Rakstniece, literatūras zinātniece Saulcerīte Viese:

Par kādu rīdzinieku un viņa tuviniekiem — saistībā ar Mežaparku, Raini un integrāciju

Nanija Gešele 1938.gadā

Roberta Rīdela ģimene Siguldas prospektā 17: Roberts, meita Marija Luize, sieva Irmingarde, dēli Nikolajs un Helmūts

Integrācijas problēmas Latvijā nav tikai šīsdienas aktualitāte. Strādājot pie Mežaparka inteliģences vēstures, jāatzīst, ka arī 20. un 30. gadu Latvijā tautu savstarpējās attiecības dažubrīd ir diezgan sarežģīts jautājums, kuram pamatā atrodas gan ekonomiskās problēmas, gan vēsturiskā atmiņa. No varas tiek atstumti divu nāciju pārstāvji, kas cariskās Krievijas laikā Baltijā ieņēma vadošās pozīcijas: krievu birokrātija un vācu aristokrātija. Pēdējā cieš arī lielus materiālus zaudējumus, ko radīja muižu zemju nacionalizācija un sadalīšana atbrīvošanas kara dalībniekiem. Zīmīgi, ka pats pēdējais Raiņa raksts "Kfndbqws", ko viņš nodeva laikraksta "Ctujlyz " korespondentam vēl 1929. gada 12. septembrī, dažas stundas pirms nāves, veltīts tieši šim jautājumam. Dzejnieks runā par Latvijā dzīvojošo mazākumtautību iekļaušanos jaunajā valstī un uzsver, ka vislabprātāk to dara ebreji, ievērojami mazāk centienu jūt no krievu puses, bet pavisam maz no vāciešiem ("Ctujlyz", 1929.g. 29. sept.).

Bet laikrakstu "Riga am Sonntag", "Die Woche im Bild" redaktors un ekonomisko jautājumu speciālists Roberts Rīdels (Riedel) vēl gadus piecpadsmit pēc Latvijas valsts izveidošanas atgādina jautājumu, kas tobrīd nodarbināja daudzus vāciešus Latvijā:

"Vai var būt starp ļaudīm, kuri, kā šeit Latvijā — runā dažādās valodās, sargā savas īpatnības, jā, pieder pat pie dažādiem kultūras slāņiem, iespējama dzimtenes kopības izjūta tajā telpā, kuru viņi kopīgi apdzīvo? Tas ir jautājums, ko vienmēr var atkārtot, cik vien bieži tiek skarta dzimtenes vienotības tēma vai solidaritāte starp cilvēkiem, kas cēlušies no vienas zemes, vienas valsts, vienas dzimtenes." ("Riga am Sonntag", 26. VIII 34.)

Roberts Rīdels, starp citu, 20. un 30. gados ir Mežaparka iedzīvotājs. 1929.gadā viņš uzceļ māju Siguldas prospektā 17. Arī šeit ikdienas dzīvē katras nācijas pārstāvis veido savu mikropasauli. Tās gan nav naidīgas — te jāuzsver, ka Mežaparka iedzīvotāju vairums pārstāv dažādu tautību veco un jauno Latvijas inteliģenci ar plašu Eiropas kultūras pamatslāni — taču zināma ironijas daļa un svešatnība notikumu un personību vērtējumos pastāv gan no vienas, gan no otras puses, kaut tiešāki un netiešāki kontakti notiek vai katru dienu. Tāpēc īpaši gribētos uzsvērt, ka Mežaparkā dzīvojuši cilvēki, kas dod nopietnu ieguldījumu nāciju savstarpējās sapratnes jomā. Viens no tiem ir profesors Pauls Šīmanis (1876 — 1944), vācu liberālā laikraksta "Rigasche Rundschau" šefredaktors un Progresa partijas vadītājs. Viņa dzīvesvieta 1938. un 1939. gadā bijusi Siguldas prospektā 52. Vācu Progresa partija pilnīgi atbalstīja neatkarīgas Latvijas ideju un ieņēma savu vietu gan Satversmes sapulcē, gan Saeimā. Pauls Šīmanis šo izšķiršanos vērtēja kā vēstures objektīvi nosacītu soli:

".. Latvijas valsts doma ne tikai latvjiem, bet arī Latvijas vāciešiem nes piepildīšanos. Piepildīšanos tādā nozīmē, ka dara iespējamu atsvabināšanos no Austrumu kultūras apjoma un piesliešanos Viduseiropai. Tā nāca ar uzdevumu uzturēt dzimteni eiropejiskā garā, ar pārliecību, ka tāds uzdevums jau aiz saimnieciskiem iemesliem nav atrisināms, ja mūsu dzimtene top par sastāvdaļu kādā no runā esošām lielām valstīm, bet gan vienīgi tad, ja tā kā pastāvīga valsts uzņemas vienojoša tilta lomu, kāds tai pēc viņas ģeogrāfiskā stāvokļa piekrīt.(..) Kas vāciem lielā mērā ir atvieglojis iejušanos Latvijas valsts domā, ir tas apstāklis, ka Latvija, pretēji lielākai daļai jauno nacionāli valstisko dibinājumu, ir nākusi pretīm mazākuma tautību īpatnējās kultūras attīstības vajadzībai, jau 1919. gada decembrī izdodama likumu par mazākuma tautību skolām, kas mums deva iespēju pašiem dibināt un izveidot savas izglītības lietas."

("Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados". R., 1928, 47.—48. lpp.)

Pamazām sakrājušās plašākas ziņas arī par otru vācu žurnālistu Robertu Aleksandru Rīdelu (1893 — 1945). No 1922. līdz 1925. gadam viņš ir vācu laikraksta "Rigasche Nachrichten" redaktors. 1924. gadā viņš sāk izdot un vadīt ar vizuālo informāciju bagātu nedēļas žurnālu — "Die Woche im Bild", kas iznāk līdz 1931. gadam. Bet jau 1927. gadā viņš kļūst par šefredaktoru un izdevēju svētdienas avīzei "Riga am Sonntag". 1934. gadā laikrakstu pārsauc par "Rigasche Post", un tas pastāv līdz pat 1939. gada rudenim — vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas brīdim. Vāciešu galēji labējās aprindas Robertu Rīdelu dēvēja par "kreiso", taču ar "kreisajām" — komunistiskajām un prokomunistiskajām tendencēm viņam nav nekāda sakara. Redaktora dēls Helmūts Rīdels, kas pēdējā laikā daudz uzmanības veltījis viņa darbības apzināšanai, par tēva interesēm šī gada 17. maija vēstulē stāsta:

"Tēvs iestājās:

l. Par "mazvāciešu" sociālā stāvokļa uzlabošanu, kas nesaskanēja ar privileģēto vācbaltiešu interesēm.

2.1924.g. viņš dibināja "Deutsche Arbeiterpartei Lettlands", ko privileģētie uzskatīja par apvainojumu.

3. Garus gadus tēvs avīzē velti cīnījās ievest demokrātiju vācbaltiešu sabiedrībā. Privileģētie palika privileģētie, vēlēšanas un visi lēmumi notika "aiz slēgtām durvīm".

4. No paša sākuma tēvs droši un noteikti iestājās par Latvijas valdību un to atbalstīja avīzē, — kas privileģētajiem nebija saprotams. Protams, tēvs minēja arī netaisnības pret vāciešiem, kad viņš tās sastapa.

5. Sakari ar krievu un ebreju minoritātēm bija ļoti labi. Tēva māte bija krieviete." (No vēstules 15. 5. 99.)

Roberta Rīdela orientāciju uz Latvijas valsti un viņa nepatiku pret privileģēto vācu sabiedrības daļu nosaka dzīves gājums. Pats viņš cēlies no nemantīgajiem Liepājas amatniekiem — žurnālista tēvs ir kurpnieks, kas mirst, kad zēnam ir tikai deviņi gadi. Divpadsmit gadu vecumā Roberts kļūst apaļš bārenis ar četrām par viņu jaunākām māsām. Pašam viņam jārūpējas gan par izdzīvošanu, gan par izglītību, tomēr ar laiku viņš spēj apgūt gan ekonomista profesiju, gan iemācīties četras valodas. Viņa dzīves vadmotīvs: "Neesi sava likteņa lakta, esi sava likteņa kalējs!"

Pirmā pasaules kara laikā Roberts Rīdels tāpat kā daudzi vācu tautības baltieši tiek iesaukts cara armijā, lai cīnītos pret Vācijas karaspēku. Šeit viņam ir virsnieka pakāpe. Kad Krievijā sākas pilsoņu karš, jaunais virsnieks kopā ar Kolčaka armiju atkāpjas uz Sibīrijas austrumiem. Viņam ir iespējas pārcelties uz Japānu vai arī ieņemt kādu vadošu amatu Harbinā. Taču uzzinājis, ka Vladivostokā pulcējas latvieši, veidodami Imantas pulku, lai ar kuģiem atgrieztos dzimtenē, Roberts Rīdels piebiedrojas viņiem: "Dzimtenes aicinājums bija stiprāks nekā skaistie piedāvājumi svešumā," viņš raksta atmiņās. ("Riga am Sonntag", 26. VIII 34.). Kad nepieciešamas atļaujas kuģa gaitai mājup, Rīdels uzņemas gan tulka, gan sarunu vedēja funkcijas konsulārajās iestādēs Ķīnā, Indijā un Ēģiptē.

1920. gadā Roberts Rīdels sāk darbu Tirdzniecības un industrijas ministrijā, kur viņam uztic Industrijas un tirdzniecības kameras informācijas dienesta vadību. Par Preses daļas vadītāju viņu uzaicina arī t.s. Britu komisijā priekš Baltijas provincēm. Rīdels gatavo materiālus ziņu dienestam gan laikrakstos "Brīvā Zeme", "Latvijas Vēstnesis" un "Latvijas Sargs", gan arī finansu ministrijas izdotajam žurnālam "Ekonomists" un tā angļu variantam "The Latvian Economists". No Latvijas neatkarības sākumgadiem kā visdārgākā atmiņa palikusi valsts de iure atzīšana no Lielbritānijas puses 1921. gada 26. janvārī, ko viņš līdz ar diplomātiskajiem darbiniekiem uzzina, darbodamies Britu komisijā. 1935. gada 29. septembrī Rīdels par to stāsta laikrakstā "Rigasche Post":

"Pacilājoša svētku noskaņa valdīja visos pārstāvniecības darbiniekos, kad no Londonas Rīga saņem oficiālu ziņu par Latvijas de iure atzīšanu. Man bija tas gods pavadīt šefu — kapteini Devurstu, kad viņš šo faktu devās oficiāli pavēstīt šejienes izcilākajām personībām. Pirmais apmeklējums bija pie toreizējā Ministru prezidenta un mūsu pašreizējā valsts vadītāja dr. Kārļa Ulmaņa, kas toreiz uzturējās pilī. Viņš uzņēma paziņojumu ar priecīgu gandarījumu un savu apmierinājumu apstiprināja ar spēcīgu rokas spiedienu. Kā nākošo parlamenta ēkā mēs apmeklējām pirmo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti, kura acis pildījās ar priecīgām aizkustinājuma asarām."

Jāatzīmē, ka sava loma simpātijām pret Latvijas valsti ir arī ģimenei. Roberta Rīdela pirmā sieva Zelma Pīča ir latviete vai vismaz puslatviete. Viņa ir Roberta Rīdela pirmā žurnāla "Die Woche im Bild" līdzdibinātāja un aktīva vadītāja, taču jau 1925. gada pavasarī viņa pēc smagas slimības mirst, atstādama mazo Helmūtu tēva gādībā. Divus gadus pēc sievas nāves Roberts Rīdels apprecas otrreiz — ar Irmingardi Gešeli ( Goeschel ).

Gešelu uzvārds nav gluži svešs Latvijas rainologiem. Viņas māte — Nanija Gešele (1873 — 1940) pirms Pirmā pasaules kara ir Vecauces ārsta sieva, deviņu bērnu māte. Kara laikā dr. Gešelis ārstē latviešu karavīrus Jelgavas frontē, tad pats saslimst ar tīfu un nomirst. Atraitnei, kura palikusi bez līdzekļiem, nākas bērnus aizdot audzināšanā uz Vāciju un Zviedriju, ko viņa ļoti pārdzīvo. Pati viņa, kā atceras Helmūts Rīdels, ir dzīvespriecīga, sirsnīgi pieķērusies jaunatnei un lielā mērā augusi latviskajā dabas pasaulē — viņa zina gan Meža un Vēja māti, gan citas senas dievības, gan tautasdziesmas, gan tā laika moderno mūziku un dejas. Rīgā viņa nomā deviņu istabu dzīvokli piektajā stāvā Muitas ielā 4, kur sagaidīt bērnus atpakaļ. Bet kamēr bērni svešumā, viņa 1920. gada nogalē izīrē vairākas istabas Rainim un Aspazijai. Ar Raini viņa gan ir iepazinusies jau agrāk — Baltijas valstu jeb t.s. Bulduru konferences laikā 1920. gada augustā — septembrī. Konferencē Rainis vada Kultūras komisijas darbu, kur par stenogrāfisti un tulkotāju piedalās Nanija Gešele. Pēc dzejnieka nāves viņa par Raini laikrakstā "Riga am Sonntag" atstājusi paskopas, taču visai interesantas atmiņas ( 29. IX 29.)

"Kaut es varētu tā nomirt, kā mira Rainis! Pēdējais darbs ir mīlestības darbs, pēdējie vārdi ir mīlestības vārdi jaunatnei, kura līdz pēdējam brīdim bija viņa sirdij tuva par spīti viņa baltajiem matiem.

Mana pirmā tikšanās ar Raini notika Bulduros pirms 10 gadiem, pirmās Baltijas valstu konferences laikā. Mani kā vācu stenogrāfisti un tulkotāju iedalīja Kultūras komisijā, mani parasti izvēlējās tādēļ, ka jaunatnes lietas allaž bija manējās. Līdz tam es Raini pazinu tikai no jūsmīgajiem manas mīļās latviešu draudzenes tēlojumiem kā dzejnieku, nu man vajadzēja viņu iepazīt personīgi. Un — dzejnieks kļuva arī par manu pastāvīgo aizraušanos.

Tātad — Rainis nāca! Nemākslots, draudzīgs, mazliet nedrošs — tāds bija pirmais iespaids. Viņa būtībā bieži jautās bērna sirds, kad asās līnijas viņa sejā nebija redzamas, kuras iegravējis skarbais liktenis un kuras varēja būt tikai ārējās zīmes dvēseles pārdzīvojumiem. Skaistas bija kopējās darba stundas, un Rainis bija vienlīdz draudzīgs pret veco kungu no Somijas, kā arī pret jauno igauņu doktoru, lietuviešu delegātu un mani, vācieti. Skaists bija darbs, kad mēs apspriedām dažādus kultūras atzarus — mākslu un zinātni ar tās augstskolām, bibliotēkām un mācību līdzekļiem. Un toreiz jau sirmais vīrs iekaisa kā jauneklis, kad dienaskārtībā nāca skolu jautājums — skolas viņa tautai bija jādod pirmām kārtām, jo līdz šim tās bija palikušas aizliegtas — nacionālās skolas!

Un tad es atceros diskusiju, kuru viņš vienu dienu vadīja un kuru es nespēju pierakstīt, lai cik labi es stenografēju, jo manu rakstu izpludināja asaras. Visu nacionālajām skolām un iespējami mazāk — minoritātēm. — Tām nevajag! — Man turpretī likās, ka tiks noslēgti visi ceļi. Arī maniem bērniem, kuru tēvs atdeva savu dzīvību par latviešu brāļiem!

Pārrunu beigās es gāju pie Raiņa, atvainojos, jo mans uztraukums nevarēja palikt nepamanīts. Es viņam īsos vārdos pastāstīju par šķiršanos no saviem mīļajiem astoņiem bērniem pēc tēva nāves — un nu viņiem negrib atvēlēt skolas dzimtenē!

Tad atkal atklājās viņa draudzīgā sirds. Viņš satvēra abas manas rokas un tās noskūpstīja, sakot: "Jūs nabadzīte! Bet tikai drusku pacietības,viss būs labi. Latvija uzplauks, dzimtene dos jums peļņas iespējas, un jūs varēsiet savus bērnus atkal ņemt pie sevis!"

Kopš tā brīža līdz pat konferences beigām mēs bijām tie labākie draugi."

Acīmredzot tikšanās Bulduru konferencē nosaka arī to, ka dzejnieki, neapmierināti ar dzīvokli Pārdaugavā, kur apgrūtināta satiksme ar centru, pāriet dzīvot pie Gešeles Daugavas otrā krastā, tuvu teātriem un Saeimai. Nanija Gešele atceras:

"Kādu dienu pie manis parādās maza žīdu šuvējiņa, lai īrētu istabu, un lūdz, lai viņu pieņem — viņa gribot arī priekš manām divām tukšajām istabām kaut ko mīļu sagādāt. Tas esot Rainis. Es nopriecājos par jauko ienācēju un dabūju atkal patīkami sajust viņa vienkāršo būtību. Cik es saprotu, viņš nebija praktisks, bet mīļš pret visiem tiem, kas dzīvoja viņa tuvākajā apkārtnē. (..) Pilni uzticības nāca pie viņa vienkāršie ļaudis no tautas, un viņus redzēja aizejot apmierinātus. Viņš apkampa nabadzīgāko māmiņu, it kā būtu tieši viņu gaidījis. Un reizi nedēļā pie viņa bija "jauniešu vakars"."

Diemžēl šo visai īso laika sprīdi Gešeles kundze vairāk neraksturo. Taču arī tad, kad Aspazija un Rainis iegūst paši savu māju Dīķa ielā, sakari ar Gešeli nepātrūkst. Šur tur viņa Raini pamana publiskos sarīkojumos:

"Torņkalna parkā notiek bērnu svētki. Mazie dedzīgi griežas rotaļās. Starp viņiem — Rainis. Likās, ka vecās, vienkāršas tautas melodijas viņam ir tās mīļākās. Skaists skats…"

Atmiņu turpinājumā rakstīts:

"Šajā laikā viņš mani lūdza kādā sapulcē stenografēt viņa runas. Tā es viņu ieraudzīju arī kā tautas uzrunātāju. Citreiz bija saulains svētdienas rīts, kad satikāmies tvaikonītī uz Doli. Man bija iespēja iepazīstināt ar Raini savu vecāko dēlu, ar kuru viņš sirsnīgi un draudzīgi sarunājās. Tad viņa sejā nebija nekā nebrīva un nekā skarba. Kad viņš stāstīja par saviem ceļojumiem, viņš aizmirsa visu apkārtni, un viņš pavisam aizmirsa arī nacionālās atšķirības. (..) Kad mēs kādu mirkli vēlāk stāvējām viens pret otru, viņš pāris vārdos atvainojās, ka viņš nav atbildējis manai vēstulei. (..) Visgrūtākajā laikā, kad pie manis bija jau trīs bērni un mēs dzīvojām trūkumā, es griezos pie Raiņa pēc padoma un palīdzības, atceroties viņa mierinājuma vārdus konferencē. Toreiz viņš bija Nacionālā teātra direktors un sen jau nedzīvoja pie manis.Viņš klusēja. (..) Bet ko gan viņš citu būtu varējis darīt?"

Kā stāsta Helmūts Rīdels, Nanija Gešele Raiņa laikā darbojas kā tulkotāja Izglītības ministrijā. Faktus vēl nav izdevies pārbaudīt. Taču šajā laikā, kad Latvijā atgriezušies jau visi Gešeļu bērni, Rainis apsola tiem palīdzēt dabūt Kultūras fonda pabalstu izglītības papildināšanai. Taču ar Raiņa gādību pabalstu tikko dabūjuši divi latviešu skolēni, un lieta netiek tālāk virzīta. Rainis ieteic to nodot Vācu izglītības iestāžu pārvaldei, taču arī tā nepalīdz. Nanija Gešele mazliet sarūgtināta atmiņās ieskicē visai savdabīgu rakstura līniju Raiņa portretā:

"Un tā nu Raiņa būtībā palikuši asi izteikti divi pretstati: vienkāršā, draudzīgā, pat saulainā būtība, kas personīgajā satiksmē nekad nenoslēdzās — vienalga, kas būtu viņa priekšā, vienkāršs, pats par sevi saprotams siltums kā Saulei; un otra puse — laikam gan asās līnijas, kuras iezīmējusi smago gadu ēnasdzīve un kuras parādījās, tiklīdz saule pazuda, tiklīdz bija pazaudēts personīgais kontakts. (..) Rainī ņēma pārsvaru gaisma, un kad es tagad par viņu domāju, manu acu priekšā ir tikai draudzīgs, saulains smaids un es jūtu tikai gribu palīdzēt: " Gan jau būs labāk.""

1939. gadā Rīdelu ģimene spiesta aizceļot tāpat kā daudzi tūkstoši viņu tautiešu, kuri nekad nav uzskatījuši Vāciju par savu dzimteni. Vissmagāk šo pārcelšanos pārdzīvo ģimenes vecmāmiņa — Nanija Gešele. Viņu pārņem tik smaga grūtsirdība, ka beigās nākas kādreiz dzīvespriecīgo, emocionālo kundzi ievietot psihiski sabrukušu cilvēku dziedinātavā. 1940. gadā viņa pārsteidzoši ātri mirst paramnēzē — kā Vācijā kara gados mirst daudzi nervu slimnīcu iemītnieki. Hitlers ne velti ir sacījis: "Grūtsirdīgie dzīvei neder!"

Roberts Rīdels žurnālista darbību Vācijā neatsāk — nacionālsociālistu cenzētā prese viņam ir pretīga.Viņš mēģina vadīt kādu mazu uzņēmumu Lodžā, taču kara beigas nesagaida — 1945. gada pavasarī Lineburgas apkārtnē viņu nogalina angļu lidotāji, kas zemajos lidojumos sarīko medības, šaudami uz visu, kas vien kustas. Bet ģimenes arhīvs, dokumenti, vērtslietas tiek pamestas Lodžā, kad Rīdeli, no padomju armijas vairīdamies, pāriet Rietumvācijas pusē.

Foto — no Rīdelu

ģimenes albuma

Referāts konferencē Rīgā 1999.gada 23.septembrī