"Latvija gandrīz būtu aizgājusi bojā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.10.01.

Rīgas Rātslaukumā vēstures izvērtēšana cīnās ar darījumu interesēm.

Patiesībā neglītajai kastei bija jāizplata sarkani zeltīto mirdzumu. Tai bija jāmirdz tāpat kā padomju godinātajiem varoņiem "latviešu sarkanajiem strēlniekiem". Viņi pēc Oktobra revolūcijas Baltijas jūras krastos izplatīja boļševismu, pēc Pirmā pasaules kara iekaroja pusi Baltijas, kalpoja Ļeņinam un Sarkanajai armijai, beigās tomēr tiem vajadzēja atbrīvot ceļu demokrātijai. Viņiem nebija ko pretstatīt vācu karavīru triecienvienībai, kas 1919.gada maijā triecienā ieņēma tiltu pār Daugavu un līdz ar to ievadīja pilsētas atbrīvošanu. Rīgas Rātslaukumā beidzās viņu neilgā, šausminošā kundzība, bet ne uz ilgu laiku. Pēc divdesmit gadiem Sarkanā armija atgriezās un izpostīja neatkarīgo republiku. Gadu desmitiem pēc tam, sešdesmitajos gados, kad padomju republikas ideologi gribēja svinēt savu vēlo uzvaru, šajā vietā tika uzcelts muzejs, tā priekšā milzīgs piemineklis, abi latviešu strēlnieku pulku godināšanai. Tomēr no spožuma nekas neiznāca. Daba pretojās tik lielam melīgumam. Vara ietērps kļuva melns. Daugavas krastā no šā laika slējās milzīgs zārks.

Vai tas beidzot tiks nojaukts? Kurš pēc desmit gadiem kopš otrās Latvijas neatkarības atgūšanas ierauga laukumu, tas ar atbildi nevilcinās. Aiz celtnes jau vairākus gadus aug kulises, kas atgādina par pavisam citu vēsturi, par Hanzas savienību un tirdzniecību Baltijas jūrā, par Zviedriju, Vāciju un Krieviju, par Rīgas uzplaukumu pirms padomju okupācijas. Arvien, arī padomju laikā, tika veikti mēģinājumi par jaunu uzcelt veco rātsnamu un Melngalvju namu, kuri tad ar savu krāšņo arhitektūru valdītu laukumā. Abas ēkas nodega 1941.gadā, kad Sarkanajai armijai bija jāatkāpjas no vācu karaspēka, četrus gadus vēlāk, kad Sarkanā armija atkal bija iemaršējusi Baltijā, 1948.gadā drupas tika uzspridzinātas. Tā sauktais Melngalvju nams, vecākā vācu tirgotāju ģilde, piederēja skaistākajām Baltijas jūras krastos esošajām celtnēm. Vismaz pamati bija saglabājušies: tā Rīgā varēja aizkavēt latviešu sarkano strēlnieku "izplešanos" tieši šajā vietā. Laukums palika brīvs.

Melngalvju nams atkal ir kārtībā, slīpi iepretim ielikti arī rātsnama pamati, kura vēsturiskā fasāde jāiekļauj jaunā rātsnama celtniecībā. Kontrasts ar veco laiku melno milzeni nevarētu būt vēl lielāks. Tas tur guļ, it kā vēlētos likt šķēršļus visa laukuma, visas pilsētas uzplaukumam. Neviens Rīgā, raugoties uz muzeju, nedomājot par latviešu strēlnieku pulkiem. Viņu piemiņa, himna pasaules revolūcijai no ēkas jau sen izzudusi. Pirms pieciem gadiem uz šejieni pārvācās Latvijas Okupācijas muzejs, atgādinājums par Latvijas vēsturi vācu un krievu okupācijas laikā, tātad par vēsturi, kas nebeidzās pirms desmit gadiem, un patiesībā vēl nemaz nav uzskatāma par vēsturi.

"Tā ir vēsture, kas tikai patlaban tiek rakstīta," tā muzeja pagrabstāvā, "bunkurā", kas atgādina par to, ka ēku reiz iekārtoja padomju kara ministrijas Latvijas filiāle, saka Valters Nolendorfs. Konkrētāk runa ir par atombunkuru. Šodien muzeja līdzstrādnieki sēž zem radiatoriem un ūdensvada caurulēm, lai organizētu ceļojošās izstādes, sagatavotu seminārus skolotājiem un skolniekiem, iztaujātu tā laika lieciniekus vai vāktu dokumentus un eksponātus. Nolendorfs ir viens no trimdas latviešiem, kas palīdzēja muzeja izveidē. Šodien viņš ir tā priekšsēdētājs. Viņa vēsture, trimdas vēsture varētu piepildīt atsevišķu muzeju. Vecākajai trimdas paaudzei, Nolendorfs to sauc par "konservatīvajiem", Latvija ir zudusi. Viņam saviem vecākiem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija jāizskaidro, kādēļ viņš interesējas par latviešu kultūru, valodu, nākotni un nevis tikai par Latvijas pagātni. "Tādēļ, ka vēsture turpinās, un pastāv tikai viena Latvija, šī Latvija".

Muzejs katrā ziņā ir atgādinājums tam, ka latvieši patiesi gandrīz izzuduši. Laika posmā no 1939. līdz 1949.gadam Latvija gan slepkavību, gan deportāciju un trimdas ceļā zaudēja aptuveni vienu trešdaļu savu pilsoņu. Iedzīvotāju skaits samazinājās no 2 līdz 1,4 miljoniem. Lielākā muzeja un tā pastāvīgās ekspozīcijas daļa veltīta šim ciešanu ceļam. Vēlākajos gados valstī no apdzīvotajiem Padomju Savienības apgabaliem ieradās 800 000 ārvalstnieku. Brežņeva ēras laikā latviešu iedzīvotāju daļa Latvijā samazinājās līdz 50%. Rīga kopš šā laika ir kļuvusi galvenokārt par krievisku pilsētu. Pat latviešu komunistu vidū pieaugošā neapmierinātība pret valstī notiekošo rusifikāciju pārauga atklātā protestā. Īsajā "nacionālkomunistu" valdīšanas laikā Hruščova ēras sākumā jaunais Latvijas komunistu priekšsēdētājs Eduards Berklavs pieprasīja, ka sabiedrisko amatu darbiniekiem divu gadu laikā jāuzrāda latviešu valodas pamatzināšanas. Berklavs vēlāk zaudēja visus amatus, tika izsūtīts un Rīgā atgriezās kā parasts elektrorūpnīcas strādnieks. Pēc 1991.gada, kad tika atjaunota republikas neatkarība, viņš piederēja pie nacionāli konservatīvās partijas līdzdibinātājiem, kura šodien ir pārstāvēta valdībā.

Vai Berklavs bija kolaborators? Kas būtu jāsaka "komunistiem", kuri tikai piedalījās darbībās, kas vērstas uz to, lai novērstu zaudējumus Latvijai? Vai varbūt viņš bija dumpinieks? Ko tad vajadzētu teikt latviešiem, kuri nonīka kaut kur Sibīrijas izsūtījumā, kuri pagrīdē cīnījās pret padomju karaspēku kā meža brāļi, kuri aizbēga trimdā? Ko teiktu latviešu leģionāri, kuri kopā ar vāciešiem cīnījās pret Sarkano armiju? Vai viņi jutās vainīgi, ka viņus iesauca SS karadienestā? Ko vajadzētu teikt latviešiem, kuri cīnījās pret nacistiem otrā frontes pusē, t.i. Sarkanajā armijā? Visi viņi devās cīņā ar kaujas saucienu: brīvību Latvijai! Kurš atradās pareizajā pusē? Vai vispār bija iespējams izvēlēties?

Šādi jautājumi cirkulē Latvijā un tās paaudzēs. Izlīgšana diemžēl neesot izdevusies, tā, šajā gadā atvadoties no sava amata, teica bijušais prezidents Ulmanis. Viņa amata termiņa beigās tika izveidota komisija, kurai jānodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar okupācijas laiku. Nolendorfs teica, ka "iekšējā izvērtēšana sākusies tikai tagad", izvērtēšana, kurai Latvijā grūti novilkt stingru robežu starp labo un ļauno. Neviens neuzdrošinās atzīt savu vainu, saka Nolendorfs, tāpēc ir tik daudz apsūdzību, "kuras tiek izteiktas nevis pēc būtības, bet gan saskaņā ar likuma burtu". Skatuvi pārvalda melnbaltā glezniecība, kurā tikai pelēkie toņi varētu novest pie dziļākas domas, ēnojums skaidri parāda "kā kurš piedalījies spēlē". Vai tā bijusi pārliecība, nepieciešamība, muļķība vai viltus? Gandrīz neviens nav gatavs atzīties latviešu iekšējā vainā, saka Nolendorfs. Pašapliecināšanās kā likums esot sajūta, ka tev bijusi taisnība, ka esi bijis upuris, vienīgi vēstures upuris. Ne velti pirms komisijas izveides visdelikātākā bija problēma par jautājumu, kā būtu jāaplūko holokausts, ebreju nogalināšana Latvijā.

Okupācijas laiks latviešu acu priekšā vienmēr nostāda šo atspulgu - kas ir kā vēlas mocības, ko radījusi atkarība no citu varu pavēlēm. Tajā viņi netiekas vienīgi pagātnē. Kad muzejs svinēja savu piekto pastāvēšanas gadadienu, katalogā izstādei par "okupācijas mantojumu" Nolendorfs rakstīja: "Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot arī tā saukto izglītoto slāni, vēl šodien dzīvo uz eksistences minimuma robežas; vienlaicīgi jaunbagātnieki, kuru starpā atrodami daudzi bijušie nomenklatūras darbinieki, būvē villas un brauc ar dārgāko firmu automašīnām." Tikai tas, kurš sapratīs cēloņus un iemeslus, varēs orientēties nākotnē. Arī tālab pastāvot okupācijas muzejs. Nolendorfa aicinājums par "objektīvu tuvošanos pagātnei" ietver kritiku attiecībā pret tagadni. Tas izskaidro arī to, kāpēc celtnei pie Rātslaukuma ir ne tikai estētiskie pretinieki. Tā traucē arī pavisam citu iemeslu dēļ.

Pagājušā gada vasarā padomju kara ministrijas mantojumu Latvijas aizsardzības ministrija nodeva pilsētai. Tikai dažas nedēļas pēc līguma stāšanās spēkā sekoja lēmums par muzeja nojaukšanu. Nebija ne viedokļu uzklausīšanas, ne plašu diskusiju, tā Nolendorfs. Prese gan esot kļuvusi uzmanīga, bet tādējādi " esot nolaists tikai tvaiks". Kopš šā laika ļoti daudz tiekot runāts par muzeju, taču ar muzeja darbiniekiem netiekot runāts.

Pilsētas domes lēmums paredz to, ka muzeju iespējams nojaukt tikai tad, kad tā rīcībā tikšot nodotas atbilstošas telpas. "Tātad pavisam klusu mūs tomēr nevar izmest," saka Nolendorfs. Tomēr "neviens nopietns piedāvājums neesot bijis". Bēdīgi slavenajā "stūra māja", kas atrodas uz Brīvības un Stabu ielas stūra un kuras pagrabos vispirms bija izvietotas NKVD un tad tās sekotājas VDK apcietinājuma un moku kameras, platības ziņā pietiktu piemiņas vietai, nevis veselam muzejam. Arī citas piedāvātās telpas nav īpaši lielākas vai arī tās atrodas nomalē. Ēku tieši pretim Rātsnamam varētu uzskatīt par iespēju. Patšeiz tur vēl atrodas Tehniskā universitāte, kurai jāievācas jaunā ēkā. Pilsēta šeit labprātāk grib iekārtot viesnīcu. Blakus nav vietas, jo tur jāuzceļ jaunais rātsnams.

Nolendorfam tāpēc nerodas jautājums, no kā būs atkarīgs muzeja liktenis. "Tas ir jautājums par to, vai saimnieciskās intereses ir pietiekami lielas, ka mums tiek celts jauns muzejs". Rātslaukumā šīs intereses pieņēmušas citas, zelta pagātnes intereses. Tās noved atpakaļ pie Melngalvju nama un pie tā vēsturiskajiem blakusnamiem, "Švābu nama" un "Zilās gvardes", kuros kādu dienu ievāksies firmas un darījumu ļaudis, kuri finansē celtniecību un kuri grib nopelnīt naudu un reklamēt sevi. Tikai tā tika pieņemts lēmums par arhitektoniska ansambļa restaurācijas projektu. Šī mērķa realizācijai netika nodota no nodokļiem iekasētā nauda. Rīga ir daudz par nabadzīgu. Tādēļ jau krietni pirms Melngalvju nama uzcelšanas uzsākās investoru cīņas par ievākšanos tajā. Tagad viņi kāri skatās uz muzeja zemesgabalu. Vai tas, ko tur uzceltu, varētu būt tik vērts kā tā nojaukšana un jauna muzeja uzcelšana, vai pat vēl vērtīgāks? Melnās kastes pārvēršana mirdzošā namā, iespējams, izmaksātu divus miljonus latu, citu ēku pārbūve muzeja vajadzībām maksātu četrus līdz piecus miljonus latu, nojaukšana, iespējams, tikpat daudz, tā rēķina Nolendorfs. Drīz redzēsim, cik vērta ir latviešu vēsture.

Jaspers fon Altenbokums

"Izraidīšana izšķir ģimeni"

"Aftenposten"

— 99.10.04.

Kāda latviešu ģimene, nevēlama Norvēģijā, tiek izšķirta pēc tam, kad māte un viņas gadu vecais dēls, brīvdienās tika izsūtīti uz Rīgu.

Pēc gadu ilga baznīcas patvēruma Latvijas etniskie krievi no Liepājas rudens sākumā atstāja Heimdālas ( Heimdal ) baznīcu Tronheimā. Vairākas reizes draudze ir lūgusi piecu cilvēku ģimeni atstāt Dieva māju.

Pirms brīvdienām Marina Rahmatulina (36) un viņas gadu vecais dēls Bernt Junos tika arestēti un izsūtīti no Norvēģijas. Vladimirs (40), meita Anastasija (15) un dēls Jaroslavs(11) ir slēpušies no policijas divās dažādās vietās Tronheimā.

"Bērniem tas ir liels trieciens (ļoti smagi) un viņi ir uztraukti par to, kas notiks ar viņu māti Latvijā," stāsta Bjergs Karlsens no ģimeņu atbalsta grupas. Viņš pats ir brīvdienās sazvanījusies ar 36 gadīgo sievieti Rīgā.

"Marina pastāstīja, ka viņai bija tikai desmit dolāri un nauda izgāja par hoteli naktī un pienam, un putrai puikam. Par uzturēšanās atļaujas iegūšanu viņa uzzinās pirmdien.

Kā etniskā krieviete viņa to nekad nedabūs," uzskata Bjergs Karlsens, kas arī nodibināja kontaktus gan ar Frelses armiju (Pestīšanas armiju), gan Sarkano Krustu Rīgā.

"Mūsu mērķis bija aiztransportēt visu ģimeni, bet ģimene ir sadalījusies un uzturas dažādās vietās," informē šefs Tone N.Skoleviks no Tronheimas policijas iecirkņa.

"Mēs noteicām tēvam un abiem vecākajiem bērniem pieteikšanās termiņu piektdien līdz pulksten diviem, lai viņi varētu braukt kopā. Viņi nepieteicās. Tādēļ tikai māte ar mazuli tika izsūtītas," stāsta Skoleviks.

Rahmatulinu ģimene ir saņēmusi noraidījumus visiem uzturēšanās atļaujas iesniegumiem. Šī ģimene bija viena no pirmajām no austrumu (bloka) valstīm, kas par iemeslu patvēruma prasīšanai uzrādīja bailes no mafijas.

"Es atteicos maksāt mafijai. Es negribēju strādāt mafijai, bet saviem bērniem," teica Vladimirs Rahmatulins pagājušajā septembrī "Aftenpostenam". Viņš apgalvoja, ka bērnu dzīvības bija apdraudētas, ka viņa meitu bija mēģinājuši izvarot un iebaidīt ar nazi, un kāds no biznesa tika nošauts.

Ārlietu direktorāts paliek pie noteiktā - bailes no mafijas neder par iemeslu patvēruma meklēšanai Norvēģijā.

Gudmunds Leve

"Dzeltējoša"

"Central Europe Review"

— 99.09.30.

Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā nav bijis jūtams skandālu trūkums, tomēr visjaunākais - pedofilijas skandāls - izraisa visnopietnākās bažas.

Bēdīgi ir tas, ka vislielāko satraukumu izraisa nevis paši noziegumi - pusaudžu un bērnu pornogrāfija, bet gan Latvijas žurnālistu apkaunojošā un neprofesionālā rīcība, atainojot šo problēmu, ir parādījusi, cik daudz vēl šai valstij ir jāaug, lai kļūtu par dziļu un veselīgu demokrātiju.

Kopš vietējā televīzijas ziņu programma "Nedēļa" apsūdzēja valdību saistībā ar noziedzīgajiem grupējumiem, kuri Rīgā nodarbojas ar bērnu pornogrāfiju un prostitūciju, baumas un apsūdzības ir tikušas uztvertas kā neapgāžams fakts; ir nopietni apdraudētas reputācijas, bet nopietni interešu konflikti - ignorēti.

Ir jāizsaka daudz pārmetumu. Vispirms būtu jāsāk ar Latvijas Neatkarīgo Televīziju - LNT. Divi anonīmi nepilngadīgi zēni žurnālistiem pastāstīja, ka vietējā skaistuma konkursa prezidents esot viņus seksuāli izmantojis un pēc tam piespiedis sniegt seksuālus pakalpojumus Rīgas elites biznesmeņiem un valsts amatpersonām, ieskaitot divus pašreizējos ministrus. Tomēr televīzijas stacija tuvāk nepaskaidroja, atsakoties nosaukt ministru vārdus vai arī pamatot šīs apsūdzības ar faktiem.

Notikums izraisīja valdības kategorisku noliegumu un aicinājumus izveidot īpašu parlamentāru izmeklēšanas komisiju, ko ieteica "Latvijas Ceļš", viena no lielākajām valdošās koalīcijas partijām. Tieslietu ministrs Valdis Birkavs pat lūdza FIB palīdzību un apgalvoja, ka šīs lietas strauja izmeklēšana esot nozīmīga Latvijas starptautiskajam tēlam.

LNT ir atkārtoti noraidījusi atkārtotas prokuratūras prasības atklāt savus informācijas avotus. Prokuratūra jau nodarbojas ar bērnu pornogrāfijas lietu, kuras ietvaros augustā tika arestēts kāds videoierakstu veikala īpašnieks. Žurnālists, kurš ir atbildīgs par šī jautājuma nonākšanu atklātībā, sacīja, ka viņam ir jāiegūst pārliecinoši pierādījumi, lai pamatotu prasību, kas, pēc autora domām, nozīmē to, ka tad, kad viņš uzstājās studijā, izsakot šīs nopietnās apsūdzības, viņam šādu pierādījumu nebija.

Aivars Ozoliņš trāpīja tieši mērķī, kad nesen laikrakstā "Diena" rakstīja: "Notiekošais atgādina klasisku VDK provokāciju - neviens konkrēti nav apsūdzēts, tomēr aptraipīti ir visi...un lietas patiesais cēlonis tā arī nav noskaidrots."

"Dienas" korespondents A. Ozoliņš ir viens no retajiem gaišajiem prātiem vietējos masu informācijas līdzekļos, kurš kaut ko saprot no ētikas. Bēdīgi, taču izrādās, ka to nevar attiecināt uz lielāko žurnālistu un redaktoru daļu.

Kaut vai krieviski rakstošais laikraksts "Čas". Pagājušajā nedēļā tas savā pirmajā lappusē publicēja divus tukšus, baltus četrstūrus, apgalvojot, ka tās esot otrādi apgrieztas to divu ministru fotogrāfijas, kuriem "patīk jauni zēni". Laikraksts apgalvo, ka zinot šo ministru personības, tomēr ir atteicies šo informāciju izpaust.

Savukārt prese ir apsūdzējusi seksuālajos noziegumos skaistuma konkursu prezidentu, publicējot apsūdzības, it kā tas jau būtu fakts. Netiek ņemts vērā tas, ka nav bijis oficiālas apsūdzības, arestu vai pierādījumu. Ja cilvēks tiek apsūdzēts - vai nu viņš ir vainīgs vai nē - viņam ir tiesības uz godīgu tiesu. Tomēr jāšaubās, vai to varēs attiecināt uz šo cilvēku.

Žurnālista galvenajam mērķim vajadzētu būt patiesībai. Tiem, kuru rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par noziegumiem, kuros ir iesaistītas valdības amatpersonas, ir pienākums par to ziņot. Apgalvot, ka ministri ir saistīti, bet pēc tam atteikties viņus nosaukt vai arī pamatot tik nopietnas apsūdzības ar pārliecinošiem faktiem, ir vairāk nekā bezatbildīgi. Bez vārdiem un faktiem šādai pārraidei vispār nevajadzēja notikt.

Latvijai nav stabila likumu kopuma par apmelojumiem, tomēr tie parasti tiek izmantoti kā politisko strīdu instruments. Vēl ļaunāk, maz ir tādu, kuri atzītu, ka šāda preses uzvedība Rietumos bieži vien tiktu uzlūkota kā apmelojoša. Šeit, kā saka paši latvieši, tas ir gluži vienkārši "normāli".

Pašlaik ģenerālprokurors ir apgalvojis, ka visa lieta ir tikusi safabricēta; daži no zēniem izteicās, ka viņi esot tikuši uzpirkti un intervijas esot iestudētas.

Vai tā ir patiesība? Kas to zina? Tomēr masu informācijas līdzekļu lēmums atainot baumas un netiešus mājienus tā vietā, lai pasniegtu pārliecinošus faktus, liek domāt par prokurora apgalvojumu iespējamo patiesumu.

Tomēr satraukumu izraisa fakts, ka LNT raidījuma režisors Edvīns Inkens ir arī pašreizējās Saeimas deputāts. Tieši viņa partija "Latvijas Ceļš" visskaļāk pieprasīja lietas izmeklēšanu.

Pārāk maz cilvēku masu informācijas līdzekļos, valdībā vai sabiedrībā uzlūko Inkena dubulto lomu kā galveno interešu konfliktu. Rietumos šāda veida konflikts ir grūti iedomājams. Šeit pārāk bieži ir tikusi pārkāpta robeža starp presi un valsts amatpersonām.

Gada sākumā "Latvijas Ceļa" vadošs spīkers safabricēja interviju ar NATO ģenerālsekretāru vietējā krieviski rakstošā laikrakstā, kurā viņš strādāja. Neviens, ieskaitot laikraksta redaktoru, šo konfliktu neatzina, tomēr ar iztēli apveltītais rakstītājs tika padzīts no sava posteņa partijā, taču tikai tādēļ, ka atnesa partijai sliktu slavu.

Arī pats E. Inkens jau iepriekš ir bijis saistīts ar kaut ko līdzīgu. Pirms diviem gadiem viņš bija saistīts ar ziņu programmu, kas apsūdzēja premjerministru Andri Šķēli, toreizējo privāto biznesmeni, korumpētos biznesa darījumos. Lai gan A. Šķēles "Tautas partija" un Inkena "Latvijas Ceļš" šodienas valdībā ir neomulīgi partneri, abi jau ilgstoši ir bijuši politiskie pretinieki.

Latvija nav vienīgā pasaules valsts ar vārgām demokrātijas saknēm, un, acīm redzot, ir nereāli gaidīt, lai deviņos gados būtu izveidojusies spēcīga un atbildīga brīvā prese.

Tomēr Latvija ir iztēlojusies sevi ejam uz tādām organizācijām, kā ES un NATO. Arī Ukrainai ir preses problēmas, tomēr neviens nerunā par Kijevas drīzu padarīšanu par ES galvaspilsētu.

Savukārt pedofilijas skandāls draud pievienoties garajam pēcpadomju skandālu sarakstam, kas tā arī nav atrisināti. Ja arī pastāv nepilngadīgo piespiedu prostitūcija un pornogrāfija, tad, šķiet, šis bēdīgais fakts varētu tikt aprakts zem kavēšanas un krāpšanu kalna, kuru labprātīgi vai nelabprātīgi ir izveidojuši Latvijas žurnālisti un politiķi.

Stīvens S.Džonsons

"Dedzības beigas"

"Business Central Europe"

— 99.10.

Igaunijas brīvā tirgus centība baida pat PTO.

Atsakoties no gandrīz visām savām tirdzniecības barjerām īsi pēc neatkarības atgūšanas, igauņi ir ieguvuši brīvā tirgus fanātiķu slavu. Patiesībā to tirgi ir tik atvērti, ka Igaunijai ir zināmas grūtības, gatavojoties uzņemšanai Pasaules tirdzniecības organizācijā. "Mums nebija tarifu un likuma par tarifiem, tādēļ PTO sarunās radās sarežģījumi," teica valdības pārstāvis.

Tagad Igaunija grasās pievienoties PTO līdz gada beigām. Taču tas notiks tikai tādā gadījumā, ja līdz šī mēneša beigām tā pieņems likumu, kurš atļautu tarifu ieviešanu importa precēm un ierobežojumu noteikšanu šiem tarifiem. "Mēs vēlamies juridiski saistošu apņemšanos Igaunijas tirdzniecības režīmā," paskaidroja PTO pārstāvis. "Pat ja tā nosaka tarifus nulles līmenī."

Taču Igaunija, saprotams, neapņēmās turēt tarifus nulles līmenī, tā vietā saglabājot savas izvēles iespējas. Un parādās pazīmes, kuras liecina, ka gadījumā, ja likumprojekts parlamentā tiks apstiprināts, valdība atkāpsies no savas "brīvās tirdzniecības par katru cenu" politikas. Ir izvirzīta ideja ieviest 10-15% tarifus gaļas importam no dažām valstīm ārpus ES un Baltijas Brīvās tirdzniecības līguma, to skaitā iekļaujot, visticamāk, arī Krieviju.

Lai arī tas nozīmē tikai nelielu daļu Igaunijas tirdzniecības, pat tikai pati ideja vien ir izraisījusi kņadu brīvās tirdzniecības pūristu vidū. Galu galā Igaunijas liberālā tirdzniecības politika ir visai labi kalpojusi valstij, gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā. Tirdzniecība procentuālā attiecībā no IKP ir augstākā reģionā, atrodoties gandrīz 160% līmenī pagājušajā gadā un līdz ar to padarot Igauniju par lielisku mazas, atvērtas ekonomikas piemēru. Un plašā tirdzniecība ar ES ir viens no iemesliem, kādēļ Igaunija atrodas pirmajā uzņemšanas kandidātu grupā.

Taču ir arī vairāki pārliecinoši iemesli, kādēļ daži tarifi būtu jāievieš. Viens no tiem ir tas, ka Igaunija gatavojas gandrīz pilnībā likvidēt korporatīvo nodokli, kas nozīmē to, ka valdībai daļa ienākumu būs jāmeklē citur. Otrs iemesls ir spēcīgais lauksaimnieku lobijs, kuru nomāc subsidētais imports no ES.

Pirms diviem gadiem lauksaimnieki beidzot panāca savu, un tad tika ieviestas Igaunijas pirmās subsīdijas lauksaimniecībai. Tagad, kad Igaunijas tirdzniecības deficīts ir sasniedzis astronomiskus augstumus, tie, kā izskatās, lauzīs vēl vienu tabu un panāks valsts pirmo tirdzniecības protekcionisma pasākumu ieviešanu. Tomēr tā nebūs vērsta uz pareizo pusi - patiesībā tie vēlētos aizsardzību no subsidētā ES importa.

Taču valdība uzstāj, ka tā nevirzās uz protekcionismu un to arī nedarīs, kamēr vien tā spēs segt tekošo rēķinu deficītu. Arguments, ko valdība visvairāk vēlas izcelt, ir šāds: jaunie tarifi ir veids, kā sagatavot Igaunijas administrāciju ES ārējo tirdzniecības barjeru uzturēšanai. "Mums ir jātrenējas," sacīja valdības pārstāvis.

"Pirmie krievu zaudējumi Čečenijā"

"Le Monde"

— 99.10.03.

Naktī no ceturtdienas un piektdienu tūkstošiem tanku un bruņutransportieru ienākuši neatkarību pieprasošās republikas ziemeļos.

Pirmajā sadursmē, pēc čečenu sniegtajām ziņām, nogalināti 10 krievu karavīri. Kaimiņu Ingušijā patvērumu meklēt devušies jau 88000 bēgļu.

Krievu sauszemes karaspēks iegājis 10-15 km joslā Čečenijas ziemeļu rajonos. Šī otrā invāzija nelielajā neatkarības cīnītāju republikā piecu gadu laikā, kas sākās naktī no 30. septembra uz 1.oktobri, sadursmes pie Rubežnoje ciema rezultātā krievu karaspēkam maksāja desmit cilvēku dzīvības, kā ziņo vietējās čečenu pašvaldības pārstāvis Tauss Bagurajevs.

Krievijas aizsardzības ministrs noliedza krievu karaspēka tālāku pārvietošanos atšķirībā no France-Press aģentūras notikumu vietā intervētā virsnieka. "Tuvāko dienu laikā mēs bez īpašas steigas ieņemsim Naurskas un Čelkovskas rajonus," viņš paskaidroja. Šie rajoni, kas atrodas smilšainu stepju apvidū, kur gar Terekas upi sarindojušies vairāki ciemati, krieviem ir viegli iekarojams mērķis. To okupācija, ko pavada gaisa uzbrukumi pārējā Čečenijas teritorijā, atbilst scenārijam, ko Kremlis paredzējis savu divdomīgo draudu īstenošanai. Kremlis apsūdz "čečenu teroristus" nesen Krievijā notikušo terora aktu sarīkošanā, kas prasīja 300 cilvēku dzīvības. Taču paši čečeni un Kremļa pretinieki piedēvē šos terora aktus krievu slepenajiem dienestiem. Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs apstiprināja, ka viņa cilvēki uzsāks cīņu tiklīdz krievu armija pārkāps Čečenijas robežu.

Piektdienas rītā šis mērenais neatkarības cīnītājs šķita vēl ceram, ka izdosies izvairīties no "liela kara", kas atkārtotu to, kas 1996.gadā pirms nožēlojamās krievu atkāpšanās no izpostītās zemes nesa nāvi 100 000 čečeniem. Tomēr pēcpusdienā Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins nogrieza atkāpšanās ceļu, paziņojot, ka Krievija vairs neatzīst Mashadova valdības leģitimitāti, bet gan atbalsta 1996.gada čečenu marionešu "parlamentu", kura daži pārstāvji bija sanākuši piektdien Maskavas Baltajā namā un pasludināja sevi "par vienīgo autoritāti Čečenijas teritorijā". Šīs "vēlēšanas", ko 1996.gadā Čečenijas teritorijā krievu karaspēks sarīkoja laikā, kad pilnā sparā norisinājās kaujas, bija īsts farss. Turpretī prezidenta vēlēšanas 1997.gada februārī, kurās uzvarēja Aslans Mashadovs, EDSO, kas piedalījās to organizēšanā 5 mēnešus pēc krievu karaspēka izvešanas, atzina par demokrātiskām. Ingušijas prezidents Ruslans Auševs uzņēmās atgādināt Maskavai, ka Mashadovs "turpina būt likumīgs varas pārstāvis Čečenijā neatkarīgi no tā, vai kāds to grib vai ne". Viņš pārmet Maskavai, ka tā "iegrūdusi Mashadovu cīņas pozīcijās", tas ir, likusi sadarboties ar radikāļiem.

Čečenu saliedēšanās bija tikpat neizbēgama kā 1994.gadā, pirmās invāzijas laikā. Taču šoreiz pirms tās bija kāda jauna nianse: uz Čečeniju un tās iedzīvotājiem mestās krievu bumbas skāra infrastruktūru, uz kuras balstījās Mashadova valdība. Un nevis, kā to grib parādīt Maskava, kaitējot viņa sāncenšiem teroristiem: Šamila Basajeva, "terorista numur viens" kontrolētā televīzija un telefona sakaru līnijas ceturtdien joprojām darbojās atšķirībā no prezidenta masu informācijas līdzekļiem, kas tika sagrauti jau pirms nedēļas. Tikai pēc šāda veida attieksmes no krievu puses un kad sauszemes iebrukums jau bija nenovēršams, Mashadovs uzticēja Čečenijas frontes aizstāvību Šamilam Basajevam. Tas, savukārt, ļāva Maskavai apsūdzēt viņu teroristu atbalstīšanā un atklāti saraut attiecības ar viņu. Šāds sarežģīts attiecību scenārijs, kas šodien varbūt vairs nav spēkā, starp Kremli un čečenu radikāļiem tika minēts jau Dagestānas konflikta laikā augustā un septembrī. Tā vietējie islamistu nemiernieki, kurus periodiski atbalstīja Š.Basajevs, tika iznīcināti gaisa uzbrukumu rezultātā.

"Krievu haosa valdnieks" Boriss Berezovskis pirms nedēļas pats laikrakstam "Le Figaro" lielījās, ka finansējis Basajevu, kuram, viņaprāt, ir lielākas nākotnes izredzes - vai vienkārši viņš ir vieglāk nopērkams? - nekā Mashadovam, "pagātnes cilvēkam". Kas arī apstiprina hipotēzi, ka ne tikai Dagestānas un Čečenijas, bet arī Maskavas un Rostovas bojāgājušie - tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju - ir bijuši viena plāna upuri; plāna, kas ne tik daudz bija vērsts uz "islamistu terorisma" iznīcināšanu, kā uz sabiedriskās domas manipulēšanu. Un pie reizes, uz uzmanības novēršanu no finansu skandāliem.

Paliek dīvaini, redzot, kā lielākais krievu televīzijas kanāls, Berezovska kontrolētais ORT, ziņo par neticamajiem premjera Putina popularitātes rādītājiem, kura reitings pirms divām nedēļām nepārsniedza pat 3%…Tas, bez šaubām, pateicoties stingrajām runām, ko pauž oficiālais Kremļa pēctecis. Piektdien viņš pat pārspēja pats sevi, apgalvojot, ka čečenu bēgļi bēgot nevis no krievu bumbām, bet gan paši no saviem bandītiem - "viņi balso par Krieviju ar savām kājām", aizmirstot, ka vienīgā "Krievija", kur viņi negribīgi tiek ielaisti, ir Ingušija. Tādējādi premjerministrs ir apstiprinājis, ka salīdzinot - kā to dara Kremlis - NATO operāciju Kosovā ar sevis uzsākto Čečenijā, vajag mainīt vietām galvenos aktierus - Putinu un Miloševiču. Ar to atšķirību, ka pēdējais nekad nav sūtījis kara aviāciju uz Kosovu un ka NATO balss nepaceļas piecos gados jau otrreiz slepkavotās tautas aizstāvībai.

"Maskavas lavīna ir iekustējusies"

"Der Standard"

— 99.10.04.

Lavīna ir sākusi kustēties. Krievu vienības ir ieņēmušas pozīcijas Čečenijā un okupējusi pirmos tās apgabalus. Ir sagaidāms sauszemes karš, kā tas jau vairākkārt ir netieši paziņots.

Tādā veidā Krievija demonstrē noteiktību, ka šoreiz tiks sasniegts mērķis, kas laikā no 1994. gada līdz 1996. gadam palika nesasniegts: nepakļāvīgā Čečenija atkal ir jādabū zem Krievijas virskundzības. Valsts, par kuru Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins saka, ka to ir okupējuši starptautiskie teroristi.

Prezidenta Borisa Jeļcina par troņmantnieku ieceltajam Putinam tā ir liela laime, ja viņš sevi spēj parādīt kā vīru, kurš ar stingru roku spēj ievest valstī kārtību. Tas pašreiz atstāj labu iespaidu uz krievu sabiedrību, kas pēc terora aktiem Maskavā un Volgodonskā ir gatava karam. Katrā gadījumā tik ilgi, līdz no Ziemeļkaukāza atkal pienāks cinka zārki. Tad, iespējams, tiks uzdoti jautājumi, kas tagad klusējot tiek izslēgti no sabiedrības debatēm: vai tie patiesi bija čečeni, kas uzspridzināja krievu dzīvojamos namus? Vai patiesi bija izveicīgi tā tautiešu acīs pazemot mēreno Čečenijas prezidentu Aslanu Mashadovu – kā tas ir noticis tagad - un iedzīt viņu tāda kara avantūrista rokās, kāds ir Basajevs? Ir jābaidās, ka atpakaļceļa var arī nebūt. Krievijas valdība tagad asiņainajā militārajā avantūrā saskata pēdējo izdevību atkal iegūt savā kontrolē "Kaukāza līniju", kas sniedzas no Kaspijas līdz Melnajai jūrai. Tās locekles, Ziemeļkaukāza republikas, taču galvenokārt Čečenija, uz ilgu laiku ir jāiespiež federācijas rāmjos un jāsamazina to vēlēšanās pretoties. Tikai tā, saka Maskavas ģeopolitiskā loģika, Krievija var sev nodrošināt pieeju ar naftu bagātajai Kaspijas jūrai, kam nākošajā simtgadē valsts lomai varētu būt liela nozīme.

Šīs stratēģiskās intereses ir pilnīgi likumīgas; arī ASV sevi jau ir pieteikusi šajā telpā. Taču traģiski ir tas, ka Maskava to realizēšanai vienmēr ķeras tikai pie militāriem mērķiem.

Manfrēds Kvirings

"Čečenija: Boriss Jeļcins "norūpējies"

par "antiterorisma operāciju"

Ziemeļkaukāzā"

"Le Monde"

— 99.10.05.

20 km no Groznijas notiek asas kaujas.

Pirmdien, 4.oktobrī, krievu karaspēks turpināja virzīties uz Terekas upi, kas atdala Čečenijas ziemeļus. Pēc čečenu vietējās pašvaldības pārstāvju ziņām, asas cīņas notikušas pie Červļonnaja ciema, 20 km attālumā no Groznijas. Krievu virzīšanās uz priekšu tika apstādināta arī divās citās frontēs, austrumos (pie Dagestānas) un rietumos (pie Ingušijas). Pēc čečenu ziņām, dažādās sadursmēs bojāgājušo skaits sasniedz jau ap 100 cilvēku, no kuriem aptuveni 70 ir krievu karavīri. Krievu ģenerālis Čečenijā pirmajā oficiālajā ziņojumā par krievu zaudējumiem atzinis 2 krievu karavīru bojāeju un 7 ievainotos.

Maskavā ģenerālis Valērijs Maņilovs apstiprināja, ka karaspēka virzīšanās trijās frontēs 10 km Čečenijas teritorijas iekšienē domāta "drošības zonas" radīšanai ap Čečeniju. Esot notikušas tikai nelielas sadursmes. Pēc viņa vārdiem, krievu armijai ir rīkojums iznīcināt "teroristus" bez zaudējumiem. Pirmdien Boriss Jeļcins izteicies, ka ir "norūpējies par antiterorisma operācijas gaitu Kaukāzā un operācijām, kas notiek Iekšlietu ministrijas vadībā", kuras spēki ir pirmajās rindās, kam seko armija, - tā pēc tikšanās ar prezidentu paziņoja Vladimirs Putins.

Gaisa uzbrukumi Čečenijai joprojām turpinās, radot jaunus upurus civiliedzīvotāju vidū, turklāt vairāk ne kā 110 000 čečenu bēgļu meklējuši patvērumu Ingušijā, kā to apstiprinājis Ingušijas prezidents Ruslans Auševs. Vladimirs Putins nosaucis šo skaitli par "pārspīlētu". Pēc ziņām no Maskavas, Čečenijai, kas jau cieš no gāzes trūkuma, nāksies šķirties arī no elektrības.

Svētdien Groznijā, tiekoties ar Rietumu žurnālistiem, Aslans Mashadovs paziņoja, ka notikumus Dagestānā, ko Maskava izmantojusi, lai attaisnotu savu jauno ofensīvu pret Čečeniju, "izprovocējušas prezidentam tuvu stāvošās aprindas un ka čečenu karavadonis "islamists" Šamils Basajevs diemžēl ļāva sevi iesaistīt šajā avantūrā". Viņš aicināja Rietumus "vismaz nepalīdzēt Krievijai finansēt šo karu".

"Konfrontācija vai dialogs?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.28.

Nobeigums.

Sākums — iepriekšējā preses pārskatā.

Ārkārtīgi nozīmīga šodienas tendence ir šķelšanās pastiprināšanās pašas Rietumu civilizācijas iekšienē. Arvien acīmredzamāks kļūst fakts, ka ASV un Eiropas Savienības intereses kļūst aizvien atšķirīgākas. ASV visiem spēkiem cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Vecajā pasaulē un novērst Eiropas nostiprināšanos, jo Eiropa ir viens no nopietnākajiem Amerikas ekonomiskajiem konkurentiem.

Domstarpības starp ASV un Eiropu izpaužas vairs ne tikai atlanticisma un kontinentālisma ideju sadursmēs, bet arī Eiropas valstu aizvien tālākas aizvirzīšanās no monetārisma un "tirgus demokrātijas", tas ir, no tās ideoloģiskās platformas, uz kuras Rietumvalstis ir apvienojušās ap ASV. 20.gadsimta nogalē lielākajā daļā Eiropas valstu pie varas ir nonākuši sociāldemokrāti. Arvien skaidrāk jaušamas aprises iegūst Eiropas virzība uz sociāli orientētu tirgus ekonomiku, uz valsts regulēšanu sociālajā sfērā, bet nepieciešamības gadījumā - arī pašā ekonomikā. Šādas tendences ir acīmredzamā pretrunā ar amerikāņu modeli. Jaunā valūta - eiro - neapšaubāmi ir līdzeklis aizsardzībai pret ASV ekonomisko ekspansiju.

Krievija ir nonākusi divu galveno sociāliekonomisko tendenču konflikta pašā centrā. Tas, ka 90. gadu sākumā Krievijas vadība izvēlējās amerikāņu modeli, noveda mūsu valsti līdz smagiem satricinājumiem.

Taču politiskās un ekonomiskās domstarpības starp ASV un Eiropu kļūst par konfliktu civilizācijas iekšienē pirmām kārtām jau tādēļ, ka abās pusēs ir dažāda attieksme pret tā dēvēto masu kultūru, kas ievazā patēriņa, vardarbības, garīguma noliegšanas un izlaidības kultu. Kādā no rakstiem amerikāņu žurnālā "Foreign Policy" 1997.gadā bez aplinkiem bija teikti šādi vārdi: "ASV ārējās politikas galvenais uzdevums informācijas laikmetā ir panākumu nodrošināšana cīņā par globālajām informācijas plūsmām. Mums tajās ir jāieņem dominējošā loma gluži tāpat, kā savulaik Lielbritānija valdīja pār jūrām." Un tālāk:

"Pati labākā kultūra ir amerikāņu kultūra, tādēļ ka tā ir paraugs veselīgam kulturālās bagāžas iztrūkumam." Lūk, patiesais pamats tam, ko Romas Pāvests ir nosaucis par planetārā totalitārisma draudiem.

Ja atceramies, ka ASV uzplaukuma pamatā bija pret Amerikas pamatiedzīvotājiem izvērstais genocīds (par pieauguša indiāņa skalpu savulaik maksāja 20 dolārus, bet par bērna skalpu - 8 dolārus), bet ASV vēsturē šajā gadsimtā eksistē atomieroču pielietošanas pret Japānu un masveidīgas iedzīvotāju iznīcināšanas Vjetnamā piemēri, tad arvien skaidrāk kļūst redzami tie draudi, ko pasaules civilizācijai rada ASV.

Eiropā arvien skaidrāk tiek saskatītas amerikāņu "kultūras imperiālisma" briesmas. Jo arī Eiropas kultūras varētu iekļūt "strupceļa" kultūru sarakstā. Būtībā ASV ved garīgu karu pret vecā kontinenta lielajām kultūrām. Tādēļ arī Eiropas filozofi un politiķi sistemātiski uzstājas pret ASV pasludināto doktrīnu. Te toni uzdod francūži, kuru līderi - gan de Golls, gan arī Miterāns - savulaik asi uzstājās pret amerikāņu ekspansiju.

De Golla ieskatā amerikāņi pastāvīgi izjūt nepieciešamību iejaukties Eiropas lietās, bet zem šīs iejaukšanās ārējās čaulas slēpjas vēlme uzkundzēties. Viens no Miterāna palīgiem Žaks Atali savulaik izteicās: "ASV nevēlas ne Eiropas integrāciju, ne Eiropas konfederāciju, ne arī jebkādu kontinentālu savienību. Viņu interesēs ir Eiropas Savienības integrācija Ziemeļamerikā."

Runājot par Krieviju, tā pēdējos gados būtībā ir kļuvusi par ASV informatīvās un kultūras agresijas objektu. Tieši amerikāņi caur saviem ieliktņiem mūsu valstī faktiski nosaka Krievijas televīzijas politiku. Joprojām turpinās tradicionālo vērtību izskalošana un "amerikāņu dzīvesveida" uzspiešana tautai. Tautiski patriotiskās opozīcijas un pat Jevgēņija Primakova valdības centieni pretoties šai bīstamajai tendencei sastapās ar asu Krievijas televīzijas patieso saimnieku pretestību.

Arī Āzijā pastiprinās pretestība. Pazīstamais japāņu politiķis Išihara savu grāmatu, kurā tiek formulēta doma par Japānas atbrīvošanos no ASV finansiālās paverdzināšanas, ir nosaucis šādi: "Kara pieteikums". Ir pienācis laiks, uzskata Išihara, izbeigt tādu situāciju, kad Savienotās Valstis visai pasaulei uzspiež savu izpratni par to, kas ir taisnīgums un kas ir brīvība. Viņš ir pārliecināts, ka ir pienācis laiks radīt vienotu Āzijas valūtu un Āzijas Valūtas fondu.

Cits ietekmīgs spēks, kas ir nostājies pret Rietumiem, ir islams. Eiropas civilizācijas sadursmes ar islama pasauli sākās vēl agrīnajos viduslaikos. 20.gadsimtā arī islama pasaule nostājās uz tehnoloģiskās modernizācijas ceļa, kas balstījās uz Rietumu sasniegumiem, un aizguva daudzas Rietumu civilizācijas ārējās pazīmes un izpausmes. Tomēr visās pārējās jomās islama pasaule arvien vairāk nostiprina savu reliģisko un kultūras savdabību.

Krievijai ir bagātīga un auglīga pieredze sadarbībā ar musulmaņu pasauli. Taču ASV cenšas izmantot islama radīto enerģiju savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai. Formāli uzstājoties pret islama fundamentālismu, amerikāņi būtībā uzrīda ekstrēmistus saviem konkurentiem - pirmām kārtām jau Krievijai un arvien lielākā mērā arī Eiropai, izveidojot sava veida islama "zaļo joslu", kas izraisa nestabilitāti Eirāzijas dienvidos. ASV plāns paredz izraisīt vairāku civilizāciju - krievu un islama, Irānas un Rietumeiropas, Rietumeiropas un krievu - vienlaicīgu sadursmi. Šīs tendences atspulgs ir amerikāņu un eiropiešu ekonomiskā kara pārnešana uz Tuvajiem Austrumiem. ASV arī pretojas Eiropas kompāniju iekļūšanai Vidusāzijas un Aizkaukāza tirgos.

Amerikāņu un rietumeiropiešu civilizācijas spiediens izraisa pretestību ne tikai "vecajās" (krievu, ķīniešu, irāņu, islama un citās) civilizācijās vien. Āfrikā aizvien neatlaidīgāk tiek izvirzīts jautājums par melnā kontinenta tautu civilizācijas savdabību. Tas savu atspoguļojumu jau ir radis "Āfrikas atdzimšanas" koncepcijā, kas ir kļuvusi par intelektuālo un garīgo spēku piesaistes centru.

Ir jāapšauba arī Rietumu civilizācijas prioritāte tehnoloģiskajos sasniegumos. Pēdējo gadu desmitu laikā norit ārkārtīgi aktīva "smadzeņu aizplūde" no attīstības valstīm uz Rietumiem. Rietumiem piedēvētie tehnoloģijas sasniegumi patiesībā ir daudzu valstu kolektīvā darba rezultāts.

Dažu filozofu un vēsturnieku ieskatā visu pasaules civilizāciju ekonomiskā un militārā vara pieaugs, bet to atpalicība no Rietumiem - samazināsies. Rietumiem arvien vairāk un vairāk nāksies rēķināties ar šīm civilizācijām, kuras spēkos būs vienlīdzīgas ar Rietumiem, taču lielā mērā atšķirsies no tiem ar savām vērtībām un interesēm.

Man ir dziļa pārliecība, ka cilvēces nākotne ir saistāma ar civilizāciju dialogu. Manuprāt, Apvienoto Nāciju Organizācijas, kas ir nodrošinājusi miera saglabāšanu pasaulē 20.gadsimta otrajā pusē, dibināšanas idejā bija ietverta doma par starpcivilizāciju apmaiņas mehānismu. Kā zināms, ANO dibināšanas iniciators bija izcilais Amerikas prezidents Franklins Rūzvelts. Tas, ko pašlaik dara Savienoto Valstu vadība, ir nepārprotama atkāpšanās no sava slavenā priekšgājēja ideāliem, tas ir mēģinājums veikt stratēģisku pavērsienu no civilizāciju dialoga uz civilizāciju konfrontāciju.

Eksistē vēl kādi draudi - tā ir parādība, kas eksistē tādā formā, kas ārēji ir līdzīga civilizāciju dialogam, taču būtībā ir pavisam savādāka, mūsdienīga citas civilizācijas hegemonijas forma. Tā ir globalizācija. Globalizācija šķietami ir pilnīgi dabiska parādība, kas nozīmē šķēršļu nojaukšanu globālās tirdzniecības ceļā un visas pasaules pārvēršanā par vienotu globālu tirgu.

Patiesībā runa ir par nacionālas suverenitātes apdraudējumu lielākajai daļai pasaules valstu. Ekonomiskā vara pār pasauli arvien vairāk koncentrējas ļoti nelielas cilvēku grupas rokās, kuri nevar tikt raksturoti kā vienas vai otras valsts pilsoņi, bet gan kā amerikāņu-rietumeiropiešu civilizācijas pārstāvji.

Starptautiskais finansu spekulatīvais kapitāls un transnacionālās korporācijas, kas atrodas šī grupējuma kontrolē, arvien vairāk izspiež nacionālos ražotājus un īsteno tādu politiku, kas neatbilst to valstu interesēm, kurās tie darbojas. Kapitāli vienā acumirklī tiek pārsviesti no vienas valsts uz otru, uz turieni, kur ir labāki nosacījumi superpeļņas iegūšanai, turklāt nepieciešamības gadījumā tie kļūst par efektīvu sviru politiskā spiediena izrādīšanai.

Šāda situācija noved pie tā, ka vienā polā koncentrējas milzīgas bagātības, bet otrā - visā pasaulē aizvien plašāk izplatītā nabadzība. Ir nepieciešamas visnopietnākās izmaiņas starptautisko ekonomisko attiecību sistēmā, lai panāktu, ka tās kalpo lielākās cilvēces daļas interesēm, nevis nelielai starptautisko spekulantu un transnacionālo korporāciju īpašnieku grupai.

To panākt nebūs viegli. Globalizācija jau ir laidusi dziļas saknes. NATO paplašināšanās un tās stratēģiskās koncepcijas nomaiņa rada spēka struktūras karkasu ekonomiskās nevienlīdzības nostiprināšanai starp valstīm, kuru ir radījusi globalizācijas procesa padziļināšanās. Tomēr arvien lielāks skaits cilvēku, tai skaitā arī Rietumu pasaulē, sāk saprast, ka globalizācija nenozīmē vienīgi Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas iedzīvotāju miljardu slīgšanu nabadzībā, bet, iespējams, sev līdzi nes arī lielas nepatikšanas pašreiz plaukstošajām Rietumeiropas, un Ziemeļamerikas valstīm. Runa būtībā ir par draudiem visai cilvēces civilizācijai, kurus rada samērā neliela ļaužu grupa.

Ko tad darīt Krievijai šādā situācijā? Manuprāt, eksistē trīs iespējami varianti attieksmei pret globālajiem ekonomiskajiem procesiem. Kategorisks globalizācijas noraidījums var novest pie tā, ka mēs nonāksim pasaules attīstības ceļmalā. Globalizācijas bezierunu pieņemšana nozīmē nacionālo interešu ignorēšanu, risku nonākt pasaules finansu krīžu centrā. Vispieņemamākais ceļš būtu kompromisa variants, jauno pasaules ekonomikas tendenču apvienojums ar dzīvotspējīgajām nacionālajām interesēm un tradīcijām.

Neraugoties uz nepieredzēto materiālās kultūras, ekonomikas, rūpniecības, lauksaimniecības attīstību, 20.gadsimts cilvēcei ir sagādājis kolosālas ciešanas un postu. Šī gadsimta otrajā pusē ir radīti visdraudīgākie karam domātie ieroči. Ja pieradums domstarpības starp valstīm risināt ar militāriem līdzekļiem netiks pārvarēts, tad nākamajā gadsimtā cilvēci sagaida vēl šausmīgāki satricinājumi.

Tomēr eksistē iespēja novērst šādu notikumu attīstību. Lielākā daļa planētas iedzīvotāju neapšaubāmi ir vienisprātis, ka pasaules kopienā ļaunuma un konfrontāciju vietā panākumus vajadzētu gūt mieram un stabilitātei, bet strīdu un sadursmju vietā vajadzētu nākt civilizāciju, kultūru un reliģiju dialogam.

Ir ļoti svarīgi, lai pirmām kārtām apvienotos tie, kuri cieš no mūsdienu pasaules netaisnīgās iekārtas. Tieši šī iemesla dēļ tik svarīgas ir tādas starptautiskās organizācijas kā ANO, Nepievienojušos valstu kustība, Āfrikas vienotības organizācija un citas institūcijas, kas pauž to valstu intereses, kuru iedzīvotāji neietilpst tā dēvētajā "zelta miljardā".

Civilizāciju dialogam augsne patiešām ir gatava. Pilnīgi pareiza ir Irānas prezidenta Hatami vēstījumā ANO Ģenerālās asamblejas 56.sesijai izteiktā doma par to, ka visām pasaules reliģijām eksistē kopīgas vērtības, visai līdzīgi uzskati par labā un ļaunā, taisnīguma un cilvēku vienlīdzības problēmām. Tā ir ļoti nopietna bāze, kas ļauj pacelties pāri īslaicīgiem politiskās konjunktūras apsvērumiem, lai ieliktu pamatus stabilākas un taisnīgākas pasaules izveidošanai jaunajā - trešajā gadu tūkstotī.

Diemžēl pēdējā aizejošā gadsimta desmitgade (pēc Padomju Savienības sabrukuma) ir sagrāvusi ticību atsevišķām starptautiskajām organizācijām, kuru uzdevumos ietilpst miera sargāšana uz Zemes. Šodien, uz gadu tūkstošu robežas, mēs saduramies ar pasaules kolektīvās drošības sistēmas krīzi.

NATO nekaunīgā virzīšanās austrumu virzienā, tās jaunā tautu un valstu likteņu lēmējas loma, faktiskā šī militāri politiskā bloka valstu nepakļaušanās ANO un katastrofālais uzticības zudums Apvienotajām Nācijām ļauj izdarīt pamatotu secinājumu, ka šīs un tām līdzīgās starptautiskās organizācijas savā tagadējā izskatā vairs nespēs objektīvi risināt pasaules problēmas. Tās visas ir nonākušas ASV kontrolē un ir kļuvušas par ieročiem Amerikas rokās. Tās vairs nespēj būt par miera garantētājām.

Vēl vairāk - notikumi Balkānos stimulē agresivitāti tajās valstīs, kuras savās īpašajās ģeopolitiskajās interesēs vēlas izmantot NATO kara mašīnu. Nesen Ungārija aicināja Vojvodinā - Dienvidslāvijas provincē, kur dzīvo 350 tūkstoši ungāru, - izmantot Kosovā pielietoto "stabilizācijas plānu". Gruzijas vadības "zilais sapnis" jau sen ir NATO spēku izmantošana Abhāzijas "nomierināšanai".

Atskan priekšlikumi izmantot Kosovas pieredzi attiecībās ar Baltkrieviju. Jau šodien ir redzams, ka NATO agresīvo centienu smaile ir vērsta tieši pret šo nelielo, bet brīvību mīlošo valsti. Nemaz nevajag būt gaišreģim, lai jau iepriekš paredzētu, ka Baltkrievijas vadība tiks pasludināta par fašistisku, ka tā tiks pakļauta boikotam un rīdīšanai. Taču šie kungi ir aizmirsuši vai arī nezina par šīs republikas tautas varoņdarbiem Lielā Tēvijas kara laikā.

Notikumi Balkānos parādīja, ka Rietumi - un pirmām kārtām Amerikas Savienotās Valstis - ir noteikti nostājušies uz jauna vardarbīgas pasaules pārdalīšanas ceļa. Dienvidslāvijā reāli tika izmēģināta vienotas valsts sadalīšanas tehnoloģija, tur tiek izmantoti nekaunīgi un nekautrīgi pasākumi, lai nomainītu suverēnas valsts vadību, kas neapmierina Rietumus.

Ir smagi par to runāt, taču, ja netiks veikti pasākumi vēl nesen tik varenās valsts ekonomiskajai, politiskajai un garīgajai atdzimšanai, tad jaunajā, 21.gadsimtā, Balkānos izstrādātā tehnoloģija tiks pielietota arī pret Krieviju. Tas ir sens Rietumu sapnis - sagraut vienoto valsti ar gadsimtiem ilgām vēsturiskām tradīcijām un iznīcināt tās unikālo civilizāciju.

Arvien vairāk uzkrājošos globālo civilizāciju problēmu komplekss izraisīs galvenos draudus mūsu pasaules drošībai 21.gadsimtā. Šo problēmu risinājums manā ieskatā būt pats smagākais uzdevums cilvēcei nākamajā gadu simtenī.

Krievija pēc smagā trieciena atkopsies. Krīze vēl nav pārvarēta, taču jau top skaidrs, ka tā jau otro reizi šajā gadsimtā ir pārdzīvojusi reālus izzušanas draudus. Krievija nav noslēgusies sevī un nav kļuvusi naidīga pret citiem.

Un es ticu, ka veselīgie spēki sabiedrībā, tāpat kā tas allaž ir bijis nāves briesmu brīžos, apvienosies un neļaus sagraut gadsimtiem ilgi eksistējušo valsti un tās savdabīgo civilizāciju.

Nikolajs Rižkovs

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.09.21./29.

Par B. Tarasjuka vizīti

ANO Ģenerālās asamblejas 54.sesijā

Kā, tiekoties ANO Ģenerālās asamblejas 54.sesijas laikā ar ģenerālsekretāru Kofi Annanu, paziņojis Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks, viens no galvenajiem Ukrainas mērķiem šajā sesijā ir nodrošināt donorvalstu otrās konferences sasaukumu par Černobiļas AES "sarkofāga" finansēšanas jautājumiem. Kofi Annans solījis sniegt savu atbalstu šajā pasākumā, atzīmējot, ka Ukraina veikusi lielu ieguldījumu drošības un stabilitātes nostiprināšanā pasaulē, kā arī piedalās ANO miera uzturēšanas operācijās. Kā pozitīvs fakts atzītas arī savlaicīgās Ukrainas iemaksas ANO budžetā.

Kofi Annans apsolīja apmeklēt Ukrainu pēc Ukrainas prezidenta L. Kučmas ielūguma.

Boriss Tarasjuks oficiāli griezās pie ANO ar ierosinājumu nosūtīt uz Ukrainu ANO novērotājus prezidenta pirmsvēlēšanu un vēlēšanu laikā. ("Fakti un komentāri", "Segodņa", 24., 25.septembrī).

Savu darbu Ukrainā uzsāk

EDSO novērotāju misija

No 22.septembra Ukrainā uzsākusi darbu EDSO novērotāju misija, kuru vada Saimons Osborns. EDSO dalībvalstu pārstāvji, no kuriem 24 būs ilgtermiņa novērotāji un 200 - īstermiņa novērotāji, novērtēs prezidenta vēlēšanu norises atbilstību Ukrainas likumdošanai un EDSO prasībām attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām (Kopenhāgenas 1990.g. dok.). Novērotāji izvērtēs priekšvēlēšanu procesus, t.i., priekšvēlēšanu kampaņas gaitu un nodibināto vēlēšanu organizāciju darbību. Ilgtermiņa novērotāji ir devušies uz visiem Ukrainas reģioniem, lai sekotu līdzi vēlēšanu notikumiem un balsu skaitīšanai 31.oktobrī.

Ukrainā ieradīsies arī EPPA monitoringa komitejas speciāla misija, lai izpētītu situāciju, kas izveidojusies priekšvēlēšanu periodā un vēlēšanu gaitu. ("Zerkalo ņedeļi", "Kijevskije vedomosti", "Golos Ukrajini", "Fakti un komentāri", 25., 28., 29.septembrī).

Ukrainā notiks militārās

apmācības "Partnerība mieram"

Kā 23.septembrī tika paziņots NATO mītnē Briselē, no 13. līdz 19.oktobrim Ukrainā notiks militārās apmācības NATO programmas "Partnerība mieram" ietvaros, to mērķis ir karaspēka apgādes nodrošinājuma jautājumu risināšana miera spēku operāciju laikā. Militārie pārstāvji uzskata, ka šādas apmācības sekmēs ciešāku sadarbību starp NATO dalībvalstīm un partnervalstīm. Savu vēlēšanos piedalīties šajās apmācībās ir izteikušas Bulgārija, Latvija, Lietuva, Moldova, Rumānija, Zviedrija, NATO dalībvalstis: Lielbritānija, Ungārija, Vācija, Dānija, Spānija, Kanāda, Nīderlande, Portugāle, ASV un Turcija. ("Segodņa", 24.septembrī).

Par LR Saeimas un Verhovna

Radas pārstāvju tikšanos

Ukrainas Augstākās padomes ( Verhovna Rada ) priekšsēdētāja vietnieks Viktors Medvedčuks, tiekoties ar LR Saeimas priekšsēdētāja vietnieku Gundaru Bojāru, paziņojis, ka pēc viņa domām Ukrainas un Latvijas attiecībām ir dinamiski konstruktīvs raksturs, kuru nodrošina gan divpusējā līgumattiecību bāze, gan Latvijas aktīvais atbalsts Ukrainai starptautiskajās organizācijās, it īpaši EPPA.

Skarot sadarbības jautājumus ekonomiskajā jomā, puses atzīmēja, ka sadarbības potenciāls ir pietiekami augsts un vairāki Latvijas uzņēmumi jau aktīvi sadarbojas ar Ukrainas uzņēmējiem. V. Medvedčuks izteica cerību, ka starpparlamentārās attiecības veicinās visu plašai sadarbībai nepieciešamo noteikumu izveidi.

Gundars Bojārs piekritis V. Medvedčuka divpusējo attiecību vērtējumam un izteicis cerību, ka abpusējā sadarbība attīstīsies arī turpmāk. ("Golos Ukrajini", 21.septembrī).

Par Ukrainas valdības pārstāvju

vizīti Vašingtonā

No 26. līdz 30.septembrim notika Ukrainas valdības delegācijas vicepremjera Sergeja Tigipko, Ukrainas Nacionālās bankas priekšsēdētāja Viktora Juščenko, finansu ministra Igora Mitjukova, ekonomikas ministra Vasīlija Rogovoja un Nacionālās attīstības un Eiropas integrācijas aģentūras priekšsēdētāja Romāna Špeka vizīte Vašingtonā.

Pēc UNB preses dienesta ziņām, Ukrainas delegācija piedalījās ikgadējā SVF un PB sanāksmē, tikās ar SVF un PRAB vadības pārstāvjiem, ASV Valsts departamenta, ERAB, "lielā septiņnieka" valstu pārstāvjiem, kā arī piedalījās "Kučma – Gors" komisijas sēdē. ("Kijevskije vedomosti", 28.septembrī).

Ukrainas diplomāti viesojas

Rietumāfrikas valstīs

Ukrainas delegācija, kuru vada ārlietu ministra vietnieks Jevgēņijs Beršeda devusies vizītē uz Senegālu, Gvineju, Kotdivuāru un citām Rietumāfrikas valstīm. Tiekoties ar minēto valstu vadību, tiks apspriestas ekonomisko un kultūras attiecību aktivizācijas iespējas.

Senegāla interesējas par Ukrainas pieredzi starptautiskajās miera operācijās. Senegālas teritorijā ir ievērojami pieaudzis mīnu daudzums. Ukrainas speciālisti apmācīs Senegālas nacionālos kadrus, kā padarīt nekaitīgas sprāgstvielas. Senegālas darījumu aprindu pārstāvji ir izteikuši vēlēšanos apmeklēt Ukrainu, lai izpētītu sava eksporta iespējas. ("Segodņa", 24.septembrī).

EP ģenerālsekretārs

un MK priekšsēdētājs

gatavojas vizītei Ukrainā

Kā EPPA sesijā Strasbūrā paziņojis EP ministru komitejas priekšsēdētājs Islandes ārlietu ministrs Haldors Asgrimsons, no 18. līdz 19. oktobrim ieplānota viņa un EP ģenerālsekretāra Valtera Švimmera vizīte Ukrainā. ("Golos Ukrajini", 25.septembrī).

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS