeta jautājums, kura izskatīšanai likums “Par budžeta tiesībām” paredz trīs mēnešus, manuprāt, nevajag sasteigt. To varētu atlikt uz nākamo otrdienu, lai deputāti un valdība varētu sagatavoties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas būs atsevišķs balsojums. Vēl, lūdzu, kādi ir priekšlikumi? Nav.

Tad balsosim par Prezidija piedāvāto darba kārtību, izņemot tās 1.punktu, par kuru būs atsevišķs balsojums. Lūdzu.

E.Jurševics: Cienījamais priekšsēdētāj, no darba kārtības ir pazudis jautājums par Latvijas Medicīnas akadēmijas Satversmi. Prezidijs nosvītroja tikai jautājuma zīmi, bet Satversmi atstāja darba kārtībā. Es to tagad neredzu. Tādēļ lūdzu to atstāt darba kārtībā kā 12.punktu uz rītdienu un iekļaut darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Arī tas ir atsevišķs balsojums. Bez tam Prezidijā bija domstarpības, un daži kolēģi ir citādi sapratuši. Endziņa kungs uzskatīja, ka tas ir svītrojams, citi turpretī atkal domāja, ka ir svītrojama tikai jautājuma zīme. Tāpēc tas būs atsevišķs balsojums.

Vai ir kādas iebildes, izņemot šos divus jautājumus – par budžetu un par Medicīnas akadēmijas Satversmi, par kuriem būs atsevišķs balsojums? Balsosim, lūdzu, par pārējiem darba kārtības punktiem. Jā, par Prezidija iesniegto darba kārtību 16. un 17.februārim. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 113 – par, 3 – pret, atturas – nav. Darba kārtība ir apstiprināta.

Atsevišķie balsojumi. Var izteikties par balsošanas motīviem. Lūdzu, Godmaņa kungs! Nav? Mūsu apspriešanas kārtība ir šāda: ja ir iebildes par kādu jautājumu, kuru ir iesniedzis Augstākās padomes Prezidijs, tad atsevišķs balsojums notiek par Augstākās padomes Prezidija iesniegto jautājumu. Un tāpēc mēs balsosim par Augstākās padomes priekšlikumu – iekļaut 16.februāra darba kārtībā jautājumu par Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta projektu pirmajā lasījumā. Balsosim par tā iekļaušanu!

Lūdzu Gulbja kungs!

J.Gulbis: Vai drīkst uzdot jautājumu? Mēs taču šo jautājumu pirmajā lasījumā jau izskatījām un nobalsojām, vai tas tiek iekļauts. Tātad vai mēs atceļam to balsojumu vai tas vēlreiz kādā citā veidā tiek iekļauts pirmajā lasījumā? Kā tas ir saprotams? Es gribēju saņemt atbildi uz šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Mums reglamentā nav noteikts, ka par jautājumu, kuru mēs esam izskatījuši, valdība vai kāds cits iesniedzējs, arī deputāti, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, nevar atkārtoti iesniegt priekšlikumu par sava jautājuma izskatīšanu.

J.Gulbis: Tātad neatceļot šo balsojumu?

Priekšsēdētājs: Protams! Kāpēc tas būtu jāatceļ, ja tas ir iesniegts atkārtotai izskatīšanai ar niansēm vai bez niansēm. To lemsim, izskatot šo jautājumu. Tagad ir runa tikai par iekļaušanu darba kārtībā.

Felsa kungs, lūdzu!

A.Felss: Es gribēju teikt par izskatīšanas laiku.

Priekšsēdētājs: Mēs taču norunājām, ka vispirms spriedīsim par iekļaušanu vai neiekļaušanu, bet pēc tam koriģēsim laikus. Vai neviens vairs nevēlas izteikt savu viedokli par balsošanas motīviem? Lūdzu, balsosim par Augstākās padomes Prezidija priekšlikumu – iekļaut projektu “Par Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžetu” pirmajā lasījumā, tātad iekļaut to 16.februāra darba kārtībā. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 84 – par, 11 – pret, 15 – atturas.

Būtu labi, ja mēs nobalsotu arī par Satversmi. Lūdzu, Jurševica kungs, īsu komentāru!

E.Jurševics: Prezidijā Endziņa kungam bija domstarpības par vienu pantu, bet es domāju, ka to varēs izlemt apspriešanas laikā un atbildēt uz visiem jautājumiem. Manuprāt, mums nav nekādu tiesību to pašreizējā momentā labot. Es domāju, ka šie visi jautājumi ir atrisināmi, tādēļ lūdzu iekļaut tos darba kārtībā. Komisija to atbalsta.

Priekšsēdētājs: Balsosim par jautājumu par Medicīnas akadēmijas Satversmes iekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu rezultātu. 87 – par, 4 – pret, 9 – atturas. Ir iekļauts darba kārtībā.

Lūdzu, Felsa kungs, vai jūs par apspriešanas laiku gribējāt ko teikt?

A.Felss: Godātie kolēģi, man būtu priekšlikums pirmo darba kārtības jautājumu izskatīt līdz pulksten 11.20, bet atlikušajās 10 minūtēs izdarīt attiecīgos balsojumus, jo iepriekšējā plenārsēdē mēs šim jautājumam veltījām pietiekami ilgu laiku, lai šo problēmu par budžetu izskatītu visos iespējamajos aspektos. Tagad, turpinot šo pirmo lasījumu, es domāju, vajadzētu ekonomēt laiku un vismaz līdz pusdienām ar šo jautājumu tikt galā.

Tātad es ierosinu nobalsot par to, lai plenārsēdē pusotras stundas laikā šis jautājums tiktu izskatīts.

Priekšsēdētājs: Felsa kungs, jūs man uzdevāt milzīgi sarežģītu uzdevumu. Man vajag vismaz divas minūtes apdomāt jūsu priekšlikumu, jo jūs faktiski ierosināt, kad vajag pabeigt jautājuma izskatīšanu. Es vadu sēdi, un mēs runājam par plenārsēdes darba kārtību, nevis par katra jautājuma izskatīšanas pabeigšanu, cik ilgā laikā jāpabeidz šis jautājums.

A.Felss: Jā, es to saprotu, bet tas būtu vēlamais.

Priekšsēdētājs: Es jūsu priekšlikumu, protams, likšu uz balsošanu, jo cits nekas man neatliks.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Man ir lūgums 17.darba kārtības punktu “Par īpašuma tiesību atjaunošanu uz uzņēmumiem un citiem īpašuma objektiem” pārcelt darba kārtībā uz augšu, respektīvi, izskatīt to pirms 12.punkta, tas būtu, pēc trešajiem lasījumiem un lēmumiem, kuri ir iekļauti darba kārtībā, tātad tūdaļ pēc Medicīnas akadēmijas Satversmes apspriešanas.

Pamatojums ir tāds, ka ar šā likuma pieņemšanu ir saistīts lēmums “Par militāro objektu pārveidošanu uzņēmējsabiedrībās”. Arī šeit ir jārisina bijušo īpašnieku problēmas, un mēs nevaram pieņemt divus dažādus likumdošanas aktus, kuros būtu dažādi regulētas šīs problēmas. Es baidos, ka 17.pozīciju šonedēļ varbūt nepagūs izskatīt, tāpēc es lūdzu plenārsēdi šo jautājumu izskatīt agrāk. Dokumenti tika izdalīti jau pagājušajā trešdienā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir iebildes? Ja mums iebilžu nav, tad mēs par laiku parasti nebalsojam. Paldies, jūsu priekšlikums ir pieņemts.

Vai ir vēl kādi papildinājumi darba kārtībai? Nav.

Deputāts Felss ierosināja balsojumu – noteikt Latvijas Republikas valsts budžeta projekta pirmajā lasījumā izskatīšanas laiku un šo projektu izskatīt līdz pulksten 11.20, bet no 11.20 līdz 11.30 noteikt balsošanas laiku.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mums tomēr nevajadzētu forsēt šā jautājuma izskatīšanu, jo nav nekā svarīgāka par budžetu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es tomēr gribētu dažus vārdus teikt par pirmā jautājuma izskatīšanas procedūru, ja man tas tiks atļauts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Felss to ierosināja...

J.Škapars: Es ierosinātu pirmo jautājumu tomēr izskatīt lietišķāk, nekā tas notika pagājušajā reizē, kad mēs skatījām visu budžetu kopumā konceptuāli. Mums ir vairāki konceptuāli jautājumi, kuri būtu izskatāmi, debatējami un arī nobalsojami atsevišķi. Tos ir iesniegušas vairākas komisijas. Es izskatīju visu komisiju piedāvājumus un tāpēc uzskatu, ka vadībai šos jautājumus vajadzētu nošķirt atsevišķi un atsevišķi par tiem arī balsot, un tikai tad rīkot kopīgo konceptuālo balsojumu. Tas ir viens.

Otrkārt, man šķiet, ka mēs pagājušajā reizē notērējām milzīgi daudz laika. Tas būtībā pārvēršas par sava veida jautājumu un atbilžu vakaru, un diez vai šoreiz vairs vajadzētu tērēt tik daudz laika šiem jautājumiem. Es ierosinātu, lai tūliņ pēc premjera noklausīšanās Apvienotā budžeta komisija izsaka savu viedokli, un tad uzreiz sākt ar debatēm.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi un Škapara kungs! Manuprāt, mums ir noteikta kārtība, kā mēs izskatām gan lēmuma projektus, gan likumprojektus, gan budžetu. Vajadzētu sākt izskatīšanu, un, ja tās laikā jums radīsies kādi priekšlikumi par īpašiem akcentiem, tad tos arī izlemt. Diezin vai mēs tagad, pašā sākumā, varam nobalsot par visiem aspektiem. Es gribētu vispirms pabeigt darba kārtības apstiprināšanu. Ja citu priekšlikumu nav, tad darba kārtība ir apstiprināta.

Sāksim izskatīt pirmo jautājumu. Lūgsim Godmaņa kungu un Zeiles kundzi ziņot, bet tad skatīsim pa detaļām.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pirmais jautājums tātad ir valsts budžets pirmajā lasījumā. Te tika ieteikti vairāki procedūras jauninājumi, lai paātrinātu un padarītu efektīvāku izskatīšanas procesu.

Par procedūru? Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Vispirms es gribētu aicināt kolēģus vienoties par to, kas šodienas izskatīšanā būs konceptuālie jautājumi. Un, ņemot vērā to, ko mēs runājām pagājušajā reizē, vajadzētu vienoties par šādiem jautājumiem. Pirmkārt, vajadzētu apliecināt savu piekrišanu vai noraidīšanu nacionālā iekšprodukta lielumam 1993.gadā Latvijā 300 miljardu rubļu apmērā.

Otrkārt, vajadzētu konceptuāli vienoties par budžeta ieņēmumu daļu – 85,7 miljardiem rubļu –, vai mēs uzticamies valdībai par šādu ienākumu daļu vai arī, ja neuzticamies, tad konkrēti pateikt attiecībā uz kādiem ieņēmumu daļas posteņiem un par kādu summu.

Treškārt, vajadzētu vienoties par izdevumu daļu – 88,1 miljardu rubļu.

Un pēdējais jautājums, par ko ir jāvienojas, ir tas, ka mūsu budžeta deficīts līdz ar to ir 2,3 miljardi rubļu un ka tas tiek segts no diviem avotiem: no Latvijas Bankas kredīta 2,3 miljardu rubļu apmērā un no Lauksaimniecības ministrijas izsniegto aizdevumu apmaksas – 42 miljonu rubļu apmērā. Ja mums izdosies panākt vienošanos šajā jautājumā, tad viss pārējais jau izrietēs no tā. Tādējādi mēs varam diskutēt par budžeta izdevumu daļu, tās struktūrām, un līdz ar to “izpeldēs” arī visi šie priekšlikumi, par kuriem runāja atsevišķās komisijas. Turpretī, ja mēs sākumā nevienosimies par šīm izejas pozīcijām, tad atkal sāksim riņķot pa apli tāpat kā pagājušajā reizē. Izdevumu daļā valsts budžetam, protams, ir arī attiecības ar pašvaldību budžetu, kurš patlaban ir vissāpīgākā vieta.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, man ir viens jautājums: vai jūs to piedāvājat darīt parastajā apspriešanas kārtībā?

V.Zeile: Jā. Tātad es piedāvāju: vispirms uzstājas premjers, pēc tam – finansu ministrs, tad – Apvienotā budžeta komisija. Es vēl ļoti gribētu lūgt, lai savu viedokli konkrētajos jautājumos šeit izsaka arī attiecīgie ministri.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā ir darba kārtība divām dienām.

Lūdzu, Teikmaņa kungs!

A.Teikmanis: Es gribētu papildināt Zeiles kundzi attiecībā uz konceptuālajiem jautājumiem. Es domāju, ka būtu jābalso arī par izdevumu daļas samazināšanu, konkrēti – par paredzētajām valsts investīcijām un par valsts aparāta samazināšanu, saistot to ar pašvaldību budžeta samazināšanu, respektīvi, ar atskaitījumu procentiem pašvaldībām. Es, piemēram, uzskatu par konceptuāli nepieļaujamu samazināt šos atskaitījumu procentus. Es domāju, par to ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Valdība, piedāvājot budžetu parlamentam apstiprināšanai, ir paredzējusi, ka valsts birokrātiskais aparāts 1993.gadā ir jāpieaudzē uz tautas nabadzības rēķina par 4,8 procentiem, tas ir, par 5000 birokrātu. Man šajā sakarā ir priekšlikums: konceptuāli balsot par šā valsts aparāta samazināšanu par 5 procentiem. Līdz ar to budžetā tiktu ieekonomēti vairāki miljardi rubļu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lemberga kungs! Pēc Saeimas vēlēšanām būs palikušas tikai 12 ministrijas. Tās jau automātiski samazināsies. Tātad mums tika ierosināts...

No zāles: Krastiņa kungs, es atvainojos...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Jurševica kungs, jums priekšā ir kamera...

E.Jurševics: Tā kā nav atcelts mūsu konceptuālais balsojums par atsevišķiem budžetiem – sociālās apdrošināšanas un valsts budžetu – un tā kā valdība līdz šim joprojām nav to ievērojusi, tad es lūdzu atkārtot kā konceptuālu arī šo balsojumu par atsevišķu valsts sociālās apdrošināšanas budžetu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, visi priekšlikumi pagaidām bija par konceptuāliem balsojumiem, kas ir izdarāmi pēc apspriešanas. Škapara kungam laikam bija ierosinājums par procedūru. Lūdzu.

J.Škapars: Nē, par konceptuālajiem jautājumiem. Es gribētu papildināt Zeiles kundzes ierosinātos trīs konceptuālos balsojumus vēl ar vienu priekšlikumu, proti, noteikt proporciju starp valsts un pašvaldību budžetiem. Tur ir četri priekšlikumi, ko ierosinājušas Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija, valdība, Pašvaldību savienība un pašvaldības, kuras visas sanāca kopīgā sanāksmē. Tie ir konkrēti priekšlikumi. Man liekas, ka arī par šiem priekšlikumiem vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mēs esam aizmirsuši vēl vienu balsojumu par procedūru. Arī par Felsa kunga ierosinājumu – pabeigt visu šo budžeta apspriešanu līdz pulksten 11.20, bet līdz 11.30 izdarīt nepieciešamos balsojumus. Tā ka arī tas vēl ir jānobalso. Turklāt tas ir vienīgais, kas attiecas uz īpatnībām procedūrā, jo pārējais attiecas uz konceptuālajiem balsojumiem, kas izdarāmi pēc ziņojumu noklausīšanās, atbildēm uz jautājumiem un debatēm. Tātad mums ir jābalso par Felsa kunga priekšlikumu – pabeigt šā jautājuma izskatīšanu līdz pulksten 11.20, bet balsojumus izdarīt līdz pulksten 11.30.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Felsa priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 54 – par, 29 – pret, 31 – atturas. Ar nelielu balsu vairākumu šis priekšlikums tomēr ir noraidīts. Tā ka apspriedīsim parastajā procedūras kārtībā.

Sāksim šā jautājuma apspriešanu. Vārds ziņojumam Ministru padomes priekšsēdētājam Godmaņa kungam. Godmaņa kungs, apmēram cik laika jums būtu vajadzīgs?

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Sakarā ar to, ka ierobežojumi nav noteikti, es lūgtu 30 minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es, pirmkārt, gribu atvainoties Lemberga kungam, varbūt arī citiem, kuri ir saņēmuši mūsu papildmateriālus tikai šodien, lai gan es labi zinu, ka es tos personīgi viņiem iedevu rokās jau vakar. Mēs frakcijās šos materiālus jau izdalījām. Man ir jāatvainojas Lauku frakcijai, ka faktiski mūsu aparāts šodien nepaspēja pavairot šo papildu materiālu. Es tiešām gribētu skart tikai kardinālos jautājumus, par kuriem teica Škapara kungs, un neizplūst garās runās par visu budžeta ieņēmumu daļu, par visiem tās aspektiem, bet skart tikai pašus akūtākos un pašus svarīgākos momentus.

Es gribētu, cienījamie deputāti, teikt, ka runa būs par šo dokumentu. Es ceru, ka visiem tas patlaban ir rokā. Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai jūs varētu izsekot līdzi manam sacījumam attiecībā uz šīm tabulām.

Kāpēc valdība lūdza samērā ātri izskatīt vēlreiz budžetu konceptuāli pirmajā lasījumā? Pirmkārt, tīri procesuālā ziņā. Tad, kad mēs pirmoreiz balsojām, zālē bija ļoti maz deputātu, tikai 60. Un kādi četri deputāti laikam nebalsoja.

Otrkārt. Patlaban mums ir tāds stāvoklis, ka G-24 kredīts – 40 milj. ekiju – ir sadalīts divās daļās. Pirmā daļa varētu tikt piešķirta, taču tas ir jāapstiprina parlamentam. Valdība to saprot – kamēr budžets pirmajā lasījumā netiks izskatīts konceptuāli, diez vai valdībai izdosies panākt no parlamenta akceptu šā ārzemju kredīta saņemšanai. Par to ir sagatavots atsevišķs jautājums, kuram es šobrīd nepieskaršos.

Atļaujiet man iesākt ziņojumu tieši ar šiem pašiem svarīgākajiem momentiem.

Pirmais svarīgākais moments ir šāds: vai mēs, valdība, varam pierādīt, ka iekšzemes kopprodukts sastāda vismaz 300 miljardus? Tas ir ārkārtīgi principiāls jautājums, jo no tā izriet visa mūsu ieņēmumu bāze. Pēc tam mēs ņemam, izejot no iekšzemes kopprodukta, ārā visus iespējamos nodokļus. Mēs varam teikt, ka tik tiešām ieņēmumu daļa var pildīties tā, kā mēs esam to paredzējuši, – nedaudz vairāk par 80 miljardiem.

Valdība šinī laikā ir veikusi divu tipu aprēķinus: pirmā tipa aprēķins tika izdarīts pēc Starptautiskā valūtas fonda metodikas. Un pēc Starptautiskā valūtas fonda metodikas mēs nonācām pat pie vēl lielāka skaitļa – 360–390 miljardiem. Jāteic, ka tur metodikā ir iekļautas tādas lietas, ka tiek rēķināts tas, kā mainās personiskais patēriņš, kā mainās patēriņš publiskajā sektorā, kā mainās investīcijas, kā izmainās rezerves kapitāls. Mums tomēr ir jāsaka viens: šis rēķins, kuru mēs saņēmām un kuru veica Oša kungs, diemžēl nav reāls, ja mēs ņemam vērā pieaugumu, lūk, šos 360 miljardus, kas tiek plānots ražošanā. Tur faktiski tiek ierosināts variants, ka mums katru ceturksni ražošanas apjoms pieaug gandrīz vai par 10 procentiem. Tas nekad nenotiks, un tāpēc mēs vēlreiz pārrēķinājām šo skaitli, vadoties pēc starpnozaru bilances rēķina. Tas ir klasisks rēķins. Un, ja jūs atšķirsit vaļā otro lappusi savā dokumentā, jūs ieraudzīsit, kā klasiski sadalās iekšzemes kopprodukts pa nozarēm. Arī šis nozaru raksturojums atbilst klasiskajam sadalījumam. Lauksaimniecība, kā redzat, ir otrajā vietā. Pirmajā vietā ir apstrādājošā rūpniecība. Šeit ir runa par šo aili – 1993.gada prognozi – 1 miljonu rubļu faktiskajās cenās. Šeit to var redzēt: lauksaimniecība – 66 miljardi, apstrādājošā rūpniecība – 121 miljards. Kopumā – 301 miljards.

Kā mēs esam tikuši pie šā skaitļa? Ja gribam atrast šo skaitli, tad mums ir jāatšķir 3.tabula. 3.tabulā jūs redzat dinamiku, kā mums 1990., 1991. un 1992.gadā ir attīstījusies iekšzemes kopprodukcija un kādas ir prognozes 1993.gadam. Šeit ir ārkārtīgi svarīgas trīs lietas: pirmā – 1990.gada cenas, kurās mēs visu rēķinām, otrā – 1992.gada fakti, trešā – 1993.gada prognoze.

Kādu mēs šeit liekam iekšā prognozi? Ja jūs paskatāties, lūk, šinī 2.tabulā priekšpēdējo rāmīti, tad redzat iekšzemes kopprodukta prognozējamās izmaiņas procentos 1993.gadā, rēķinot iepriekšējo gadu faktiskajās cenās. Mēs uzskatām, ka mūsu ražošana attīstīsies šādi: pirmajā kvartālā – 5 procentu kritums, otrajā kvartālā – 2 procentu kritums, trešajā kvartālā – 6,5 procentu, bet ceturtajā kvartālā, ņemot vērā strukturālās izmaiņas – es šeit domāju gan privatizāciju, gan citu jautājumus –, principā kritums tiek apstādināts. Tādējādi, ja mēs visu to saņemam 1993.gadā, rēķinot 1990.gada cenās, tad mums ir 68 procentu samazinājums salīdzinājumā ar 1992.gadu. Tas ir ļoti liels samazinājums un ļoti pesimistiska prognoze. Ja pieļaujam, ka mums samazinājums varētu būt lielāks par 68 procentiem, tad tādā gadījumā nodokļu bāze – 300 miljardi – grūst un līdz ar to nākas absolūti pārskatīt budžetu jau tā izskatīšanas stadijā, ņemot vērā izdevumu daļas samazināšanu.

Tālāk. Kā mēs nonākam pie 300 miljardiem? Ja samazinājums ir 68 procenti, tad tālāk mēs darām šādi: skatāmies 1992.gadu un redzam, ka faktiskajās cenās (tās ir šinī tabulā augšā) šī summa ir 182 miljardi 2 miljoni rubļu. Šo summu mēs sareizinām ar 68 procentiem un, ja mums cenas nemainītos vispār, ja inflācijas nebūtu nemaz, tad mēs iegūstam starpskaitli – 123 miljardus 761 miljonu rubļu.

Tālāk ir jautājums par to, ka cenas uz vietas nestāvēs. Kādu mēs plānojam inflācijas izmaiņu? Ņemot vērā bankas stingro monetāro politiku un ņemot vērā mūsu attieksmi pret to, kā arī to, kā inflācija varētu mainīties, un datus par janvāri (janvārī inflācija ir mainījusies, ja nemaldos, par 4,7 procentiem), mēs plānojam šādu inflācijas pieaugumu. Šis inflācijas pieaugums ir redzams tabulas pēdējā rindiņā, kur tas ir sadalīts pa kvartāliem. Tātad 13 procenti – pirmajā kvartālā, 15,4 procenti – attiecīgi otrajā kvartālā, 11 procenti – trešajā kvartālā (ja jūs gribat dabūt caurmērā mēnesī, tad izdaliet ar trīs) un ceturtajā kvartālā – 8,9 procenti.

Tālāk. Lai mēs iegūtu 300 miljardus, mēs rīkojamies pēc šādas metodes. Mēs ņemam reālo inflāciju 1992.gadā. Tas ir nosacīti. Ja mums ir zināms šis skaitlis decembrī, tad mēs reizinām to ar inflāciju un dabūjam, kāds skaitlis ir janvārī. Ja jums ir zināms skaitlis janvārī, tad mēs reizinām to ar inflācijas koeficientu un iegūstam skaitli, kāda inflācija ir februārī. Pēc tam pie šā skaitām klāt skaitli, kuru iegūst, reizinot februāra skaitli ar inflācijas koeficientu, kāds ir martā. Un tādējādi mēs, izsverot inflācijas koeficientus, iegūstam, kāds mums ir bijis vidējais cenu indekss 1992.gadā. To pašu mēs izdarām attiecībā uz 1993.gadu, ņemot vērā mūsu prognozi. Tas ir speciāls rēķins, kas jums nav izdalīts, taču ir ietverts iekšējā kopproduktā – 2,43 procenti. Tad mums atliek sareizināt, lūk, šo skaitli, kuru es nosaucu, ja mums cenas nemainītos. Tādējādi mēs 123 miljardus sareizinām ar 2,43 un iegūstam 301 miljardu 400 miljonus. Faktiski mēs izejam uz šiem 300 miljardiem, vadoties pēc divām metodēm, turklāt ņemot vērā vispesimistiskāko metodi, kā es jau teicu, pastāvot 68 procentu lielam ražošanas samazinājumam.

Attiecībā uz inflāciju mēs uzskatām, ka tas ir reāls skaitlis un ka tas var būt par pamatu nodokļu bāzei. Jāņem vērā, ka tad, ja mums būs lielāks ražošanas kritums un inflācija augs straujāk, abi šie procesi viens otru atkal izlīdzsvaros, un mēs zem šiem 300 miljardiem varam arī nenokrist, protams, pie nosacījuma, ka inflācija stāv uz vietas.

Vienkārši katastrofāli sarūk mūsu ražošanas apjoms. Tādu situāciju mēs nebijām plānojuši. Tas ir pirmais, ko es jums gribēju teikt. Tātad valdība ar pilnu atbildību var jums teikt, ka nodokļu bāze – 300 miljardi – atbilst realitātei, un tā vēl ir pesimistiska prognoze.

Nākamais jautājums. Mēs izanalizējām, kāds ir bijis stāvoklis janvārī. Mēs paši no sevis neslēpjamies. Mēs skatījāmies, kā ir janvārī pildījies budžets. Janvāra budžeta izpilde liecina (Zeiles kundze teica, ka viņa ir visiem to izdalījusi) par šādu ainu: pēc idejas mums vajadzētu ņemt vienu divpadsmito daļu, taču ekonomika parāda, ka janvāri pamatā nekad neņem par vienu divpadsmito daļu, ņemot vērā janvāra specifiku. Tādējādi varētu ņemt aptuveni 6,6 vai 6,7 procentus, kurus vajag izpildīt no gada budžeta.

Mēs šeit redzam šādu faktu: mums ir normāli pildījies apgrozījuma nodoklis – 7 procenti, tātad tas bijis virs plānotā. Ir izpildījies arī peļņas nodoklis – 7,51 procents. Janvārī ir izpildījies iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Taču ir divas pozīcijas, kurās mēs “krītam iekšā”. Tās ir pašas smagākās pozīcijas, par kurām tagad es gribu runāt. Tā ir otrā konceptuālā lieta. Vai valdība, nemainot nodokļu bāzi, tas ir, nepaceļot apgrozījuma nodokli, kas ir valdības konceptuālā pieeja, var panākt, lai mēs varētu iekasēt akcīzes nodokli attiecīgajā lielumā, kāds tas mums ir ieplānots budžetā? Tas tālāk jums ir ierakstīts šinī dokumentā. Te ir redzami tie pasākumi, kurus valdība ir ierosinājusi. Te ir redzams arī akcīzes nodokļa aprēķins (tas ir šinī lappusē), un jūs to varat apskatīt ar visām zemsvītras piezīmēm.

Un otrs būtisks jautājums: ko darīt ar muitas kasējumiem? Šeit man uzreiz ir jāpasaka, lūk, šāda lieta. Lai gan jūtu, ka nevarēšu jums parādīt visus šos materiālus no tik liela attāluma, tomēr atļaujiet man vismaz shematiski jums parādīt, par ko es gribu runāt. Neviens nerunā par to, ka mēs gada laikā varētu piecreiz palielināt alkohola ražošanu. Neviens nerunā arī par to, ka mēs gada laikā varam piecreiz palielināt cigarešu ražošanu. Taču runa ir par ko citu. Runa, cienījamie deputāti, ir, lūk, par šo tabulu. Tā tabula izskatās, godīgi sakot, šāda: varbūt visi to nevar saskatīt, bet tai ir divas daļas. Apakšējā daļa ir tā, kas parāda, ko mēs saražojam šeit uz vietas. Vidēji mūsu rūpnīcu jauda ir tāda (ja mēs ņemam visas rūpnīcas, ieskaitot arī vīnu), ka mēs varam saražot 2,8 miljonus dekalitru, bet augšējā daļā ir parādīts importētais alkohols, tas, ko importējam no ārpuses. Kā redzat, tiklīdz imports pieaug, tūdaļ mūsu pašu ražotā alkohola realizācija samazinās.

Kas ir valdības uzdevums numur viens? Pat tad, ja mēs nonākam galīgā budžeta krīzē, valdības uzdevums numur viens ir izdarīt visu, lai, pirmkārt, iekasētu visu akcīzes nodokli no pašražotā alkohola. Tas ir pirmais punkts. Otrais punkts – lai iekasētu akcīzes nodokli par importēto alkoholu. Tas pats attiecas arī uz cigaretēm. Ja jūs izlasīsit to dokumentu, kas jums ir izdalīts, tad redzēsit, ka šajās pirmajās divās tabulās ir ierakstīti organizatoriskie pasākumi kontroles pastiprināšanai alkohola un tabakas izstrādājumu tirgū. Šis jautājums jau sāk kļūt par politisku jautājumu sakarā ar to, ka gan alkohola, gan cigarešu imports Latvijā ir izplatījies neiedomājamos mērogos. Un valdībai šeit ir jāsper ārkārtēji soļi. Tiesa, daļa no tiem attiecas arī uz Augstākās padomes kompetenci.

Ja jūs rūpīgi izlasīsit, tad redzēsit, ka faktiski šeit slēpjas divi apstākļi. Pirmais – mums ir pilnīgi jānodrošina rūpnīcu apsardze. Ir jau noslēgti attiecīgie līgumi ar “Latvijas balzamu” un Rīgas tabakas rūpnīcu par to, lai akcīzes tiktu nomaksātas. Šinī dokumentā lasām, ka ražošanas vai pildīšanas gadījumā ražotājam vai pildītājam, realizācijas brīdī vai izvedot produkciju no rūpnīcas, ir jāsamaksā akcīze. Tas ir pirmais.

Otrais jautājums ir saistīts ar to, ka akcīze ir jāiekasē jau uz robežas. Patlaban mēs skaidri redzam, ka tas netiek darīts. Jo, ja mēs paskatāmies, tad redzam, ka pat tad, ja mums akcīzes nodoklis būtu divi dolāri par pudeli degvīna (tas tagad ir reāli), tad pie minimālajām izmaksām šim degvīnam tirgū būtu jāmaksā 1145 rubļi. Ja mēs runājam par importu, tad, pastāvot importa tarifam 0,2 dolāri par pudeli degvīna, šai cenai būtu jābūt 745 rubļi. Taču jūs varat redzēt, ka tirgū ir alkohols, kurš ir importēts, bet tas maksā mazāk. Tas faktiski nozīmē, ka šis alkohols šeit, tirgū, ir iekļuvis bez akcīzes, bez importa muitas nomaksas uz robežas. Tādējādi mums tas ir ļoti saspringts uzdevums, lai panāktu, ka mēs varētu iekasēt akcīzes nodokli ne tikai no pašu saražotā (tas pats attiecas arī uz cigaretēm), bet arī no importētā alkohola un cigaretēm. Tas ir smags uzdevums. Ar to ir saskārusies ne viena vien valsts. Tomēr šis uzdevums mums ir jāatrisina.

Ja mēs paskatāmies, kādas ir mūsu reālās iespējas, – man šeit ir arī dokumenti no attiecīgo rūpnīcu vadītājiem – tad ir skaidrs, ka neko būtiski palielināt nevar. Pagājušajā gadā alkohola rūpnīca “Latvijas balzams” saražoja mums 1 miljonu 630 tūkstošus dekalitru. Šajā gadā, neko radikāli nemainot, ir plānoti 1 miljons 700 tūkstoši, kaut gan rūpnīca var saražot četrus miljonus. Neko pat radikāli nemainot, taču palaižot tabakas fabrikas ražošanu, mums faktiski iznāk 5,3 miljardi akcīze par alkoholu un 3,5 miljardi akcīze par cigaretēm. Ja jūs paskatīsities tajā tabulā, kas jums ir iedota, tad redzēsit, ka tas sastādīs tieši to summu – 8 tūkstoši 38 miljardi 380 miljoni, kas ir domāts no akcīzes iekasējuma. (Red. piezīme: minētais skaitlis atbilst premjera teiktajam.)

Un vēl viens ļoti būtisks moments šeit ir pasākums, kas neļauj maksāt atpakaļ akcīzi par tā saukto viltoto eksportu. Viltotais eksports izpaužas tādējādi, ka firma paņem no rūpnīcas alkohola porciju un aizved to it kā līdz robežai, to, protams, nedarot, taču saņem uz robežas muitas zīmogu acīmredzot kaut kādā nelikumīgā veidā, bet šo alkoholu realizē šeit pat uz vietas. Un pēc tam šie darboņi nekaunas ar šo dokumentu ierasties vēlreiz rūpnīcā un pieprasīt atpakaļ akcīzi. Lūk, šeit mēs esam paredzējuši, ka tas tiek noliegts. Un tas vairs netiek darīts. Taču, ja tas tiek aizliegts, tad var redzēt, ka faktiski akcīzes nodoklis no 2 miljardiem 860 miljoniem pieaug līdz 4 miljardiem 860 miljoniem rubļu.

Šeit organizatoriskajos pasākumos ir minētas arī vēl citas lietas. Pirmkārt, tā ir alkohola un tabakas pārdošanas licencēšana. Mēs ierosinām, ka licences izsniedz Ministru padomes izpildinstitūcija, bet nevis pašvaldības. Tas ir strīdīgs jautājums. Līdz šim to darīja pašvaldības. Mēs uzskatām, ka pašvaldību pieeja šeit ir pārāk liberāla. Un tieši šā liberālisma dēļ mēs esam nonākuši šādā situācijā. Tātad tas nozīmē, ka faktiski mēs pamazām un palēnām virzīsimies uz alkohola un tabakas monopola realizēšanu tirgū.

Otrkārt, tās ir sankcijas. Ja noķer, tad par visu atbild tirgotājs. Nevienam neinteresē, kur tirgotājs ir ņēmis cigaretes vai kur tirgotājs ir ņēmis dzērienus. Ja viņš nevar uzrādīt attiecīgos dokumentus par akcīzes un citu nodokļu apmaksu, tad tādā gadījumā viņš, pirmkārt, tiek aplikts ar sodu, kas ir desmitkārtīgs vai nu no tā apjoma, kas viņam atrodas tirgotavā, vai arī desmitkārtīgs no tā apjoma, ko viņš ved iekšā pāri robežai. Atkārtotā likuma pārkāpšanas gadījumā viņam tiek atņemta licence vai viņš tiek saukts pie atbildības ar mantas konfiskāciju.

Tālāk pastāv jautājums par akcīzi, cik tās iekasēšana ir reāla un vai valdība uzskata, ka mēs akcīzes nodokli varam iekasēt. Gribu atklāti teikt, ka tas valdībai neapšaubāmi uzliek ļoti smagus nosacījumus, bet tomēr ir labāk, es domāju, ka valdība uzņemas šos nosacījumus un cenšas tos realizēt, nevis vienkārši automātiski palielina apgrozījuma nodokli, cerēdama, ka, iekasējot šo nodokli no tiem, kuri maksā, varēs iekasēt naudu arī no tiem, kuri nemaksā. Lai gan viņi tik un tā nemaksās.

Tagad atļaujiet pāriet pie nākamā jautājuma – pie muitas jautājuma. Ja jūs paskatīsities savos materiālos, tad redzēsit, ka jūsu materiālos pašā pēdējā lappusē ir ierakstīts, kāda ir dinamika attiecībā uz muitu. Jūs jau zināt, ka mēs, valdība, patlaban ierosinām šādus priekšlikumus. Pirmais – pamatfondu pārcenošana. Laikā no 1990.gada līdz 1992.gadam tā notikusi trīs reizes, bet pēc 1992.gada – vienu reizi, respektīvi, tos nepārcenoja. Mēs ierosinām priekšlikumu dubultot zemes nodokli. Mēs izsakām priekšlikumu iekasēt importa muitu par benzīnu, savukārt atmaksājot apgrozījuma nodokli. Tātad mēs neiekasējam gan apgrozījuma nodokli, gan importa muitu, bet uz robežas iekasējam tikai importa muitu, taču apgrozījuma nodokli uz vietas vairs neiekasējam. Reāli iekasēt apgrozījuma nodokli benzīnam mēs, godīgi sakot, neesam spējīgi, jo šis benzīns tiek pārdots visās vietās. Šis benzīns tiek pārdots no mašīnām, arī visos punktos, un apgrozījuma nodokļa iekasēšanas instruments šeit nedarbojas. Tātad, ja mēs paskatāmies, vai ir reāli šie muitas ienākumi, tad redzam, ka tas atkal ir strīdīgs punkts ieņēmumu daļā. Tas aptuveni ir 5 miljardi 800 miljonu rubļu. Kā jūs šeit lasāt, 337 miljoni ir decembra bāze, tur tika pieskaitīta klāt arī konvertējamā valūta, ko muita ir iekasējusi. Mums tikai atliek to pareizināt ar “10”. Ja mēs pat nereizinām ar 12 mēnešiem, bet tikai ar 10 mēnešiem, tad mēs iegūstam 3 miljardus 370 miljonus. Un, ja mēs pieskaitām klāt vēl, lūk, šo, ko mēs ceram iegūt no benzīna, tas ir, 2 miljardus 80 miljonus, tad mēs iegūstam to skaitli, par ko valdībā cīnāmies un ko gribam jums pierādīt. Tātad tas attiecas uz muitu.

Attiecībā uz Augstāko padomi mēs lūgsim tai pieņemt lēmumus divos jautājumos. Pirmais lēmums būtu par 20 procentu piemaksu muitai par kontrabandas aizturēšanu, par to, kas tiek vests pāri nelikumīgā veidā. Par to muita saņemtu 20 procentu. Līdz šim šāds lēmums nav pieņemts. Mēs noteikti lūgtu Augstāko padomi to pieņemt.

Bez tam mēs izteiksim priekšlikumu, lai arī tām iekšlietu struktūrām, kuras nodarbojas ar alkohola un cigarešu kontrabandas ķeršanu, būtu, lūk, šī 20 procentu piemaksa. Tā ir problemātiska lieta, vai mēs varam darboties šādā virzienā, ka katra institūcija faktiski iekasē šo naudu priekš sevis, taču šobrīd šī situācija ir pietiekami ekstremāla un saspringta. Tātad šādus priekšlikumus mēs jums ierosināsim.

Bez visiem šiem priekšlikumiem vēl būs jautājums par Finansu inspekcijas darbu. Vai Finansu inspekcija ir spējīga radikāli uzlabot savu darbu? Man šeit ir dokuments, ko sagatavojusi Finansu inspekcija. Tas ir izklāstīts uz piecām lapām, un mēs palūgsim, lai šo dokumentu pēc pusdienām pavairo. Ir jau pavairots? Tātad arī jūs varat to izlasīt. Līdz ar to es vienkārši ietaupīšu laiku un nolasīšu tikai galvenos momentus, kuri, man šķiet, ir būtiski.

Manuprāt, būtiskākais moments ir tas, kas saistīts ar apgrozījumu, kurš pārsniedz 50 minimālās darba algas. Tādā gadījumā, ja tikai 9 procenti naudas iet caur banku, tad valdībai ir ļoti grūti iekasēt nodokļus. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Un tāpēc šeit tiek izdalīti divi momenti. Pirmais moments ir tas, ka Finansu inspekcija, pirmkārt, nedrīkst pieļaut nekādus darījumus, kas ir lielāki par 50 minimālajām darba algām bez attiecīgās reģistrācijas un attiecīgās nodokļu nomaksas.

Otrais moments – privatizācijas laikā, slēgtajās izsolēs vai arī slēgtajos konkursos tam, kurš vinnē konkursā, tomēr ir jāparāda pamatojums, kur viņš ir ieguvis šo naudu, pa ko viņš grib iegūt un pirkt šos pamatlīdzekļus, ja viņš pērk, teiksim, veikalu vai ko citu. Tas jāpierāda gan pirms, gan pēc izsoles. Jo var būt tāda paradoksāla situācija, ka viņš pirms izsoles var pierādīt šīs naudas pamatojumu, bet pēc izsoles, kad šī summa ir sasniegusi varbūt desmit reizes lielāku apmēru, šāda pamatojuma viņam nav, taču viņš šo naudu nomaksā. Es negribu te atkārtoties, taču Finansu inspekcija ir parādījusi, kādā veidā tā turpmāk strādās. Manuprāt, Finansu inspekcijai šis darbs ir jāturpina, tāpēc šeit man ir priekšlikums arī pašvaldību vadītājiem. Es te runāju ne jau pirmo reizi par to, kā mēs varētu pastiprināt Finansu inspekcijas darbu uz vietām. Ar to es saprotu tikai vienu, ka Finansu inspekcijai vajadzētu izvēlēties cilvēkus no rajoniem un nominēt šos cilvēkus, kuri ir pietiekami atbildīgi un kuriem rajonā ir autoritāte. Un tad būtu it kā dubultpakļautība. Arī Iekšlietu ministrija varētu apstiprināt savus finansu inspektorus viņu darbā. Tādā gadījumā varētu būt runa ne tikai par valsts nodokļu, bet arī par pašvaldību nodokļu iekasēšanu.

Un tagad atļaujiet man skart pēdējo – pašu sāpīgāko – jautājumu. Jautājums ir saistīts ar vietējiem budžetiem, ar apkuri. Pirmām kārtām, cienījamie deputāti, ir jāteic, ka disciplīna mūsu valstī ir viszemākajā līmenī. Pašvaldības bez valsts ziņas – uzsveru, bez valsts ziņas! – no valsts rezervēm, kuras mēs daļēji glabājam pie tām, bez valsts ziņas no valsts rezervēm ir jau izņēmušas 48 tūkstošus tonnu mazuta. Tas maksā ne vairāk un ne mazāk kā 620 miljonus. Vai mēs esam skaitījuši, cik patlaban mums kopumā ir izdots no valsts rezervēm degvielas? Atbildu: tas sastāda 1,32 miljardus. Jā, es saprotu pašvaldību bezizeju, tāpēc ka tās lielākoties degvielu iepirkušas patstāvīgi, ņemot lielus procentus bankā, un viņas nespēj tos atmaksāt. Banka pirmā iekasē šo naudu, bet valsts rezervē nepaliek naudas, ko atmaksāt. Taču izvēlēties tādu variantu, ka, neiemaksājot naudu, vienkārši ņem un iztērē šo mazutu pilnīgi par velti, es uzskatu, tā no pašvaldību puses ir galīga bezatbildība attiecībā pret valsti.

Un tagad vēl attiecībā uz apkuri. Mēs ilgi un dikti strīdējāmies par to, cik pamatoti ir šie skaitļi, kurus pašvaldības iesniedz valdībai kompensācijas saņemšanai. Mēs nenoliedzam faktu, ka ir jāmaksā un būs jāmaksā šī pašizmaksas starpība starp 2200 rubļiem par gigakaloriju, ko ir noteikusi valdība, rēķinot kvadratūru 40 kvadrātmetrus un 80 kvadrātmetrus, un pašizmaksu, kas attiecīgi ir iznākusi pašvaldībām.

Tomēr es jums minēšu faktus, kuri parāda, ka tie dati, kurus pašvaldības ir iesniegušas valdībai, maigi izsakoties, ir pilnīgi nepatiesi. Piemēram, ņemiet vērā tādu lietu. Cik cilvēku dzīvo Jelgavā? Jelgavā, ja nemaldos, dzīvo vismaz 50 tūkstoši cilvēku. Jelgava ir iztērējusi 12  298 gigakalorijas, bet tajā pašā laikā Gulbenē, Limbažos un vēl citās pilsētās, kuras ir daudz, daudz mazākas, tur patēriņš ir lielāks. Kā jūs man izskaidrosit šādu faktu? Lai izskaidrotu tādu faktu, ir jāpaskatās piecu, sešu gadu pieredze, kā ir izmainījies gigakalorijas patēriņš. Pat pieļaujot, ka šajās pilsētās būtu notikusi ļoti strauja celt­niecība, tas tomēr ir pārāk stiprs pieaugums šajās siltajās ziemās. Es to izskaidrot nevaru. Es uzskatu, ka dati ir iesniegti nekorekti, tāpēc tie ir jālabo.

Nākamais. Ja mēs paskatāmies uz pašizmaksu, tad redzam, ka faktiski daudzas pašvaldības ir iekļāvušās tajā pašizmaksā, kuru valdība ir noteikusi – 2200, bet tajā pašā laikā mums ir tādas pašvaldības, kas ir noteikušas divreiz lielāku pašizmaksu par gigakaloriju. No kā tas summējas? Tas summējas no divām lietām. Pirmā ir augstais bankas kredīts, un otrs ir tas, ka nav iekasēta nauda. Un tas viss tiek rēķināts kopā, kaut nauda netiek iekasēta. Arī bankai ir augsts kredīts, un to visu sarēķina kā pašizmaksu, pareizina ar patērēto kaloriju skaitu un iesniedz valdībai kompensēšanai.

Mēs tādam variantam piekrist nevaram un tāpēc esam griezušies pie jums ar Finansu ministrijas atklātu vēstuli – ļoti konkrētu, ļoti praktisku un faktiski ļoti pragmatisku. Tā sastāv no divām lappusēm, un katrai pašvaldībai ir uzrakstīts, ka tai ir jādod dati par realizēto siltumenerģiju kopā ar iedzīvotājiem: cik kurināmā izlietots apkurei, cik – karstajam ūdenim, cik – siltumenerģijas ražošanai. Tātad kurināmais jānorāda pa veidiem, ieskaitot arī transporta izdevumus, gāzi, mazutu. Pārrēķinot to nosacītajā kurināmajā, var uzzināt, kāda ir realizētās siltumenerģijas pašizmaksa par gigakaloriju, tajā skaitā arī attiecībā uz iedzīvotājiem un viņu apsildāmo telpu kvadratūru. Līdz šim šī kvadratūra netika uzrādīta. Turpmāk arī tā būs jāuzrāda, cienījamie pašvaldību vadītāji! Arī to iedzīvotāju skaits, kuri saņems karsto ūdeni, un tā tālāk. Šis raksts tiek jums izsūtīts, un tikai tad, kad saņemsim objektīvu informāciju par visu to, mēs varēsim spriest, kas kuram ir jākompensē.

Skaidrs, ka valdībai nāksies meklēt līdzekļus, lai pašvaldībām palīdzētu kompensēt attiecīgo pašizmaksu starpību. Par to nav runas. Tomēr mums patlaban šī summa atšķiras gandrīz vai par diviem miljardiem. Pašvaldības, piemēram, uzdod skaitli 4,9 miljardi, turpretī Finansu ministrija runāja tikai par 2,9 miljardiem, un patlaban kompensācija par iekasēto naudu nepārsniedz 0,9 miljardus, taču pašvaldības mums ir palikušas parādā 1,4 miljardus. Es domāju, ka tas notiek tikai šogad, kad mums apkures indekss izmainījies 2759 reizes, tas nozīmē, ka 27 reizes mainījušās cenas. Tas noticis tikai vienā sezonā. Un šajā sezonā ir jākoncentrē, jāmaksimalizē visi līdzekļi. Mums taču ir pašvaldību privatizācijas fondi, ir ārpusbudžeta līdzekļi, ir valdības privatizācijas fonds, ir valdībā ienākušie līdzekļi, kuri rodas budžeta izpildes gaitā, tāpēc ir jādomā, lai varētu šo kopējo parādu nosegt. Jo ir jāatceras, ka tad, ja mēs šo parādu nenosegsim, faktiski nākamajā ziemā jaunajai valdībai būs daudz lielākas problēmas nekā mums. Mēs diemžēl esam pieraduši pie sistēmas, ka dzīvojam vissiltāk Baltijā un visā ziemeļrietumu daļā. Ja mēs paskatīsimies bijušo PSRS, tad redzēsim, ka mums tiek dots vislielākais siltā ūdens daudzums, bet tajā pašā laikā maksāt mēs gribam ļoti maz. Ja valdība būtu būtiski kļūdījusies maksas noteikšanā, tad tādā gadījumā nebūtu šādas izkliedes attiecībā uz apmaksu, kāda ir novērojama rajonos. Kā tā var būt, ka Alūksne nomaksā 20 procentus, Cēsis nomaksā 27 procentus, ir rajoni, kas ir nomaksājuši 23 procentus, bet tajā pašā laikā mums ir rajoni, piemēram, Gulbene, kur ir nomaksājuši 90 procentus, Talsi – 76 procentus, Rīgas rajons ir nomaksājis 71 procentu. Šī izkliede, cienījamie deputāti, parāda, ka darbs pašvaldībās nenotiek vienādi. Tātad ir pašvaldības, kuras var iekasēt naudu, un ir pašvaldības, kuras nevar iekasēt šo naudu. Un visu šo problēmu novelt tikai uz valdību par tās neizdarībām vai nepareizi noteikto tarifu... Es tam kategoriski nepiekrītu.

Un pēdējais jautājums attiecas uz taloniem. Man šķiet, ka te vēlreiz ir jāpaskaidro mehānisms. Valdība patlaban pieņēma lēmumu par talonu lietošanu pensionāriem. Tas rada ļoti lielas grūtības, jo prasa papildu darbu. Jā, tam es piekrītu, taču citas alternatīvas nav, jo mums nav šīs skaidrās naudas – 1500 rubļu. Mēs to arī nevaram aizņemties no bankas, tad mēs uzreiz budžeta deficītu padarām daudzreiz lielāku. Mēs šo naudu ar speciālu komisiju no sociālā budžeta novirzīsim attiecīgi apkures atmaksai.

Un pats beidzamais. Valdība nupat pieņēma lēmumu, kas būtiski atvieglinās to cilvēku stāvokli, kuriem mājās ir malkas apkure. Tas nozīmē, ka termiņš – 15.jūnijs – tiek likvidēts, bet Rūpniecības un enerģētikas ministrijai ir uzdots ieteikt pašvaldībām no 1.marta uzsākt talonu atprečošanu malkas iegādei. Iedzīvotāji no 1.marta varēs sagatavot malku nākamajai sezonai.

Nobeigumā es gribu pateikt tikai vienu. Cienījamie deputāti! Šis nav valdības žests vai ambīcijas, ka mēs uzstājamies burtiski pēc nedēļas un lūdzam vēlreiz izskatīt šo budžetu! Šis nav žests, kas ir saistīts ar valdības politiskajām ambīcijām, ar spiedienu uz parlamentu. Šis solis tiek sperts tāpēc, ka valdība konceptuāli neredz citu pieeju, kā vien sasprindzināt spēkus esošo nodokļu iekasēšanai. Tā neies vieglāko ceļu – nepalielinās nodokļu ienākumu daļu, kas nedos vēlamo efektu. Un tāpēc valdība lūdz parlamentu konceptuāli atbalstīt šo likumprojektu, jo pretējā gadījumā mums no parlamenta ir vajadzīgas konkrētas norādes, kā tad mums rīkoties – vai nu atkāpties, kas, protams, pašlaik ir visvienkāršākais gadījums, vai arī vēlreiz izskatīt apgrozījuma nodokli un paredzēt tā paaugstināšanu, kas nebūt nav labākais variants. Es domāju, ka arī jūs paši par to nenobalsosit, un tāpēc man ir lūgums, izskatot šos jautājumus, atbalstīt mūs, jo mums tas ir svarīgi arī sakarā ar G-24 kredīta saņemšanu.

Ir divi nosacījumi, kas mums ir jāizpilda: mums ir jāpieņem budžets, lai varētu strādāt, un mums ir jāsaņem attiecīgie kredīti, kuri ir vajadzīgi gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, gan tautsaimniecībā, jo investīciju daļa mūsu budžetā sastāda tikai 1,5 procentus. Es domāju, ka tas ir stipri par maz, lai mēs varētu celt ražošanas līmeni. Un tādēļ, lai mēs neiekavētu šos procesus, es ļoti lūgtu pozitīvi izskatīt valdības lūgumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mums ir jāvienojas par jautājumu uzdošanas kārtību: vai uzdosim jautājumus pēc tam, kad visi ziņotāji būs bijuši jau tribīnē? Laikam darīsim tā. Vai neviens neiebilst? Nē.

Nākamajam kārta ir Siliņa kungam. Tā vismaz Zeiles kundze pieteica, kad viņa ierosināja šādu kārtību, un neviens neiebilda. Un pēc tam klausīsimies Zeiles kundzi.

Lūdzu, Siliņa kungs, cik laika jums apmēram būtu vajadzīgs?

E.Siliņš, finansu ministrs: Ļoti nedaudz. Es domāju 5–7 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Siliņš: Cienījamais vadītāj, cienījamie deputāti un klātesošie! Man ir ļoti nedaudz, ko jums šodien pateikt, jo detalizēti par valsts budžeta projektu 1993.gadam es izklāstīju savā ziņojumā jau pagājušajā reizē, un šeit ko piebilst ir ļoti maz, jo arī premjers visai detalizēti un pilnīgi izklāstīja tās problēmas, kuras tika izvirzītas šeit, plenārsēdē, un uz visām tām viņš deva atbildi.

Es gribētu piebilst tikai to, ka, tālāk risinot jautājumu par budžetu 1993.gadam, acīmredzot mums būtu jāatceras viena īstenība – budžeta ienākumu daļa, kā jau jūs paši izteicāties, ir ļoti saspringta. Un līdz ar to, ja mēs skatīsim arī otru sadaļu par budžeta izdevumiem, mēs to varam risināt tikai vienā ceļā – vai nu pārdalot šos izdevumus starp nozarēm, vai arī jādomā samazināšanas virzienā, lai varētu samazināt budžeta deficītu, kas, pēc valdības aprēķiniem, ir pāri par diviem miljardiem Latvijas rubļu.

Es gribētu teikt, ka problēmas, bez šaubām, ir, un varbūt pirmām kārtām tās ir tautsaimniecībā, jo budžets mums ir ļoti socializēts – tas ir cieši saistīts ar sociālo pasākumu finansēšanu, un to parāda arī budžeta struktūra. Tāpēc, analizējot šo kopbudžeta struktūru, es gribētu lūgt deputātus turpmāk plaši un nopietni iepazīties ar budžetu un tad no tribīnes vai citās pārrunās minēt to, kādas tad attiecības veidojas, piemēram, starp izglītību un veselības aizsardzību vai starp zinātni un tautsaimniecības nozarēm, jo katrā ziņā tie skaitļi, kuri šeit tika nosaukti, nebūt vēl neatbilst īstenībai.

Ja mēs runājam par kopbudžetu, par tā statistisko kopsavilkumu, apvienojot valsts budžetu ar pašvaldību budžetiem, tad, lūk, veselības aizsardzības vajadzībām... Es nosaucu tieši veselības aizsardzību, jo šis rādītājs vairākkārt atskanēja no šīs tribīnes, un jāteic, ka šīm vajadzībām tiek novirzīti 21,6 procenti no kopbudžeta apjoma, bet izglītībai – 29 procenti, turpretī tautsaimniecībai šeit ir paredzēti tikai 10 procenti. Tātad tas apstiprina un parāda tikai to, ka mūsu budžets ir ļoti sociāls un ka tā galvenie izdevumi tiek novirzīti šiem mērķiem.

Ko es gribēju ar to sacīt? Es gribēju sacīt to, ka, sākot ar 1993.gadu, mums ir apvienoti divi budžeti – tātad ir apvienots valsts budžets un sociālais budžets. Un, lūk, šī sociālā budžeta daļa būtu jāņem vērā, nosakot proporcijas, kādas mums parādās tautsaimniecībā.

Otrkārt, es gribētu piebilst, ka tad, ja mēs runājam par budžetu kopumā, mēs nebūt neiestājamies, ka nav vajadzības vai iespējas tīri strukturāli vēlreiz pārskatīt budžeta izdevumu daļu. Tas acīmredzot būtu tas uzdevums, kas ir jāveic šajā posmā starp budžeta pirmo un otro lasījumu. Tieši tādēļ jau visas pastāvīgās komisijas un deputāti piedalās šajā budžeta apspriešanas un izstrādes procesā. Jau pirmajā lasījumā izskanēja doma, ka būtu jāsamazina vai jāpalielina vieni vai otri izdevumi. Es domāju, ka tas mums būtu jārisina turpmākajā darbā, arī tūlīt pēc tam, kad tiks pieņemts budžets pirmajā lasījumā.

Es gribētu teikt, ka šodien izvērtēt un arī pateikt valdības attieksmi pret tiem priekšlikumiem, kuri tika izteikti pagājušajā plenārsēdē, būtu pāragri. Tie ir atsevišķu deputātu priekšlikumi, un mēs ar visu cieņu izturamies pret šiem ierosinājumiem. Es domāju, ka ir jābūt demokrātiskai attieksmei pret šādiem priekšlikumiem, tie ir obligāti jāizvērtē komisijās. Es lūgtu, lai šos jautājumus obligāti izvērtē arī attiecīgo nozaru ministrijas, jo mums valdībā ir pieņemta tāda kārtība. Ja mēs iesniedzam budžetu, tad katras nozares ministrs zina šā budžeta apjomu un samierinās ar šo stāvokli, jo apzinās grūto situāciju, kāda tā patlaban ir valstī finansu jomā. Tātad būtu jārunā arī ar viņu, lai viņš pateiktu savu attieksmi pret šiem budžeta skaitļiem, bet nevis vienpersonīgi jāpieņem atsevišķa deputāta priekšlikums. Tas būtu izvērtējams. Tas var izrādīties arī pareizs – mēs nebūt negribam to apstrīdēt, un tomēr tas ir jāizvērtē, jāizanalizē attiecīgajā komisijā, un tad jau kopīgi ar ministriju to varētu iesniegt skatīšanai šeit, plenārsēdē, kad tiks skatīts budžeta otrais lasījums. Es aicinātu cienījamos deputātus šodien tomēr pieņemt lēmumu par budžetu pirmajā lasījumā, lai mēs varētu turpināt darbu un nesarežģītu to finansiālo situāciju, kāda šodien ir izveidojusies. Ir jau februāra vidus, bet budžeta 1993.gadam vēl joprojām nav.

Priekšsēdētājs: Paldies, Siliņa kungs! Tātad mēs nolēmām, ka jautājumus uzdosim tad, kad būs uzstājušies visi ziņotāji. Tagad vārds Zeiles kundzei. Es lūdzu jūs apsvērt arī tādu variantu: kad Zeiles kundze būs izteikusies, par šo variantu varbūt varētu savas domas pateikt arī visi ministri, kā Zeiles kundze to ieteica. Vai tas vispār ir nepieciešams? Ja mēs tam piekristu, tad būtu jāzina, tieši kurus ministrus mēs gribētu dzirdēt.

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Visi, kuri nodarbojas ar attiecīgo ekonomisko prognožu izstrādāšanu, zina, ka ekonomikā, plānojot perspektīvu, nekas nav zināms. Taču tādā situācijā par kaut ko tomēr ir jāvienojas un kaut kas jāpieņem par zināmu. Mēs iepriekšējā plenārsēdē, izskatot šos jautājumus, redzējām, ka nav iespējams virzīties uz priekšu, ja nemitīgi riņķojam uz vietas un sakām, ka viss ir nezināms, apšaubāms un labojams. Tāpēc mēs vienojāmies, ka prasīsim valdībai papildu informāciju par izejas pozīciju – 300 miljardiem. To, ka šie 300 miljardi rubļu tiek prognozēti pietiekami argumentēti, jūs dzirdējāt gan no premjera teiktā, gan arī redzējāt no tiem analītiskajiem aprēķiniem, kurus mums vakar komisijas sēdē iesniedza valdība. Es, piemēram, domāju, ka tad, ja tas ir balstīts uz starpnozaru bilances detalizētiem aprēķiniem, un ja šeit ir paredzētas divas lietas... Tātad salīdzināmās cenās turpina kristies līdz pat decembrim, un tā ir šī skumjā realitāte. Mums ir klāt arī aprēķini, kas rāda, ka, lai gan inflācijas process kaut nedaudz ir piebremzēts, tomēr tas būs 60 procenti gadā, tas ir, apmēram 5 procenti mēnesī. Attiecīgi korelējot šos divus lielumus, mēs tomēr nonākam pie šiem 300 miljardiem, un tā ir izejas pozīcija.

Nākamais jautājums. Valdība detalizēti pamatoja un ņēma arī vērā mūsu izteiktos priekšlikumus attiecībā uz budžeta ieņēmumu daļu. Budžeta ieņēmumu daļā ir samazināti šie 2 miljardi – ieņēmumi no muitas, bet par pārējiem pastāv uzskats, ka šie nodokļi ienāks budžetā. Kuri ir “vājie” nodokļi, to mēs redzam jau no faktiskās to izpildes analīzes uz 1.februāri, un tātad šo nodokļu iekasēšanai ir jāpievērš vislielākā uzmanība.

Tālāk par budžeta izdevumu daļu kopumā. Tā paliek tāda, kāda ir projektēta, jo ir jārēķinās ar budžeta deficīta maksimālajiem iespējamajiem griestiem. Tas ir saglabāts pieņemamā apjomā un atbilst būtiskākajām tēzēm, ko faktiski prasa arī mūsu kredīta piešķīrēji – Eiropas Kopiena. Tas ir 1,2 procenti no nacionālā iekšprodukta. Tomēr, jo vairāk mēs izskatām jautājumus, kuri saistīti ar budžetu, jo vairāk nonākam pie secinājuma, ka tā ir ķēdes reakcija, kas rezumē un atstāj ietekmi uz ļoti daudzām citām tautsaimniecības sfērām. Šeit parādās ļoti daudzi jautājumi, par kuriem ir jādomā gan valdībai, gan arī pašai Augstākajai padomei.

Pirmais jautājums ir par nodokļu nemaksājumiem. Šajā sakarā es gribētu aicināt izteikties vismaz divus ministrus – tas būtu rūpniecības un enerģētikas ministrs un lauksaimniecības ministrs. Nodokļu nemaksājumi ir lieli, un tie nesamazinās. Tie ir sasnieguši apmēram 4,4 miljardu rubļu apjomu un visu laiku tādi turpina palikt.

Nākamais jautājums arī ir visai interesants. Runa ir par valsts uzņēmumu noliktavās esošo saražoto produkciju, kuras apjomi turpina palikt tādi paši, kādi tie bija, – tātad 13 miljardu rubļu vērtībā. Kāpēc rodas šāda situācija un ko tad īsti prognozē nozaru ministrijas darīt šajā jomā – tas paliek atklāts jautājums.

Jā, ir vēl viens jautājums. Tas ir jautājums par attiecībām ar pašvaldībām. Es atkārtoju: mēs esam gatavi budžeta izdevumu daļā izskatīt jebkurus pašvaldību pieprasījumus, bet tikai kopā ar Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju, kura kūrē šīs pašvaldības. Bez tam ir jābūt pilnai informācijai, kāda mums ir nepieciešama, tas ir, mēs gribam redzēt pašvaldību budžetu projektus, to izpildi par 1992.gadu un ārpusbudžeta līdzekļus, kā arī valūtas kontā esošās summas, humānās palīdzības apmērus un tā tālāk. Saliekot visu šo informāciju kopā, šajā krīzes situācijā ir jāizvēlas, kā saka, iespēja, lai mēs izdzīvotu šo 1993.gadu.

Tāpēc nobeigumā mēs, komisija, akceptējām šo projektu pirmajā konceptuālajā lasījumā tādu, kādu es jums piedāvāju, noskaitot visus šos punktus. Taču par izdevumu daļas struktūru, bez šaubām, ir iespējams diskutēt, un tur mēs jau pirmajā periodā, iepazīstoties ar budžeta izdevumu daļu, redzam, ka tur varētu izraisīties gan diskusijas, gan argumentēti viedokļi par budžeta izdevumu daļas racionālāku izlietošanu 1993.gadā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā vēl nav neviena ierosinājuma speciāli noklausīties kādu atsevišķu ministru, tad es domāju, ka valdības locekļi varēs uzstāties debatēs vispārējā kārtībā un izteikt savus apsvērumus par valsts budžetu, protams, ja būs tāda vēlēšanās. Tātad mums ir atlikušas vēl 18 minūtes līdz pārtraukumam, tāpēc būtu jāsāk jautājumu uzdošanas laiks. Pagaidām jautājumu uzdošanai ir pierakstījušies tikai četri deputāti. Godmaņa kungam vēlas jautāt divi deputāti – Lemberga kungs un Freimaņa kungs. Lūdzu pieteikties arī pārējos deputātus, kuri vēlas uzdot jautājumus tieši Godmaņa kungam.

Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Cienījamais premjerministra kungs! Man jums ir šāds jautājums. Tātad jūsu vēstulē Augstākajai padomei par budžetu ir viens teikums, ka saimnieciskie izdevumi ir aprēķināti ar vidējo pieauguma koeficientu “3” salīdzinājumā ar 1992.gada otrā pusgada izdevumu līmeni. Mēs esam gandrīz vai vienaudži, tāpēc es aicinu jūs atgriezties kopā ar parlamentu pamatskolas klasēs un izdarīt dažas aritmētiskas darbības.

Ventspils pilsētas budžeta iestādēs faktiskās izmaksas saimniecības izdevumiem 1992.gada otrajā pusgadā bija 60 miljoni, un, tā kā 1993.gadā ir divi pusgadi, tad mēs šo skaitli 60 reizinām ar “2” un ar šo Godmaņa kunga ieteikto koeficientu – “3”. Man iznāk, ka 60 x 6 = 360 miljoni. Arī jums, es domāju, iznāks tāpat. Tātad pēc šā dokumenta, kuru ir parakstījis premjerministra kungs, Ventspils pilsētas budžeta saimnieciskajiem izdevumiem vajadzētu būt 360 miljoniem. Atgādinu, ka tā ir apkure, elektrība, ūdens, kanalizācija, siltais ūdens, apsardze, sakari un tamlīdzīgas lietas. Kopējais budžets, ko ir izrēķinājis Siliņa kungs un viņa vadītā ministrija, ir 336 miljoni rubļu. Ja mēs atņemam no 360 nost 336, tad iznāk 24 mīnusā. Man ir jautājums: kā var strādāt pašvaldība, ja ir aprēķināts tāds budžets?

Otrā daļa šim jautājumam ir šāda: vai pašvaldībai nevajadzēs pildīt tās funkcijas, ko ir noteicis likums, jo aprēķinos, ko veikusi Finansu ministrija mūsu budžetam, tas nav paredzēts? Piemēram, civilajai aizsardzībai Ventspilī nav piešķirts neviens cents, neviena kapeika. Zemes reforma nav paredzēta, denacionalizācija nav paredzēta, jauniesaucamo iesaukšana nav paredzēta, Latvijas armijas karavīru ārstēšana nav paredzēta, vides aizsardzībai izdevumi nav paredzēti, kompensācijas dzīvojamajam fondam, kurā starpība pēc jūsu noteiktās cenas un faktiskajām izmaksām ir 32 miljoni, arī nav paredzētas, sertifikātu ieviešana nav paredzēta, pašvaldību policija nav paredzēta un tā tālāk, un tā tālāk. Kā mēs varēsim strādāt?

I.Godmanis: Es atbildu. Tātad budžeta izdevumi vidēji uz vienu iedzīvotāju visā Latvijā 1992.gada otrajā pusgadā kopā ar valūtas budžeta izdevumiem sastāda 33 tūkstošus 829 rubļus.

A.Lembergs: Es atvainojos, taču es runāju par 1993.gadu...

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, pašlaik, lūdzu, noklausieties atbildi!

I.Godmanis: Tātad rēķiniet...Visā Latvijā decembrī bija 33 829 rubļi. Ventspils pilsētā tas sastāda 16 522 rubļus uz cilvēku. Kā strādāt? Konvertējiet daļu no savas valūtas, Lemberga kungs! Es domāju, ka tad, ja jūs 24 miljonus izdalīsit ar 170, jūs dabūsit pavisam minimālu skaitli, kas sastādīs minimālo daļu no jūsu valūtas budžeta rezerves.

A.Lembergs: Godmaņa kungs, mēs runājam par 1993.gadu, nevis par 1992.gadu, un tie ir valdības aprēķini...

I.Godmanis: Jā, konvertējiet daļu no savas naudas...

A.Lembergs: Es saprotu, ka mēs esam mācījušies dažādas matemātikas...

I.Godmanis: Es atvainojos, es esmu beidzis Fizikas un matemātikas fakultāti un esmu fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts...

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, es ļoti atvainojos, taču šī diskusija tomēr nebūtu raksturīga Augstākajai padomei...

A.Lembergs: Jā, bet man ir vēl otra daļa šim jautājumam, Godmaņa kungs! Pirms pāris mēnešiem jūs asi kritizējāt pašvaldības, cik tās slikti rīkojas attiecībā uz sadzīves pakalpojumu un tirdzniecības objektu privatizāciju. Jūs panācāt, ka parlaments pieņēma ārkārtējas pilnvaras un tā tālāk, kaut gan valdība pati uzspieda šo valsts īpašumu pārņemt pašvaldību īpašumā. Tāpat ir ar siltumuzņēmumiem. Valdība uzspieda pašvaldībām tos pārņemt, lai tagad būtu iespēja tās kritizēt. Saka, ka tāda darbība ir korekta...

I.Godmanis: Es atbildu uz jūsu jautājumu. Valdība bija spiesta veidot ārkārtēju komisiju, un piespieda pašvaldības privatizēt veikalus un tagad arī komunālo pakalpojumu tīklu. Īpaši tas attiecas uz Rīgu un Rīgas rajonu. Rīga to dara pietiekami efektīvi, to pašu dara arī Ventspils. Valdība šeit vienkārši pašvaldībām palīdzēja izdarīt šo grūdienu.

Attiecībā uz siltumtīkliem. Siltumtīklus jūs saņēmāt kopā ar 200 miljoniem naudas, kas kompensēja šo daļu, kura ir nepieciešama, lai pārņemtu siltumtīklus. Tā ka jūs tos nesaņēmāt “plikus”. Cita lieta, kāpēc mums nav karsts. Lūk, tas ir jautājums. Mums nav karsts tāpēc, ka mums katrā rajonā tiem, kuri atbild par siltumtīkliem, ir vienalga, kāda ir temperatūra ārpusē pie tās caurules, kura nāk iekšā no siltumvada, un cik liela tā ir iekšā. Viņi saņem algu par to, ka viņi ir darbā. Un te neapšaubāmi būs labāks rezultāts tad, kad ar viņiem nodarbojas pašvaldība, nevis valdība. Es nedomāju, ka tā ir nekorekta rīcība. Ja mēs jums siltumtīklus būtu atdevuši bez naudas, tad es jums piekristu. Bet jūs taču saņēmāt 200 miljonus. Te ir klāt rūpniecības un enerģētikas ministrs, viņš to var pierādīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Premjera kungs, jūs jau zināt, ka “Satversmes” frakcija ir nolēmusi aiziet no populisma un atbalstīt šo budžetu. Bet sakiet, lūdzu, vai valdībai vistuvākajā laikā varētu būt padomā kādi makro­ekonomiski pasākumi, lai vēl papildus nodrošinātu budžeta ienākumu daļu? Konkrēti – lai tiem valsts uzņēmumiem vai biznesmeņiem, kuri ir noguldījuši savus kapitālus ārzemēs, būtu izdevīgi šos kapitālus naudā vai graudā pārvest atpakaļ uz Latvijas Republiku. Tātad vai ir paredzēti kādi makroekonomiski pasākumi?

I.Godmanis: Es domāju, ka šeit ir atbilde par zemi. Mēs ar spēku nevaram piespiest atgriezt šo naudu atpakaļ. Mēs esam noslēguši un ratificējuši līgumus par informācijas saņemšanu no piecām Skandināvijas valstīm, tas ir, no Norvēģijas, Islandes, Somijas, Zviedrijas un Dānijas. Tas nozīmē, ka mūsu Finansu inspekcija var iegūt informāciju par jebkuras firmas kontu, ja ir aizdomas par šā konta stāvokli šinīs valstīs. Patlaban mēs runājam ar Krieviju, lai to varētu panākt, un tas būtu praktiskais solis, lai naudu nevarētu noslēpt. To pašu vajadzētu izdarīt ar Vāciju, ar kuru tas līdz šim nav izdarīts, taču arī pie tā tiek strādāts.

Otrs jautājums, es domāju, ir saistīts ar likumdošanu par zemi, jo te tomēr acīmredzot Augstākajai padomei ir jādabū cauri tāda norma, ka ierobežotos apjomos, es uzsveru – ierobežotos apjomos, pie noteikta nosacījuma, ka tad, ja te tiek ieguldīti vai nu līdzekļi, vai tiek saglabātas un palielinātas darba vietas, vai tiek uzbūvēts un ar jaunu tehnoloģiju apgādāts investēts uzņēmums, šo zemi ir iespējams nopirkt, starp citu, ne tikai ārzemniekiem vien.

J.Freimanis: Premjera kungs, es atvainojos, es šeit nedomāju administratīvu piespiešanu, bet to, lai šiem ārzemēs glabātājiem būtu izdevīgi šo naudu vai līdzekļus atgriezt atpakaļ Latvijā. Es nerunāju par piespiedu pasākumiem. Es domāju par makroekonomisko izdevīgumu.

I.Godmanis: Jā, es jums tādā gadījumā varu atbildēt šādi. Tas notiks tad, ja valdībai izdosies – un tas nav tikai valdības uzdevums – pareizi izmantot šo minimālo naudu, tas ir, 80 miljonus ekiju (tas ir, 100 miljonus dolāru), kas ienāks divās daļās. Otrā daļa ienāks tikai tad, ja Valūtas fonds pieņems mūsu budžetu tādu, kādu viņi no mums prasa, – ar minimālu deficītu, kādu patlaban finansu ministrs ir noteicis. Ja, lūk, šo naudu izdosies ieguldīt pareizā virzienā, kas ir saistīts ar ražošanu, tad tas izraisīs koinvestīciju ieguldījumus no vietējo investoru vidus. Līdz šim nauda koncentrējās galvenokārt saimnieciskajā un tirdznieciskajā sektorā, bet ražošana neattīstījās. Kad mēs šo naudu pareizi izmantosim – un tas ir saistīts arī ar šā budžeta pieņemšanu –, tad, es domāju, tas varētu būt pirmais dievišķais grūdiens, lai vismaz to naudu, kuru cilvēki groza visādos veidos – gan dolāros, gan Latvijas rubļos... Lai viņi kā kraukļi nevarētu vienā mirklī visi aizlidot prom ar šo naudu, lai viņi paliktu šeit. Un te ir svarīgi, lai šī koinvestīcija, kas nāks no Pasaules bankas un no Eiropas bankas, kā arī no G-24, tiktu pareizi ievirzīta gan privātstruktūrās, gan arī tajos valsts uzņēmumos, kuri ir spējīgi ar ražošanu attaisnot savu eksistenci un dot peļņu.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautās Blumberga kungs un tad Kinnas kungs.

O.Blumbergs: Godmaņa kungs, Prezidijā jūs mums solījāt, ka dosit atšifrējumu tam, kādas ir pašvaldību budžetos nepieciešamās izmaksas, kuras būtu jākompensē siltumsaimniecības vajadzībām. Es tomēr gribētu zināt, kas tad budžetā īsti šajā ziņā ir paredzēts. Kā pašvaldību budžetos tiks apmierinātas šīs neizbēgamās izmaksas, kādas tās būs siltumsaimniecībās, un kas ir paredzēts valsts budžetā, lai izveidotu šīs nepieciešamās rezerves. Es pretim ailītei “Rezerves” attiecībā uz nākamo gadu redzu nulli... Kā tad mēs nākamajā gadā nodrošināsim gatavošanos ziemai un kā izdzīvosim?

I.Godmanis: Es jums atbildu uz beidzamo jautājuma daļu. Tiešām, tur ir redzama nulle, taču tas nenozīmē, ka valsts atsakās no rezervju iepirkšanas gan attiecībā uz pārtiku, gan uz energoresursiem. Mēs daļu Pasaules bankas kredītu pārvēršam tādā veidā, ka daļu šā kredīta izmantojam rezerves izveidei. Tā kā šis kredīts ir iedots uz septiņiem gadiem, tad mums ir iespēja šo naudu piesaistīt. Mēs neņemam naudu klasiski no Latvijas Bankas, jo mēs nevaram tik daudz paņemt, tā kā mums ir budžeta ierobežojumi (faktiski budžeta deficīta ierobežojums). Šeit ir paredzēts mehānisms, kā mēs, izmantojot Pasaules bankas kredītu, varam paņemt nepieciešamo energoresursu rezervi, ko mēs varam pie sevis novietot. Starp citu, mums patlaban ir 100 tūkstoši tonnu mazuta, kura pietiks līdz apkures sezonas beigām. Arī gāzes pietiek.

Attiecībā uz jūsu jautājuma pirmo daļu es nevaru tagad precīzi pateikt kompensācijas apmēru aplēses. Finansu ministrijā ir apmēram 0,9 miljardi. Es jums šeit demonstrēju vienu lapiņu, taču mēs esam spiesti savākt pavisam cita tipa un daudz precīzāku informāciju no pašvaldībām, jo šī primārā informācija, kuru esam savākuši, parāda, ka šeit ir ļoti daudz vai nu apzinātu, vai neapzinātu kļūdainu uzrādījumu. Tāpēc es jums patlaban nevaru pateikt precīzus skaitļus. To mēs savāksim tajā brīdī, kad būsim saņēmuši atbildes uz mūsu apkārt­rakstu no pašvaldībām. Mēs to esam jau izsūtījuši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Godmaņa kungs, iesniegtais budžeta projekts absolūti neatspoguļo tās lauksaimnieku vajadzības, kas viņiem varētu būt attiecībā uz budžetu. Nav nodrošināts ne valsts rezerves iepirkšanas apjoms graudiem, ne arī kas cits. Mans jautājums vairāk ir domāts stenogrammai, jo mēs šos jautājumus saistām kopā: kādu daļu no G-24 kredīta jūs kā valdības vadītājs paredzat izmantot lauksaimniecības nozarē, jo, ja šīs problēmas neatrisina budžets, tad tās daļēji varētu atrisināt ar G-24 kredītu.

I.Godmanis: Jā, es zinu, ka kopumā ir vajadzīgi apmēram 5,4 miljardi – apmēram miljards dīzeļdegvielai un apmēram 4,4 miljardi minerālmēsliem. Mēs runājām arī par šo variantu, cik lielu daļu var veltīt lauksaimniecībai. Tas ir saistīts ar diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai Investīciju banka uzņemsies atbildību pietiekami lielā mērā finansēt lauksaimniecību, ņemot vērā to, ka būs jāatmaksā atpakaļ.

Un, otrkārt, vai būs iespējas garantēt daļu līdzekļu, kuri ies caur komercbankām, ja tās uzstājas kā starpgarants. Patlaban valdībā dominē viedoklis, ka runa varētu būt par 15 procentiem no kopējā kredītu daudzuma, kurus varētu saņemt lauksaimniecība. Ja kopproduktā ir 20 procentu, ko dod lauksaimniecība, tad šis apjoms varētu būt 20 procentu. Lielāku apjomu mums šobrīd ir grūti solīt, jo mums nav organizāciju, kas var garantēt ar savu mantu, ka tās bankrota gadījumā zaudējumus atmaksās, jo valdība ir atbildīga Pasaules bankai. Ja Lauksaimniecības ministrija varēs pierādīt, ka ir iespējamas organizācijas, kas var garantēt ar savu mantu un ar savu, tā teikt, kapitālu to, ka tā var ņemt lielākus kredītus, tad varbūt šo kredīta struktūru varēs arī izmainīt uz lielāko pusi.

J.Kinna: Sakiet, lūdzu, vai 15 procenti ir domāti no 100 miljoniem vai no 200 miljoniem?

I.Godmanis: Runa, protams, ir par visu summu.

J.Kinna: Par 200 miljoniem?

I.Godmanis: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs! Vairāk neviens nav pieteicies jautājumu uzdošanai tieši jums. Es domāju, ka tās trīs minūtes, kas mums ir atlikušas līdz pārtraukumam, mēs veltīsim pilnvērtīgai atpūtai. Tātad darbu plenārsēdē atsāksim pulksten 12.00. Atgādinu, ka pulksten 13.00 ir balsošanas laiks.

(Pārtraukums)