1993.gada 16.februāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, atsāksim darbu plenārsēdē! Pulkstenis jau ir pāri 12.00. Saskaņā ar mūsu procedūru tagad sāksies jautājumu uzdošana finansu ministram Siliņa kungam.

Lūdzu, Siliņa kungs! Pirmais jautājumu uzdos deputāts Ēlerts. Lūdzu.

I.Ēlerts: Cienījamais ministr, šī budžeta deficīta samazināšana par 3,4 miljardiem, izmantojot Pasaules bankas kredītu, izskatās ļoti veikla operācija. Taču mani interesētu jūsu viedoklis šādā jautājumā: vai Pasaules bankas kredīts mums būtu jānoēd un jāizkūpina skurstenī vai būtu jāizmanto rūpniecības, lauksaimniecības un tamlīdzīgi pārstrukturēšanai un attīstībai?

E.Siliņš: Būtībā tas nav vienīgais budžeta sabalansēšanas pasākums – šā Pasaules bankas kredīta izstrīpošana no mūsu budžeta projekta. Kā jūs dzirdējāt un redzējāt, tiks pārskatīti visi ienākumi, tajā skaitā arī muitas ienākumi. Tā ka tā ir vesela virkne pasākumu, kas saistīti ar akcīzes nodokli un citiem ieņēmumu veidiem.

Attiecībā uz Pasaules bankas kredīta noēšanu vai izlietošanu, kā jūs teicāt. Bez šaubām, mēs neiestājamies par to, taču mēs uz šo jautājumu skatāmies mazliet citādi. Un tas attiecas ne tikai uz Pasaules bankas, bet arī uz G-24 kredītu. Turklāt šo kredītu nosacījumi Latvijai ir daudz vieglāki nekā to kredītu nosacījumi, kurus mēs izmantojam, ņemot Latvijas Bankas kredītus. Jūs zināt, ka tur ir 50 procentu likme, bet par to mēs jau runājām ziņojumā. Arī budžetā tas ir redzams, ka kredītu likme ir 50 procenti. Pasaules bankai šāda kredītu likme nepastāv. Un arī G-24 kredīta valstīm šāda likme nepastāv. Tāpēc acīmredzot ir pareizi nevis izmantot šos līdzekļus resursu rezervju izveidošanai tieši, bet gan materializēt daļu Pasaules bankas kredītu, iepērkot kaut vai šos energoresursus, par kuriem mēs runājām, bet daļu varētu atstāt neizlietotu, nenovirzot to patērētājam. Tātad lai tā paliek līdz zināmam laikam. Mums ir kredītu saistības ar Pasaules banku un līdz ar to var materializēt šo kredītu atlikumu. Un šajā sakarībā tas vairs neparādās mūsu budžetā. Tātad parādās shēma, ka Pasaules banka dod kredītu, ko energoresursiem izmanto tā institūcija, kura mums jau ir zināma, – tā ir “Urāls”. Tā šos resursus piegādā, bet Pasaules banka apmaksā šos resursus. Taču daļa no šiem resursiem, kas netiek nodota patērētājiem, paliek valsts rezervē. Tāda ir šīs shēmas būtība.

I.Ēlerts: Cik lielu daļu procentos mēs aptuveni apēdīsim un nokurināsim?

E.Siliņš: Šeit runa var būt par 15 miljoniem dolāru, ko piešķīrusi Pasaules banka. Tas tiks izlietots energoresursiem, taču par šiem energoresursiem būs jāmaksā. Un līdz ar to šie būs tie līdzekļi, kuri atkal būs jākonvertē, lai pēc tam varētu norēķināties ar Pasaules banku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Jurševica kungs!

E.Jurševics: Cienījamais Siliņa kungs! Es tomēr gribētu dzirdēt argumentāciju, kādēļ tika apvienots sociālais budžets ar valsts budžetu, jo līdzšinējā argumentācija man likās nepietiekama. Un, otrkārt, kāpēc valdība vērsās pret šo Augstākās padomes konceptuālo balsojumu?

E.Siliņš: Tātad pēc konceptuālā balsojuma, kas notika novembra beigās, Augstākā padome pagājušā gada 2.decembrī izskatīja jautājumu par sociālo budžetu un par līdzekļu nepietiekamību šajā budžetā 850 miljonu rubļu apmērā. Tā pieņēma lēmumu par šo budžetu kontu apvienošanu. Lūk, tas arī bija tas iemesls, kāpēc šis budžets ir iekļauts valsts budžetā.

Mēs vēlreiz pēc jūsu uzstāšanās šo jautājumu pārrunājām valdībā, apspriedām arī Finansu ministrijā. Mums nav iebildumu, ja mēs ļoti krasi nodalītu šos budžetus atsevišķi. Kā valsts budžeta sastāvdaļa tas paliktu, bet to krasi nodalītu kā sociālo budžetu un tas sastāvētu no sociālā nodokļa maksājumiem. Vienīgais, kam mēs nekādā gadījumā acīmredzot nevarēsim piekrist, ir tas, ka no šā budžeta pagājušajā gadā tika finansēta vesela virkne pasākumu, nevis tikai pensijām un pabalstiem, bet vēl arī citiem maksājumiem. Tie gan varbūt bija ļoti nenozīmīgi, taču tādi pasākumi bija. Un šie izdevumi paliks šajā sociālajā budžetā, jo, apvienojot šos divus budžetus, vairs nav jēgas tos pārnest no viena budžeta uz otru, jo galu galā kopējais budžeta deficīts veidojas no šo divu budžetu kopsummas, no šo divu sastāvdaļu kopsummas. Es domāju, ka otrajā lasījumā, kad mēs saņemsim šo budžetu, jau varēsim to daudz krasāk nodalīt.

E.Jurševics: Paldies. Vai es drīkstu uzdot otru jautājumu?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

E.Jurševics: Jūs savā uzstāšanās runā minējāt, ka veselības aizsardzības vajadzībām tiek patērēti 21,6 procenti budžeta līdzekļu. Man diemžēl nav nekādu matemātikas grādu, tāpēc jūs varbūt varētu man paskaidrot, jo es te nesaprotu.

E.Siliņš: Jā, lūdzu! Es tikai paņemšu struktūru, lai redzētu valsts budžeta apjomu. Jūs jau zināt, ka valsts budžetā veselības aizsardzības vajadzībām ir paredzēti 610 miljoni rubļu. Šos 610 miljonus...

E.Jurševics: Es atvainojos, 6,1 miljards...

E.Siliņš Jā, 6 miljardi 107 miljoni – piedošanu, es pārteicos. Tātad šī summa ir jāattiecina uz budžeta izdevumiem, kuri tiek saistīti ar sociālo budžetu, kas pagājušajā gadā nebija valsts budžeta sastāvdaļa. Par to mēs nupat diskutējām pirmajā jautājumā. Tātad, noņemot šos budžeta izdevumus nost, kas sastāda 6 miljardus, tas ir 13,82 procenti.

E.Jurševics: Es atvainojos, vai atņemot šo sociālo budžetu nost?

E.Siliņš: Bez šaubām, tāpat kā pagājušajā gadā. Mēs salīdzinām to tieši ar pagājušo gadu, arī skatāmies pasaules praksi, piemēram, Francijas budžetu, mēs analizējam arī mūsu kaimiņu budžetus. Ar presē publicēto budžetu rādītājus salīdzinājām. Tātad sociālais budžets nekur iekšā netiek ietverts. Tas visur ir atsevišķi. Līdz ar to arī šis aprēķins, lūk, šie procenti budžetā ir bez sociālās daļas. Ja mēs ņemam šo budžetu, tātad statistisko pašvaldību budžetu, kas pēc rādītājiem mums ir aprēķināts, tad redzam, cik esam atvēlējuši vides aizsardzības pasākumiem un iestāžu finansēšanai. Tad šī summa ir jau stipri lielāka. Starpība ir lielāka, jo liela daļa veselības aizsardzības pasākumu tiek finansēta tieši no pašvaldību budžetiem. Un, lūk, šeit ir 12 miljardi 774 miljoni bez tā budžeta, kas sastāda 21,6 procentus. Arī bez sociālā budžeta.

E.Jurševics: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana Siliņa kungam ir beigusies. Paldies, Siliņa kungs, par atbildēm!

Zeiles kundze, viens no mūsu deputātiem vēlas uzdot jautājumu tieši jums un tikai jums. Lūdzu, Kinnas kungs! Kinnas kungam neklātienē tiek izteikta piezīme par necieņas izrādīšanu pret dāmu. Paldies.

Līdz ar to mums jautājumu uzdošana ir beigusies. Mēs varam sākt debates. Debatēs šobrīd ir pieteikušies seši deputāti. Un vēl arī pašvaldību pārstāvji. Tomēr deputātiem ir priekšroka.

Lūdzu, Lemberga kungs, jums vārds debatēs!

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi, kā jūs jutāt no maniem jautājumiem, mans noskaņojums pret piedāvāto budžeta projektu konceptuāli ir negatīvs. Kāpēc? Pirmām kārtām runāsim par ienākumu daļu. Kā jūs zināt, nodokļi netiek maksāti no kopbudžeta, līdz ar to garās runas par kopproduktu, es atvainojos... tas būtībā ir ekonomistu strīds, kuram faktiski nav gala, jo to precīzi neviens nevar noteikt. Nodokļi tiek maksāti par konkrētiem posteņiem, pa konkrētiem nodokļu veidiem. Un es apšaubu šos aprēķinus ienākumu daļā. Tam pamatojums ir šāds, un to faktiski jau ir izteikusi arī Apvienotā budžeta komisija.

Par budžeta ienākumiem šā gada janvārī. Runājot no plānotā, budžets it kā būtu apstiprināts. Tātad es nepiekrītu Godmaņa kungam, ka janvārī nevar rēķināt divpadsmito daļu, bet it kā mazāk. Tā varētu pieiet, ja mums būtu plānoti izdevumi kapitālajam un kārtējam remontam, ceļu būvei, kapitālajai celtniecībai un tā tālāk, kam ir sezonas izdevumu raksturs. Tā kā sezonas izdevumu rakstura mūsu budžetā praktiski nav, līdz ar to tomēr ir jārēķina šie 8,3 procenti un ir jābūt attiecīgajiem budžeta ienākumu posteņiem.

Vēršu šajā sakarā deputātu uzmanību uz to, ka apgrozījuma nodokļa ienākumi janvārī ir izpildīti par 79 procentiem. Tas ir lielākais postenis. Akcīzes nodoklis – par 35 procentiem, muitas nodoklis – par 42 procentiem, sociālais nodoklis, kam tik ļoti pievērš uzmanību, ir 49 procenti. Tātad te ir mazāk nekā puse. Un kopējais republikas valsts budžets ir izpildīts 61 procenta apmērā. Tātad mēs reāli varam rēķināties ar 61 procentu ienākumu, un analogi līdz ar to plānot arī izdevumus. Ja nav ienākumu, nevar būt izdevumu.

Lai izpildītu budžeta izdevumu daļu, vai valdībai padomā ir kāds variants? Varbūt varētu aizņemties no bankas kredītu vai kādu citu kredītu un to konvertēt rubļos, lai ieguldītu budžetā kā patēriņu? Varbūt samazināt izdevumus? Varētu būt arī daži citi varianti. Tāpēc es uzskatu, ka ienākumu daļa nav rēķināta korekti.

Tagad par izdevumu daļu. Es pamatā runāšu par pašvaldībām. Kā es jau teicu, Finansu ministrija ir kļūdījusies nevis tāpēc, ka tur būtu slikti speciālisti, bet tāpēc, ka tā, reāli zinādama budžeta iespējas, faktiski nav paredzējusi izdevumus tik, cik tie ir reāli nepieciešami. Turklāt nav arī alternatīvas. Kolēģi, es domāju, katrs no jums saprot, ka slimnīca vai skola nevar strādāt bez elektroenerģijas, bet apkures, bez siltā ūdens, jo tad tā slimnīca vai sabiedriskā ēdināšana ir jātaisa ciet. Tas ir objektīvi.

Bez tam, kā es jau teicu, uzstādīdams jautājumu, nav paredzēti izdevumi civilajai aizsardzībai. Tas īpaši svarīgi ir Ventspilī, kur cilvēkiem risks no valsts uzņēmumu darbības ir tūkstošreiz lielāks nekā pieļaujamais. Kā tā drīkst plānot budžetā mūsu izdevumu daļu? Tā nevar darīt, tas nav korekti no Finansu ministrijas puses. Viņi to, protams, labi apzinās.

Likumā nav paredzēta zemes reforma, lai gan pats likums jau ir. Arī denacionalizācija un jauniesaucamo iesaukšana nav paredzēta. Latvijas armijas karavīru ārstēšana arī nav paredzēta, bet vides aizsardzībai Ventspilī nav paredzēta neviena kapeika. Kur ir deputāti – “zaļie”, kuri cīnījās par vides aizsardzību, tajā skaitā par Ventspili? Kur viņi palikuši – kuros ierakumos vai kurās zemnīcās viņi šodien mīt, ka negrib to redzēt un atcerēties?

Kolēģi, priekšā ir pirmsvēlēšanu kampaņa, un vēlētāji jums to atgādinās.

Tāpat nav paredzēta kompensācija par dzīvojamo fondu. Valdība ir noteikusi, ka par dzīvojamo fondu maksimālais maksājums ir 3 rubļi par kvadrātmetru, lai gan faktiskās vidējās izmaksas ir apmēram 13 rubļu. Tātad par katru izīrēto kvadrātmetru zaudējums ir 10 rubļi. Deputāti noskaņojās pieņemt likumu par dzīvokļu īri. Kas īpašniekiem kompensēs šos 10 rubļus, ja viņi, būdami it kā pie pilna prāta, kādam izīrēs telpas? Arī tiem, kuri sēž šajā zālē. Budžetā šādi izdevumi nav paredzēti ne valsts īpašumā esošajos, ne pašvaldību īpašumā, ne arī privātajā īpašumā esošajos objektos. Vai tas ir korekti pret īpašnieku? Tas nav korekti pret īpašnieku.

Nav paredzēta arī sertifikātu ieviešana. Vai tad mēs neparedzam ieviest sertifikātus? Ir taču likums, bet mūsu budžeta izdevumu aprēķinos tas nav paredzēts. Turklāt tas, ko es runāju, attiecas uz visām pašvaldībām, nevis tikai uz Ventspili. Šo reizrēķinu 60 x 6 mēs jau veicām. Tātad mums nepietiek naudas saviem saimnieciskajiem izdevumiem. Bez tiem taču ir vēl arī citi izdevumi. Kolēģi, es vienkārši atgādinu: tās ir darba algas, sociālie maksājumi, komandējumi, dienesta braucieni, ēdināšanas izdevumi, medikamentu un pārsienamā materiāla iegāde, iekārtu un inventāra iegāde, mīkstā inventāra iegāde bērnudārziem un slimnīcām, ēku un būvju kapitālajam remontam, pilsētas labiekārtošanai un objektu uzturēšanai, sanitārajai aptīrīšanai, dzīvojamā un nedzīvojamā fonda kapitālajiem remontiem un tā tālāk. Tas viss nav paredzēts. Es šajā gadījumā nepārmetu valdībai to, ka tā cenšas aizstāvēt un pirmajā lasījumā pieņemt budžetu, taču es ļoti vēlētos, lai valdība – pie tam valdība to precīzi zina – un Finansu ministrija ņem vērā, kāds ir reālais budžeta deficīts.

Kolēģi, pašvaldību budžetos tas ir apmēram 10 miljardi rubļu. Mums vajag vienkārši runāt par realitāti. Liela daļa deputātu, cik zinu, taisās startēt arī kā kandidāti uz Saeimu. Kas notiks? Jūs paši tagad pieņemsit šo budžeta projektu pirmajā lasījumā, bet vai vinnēsit vēlēšanās, kolēģi? Ko jūs darīsit pēc tam? Konvertēsit kredītu? Tad to vajag darīt jau šodien. Kādēļ mēs sevi mānām? Pateiksim godīgi arī tautai, kāda mums ir reālā situācija. Pateiksim pašvaldībām, pateiksim vēlētājiem, lai visi to zina. Ja mēs visu to darām tādēļ, lai “aizmālētu” acis Starptautiskajam valūtas fondam, tad vajag taisīt slēgtu sēdi, kurā viņi nepiedalās, un tur izrunāsimies godīgi – mūsu budžeta reālais deficīts ir tāds un tāds...

Kolēģi, vēl ir spēkā likums “Par budžeta tiesībām”. Tā 5.pants nosaka, ka tad, ja pēc attiecīgā budžeta apstiprināšanas tiek izmainīti nodokļi par sliktu pašvaldībām, Augstākajai padomei šie zaudējumi būs jākompensē. Daļa vietējā budžeta tika apstiprināta jau pagājušā gada decembrī. Piemēram, Ventspils budžets atbilstoši likumam tika apstiprināts 17.decembrī. Tātad jebkuras nodokļu izmaiņas, kas šeit tika pieņemtas, un šie zaudējumi 150 miljonu rubļu apmērā Ventspils pilsētas budžetam un citiem budžetiem būs jākompensē no republikas budžeta. To paredz likums “Par budžeta tiesībām”.

Bez tam šis piedāvājums likumprojektā par diferencētiem nodokļiem tādā formulējumā, kādā te tas ir ierakstīts, tā 4.punkts, ir pretrunā ar attiecīgajiem likumiem par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kur ir skaidri pateikts, ka tas pašvaldībām ir 80 procenti. Viennozīmīgi pateikts! Taču nav pateikts, ka ir diferencēti nodokļi. Tas pats sakāms arī par peļņas nodokli, kas pašvaldībām ir 30 procenti. Un tas nav paredzēts diferencēts. Līdz ar to pašlaik tiek piedāvāts nelikumīgs lēmums, jo, pieņemot likumu par budžetu, šāds formulējums būs pretrunā ar citiem jau spēkā esošajiem likumiem. Protams, mēs varam ignorēt likumus, taču Latvijas Republikā diemžēl nav konstitucionālās tiesas, kur var pārsūdzēt Augstākās padomes lēmumus, ja tie ir pretrunā ar pastāvošajiem likumiem. Tomēr es domāju, ka mums, veidojot tiesisku valsti, ir jābūt korektiem līdz galam un atbilstoši jādarbojas, kā mēs solījām tautai savā priekšvēlēšanu kampaņā, – ka mēs veidosim tiesisku valsti, nevis atgriezīsimies pie tā, ka lemsim, kā mums ienāk prātā. Visam jānotiek saskaņā ar likumu.

Jūs teiksit, ka es kritizēju, bet kur tad var nopelnīt? Es jums to pateikšu. Tātad birokrātiskā valstī mēs nevis palielinām par 5 procentiem, bet samazinām par 5 procentiem. Ventspils pašvaldība to ir izdarījusi, jo mēs samazinājām gandrīz 100 štata vienības, jo viens birokrātijas darbinieks valstī vidēji maksā, pieņemsim, Finansu ministrijā, gandrīz 250 000 gadā. Ekonomija sastāda 2,7 miljardus rubļu. Ir par ko padomāt.

Tālāk. Daudz iespēju rada objektu privatizēšana, tajā skaitā arī Ventspilī. Es uzskatu, ka tur var nopelnīt vismaz 15 miljonus dolāru. Turklāt pietiekami īsā laikā. Tā taču ir nauda! Un daļa šīs naudas vienkārši rūsē. Tāpēc, kolēģi, es domāju, nevajag valdībai izvirzīt jautājumu: vai nu tā, vai tā... Es tūlīt pabeigšu…

Priekšsēdētājs: Tas aparāts pīkst, ne jau es pīkstu...

A.Lembergs: Es ticu, ka tā nav pele. Ja drīkst, es tūdaļ pabeigšu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pabeidziet!

A.Lembergs: Tāpēc, kolēģi, es domāju, ka tā nebūs traģēdija, ja mēs tomēr pirmajā lasījumā šo budžeta projektu nepieņemsim. Tā nav neuzticība valdībai, tādēļ ka mūsu parlamenta šaubas valdība jau zina. Tā zina visu precīzi, tāpat kā Siliņa kungs precīzi zina visas proporcijas. Mēs nākamo sarunu organizēsim godīgi un atklāti, un, ja tas būs nepieciešams, tad tā būs slēgta sēde, bet vismaz deputātiem pateiksim visu taisnību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs, lūdzu! Bet deputāti, kuri vēlas piedalīties debatēs, vēl var pierakstīties.

J.Celmiņš: Cienījamie kolēģi, valdības locekļi un klātesošie! Runājot par šo budžeta projektu, es vispirms gribētu runāt par mūsu budžeta ienākumu daļu. Taču diemžēl šeit ir jānonāk pie secinājuma, ka ienākumu daļu nav iespējams veidot dažās dienās šeit, Augstākajā padomē, apspriežot un analizējot budžetu. Pie ienākumu daļas veidošanas ir jāstrādā ne tikai valdībai, bet par to ir nepārtraukti jādomā arī mums šeit, Augstākajā padomē, un pastāvīgi jāpatur šis moments savā uzmanības lokā.

Es gribētu teikt, ka diemžēl mēs to neesam pietiekami labi darījuši.

Šodien, klausoties Godmaņa kunga uzstāšanos, es dzirdēju vairākus ļoti racionālus priekšlikumus, kas varētu palielināt ienākumu daļu. Taču atkal tas notiek tikai šodien, bet nav bijis paveikts līdz šim. Konkrēti tas attiecas uz plānotajiem ienākumiem no akcīzes nodokļa. Mēs plānojam gūt zināmus ienākumus no tirdzniecības ar alkoholu, un Godmaņa kungs ierosināja izdot licences tirdzniecībai ar alkoholu. Tas viss Latvijas Republikā jau ir bijis, taču noticis mazliet citādi. Mums varbūt vajadzētu to paanalizēt un atcerēties, kā šie ienākumi tika nodrošināti. Izsniedzot licenci tirdzniecībai ar alkoholu, šī licence vienlaikus paredzēja arī obligātu nosacījumu, lai vietā, kur tirgo alkoholu, būtu arī valsts monopola alkohols, tātad šeit uz vietas ražotais. Lai arī kā mēs centīsimies, tomēr pārsvarā privātajos veikalos tiks pārdots importa degvīns, jo no tā gūst lielāku peļņas masu, bet šeit, Latvijā, ražoto mēs tur neredzam, jo likumdošana gluži vienkārši to neprasa. Manuprāt, ja mēs gribam būt ekonomikā liberāli, tad šinī pārejas periodā šāda prasība būtu obligāti ietverama, jo tā mēs nodrošinātu arī valsts ienākumus.

Mums vēl joprojām ik pa laikam izvirzās problēmas ar tirdzniecību. Ielu tirdzniecības problēmas, bēdīgi slavenie čeku izsišanas aparāti, tirgus problēmas un citas. Tās visas mums šeit ir figurējušas.

Kāpēc mums šīs problēmas rodas? Gluži vienkārši! Strādājot šeit, Augstākajā padomē, trīs gadus mēs neesam sapratuši to, ka ir nepieciešams likums vai kodekss par tirdzniecību. Ar likumdošanu noregulēta tirdzniecība garantētu arī stabilus ienākumus no šīs darbības, taču ar šādu likumdošanas iniciatīvu nav nākusi ne valdība, ne arī mūsu Tirdzniecības un pakalpojumu komisija.

Nākamais ienākumu daļas palielināšanas moments, kuru es redzu, ir jautājums par to kapitāla daļu, kura ir aizplūdusi no Latvijas un atrodas ārzemēs. Mums ir grūti noteikt šīs kapitāla daļas lielumu, bet šaubu nav, ka šī summa ir samērā liela. Ko mēs ar šo summu darīsim? Praktiski mums nav nekādu iespēju uz šo summu kaut kādā veidā iedarboties. Mūsu vienīgais ceļš ir radīt labvēlīgus apstākļus šā kapitāla daļas atplūšanai atpakaļ uz Latviju. Tātad ir nepieciešamas konkrētas likumdošanas iniciatīvas. Tas varētu būt pietiekami minimāls nodoklis, piemēram, 6 procentu apmērā, un šādā veidā mēs radītu normālus apstākļus, lai šis kapitāls varētu tikt legalizēts un atgrieztos Latvijā. Palielinot naudas apgrozību šeit, Latvijā, palielināsies arī nodokļu summas, pildīsies valsts budžets. Lūk, vēl viens no ceļiem.

Tālāk. Es domāju, ka lielu ļaunumu budžeta ienākumu daļai mēs esam nodarījuši ar to, ka joprojām neesam pieņēmuši likumu vai lēmumu par zemes pārdošanu ārvalstu investoriem. Šeit iniciatīvu neizrāda ne valdība, ne arī mēs, jo Freimaņa kunga sagatavoto projektu šeit, Augstākajā padomē, mēs noraidījām. Jāsaka – diemžēl! Un tādēļ investīcijas nenāk, apgrozījums uz vietas ir mazs un budžeta ienākumu daļa nepildās.

Tāpat es gribētu runāt par to, ka budžeta pildīšanos ir kavējusi ārkārtīgi lēnā privatizācija. Palielinot privatizācijas fondu, mums rastos iespējas budžetā izmantot kaut daļu no šā privatizācijas fonda līdzekļiem.

Tālāk. Ja pajautā atsevišķiem uzņēmējiem, kuri nemaksā nodokļus, kāpēc viņi tā dara, tad viens no iemesliem, piemēram, ir tas, ka, līdzko tiek nomaksāti nodokļi, noziedzīgās struktūras tūdaļ uzzina šo nodokļu summu, tātad uzzina cilvēka ienākumus un ar draudiem cenšas izspiest no viņa attiecīgus maksājumus. Uzņēmēji prasa, lai nodokļu nomaksas summa būtu ar Krimināllikumu aizsargāts noslēpums. Arī šinī virzienā ir iespējas darboties, lai to varētu nodrošināt un tātad zināmā mērā sakārtot nodokļu iemaksas.

Kā jau teicu, tādas iespējas ir, taču tas nav izdarāms vienā dienā, tāpēc pie tā ir jāstrādā pastāvīgi.

Tālāk par budžeta izdevumu daļu. Arī budžeta izdevumu daļā es saskatu iespējas nopietni tos samazināt. Mums nav izstrādāta koncepcija, ko darīt ar militārajiem objektiem, kurus Krievijas armija atstāj un kuri nonāk mūsu rīcībā. Praktiski lielāko daļu šo objektu paņem Aizsardzības ministrija. Taču šie objekti ir jāuztur kārtībā, jāapkurina un jāremontē, bet tur tiek tērēti budžeta līdzekļi. Vai visi šie objekti mums ir vajadzīgi? Vai mums ir izstrādāta koncepcija šajā virzienā? Manā vēlēšanu apgabalā Tukumā atrodas lidlauks. Tuvākajā laikā Krievijas armija to pilnīgi atstās un to pārņems Aizsardzības ministrija. Tur ir kazarmas, tur ir kinoteātris, tur ir kluba telpas, tā sauktais sarkanais stūrītis, un vesela virkne citu telpu, kuras būs jāturpina apkurināt, uzturēt kārtībā un tā tālāk. Bet vai mums šis lidlauks ir vajadzīgs? Kādēļ mums tur būtu jāiegulda šie līdzekļi? Vai mums ir koncepcija, ko darīt ar šādiem objektiem? Diemžēl jāsaka, ka šādas koncepcijas mums nav, bet naudu mēs tērējam. Arī lidmašīnu mums nav, ko tad mēs ar šiem lidlaukiem darīsim?

Tālāk. Es domāju, ka ir iespējas samazināt arī administratīvo štatu struktūru. Šis ceļš būtu ejams, uzticot privātām struktūrām veikt daļu no administratīvajām funkcijām. Piemēram, Lietuvas valdībai palīdz informatīvā firma “Intakas”, un viņi tik plaši neizmanto pastāvīgi algotus padomdevējus. Piemēram, ja kādam valdības loceklim ir nepieciešams sagatavoties vizītei uz kādu ārvalsti, ja tā, piemēram, ir ekonomiska vizīte, tātad firma saņem pasūtījumu un pēc jau iepriekš izstrādātas formulas valdībai iesniedz attiecīgo informāciju. Līdz ar to nevajag algot pastāvīgi tik lielus štatus, bet daļu no šīm funkcijām var nodot privātām struktūrām, kurām maksā tikai tad, kad ir pasūtījums. Turpretī, ja mums ir pastāvīgi administratīvajā štatā nodarbināti cilvēki, viņiem ir jāmaksā alga, sociālais nodoklis, jāuztur telpas, inventārs un tā tālāk, un tas ir ievērojami lielāks nodoklis. Mums ir iespējas samazināt administratīvos štatus gan valdībā, gan pašvaldībās.

Tātad es vēl gribu piebilst to, ka valdības budžets ir veidots gandrīz vai ar tādu nodomu, lai noveltu smagāko daļu uz otro pusgadu. Piemēram, sākotnējā iecerē bija paredzēts talonus sākt apmaksāt pēc 15.jūnija, un šeit jau bija skaidri redzams, ka tas būs pēc vēlēšanām. Es ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka nu šis lēmums ir mainīts, jo talonu nomaksa sāksies no 1.marta.

Noslēgumā es gribētu izdarīt mazu kopsavilkumu. Pirmkārt, mani neapmierina valdības pastāvīgā darbība pie budžeta ienākumu daļas, tātad tās palielināšanas, un otrkārt, šī budžeta ienākumu daļa ir tas smagums, ko valdība mēģina pacelt, bet nevarēs panest. Tāpēc es ierosinu budžeta ienākumu daļu samazināt un tikai tad nobalsot par šo budžetu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie deputāti! Situāciju, kāda izveidojusies šobrīd ar budžetu, es uzskatu par bezcerīgu. Patiesību sakot, tā ir sava veida strupceļa situācija. Kāpēc? Tāpēc, ka pašvaldības ir vairākkārt izstrādājušas savus priekšlikumus, kādā veidā varētu risināt budžeta sadales jautājumus. Vispirms tika izstrādāts gan Tautas pašvaldības komisijas, gan arī Pašvaldību savienības priekšlikums, kādā veidā izdarīt diferencētus atskaitījumus no nodokļiem un arī attiecībā uz budžeta pārdales fondu. Tas noslāpa.

Otrkārt, decembrī sanāca visi pašvaldību vadītāji un izteica savus priekšlikumus, kādā veidā varētu sakārtot budžetu tā, lai varētu risināt arī pašvaldību jautājumus. Tas palika atklāts. Turklāt šī sanāksme notika divu pirmo vadītāju – Godmaņa kunga un Gorbunova kunga – klātbūtnē.

Tad 12.janvārī vēlreiz sanāca pašvaldību vadītāji un vēlreiz izteica savus ierosinājumus, kā risināt šos jautājumus. Praktiski neviens šis jautājums netika pat izskatīts. Iepriekšējā pirmdienā mēs tikāmies Apvienotajā budžeta komisijā. Tur piedalījās arī valdības pārstāvji, un mēs izskatījām pantu pēc panta, visus jautājumus, kuri saistīti ar budžeta ienākumiem un izdevumiem. Lai man pasaka pašlaik kāds no valdības vai no Budžeta komisijas, kas tika izmainīts pēc pagājušās pirmdienas? Viss palika simtprocentīgi tā, kā jau ir bijis – bez mazākās kustības. Un, ja tas ir tā, tad man rodas iespaids, ka mēs nereaģējam un mums praktiski neinteresē šie zemākie līmeņi. Valdībai interesē varbūt pats augšējais ešelons. Un tas ir viss.

Es domāju, ka tas atstāj bezcerīgu iespaidu uz to, kā valdība risina vienu no galvenajiem jautājumiem, tas ir, budžeta jautājumu. Bez budžeta precīzas sadales pašvaldības nevar pastāvēt.

Es gribētu minēt un ilustrēt vēl vienu piemēru, ko nozīmē, ja mēs centralizēti risinām šādus jautājumus. Viens no šā absurda apliecinājumiem ir talonu jautājums. Ko tas nozīmē Rīgā? Es domāju, ka valdība no saviem augstumiem to nepamanīja, ko tas nozīmēja Rīgai. Rīgā tas nozīmēja to, ka pašvaldībās samaksa par dzīvokļiem pārvietojās no krājkasēm uz namu pārvaldēm, kur ir viens kasieris ar 3000 rubļu algu un ka tur stundām ilgi stāv rindas. Tā ir Golgāta, kas ir jāiziet Rīgas iedzīvotājiem.

Pagājušajā piektdienā es tikos ar Liepājas iedzīvotājiem. Lauku iedzīvotājiem. Viņi saka: “Kungi deputāti, mēs gribētu griezties pie jums...” Lūk, runāja pensionāre. Viņiem mājās ir trīs pensionāri, tādu laukos ir īpaši daudz. Par decembri viņi saņēma trīs talonus, par janvāri – atkal trīs talonus, tas ir, 9000 rubļu, bet par februāri šie pensionāri atteicās pieņemt talonus, jo viņiem nav, kur tos izlietot... Mēs cilvēkus nostādām bezizejas situācijā. Turklāt tā solīšana, ka mēs no 1.marta beidzot sāksim maksāt, ir vāja aizbildināšanās, jo tomēr tā rubļa vērtība vairs nebūs iepriekšējā, un šie cilvēki tomēr būs lieli zaudētāji. Turklāt cilvēkiem segt šos izdevumus vajadzētu jau tagad.

Man te saka, ka šeit esot runa par deķa vilkšanu, kurš uz kuru pusi pavilks. Arī Zeiles kundze tā apgalvo. Tad nu sakiet, kādi ir ienākumu avoti, ja jūs gribat palielināt izdevumus?

Taču es gribu akcentēt citu domu – tā nav vis deķa vilkšana, bet tas ir principiāls jautājuma risinājums, vai mēs atbalstīsim centralizētu pārvaldi vai mēs iestāsimies par decentralizāciju visas Latvijas mērogā. Es ļoti augstu vērtēju premjera Godmaņa darbaspējas, taču domāju, ka no viena centra valsts nav pārvaldāma. Šī pārvalde jāsadala pa visu valsti. Jā, Godmaņa kungs, jūs sakāt, cik daudz kļūdu ir pašvaldībām, bet es tikpat daudz kļūdu varētu pārmest arī valdībai. Es būtu par to, lai mēs precīzi vienotos, pa kādu ceļu mēs iesim. Ja jau ejam pa centralizācijas ceļu, tad šodien, pieņemot budžetu, ir jāpasaka, ka šis budžets ir izteikti centralizētas valsts budžets, kurā tikai neliels procents ir paredzēts pašvaldībām. Noteicošais kritērijs tam, vai ir centralizēts vai decentralizēts budžets, ir tam piesaistītie līdzekļi. Kungi, tie ir piesaistītie līdzekļi! Ievērosim tādu formulu, ka piesaistītie līdzekļi ir palikuši 5 miljardu apjomā.

Man saka, ka te esot samazinātas dotācijas un subsīdijas. Taču neaizmirsīsim, ka mums ir ieviesti trīs diferencēti nodokļi, kas pat nodokļu likumā pašlaik nav paredzēts. Tas ir ienākuma nodoklis, peļņas nodoklis un apgrozījuma nodoklis. Ko nozīmē šis diferencētais nodoklis? Tas patiesībā nozīmē, ka mēs velkam pāri svītru nodokļu likumam, jo nodokļu likumā nav paredzēti šādi normatīvi, bet tālāk tas dod iespēju...

Kāpēc pašvaldības izvirza šīs augstās prasības? Tāpēc, ka tās vairs nav saimnieki. Saprotiet, Godmaņa kungs, tās ir ieinteresētas izspiest iespējami augstāku šo likmi, un te visas sarunas notiek par to, kādu likmi tās dabūs.

Tāpēc es ierosinu šodien izšķirt jautājumu par to, pa kādu ceļu iet. Ja mēs ejam centralizācijas ceļu, tad es ierosinātu skolu un slimnīcu apgādi ar visu enerģētiku nodot valstij. Lai ar to nodarbojas valsts. Ja tās paliek pašvaldībām, tad attiecīgi jābūt segumam. Bez seguma tas viss ir pilnīgi nereāli. Tas, ko mēs šodien sakām, ka pašvaldības palika parādā tāpēc, ka tās aizņēmās un bija spiestas aizņemties kredītus... Godmaņa kungs, atcerieties pagājušā gada maiju, kad mēs runājām par to, kā sadalīsim šos darbus – cik segs valdība, cik – pašvaldības, cik – iedzīvotāji paši. Valdība toreiz uz šo jautājumu atbildēt nespēja. Pagāja laiks. Cītīgākās pašvaldības šos jautājumus risināja pašas, un šodien tās atrodas vissliktākajā stāvoklī.

Vai ir ienākuma avoti? Es domāju, ka ienākuma avoti, kārtīgi saim­niekojot, ir. Es varētu šā ļoti reglamentētā laika robežās uzskaitīt vismaz trīs vai četrus šādus ienākuma avotus. Proti, es domāju, ka tas ir valsts monopols uz spirtu un tabaku, par ko jūs jau runājāt. Tas varētu būt arī attiecībā uz citām precēm. Jūs izvirzījāt jautājumu par apgrozījuma nodokli, bet izvirzījāt to tā, it kā parlaments to gribētu. Parlaments nekad nav teicis, ka apgrozījuma nodokli vajadzētu palielināt. Es domāju, ka mums varētu nākt arī ienākumi no ārzemju noguldījumiem. Ja mēs rīkotos saprātīgi, tad šie noguldījumi pārietu uz šejieni. Tādas iespējas pastāv, kā liecina sarunas ar komersantiem.

Ienākumus varētu dot arī valsts līdzdalība valūtas maiņā. Es domāju, ka ienākumus varētu mums nodrošināt arī nodokļu iekasēšana, ja mēs no visiem uzņēmējiem iekasētu nodokļus, jo liela daļa uzņēmēju nemaksā nemaz nodokļus. Lai gan neesmu šīs koncepcijas piekritējs, taču domāju, ka ārkārtējā situācijā mēs varētu daļu ienākumu no privatizācijas fonda tomēr pārskaitīt valsts budžetā, ja galīgi nav citas izejas. Es redzu vismaz šādus ceļus, taču nopietnā sarunā mēs varētu atrast vēl citus ienākuma avotus.

Es gribētu vērsties pie mums visiem ar aicinājumu. Ja mēs gribam no šiem avotiem iekasēt, tad valstī pirmām kārtām ir jābūt normālai kārtībai: jābūt organizētībai, jādarbojas nodokļu inspekcijai un citām institūcijām. Un tad mēs to visu izdarītu. Ja šādas kārtības nav, tad šie pasākumi ir bezcerīgi. Es griežos pie visiem, arī pie valdības, un saku, ka šodien šo koncepciju pieņemt nedrīkstētu. Tad mēs pieļausim ļoti lielu kļūdu un nodarīsim sev lielus zaudējumus. Turklāt iesim pavisam noteikti, pie tam gluži vienaldzīgi, pa centralizācijas ceļu. Šis budžets ir centralizācijas budžets. Tāpēc es ierosinātu šodien nepieņemt šā budžeta koncepciju, bet izskatīt konceptuālās pozīcijas, nebalsot un apspriest tās vēl nākamajā reizē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Ja mēs paskatāmies kalendārā, tad redzam, ka šodien ir 16.februāris, taču atbilstoši likumam “Par budžeta tiesībām” budžets mums bija jāizskata vai jāsāk izskatīt jau oktobrī. Protams, mēs to pašlaik darām februārī, taču valsts bez budžeta pastāvēt nevar, tāpēc mēs tiekam steidzināti, ka mums ir jāpieņem budžets. Šodien mēs jau dzirdējām, manuprāt, ļoti sendzirdētas lietas par dekalitriem, par procentiem, par miljoniem dekalitru, par nepieciešamajiem ārkārtas un citiem pasākumiem, kas tika izklāstīti, kā parasti, steigā. Tiesa, tas tika pasniegts kā vienmēr diezgan izteiksmīgi. Protams, valsts budžetā tā ieņēmumu un izdevumu daļā fokusējas visa valsts ekonomiskā politika.

Ja runājam par ieņēmumiem, tad jāteic, ka varbūt šoreiz tas ir skanējis drusku mazāk. Taču Latvija ar savām vērtībām – galvenokārt ar ostām – Ventspili un divām Rīgas ostām – varētu attīstīties un darīt Latviju pietiekami pārtikušu. Šajos gados tas nav izdarīts. Un, ja mēs paskatāmies budžeta ieņēmumu daļu, tad redzam, ka maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu sastāda 1,9 miljardus Latvijas rubļu jeb 4,5 procentus no kopējiem ienākumiem. Tas ir situācijā, kad atbilstoši mūsu statistikai 90 procenti ir valsts kapitāls. Kāda šeit varētu būt efektivitāte? Turklāt šie ieņēmumi ir piecreiz mazāki nekā peļņas nodoklis.

Es apšaubu arī ieņēmumu daļu, ka alkohola realizācijas apjoms iekšējā tirgū šajā gadā būs 5 miljoni dekalitru. Ja mēs paņemam tabulu, kura mums ir izdalīta, tad redzam, ka tur ir ļoti dažādi teikts par realizācijas apjomu iekšējā tirgū un par ražošanas apjomu. Taču vakar frakcijas sēdē man izdevās izspiest skaitļus, ka šis akcīzes nodoklis ir plānots 5 miljardi. Pagājušajā gadā ir izdzerts 3,8, tātad pieaugums ir par 35 procentiem. Es to apšaubu un arī apšaubīšu. Es uzskatu, ka mēs cietīsim lielākus zaudējumus, ja mēs Latvijā izdzersim par šiem 35 procentiem vairāk.

Nākamais. Es apšaubu visu šo talonu lietu. Arī citi kolēģi to jau minēja. Es iepriekšējā ceturtdienā tikos Grīziņkalnā ar vēlētājiem, un viņi visi man teica: “Ja jūs vēl vienu reizi taisīsit šādus eksperimentus ar pensionāriem, mēs... Jūs dabūsit ar slotu no mums.” Vēl viņi teica: “Ja jūs mums atvedīsit to, kurš ir piedāvājis šo talonu sistēmu, tad viņš dabūs ar slapju lupatu.” Tie bija viņu vārdi. Jo ir jāsaprot tas, ka nauda ir nauda, taloni ir taloni, bet šņabis ir šņabis. Un nevajag mēģināt šeit vienam otru kaut kā apmānīt, ka arī taloni un šņabis ir nauda. Tās ir dažādas lietas.

Par izdevumu daļu. Izdevumu daļā tomēr ir saglabāts šis pārdales princips, un tā tomēr ir atgriešanās pie 1988.gada Rižkova budžeta koncepcijas. Ja mēs skatāmies pēc skaitļiem, tad redzam, ka mēs atgriežamies pie šīs koncepcijas. Spriediet paši, vai tas ir labi vai tas ir slikti. Bet es apšaubu to, ka tad, ja Lembergs Ventspili grib padarīt kaut cik sakarīgu, viņam tamdēļ būtu kaut kas jāpārdala, lai viņam atņemtu ieinteresētību strādāt... Labāk jau vajag viņam ņemt nost šos līdzekļus un to pārdalīt tiem, kuri to nedara... Lai gan viņiem objektīvi šie rādītāji ir: iepriekšējos 50 gados ir uzcelti kultūras nami un citas būves.

Tāpat mēs esam izrunājuši sausu muti par to, ka budžetā tiek saglabātas vecās struktūras – izglītība, veselības aizsardzība, ka tiek subsidēti uzņēmumi tā vietā, lai tiem ļautu bankrotēt, lai atdotu naudu iedzīvotājiem, kuri paši lemtu, kurā augstskolā sūtīt bērnus un kā maksāt par veselības aizsardzību.

Un pēdējais moments, kas tiek saistīts ar budžetu, ir kredīti. Tā tik tiešām, manuprāt, ir ļoti, ļoti nopietna lieta. Jo, ja mēs izmantojam valsts vērtības un nepelnām no tā, tad tā ir viena lieta. Ja budžets ir paredzēts izdzīvošanai un nevis attīstībai, arī tā varbūt vēl ir saprotama lieta. Taču, ja mēs parēķinām kredītu “griestus” un redzam, ka Latvijai ir šie 300 miljoni, ko var dot starptautiskā finansu sabiedrība, tad uz vienu strādājošo iznāk aptuveni 50 tūkstoši Latvijas rubļu. Ja mums nebūs skaidrības, kādā veidā šie kredīti nonāks līdz zemniekam, līdz ražotājam, līdz tirgotājam, par kādiem procentiem tas notiks un kāds būs šis mehānisms... Ja šo mehānismu izstrādās tie, kuri ieviesa talonus, vai tie, kuri sastādīja šos skaitļus budžetā, tad tādā gadījumā Latvija būs “banānu” republika. Un tas mums ir jāsaprot, kad mēs sāksim ķerties klāt šiem kredītiem. Mums ir vajadzīgi šie kredīti, un mums būs jāakceptē šie kredīti, kad mēs tos Latvijai ņemsim. Vēl piektdien Ministru padomes priekšsēdētājs man solīja, ka esot parakstīts Ministru padomes lēmums par šīm lietām. Šodien mēs interesējāmies Ministru padomes kancelejā un uzzinājām, ka šis lēmums nav parakstīts. Tātad, ja tam ir saistība ar kredītiem, ar šo steidzamību, tad es ļoti apšaubu, ka tas ir tā.

Tik tiešām, manuprāt, lietas būtu jāsauc īstajos vārdos, tad mums būtu mazāk šo diskusiju un tad mēs redzētu mehānismu, kas par to visu atbildēs. Jāatbild par valsts ņemtajiem kredītiem pirmām kārtām ir trīs amatpersonām, nevis kādai komisijai. Šīs personas ir: Ministru padomes priekšsēdētājs, Latvijas Bankas prezidents un finansu ministrs. Tieši viņi atbild par tālāko mehānismu, kā tas tiks novadīts līdz fermerim, līdz zemniekam, līdz ražotājam un līdz tirgotājam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Vaivada kungs! Atgādinu, ka pulksten 13.00 sākas balsošanas laiks.

J.Vaivads: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es šajā budžeta apspriešanā esmu iesaistīts ne tikai kā deputāts, bet arī kā Apvienotās budžeta komisijas loceklis, tāpēc esmu piedalījies praktiski visās šajās sēdēs un apmēram varu arī spriest par dinamiku, kāda veidojas un kā attīstās šie viedokļi par budžetu. Es varu piekrist daudzkam no tā, kas šeit izskanēja, – ka šie soļi un kaut kādas transformācijas budžeta izmaiņā ir nepārliecinošas un varbūt pārāk mazas. Tomēr es gribētu, lai jūs pieskartos šiem jautājumiem arī no citiem aspektiem, varbūt atgriežoties tieši pie pašiem budžeta principiem. Valdība ir atkārtoti iesniegusi šo budžeta projektu un piestrādājusi pie tā, lai sniegtu vairāk pārliecinošu garantiju atsevišķiem jautājumiem, pirmām kārtām par ieņēmumu daļas realitāti. Protams, var piekrist Lemberga kungam, ka tā ir ekonomiska diskusija un šeit paliek atklāts jautājums. Vienu tas pārliecina, otru tas nepārliecina. Pie tam argumentu stiprums, manuprāt, dažādās pusēs ir dažāds.

Nākamais. Par valdības pasākumu plānu, kā nokārtot attiecības ar valsts uzņēmumiem. Šim jautājumam ir pieskārušies vairāki debatētāji un runājuši par to, kādā veidā tikt pie maksas par valsts kapitāla izmantošanu. Pēc valdības iesniegtajiem datiem tieši valsts uzņēmumi šajā ziņā ir vislielākie grēkotāji, jo tiem šajā plāna daļā ir vismazākais izpildes procents. Es pieļauju, ka šeit slēpjas ļoti dziļas saknes faktiski tai parādībai, kas nav nokārtota, jau sākot ar likumu “Par valsts uzņēmumu”, kurā šī galīgā valdības un valsts uzņēmuma atsaiste novedusi pie tā, ka viens otru dažnedažādā veidā izdevīgos momentos ir atbalstījis, sasaistījis vai atsaistījis, bet tas viss ir bijis, apejot konkrētas likumu normas. Un līdz ar to valdība arī tagad ir neziņas stāvoklī, ko darīt ar valsts uzņēmumiem, jo, no vienas puses, valsts uzņēmumu rīcībā ir ievērojama līdzekļu daļa, bet, no otras puses, likums “Par valsts uzņēmumu” faktiski liedz iespējas kaut kādā veidā šiem līdzekļiem tikt klāt. Bez tam valdība nav centusies izmantot savas iespējas un izdarīt labojumus likumā par valsts uzņēmumu. Tas nozīmē, ka šī savstarpējā iekšējā vienošanās pagaidām ir izdevīga visiem. Tā nav izdevīga tikai likumiski sakārtotai valstij.

Tālāk. Vai ir kaut kāds pasākumu plāns, ko valdība cer realizēt norēķinu sistēmas sakārtošanai? Arī tas ir strīdīgs jautājums, par ko mēs esam diskutējuši. Man tiek apgalvots, ka, teiksim, katrs skaitlis par procentiem, kas iet caur banku sistēmu, ir politiski izspēlēts, lai radītu kaislības, bet tas neatbilst realitātei. Taču katrā ziņā šaubas par valdības spēju sakārtot norēķinus tomēr pastāv.

Nākamais. Vai ir panākta pārliecība, ka arī nodokļu iekasēšana turpmāk tiks realizēta tā, ka šie 4 miljardi rubļu, kuru pašlaik nav, tiks iekasēti nodokļos un tie varētu parādīties budžetā? Tie ir tie jautājumi, pie kuriem valdība ir strādājusi, lai sniegtu garantijas, ka ieņēmumu daļa tiks realizēta. Apvienotā budžeta komisija, te sēžot, vairāk vai mazāk ir pārliecinājusies, ka šai ieņēmumu daļai varētu uzticēties. Līdz ar to rodas jautājums: ko nozīmē tagad pirmajā lasījumā balsot par šo budžetu? Es pieļauju domu, ka pirmajā lasījumā balsot par šo budžetu varētu, bet tiešām vairāk vajadzētu akcentēt uzmanību uz ienākumu daļas garantēšanu. Tad otrais lasījums varētu būt turpinājums, strādājot ar tiem priekšlikumiem, kuri te ir izskanējuši, un tas ir jautājums, kā mainīt izdevumu daļu un kā varbūt vērst ekonomiskāku šo budžetu.

Te es gribētu minēt Lemberga kunga priekšlikumu par valsts aparāta samazināšanu un par privatizācijas fonda izmantošanu. Tie visi būtu turpināmi jautājumi budžeta izstrādes gaitā.

Ko tas nozīmē, ja pirmajā lasījumā mēs nobalsotu, teiksim, “pret” šā budžeta pieņemšanu? Es gribētu, lai mēs apzinātos, ko mēs darīsim tālāk. Tas nozīmē, ka ir vairākas alternatīvas. Pirmā alternatīva ir atstāt šo pašu valdību bez budžeta apstiprināšanas, un tas nozīmē, ka viss turpināsies, kā tas bijis līdz šim, un ka mēs dzīvosim no divpadsmitās daļas. Ja redzēs, ka budžeta izpilde absolūtajos skaitļos mainās un mainās arī inflācija, tad mainīsies mums arī šīs divpadsmitās daļas lielums. Taču tas katrā ziņā nozīmē vēl vienu lietu. Tas nozīmē, ka mums pilnīgi viennozīmīgi jāakceptē, ka mēs atsakāmies arī no šiem kredītiem. Mums varbūt vajadzētu nobalsot pat par to, vai mums šie kredīti ir vajadzīgi vai nav vajadzīgi, vai mēs budžetu saistām ar šo jautājumu vai nesaistām. Apvienotajā budžeta komisijā, kurā es piedalījos kopā ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem, šie jautājumi tika saistīti. Un, ja mēs uzskatām tos par saistītiem, tad mums atliek tikai vienoties, vajag vai nevajag. Līdz ar to novilcināt šā budžeta apspriešanu, respektīvi, nepieņemt šo budžetu un gaidīt, kad valdība tagad nāks ar kaut kādiem superjauniem pārkārtojumiem budžetā, faktiski nozīmē šā budžeta apspriešanu atbīdīt līdz Saeimai.

Otrs moments. Ja mēs nepieņemam šo budžetu un sastādām jaunu valdību (es nedomāju, ka Godmaņa kunga valdībai tagad būtu īstais laiks jokoties), tad tādā gadījumā es pieļauju situāciju, ka mums izveidosies jauna valdība. Cerēsim. Mēs kādus trīs, četrus mēnešus īsi pirms Saeimas vēlēšanām varbūt arī sastādīsim šo valdību, mums būs jauna valdība, bet tiks piedāvāts šis pats vecais budžets. Tāda situācija man neko neizsaka. Man tā absolūti neko neizsaka. Tas nozīmē gandrīz analogu pirmajai, tikai ar lielām politiskām ambīcijām, un praktiski, varētu teikt, nebūs nekādas – ne politiskas, ne ekonomiskas – virzības.

Vēl atliek trešais variants, ka mēs šo budžetu pirmajā lasījumā tomēr akceptējam un, ņemot vērā visas šīs pretenzijas, turpinām strādāt pie tā, lai to sagatavotu otrajam lasījumam. Es neizslēdzu tādu iespēju, ka izdevumu daļa varētu tikt revidēta. Es neizslēdzu arī tādu iespēju, ka varētu tikt ņemts vērā šis privatizācijas variants. Es neizslēdzu tādu iespēju, ka varētu tikt izskatīti vēl kādi citi momenti. Un tas būtu normālā veidā risināms tālāk. Taču es negribētu, ka uz šā budžeta pamata tīri politiski sāktu uzslāņoties dažādas ambīcijas. Es saprotu, piemēram, ka pašreiz politiski izdevīgi ir aizstāvēt pašvaldības. Tas ir ļoti izdevīgi, bet, ko ar to darīt tālāk, es nezinu.

Kāds būtu reālais turpinājums? Es saskatu vēl dažādus izdevīgus momentus, taču negribētu par to runāt, un tāpēc es aicinātu atteikties no šīs politiskās uzspēles, apspriežot tieši šo budžetu. Taču es gribētu, lai tie konkrētie priekšlikumi, kuri ir liekami lietā, tomēr projektā reāli parādītos un mēs par tiem varētu reāli nobalsot. Tā ka tā varbūt būtu mūsu argumentu bāze un argumentu kopa, uz kuras balstoties frakcija vakar izskatīja šo budžetu un ierosināja to tomēr pirmajā lasījumā atbalstīt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka nedosim vārdu nākamajam runātājam – Jurševica kungam, bet gan lūgsim sekretariātu intensīvi zvanīt un gatavosimies balsošanai. Deputātus lūdzu ieņemt tās vietas, kurās viņi parasti atrodas, lai varētu īstenot savas tiesības un piedalīties balsošanā. Balsošana mums notiek jau par apspriestiem jautājumiem laikā no pulksten 13.00 līdz 13.30. Mums vēl ir pusminūte laika, kolēģi, lai sagatavotos balsošanai. Varbūt sekretariāts vēl var pazvanīt, lai atgādinātu kolēģiem, kuri vēlas ierasties zālē.

Pulkstenis ir 13.00. Tātad sāksim balsošanas procedūru. Pirmais ir likumprojekts “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu” trešajā lasījumā. Atgādinu, ka pirms balsošanas var izteikties par motīviem un pasacīt arī replikas.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Papildus pamatteksta trešajam lasījumam (tas ir 140.dokuments) jums ir izdalīts arī 179.dokuments – Juridiskās pārvaldes atzinums un 178.dokuments – labojumi likumprojektā, kuri izdarīti trešā lasījuma gaitā un pēc Juridiskās pārvaldes ieteikuma. Tur ir arī deputātes Čepānes kundzes iebildumi, kuri tika izmantoti Juridiskās pārvaldes darbā. 178.dokumentā ir dots grozīto daļu pilns teksts un ir pasvītrotas labotās vietas. Jāpiezīmē, ka šajā tekstā ir jau izdarītas redaktoru korekcijas.

Vienīgais, pie kā būtu jāpieskaras, ir 19.panta pirmās daļas otrais teikums. Tāds, kāds tas bija 140.dokumentā, tas ir svītrots, jo šos jautājumus regulē Civillikums, uz kuru ir atsauce 26. un 27.pantā.

Taču ir jauns otrais teikums. Tā kā mums likumā nav noteikta kārtība, kādā atjauno īpašumtiesības uz uzņēmumiem, tad spēkā ir vienīgi šis lēmums, un te tas ir pateikts. Tātad, lai prasītu nomas līguma izbeigšanu, bijušajam īpašniekam šajā lēmumā noteiktajā termiņā (tas ir, pagājušā gada 20.jūlijā) bija jāiesniedz pieteikums, respektīvi, 20.jūlijā vai agrāk. Nomnieka tiesības nodrošināt savu līgumu tiek panāktas ar nomas līguma reģistrāciju zemesgrāmatā, par ko, kā jūs redzat, ir izdarīts grozījums 30.pantā.

12.pantā, 16.panta trešajā daļā un 22.pantā grozījumi ir izdarīti pēc Juridiskās pārvaldes neoficiāla aizrādījuma. Būtībā te ir ņemti vērā deputātes Čepānes iebildumi, izņemot otro, bet šis vienkāršojums legalizē tikai pašreizējā nomnieka priekšrocības tiesības, turklāt tikai attiecībā uz maza zemes gabala īpašumu, kas atrodas zem uzņēmuma. Tas ir viss, ko es gribēju jums teikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Izsakieties vēl par motīviem sakarā ar šo likumprojektu. Grūbes kungs, lūdzu, trīs minūtes ir jūsu rīcībā!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es ļoti cienu Ēlerta kungu par viņa uzņēmību, bet tajā pašā laikā varu pateikt, ka mēs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā Juridiskās pārvaldes atzinumu saņēmām tikai vakar pēcpusdienā. Turklāt bez paraksta, bet šodien tas jau ir ar parakstu.

Un otrs. Par šiem labojumiem, ko piedāvāja Ēlerta kungs. Es saprotu, ka viņš patiešām ir ļoti cītīgi strādājis, bet ir labojumi – četras lappuses –, ar kurām mēs neesam iepazinušies komisijā. Tur ir būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar tekstu, kāds bija piedāvāts dažādos projektos. Tāpēc es vēlreiz lūdzu, lai arī cik paradoksāli tas būtu, atlikt šā jautājuma izskatīšanu, kamēr mēs paspējam iepazīties arī komisijās ar šo jaunpiedāvāto materiālu. Atkārtoju vēlreiz – tas ir izklāstīts uz četrām lapaspusēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Man nebūtu pilnīgi tīra sirdsapziņa, ja es vēlreiz tomēr neatnāktu pie mikrofona un neaizrādītu, ka šeit ir pretrunas ar zemes likumdošanu galvenokārt tāpēc, ka te ir iestrādāta visa zemes gabala atdošana tam, kuram pieder nomas uzņēmums vai kurš ir noslēdzis nomu vai nomu ar izpirkumu. Laukos šī situācija ir bīstama, un tādēļ pēdējais labojums, ko es diemžēl Ēlerta kungam varēju iesniegt tikai vakar pēcpusdienā, bija tāds, ka visur attiecībā uz zemes gabalu vajag papildināt ar vārdiem “zemi vai tās daļu”. Un, tā kā pilns teksts mums tiešām tika izsniegts tikai šorīt, tad es uzskatu, ka par katru pantu būtu jābalso atsevišķi un likumprojekts jāatgriež otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir ierosinājums, lai šo likumprojektu atgrieztu ja ne gluži otrajā lasījumā, tad vismaz trešā lasījuma stadijā. Jā, ir jāatgriež otrā lasījuma stadijā, jo ir šie papildinājumi. Tāpēc šodien balsojumu nevar izdarīt.

Biķa kungs, vai jūs par to pašu?

V.Biķis: Par balsošanas motīviem. Es ļoti lūdzu zāli nobalsot par šo likumprojektu, ņemot vērā, ka tas ir pēdējais vai priekšpēdējais visā paketē, pie kā faktiski visu pagājušo gadu ir strādāts. Ja ir nepieciešamība pie kāda panta vēlāk pastrādāt un izdarīt kādu labojumu, tad to var darīt parastajā kārtībā vēl arī turpmāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Es precizēšu: šeit nav runas par to, ka atsevišķu pantu var mainīt, kā deputātiem patīk vai nepatīk. Jautājums ir par to, vai piedāvātie panti patiešām atbilst tiem likumiem, kuri jau ir pieņemti. Un šeit tā pretruna ir tāpēc, ka mēs patiešām vakardien gribējām komisijas sēdē redzēt šos izdarītos labojumus, bet mēs tos nesaņēmām, mēs tos ieraudzījām tikai šodien. Tādā veidā tik nopietnu jautājumu nevar izskatīt. Es vienkārši lūdzu šodien to nelikt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir divi piedāvājumi: viens – atlikt balsojumu līdz nākamajai otrdienai, un otrs ir radikālāks – tas ir Seiles kundzes piedāvājums atgriezt likumprojektu otrā lasījuma stadijā.

Lūdzu, Dobeļa kungs!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, es tomēr nevaru atbalstīt priekšlikumu – atgriezt likumprojektu otrajā lasījumā. Tas, ka šis likums šodien nav pilnīgi gatavs, tas tiešām ir redzams, bet man ir ļoti skaidrs arī tas, ka kavēties ar šā likuma pieņemšanu mēs nekādā ziņā nedrīkstam. Par to es personīgi vakar pārliecinājos, atrodoties Rīgas taksometru parkā, kur tieši šo likumu visvairāk gaida no mums. Un tāpēc es domāju, ka tos nelielos labojumus, kādi te ir, it sevišķi piekrītot Seiles kundzes izteiktajam, nedēļas laikā noteikti var izdarīt un šo trešo lasījumu pieņemt nākamajā otrdienā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad būs divi balsojumi. Radikālākais no tiem ierosina likumprojektu atgriezt otrajā lasījumā, bet mazāk radikālais iesaka atlikt balsojumu uz vienu nedēļu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim... Es atvainojos, lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Arī es piekrītu likumprojekta atlikšanai uz vienu nedēļu, jo, ja gadījumā šodien par to balsotu un par to nenobalsotu, tad likumprojekts pats automātiski atgrieztos otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā mums ir tikai viens balsojums par to, lai atliktu šā likumprojekta galīgo balsojumu uz vienu nedēļu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Par – 73, pret – 33, atturas – 21. Tātad plenārsēde ir nolēmusi atlikt šo balsojumu uz vienu nedēļu.

Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Man tikai nav skaidrs, vai tas ir jāizskata vēlreiz trešajā lasījumā vai tiek atlikta tikai balsošana.

Priekšsēdētājs: Balsošana tiek atlikta uz vienu nedēļu, lai deputāti un komisijas varētu iepazīties ar likumā izdarītajām korekcijām.

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Otrais ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas likuma “Par valsts...””... Skaidrs, arī šis lēmuma projekts tiek atlikts uz nedēļu.

Nākamais ir likumprojekts “Par dzīvojamo telpu īri” trešajā lasījumā. Apsīša kungs mūs informēs par situāciju ar šo likumprojektu.

Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Godājamais priekšsēdētāj, pārējie deputāti un viesi! Pirms nedēļas mēs izskatījām šo likumprojektu trešajā lasījumā, to apspriedām un nolēmām balsošanu atlikt uz šodienu, lai nedēļas laikā mēs varētu novērst dažas iekšējās pretrunas, kas bija radušās apspriešanas gaitā. Šajā laikā arī Augstākās padomes Juridiskajai pārvaldei vajadzēja sagatavot savu atzinumu, kurā būtu konstatētas šādas eventuālas pretrunas, un, ja tās tādas tur ir, tad arī būtu ieteikums, kā tās novērst. Juridiskā pārvalde savu uzdevumu ir veikusi, jo ir saņemts 185.dokuments, kas jums ir izsniegts. Šajā dokumentā ir norādīts, ka likumprojektā ir vajadzīgi daži precizējumi. Darba grupa kopā ar Juridiskās pārvaldes pārstāvjiem ir centusies šos precizējumus ieviest likuma tekstā, proti, 176.dokumentā. Lai varētu izdarīt galīgo balsojumu, mūsuprāt, tomēr ir nepieciešams nobalsot arī vēl par dažiem nelieliem grozījumiem un precizējumiem, kuri radušies šīs pēdējās nedēļas laikā.

Šādi precizējumi ir seši. Man būtu šāds lūgums: es īsumā informēšu par šiem precizējumiem, un, ja ir nepieciešams, tad plenārsēde par tiem nobalsotu. Tikai pēc tam mēs varētu nobalsot par šo likumprojektu kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Apsīša kungs, es gribu atgādināt, ka mūsu procedūra balsošanas laikā otrdienās no pulksten 13.00 līdz 13.30 neparedz šādu procedūru. Tā paredz tikai izteikšanos kopumā par motīviem vai arī replikas. Ja plenārsēde nolems, ka tā pārkāpj šo procedūru un tiešām izdara balsojumus, tad tā ir cita lieta. Tāpēc es ierosinātu plenārsēdei nobalsot par Apsīša kunga priekšlikumu – atkāpties no procedūras un pirms galīgā balsojuma vēl balsot arī par šādiem labojumiem. Atgādinu, ka tas pārkāpj mūsu balsošanas procedūru gan attiecībā uz balsošanas ilgumu, gan uz pašu šo procedūru.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo Apsīša kunga priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Par – 59, pret – 32, atturas – 32. Apsīša kungs, jūsu priekšlikums nav pieņemts. Tātad mums atliek vai nu balsot, vai nebalsot par šo likumprojektu kopumā. Mēs trešo lasījumu esam pabeiguši jau pagājušajā nedēļā.

Lūdzu deputātus izteikties par balsošanas motīviem. Apsīša kungs, mums sākas izteikšanās par motīviem...

Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Cienījamie kolēģi, es gribu papildināt to, ko sacīja Apsīša kungs, ka visi labojumi ir tikai redakcionāla rakstura. Pēc būtības nekādu izmaiņu likumprojektā, salīdzinot ar pagājušajā nedēļā apspriesto un pa pantiem nobalsoto nav. Es personīgi to šorīt pārbaudīju, un šis labojums, kas ir izdarīts 11.panta otrajā daļā, arī ir redakcionāla rakstura precizējums. Visas problēmas, kas tika izspriestas trešajā lasījumā, ir palikušas tādas, kādas tās tika nobalsotas.

Priekšsēdētājs: Ščipcova kungs, lūdzu, par motīviem!

O.Ščipcovs: */Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mums nav šodien jābalso, jo vēlētāju vidū ir liels saviļņojums par šo bēdīgi slaveno pantu, kas paredz īrnieku izlikšanu no dzīvokļa, ja viņi trīs mēnešus nav nokārtojuši savus maksājumus. Faktiski šajā gadījumā likums būs darboties nespējīgs, jo nebūs ievērota faktiskā situācija sabiedrībā. Atgādināšu, ka šis pants tika pieņemts likumprojekta sākotnējā lasījumā ar rezultātu 18 pret 16, kad zālē bija ļoti maz deputātu. Tāpēc es ierosinu šo likumu šādā redakcijā šodien nepieņemt. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dobeļa kungs!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, es pretēji iepriekšējam runātājam aicinātu pieņemt šo likumu šodien. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka, pieņemot šo likumu, mēs atļautu mūsu vietējām varām daudz efektīvāk rīkoties tad, kad parādās visādi apšaubāmi pretendenti uz dzīvokļiem Latvijā, jo viņi šīs savas pretenzijas pamato ar veco likumdošanu, kas skar viņu tiesības šeit. Un ne jau velti ir bijuši vairāki tiesas procesi un vairākas vēršanās pie tiesas, kur tieši tādā veidā mēģina viņus aizstāvēt. Tāpēc, ja mēs nepieņemsim šādu likumu, tad mēs šo situāciju tikai vēl vairāk pagarināsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kāds ierosinājums atlikt balsojumu par šo likumprojektu? Tādu neviens nav izteicis. Tādā gadījumā mums, Apsīša kungs, ir jābalso par šo likumprojektu kopumā.

R.Apsītis: Es saprotu un piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu “Par dzīvojamo telpu īri”. Lūdzu rezultātu. Par – 88, pret – 26, atturas – 17. Likums ir pieņemts.

Nākamais ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas likuma “Par dzīvojamo telpu īri” spēkā stāšanās kārtību”.

Apsīša kungs, lūdzu!

R.Apsītis: Tas ir 175.dokuments. Pagājušajā reizē mēs apspriedām arī lēmuma projektu. Šīs nedēļas laikā mēs esam konstatējuši, ka varētu iztikt bez šā lēmuma 3.punkta 9.apakšpunkta, tā kā tas zināmā mērā ir pretrunā ar 6.punktu, jo 6.punktā ir paredzēts Augstākajā padomē iesniegt likumprojektu “Par īres valdēm”, bet 9.punktā mēs it kā prasām, lai valdība sagatavo nolikumu par īres valdēm. Bez šaubām, likums ir vajadzīgs pirmām kārtām. Tā ka ir priekšlikums svītrot šo 9.punktu. Tas ir pats būtiskākais lēmuma projekta precizējums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja nekādu pretenziju nav, tad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu. Lūdzu rezultātu. Par – 90, pret – 22, atturas – 17. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais balsojums ir par lēmuma projektu “Par piekrišanu saukt pie kriminālatbildības Bauskas rajona Dāviņu pagasta tautas deputātus A.Novikovu un A.Dingu”. Vai neviens nevēlas izteikties? Vēlas.

Lūdzu, Lazdas kungs!

P.Lazda: Es acīmredzot nevarēšu balsot par šo piekrišanas došanu, jo ir bijis precedents attiecībā, piemēram, uz Ventspils deputātiem. Toreiz prokuratūra uzskatīja, ka šie deputāti Ventspilī ir ņēmuši “kukuļus”, taču vēlāk izrādījās, ka šīs kukuļņemšanas nav bijis un pēc būtības nav pat bijis arī cita nozieguma sastāva. Tā ka arī šinī Bauskas gadījumā man nav pārliecības par tiem pierādījumiem, kas varētu būt, lai mēs šeit dotu piekrišanu saukt cilvēkus pie kriminālatbildības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es domāju, ka Augstākā padome nepieņem lēmumu saukt kādu pie kriminālatbildības, bet Augstākā padome pieņem tikai lēmumu, kas ļaus izskatīt šo lietu, bet lems taču tiesa normālā tiesu procedūras kārtībā. Tā izskatīs šo jautājumu un arī lems. Ja būs pamats, tad sauks pie atbildības, bet, ja nebūs pamata, tad, protams, nesauks. Es domāju, ka uz to arī vajadzētu tiekties.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, pašlaik ir balsošanas laiks, un mēs balsosim par lēmuma projektu ar noteiktu tekstu. Tā ka jūsu argumenti šoreiz neattiecas uz lietas būtību.

Vai vēl kāds vēlas izteikties par motīviem? Replikas? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projektu “Par piekrišanu saukt pie kriminālatbildības Dāviņu pagasta tautas deputātus”. Lūdzu rezultātu. Par – 95, pret – 4, atturas – 21. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais ir lēmuma projekts “Par Latvijas Bankas nodaļu privatizācijas kārtību”. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties par motīviem? Nav. Replikas? Arī nav.

Balsošanas režīmu! Balsosim par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu. Par – 100, pret – 5, atturas – 19. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais, septītais, punkts ir likumprojekts “Par humāno palīdzību”.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Es gribētu cienījamos deputātus informēt, ka šorīt izdalītais 181.dokuments ir tas pats 183.dokuments, kuru mēs apspriedām pagājušajā nedēļā ar nelieliem redakcionāliem labojumiem, kas tika izteikti tā apspriešanas gaitā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties par motīviem?

Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Godājamais plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es ar tīru sirdi apliecinu, ka šis lēmuma teksts ir saskaņots ar Muitas departamentu, un tā 3.punkts, kurā ir ierakstīts, ka visas humānās palīdzības kravas ir atbrīvojamas no nodokļiem, tarifiem, nodevām un arī visām muitas pakalpojumu apmaksām, ir mūsu labas gribas žests pret visiem tiem, kuri ieved kaut ko un palīdz mūsu tautai. Paldies par atbalstu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo likumprojektu. Lūdzu rezultātu. Par – 122, pret – 1, atturas – 2. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Pēdējais, astotais, balsojums ir lēmuma projekts “Par “Trīszvaigžņu” sporta spēļu loterijas statusu”. Vai kāds vēlas izteikties par motīviem? Nav tādu. Replikas? Arī nav.

Balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu. 119 – par, 3 – pret, 3 – atturas. Lēmums ir pieņemts.

Paldies. Godājamie kolēģi, mums ir atlikušas sešas minūtes līdz pusdienu pārtraukumam. Pēc kārtas būtu jādebatē Jurševica kungam. Vai viņš piekrīt saīsinātam debašu laikam? Piekrīt.

Lūdzu, Jurševica kungs, jūsu rīcībā ir sešas minūtes!

E.Jurševics: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamais premjerministr, cienījamie ministri un kolēģi! Es, pirmkārt, pateikšu to, ka mūsu komisija attiecībā uz to, ka šādu budžeta projektu nevar apstiprināt, savu lēmumu nav mainījusi. Es gribētu savā runā akcentēt galveno uzmanību uz konceptuālo jautājumu par abu budžetu apvienošanu. Mani diemžēl neapmierināja Siliņa kunga atbildes, jo viņš atkārtoti argumentēja budžetu apvienošanu...

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, – es atvainojos Jurševica kungam – varbūt jūs varētu uzvesties klusāk...

E.Jurševics: ...tātad akcentēja, ka budžetu apvienošanas galvenais arguments ir trūkstošie 850 miljoni sociālajā budžetā decembra mēnesī. Es jau savā iepriekšējā uzstāšanās reizē pagājušajā nedēļā teicu, ka tam iemesls bija tikai tas, ka valdība pieņēma lēmumu par 1500 rubļu kompensācijas izmaksu pensionāriem sakarā ar apmaksas sadārdzināšanos un nolēma to segt no sociālā budžeta. Tā kā sociālajam budžetam šīs naudas nebija, to nebija sevišķi grūti veikt, un es domāju, ka tad, ja mēs to uzskatām par galveno argumentu, tas tādā gadījumā bija valdības apzināts solis, lai iztukšotu sociālo budžetu un lai pēc tam to varētu iekļaut valsts budžeta sastāvā. Sekas – es jums vēlreiz varu pateikt – ir tādas, ka rīkošanos ar sociālo budžetu pilnībā pārņem Finansu ministrija.

Kā piemēru es šeit varu minēt to, ka pirms neilga laika Labklājības ministrija bija iesniegusi priekšlikumu paaugstināt pensijas par 200 rubļiem. Summa, protams, ir ļoti niecīga, tomēr pensionāriem, kam ir šīs minimālās, mazās pensijas, šie 3000 rubļi, tas, protams, kaut ko nozīmē. Taču Labklājības ministrija saņēma atbildi no Finansu ministrijas, ka sakarā ar to, ka budžets ir apvienots un ka pastāv valsts budžeta deficīts, šo pensiju par 200 rubļiem paaugstināt nevar. Tātad šeit arguments par to, ka sociālais budžets nespēj izdzīvot, es domāju, ir lieks. Drīzāk gan varētu būt otrādi. Pašlaik, ja mēs neiekļaujam iekšā šo 1500 rubļu talonu apmaksu, sociālais budžets ir dzīvotspējīgs.

Tātad, lai mēs atsevišķi izvērtētu sociālās apdrošināšanas budžetu, mums no valdības vajadzētu saņemt arī tos dokumentus, kurus ir sagatavojusi Labklājības ministrija. Tas būtu dokuments par sociālās apdrošināšanas budžeta tiesībām, kas ir jau sagatavots, es tikai nezinu, kāpēc tas netika pieņemts jau agrāk. Bez tam mums jāskata tie likumprojekti, kuri jau ir izskatīti valdībā. Arī šodien premjers apstiprināja, ka tas ir likumprojekts “Par valsts sociālās apdrošināšanas koncepciju” un likumprojekts “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Es domāju, ka mums tomēr vienreiz ir jātiek skaidrībā, kādu ceļu mēs iesim sociālajā aprūpē. Un to vajadzētu skaidri pateikt, lai mēs varētu pareizi orientēties. Es domāju, ka tas ir obligāti jāizdara līdz Saeimai. Tas atvieglotu arī Saeimas deputātu turpmāko darbu. Tas pats attiecas arī uz veselības aizsardzību. Arī šeit, man liekas, ir izstrādāta pietiekama dokumentu pakete, tāpēc, manuprāt, turpmākā vilcināšanās nebūtu pieļaujama. Valdībai ir jāizšķiras konceptuāli un jāiesniedz šie dokumenti Augstākajā padomē apstiprināšanai.

Tātad es atkārtošu vēlreiz: mūsu komisija nolēma šo budžeta projektu neapstiprināt, un es vēlreiz pieprasu konceptuālu balsojumu par atsevišķu valsts sociālās apdrošināšanas budžetu.

Vēl es gribu runāt par vienu no argumentiem, kuru minēja Siliņa kungs, – ka par pamatu ir ņemts mūsu 2.decembra balsojums par kontu apvienošanu. Diemžēl arī mēs komisijā neesam tik spēcīgi finansisti... Varbūt mēs nebijām līdz galam izplānojuši arī Platā kunga taktiskos gājienus ar šo balsojumu, bet mēs, es domāju, neviens nesaistījām šo kontu apvienošanu ar paša budžeta apvienošanu. Cik zinu, tūdaļ pēc manis runās Ozola kungs, un viņš paskaidros tuvāk, ka šie jautājumi nav saistāmi, ka ir iespējams apvienot kontus, bet budžetu tomēr vajadzētu veidot atsevišķi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 15.00. Tad runās Ozola kungs.

(Pārtraukums)

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir 15.00. Atsāksim debates jautājumā par valsts budžetu. Nākamais debatēs uzstāsies deputāts Ozols.

I.Ozols: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi un klātesošie! Kas šodien notiek šajā plenārsēdē? Faktiski mēs turpinām 24.novembrī nepabeigto Latvijas valsts 1993.gada budžeta koncepcijas projekta apspriešanu, kuru mēs nevarējām pieņemt, jo mums nebija konsensa šinī jautājumā. Mēs pieņēmām tikai starplēmumu, kurš tika nosaukts par Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta koncepciju un kurā ir teikts, ka Augstākā padome nolemj akceptēt pamattēzes. 3.panta pamattēzēs ir teikts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei tās valsts budžeta koncepcijas tēzes, kuras nav akceptētas Latvijas Republikas Augstākajā padomē koncepcijas izskatīšanas gaitā, saskaņot ar attiecīgajām Latvijas Republikas Augstākās padomes pastāvīgajām komisijām, izstrādājot Latvijas Republikas 1993.gada valsts budžeta projektu.” Ļoti loģiski, ļoti argumentēti. Tajā pašā laikā, neskatoties uz to, ka valdība ir sastādījusi un apstiprinājusi šo tēžu atbildīgo pārstāvnieku sarakstu no dažādām valdības institūcijām, šie cilvēki nav strādājuši mūsu pastāvīgajās komisijās un šīs tēzes nav saskaņotas, tāpēc neapstiprinātas tās faktiski ir iestrādājuši 1993.gada budžeta projektā. Un līdz ar to tās mums šodien ir jāpieņem. Faktiski mēs ne jau izskatām budžetu pirmajā lasījumā, bet tikai tālāk diskutējam neapstiprinātās tēzes.

Lai nebūtu tikai lieka tukšvārdība, es jums ilustrēšu vienu konkrētu tēzi, ko mēs praktiski akceptējām šinīs pamattēzēs. Un tā saskanēja ar Labklājības departamenta priekšlikumu neakceptēt tēzi, ka valsts sociālās apdrošināšanas 1993.gada budžetu varētu ieslēgt valsts budžeta sastāvā kā patstāvīgu daļu. Paskatīsimies, kā tad tālāk risinājās šo jautājumu izvērtēšana.

Valdība un Finansu ministrija atsaucās uz mūsu 2.decembra Augstākās padomes lēmumu, kura 3.pantā ir teikts, ka, sākot ar 1993.gada 1.janvāri, (es uzsveru!) valsts sociālās apdrošināšanas budžeta kases operācijas jāveic caur Latvijas Republikas valsts budžeta kontiem. Uzsveru vēlreiz – valsts sociālās apdrošināšanas budžeta!

Kāpēc un kādēļ šāda norma parādījās šajā lēmumā? Felsa kungs droši vien patlaban ir klāt, un es atļaušos citēt, kas bija par pamatu šādas tēzes iekļaušanai. Felsa kungs uzstādīja jautājumu mūsu Labklājības departamenta vadošajiem darbiniekiem, vai tā ir taisnība, ka sociālais budžets tiek kārtots caur Latvijas Kredītbanku, un vai tā ir taisnība, ka Latvijas Kredītbanku sargā likums par bankām, ka tas ir noslēpums, ka tiek pielaists klāt tikai un vienīgi attiecīgā konta turētājs – Labklājības departaments, uz ko saņēmām apstiprinošu atbildi. Tad pēc Apvienotās budžeta komisijas priekšlikuma pēc konsultācijas ar Platā kungu tika iekļauta šāda norma. Es biju tas cilvēks no Budžeta komisijas, kurš konsultējās ar Platā kungu, lai šo budžetu pakļautu valsts kontrolei, lai praktiski šo sociālās apdrošināšanas budžetu varētu darbināt valsts interesēs, lai šī nauda strādātu nevis privātas komercbankas peļņas nolūkā, bet tiktu iekļauta vienā no valsts budžeta kontiem, – lai šis budžets tiktu apsaimniekots. Tas notika profesionāli ar mūsu Finansu ministrijas darbinieku līdzdalību. Un tāpēc šī norma parādījās šinī lēmumā, taču nevienu mirkli mēs neesam balsojuši par sociālās apdrošināšanas budžeta likvidāciju, tā iekļaušanu valsts budžetā, kā tas konceptuāli ir izdarīts.

Vēl vairāk – ja arī valdība praktiski gāja uz šādu konkrētu mērķi, tad tai šo jautājumu vajadzēja risināt kompleksi. Man rokās ir likums “Par sociālo nodokli”, ko mēs esam pieņēmuši 1990.gada 14.decembrī. Tur ir teikts: “1. Sociālais nodoklis veido Latvijas Republikas valsts sociālās apdrošināšanas budžetu…”, bet ne valsts budžetu kā tādu. Es pēc iepriekšējām stenogrammām pusdienu laikā pārbaudīju arī Jurševica kunga teikto attiecībā uz to, kā tad radās šis mistiskais deficīts sociālās apdrošināšanas budžetā. Jums ir pilnīga taisnība, Jurševica kungs, ka, praktiski pieņemot lēmumu par papildu izmaksu sakarā ar energoresursu sadārdzinājumu, to daļu, ko vajadzēja kompensēt no valsts budžeta, valdība ar savu lēmumu pārcēla uz sociālās apdrošināšanas budžetu, un tā rezultātā izveidojās sociālās apdrošināšanas budžeta deficīts. Es pārbaudīju to pēc stenogrammas. Man šī stenogramma ir šeit, zālē, tāpēc katrs var to paskatīties un praktiski iepazīties ar šādiem pilnīgi objektīviem un argumentētiem motīviem par šā budžeta saglabāšanu, par ko mēs paši esam balsojuši. Es pilnīgi atbalstu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas priekšlikumu, ka konceptuāli atkārtoti vajag pārbalsot sociālās apdrošināšanas budžeta saglabāšanu, jo mēs jau esam, piedodiet, trīs reizes par to balsojuši un esam bijuši “par”. Es katrā ziņā uz to pastāvu.

Vēl es gribētu pakavēties pie vienas tēzes, ko mūsu premjerministrs pauda, atbildot uz Kinnas kunga teikto. Es būšu precīzs, jo viņš minēja, ka 15 procentus no kopējā kredīta ir jānovada lauksaimniecībai. Mūsu Apvienotās budžeta komisijas sēdē, kur divreiz tika izvērtēts G-24 kredīta līguma projekts, kuru pārstāvēja valdības finansu ministra pirmais vietnieks, mēs saņēmām atbildi. Arī Finansu ministrijas Kredītbankas un komercbanku vadītāju apspriedē kredīti tiks izdalīti pēc biznesa plāna, biznesa programmu konkursa reitinga, un tas nozīmē, kā es sapratu, ka lauksaimniecības biznesa programmas reitings acīmredzot būs jau tajā kategorijā, ka viņam šis kredīts ir jāsaņem, taču tas mazliet neatbilst tām nostādnēm… Vēl jāatzīmē, ka mēs Budžeta komisijā neesam varējuši izskatīt G-24 kredītaizdevuma līgumprojektu, jo finansu ministra pirmais vietnieks Oša kungs nav iesniedzis visus nepieciešamos izejas dokumentus, lai varētu izvērtēt šā līguma atbilstību Latvijas valstiskajām interesēm. Par to vakar Budžeta komisijas sēdē tika informēts arī premjerministrs.

Nobeigumā gribētu teikt, ka es pats, gribēdams izbaudīt visu šo talonu epopeju personīgi, esmu mēģinājis savā namu pārvaldē pēdējās trijās nedēļās saņemt visus komunālo pakalpojumu un īres apmaksas dokumentus. Taču, piedodiet, es neesmu varējis izstāvēt… es esmu četras reizes bezcerīgi stāvējis rindā. Mani talonu pretendenti un pārējie mūsu namu pārvaldes iedzīvotāji, kuri tagad stāv rindā ārā uz ielas, lai nokārtotu šos jautājumus, ir laupījuši man iespēju samaksāt Rīgas pašvaldības budžetā acīmredzot aptuveni 19–22 000 rubļu par pēdējiem trijiem mēnešiem. Man fiziski nav laika, lai izstāvētu šādu rindu. Tā ka arī es šinī jautājumā pilnīgi atbalstu to viedokli, ka talonu sistēma sevi katrā ziņā ir diskreditējusi sabiedrības un tautas acīs un šis jautājums prasa radikālu risinājumu, lai pirmām kārtām apmierinātu sabiedrības intereses. Es atbalstu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas pozīciju par sociālās nodrošināšanas budžeta atjaunošanu tajā statusā, kādā tas bija un kādā tas ir atbilstoši mūsu balsojumam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Mēdz teikt, ka teātrī ir tā: trešajā cēlienā aktieri esot tiktāl iespēlējušies, ka viņi sāk arvien vairāk improvizēt un arvien vairāk attālinās no autora teksta. Es negribētu, ka mūsu Augstākajā padomē, kurā arī būtībā sāk arvien vairāk izpausties pēdējā priekškara noskaņojums, rastos tāda pati situācija, ka pašu galveno un izšķirīgo dokumentu šinī gadā mēs izskatītu vieglprātīgi un nepārdomāti. Es šajā sagatavotajā budžeta projektā redzu veselu virkni nepilnību, kuras acīmredzami būtu jāpārvar, lai šo dokumentu varētu pieņemt.

Pirmais ir tas, ka šis dokuments nesniedz prognozi par tām Latvijas tautsaimniecības iespējām un realitātēm, kādas sagaidāmas līdz 1993.gada beigām. Ir skaidrs, ka privatizācijas process ir neizbēgams. Tas ir tikpat neizbēgams kā bankroti, kuri neizbēgami būs Latvijas tautsaimniecībā. It sevišķi tas skars rūpniecību. Mums jāsaprot, ka ļoti daudzi rūpniecības uzņēmumi patlaban tādā vai citādā veidā gan vēl uztur savu dzīvojamo fondu un arī nodrošina šā dzīvojamā fonda apsildīšanu un energoapgādi. Jāsaprot, ka šo uzņēmumu rokās ir liela daļa sociālās sfēras objektu, kuri tādā vai citādā veidā pagaidām tiek balstīti un uz valsts budžetu negulstas. Veicot privatizāciju un sākoties bankrotiem, šis process apstāsies. Ir pilnīgi skaidrs, ka valdībai un valstij nāksies rēķināties ar veselu virkni jaunu izdevumu, kuri acīmredzot budžetā nav ietverti, jo nav reālas prognozes par to, kā, lūk, šī privatizācija noritēs un cik daudz šo uzņēmumu būs spiesti no tā visa atteikties un privatizācijas gaitā mainīt savu statusu. Tur, kur valsts nerūpējās par šiem sociālajiem objektiem, tagad tas tiks pārkrauts uz valsts pleciem, jo, pats par sevi saprotams, neviens neprivatizēs rūpnīcu, kurai apkārt ir vesela virkne objektu, kuri nav saistīti ar ražošanu. Tātad šī daļa, pēc manām domām, budžetā galīgi nav izstrādāta un nav skaidri redzams, kādas būs reālās budžeta iespējas.

Esmu cieši pārliecināts, ka ļoti slikti izskatās arī tā sauktais slēptais slēgtais sociālais budžets, kurš ir saistīts ar šiem pašiem uzņēmumiem, galvenokārt šiem valsts lielajiem gigantiem, kuri aptver lielu strādājošo skaitu. Faktiski tie ir tikai formāli strādājošie, bet īstenībā ir nestrādājošie, un šis moments, manā uztverē, nekādi nav parādīts budžetā. Mēs šeit neredzam šo nopietno neizbēgamo bezdarba pieaugumu, un nav arī risinājuma, ko tad mēs darīsim, kad šī bezdarbnieku masa pieaugs trīs, piecas un varbūt pat septiņas reizes. Šie ir divi būtiski jautājumi.

Vēl es gribētu teikt, ka budžets praktiski neko nedod Latvijas energosaimniecībai. Tajā nav pat paredzēti līdzekļi attiecīgo rezervju veidošanai, nav izsvērts, cik tad īsti šo līdzekļu vajadzēs. Daži saka – 15 miljonu. Es domāju, ka šī summa, izteikta dolāros, ir stipri par mazu, tātad acīmredzot būs vajadzīgs vairāk. Taču gribētos redzēt, cik tad lielas īsti gan pašvaldību uzņēmumos, gan valsts uzņēmumos, gan arī lielajos energosaimniecības uzņēmumos ir sagaidāmas reālās izmaksas un cik reāla ir iespēja patērētājiem šos izdevumus segt, iegādājoties no viņiem siltumu un elektroenerģiju.

Tāpat es neredzu, ka šeit būtu izskatīts jautājums par autotransporta saimniecībām, it sevišķi pašvaldību un pilsētu līmenī. Domāju, ka šodien situācija veidojas tāda, ka, pakāpeniski pazūdot autobusu līnijām, mēs tā rezultātā nonāksim situācijā, ka staigāsim 30 kilometrus uz rajona centru kājām, bet, kā zināms, rajona centrā ir ļoti daudz birokrātisku iestāžu, kuras gribot negribot nāksies apmeklēt jaunajam zemes lietotājam, arī meklējot juridisko palīdzību, kuru var sniegt valsts, un tā tālāk. Un mēs, lūk, pakāpeniski zaudējam šo kontroli pār transportu, un es šeit, budžetā, neredzu, ka kaut kas tiktu darīts, lai attiecīgi vismaz šīs nozares – enerģētiku un transportu – uzturētu tādā līmenī, ka Latvijas tautas saimniecībā neizjūk visas komunikācijas, bez kurām vispār atgriešanās atpakaļ pie kaut cik normālas kārtības nebūs iespējama.

Es gribētu teikt, ka Latvija ir un Latvija būs arī pēc tam, kad mēs aiziesim no šīs mājas un kad nāks jauna valdība. Es neredzu, ka šajā budžetā būtu paredzēti normāli līdzekļi jaunām institūcijām, kurām jau šodien būtu steidzīgi jāsāk strādāt pie normālas tautsaimniecības prognozēšanas. Ja mēs neizveidosim šādu institūciju, kas nodarbojas ar reāliem ekonomiskiem pētījumiem un gatavo materiālus jaunās Saeimas, jaunās valdības vajadzībām, tad mēs būsim pielaiduši ļoti rupju kļūdu. Mēs varam šeit parlamenta līmenī sākt skaitīt, cik mums vajag krēslu un galdu, bet, ja mēs nedarīsim pašu galveno – neatradīsim iespēju, lai šis jaunais valsts varas orgāns, sanācis kopā, jau varētu strādāt ar kaut kādiem reāliem materiāliem un statistikas pētījumiem, slēdzot līgumus ar attiecīgajiem ekonomistiem vai ekonomistu grupām, tad mēs nebūsim vispār it neko izdarījuši, lai valdība varētu sākt funkcionēt. Tad paies trīs, četri mēneši un katastrofa 1993. gada beigās būs neatgriežama.

Es aicinu obligāti, izskatot budžetu, vēlreiz to pārdomāt un šodien pirmajā lasījumā nenobalsot. Mums vajag prasīt vēl salikt uzsvarus uz šiem manis nosauktajiem jautājumiem, sevišķi uz pēdējo. Ir ārkārtīgi svarīgi atrast iespēju šādas institūcijas izveidošanai un finansēšanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Repšas kungs! Godājamie kolēģi, vairāk deputātu debatēs nav pieteikušies. Tātad pēc tam runās valdības un pašvaldību pārstāvji. Ja ir vēl deputāti, kuri vēlas piedalīties debatēs, lūdzu pieteikties sekretariātā, kamēr Repšas kungs runās.

Lūdzu, Repšas kungs!

R.Repša: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka šī mūsu diskusija zināmā mērā iegūst jau sholastisku raksturu, it īpaši attiecībā uz budžeta ieņēmumu daļu. Tur ar šiem skaitļiem var veikt dažādas manipulācijas un sniegt dažādas interpretācijas, kuru rezultātā jūs varat iegūt jebkuru rezultātu – kādu vien gribat. Tāpēc es visai nopietni nevērtēju šo mūsu diskusiju, īpaši attiecībā uz ieņēmumu daļu, un centienus prognozēt, kāds varētu būt šis kopprodukts un ieņēmumi no nodokļiem un alkohola. Man liekas, tas nebūtu pats galvenais, ar ko mums būtu jānodarbojas. Es gribētu izteikt kategorisku apgalvojumu, ka tas, kāds mums būs šis 1993.gada budžets un vai tas vispār būs, nav atkarīgs no šīs diskusijas šeit, plenārzālē. Tas ir atkarīgs no dažiem stratēģiski svarīgiem politiski ekonomiskajiem pasākumiem, kuri valdībai būtu jāveic ļoti enerģiski un konsekventi. Protams, tas jādara ar parlamenta atbalstu, atbildību un kontroli.

Es gribētu jau kuro reizi nosaukt šos, pēc manām domām, ļoti elementāros aksiomātiski visiem saprotamos pasākumus, attiecībā uz kuriem mums ir jāpanāk lūzums to konkrētajā realizācijā. Tas ir pats galvenais, un tas, pēc manām domām, būtu pirmais. Es gribētu izvirzīt tādu varbūt ļoti kategorisku un ļoti radikālu programmu, ka mums ar šiem valsts uzņēmumiem ir jātiek galā līdz šā gada jūlijam. Ko tas nozīmē – tikt galā. Tas nozīmē, ka būs virkne uzņēmumu, un jau tagad man liekas, ka tie pēc saviem parādniecības skaitļiem un pēc cerībām, ka tie šos parādus spēs atdot… Tātad būs uzņēmumi, kuriem būs jāvelk krusts pāri. Tie ir bankrotējoši valsts uzņēmumi, kuri ir jānoved līdz šim loģiskajam rezultātam, bet to manta ir jāizpārdod. Man liekas, ka arī šis pasākums ir sociāli svarīgs, jo daudzos bezperspektīvos valsts uzņēmumos strādā cilvēki, kuri mēnešiem nesaņem algu – nevienu rubli, bet kuri šajos uzņēmumos skaitās un grib turpināt vienkārši skaitīties, lai formāli neatrastos uz ielas. Tātad viņi kaut kādu psiholoģisku iemeslu dēļ grib saglabāt sev šo formālo strādājošā statusu. Man liekas, ka tas ir diezgan bīstami. Jo, ja mēs varētu šo sāpīgo situāciju ar šiem valsts uzņēmumiem, tos privatizējot vai piespiežot bankrotēt, līdz jūlijam atrisināt, tad šiem cilvēkiem, kuri šobrīd tur strādā un kuru liktenis šādu procesu rezultātā ir stipri apdraudēts, bez šaubām, būtu iespējams vasarā un rudenī vai nu sameklēt sev darbu (tas būtu viens variants), vai nodrošināt sev eksistenci ar darbiem laukos, mežā vai kā citādi (tas būtu otrs variants). Tātad šiem cilvēkiem parādītos iespēja sevi kaut kā uz 1993.–1994.gada ziemu nodrošināt. Man liekas, ka tā Latvijā būs stipri grūta.

Es apgalvoju, ka saimnieciskā augšupeja Latvijā nesāksies tikmēr, kamēr mēs nebūsim sasnieguši šo ekonomiskās lejupslīdes galīgo apakšpunktu. Un šis apakšpunkts būs tajā brīdī, kad tie valsts uzņēmumi, kuriem tālākā darbība ir bezperspektīva, būs bankrotējuši, bet pārējie būs privatizēti vai daži – varbūt atstāti valsts īpašumā. Kamēr šis process nebūs pabeigts, tikmēr par saimniecisko augšupeju mēs varam nesapņot.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Repšas kungs! Godājamie kolēģi, varbūt jūs tomēr varētu sarunāties mazliet klusāk… Un vismaz nekliegtu! Ir ļoti grūti vienam otru pārkliegt. Arī Repšas kungu. Ozola kungs, varbūt jūs varētu kliegt mazliet klusāk?

R.Repša: Jā, es uzskatu, ka tas ir tieši budžeta jautājums. Budžets – tas ir formāls papīrs, kas atspoguļo reālo situāciju. Ja mēs gribam šo papīru uztaisīt smuku, bet ekonomiskajā situācijā nekas radikāls netiek darīts, tad tā, Ozola kungs, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās. Un es jau kuro reizi ieteiktu to šeit nedarīt.

Otrs pasākums. Valsts un pašvaldību uzņēmumos ir uzkrāta produkcija par 13 miljardiem. Man liekas, mēs par to runājām jau pirms diviem vai trijiem mēnešiem, iespējams, vēl agrāk. Tā ir jāpārdod par tirgus cenām. Ko nozīmē tirgus cenas? Tas varētu būt arī viens rublis, teiksim, par kilogramu “Alfas” integrālo shēmu, ja tās pārdod bērniem, piemēram, kā rotaļlietas. No šīs produkcijas ir jātiek vaļā. Galvenais – jārada situācija, lai šie uzkrājumi no jauna tur nerodas. Un tas atkal ir saistīts ar iepriekšteikto – ar privatizāciju.

Trešais. Ir jāizveido valsts un privātuzņēmēju kopīga struktūra, ko es nosacīti varētu saukt par Latvijas saimnieciskās attīstības centru ar mērķi veicināt: a) privāto uzņēmēju darbību, b) Latvijā saražotās produkcijas eksportu, c) ārvalstu investīcijas Latvijā. Savā laikā es to ieteicu jau ekonomisko reformu ministram Kalniņa kungam. Tas viss tur atsitās kā zirņi pret sienu – bez kādas atbildes reakcijas.

Ko mēs iegūsim šobrīd? Tātad ir iespējami šie ārvalstu kredīti, kurus mēs varam izmantot investīcijām. Tas ir mūsu Latvijas atjaunotnei. Tie ir privātuzņēmēji, kuriem tos vajadzētu pamatā novirzīt, nevis uz valsts uzņēmumiem, kur tā ir zemē nomesta nauda… Taču šie privātuzņēmēji nemāk uztaisīt biznesa plānus, tāpēc viņiem vajag šādu struktūru, kas būtu kopīga valdībai un uzņēmējam, lai viņiem būtu kur griezties un dabūt kompetentu palīdzību šādu biznesa plānu sastādīšanai. Drīz mēs redzēsim, ka šī problēma radīsies, taču tā šobrīd vēl nav atrisināma. Var jau būt, ka kaut kur ir privātfirmas, kurās par milzīgu naudu var dabūt šādus biznesa plānus. Taču tam bija jābūt vienam no valsts politikas stūrakmeņiem. Es ļoti ierosinātu vēlreiz šo problēmu mēģināt risināt.

Ceturtais. Ar valsts, pašvaldību un privātuzņēmumu palīdzību ir krasi jāpalielina kokrūpniecības produkcijas eksports, kas var būt ievērojams valsts rezerves avots. Lūk, man ir kārtējais Kokapstrādes uzņēmumu asociācijas dokuments, kas liecina par to, ka šobrīd, Šļakotas kungs, 44 kokapstrādes privātuzņēmēji ir gatavi saņemt astoņus miljonus ASV dolāru investīciju un arī privatizēt tos kokapstrādes uzņēmumus, kuri šobrīd strādā ar nepilnīgām jaudām. Es ierosinu noorganizēt viņu tikšanos ar jums. Tātad šie valsts kokapstrādes uzņēmumi acīmredzot laikam visvairāk ir saistīti ar Millera kunga ministriju. Tātad vajadzētu šo sapulci ar kokapstrādes uzņēmēju piedalīšanos, lai varbūt kaut kādā veidā pozitīvi atrisinātu šo situāciju. Vajadzētu sanākt kopā un nolemt, ko darīt. Varbūt tur ātri var ievirzīt kaut kādus konkrētus risinājumus pareizās sliedēs?

Man laiks rit ļoti ātri uz priekšu, taču pāris lietu es tomēr gribēju minēt. Man liekas, ka būtu jāveicina arī zemnieku kooperācija laukos, lai viņi savas degvielas, minerālmēslu, noieta tirgus un finansu problēmas varētu kaut kā risināt paši. Šobrīd viņi to visu dīc no valdības. Manuprāt, tas ir liels un pietiekami spēcīgs zemnieku slānis, un viņi varētu kaut kādā veidā šos uzdevumus risināt paši ar kooperācijas palīdzību.

Pirms kāda laika diezgan perspektīvi runāja par hipotēku banku, kurā zemnieks var ieķīlāt savu zemes gabalu, dabūt naudu un sākt ar šo naudu rīkoties. Šī ideja par hipotēku banku man liekas tik svarīga, ka tur dienu un nakti kādai speciālistu grupai būtu jāstrādā, un tā laikam arī jau strādā. Es baidos, lai šī ideja kaut kur neaizmirstas vai nenomirst dabiskā nāvē. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs risinājums, bez kura daudz kas nevirzīsies uz priekšu. Hipotēku bankai droši vien vajadzēs naudu, un arī no šiem Pasaules bankas kredītiem tur varētu ieguldīt. Man liekas, ka tie ir skaidri un acīmredzami risinājumi, par kuriem mums, parlamentam, acīmredzot vajadzētu uzņemties nepārtrauktu kontroli un vajadzības gadījumā to vidu vadīt, palīdzēt un organizēt, lai šīs problēmas valdība tomēr atrisinātu. Taču, ja tās nevar atrisināt, tad ir jāizvirza citi risinājumi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vai ir vēl deputāti, kas vēlas piedalīties debatēs? Nav tādu deputātu. Tādā gadījumā vārds ekonomisko reformu ministram Kreitusa kungam un jāgatavojas būtu Purgaiļa kungam – Rīgas domes Budžeta komisijas priekšsēdētājam.

A.Kreituss, ekonomisko reformu ministrs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu skart divas sadaļas, par kurām man ir izveidojies savs viedoklis, īsu brīdi strādājot valdībā. Šodien budžets tiek apspriests un izskan arī vēlēšanās, lai maksimāli precīzi viss būtu saplānots un salikts pa plauktiņiem. Es esmu piedalījies valdības sēdēs un redzējis, cik grūti to ir izdarīt. Esmu redzējis, cik daudz spēka tur ticis ieguldīts. Tāpēc es gribētu pieskarties četriem punktiem, sakarā ar kuriem, kā es redzu, nauda var samērā ātri ieplūst budžetā un arī ne budžetā. Taču to visu viennozīmīgi nevar ieplānot un precīzi paredzēt. Saukšu pa punktiem.

Pirmais jautājums ir saistīts ar nodokli par īpašumiem, kuri atrodas ārzemēs. Šeit ir izskanējuši visādi skaitļi, pat līdz 10 miljardiem dolāru, kuri esot ārzemju bankās un piederot privātajam sektoram. Jā, šīs summas ir lielas. Es zinu cilvēkus, kam tur ir ļoti lielas summas, taču es arī zinu, ka viņi ir gatavi maksāt šo nodokli. Taču viņi nav gatavi maksāt kaut kādu absurdu nodokli. Viņi ir gatavi maksāt tādu nodokli, kas būtu izdevīgāks, nekā maksāt nodokļu īri Kanādā, kādā Āfrikas valstī vai Luksemburgā, kur pašreiz nodokļi ir gandrīz vai atcelti. Viņu skaitā ir cilvēki, kuriem nav Latvijas pilsonības. Un mēs nekādi viņus nevarēsim piespiest šeit piesaistīt kapitālu, kā vien ar likumdošanu izveidojot izdevīgu situāciju, lai šī nauda ieplūstu Latvijā.

Ne tikai man personīgi, bet arī vairākiem deputātiem ir bijušas kopīgas sarunas ar šādiem biznesmeņiem tepat Rīgā. Viņi šeit ir izveidojuši lielas komercstruktūras un ir gatavi strādāt kopā ar parlamenta deputātiem, lai apspriestu šo jautājumu un iesniegtu to jums apspriešanai, kāda varētu būt šāda procentu likme. Paužot savu labo gribu, viņi ir gatavi to darīt. Viņi ir ar mieru, teiksim, 6 procentu gadījumā no savas noguldītās naudas tūlīt 6 procentus no 100 miljoniem dolāru nomaksāt valsts budžetā. Kā jūs redzat, tas ne vairāk un ne mazāk ir miljards rubļu.

Es jums nosaukšu vēl vairākas tādas lietas, un jūs redzēsit, ka šāda budžeta deficīta, kāds šeit ir minēts, varētu arī nebūt.

Nākamais jautājums ir par valsts uzņēmumu privatizācijas fondu. Šeit ir ierakstīts un aprēķināts, ka pusgada laikā vien šinī fondā varētu būt 5 miljardi rubļu. Tas ir aptuveni 30 miljoni dolāru pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem. Taču mēs vēl ceram uz jūsu atbalstu, lai vienā likumā iestrādātu nelielu izmaiņu par iespēju ārzemniekiem pirkt zemi zem rūpnīcas, ja viņi pērk šo rūpnīcu. Ne tikai ārzemniekiem vien, bet arī mūsu cilvēkiem. Man ir bijušas sarunas ar šiem biznesmeņiem, kuri ir gatavi šeit nākt un darboties. Konkrēts piemērs ir rūpnīca “Alfa”, kuru par 100 miljoniem dolāru ir gatavi pirkt ārzemju biznesmeņi. Un, kad viņiem tika pateikts: “Ko jūs darītu gadījumā, ja varētu nopirkt arī zemi, bet tikai zem šīs rūpnīcas?” (lai nebūtu runa par lielu Latvijas kvadrātkilometru izpārdošanu), tad viņi atplauka ļoti plašā smaidā un teica, ka viņi šīs sarunas grib risināt ļoti intensīvi. Patlaban viņi ir atkal Rīgā, viņi pēc pusotras nedēļas ir jau otro reizi Rīgā, grib vēlreiz ar mums tikties. Protams, ir pieņemts likums, bet šeit, manuprāt, varētu būt tā, ka jūs paši pieņemtu arī labojumus, kas ļautu vienā vai otrā virzienā šo fondu tērēt, ja tajā tiešām intensīvi ieplūstu nauda. Tas viss ir attiecībā uz nupat sacīto par rūpniecību. Tas ir saistīts ar to, ka rūpniecībā lielu daļu grib privatizēt, neko tajā neieguldot, bet tikai sadalot starp direktoru, grāmatvedi un vēl dažiem cilvēkiem. Visi šie paņēmieni mums ir zināmi. Tāpēc šajā virzienā ir nopietni jāstrādā, lai tam visam neļautu vaļu un lai nauda ieplūstu šinī fondā. Šinī fondā nauda jau sāk ieplūst, un pašreiz nav tālu tas laiks, kad tur būs aptuveni 1 miljons dolāru. Tomēr tas ir pats procesa sākums.

Trešais jautājums, kam es gribētu pieskarties, ir bankas. Pašreiz daudz tiek runāts par Eiropas Kopienas kredītu 100 miljonu dolāru apmērā. Labi, es saprotu, ka šo kredītu Latvijas Banka saņems depozītu veidā, taču es nekādi nevaru saprast to, kāpēc pēc tam šo naudu grib nodot komercbankām, lai tās tālāk šo naudu izdalītu investīciju veidā, rīkojot vai nerīkojot konkursus vai darot, kā pašas grib. Tomēr par to viņas ņem vēl pretī naudu, viņām vēl iedod 6 procentus no tās naudas. To es nekādi nevaru saprast. Dodiet man to naudu par brīvu! Taču, ja mēs kādam dodam naudu un vēl dodam klāt 6 procentus… Tā nekur nenotiek! Es šīs lietas pilnīgi nevaru saprast, jo vēl šādā veidā neesmu “aprīvējies” valsts struktūrās, un es redzu, ka nauda tiek pilnīgi mētāta apkārt. Šajā ziņā redzu tikai vienu iespēju. Šo naudu vajag dot Latvijas Investīciju bankai, ja tāda valsts kredītu banka tiek radīta, un šī banka ir gatava to darīt. Es domāju, šeit mums ir jārunā par to, kā viņi šīs investīcijas spēs sadalīt. Un šī banka ir gatava arī šo naudu apgrozīt, turklāt ne sliktāk kā komercstruktūras. Kāpēc būtu jābūt tādai situācijai, ka naudu, kuru saņem kredītu veidā, nedrīkst grozīt šo pašu kredītu izsniegšanas procesā un saņemt atpakaļ? Mums ir piemērs – ir Māršala plāns Vācijā. Māršala plāna ietvaros tika radītas speciālas kredītu iestādes, kas rūpējās par to, lai tiktu taisīta nauda. Tā nauda, kas tika piešķirta no ārpuses valsts atveseļošanai. Šo jautājumu speciālistiem vajadzētu izpētīt un nopietni apspriest. Tātad es domāju, ka nauda nav jānodod kaut kādām komercstruktūrām, ļaujot tām uz šā rēķina iegūt lielu peļņu. Ja mēs dodam, tad dosim šo naudu uz noteiktiem procentiem. Un šīs komercstruktūras vēl paldies pateiks, jo tās momentā, jau no pirmās dienas, laidīs šo naudu apritē.

Nākamais moments, kuru esmu ieraudzījis. Pavisam dīvaina lieta ir “Phare” fonds. Es paskatījos, kā tā nauda, kas tika piešķirta “Phare” fonda ietvaros, 1992.gadā tika tērēta. Es redzu, ka 5,5 miljoni dolāru nav paņemti. 5,5 miljoni dolāru, kas bija paredzēti privatizācijas lietu virzībai, nav paņemti. Es nekādi nesaprotu, kā Latvija šinī situācijā, kādā tā ir, var neņemt šos 5,5 miljonus dolāru. Es zinu jūsu iebildumus, ka šo naudu tā vis nedod, ka tur ir vajadzīgi visādi projekti, ka tur vispirms apmaksā ārzemju speciālistus. Es visus šos iebildumus zinu. Taču, neskatoties uz to, ja tev dod 5,5 miljonus dolāru, tad parādiet man kādu privātstruktūru, kas nebūtu tos ņēmusi! Tā būtu paņēmusi un vēl stāvējusi un raudājusi, ka ir jādod vēl vairāk.

Ceturtais moments ir brīvās ekonomiskās zonas, par ko mēs esam sastādījuši konkursa dokumentus. Es domāju, ka tie pavisam drīz tiks publicēti. Tur ir atrasts prēmiju fonds, un šā darba ietvaros atsevišķas struktūras – mēs te domājam piesaistīt komercstruktūras – par attiecīgu iemaksu šajā konkursā varēs piesaistīt savus cilvēkus un pēc tam īstenot jautājumus, kuri būs šinīs koncepcijās izstrādāti.

Otrā sadaļa – pats budžets. Šodien Zeiles kundzes rakstā ir labi redzams viss, kā tas tiek sadalīts. Protams, man, teiksim, nepatika, ka zinātnei ir atvēlēti tikai 0,7 procenti. Un, ja mēs parēķinām, cik tas ir absolūtajā vērtējumā, tad redzam, ka tas ir ārkārtīgi maz, ka tas ir, teiksim, tik daudz, cik diviem vidējiem institūtiem Zviedrijā. Taču te neko nevar darīt, jo tās naudas taču nav.

Otrs – akcīzes nodoklis no alkohola. Šie 35 procenti, es gribētu teikt, ir iekasējami. Kāpēc ir iekasējami? Tāpēc, ka mēs precīzi zinām, ka pagājušajā gadā un arī šogad nemaksāja lielu daļu akcīzes nodokļa tie, kuri formēja papīrus tādā veidā, ka ved alkoholu ārā, teiksim, kaut vai uz Lietuvu vai pāri robežai. Tātad viņi nenomaksāja šo nodokli. Viņi to alkoholu nekur neaizveda, bet tepat sapildīja pudelēs un iztirgoja, taču vispār nemaksāja nekādu nodokli. Tā ka, es domāju, tas ir tīri reāli izdarāms, un šeit nekādu pārspīlējumu nav.

Otrais moments par budžetu. Protams, nodokļu iekasēšana ir jāsakārto. Taču ir vēl viens punkts, kuru nevar precīzi paredzēt, un tāpēc arī rodas šis strīds par dažiem budžeta punktiem. Diezgan apšaubāms ir tas, ka mēs nevaram paredzēt, par cik samazināsies no rūpniecības iemaksātā daļa. Mēs nevaram precīzi pateikt – par cik. Mēs varam vienīgi izteikt šos apsvērumus, un tie ir uzklausīti. Arī Statistikas komiteja ir teikusi visu kaut ko, taču tas nav tik viennozīmīgi un vienkārši iespējams. Tāpēc manas subjektīvās domas ir tādas, ka šobrīd… Šis budžeta dokuments, protams, ir dokuments, kuram ir jābūt precīzam un labam, bet šodien Latvijas apstākļos tas nav tik precīzi sastādāms, kā mēs to gribētu. Es jums parādīju vismaz četrus kanālus, pa kuriem nauda var ieplūst, turklāt ļoti daudz. Es esmu redzējis, kā valdība pie šā jautājuma ir smagi strādājusi, it īpaši premjera un Siliņa kunga personā. Tas nav sastādīts formāli, lai to atnestu šurp un gaidītu, ka jūs atradīsit tā vājās vietas. Arī pašvaldības to visu saka pamatoti, taču pašreizējais budžets nav padarāms lielāks, ja mēs neiedarbināsim tās četras “āderes”, kuras es nosaucu. Vismaz šīs četras. Taču tādas āderes mums rodas ik pa brīdim, un idejas rodas vēl. Tāpēc es gribētu lūgt šo budžeta projektu pieņemt ne tikai pirmajā lasījumā, bet arī kopumā, lai ļautu mums “ieskrieties” un strādāt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Purgaiļa kungs! Gatavojas Bunkša kungs, Pašvaldību savienības priekšsēdētājs.

M.Purgailis, Rīgas domes Budžeta komisijas priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Šodien, sākot apspriest budžeta jautājumus, tika izvirzīti vairāki konceptuāli mezglapunkti, no kuriem būs atkarīgi balsošanas rezultāti šajā pirmajā lasījumā. Ir diezgan grūti izprast, ko nozīmē – atbalstīt budžetu pirmajā lasījumā. Tāpēc es gribētu mazliet pievērsties šiem dažiem punktiem arī no pašvaldību viedokļa.

Pirmkārt, šeit tika piedāvāts balsot par ieņēmumu daļu. Šeit plaši nav runāts par ieņēmumu daļu, par ienākuma nodokli. Taču vai šis nodoklis nav pārspīlēts un pārāk optimistisks šajā budžeta projekta daļā? Par to varētu būt nopietna diskusija, jo sākotnēji, kad janvāra sākumā tika apspriesti budžeta projekta pirmie varianti, šī summa Latvijai bija apmēram par nepilniem 2 miljardiem rubļu mazāka. Līdz janvāra beigām tā pieauga par krietnu summu. Ja tam par iemelsu ir ienākuma nodokļa pieaugums decembrī, tad šī prognoze ir diezgan optimistiska. Protams, visas prognozes nevar balstīt tikai uz janvāri, jo tas ir netipisks mēnesis, taču decembrī tomēr tika izmaksātas algas arī par janvāri… par budžeta gadu. Tā ka šis punkts laikam tomēr vēl būtu apspriežams.

Tālāk. Mans sakāmais daļēji ir saistīts ar ienākumiem, bet galu galā būs saistīts arī ar izdevumiem, jo šeit nav izdiskutēts viens moments. Pilsētās tiek privatizēta zeme. Tātad pašvaldības saņems zemes nodokli, taču uz šīs zemes atrodas arī pašvaldības un valsts iestādes. Rodas jautājums: vai tādā gadījumā tomēr būtiski nepieaugs arī izdevumu daļa, jo šim zemes nodoklim varbūt ir saistības gan ar nomu, gan ar citiem jautājumiem.

Tālāk par izdevumu daļu, it sevišķi to, kas saistīta ar pašvaldībām. Šis budžets ir centralizēts tāpēc, ka šie izdevumi visām pašvaldībām ir fiksēti pēdējā pielikumā un tur ir noteiktas dažādas summas. Tas ir centralizēts. Un ir pilnīgi vienalga, vai ir runa par valdības demisiju vai nav. Šeit nav svarīgi, ka te ir, teiksim, valdība, ir Godmaņa kungs, bet šeit ir svarīgs mehānisms, kādā veidā šie izdevumi tiek apstiprināti. Skaidrs, ka valdība un tās aparāts ir ieinteresēts iegūt vairāk līdzekļu valsts budžeta daļā. Tāpat dara arī Augstākās padomes pastāvīgās komisijas. Nozaru griezumā viņu secinājumi beidzas kaut kur pašvaldību līmenī. Paliek viena komisija, bet to jau līdz jūnijam un jūlijam nesaglābs. Tā ka tas laikam īpaši diskutējams nav.

Tālāk par šiem izdevumiem. Lielās pilsētās, piemēram, Rīgā, tiek plānots koeficients izdevumiem uz vienu iedzīvotāju, un tas ir 0,7, tātad vidēji Latvijā būtu apmēram 7,7 vai 7,8 tūkstoši uz vienu iedzīvotāju. Rīgā tas sanāk 5,4 tūkstoši uz vienu iedzīvotāji plus valūtas ienākums – 6,4 tūkstoši uz vienu iedzīvotāju. Ja mēs runājam par infrastruktūras attīstību, tad šāds pieņēmums ir pilnīgi pareizs, ja tā būtu jāattīsta arī kaut kur citur. Taču, ja mēs runājam tikai par tās saglabāšanu, tad šāda koeficienta ieviešana sagrauj infrastruktūru tajās vietās, no kurienes valstij nāk visi nodokļi. Taču galvenās nodokļu maksātājas valsts budžetā un arī pašvaldībām tomēr ir lielās pilsētas. Kādas tam ir sekas?

Pirmkārt, tas sagrauj infrastruktūru un nākamajos periodos maksājumu nebūs. Ir tāds diezgan interesants reketieru princips. Es šeit nevienu negribu salīdzināt un nezinu, kā tas ir Latvijā. Taču, ja reketieris ņem no kāda nodokli, maksājumu, tad viņš ņem tikai tik, lai arī pēc tam, nākamreiz aizejot pie šā cilvēka, viņš tomēr varētu dabūt naudu. Šā principa te tomēr nav. Es vēlreiz atvainojos par salīdzinājumu, taču rodas jautājums: vai mēs dzīvosim tikai 1993.gadā? Taču šīs problēmas līdz jūnijam laikam nebūs…

Nākamais moments ir neieinteresētība. Lielo pilsētu neieinteresētība, taču tur tiek veidota lielāka nodokļu maksa ražošanas tālākajai attīstībai. Tipisks piemērs tam Rīgā ir viesnīca “Daugava”. Ir iespējams to kopā ar amerikāņu firmu jūlijā nodot ekspluatācijā, bez tam amerikāņi te ir ielikuši diezgan daudz līdzekļu. Taču šim nolūkam no pilsētas puses ir vajadzīgi nieka 30 miljoni, lai nodotu ekspluatācijā pārsūknēšanas staciju un pieslēgtu šo viesnīcu apkārtējo pilsētas rajonu attīrīšanas iekārtām. Labi, mēs varam izdot šos 30 miljonus, bet, ja tagad Rīgā samazina nodokļu likmes peļņas nodoklim līdz 10 procentiem, tad atdeves šeit nebūs. Šī summa būs man. Taču bez šiem 10 procentiem paliek vēl 90 procenti liela valsts ienākumu daļa, kas nestu diezgan būtisku ieguldījumu valsts budžetā. Vai tad Rīgā tiks ieviests kāds prefekts vai vietvaldis, kas, stimulējot šo tūrismu, mēģinās šo naudu iekasēt? Taču, ja tā, tad tā nauda aizies garām. Tā netiks iekasēta. Man liekas, ka septembra sākumā “zaļo” kustība atkal aicinās aizlūgt par Baltijas jūru.

Priekšpēdējā pielikumā ir garš investīciju saraksts, kas tiks finansēts no valsts budžeta. “Nogriežot” Rīgai nodokļu atskaitījumu likmes, šīs attīrīšanas iekārtas pilnīgi pieslēgt nevarēs. Tās pašlaik strādā ar 50 procentu jaudu. Tātad tās ir uzbūvētas, bet netiek pievadīti atkritumi. Līdzekļu tam nebūs. Un es nezinu, kā šeit “zaļo” kustības pārstāvji šodien balsos. Ja viņi balsos “par” šo momentu… Tātad šeit ir runa par investīciju prioritāti, par to, ko ietvert attiecīgajā pielikumā, lai to finansētu no valsts budžeta, un ko neietvert. Tātad šī prioritāte vispār neeksistē. Es nezinu, kāda jēga ir katru gadu aizlūgt…

Tālāk par koncepciju. Tātad konceptuāli šeit vajadzētu izskatīt vēl divus piedāvātos balsojumus, arī par izdevumu samazināšanu pārvaldes aparātam. Šajā jautājumā diskusiju nav. Es jums varu teikt, ka, piemēram, Rīgas pilsētas padomei pārvaldes aparāta izdevumi ir 2 procenti no budžeta. Turklāt pārvaldes aparātā ir galvenais sanitārais ārsts un tamlīdzīgi. Es patiesi nezinu…

Un otrs jautājums ir visu investīciju saraksts. Tie ir konceptuāli balsojumi, kam, kādām investīcijām parlaments piešķir prioritāti. Starp šīm investīcijām ir investīcijas arī tādām organizācijām, kuras pašas pelna naudu. Tās nav tikai budžeta iestādes.

Tālāk. Nepieciešami principiālie likuma labojumi, lai šos līdzekļus varētu izmantot privatizācijas fondā. Ja šajās lielajās pilsētās netiks stimulēta ražošanas attīstība, tad būs jau pretējs efekts. Likums taču atļauj neuzlikt vietējās nodevas. Un tas droši vien tiks izdarīts, lai kaut kādā veidā saglabātu šo infrastruktūru, un mēs būsim tieši turpat, kur būtu, ja paaugstinātu nodokli. Tā ka šādas koncepcijas sekas noved turpat, kur mēs būtu, ja paaugstinātu nodokļus.

Laikam jau vajadzētu izteikties precīzāk. Es Apvienotajā budžeta komisijā šad tad dzirdēju runājam par prioritātēm valsts budžetā, kam un ko dot ne tikai šodienai, bet arī turpmākajam laikam, taču šo dienu diskusijās par to īpaši netika runāts.

Tātad es tomēr gribētu atgādināt, ka šeit tika piedāvāti konceptuāli balsojumi. Ko tas nozīmē – pieņemt budžetu pirmajā lasījumā? Tas nozīmē vērst uzmanību uz šiem mezglapunktiem, kurus es piedāvāju savā runā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Debates noslēdz Bunkša kungs. Un pēc tam ir galavārds. Varēs izteikties Godmaņa kungs un arī, ja vēl vēlas, kāds no tiem, kuri sniedza ziņojumus.

J.Bunkšs, Pašvaldību savienības priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie likumdevēji! Par pašvaldībām šeit tika runāts ļoti daudz. Uzstājās arī tie deputāti, kuri pārstāv pašvaldības. Un tomēr savu uzstāšanos es atļaušos sākt ar vienu mazu piemēru. Šorīt no rīta, nākot uz šo māju, es satiku kādu visnotaļ cienījamu deputāti, kuru nesaukšu vārdā. Viņa teica tā: “Es jūs vakar redzēju televīzijā, jūs tur runājāt. Jā, es jums piekrītu – traks stāvoklis ir pašvaldībās. Taču jūs man pasakiet, vai tiešām tas ir tā, kā jūs teicāt? Vai jūs druscītiņ “neuzspēlējat”?” Es no šīs sarunas gribu izdarīt pavisam vienkāršu secinājumu. Pirmais secinājums ir tāds: mums nav nopietnas analīzes par to, kas īsti pašvaldībās notiek. Minēšu arī dažus piemērus. Par šīs analīzes trūkumu šorīt no rīta mums bija arī Latvijas Pašvaldību savienības valdes sēde. Mēs nepārprotami konstatējām, ka šī budžeta daļa, šī pēdējā tabula, kas ir sagatavota, bija precīza pagājušajā gadā pusgada budžetam. Un tad ir jautājums: vai šis budžets tiek gatavots kā dāvana nākamajam parlamentam, nākamajai valdībai? Tas būtu varbūt, es atvainojos, demagoģisks jautājums. Un tagad daži konkrēti piemēri.

Te ir runāts par to, kāpēc pašvaldībām esot lieli ārpusbudžeta fondi un tur esot pietiekami daudz naudas un tā tālāk, un tā joprojām. Es par to negribu neko teikt, jo man pašam nav pilnīgas informācijas par to. Taču es jums gribu minēt kādu piemēru. Preiļu rajonā ārpusbudžeta fondā tiek uzskaitīta visa tā realizētā produkcija, ko pagastu zemnieki ir pārdevuši, – gan lopkopības, gan arī pārējā produkcija. Lūdzu, kas tie ir par pašvaldības līdzekļiem? Pie tam šīs summas uz katru pagastu Preiļu rajonā ir apmēram 1 miljons. Tātad tas bija viens piemērs, teiksim, par pašvaldības ārpusbudžeta fondu.

Tālāk. Cik lieli varētu būt šie fondi? Es minēšu, piemēram, Jelgavas pilsētu. Pagājušā gada budžets mums bija apmēram 400 miljonu apjomā, turpretī ārpusbudžeta fonds ir apmēram 10 miljonu. Šie 10 miljoni ir iegūti, realizējot vai nu pašvaldības īpašumu, vai mantu. Tātad tas nesastāda normālu procentu.

Attiecībā uz tiem līdzekļiem, kādi būtu valūtā. Es neizslēdzu iespēju, ka varbūt ir kāds atsevišķs Rīgas pilsētas rajons vai kāda ostas pilsēta, bet Jelgavas pilsētā tas pagājušajā gadā bija 10 000 dolāru. Tas nav pat pilns procents no visa budžeta, kāds tas ir. Tā ka es šos piemērus saucu tikai tādēļ, ka gribu teikt: ir pilnīgi nesakārtoti jautājumi, kas attiecas gan uz grāmatvedību, gan uz uzskaiti, gan vispār uz informāciju, kas tajās pašvaldībās ir vai nav. Tā varbūt ir viena no budžeta ieņēmumu daļas papildināšanas rezervēm, uz kuru mēs esam norādījuši dažādās tikšanās reizēs gan pagājušajā gadā, gan arī šogad. Tas atspoguļots arī Pašvaldību savienības kongresa rezolūcijā un visos pārējos dokumentos, kurus mēs jums esam sūtījuši.

Vēl es gribu uzsvērt tikai to, ka pašvaldībās pašlaik nav runas ne par kādu kapitālo celtniecību, ne arī par kapitālajiem remontiem. Un viena no mūsu ļoti nopietnām prasībām ir šāda. Šodien mēs varam novilkt robežu – 10 000 uz vienu iedzīvotāju, un tā ir reālā situācija, kādā mēs pašlaik esam, un tie ir mums uzliktie pienākumi, kurus mums prasa pildīt gan Augstākās padomes likumi, gan arī atsevišķi Ministru padomes lēmumi. Šī 10 000 robeža mums ir nepieciešama, lai, es gribētu teikt, ar lakoniskiem pasākumiem šodien pašvaldības varētu vēl darboties. It īpaši, kā jau Purgaiļa kungs to teica, tieši lielajās pilsētās.

Ja jūs sakāt, ka šī robeža – šie 10 000 uz vienu iedzīvotāju – ir jāsamazina, tad viena no mūsu galvenajām prasībām būtu, lai tiktu pieņemts Augstākās padomes lēmums, no kādām funkcijām, no kādiem mums uzliktajiem pienākumiem mums ir jāatsakās. Būsim godīgi! Un tādā gadījumā nevajag aizsegties ar pašvaldībām. Es saprotu, ka šeit var izvirzīt jautājumus arī tādā veidā, ka, teiksim, vai nu Valūtas fonds, vai budžets, vai premjers, vai valdība, vai kā citādi… Taču tās ir spēles, kuras vienkāršie iedzīvotāji varbūt arī nesaprot. Tomēr vistuvāk tam iedzīvotājam tomēr esam mēs, un viņš nāk pie mums. Un tāpēc mūsu prasība ir tāda, ka šiem 10 000 uz vienu iedzīvotāju ir jābūt. Ja ieņēmumu daļa nav tāda, tad tādā gadījumā ir vajadzīgi šie Augstākās padomes lēmumi un šie sarakstiņi par attiecīgajiem pienākumiem, kuri tiek noņemti no mūsu pleciem. Šodien pildīt visu to, kas no mums tiek prasīts, nav iespējams. Es neatkārtošos un gari nerunāšu. Te jau Škapara kungam noteikti ir iesniegti mūsu priekšlikumi gan par iespējām papildināt ieņēmumu daļu, gan arī atteikties varbūt no izdevumu daļas.

Savu uzstāšanos es gribētu beigt ar to, ka iedzīvotāji mums ir vistuvāk un ka šīs problēmas mums ir redzamas. Arī jūs tomēr, kā jau es teicu pašā sākumā, galu galā esat vēlēti ļoti konkrētās teritorijās, tā ka es lūdzu: kad jūs balsosit par projektu, atcerēties savu pašvaldību un tomēr arī to informāciju, kādu jūs saņemat no saviem vēlētājiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tātad debates ir pabeigtas. Pirms Godmaņa kungs saka galavārdu, vārds tiek dots Emša kungam replikai. Atgādinu: replika – vienu minūti.

I.Emsis: Cienījamie kolēģi, šeit debatēs vairākkārt kontekstā izskanēja vides aizsardzības vārds. Tāpēc es gribētu pateikt savu repliku. Jā, mūs budžeta projektā neapmierina vides aizsardzības sadaļa. Tā tiešām ir skopa. Taču es gribētu no zālē sēdošajiem dzirdēt, kuru šis budžeta tēriņu gals apmierina. Tātad, ja valstī ir pienākuši nabadzības laiki, tad tie ir visiem nabadzīgi. Un es šeit gribētu deputātus orientēt uz zināmu lojalitāti.

Tagad par to, kā tad tas reāli izskatās. Proti, budžetā pašvaldībām ir paredzētas subsīdijas – 200 miljonu apmērā. Un no šiem 200 miljoniem 100 miljoni ir paredzēti vides aizsardzības objektiem, tātad tieši puse. Tas mūsu nabadzības apstākļos ir labi. Tagad, kad Rīga un Ventspils saka, ka tās gribētu no šīs valsts nabadzības vēl kaut ko dabūt arī pašvaldību budžetiem klāt, tad man jāsaka: salīdziniet šos skaitļus! Rīga vien var atvēlēt no sava budžeta 500 miljonus vides aizsardzības projektiem, bet visas republikas investīcijas ir tikai 200 miljonu. Viens Ventspils uzņēmums “Latvijas nafta” var atvēlēt vides aizsardzības projektam 4 miljardus. Lūk, tādi ir skaitļi, kas raksturo šo pasākumu situāciju. Jūs jau saprotat, ka mēs nevaram no šīs Latvijas nabadzības pārvilkt šo deķi par labu vides aizsardzībai, kaut arī mēs to gribam un darīsim, kaut arī galvgalis paliek galīgi pliks… Tātad šeit ir jābūt sabalansētībai, un arī “zaļie” deputāti aicina uz sabalansētu projektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Izteikt repliku vēl ir pieteicies Kinnas kungs, taču es atgādinu, ka replikai ir paredzēta viena minūte. Ja kāds vēlas paildzināt debates, tad tas ir cits jautājums.

Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Cienītie kolēģi, es gribēju pateikt šo repliku, lai dotu iespēju Godmaņa kungam savā galavārdā atbildēt uz šo problēmu, kuru lauku iedzīvotāji tomēr saista ar budžetu. Un tas ir 1,7 miljardi lielais lauku iedzīvotāju, pareizāk sakot, lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju, kredīts valstij, pašvaldībām un daudzām citām struktūrām, kas nav samaksājušas vai nu kombinātam, vai citam pārstrādes uzņēmumam, bet tie savukārt nav samaksājuši ražotājam. Neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk, iedzīvotāji, kuri šobrīd seko līdzi šīm peripetijām ar budžeta pieņemšanu, gaida atbildi arī uz šo jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēl repliku teiks Lemberga kungs.

A.Lembergs: Cienījamie deputāti! Es ar dziļu izbrīnu dzirdēju “zaļā cilvēka” – Emša kunga – uzstāšanos un aģitāciju, ka pietiek naudas tērēt ekoloģijai. Ja valsts uzņēmums “Ventspils nafta” nefinansētu attīrīšanas iekārtu būvi, tad tas ir jāslēdz ciet. To vides aizsardzības speciālisti labi zina. Tātad te alternatīvas nav. Tā ir pirmā replikas puse. Uz visu Ventspili to attiecināt nevar. Ja Latvija ir tik bagāta, ka var slēgt šo tranzītu, lūdzu, parlaments var pieņemt tādu lēmumu, jo ir šā uzņēmuma īpašnieks.

Otra lieta ir tāda, ka vides aizsardzībā šis finansējums acīmredzami ir nepietiekams, tajā skaitā arī attiecībā uz Ventspili. Pie tam pastāv dabas resursu nodoklis, ko labi zina visi deputāti, un šo naudu drīkst tērēt tikai vides aizsardzībai. Taču Finansu ministrija ir paredzējusi to netērēt dabas aizsardzībai, tātad tā pārkāpj likumu… Jā, jā, – tā ir! Jūs saprotat, par ko ir runa?

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk nevienam nav kāres uz replikām. Pēc tam droši vien radīsies. Lūdzu, Godmaņa kungs, jums laiks galavārdam! Galavārda ilgums nav reglamentēts.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es gribētu lūgt nedaudz uzmanības, jo uzskatu, ka šinī brīdī, stāvot te jūsu priekšā, tas ir viens no grūtākajiem mirkļiem manā mūžā, un tomēr tas tā reāli ir.

Es ar visu atbildību gribu šoreiz sakoncentrēties, un lai Dievs man palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem, kurus šeit dzirdēju.

Man bija grūti dzirdēt vienu lietu. Es neesmu profesionāls ekonomists, un jūs to labi zināt, bet tajā pašā laikā es te izdzirdēju no profesionālu ekonomistu mutes kaut ko tādu, kas galīgi neiekļaujas manā – kā es vismaz pats ceru – loģiski domājoša cilvēka prātā un domās.

Sāksim ar Lemberga kunga uzstāšanos. Lemberga kungs apgalvoja, ka kopprodukts nav nekas, ka tas nekādi neraksturo budžetu, ka kopprodukts ir kaut kāds mistisks lielums, kas absolūti neko nedod. Lemberga kungs, 28 procenti no kopprodukta iziet caur budžetu, un tas ir ļoti maz Latvijā. Tik liberāla nodokļu sistēma, kāda ir Latvijā… Salīdziniet ar 45, 42, 39, 48 procentiem... Es te domāju Rietumeiropas valstis. Un tad ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir viena no liberālākajām nodokļu politikām, kāda vispār eksistē. Acīmredzot diez vai mēs ilgi varēsim to tādu saglabāt, kamēr “ieskrienas” mūsu ražošana. Kopprodukts ir tas, kas pasaka, vai, izlaižot cauri 28 procentus no šā kopprodukta, mēs iegūsim attiecīgo ienākuma daļu vai neiegūsim. Tāpēc arī es tik ilgi šeit cīnījos, lai pierādītu, ka kopprodukts ir 300 miljardu. Tas ir viens. Tā, man šķiet, ir elementāra matemātika, tā vairs nav pat ekonomika.

Otrs. Par janvāra procesiem. Nav vis gluži tā, ka mēs pilnīgi neko neprognozējam un ka jāņem ir divpadsmitā daļa. Es piekrītu Purgaiļa kungam, kurš, būdams profesionāls ekonomists, pilnīgi precīzi pamanīja to, ka decembrī ir tāda situācija, kad tiek izmaksātas papildu algas, papildu piemaksas un tā tālāk, tāpēc vidējā alga decembrī bija 8550 rubļu. Tad man uzreiz ir ļoti triviāla atbilde. Janvārī kritums salīdzinājumā ar decembri bija 7,9 procenti, un tas ir vairāk, nekā mēs plānojām (starp citu, tie ir 5 procenti kvartālā, salīdzinot ar iepriekšējo pirmo kvartālu). Taču mēs tagad salīdzinām šā gada janvāri ar pagājušā gada decembri. Ja mēs salīdzinām ar novembri, tad kritums ir tikai 1,7 procenti. Tas nozīmē, ka mēs neesam pārāk tālu novirzījušies no mūsu prognozēm. Un te man uzreiz ir papildu atbilde Purgaiļa kungam. Purgaiļa kungs ļoti precīzi uztvēra to momentu, vai mēs neesam ielikuši par lielu ienākuma nodokli. Tas ir elementāri, Purgaiļa kungs! Paņemiet decembra bāzi! Janvāra bāze attiecībā uz vidējo algu ir lielāka, janvārī vidējā alga sastāda jau gandrīz 10 tūkstošus rubļu. Janvāra bāze vidējai algai ir lielāka. Mēs ar Starptautisko valūtas fondu esam parakstījuši memorandu, kas pirmajā kvartālā ierobežo algu 17 procentu apmērā. Tad, lūk, pareiziniet to ar 12, pareiziniet to ar strādājošo skaitu un pēc tam paņemiet vidējo likmi – 16 procentus. Jūs precīzi dabūsit šo ienākuma nodokli, kas ir ielikts ienākumu daļā. Es šeit jums par šo aritmētiku nestāstīju, tāpēc ka runāju par akcīzes nodokli un par muitas nodokli.

Tālāk. Lemberga kungs uzstājās un teica: ja nevar nekur naudu dabūt, tad naudu vajag aizņemties. Zālē atrodas arī bankas prezidents Repšes kungs. Viņš piecelsies un jums precīzi pateiks, ka augstākais, ko Latvijas Banka aizdos valdībai, būs tieši šis patlaban esošais deficīta procents, kas tur ir iekļauts, un nevienu kapeiku vairāk. Ja jūs man neticat, lūdzu, viņš jums atbildēs… Un tāpēc valdība vadās pēc tā, ka mums nav citas iespējas. Mums nav kur šo naudu ņemt. Mums nav nekādas iespējas talonu vietā izmantot tiešo naudu, jo mums vairs nav, no kurienes to aizņemties. Mēs jau esam pie robežas. Šo robežu nosaka arī pusotra procenta lielais kredīts, kas mums ir noslēgts… Mums rit sarunas ar Valūtas fondu, un es, no Dieva puses, lūdzu, deputātu kungi, nesagrausim saites ar Valūtas fondu, lai cik grūti arī mums ietu. Šis jautājums ir politisks jautājums. Kurš lasa krievu avīzes, tas var laikrakstā “Izvestija” izlasīt. Tur ir gara saruna ar Kamdesī kungu, kurš vada Valūtas fondu. Un tur ir rakstīts – visiem spēkiem vairīties no hiper­inflācijas Krievijā! Visiem spēkiem! Jebkādiem! Un arī Černomirdina kungs savā intervijā ir atbildējis šādi: ir divas sliktas lietas – ir slikti, ja krītas ražošana, bet ir vēl daudz sliktāk, ja ir hiperinflācija. Un tāpēc valdība negrib spert šo hiperinflācijas soli.

Ja mēs pacelsim apgrozījuma nodokli, ko tad mēs izdarīsim? Mēs punktēsim atpakaļ augšā inflāciju, jo tas viss aizies cenās, un, ja arī apgrozījuma nodoklis būs 18, 20 vai 16 procentu, arī tad cenu paaugstinājums būs lielāks. Un tas savukārt “pumpēs” augšā inflāciju. Taču to šobrīd nedrīkst darīt.

Tagad atbilde Škapara kungam. Es gribētu, lai Škapara kungs šoreiz mani dzirdētu. Es neesmu par centralizācijas ideju, tā ka jūs dziļi kļūdāties, un, ja jūs domājat, ka viss tas notiek tā, kā vakar Dainis Īvāns teica, tad es nezinu… Šeit atrodas mani ministri, lai tad kāds pieceļas un pasaka, cik liels diktators es esmu valdībā… Par to, ka tas viss notiek un tiek diktēts tikai no šejienes… Nē, ir taču arī lietas, kas ir nopietnas. Kā mēs varam nerunāt par centralizētu ideju, ja mums ir likums par izglītību, kas liek visu nomaksāt no valsts budžeta. Visu, tajā skaitā arī 37 procentus, arī tos pašus nelaimīgos pabalstus. Un tas vien sastāda 6 miljardus. Tas centralizē budžetu. Tas tiek atrauts no pašvaldību budžetiem.

Nav vis tik vienkārši, Škapara kungs, kā jūs sakāt, ka mēs varētu iekasēt, teiksim, naudu no noguldījumiem ārzemēs. Es jau teicu, ka mēs esam noslēguši ar piecām valstīm līgumus, kas atļauj Finansu inspekcijai tikai tad ar tiem iepazīties, ja tā kādai firmai atrod pārkāpumus. Tad mēs varam griezties pie Zviedrijas attiecīgās nodokļu inspekcijas un tikai attiecībā uz šo vienu firmu var prasīt, vai tur no mūsu viedokļa ir lieka nauda vai nav. Nekādu firmu un kontu sarakstu jums neviens nedos. Tas ir viens.

Un otrs. Pasaulē pastāv tā sauktās nodokļu paradīzes: Luksemburga, Ungārija… Pēdējā laikā visi pārceļas uz tām valstīm, un faktiski jūs vispār klāt netiekat. Tā ka faktiski iespēja atgriezt naudu Latvijā ir banku jautājums. Tas ir banku depozītu jautājums, bet tas nav administratīvs jautājums. Jūs varat no valdības izspiest ārā pilnīgi visu, bet izdarīt to administratīvi nav tik vienkārši iespējams.

Jā, mēs to darām… Ir, piemēram, koku brāķeri, ja mēs runājam par mežu lietām. Ir konjunktūras dienests mežu lietās, kas skatās, vai netiek noslēgti līgumi zem cenas. Mēs esam aizlieguši krāsainā metāla eksportu. Tas notiek centralizēti tikai caur divām firmām, lai, piemēram, Ārējās tirdzniecības ministrija kārtotu šīs lietas. Ir izveidota Tirdzniecības inspekcija, kas kontrolē šo tirdzniecību. Mēs virzīsimies uz kontroles funkciju pastiprināšanu. Un, ja mēs runājam konceptuāli par šo budžetu, tad šinī budžetā ir ielikta ideja pastiprināt kontroli, pastiprināt nodokļu iekasējumus, nevis lineāri attīstīt veco sistēmu un virzīt uz priekšu nodokļus tikai palielināšanas virzienā.

Nākamais, ko es gribu teikt, ir tas, ko teica Škapara kungs par monopolu. Jā, tam es piekrītu! Mēs pamazām ejam uz monopolu attiecībā uz alkoholu un uz cigaretēm. Taču mums būs jāizcīna asiņainas kaujas (pēdiņās, protams), kamēr mēs panāksim to, ka mūsu alkoholu pirks, kamēr mēs ar likumu panāksim, ka katram tirgotājam blakus ārzemju alkoholam būs jāstāv arī mūsu šņabim. Blakus! Un ka nevarēs būt tikai “Marlboro”, “Camel” un citas tāda tipa cigaretes, bet vajadzēs būt arī cigaretēm, kuras ražotas Latvijā. Tām visām vajadzēs stāvēt tur blakus. Un, ja tās tur blakus neatradīsies, tad kantoris būs ciet. Un to diemžēl varat izdarīt tikai jūs.

Trešais. Attiecībā uz pašvaldību jautājumu. Es gribu pateikt vēl tikai vienu frāzi. Labi, mēs atkāpjamies jautājumā par 50 procentiem, ja pašvaldībām nav šo 50 procentu. Taču atcerieties, ka 50 procentus maksā pašvaldības, bet 50 procentus maksā valsts. Mēs atkāpjamies, un 970 miljonus, kas ir gandrīz 1 miljards, mēs esam ar mieru novirzīt apkures fonda attiecīgai segšanai. Tas nav daudz, un tomēr tas ir miljards. Mēs tādā gadījumā neprasīsim šo iniciatīvu. Pašvaldība ieliek pusi, tad otru pusi liek valdība. Ja pašvaldībām šīs naudas nav, tad mēs šo naudu novirzām.

Man ir ļoti rūgti apzināties vienu lietu. Man tas nav pārsteigums, ka namu pārvaldēs iekasē šos maksājumus, un dara to jau labu laiku atpakaļ. To nedara tikai tagad, Škapara kungs! To dara jau labu laiku atpakaļ, un tas, ka tagad ir izveidojušās rindas, tas ir slikts efekts. Es pilnīgi tam piekrītu, bet šis efekts ir arī tāpēc, ka ir cilvēki, kuri neko negrib darīt. Jo, ja man vēlreiz ir jāatgriežas pie talonu sistēmas, tad man atkal ir jāpasaka klasiskā frāze: ja mums nav budžetā 1500 rubļu, tad mums ir tikai viena iespēja – mēs neko vairs pārdot nevaram, tāpēc mēs griežamies pie Latvijas Bankas pēc aizņēmuma, Latvijas Banka mums par 50 procentiem šādu aizņēmumu nedos, ja mēs prasīsim, piemēram, pensionāriem apkures apmaksai. Tad ir jāņem par 100 procentiem. Pirmais: vai banka dod vai nedod? Attiecībā uz limitu bankas prezidents apstiprināja manus vārdus… Tātad, ja banka mums to iedod, tad mēs saņemam no pensionāriem atpakaļ pusi no samaksātā, bet otru pusi maksā tie, starp citu, kuri nav pensionāri. Es ticu, ka vecie cilvēki ir daudz godīgāki, tomēr ne visu naudu mēs no viņiem saņemam atpakaļ, un mums tad ir jāmaksā. Mums visu laiku krājas bankā procenti. Tad nu padomājiet, kādā finansiālajā stāvoklī mēs nonākam? Tas ir pavisam cits moments.

Man ir ļoti rūgti atzīt, ka Kehra kungs manās acīs no ekonomista ir pārtapis par politiķi. Man ir ļoti rūgti to atzīmēt. Tomēr es pateikšu, kāpēc tā uzskatu. Jā, es varu saprast, ka Kehra kungam ir garlaicīgi mani dekalitri, ka Kehra kungam ir garlaicīgi klausīties, cik miljardus cigarešu pārdod, bet tā, piedodiet, ir mūsu dzīve, tas ir mūsu budžets. Un, ja es esmu šeit pateicis, ka runa ir par 3,86 miljoniem dekalitru, no kuriem 2,86 saražo Latvijā, no kuriem vienu miljonu 700 saražo tīro šņabi, bet miljonu importē, un ka no tā var iekasēt 5 miljardus 300 miljonus naudas, tad tas nav gluži tā, kā Kehra kungs speciāli šeit sagroza un jūs māna, sacīdams, ka valdība saka, ka izdzers 5 miljonus dekalitru. Piedodiet, ekonomists tik rupji kļūdīties nevar. Šeit es saskatu kapitālu politisku spiedienu, turklāt kapitālu spiedienu no Ekonomikas komisijas vadītāja puses, lai gāztu valdību.

Ko es vēl gribētu teikt? Tas attiecas uz šo G-24 kredītu. Arī par to Kehra kungs atļāvās šeit ko teikt. Lūk, te ir lēmums, kurā ir apstiprināta šī komisija. Un nav vis tā, ka mēs pilnīgi neko neesam darījuši. Šeit ir lēmums par komisiju, kuru vada Oša kungs, bet Gaiļa kungs ir vietnieks. Šeit ir Amerika kungs, ir Jurkāna kundze, Kaminska kungs, Rimšēviča kungs, Ūdra kungs, Vītoliņa kungs… Tā ir G-24 kredīta komisija. Ar Valūtas fondu ir tāda vienošanās, ka visa G-24 kredīta nauda tiek sadalīta divās daļās. Tā pirmā daļa jau tagad ir saņemama, bet otrā daļa būs saņemama tad, ja budžets nepārsniegs šo pusotru procentu… Faktiski tas ir tas, ko bankas prezidents jau teica – ja tas pārsniedz limitu, tad mums otru naudas daļu neredzēt.

Jā, vakar naktī valdība izskatīja mehānismu, un es pilnīgi piekrītu Kreitusa kungam, ka nevar spēlēt pēc tādas sistēmas, ka Eiropas Kopiena prasa 11 procentus emisijas naudu, pēc tam tā bankā noguļas par 5 procentiem. Banka to uzglabā, bet neapgroza. Pēc tam komercbankas prasa 2,5 procentus par apkalpošanu un 3,5 procentus – par risku. Tas nozīmē, ka cilvēki saņem naudu, lai ar to strādātu, un plus vēl prasa par to, ka viņiem naudu ļauj maksāt klāt. Tāpēc mēs vakar pieņēmām lēmumu, bet Oša kungam ir uzdots pārstrādāt šo situāciju, ka būs arī Investīciju banka, caur kuru var regulēt kaut kādu struktūrpolitiku, tajā skaitā attiecībā uz laukiem. Tātad regulēt šo struktūrpolitiku un vismaz 70 procentus līdzekļu novirzīt caur Investīciju banku. Taču tajā pašā laikā, lai Latvijā būtu kredīta tirgus, lai kredīta tirgus sevi parādītu, 30 procentus tomēr vajadzētu virzīt caur komercbankām, lai tās var parādīt, ka ir gatavas ar šo naudu strādāt un to apgrozīt un arī, starp citu, atgriezt atpakaļ.

Attiecībā uz tiem, kuri garantē kredītu. Te diemžēl mēs visi Dieva priekšā esam vienādi – vienalga, vai tie ir laucinieki vai tie ir rūpnieki, vai tās ir privātstruktūras, vai tās ir valsts struktūras. Es, Repšas kungs, jums varu nosaukt arī tādus valsts uzņēmumus, kuri strādā daudz efektīvāk nekā privātie uzņēmumi un kuri jums uztaisīs tādu biznesa plānu, kas jums gada vai divu laikā dos tik daudz naudas, cik jums 10 privātās struktūras kopā nesagādās.

Taču atļaujiet man nedaudz pieskarties vēl dažām lietām. Runa ir par to, ka mēs nedomājam par nodarbinātību. Atšķiriet vaļā mūsu budžeta projektu! Tur 7 procenti no budžeta ir paredzēti nodarbinātībai. Tas pieļauj pabalsta izmaksu līdz 18 procentiem bezdarbnieku, un tas ir liels skaits.

Par to, ko tagad ierosina Repšas kungs, tikt galā ar valsts uzņēmumiem… Tagad, kamēr ārā ir ziema, kamēr cilvēki vēl cīnās ar to, lai nebūtu auksti, kad ir jāmaksā vēl arī faktiski par apkuri… Lai mēs šos valsts uzņēmumus dotajā brīdī ar vienu rāvienu momentāni nolikvidētu… Tas ir bezatbildīgi! Šis process tiek veicināts un to dara Ekonomisko reformu ministrija, piesaistot arī aģentūras, kas ar to nodarbojas. Tā ka tas šo darbu izdarīs, taču neskrieniet pa priekšu ratiem! Šis sociālais moments, par kuru jūs runājat, ir gluži pretējs. Pamēģiniet ziemas laikā izmest cilvēku ārā uz ielas! Mūsu vadošajos 12 uzņēmumos, kas valstij ir parādā apmēram 2 miljardus, strādā gandrīz 150 tūkstoši cilvēku. Padomājiet, kas ar viņiem notiks!

Un pēdējais. Es varu pateikt tikai vienu. Es saprotu budžeta konceptuālo pieņemšanu šādi: ir ieņēmumu daļa un ir principi, taču man ir ļoti rūgti dzirdēt, ka Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija noraida šo konceptuālo balsojumu, zinādama, ka 70 procenti no valsts budžeta sociālajā daļā jau ir ielikti iekšā, jā, ieņēmumos. Tad kurai komisijai vajadzētu noraidīt? Ja jūs to noraidāt, tad pārējām komisijām to vajadzēja noraidīt automātiski, jo visiem citiem paliek daudz mazāk. Ja 70 procenti ir sociālajām vajadzībām un tikai 1,5 procenti investīcijām, tad man ir rūgti dzirdēt no Jurševica kunga tādas domas, ka viņi noraida šo konceptuālo pieeju.

Attiecībā uz sociālā budžeta izdalīšanu. Ziniet, izdalīsim to ārā, bet nedarīsim tā, kā to izdarīja Bites kundze. Viņa paņēma kredītu par visu februāri, un tagad mēs maksājam bankā lielākus procentus tikai tāpēc, ka viņa visu summu izņēma pensijām ārā uzreiz februāra sākumā, kaut gan varēja ņemt pa daļām, un tad mums nebūtu jāmaksā, tik liels procents. Tad kurš, es atvainojos, rīkojas ar naudu pareizāk – Siliņa kungs vai Bites kundze? Un kas no tā visa iznāk?

Es varu pateikt tikai to, kā es iedomājos šā budžeta koncepcijas pieņemšanu. Tas ir: mēs varētu izvērtēt kopējo situāciju, izvērtēt kopproduktu, ieņēmumu daļu, izvērtēt nodokļu pamatotību ieņēmumu daļā, un tas tad būtu pirmais lasījums. Otrais lasījums būtu izdevumu daļas analīze, izdevumu daļas pārdale. Ja ir runa par to, ka pašvaldībām ir kādas problēmas, lūdzu, skatīsim tās! Var jau būt, ka otrajā lasījumā var iet uz tādu variantu, ka tad, ja Rīga atrodas tik smagā situācijā… Tad ir iespējams pat tāds radikāls moments, ka Rīga par 2 procentiem pacels sev augstāku apgrozījuma nodokli, un Rīgā šis apgrozījuma nodoklis būs 14 procenti. Iespējams, ka tādā gadījumā nevajadzēs tik nievājoši izteikties par to, kurš ies pie jūras un kuri stāvēs, rokās sadevušies. Jo tas, kas tur tika darīts, tā bija svēta lieta, lai jūra netiktu piecūkota. Nu, tad saņemiet dūšu, Rīgas deputāti, un nobalsojiet par to! Saņemiet dūšu un nāciet ar tādu priekšlikumu! Bet nē, lai nāk kāds cits…

Var jau būt, ka pilsētā ir šāda situācija, taču ņemsim vērā, ka Lemberga kungs pateica tikai vienu pusi. Viņš pateica praktiski to par piecu vai sešu pilsētu un viena vai divu rajonu situāciju, kad tik tiešām korekcija ar koeficientu tika iztaisīta uz leju. Taču vismaz 15 rajonos no 27 korekcija tika iztaisīta uz augšu, kur ienākuma nodoklis simtprocentīgi paliek viņiem, kur simtprocentīgi paliek arī apgrozījuma nodoklis, un tie lielākoties ir lauku rajoni, tas ir arī Alūksnes rajons, šajā ziņā es varu nosaukt vairākus. Taču Latvija ir vienota zeme, Latviju nevar sadalīt tādās sastāvdaļās, ka viens kaut kur ir ļoti bagāts, bet apkārt ir ļoti nabadzīgi un trūcīgi rajoni. Tas vairs nebūs Latvijas koncepts, un, ja mēs runājam par to, vai Latvijai šajā ziņā vajadzētu būt centralizētai valstij, tad es saku: “Jā, tai ir jābūt centralizētai valstij!” Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums bija ierosināta virkne konceptuālu balsojumu, rakstiski man šeit ir iesniegts gan tikai viens. To ir izdarījis Jurševica kungs, kas precīzi ievērojis mūsu noteikto kārtību. Viņš lūdz konceptuāli nobalsot par atsevišķu valsts sociālās apdrošināšanas budžetu, lai to neiekļautu valsts budžeta sastāvā.

Zeiles kundze savā uzstāšanās laikā ierosināja četrus konceptuālus balsojumus. Man tie visi ir pierakstīti. Tātad es tikai pārbaudīšu, vai esmu pareizi Zeiles kundzi sapratis.

Tātad par kopproduktu – par 300 miljardiem rubļu. Zeiles kundze, bet, lūdzu, pasakiet to pie mikrofona, lai visa zāle dzird! Citādi viņi domā, ka jūs mani pašlaik korumpējat!

V.Zeile: Visa mūsu diskusija šodien reducējās uz likumprojekta par valsts budžetu 1. un 2.pantu. Pie tam 1.pantā tikai ir jāsvītro ārā. Šajā gadījumā tas notiks pirmajā lasījumā, balsojot saskaņā ar pielikumiem. Mēs tālāk nobalsotu par ieņēmumu daļu, izdevumu daļu, deficītu un tā segšanas avotiem.

Priekšsēdētājs: Tātad par kopproduktu…

V.Zeile: Šie te ieņēmumi ir balstīti uz 300 miljardu lielu kopproduktu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmajā reizē jūs to lūdzāt kā atsevišķu balsojumu. Tad mēs akceptējām šo kopproduktu.

Lūdzu, Škapara kungs, par konceptuālo balsojumu!

J.Škapars: Es gribētu atgādināt plenārsēdes vadībai par to, ka Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija rakstiski ir iesniegusi lēmuma projektu, un tas ir par konceptuālo balsojumu. Patiesību sakot, mums būtu jābalso par šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Par lēmuma projektu mēs nebalsosim.

J.Škapars: Mēs izdalījām, tas ir konceptuāls…

Priekšsēdētājs: Jā, bet arī lēmuma projekts, Škapara kungs, ir jāie­kļauj plenārsēžu darba kārtībā, un tikai tad mēs par to varam balsot. Mēs varam balsot par jebkuru konceptuālu balsojumu…

J.Škapars: Tie ir rakstiski priekšlikumi un ir iesniegti…

Priekšsēdētājs: Jā. Paldies. Par to mēs balsosim.

J.Škapars: Es vēlreiz atgādināšu, ka tas nav lēmuma projekts, bet tie ir Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas konceptuālie balsojumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Arī par tiem mēs balsosim. Teikmaņa kungs jau ierosināja konceptuāli balsot par izdevumu daļas samazināšanu un par valsts aparāta samazināšanu. Tā kā Teikmaņa kungs pašlaik laikam atrodas jau ārpus Latvijas Republikas robežām, tad mēs to varbūt atstāsim uz otro lasījumu.

Tātad Lemberga kungs ierosināja konceptuālu balsojumu – samazināt valsts aparātu par 5 procentiem. Lūdzu, vai kāds grib to ierosināt? Ja grib, tad mēs arī par to varētu balsot.

Jurševica kunga konceptuālo balsojumu es jau nolasīju, bet Škapara kunga ierosinājumu mēs arī dzirdējām. Vai ir vēl kādi konceptuāli balsojumi?

Vēl Godmaņa kungs grib ierosināt konceptuālu balsojumu. Lūdzu.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Man ir priekšlikums nobalsot konceptuāli par budžetu kopumā, jo tas ir konceptuāli minēts šajā tekstā. Un pēc tam otrajā lasījumā, balsojot atsevišķi pa pantiem, mēs varētu izmainīt izdevumu daļu un, iespējams, kādā vietā varētu izmainīt arī ieņēmumu daļu. Tomēr man ir lūgums nobalsot tā, kā valdība ir iesniegusi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Es ļoti gribētu aicināt deputātus nepaļauties virspusējiem saukļiem: samazināt par 1 procentu visiem, samazināt par 5 procentiem visiem… Budžeta izdevumu daļas detalizētāka analīze parāda to, ka tur ir iespējas vienā otrā vietā pārvaldes izdevumus varbūt samazināt pat par 30 procentiem, bet ir arī tādas institūcijas, kurām vairs vispār nevar ķerties klāt, piemēram, prokuratūrai, Tiesai un tā joprojām. Tāpēc šādi vispārēji saukļi un priekšlikumi par 1 procentu vai kā citādi ir ļoti riskanti. Lūdzu, padomājiet par to!

Priekšsēdētājs: Paldies. Ozola kungs, lūdzu!

I.Ozols: Pirms balsot par Godmaņa kunga priekšlikumu, par šiem skaitļiem, tomēr būtu jābalso par Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas priekšlikumu, jo, ja tiek pieņemts lēmums par sociālās apdrošināšanas budžetu, tad, dabīgi, notiks arī šo skaitļu maiņa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Par balsošanas motīviem. Man žēl, ka fiziķis Ivars Godmanis ir dzirdējis ne to, ko ekonomists Aivars Lembergs ir teicis. Tas nozīmē, ka fiziķi un ekonomisti dažādi dzird.

Bet nu par balsošanas motīviem. Man ir tāds priekšlikums. Tā kā no deputātu vidus pamatā izskanēja domas, ka budžets pirmajā lasījumā izskatīšanai vēl nav gatavs un ka pie tā vajag turpināt strādāt, tad es piedāvāju pārtraukt šā jautājuma izskatīšanu, lai valdība ņem vērā to, ko deputāti izteica debatēs un ir rakstiski iesnieguši par izmaiņām budžetā pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Es nevaru piekrist Lemberga kungam. Ko nozīmē tagad atdot atpakaļ budžetu? Turklāt nepasakot neko jaunu, uz kādiem tad pamatiem valdībai šis budžets būtu vēlreiz jāpārstrādā. Šeit ir tikai viena izeja – vai nu konceptuāli mēs to pieņemam un pēc tam skatāmies otrajā lasījumā detaļas, vai arī nepieņemam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mums ir ļoti laba procedūra, lai noskaidrotu, kas ir konceptuāls un kas nav konceptuāls. Mēs vienkārši balsosim par to. Tad es vienīgi atļaušos nosaukt vēlreiz šos konceptuālos balsojumus. Un, ja zālē kādam būs pretenzijas pret to, ka šis jautājums varbūt nav konceptuāls, tad šis protests tiks izteikts. Tā mēs uzreiz nobalsosim, vai tas ir konceptuāls vai nav.

Sāksim no sākuma. Tātad ir Zeiles kundzes ierosinājums, ka nepieciešams konceptuāls balsojums par budžeta ieņēmumu daļu. Vai kāds iebilst, ka tas ir konceptuāls balsojums? Neiebilst. Paldies.

Otrais Zeiles kundzes ierosinājums bija par to, ka konceptuāls balsojums ir budžeta izdevumu daļa. Vai kāds iebilst pret to? Ozola kungs iebilst. Tad, lūdzu, balsosim par Zeiles kundzes ierosinājumu, ka budžeta izdevumu daļa ir konceptuāls balsojums. Ozola kungs, nobalsosim, un viss būs labi. Lūdzu rezultātu. 45 – par, 24 – pret, 30 – atturas. Plenārsēde domā, ka tas nav konceptuāli. Tātad ieņēmumu daļa mums ir konceptuāla, bet izdevumu daļa mums nav konceptuāla. Paldies.

Nākamais ierosinātais konceptuālais balsojums ir budžeta deficīts un tā segšanas avoti. Vai kāds iebilst, ka tas ir konceptuāli? Neviens neiebilst. Paldies.

Nākamais tātad ir Lemberga kunga konceptuālais balsojums, jo otrais priekšlikums ir par atlikšanu, tātad jau par procedūru. Tātad viņa konceptuāli ierosinātais balsojums ir par valdības aparāta samazināšanu par 5 procentiem, turklāt tas ir jāiekļauj budžeta projektā. Man ir precīzi pierakstīts, kā Lemberga kungs to teica. Ja viņš domā citādi, tad viņš pats to paskaidros. Taču ir vislabāk, ja iesniedz rakstiski. Lūdzu.

A.Lembergs: Es saprotu, ka arī citas profesijas… Tātad es precīzi ierosināju administratīvi birokrātiskā aparāta samazināšanu par 5 procentiem. Ko es ar to domāju? Es domāju visu šo birokrātu uzskaitījumu, kas tur minēts kopskaitā, kur ir redzams kopējais palielinājums par 4,7 procentiem jeb par 5070 cilvēkiem. Lūk, to kopskaitu, kas tur finišā ir minēts, vajadzētu nevis palielināt par 4,7 procentiem, bet samazināt par 5 procentiem, un tā rezultātā izdotos ieekonomēt apmēram 2,7 miljardus rubļu.

Priekšsēdētājs: Lemberga kungs, man kā plenārsēdes vadītājam ir jāprecizē. Nevienā no Latvijas Republikas likumiem vai likumdošanas aktiem nav minēts administratīvi birokrātiskais aparāts. Būs ļoti grūti samazināt to, kas nav minēts likumā… Vai jūs nepateiktu, kā to sauc mūsu likumdošanā pieņemtajā terminoloģijā?

A.Lembergs: Vienu mirklīti…

Priekšsēdētājs: Paldies. Lemberga kungs tūlīt izlasīs. Tad varbūt izteiksies Godmaņa kungs, kamēr Lemberga kungs meklē, kā to sauc.

Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Lūdzu, ņemiet vērā to, ka, pirms valdība iesniedza šo budžeta projektu, tā pati pieņēma lēmumu par 3 procentiem izdarīt štatu samazinājumu katrai ministrijai. Tas jau tika izdarīts. Šis rādītājs jau ir ar 3 procentu samazinājumu.

Es lūgtu ņemt vērā arī otru momentu. Mēs samazinām Finansu inspekciju, mēs samazināsim Pilsonības un imigrācijas lietu departamentu, bet vai mēs samazināsim arī Tirdzniecības inspekciju un šīs kontroles funkcijas?

Un trešais. Es jums nosaukšu arī skaitļus, cik cilvēku strādā minis­trijā. Ekonomisko reformu ministrijā – 101, Arhitektūras un celtniecības ministrijā, ja nemaldos, mazāk par 50 cilvēkiem, Rūpniecības un enerģētikas ministrijā – 120 cilvēku. Faktiski nekur nav lielāks skaits, un, ja mēs šo skaitu vēl samazinām, tad praktiski mēs valsts varas iestādēs… Es atvainojos, es varbūt neesmu precīzs attiecībā uz ministrijām un valsts pārvaldes iestādēm, taču mēs tās iznīcinām. Līdz ar to faktiski valsts pārvalde kā tāda pārstāj eksistēt. Tāpēc es ļoti lūdzu nepaļauties uz populistiskiem saukļiem, ar ko šeit uzstājas Lemberga kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, nākamais!

A.Lembergs: Es atvainojos…

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Tātad atšķiriet, kolēģi, šajā dokumentā, ko iesniegusi Ministru padome par 1993.gada valsts budžeta projektu, 29.lappusi, un tur ir minēts štatu vienību skaits budžeta iestādēs.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Lembergs: Kopējā summa ir 110 tūkstošu 986,5. Iepriekšējā gadā ir 5000 cilvēku, tātad salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir nevis pieaugums par 4,8 procentiem, bet samazinājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tika precizēts formulējums. Konceptuālajā balsojumā ir ietverta štata vienību skaita samazināšana budžeta iestādēs par 5 procentiem. Lemberga kungs to jau formulēja, un visi to dzirdēja.

Godājamie kolēģi, ir tā sagadījies, ka tieši tagad sākas pārtraukums. Pulksten 17.00 pulcēsimies atkal.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir 2 minūtes pāri 17.00. Siliņa kungs izteiksies pie mikrofona par mūsu konceptuālajiem balsojumiem. Pēc tam turpināsim tālāk. Pēc tam izteiksies Čepānes kundze.

Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamie deputāti! Man šeit ir trīs dokumenti, ar kuriem es gribu jūs iepazīstināt. Viens dokuments ir koncepcija, ko valdība iesniedza izskatīt parlamentā, kad mēs runājām par budžetu pirmajā variantā. Valdība ierosināja samazināt par 3–5 procentiem izglītības iestādēs strādājošo skaitu un plānot strādājošo skaita samazinājumu veselības aizsardzības iestādēs par 10–15 procentiem. Es domāju, ka deputātu kungi ļoti labi atceras, ka šie priekšlikumi tika noraidīti. Tādējādi, ņemot vērā šo noraidījumu, budžetā šāds samazinājums netika iestrādāts. Tas atbilda 24.novembra Augstākās padomes lēmumam. Man tas ir rokā. Tagad Lemberga kungs uzskata, ka, lūk, jāsamazina administratīvi birokrātiskais aparāts. Šajos 110 tūkstošos administratīvi birokrātiskajā aparātā, kā Lemberga kungs uzskata, ir 61 000 medicīnas iestāžu darbinieku, skolotāju, bērnu iestāžu darbinieku un tā tālāk. Vai Lemberga kungs ar to domā šo administratīvi birokrātisko aparātu? Arī šos? Es gribētu, lai viņš tomēr to paskaidro.

Ja mēs runājam par administratīvā valsts varas un pārvaldes aparāta darbinieku skaitu, tad tie nav šie 110 000. Šajās institūcijās strādā 10 000 strādājošo, sākot ar Augstāko padomi un beidzot ar komitejām. Un par šīs kategorijas skaitlisko sastāvu savā ziņojumā es devu ļoti konkrētu skaidrojumu, ka valsts varas iestādēs šis skaits pieaug par 22 cilvēkiem, valsts pārvaldes institūcijās – par 2000 cilvēku. Kādās institūcijās? Arī tas šajā koncepcijā, šajā lēmumā, ir pateikts. Tur ir skaidri un gaiši rakstīts, ka ir jānostiprina muitas un Finansu inspekcijas apa­rāts. Bez tam šis konceptuālais balsojums ir iestrādāts šajā budžetā kā štata vienību palielinājums, nevis kā štatu samazinājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Cienījamie kolēģi, es pilnībā gribētu piekrist Siliņa kungam. Es domāju, ka Godmaņa kungs kļūdījās, runājot, ka valsts pārvaldes institūcijās šie ierēdņi tiek samazināti par noteiktu procentu. Es paskatījos šo likumprojektu un arī plašāk izvērsto likumprojektu. Tur apmēram darbojas princips – ja izmet pa durvīm ārā, tad viņš ir pa logu iekšā. Paskatieties tagad kaut vai, piemēram, tās institūcijas, kuras Godmaņa kungam ir pieejamas. Ņemsim kaut vai Pilsonības un imigrācijas lietu departamentu. Šajā situācijā tur ir runa par dažiem cilvēkiem. Varbūt dažiem. Bez tam arī uz mūsu rēķina tika izveidota šāda Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija. Bija 13 cilvēku, turpretī tagad ir 31 cilvēks. Izglītības ministrijā ir nācis klāt Zinātnes departaments. Tur bija 196, tagad ir 209 cilvēki, jo Zinātnes departamentā ir 16 cilvēku. Es paskatījos, kā ir Labklājības ministrijā. Šeit uzstājās daži atsevišķi cilvēki no Apvienotās budžeta komisijas un teica, ka būtu jāsamazina visās šajās ministrijās kaut kāds noteikts cilvēku skaita procents. Jūs varat būt drošs, ka šie valsts pārvaldes aparāta darbinieki paši sevi nesamazina. Es varbūt neesmu tik ļoti iedziļinājusies, taču paklausieties, kolēģi, kādas Labklājības ministrijā ir izveidotas institūcijas! Es sākšu! Tātad Veselības departamentam ir pakļauts Cilvēka ekoloģijas un sabiedrības veselības sektors. Nākamais. Ir Nacionālais veselības aprūpes stratēģiskais centrs. Nākamais. Nacionālais vides un sabiedrības veselības centrs (bijušais SEC). Tad vēl ir Vides aizsardzības komiteja, kas arī daļēji nodarbojas ar cilvēku ekoloģijas jautājumiem.

Es paskatījos sīkāk arī Aizsardzības ministrijas budžetu. Tur apmēram uz vienu virsnieku iznāk… Nevis uz virsnieku, es atvainojos, bet uz apkalpojošo personālu, ieskaitot arī šos virsniekus, tur ir pusotra zaldāta. Un tā tālāk. Tā ka šeit nebūt nav tā, ka visur ir samazināts par 3 procentiem. Pagājušajā reizē, apspriežot šo koncepciju, arī Berklava kungs par to runāja, un mēs esam vairākkārt par šo parādību runājuši. Tik tiešām mums varbūt mazlietiņ ir jāpadomā, ja ne šodien, tad vismaz komisijas sēdē ceturtdien, kad šo jautājumu varētu izskatīt konkrēti pa pozīcijām un šo izdevumu daļu samazināt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Siliņa kungs ļoti labi saprot, par ko ir runa. Skatīsim konkrēti, kā mēs Ventspilī dabūjām tos 100 cilvēkus mazāk, nevienam nekaitējot, turklāt neviena iestāde netiek slēgta. Piemēram, skolā bija divu maiņu darbs. Tagad daļa krievu skolas bērnu aizgāja prom sakarā ar vecāku izceļošanu un šīs otrās maiņas vairs nav. Tā rezultātā vairs nav vajadzīgas trīs garderobistes. Pietiek ar vienu. Tā mēs ieguvām divas štata vienības budžeta iestādēs strādājošajiem. Mums bija divi muzeji, bet mēs tos apvienojām vienā muzejā – Novadpētniecības muzejā. Viens direktors mazāk, direktora vietnieks mazāk, arī grāmatvedībā mazāk. Man turpināt mācīt, kā tas darāms…

Par veselības aizsardzību. Veselības aizsardzības finansējums un arī ārsta slodzes darbs tiek rēķināts, ņemot vērā… gultu dienu skaitu – plānoto un faktisko. Faktiskais gultu dienu skaits ir mazāks, nekā tas ir plānots, pieņemsim 1992.gadā. Siliņa kungs to apstiprinās. Līdz ar to arī ārstu skaits objektīvi ir vajadzīgs mazāks. Tā ka runa nav par to, ka vajadzētu kaut ko mākslīgi īsināt vai darīt kā citādi. Tā ir normāla plānveidīga darbība. Protams, tas jādara no augšas uz apakšu, turklāt ļoti uzmanīgi un ļoti konkrēti. Taču tam, ka mēs ejam nevis uz samazināšanu, bet uz palielināšanu, tam nekāda attaisnojuma nav. Un tas, ka mēs ceram, ka tad, ja palielināsim šo budžeta iestādēs strādājošo skaitu, tajā skaitā arī inspekcijās, uzlabosies arī darbs – tas absolūti to vēl nenozīmē. To rāda ilgu gadu pieredze. Ne jau darbinieku skaits nosaka darba kvalitāti…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Tātad mēs esam izvirzījuši ļoti principiālu un ļoti svarīgu tēmu – par mūsu budžeta izdevumu daļas saturu un struktūru. Protams, tad, kad komisijas skatīs un gatavos budžeta projektu izskatīšanai otrajā lasījumā, vai arī tad, kad to darīs valdība un meklēs šīs iespējas, to var izdarīt daudz rūpīgāk. Komisijas priekšsēdētājam ir iedota vesela pakete dokumentu par katru ministriju vai komiteju, kur redzamas burtiski visas šai ministrijai vai komitejai pakļauto budžeta iestāžu tāmes. Un, ja mēs tās rūpīgāk izvērtēsim, tad, bez šaubām, atradīsim atbildes uz visiem šiem jautājumiem, kurus pilnīgi pareizi kolēģi izvirzīja. Tas ir jautājums, kas briest jau divus gadus, bet attiecībā uz kuru nevienam, kā saka, nepietika spēka, lai pie tā pieķertos. Taču varbūt šodien, šajā krīzes situācijā, uz to būtu jāiet. Tomēr vai tas šeit un tūlīt jāizdara – par to es neesmu pārliecināta, jo jūs neviens neesat budžeta izdevumu daļu detalizēti par budžeta iestādēm skatījuši. Tas ir tas darbs, kas ir jāizdara, gatavojot budžetu uz otro lasījumu. Tāpēc es piedāvāju, ka šajā situācijā ir jāakceptē šie budžeta izdevumi kā tādi, no kuriem izriet arī budžeta deficīts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Albertiņas kundze!

S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Es vispār negribēju īpaši aizkavēt jūsu uzmanību, bet, tā kā te tagad ļoti daudz un plaši pašvaldību vadītāji runāja par viņu ārkārtīgi smago un sarežģīto situāciju, tanī skaitā Lemberga kungs, tad man vienkārši ienāca prātā… Te, piemēram, ir redzami arī mana rajona pārvaldes aparāta apjomi un pārvaldes apa­rāta izdevumi. Tad nu jāsaka tā, ka vienīgi Ogres pilsētai un Ogres rajonam no visa budžeta 3 procenti ir paredzēti pārvaldes aparāta uzturēšanai. Pagastos tik zemu procentu nav. Pagastos ir 12, 7, 15, 11, 6,7, 5, 9 procenti un tamlīdzīgi. Tāpēc, lūdzu, tad, kad runāsim par valsts institūcijām, tad varbūt pie viena padomāsim arī par pašvaldībām. Un, ja nu reiz mēs kaut ko mazinām, tad mazināsim kopumā arī tās. Vai ne? Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Man ir sakāmas divas lietas. Pirmā lieta! Es oficiāli mūsu komisijas vārdā varu pateikt, ka, tā kā Izglītības, zinātnes un kultūras komisija nav saņēmusi ne no Izglītības ministrijas, ne no Kultūras ministrijas oficiālas pretenzijas par savu daļu budžetā, tad mūsu komisijai šinī gadījumā atliek izteikt šādus secinājumus. Mēs diemžēl nevaram atbildēt par tālāko finansēšanu šajās divās sfērās, jo mums praktiski līdz pat vakardienai nebija šīs informācijas, kāds ir šis deficīts vienā vai otrā ministrijā. Tas ir viens. Un otrs. Šādā situācijā acīmredzot ministrijām pašām ir jāuzņemas arī tālākā atbildība par visu to deficītu, kas tajā vai citā situācijā radīsies.

Runājot par izdevumu daļu, es pilnībā piekrītu Zeiles kundzei, ka tā ir jāizskata, taču ir vēl viens moments. Mums ir jāpanāk tāda situācija, lai līdztekus varbūt ļoti plašiem konceptuāliem balsojumiem notiktu arī regulāri konceptuāli balsojumi par visām izdevumu pozīcijām. Diemžēl mūsu praksē, budžetu izskatot plenārsēdē, šādi balsojumi bieži vien izpaliek. Un tad, ja mēs gribam, lai šīs komisijas izskata un izvērtē, piemēram, Aizsardzības ministrijas, budžeta izdevumu struktūru attiecībā uz to, ka robeža ir jānoslēdz… Tātad šī nauda mūsu aizsardzības spēkiem ir vajadzīga, bet diezin vai mums ir vajadzīgi kara komisariāti. Lūk, par šo konceptuālo jautājumu mums acīmredzot būtu jābalso plenārsēdē. Un tikai tad ir nozīme izskatīt komisijā šos jautājumus, ja mēs varam nodrošināt tādu procedūru, kurā par katru no šīm pozīcijām tiek balsots. Tas ir vienīgais attiecībā uz šo izdevumu daļu, pat ja summa nav visai liela. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Tas, ko es teikšu, gandrīz sasaucas ar Laķa kunga sacīto. Es patlaban nesaprotu, par ko īsti ir runa. Tāpēc es gribētu uzdot ļoti precīzu jautājumu Apvienotajai budžeta komisijai un varbūt arī premjerministram: kāda tad būs budžeta izskatīšanas procedūra otrajā lasījumā, jo vienmēr budžeta pieņemšana mums Augstākajā padomē ir bijusi procedūras ziņā ar ārkārtīgi lielu jaunradi. Arī šodien ir viens jaunrades moments: vai nu budžets tiek pieņemts pirmajā lasījumā, vai būs valdības demisija. Tad kāda būs procedūra otrajā lasījumā?

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā, Kinnas kungs, nav vis jaunrade, bet tas ir paredzēts likumā “Par Ministru padomi”. Es tikai godājamajiem deputātiem atgādināšu, ka mēs pašlaik apspriežam, vai ir vajadzīgs konceptuāls balsojums par 5 procentu lielu štatu samazināšanu administratīvi… Nē, tā bija vecā terminoloģija – tātad par štata vienību skaita samazināšanu budžeta iestādēs. Pašlaik mēs apspriežam par to.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es negribu apspriest šo jautājumu, bet tikai izteikties par Albertiņas kundzes repliku attiecībā uz pagastiem. Albertiņas kundze un pārējie deputāti! Lai nebūtu dezinformācijas attiecībā uz šiem 12 procentiem pagastos, es varu pateikt, ka pagastos kopējais budžeta apjoms ir ārkārtīgi niecīgs. Tur vienkārši nav nekādu pārējo izdevumu, un pamatos šīs trīs vai četras štata vietas veido šos 12 procentus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Tātad Lemberga kungs izvirzīja konceptuālu balsojumu par štata vienību skaita samazināšanu budžeta iestādēs par pieciem procentiem. Kolēģi izteicās par un pret, tāpēc mums ir jābalso, vai šis balsojums ir konceptuāls un būtu izspriežams pirmajā lasījumā. Tikai par to. Un pēc tam balsosim jau pēc būtības.

Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es ierosinātu vēl vienu balsojumu.

Priekšsēdētājs: Varbūt mēs vispirms nobalsosim par šo un tad jūsu?

A.Felss: Taču te daudz kas būs atkarīgs no tā, vai vispār ir vēl kādi…

Priekšsēdētājs: Mēs pašlaik balsosim tikai par to, vai šis ir konceptuāls jautājums, nevis pēc būtības. Tātad, lūdzu, balsosim par to, ka šis jautājums par 5 procentu samazinājumu ir konceptuāls.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par priekšlikumu, ka tas ir konceptuāls. Lūdzu rezultātu. Par – 34, pret – 37, atturas – 42. Plenārsēde domā, ka tas nav konceptuāls. Tātad tas netiek balsots kā konceptuāls jautājums. Paldies.

Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es tomēr ierosinātu uz nākamo lasījumu nobalsot par principu kā tādu. Kamēr šis likumprojekts tiks gatavots, lai tomēr tiktu ņemts vērā tas, kas te izskanēja, ka šie štati attiecīgajās pozīcijās ir jāsamazina. Tātad vajadzētu nobalsot par šādu principu, bet nenoteikt konkrētu procentu, cik kuram ir jāsamazina, vai tamlīdzīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Felsa kungs ierosina vēl vienu konceptuālu balsojumu par to, ka līdz otrajam lasījumam ir jāparedz štata vienību skaita samazināšana budžeta iestādēs. Tas ir skaidrs. Vai kāds no kolēģiem domā, ka tas nav konceptuāli? Neviens nedomā.

Lūdzu, balsosim par to, vai šis Felsa kunga ierosinājums ir konceptuāls. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par – 40, pret – 28, atturas – 31. Tātad tas nav konceptuāls jautājums.

Skatīsim tālāk. Nākamais ir Jurševica kunga ierosinājums par to, ka būtu nepieciešams konceptuāls balsojums par valsts sociālās apdrošināšanas budžetu neiekļaušanu valsts budžeta sastāvā. Vai kāds apšauba, ka tas ir konceptuāli? Neviens neapšauba, ka tas ir konceptuāli.

Godmaņa kungs, lūdzu!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es gribu, lai jūs saprastu vienu lietu – kas šinī likumā, tā 7.pantā, ir rakstīts. Atšķiriet, lūdzu, likumprojektu! Tātad: “Piešķirt Latvijas Republikas Finansu ministrijai tiesības finansēt budžeta iestādes un pasākumus proporcionāli valsts budžetā saņemtajiem ieņēmumiem, bet nepārsniedzot budžetā paredzētās summas.” Tālāk ir norāde, ka paredzēta prioritāte pensiju – pirmais vārds ir pensiju! –, pēc tam seko darba algas, ēdināšanas un medikamentu iegādes izdevumu segšanai. Es jums varu ar pilnu atbildību pateikt, ka situācija mums var izvērsties tik kritiska, ka nāksies līdzekļus no valsts budžeta pārsviest uz sociālo budžetu, nevis būs tā, ka valsts budžets profitēs uz sociālā budžeta bāzes. Tas tā nebūs! Un tāpēc mēs uzskatām, ka šo kā apakšnodaļu valsts budžetā varētu izveidot, turklāt tas nesajauks struktūru. Pieredze rādīs, un mēs jau pēc pirmā kvartāla redzēsim, kāda ir situācija. Pagājušā gada beigās situācija bija tik kritiska, ka mums bija divas iespējas: vai nu neizmaksāt pensijas uzreiz tā, kā bija paredzēts, – izmaksāt no 1.datuma – bet, izkonvertējot valūtu, pensijas izmaksāt vēlāk un neņemt bankā kredītu, ko mēs arī izdarījām. Bija iespēja paņemt 850 miljonus bankā kredītu un izmaksāt uzreiz visiem pensijas, bet pēc tam maksāt procentus. Mēs izvēlējāmies šo otro ceļu. Mēs esam dziļā krīzes situācijā, un tāpēc es vēlreiz gribu teikt: ja mēs konceptuāli nobalsojam par šo likumu pirmajā lasījumā, tad šis pēdējais, 7.pants, kur pensijas ir minētas pirmajā vietā, parāda, ka sociālajam budžetam nav par ko uztraukties. Lūdzu neuzskatīt to par konceptuālu balsojumu! Es vēlreiz atkārtoju savu lūgumu un aicinu nobalsot par šo budžetu konceptuāli kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir jābalso, vai šis Jurševica kunga ierosinājums ir konceptuāls.

Lūdzu, Jurševica kungs vēl par to priekšlikumu.

E.Jurševics: Par balsošanas motīviem. Protams, tas, ko teica Godmaņa kungs, ir ļoti skaisti, bet es tomēr negribētu, ka mums iedibinātos šī prakse, jo budžetu apvienošana jau ir sākusies un Finansu ministrija rīkojas ar šo valsts sociālās apdrošināšanas budžetu. Tātad tomēr vajadzētu nobalsot, ka sociālais budžets darbojas atsevišķi. Un, lai mums nerastos pārpratumi, tad līdz ar to atkarībā no šā balsojuma valdība mums iesniegs valsts sociālās apdrošināšanas budžetu un iesniegs arī likumprojektu par valsts sociālās apdrošināšanas budžeta tiesībām, kas šos visus jautājumus reglamentētu. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Tomēr tas bija par balsošanas motīviem. Pašlaik mēs nobalsosim par to, vai šis Jurševica kunga ierosinājums ir konceptuāls.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, vai tas ir vai nav konceptuāls. Lūdzu rezultātu. Par – 71, pret – 14, atturas – 24. Plenārsēde domā, ka tas ir konceptuāls.

Mums ir atlicis izšķirties vēl par diviem jautājumiem. Tātad pārtraukumā, konsultējoties ar Škapara kungu, es noskaidroju, ka no šā 158.dokumenta – Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas lēmuma – Škapara kungs lūdz balsot kā konceptuālus divus punktus – otro un trešo. Tātad 2.punkts skan: “Sastādot valsts budžeta projektu, noteikt pašvaldību izdevumu daļu 19,7 miljardu rubļu apmērā.” Tikai šeit bija pareizi jāraksta “Latvijas rubļu” apmērā, citādi iznāk taisīt piecreiz mazāku summu, ja tie ir Krievijas rubļi. Un 3.punkts: “Papildināt minēto likumprojektu ar 8.pantu šādā redakcijā: “Pašvaldību zaudējumus, kas saistīti ar dzīvokļu apsildīšanu, segt no valsts budžeta saskaņā ar Ministru padomes 446.lēmumu “Par iedzīvotājiem piegādājamās siltumenerģijas tarifiem un to apmaksas kārtību”.”” Tātad mums ir jāizšķiras, vai šie divi Škapara kunga ierosinājumi ir konceptuāli vai nav konceptuāli, nevis par to būtību, godājamie kolēģi!

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Par balsošanas motīviem. Pilnīgi saprotot, ka pašvaldību budžets ir ļoti svarīgs un ka pašvaldībām trūkst šīs naudas, šodien šeit izšķirties, vai pašvaldībām vajag 19 miljardus vai 50 miljardus, es neuzdrīkstētos, jo neviens no šiem deputātiem, kuri šeit sēž, nav redzējis pašvaldību budžetus, to aprēķinus un finansu resursus, kuri ir ārpus budžeta. Ja Škapara kungs mums iesniedz šo informāciju, tad tas varētu būt apspriežams jautājums. Tāpēc es domāju, ka riskēt un risināt, vai tie ir 19 vai 50 miljardi… Man, piemēram, nav priekšstata, cik tas ir. Lai gan Škapara kungs piedāvājās un teica, ka viņam tāda informācija ir un ka viņš deputātiem izdalīs šos pašvaldību budžetus, taču šobrīd tās vēl nav. Manuprāt, tas nav tik viegli izšķirams jautājums, nospiežot pogu “par” vai “pret”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Jurševica kungs!

E.Jurševics: Arī es uzskatu, ka novirzīt šos 970 miljonus tieši apkurei nebūtu… Es, protams, piekrītu tam, ka tos novirza pašvaldībām, bet formulēt tikai tādējādi, ka tas tiek novirzīts apkures segšanai… Tas nesaistīsies kontekstā ar tiem lēmumiem, kādēļ šī nauda vispār tika iedalīta. Jo tā ar Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumu tika iedalīta neatliekamiem pasākumiem maznodrošināto iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai, bet tur nebija paredzēta tikai apkure. Tur bija paredzētas arī tādas lietas kā ēdināšanas jautājumu risināšana, pabalsti ģimenēm, kuras audzina bērnus, un tā tālāk. Tā ka konkrēti šādam balsojumam es nepiekristu.

Priekšsēdētājs: Godājamais Jurševica kungs un pārējie kolēģi! Mēs pašlaik spriežam par to, vai tas ir vai nav konceptuāli, nevis par būtību. Varbūt tiešām mēs varētu pieturēties pie procedūras apspriešanas, bet nevis runāt par šo jautājumu būtību. Par to mums vēl būs iespēja runāt ilgi un plaši.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Vispirms es domāju, ka, runājot par 3.punktu, tas ir konceptuāls, jo tas izšķir principu, kādā veidā šis jautājums tiks risināts. Turklāt Jurševica kungs galīgi nav sapratis lietas būtību. Šeit nav runa par šiem 970 miljoniem, bet par aptuveni – vismaz tāda tā summa ir nosaukta – 4,2 miljardiem. Šeit ir runa par krietni vien lielāku summu. Te tad arī ir tā starpība, ko pašvaldības nevar segt, ņemot vērā visas iemaksas, ko iedzīvotāji izdarīs. Runa ir par nopietnām lietām, tāpēc atstāt to uz otro lasījumu kā atsevišķu pantu būtu pārāk vieglprātīgi. Turklāt otrajā lasījumā mēs atkal nebūsim gatavi apspriest šo jautājumu.

Attiecībā uz aprēķiniem es domāju, ka aprēķini vairākkārt tika iesniegti arī Apvienotajai budžeta komisijai, tāpēc šodien teikt šai auditorijai, ka šo aprēķinu nebija, es domāju, nozīmē maldināt šo auditoriju…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es gribu pateikt ļoti nopietni. Šie jautājumi, kurus izvirzīja Škapara kungs, ir ļoti svarīgi, taču tie nav konceptuāli. Pirmkārt, ja ar vienkāršu lēmumu tiek noteikta pašvaldībām summa, cik tās saņems 19,7 izdalīto vietā, tad tādā gadījumā viss šis budžets, kas ir sastādīts, ir tukšs papīrs, kurš jāizmet ārā. Tas pats notiek ar valdību. Nevar tik vienkārši pieņemt ar šo balsojumu, ka tik elementāri vienas summas apmērā, kas nupat tika iesniegta…

Otrs. Attiecībā uz apmaksu. Jā, jāmaksā ir visiem! Ir jāmaksā valdībai un arī pašvaldībām. Valdības lēmumā ir minēts, ka Rūpniecības un enerģētikas ministrijai, visām valsts iestādēm un pašvaldībām būs jāmaksā par enerģiju un par siltumu. Jautājums ir tikai tāds, kā mums izdosies sabalansēt. Tas ir jautājums, kas ietilpst budžeta izpildes gaitā. Man ir priekšlikums šo jautājumu kā konceptuālu neietvert un nebalsot.

Priekšsēdētājs: Blumberga kungs, lūdzu!

O.Blumbergs: Es tomēr uzskatu, ka šis jautājums ir jāizskata kā konceptuāls, pirmkārt, tādēļ, ka ir lielas atšķirības starp pašvaldību budžetiem, sevišķi lauku rajonos, un tām iespējām, kādas vispār ir mūsu norēķinu sistēmai Rīgas pilsētā, tātad lielajās pilsētās un laukos. Mēs nevaram vienādi risināt šos jautājumus. Ja mēs varam to nodrošināt, teiksim, no kredīta resursiem, aizņemot naudu kaut kur ārzemēs, tad Rīgas pilsētas un citu lielo pilsētu… Taču mēs nekādā gadījumā nespēsim to izdarīt, ja nebūs nodrošināta skaidra energobilance un siltumbilance lauku rajonos. Tur jābūt pilnīgai skaidrībai par šīm iespējām. Un tāpēc šie divi jautājumi būtu jānodala atsevišķi. Tas noteikti ir konceptuāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Arī to mēs noskaidrosim balsojot. Tātad pirmais balsojums būs par to, vai 2.punkts, tātad: “Sastādot valsts budžeta projektu, noteikt pašvaldību izdevumu daļu 19,7 miljardu Latvijas rubļu apmērā”, ir konceptuāls.

Balsošanas režīmu! Balsosim par to, vai šis punkts ir konceptuāls. Lūdzu rezultātu. 33 – par, 34 – pret, 37 – atturas. Plenārsēde uzskata, ka tas nav konceptuāls.

Nākamais balsojums būs par to, vai 3.punkts ir konceptuāls. Tas ierosina, ka minētais likumprojekts ir jāpapildina ar 8.punktu par pašvaldību zaudējumiem, kuri jāsedz no valsts budžeta. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim, vai tas ir konceptuāli. Lūdzu rezultātu. 41 – par, 29 – pret, 31 – atturas. Arī šis jautājums, pēc plenārsēdes domām, nav konceptuāls.

Kamēr mēs šeit spriedām, tikmēr mūs ir iepriecinājis Kinnas kungs, kurš uzskata, ka mums ir jāizdara vēl divi konceptuāli balsojumi, kas izriet no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas lēmuma, kas ir iesniegts Apvienotajā budžeta komisijā. Te ir divi punkti. Tātad 1.1.punkts – papildināt budžeta ieņēmumu daļu, veicot valsts iekšējo aizņēmumu, un 1.3.punkts – izstrādāt grozījumus Latvijas Republikas 1992.gada 9.decembra likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem”, paredzot daļu šo privatizācijas fondu līdzekļu budžeta deficīta segšanai.

Lūdzu, Kinnas kungs, par motīviem!

J.Kinna: Es vienkārši gribētu ārkārtīgi īsi komentēt, taču tas būtu rubrikā “Par balsošanas motīviem”.

Jā, mēs šādu lēmuma projektu iesniedzām gan valdībai, gan Apvienotajai budžeta komisijai, un tāpēc šodien vairs neuzstājāmies debatēs. Un tomēr es gribētu vēl papildināt. Pārtraukumā Siliņa kungs man teica, ka valstī šobrīd notiekot valsts iekšējais aizņēmums. Atvainojiet, varbūt es esmu ārkārtīgi neinformēts, bet tomēr, lasot un klausoties masu informācijas līdzekļus, es neesmu nekā tāda dzirdējis. Tas nav valsts iekšējais aizņēmums, tā bija izspiešana no rūpniecības uzņēmumiem, ja ir runa par šiem 12 miljoniem…

Un vēl par 1.3.punktu. Atbalstot Kreitusa kungu, kurš arī uzskata, ka ir nepieciešama diezgan plaša privatizācija un ka šie privatizācijas līdzekļi ir jāizmanto racionāli, es ierosinu plenārsēdi izšķirties, vai mēs mainīsim vai nemainīsim likumu par īpašumu privatizācijas fondiem, jo šis likums aizliedz šos līdzekļus izmantot budžeta deficīta segšanai. Lai tad Ekonomisko reformu ministrijai būtu skaidrs, vai vajag gatavot šādu labojumu vai nevajag.

Priekšsēdētājs: Dosim vēl vārdu Zeiles kundzei.

V.Zeile: Par valsts iekšējo aizņēmumu. Šis jautājums tika diskutēts Apvienotajā budžeta komisijā un arī valdībā. To skatīja arī Starptautiskais valūtas fonds, kad apsprieda šo jautājumu. Taču, lūdzu, ņemiet vērā reālo situāciju. Situācija ir tāda, ka, pirmkārt, mums vēl visiem ir PSRS trīsprocentīgā iekšējā aizņēmuma obligācijas, kuras vēl nav atmaksātas. Mums vēl daudziem ir obligācijas, kuras paredzēja mantu iegādi uz obligāciju rēķina, un arī šis jautājums nav nokārtots. Es nezinu, vai daudz atradīsies tādu, kuri vairs uzticēsies šim valsts iekšējam aizņēmumam, kaut vai tas būtu tikai līdz 4.ceturksnim. Teiksim, tur varbūt maksa par procentu būs kādi 10–15–20 un tā tālāk – bet kas valstī būs uzlabojies decembrī, salīdzinot ar februāri, attiecībā uz šo obligāciju apmaksu?

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Latvijas valdība izlaida iekšējā valsts aizņēmuma obligācijas, kuras izplatīja uzņēmumu starpā, par 195 miljoniem rubļu. Tās tika realizētas par 19 miljoniem rubļu, un, ja mēs paskatāmies budžeta projekta izdevumos, tad ir paredzēts arī procents jeb dividendes par šo aizņēmumu. Vairs šīs obligācijas neviens nepērk. Un, ja atsevišķi kungi nezina, ka šādas obligācijas ir izplatītas, tad tā ir viņu darīšana. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jāpiedāvā viņiem, Siliņa kungs, šīs obligācijas, varbūt viņi nopirks…

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Es domāju, ka pirmais jautājums attiecībā uz valsts iekšējo aizņēmumu sadalās divās daļās. Viens ir aizņēmums lauksaimnieku labā, kas, starp citu, tika izdarīts apmēram par 12 miljoniem dolāru. Tas mums vēl ir jāatmaksā, un tāpēc vēlreiz sākt iekšējā aizņēmuma veidošanu, kā jau Siliņa kungs teica, šādos apstākļos, kad valdībai nav ar ko garantēt savas obligācijas… Varbūt vienīgi Valsts banka varētu spert šo soli, bet valdība nevar to darīt tāpēc, ka tad ir ļoti īsi termiņi un ļoti augsti procenti. Tad mēs ieķīlājam valsts īpašumu. Lūdzu šo jautājumu neuzskatīt par konceptuālu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim! Pirmais balsojums ir par konceptualitāti, tātad – vai Kinnas kunga ierosinājums papildināt budžeta ieņēmumu daļu, veicot valsts iekšējo aizņēmumu, ir konceptuāls vai nav. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 39, pret – 29, atturas – 29. Tātad plenārsēde uzskata, ka tas nav konceptuāls jautājums.

Otrs balsojums būs par grozījumiem likumā “Par pašvaldību īpašuma privatizācijas fondu”, paredzot daļu šo privatizācijas fonda līdzekļu budžeta deficīta segšanai. Tātad būs balsojums par to, vai šis jautājums ir konceptuāls.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par – 58, pret – 16, atturas – 19. Plenārsēde uzskata, ka tas ir konceptuāls. Paldies.

Tādējādi sāksim balsot pēc būtības, jo pagaidām mēs spriedām un balsojām par procedūru.

Lūdzu, Godmaņa kungs! Godmaņa kungam bija priekšlikums, ka šis likumprojekts viss kopumā ir konceptuāls.

I.Godmanis: Man bija priekšlikums, protams, par to, par ko mēs visu laiku runājām. Mēs runājām, ka par šo budžeta likumprojektu varētu nobalsot konceptuāli pirmajā lasījumā ar visiem šiem septiņiem punktiem, bet otrajā lasījumā jau būtu runa par izdevumu daļas “tīrīšanu”, par izdevumu daļas pārbīdi, bet katrā ziņā konceptuāli par šo likumu vajadzētu nobalsot kā tādu. Tas bija mans priekšlikums, kuru es atkārtoju. Krastiņa kungs to vienkārši neievēroja.

Priekšsēdētājs: Jā. Tātad iepriekšējie balsojumi, kuri bija, noteica, ka ir četri atsevišķi konceptuāli balsojumi, un tas jau nosaka, Godmaņa kungs, ka viens balsojums nevar būt. Pēc tam, protams, tiks konceptuāli balsots pirmajā lasījumā, taču jau pēc izdarītajiem iepriekšējiem konceptuālajiem balsojumiem par atsevišķiem punktiem. Tomēr mēs varam balsot arī par Godmaņa kunga priekšlikumu, tātad par to, ka ir tikai viens konceptuālais balsojums, un tas ir šis likumprojekts kopumā pirmajā lasījumā. Taču tad mums būtu jāatceļ iepriekšējie balsojumi, tā ka šeit ir pārāk sarežģīta procedūra.

Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Cienījamais vadītāj, jūs aizmirsāt manu priekšlikumu, ko es sākumā izteicu, – ka, ņemot vērā budžeta apspriešanas gaitu pirmajā lasījumā, valdībai ir nepieciešams uzmanīgi izstudēt pamatoti izteiktās praktiskās piezīmes un priekšlikumus. Šodien nevajadzētu balsot pirmajā lasījumā, bet sagaidīt no valdības attiecīgās izmaiņas un priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas būtu balsojams pie procedūras, bet tas nebija par konceptuāliem jautājumiem, tomēr tālākajā balsošanā arī par to mēs nobalsosim. Tātad Lemberga kungam bija radikāls priekšlikums – atlikt šā jautājuma izskatīšanu, kamēr valdība nebūs ņēmusi vērā visas šeit izteiktās piezīmes.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā jautājuma izskatīšanas atlikšanu kā radikālāko priekšlikumu, ko ir ierosinājis Lemberga kungs. Lūdzu rezultātu. Par – 33, pret – 57, atturas – 15. Plenārsēde ir pretējās domās, Lemberga kungs! Nekas cits neatliek, ir jāturpina strādāt.

Tādējādi sāksim konceptuālos balsojumus. Es atgādināšu, kādi tie ir: tātad par ieņēmumu daļu, par budžeta deficītu un tā segšanas avotiem un par grozījumiem likumā par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas fondu, paredzot daļu šā privatizācijas fonda līdzekļu budžeta deficīta segšanai. Pārējie ierosinātie konceptuālie balsojumi par plenārsēdes lēmumu par tādiem netika uzskatīti.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Es nevaru lepoties ar to, ka esmu fiziķe vai matemātiķe, es esmu ekonomiste, taču, ja ir vienādojums ar trim sastāvdaļām, tad es gribētu zināt, kā budžeta izdevumu daļa var nebūt konceptuāla, ja konceptuāla ir budžeta ieņēmumu daļa un budžeta deficīts?

Priekšsēdētājs: Plenārsēde tā nolēma, Zeiles kundze! (Zālē smiekli.) Balsoja gan fiziķi, gan ekonomisti, gan pat literāti. Tā ka viss ir izlemts.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamais Krastiņa kungs! Lai mēs varētu balsot jūsu nosauktajā secībā, iepriekš ir obligāti jānobalso par Jurševica kunga priekšlikumiem, jo tas izmaina 1.panta gan ieņēmumu, gan izdevumu daļas skaitliskās izteiksmes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja jūs ierosināt, mēs balsosim par procedūru. Tad pirmais būs Jurševica kunga priekšlikums.

Lūdzu, Kurdjumova kungs!

L.Kurdjumovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Cienījamie valdības locekļi! Ievērojot to, ka mēs sākam balsošanu pēc būtības, kaut gan saucam to par konceptuālo balsojumu, es gribu pievērst jūsu uzmanību apstāklim, manuprāt, tāds ir arī frakcijas “Līdztiesība” viedoklis, ka Krievija kopš vakardienas ir noteikusi divkāršo muitas tarifu visām no Latvijas izvedamajām precēm un ka tas, dabiski, samazinās budžeta ieņēmumu daļu, padarīs to par neizpildāmu. Saprotot nepieciešamību apspriest šo apstākli, frakcija “Līdztiesība” lūdz 30 minūšu pārtraukumu./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, frakcijai “Līdztiesība” kā oficiāli reģistrētai frakcijai ir tiesības uz šādu pārtraukumu. Viņa to arī saņems, taču mums vispirms ir jāizlemj, vai mēs pēc šā pārtraukuma turpināsim plenārsēdi vai arī pasludināsim pārtraukumu līdz nākamajam rītam? Lūdzu, par to balsosim. Tas ir procedūras jautājums.

Tātad pirmais balsojums ir par to, ka mēs pēc pārtraukuma turpināsim plenārsēdi. Un otrs balsojums būs par to, ka mēs to atliekam līdz rītdienai. Tātad būs pirmais balsojums, ka mēs pēc frakcijas pieprasītā pārtraukuma turpināsim plenārsēdi.

Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 75, pret – 20, atturas – 11. Paldies.

Nākamais balsojums būs par to, ka mēs neturpinām plenārsēdi pēc frakcijas pieprasītā pārtraukuma, bet atsākam to tikai rīt no rīta. Lūdzu rezultātu. Par – 30, pret – 60, atturas – 13. Tātad 12 minūtes pāri pulksten 18.00 mēs atsākam darbu plenārsēdē.

Pārtraukums būs 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Frakcija “Līdztiesība” jau ir gatava nākt klajā ar savu paziņojumu. Es domāju, atsāksim plenārsēdi!

Vārds Kurdjumova kungam. Lūdzu.

L.Kurdjumovs: Mums pietiek trīs minūšu. */Vispirms es pateicos ministra kungam, kas mums parādīja to lielo godu, apmeklēdams frakcijas sanāksmi. Tas lielā mērā palīdzēja mums uz visiem “i” uzlikt punktus. Tāpēc es ierosinu visam mūsu cienījamajam deputātu korpusam pieņemt budžeta konceptuālo daļu kā algoritmu budžeta sastādīšanai bez skaitļos izteikta izpildījuma.

Ņemot vērā premjera kunga informāciju par to, ka tuvāko desmit dienu laikā viņam būs apspriede, kuru viņš Davosā ar Černomirdinu jau ir sācis, turpinās ar Ukrainas un Baltkrievijas premjeriem, ka šo apspriežu noslēgumā būs noskaidrojušās šo republiku savstarpējās attiecības sakarā ar preču ievešanu, izvešanu un muitas tarifiem, būs noskaidrojušās iespējas ieviest vislabvēlīgāko režīmu, tikai tad varēs atgriezties pie šī budžeta apspriešanas. Tikai tad kā ieņēmumu, tā izdevumu daļa kļūs vairāk vai mazāk reāla. Taču tad, ja šodien mēs pieņemsim tikai likumprojekta pirmo daļu, bez skaitliskās izteiksmes, mēs jau noteiksim ieņēmumu un izdevumu daļas attiecības tīri algoritmiski, bez reāliem skaitļiem, mēs jau konceptuāli noteiksim budžeta aizpildījuma, nodokļu aprēķināšanas procesu. Pretējā gadījumā, ja tiks izvirzīts cits priekšlikums, frakcija šodien balsos pret budžetu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Nav ko balsot, kolēģi, jo mēs noklausījāmies frakcijas paziņojumu. Mums ir jau iepriekšējie balsojumi, un neviens tos nav atcēlis. Es atgādināšu iepriekšējos, kur ir bijuši konceptuāli balsojumi. Vai kāds šajā sakarībā ierosina atcelt iepriekšējos balsojumus? Nē. Tādā gadījumā sāksim konceptuālo jautājumu balsošanu.

Tātad pirmais konceptuālais balsojums būs par ieņēmumu daļu. Lūdzu. Nē, mēs nevienojāmies, mēs tieši taisījāmies balsot. Paldies, Ozola kungs!

Tātad Ozola kungs ierosināja, lai pirmais tiktu balsots Jurševica kunga ierosinātais konceptuālais balsojums. Godmaņa kungs, lūdzu, par motīviem!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Mums tomēr ir jābūt pilnīgi godīgiem pret sevi un skaidri un gaiši jāsaka viena lieta: ja mēs tagad nobalsojam par Jurševica priekšlikumu kā konceptuālu, tad tādā gadījumā faktiski viss šis budžets, kas tika veidots šajā gadījumā, “sašķīst”. Tāpēc man šoreiz ir priekšlikums, ņemot vērā krīzes situāciju: valsts budžets tik un tā ir saistīts ar sociālo budžetu, un sociālā budžeta garants, kā tas ir rakstīts likumā, tik un tā ir valsts budžets. Ja sociālajā budžetā ir mīnuss, tad valsts budžets ir garants. Un tāpēc nav nekādu briesmu par to, ka sociālais budžets var palikt bez līdzekļiem.

Taču tajā pašā laikā, ja mēs šo konceptuālo balsojumu nobalsojam, tas nozīmē, ka mums skaitliskā ziņā praktiski ir jāpārstrādā absolūti viss budžets no “A” līdz “Z”. Pie tam esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad, ja mēs arī to izdarām uz 1.aprīli, tad sliktākā situācijā diemžēl – es nezinu, vai Jurševica kungs to saprot, – nonāks tieši sociālais budžets. Jo mums jau atkārtojas tas, kas notiks decembrī, un tas, kas notika arī janvārī. Ņemsim vērā to situāciju, ka apkures sezona mums faktiski beigsies aprīlī, un aprīļa beigās vai maija sākumā, labākajā gadījumā aprīļa vidū, faktiski arī jautājums par talonu atprečošanu tiks atrisināts ar speciālas komisijas palīdzību. Tāpēc man šoreiz ir lūgums Jurševica kungam… Es saprotu viņa domu par to, ka mēs varam sākt aiztikt pensionāru naudu. Taču to mēs neesam darījuši un arī nedarīsim, tā ka man šoreiz ir lūgums nobalsot par valdības iesniegto konceptuālo priekšlikumu kopumā, jo pretējā gadījumā mums visi skaitļi – un to varēs šeit apliecināt arī Finansu ministrija – praktiski pajūk. Tas nozīmē, ka mēs vēl kādu ilgu laiku sēžam bez budžeta un principā strādājam, vadoties pēc vienas divpadsmitās daļas principa. Tas ir krahs pašai valstij. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Jurševica kungs, mēs pašreiz nerunājam par būtību, bet runājam par to, par kuru priekšlikumu vispirms balsot. Vai kāds iebilst pret to, ka mēs pirmo balsosim Jurševica kunga ierosināto konceptuālo balsojumu? Neviens neiebilst.

Lūdzu, Jurševica kungs, par balsošanas motīviem!

E.Jurševics: Es baidos ne tikai no tā, ka valsts budžets varētu piesavināties pensionāriem paredzēto naudu. Tas, es domāju, šoreiz nebūtu tas būtiskais, bet es domāju, ka līdz ar to Labklājības ministrijas funkcionēšana praktiski kļūst problemātiska. Tad turpināsies iesāktā prakse, ka praktiski Finansu ministrija rīkojas ar sociālo budžetu, absolūti neņemot vērā Labklājības ministrijas ieteikumus. Un tas ir jautājums par to, kurp mēs vispār ejam sociālajā sfērā. Ja šie budžeti būs dalīti, tad, es domāju, arī valdībai nāksies palauzīt galvu par to, kāda būs koncepcija sociālās sfēras tālākajai attīstībai. Un tas, manuprāt, šoreiz ir pats būtiskākais.

Priekšsēdētājs: Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Es gribētu atgādināt tikai to, ka vienreiz par šādu konceptuālu priekšlikumu mēs esam jau balsojuši. Tieši šādu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es ļoti atvainojos, ka aizņemu jums tik daudz laika. Un tomēr es gribu pateikt pašu galveno! Valstī nevar būt divas Finansu ministrijas! Valstī var būt tikai viena Finansu ministrija. Un tas, kurš rīkojas ar sociālo budžetu… Tā nebūt nav, kā saka Jurševica kungs, ka pēc Labklājības ministrijas pieprasījuma Finansu ministrija atver finansējumu, bet Labklājības ministrija ar savu rīkojumu novirza visus līdzekļus līdz Sociālās nodrošināšanas nodaļām. Diemžēl februārī tas tika izdarīts ļoti nemākulīgi. Kā jau es teicu, tika paņemta visa summa, jo Finansu ministrija pēc Labklājības ministrijas pieprasījuma atvēra finansējumu. Visa šī summa tika pieņemta un aizsūtīta, bet mēs dabūjām bankai maksāt procentus. Tomēr rīcība ar šo budžetu tik un tā notiek pēc Labklājības ministrijas ieteikumiem.

Jautājums ir par to, ka visai finansu sistēmai tomēr ir jāatrodas vienas ministrijas rokās. Tas ir normālas valsts princips. Ja mēs atkāptos no tā un ja mums būtu divas Finansu ministrijas, tad, es uzskatu, nonāksim tajā pašā stāvoklī, kur bijām savā laikā, kad apšaubījām domu, ka ir jāizveido atsevišķa sociālā banka, kas būtu komercbanka. Mēs sākām apšaubīt, kur šie līdzekļi pazūd un kāpēc šie līdzekļi netiek uzskaitīti budžetā… Tad sākās atsevišķa atskaite par atsevišķu budžetu. Atcerieties manu nikno diskusiju ar Bites kundzi jau pagājušajā reizē, kad mēs apstiprinājām otrā pusgada budžetu. Tāpēc man ir lūgums nebalsot par šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Pilnīgi atbalstu premjeru, ka nedrīkst atstāt Labklājības ministrijas Sociālās nodrošināšanas departamenta rīcībā sociālās apdrošināšanas budžeta apsaimniekošanu. Tā iemesla dēļ Apvienotā budžeta komisija ierosināja nodot šo apsaimniekošanu tieši profesionāliem finansistiem Finansu ministrijā, taču neļaut viņiem iznīcināt mūsu valsts sociālo politiku, kuras praktiskais barometrs ir sociālas apdrošināšanas budžets.

Turklāt es gribētu atzīmēt to, ko es jums jau teicu. Likuma “Par sociālo nodokli” 1.pants skan: “Sociālie nodokļi veido sociālās apdrošināšanas ieņēmumu daļu.” Un telefoniski konsultējos ar Igauniju, kur arī ir divi šie šķirtie budžeti, – lai gan ir pensiju fonds… Tur valsts budžets tiek apsaimniekots caur vienotu Finansu ministrijas norēķinu sistēmu, taču tajā pašā laikā tie absolūti nerunā viens otram pretī, bet saglabā pilnīgi sociālās politikas atspoguļojumu un objektīvi izvērtē sociālā nodokļa ieņēmumu daļas atbilstību sociālās politikas nodrošinājumam. Iejaucot to iekšā kopējā budžetā, mēs pazaudējam šo kontroli kā tādu, un praktiski tad vairs nebūs nekāda atskaites mehānisma. Taču šis mūsu piedāvātais īsinājums ir ļoti korekts un nodrošina profesionālu Finansu ministrijas sociālās apdrošināšanas budžeta apsaimniekošanu un kases operāciju veikšanu, bet sociālās politikas realizāciju mēs atstājam Labklājības ministrijas funkcijās.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tātad balsošanai tiek piedāvāts konceptuāls jautājums par atsevišķu valsts sociālās apdrošināšanas budžetu, neiekļaujot to valsts budžeta sastāvā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo Jurševica kunga piedāvāto konceptuālo balsojumu. Lūdzu rezultātu. Par – 43, pret – 37, atturas – 32. Šis konceptuālais ierosinātais jautājums nav pieņemts.

Nākamais balsojums ir par budžeta ieņēmumu daļu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim konceptuāli par ieņēmumu daļu. Lūdzu rezultātu. Par – 72, pret – 26, atturas – 13. Ieņēmumu daļa ir akceptēta.

Balsošanas režīmu! Balsosim priekšlikumu par budžeta deficītu un tā segšanas avotiem. Lūdzu rezultātu. Par – 75, pret – 24, atturas 10. Budžeta deficīts un tā segšanas avoti ir akceptēti. Paldies.

Un tagad mums ir jābalso likumprojekts “Par valsts budžetu” pirmajā lasījumā kopumā.

Lūdzu, Edmund Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Pirms balsošanas kopumā es gribu vērst deputātu uzmanību uz šā likumprojekta 4.punktu, kas nosaka diferencētus atskaitījumus no valsts nodokļiem pašvaldību budžetos saskaņā ar 5.pielikumu. Es gribu atzīmēt tikai to, ka šis 4.pants, ja tas šādā redakcijā tiek pieņemts, ir pretrunā ar trijiem Latvijas Republikas nodokļu likumiem, un tāpēc es gribētu lūgt Apvienoto budžeta komisiju un valdību uz otro lasījumu panākt, lai šīs pretrunas tiktu novērstas, proti, attiecībā uz peļņas nodokli, uz apgrozījuma nodokli un uz iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šeit ir vairāki veidi, kā to izdarīt, – vai nu iesniedzot labojumus šajos nodokļu likumos, vai arī iekļaujot vēl vienu papildu pantu, ka attiecīgo nodokļu likumu atsevišķie panti vai to daļas par nodokļu sadalījumu šinī 1993.gadā nav spēkā. Pretējā gadījumā mums būs domstarpības vai pretrunas likumos. Un, lai gan es šo jautājumu šorīt uzdevu gan Godmaņa kungam, gan Siliņa kungam, taču detalizētu un precīzu izskaidrojumu neguvu. Tāpēc lūdzu uz otro lasījumu to saskaņot, lai vairs nebūtu šo pretrunu.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet, ja tas ir jautājums par otro lasījumu, vai tad mums tagad vajadzētu par to debatēt? It sevišķi tāpēc, vai tad mums tagad vajadzētu to debatēt? It sevišķi tāpēc, ka man ir jālabo sava kļūda, jo es neesmu licis uz balsošanu Kinnas kunga ierosināto konceptuālo balsojumu, ko arī akceptēja plenārsēde, ka tas ir konceptuāls. Tātad balsosim par jautājumu par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem, paredzot šā privatizācijas fonda līdzekļus budžeta deficīta segšanai. Tā ka mums ir jābalso par šo atsevišķo konceptuālo balsojumu, un tad balsosim par Siliņa kunga, Lemberga kunga, kā arī par šo Edmunda Krastiņa ierosinājumu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Kinnas kunga ierosināto konceptuālo balsojumu par privatizācijas fonda daļu izmantošanu valsts budžeta deficīta segšanai. Lūdzu rezultātu. Par – 50, pret – 15, atturas – 28. Šis konceptuālais balsojums ir akceptēts, un budžetā tātad līdz otrajam lasījumam ir jāiekļauj šā privatizācijas fonda daļu izmantošana deficīta segšanai. Paldies.

Tagad par Edmunda Krastiņa izteiktajiem priekšlikumiem. Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Cienījamie deputāti! Attiecībā uz diferencētajiem atskaitījumiem no trijiem nodokļu veidiem pašvaldību budžetā konceptuāls balsojums ir noticis 24.novembra parlamenta sēdē, un mēs gribētu, lai šis balsojums paliek spēkā. Mēs varētu izdarīt tādu piebildi, ka, pārskatot budžeta izdevumu daļu, var mainīties šie diferencētie atskaitījumi, ka tos varētu precizēt, taču kā konceptuāls balsojums tas jau ir nobalsots.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs jau nemaz neierosināja konceptuālu balsojumu, viņš tikai ierosināja uz otro lasījumu vēl piestrādāt.

Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Pirms deputāti balso, es gribētu papildināt…

I.Godmanis: Mēs piekrītam Krastiņa kunga priekšlikumam un uz otro lasījumu to iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jūs izteiksities kopumā par likumprojektu?

Lūdzu, Lemberga kungs!

A.Lembergs: Jā. Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz to, ka bez tā, ko piebilda deputāts Krastiņš, vēl 3.pantā ir pretruna ar likumu “Par budžeta tiesībām”, jo tas neparedz Starptautiskā valūtas fonda rezervju veidošanu valsts budžetā. Un arī 5.pants ir pretrunā ar likumu “Par budžeta tiesībām”, jo Augstākajai padomei nav tiesību norādīt, kas ir jāparedz vietējo padomju budžetos. Jo tur ir vai nu 1., vai 2.pants, kurš nosaka, ka šie budžeti ir neatkarīgi. Līdz ar to pēc būtības ir jāmaina visa budžeta koncepcija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Siliņa kungs, lūdzu!

E.Siliņš: Cienījamie deputāti! Es neapšaubu to, ka šeit ir tāds ieraksts: “Starptautiskā valūtas fonda rezervei paredzētie līdzekļi”, taču tad, kad mēs strādājām pie likuma “Par budžeta tiesībām”, mums vēl nebija nekādas saistības ar Starptautisko valūtas fondu. Taču, ja šodien tās ir, tad, es domāju, ar šo likumu var arī papildināt un izdarīt izmaiņas, kas izriet, ja nemaldos, no 4. vai 3.punkta. Jā, līgums ar Starptautisko valūtas fondu ir ratificēts šeit, parlamentā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad līdz ar to uz otro lasījumu ir lūgums visas šīs saskaņošanas paredzēt. Ja mēs to visu akceptēsim pirmajā lasījumā, tad, protams, otrajā lasījumā var izvērsties šīs pašas problēmas. Tātad lūdzu ieinteresētos deputātus kopā ar budžeta iesniedzējiem un Apvienoto budžeta komisiju strādāt pie šiem jautājumiem.

Vai ir vēl kas sakāms pirms balsojuma par likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā? Nav. Lūdzu uzmanību, godātie kolēģi!

Balsošanas režīmu! Balsosim par 1993.gada valsts budžetu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Par – 72, pret – 25, atturas – 13. Pirmajā lasījumā budžets ir akceptēts, un mums paliek mūsu valdība.

Līdz ar to plenārsēde ir slēgta.

(Sēdes beigas)