Grāmatu – biogrāfisko romānu par Zigfrīdu Annu Meierovicu – atverot

Pirmajā rindā no kreisās: izdevniecības “Jumava” prezidents Juris Visockis, Valsts prezidents Valdis Zatlers, Lilita Zatlere, grāmatas autors Jānis Ūdris, Zigfrīda Annas Meierovica vedekla Ingrīda Meierovica Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Vakar, 23.augustā, Latvijas valsts vēstures likteņdatumā – noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas 68. gadskārtas pēcpusdienā – prominentā diplomātu, vēsturnieku, sabiedrisko darbinieku vidū tika vaļā vērta pirmreizēja grāmata “Zigfrīda Meierovica trīs Annas”.

Šī biogrāfiskā romāna autors ir pazīstamais starptautisko attiecību pārzinātājs, žurnālists, “Latvijas Vēstneša” ilggadējs ārlietu redaktors Jānis Ūdris, un viņa darbs ieinteresētajā auditorijā tika uzņemts ar neviltotu sirsnību.

Izjustus vārdus gan par grāmatas tapšanas faktu, gan par autora ieguldīto darbu, gan par pašu romāna un mūsu vēstures varoni Zigfrīdu Annu Meierovicu teica gan Valsts prezidents Valdis Zatlers, gan apgāda “Jumava” prezidents Juris Visockis, gan Latvijas pirmā ārlietu ministra dēla Gunāra mūža dzīvesbiedre Ingrīda Meierovica, gan atjaunotās Latvijas bijušie ārlietu ministri Georgs Andrejevs, Valdis Birkavs, Rihards Pīks, gan citi diplomāti. Bet pašreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks savas pārdomas ir izteicis grāmatas priekšvārdā.

Aris Pabriks, ārlietu ministrs:

Zigfrīds Anna Meierovics – Latvijas diplomātijas simbols

Lielākajai daļai sabiedrības Latvijā no 20.–30.gadu brīvvalsts laika ārlietu ministriem visspilgtāk atmiņā palicis Zigfrīds Anna Meierovics. Tas tāpēc, ka viņš ar milzīgu atdevi ieguldīja visus savus spēkus, lai Latvijas vārdu pamanītu starptautiskajā arēnā un panāktu, ka mūsu valsti de iure atzīst starptautiskā kopiena, un tā arī notika. Nenoliedzami, Zigfrīda Meierovica ieguldījums Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas darbā bijis nenovērtējams. Līdzīgi kā filozofi mēdz ironizēt, ka Platons nav bijis filozofs, jo viņš “izgudroja” filozofiju, tā varētu sacīt, ka Meierovics nebija viens no latviešu diplomātiem, jo viņš “izgudroja” Latvijas diplomātiju. Taču Meierovics nebija tikai teorētiķis – viņa darbība jau pati par sevi ir neapstrīdams apliecinājums vislielākajiem nopelniem Latvijas labā.

Zigfrīds Meierovics visādā ziņā iemieso “amerikāņu sapņa” Latvijas variantu. Agrā bērnībā zaudējis tēvu un māti, viņš uzauga pie radiniekiem, un laikā, kad citi pusaudži tikai sāka apzināties dzīves skolas atbildības pusi, Meierovics jau bija nostājies pats uz savām kājām. Bija nepieciešama liela griba un patiešām fantastiskas spējas, lai kļūtu par lielu politiķi un lielu diplomātu, kas, kā rakstīja Edvarts Virza, “ļoti agri iemācījās nešļūcošiem soļiem staigāt pa starptautisko parketu”. Es pat teiktu, ka Meierovics bija pirmais patiešām eiropeiskais – šā vārda dziļākā nozīmē – politiķis un diplomāts Latvijā, kurā apvienojās gan inteliģence un plašs redzesloks, gan valodu prasme, gan manieres un zināma elegance – viss, kas saistās ar gadsimtiem ilgajā Eiropas kultūras un politikas vēsturē kaldinātiem tikumiem, arī netikumiem un nerakstītiem likumiem. Viņam nebija svešas tās metodes un paņēmieni, kas nereti vajadzīgi, lai starptautiskajā politikā panāktu savu. Vēlreiz atsaucoties uz Virzu, “ir jāsaka, ka katru politiku taisa ar tā laika līdzekļiem, kurā politiķis darbojas”. Tomēr tikai aklais nepamanīs nepārprotami latvisko ideālismu, morālo pārliecību par Latvijas tiesībām pastāvēt, kas bija Meierovica rīcības dziļākajā pamatā. Vienlaikus viņš nekādā ziņā nebija šauri nacionālistisks izolacionisma piekritējs – gluži pretēji, viņš nepārprotami apzinājās Latvijas piederību eiropeiskajai, civilizētajai pasaulei, un visa viņa darbība to apliecina.

Viena no Meierovica īpašajām idejām, kas katrā ziņā ir ļoti vajadzīga arī patlaban, saistīta ar priekšstatu par Baltijas valstu ciešākas integrācijas jeb savstarpējas antantes izveidi. Mūsdienu valodā runājot, – reģionālās sadarbības aspekts, kas Atmodas laikā kulminēja “Baltijas ceļā”, tagad ieguvis piezemētāku formātu – Baltijas asamblejā, Baltijas jūras valstu padomē un citos reģionālos dibinājumos. Meierovica sludinātais, ka Baltijas valstīm “jāturas kopā”, norāda uz viņa politiskās analīzes tālredzību, kaut gan ar nožēlu jāmin, ka šis aicinājums tolaik nerada īpaši dzirdīgas ausis un tikai patlaban var runāt par patiesi ciešām Baltijas valstu politiskajām un ekonomiskajām saitēm.

Starp citu, Meierovics bija ļoti kompetents ekonomikā un lielu nozīmi piešķīra starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem, kas regulēja gan bilaterālās, gan attiecības ar trešajām valstīm. Tas sasaucas ar tagadējās Latvijas Ārlietu ministrijas lielo akcentu uz ekonomisko interešu pārstāvēšanu ārējās attiecībās.

Ja Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai būtu jādod kāds īpašs nosaukums, to pavisam noteikti varētu nodēvēt par Zigfrīda Annas Meierovica vārdā nosaukto Latvijas Republikas Ārlietu ministriju. Kad viņš uzņēmās Latvijas pārstāvēšanu ārvalstīs, viss bija jārada no jauna – jāizveido pati ministrija, tās diplomātiskais dienests, jānoslēdz starptautiskie līgumi, jānodibina starpvalstu attiecības, un, lai to realizētu, bija vajadzīgs visplašākais darbības spektrs – no politiski teorētiskas mērķu formulēšanas līdz rekrutēšanas procedūrām. Lielā mērā pateicoties Meierovica ieguldījumam, deviņdesmitajos gados mums bija iespēja valsti atjaunot, nevis radīt no jauna, jo viņa darbības dēļ nebija nekādu šaubu par Latvijas valsts pilntiesīgo starptautisko juridisko statusu. Mēs esam viņam par to pateicīgi, viņš patiešām ir pelnījis būt par Latvijas diplomātijas simbolu.